Saeima pošas jau trešo reizi ievēlēt Ilmāru Rimšēviču par Latvijas Bankas prezidentu. Jautājumu nav?
Pirms sešiem gadiem, 2007.gada 1.novembrī, Saeima slēgtā balsojumā ar 92 balsīm par, nevienu pret un vienam deputātam atturoties Ilmāru Rimšēviču otro reizi ievēlēja par Latvijas Bankas (LB) prezidentu. Pirms lēmuma pieņemšanas Saeimā nenotika debates, bet visu partiju politiķi medijiem uzsvēra – Rimšēviču atbalstījuši tieši tāpēc, ka viņš ir nemainīga valūtas kursa garants. Kā tolaik laikrakstam Diena teica Saskaņas centra frakcijas vadītājs Jānis Urbanovičs, «lata stabilitāte būs drošās rokās». Pirms ievēlēšanas Rimšēvičs arī uzsvēra mērķi līdz 2012.gadam ieviest eiro, un neviens pret to neiebilda.
Gandrīz precīzi pēc gada sākās Latvijas lielā krīze ar Parex bankrotu un starptautisko aizdevumu programmu. Šos satricinājumus pavadīja vētrainas debates, sākotnēji par lata devalvāciju, vēlāk par eiro nepieciešamību. Rimšēviču izvirzījušās koalīcijas partijas – Tautas partija, Latvijas Pirmā partija, ZZS – kļuva par viņa politikas niknākajiem kritiķiem, lai gan tās dabūja tieši to, par ko pašas bija nobalsojušas – lata kurss palika nemainīgs, un eiro tiks ieviests, lai arī divus gadus vēlāk.
Tagad Saeima atkal gatavojas balsot par Rimšēviču kā vienīgo LB prezidenta amata kandidātu. Un atkal mūsu vienmēr konfliktu pilnajā politiskajā vidē iestājies retas vienprātības brīdis. Tas ir visai īpatnēji, ņemot vērā neseno ZZS un SC deputātu pretestību Rimšēviča galvenajam mērķim – ieviest eiro no 2014.gada. Arī publiskajā telpā diskusiju tikpat kā nav, par spīti faktam, ka Rimšēviča aizstāvētie ekonomiskie mērķi ir bijuši starp viskarstāk apspriestajiem jautājumiem pēdējos gados.
Argumenti par labu Rimšēviča pārvēlēšanai skan līdzīgi – viņš pierādījis savu stingrību, saglabājot lata kursu, un ir veiksmīgi vadījis LB, tāpēc nav iemesla maiņai, jo vairāk tāpēc, ka tūlīt notiks pāreja uz eiro.
Lielie jautājumi par devalvāciju un eiro ir ļoti plaši izdiskutēti pēdējos gados, un atkal pie tiem atgriezties saistībā ar LB prezidenta vēlēšanām daudziem varētu likties lieka atkārtošanās. Tomēr – vai tas nozīmē, ka nav neviena cita jautājuma, ko uzdot Rimšēvičam? Uzskatot, ka pirms jebkuras svarīgas amatpersonas apstiprināšanas pēc iespējas daudzu jautājumu uzdošana veicina gan izpratni par viņa darbu, gan atbildību sabiedrības priekšā, Ir centās noskaidrot, kas vēl būtu jāizdiskutē par LB prezidenta amata kandidāta līdzšinējo darbību un nākotnes plāniem.
Aizliegtais temats?
Runājot ar ekonomistiem un politiķiem, ātri kļūst skaidrs, ka viņus nodarbina LB lielā ietekme uz ekonomisko jautājumu apspriešanu un lēmumu pieņemšanu ārpus tās tiešo pienākumu jomas, kas definēta likumā: «Latvijas Bankas galvenais mērķis ir saglabāt cenu stabilitāti valstī.»
Ekonomists Alfs Vanags, kurš vada respektēto neatkarīgo ekonomisko pētījumu centru BICEPS, atzīst, ka Rimšēvičam bija taisnība, kad viņš brīdināja par budžeta pārmērībām «treknajos gados», tomēr kopumā viņš ir kritiski noskaņots pret LB lomu debatēs par ekonomiskajiem jautājumiem. «Varbūt pat svarīgāka bija īstu debašu par valūtas politiku apspiešana un arī debašu trūkums pašas LB iekšienē. Esmu visai pārliecināts, ka bankas ekonomisti vienkārši nav bijuši gatavi izteikt viedokli (vai veikt pētījumus), kas ir pretrunā Rimšēviča viedoklim. Jācer, ka tas mainīsies nākotnē, kad bankai vajadzētu kļūt mazāk politizētai.»
Līdzīgu viedokli pauž Rīgas Ekonomikas augstskolas Ekonomikas fakultātes vadītājs Mortens Hansens. Viņaprāt, ja LB nebūtu tik ilgi centusies ierobežot diskusijas par valūtas kursu, 2007.gadā pēkšņi uzliesmojusī panika būtu mazāka.
Hansens ar šo paniku saskārās ļoti tieši. Noraizējies par aizvien spēcīgākajām ekonomikas pārkaršanas pazīmēm, viņš 2007.gada februārī Dienā publicēja komentāru Vai atgriežas lata devalvācijas rēgs? Šim akadēmiski analītiskajam rakstam sekoja liela ažiotāža – sāka izplatīties īsziņas un e-pasti par drīz gaidāmu devalvāciju, cilvēki skrēja mainīt naudu, tiesībsargi sāka tvarstīt baumu izplatītājus. Atbildes rakstā Rimšēvičs pārmeta Hansenam, ka viņš izvēlējies «rotaļāties ar uguni un baidīt Latvijas iedzīvotājus». Pēc raksta publicēšanas pie Hansena ieradās Drošības policija.
«Ja Latvijā būtu notikusi atklāta, vispārēja devalvācijas politikas apspriešana – jo, galu galā, devalvācija ir vienkārši monetārās politikas instruments -, tad šis raksts nebūtu radījis nekādu [paniku]. Cilvēki nodomātu, ka autoram ir interesants viedoklis, vai arī, ka viņš ir idiots, un pārietu uz sporta sadaļu. Debašu trūkuma rezultātā radās pārāk liela viļņošanās,» saka Hansens. Drošības policijas pārstāvji esot bijuši gluži draudzīgi, tomēr Hansens atceras: «Es par viņu vizīti biju diezgan nervozs. [Manā dzimtenē] Dānijā tādas iestādes nenāk ciemos tāpēc, ka esi uzrakstījis avīžrakstu, kur nu vēl, ja tas ir par monetāro politiku. Tā nebija Latvijas demokrātijas labākā diena.»
Grūtāk gāja Ventspils Augstskolas lektoram Dmitrijam Smirnovam, kuru 2008.gada novembrī Drošības policija aizturēja un pret viņu ierosināja kriminālprocesu par avīzes intervijā izteiktajām šaubām par lata stabilitāti. Kriminālprocess tika izbeigts 2009.gada jūnijā, un kopš 2010.gada Smirnovs cenšas caur tiesu no DP piedzīt Ls 50 000 par morālo kaitējumu.
Lai gan Rimšēvičs atzīst, ka LB būtu varējusi darīt vairāk, lai skaidrotu iedzīvotājiem «ekonomikas problēmas un iespējamos risinājumus», viņš noraida pārmetumus par diskusiju slāpēšanu. Rakstiskās atbildēs uz Ir jautājumiem viņš stāsta, ka LB «ierobežoja lata kursa svārstību koridoru, bet nekādi – diskusiju par šo politiku». «Konkrētu, uz ekonomisko analīzi un aprēķiniem balstītu alternatīvu, kas turklāt būtu labāka un valsts iedzīvotājiem izdevīgāka nekā līdzšinējā, vēl gan neesam saņēmuši.» (Pilns jautājumu un atbilžu teksts atrodams Ir.lv)
Parex parādi
Citam jautājumu lokam pievēršas Igors Pimenovs (SC) – vienīgais deputāts, kurš balsoja pret Rimšēviča kandidatūru pēc viņa uzklausīšanas Saeimas budžeta komisijā. LB prezidentam ir liela politiska ietekme, bet viņš no sava amata augstumiem vairāk skatījies finanšu tirgu, nevis nacionālās ekonomikas virzienā, uzskata Pimenovs. Tas izpaudies ne tikai jautājumā par lata kursu, bet arī izvēlē pēc Parex bankrota atmaksāt visus bankas parādus ārzemju bankām, nevis censties panākt, lai tās noraksta daļu tā saukto sindicēto kredītu.
Laikā, kad notika sarunas starp Latviju un Parex aizdevējiem par kredītu atmaksas pagarināšanu, Rimšēvičs nosūtīja premjerministram Godmanim vēstuli, kurā rosināja kredītus atmaksāt ātrāk, nekā valdība tobrīd cerēja darīt. Tas nozīmētu, ka ļoti saspringtajos 2009. un 2010.gada budžeta apstākļos lielāka daļa no starptautisko aizdevēju naudas tiktu veltīta Parex saistību izpildei, bet mazāk paliktu iedzīvotāju vajadzībām. Latvijas puse cerēja panākt, ka 775 miljonus lielā Parex kredīta atmaksa tiktu sadalīta trīs daļās – 2009.gada februā-rī 20%, pēc gada 50%, bet atlikusī summa 2012.gada janvārī. Taču 2009.gada 9.februārī Rimšēvičs vēstulē Godmanim iesaka Latvijai mainīt pozīciju un jau 2009.gadā atmaksāt 40%, bet atlikušos 60% vienā maksājumā pēc gada vai arī līdzīgās daļās 2010. un 2011.gadā. (Galīgā vienošanās bija aptuveni pa vidu un paredzēja 2009.gada martā atmaksāt 30%, pēc gada 40%, atlikušo summu vēl pēc gada.)
Rimšēvičs arī tagad aizstāv lēmumu atmaksāt visus Parex parādus, uzsverot, ka «Latvijai kā mazai un atvērtai, no eksporta un investīcijām atkarīgai valstij daudz vairāk nekā lielvalstīm jārūpējas par savu uzticamību». Parex tobrīd piederēja valstij, un, ja Latvija nebūtu atmaksājusi bankas parādus, «iespējams, ka šodien valsts vēl joprojām dzīvotu situācijā, kad Latvijas konti, īpašumi pasaulē tiktu arestēti un būtu tiesu prāvu mijkrēslī», turklāt saistību nepildīšana «ļoti negatīvi ietekmētu spēju ekonomikai izrauties no krīzes, saņemt jaunu ieguldījumu ieplūdi un jaunas darbavietas».
Taču 9.februāra vēstules motīvus Rimšēvičs neskaidro, vienīgi stāsta, ka LB «nekad nav iebildusi pret labvēlīgāku atmaksas noteikumu panākšanu» un nosauc par «labu sasniegumu» galīgo vienošanos.
Jāpiebilst, ka haotiskajos apstākļos pēc investīciju bankas Lehman Brothers bankrota 2008.gada septembrī ne viena vien valsts uzņēmās pilnu atbildību par smagās grūtībās nonākušu finanšu institūciju parādiem. ASV valdība veltīja vairāk nekā 180 miljardus dolāru, lai apdrošināšanas gigants AIG varētu segt visas saistības. Īrijas valdība garantēja pilnīgi visas savas valsts banku saistības. Tomēr laika gaitā attieksme pret šādu nodokļu maksātāju naudas izmantošanu ir stipri mainījusies. Šogad Kipras glābšanas programma paredz, ka tās banku kreditori zaudē daļu vai pat visu aizdoto naudu, un šādu politiku tagad Eiropas Komisija iesaka ieviest visā ES.
Ceturtdien Saeima, visticamāk, ar lielu pārsvaru jau trešo reizi atbalstīs Ilmāra Rimšēviča kļūšanu par LB prezidentu. Divpadsmit gados viņš ir pierādījis, ka pārsteigumu nebūs. Viņa nostāja ir skaidra, un tā nemainīsies. Vai visi, kas par viņu tagad nobalso, vēlāk būs ar šo nostāju apmierināti, ir cits jautājums.
