Tagad tā ir rindiņa vēstures grāmatās – 4. maijā pieņēma Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Taču – kāda bija šī neatkārtojamā diena soli pa solim? Ir rekonstruē, kā caur niknām vārdu kaujām un aizkulišu cīņām Augstākajā Padomē nonācām līdz tūkstošu gavilēm Daugavmalā
Spriedze. Nokaitēta atmosfēra, ko izceļ sēdes vadītāja Anatolija Gorbunova vēl un vēlreiz atkārtotie aicinājumi saglabāt mieru un neļauties emocijām – gan uzkarsušajiem deputātiem zālē, gan cilvēku pulkam, kas zem logiem dziedādami visu dienu gaida balsojumu. «Lūdzu, apsēdieties! Jūs, biedri Aleksejev, tā smaidāt un uz mani skatāties, it kā es jums šodien nebūtu devis vārdu,» garās dienas novakarē arī Gorbunovs tomēr atļaujas ironisku piezīmi Interfrontes līderim, vienam no aktīvākajiem laika vilcinātājiem debatēs.
Šī apzinātā bremzēšanas taktika ir iedarbojusies, desmitos rītā sāktā sēde tikai pēc septiņiem vakarā noslēdzas ar gaidīto balsojuma rezultātu.
Lai cik likumsakarīga un nenovēršama 1990. gadā ir valsts neatkarības atjaunošana pēc Latvijas Tautas frontes uzvaras Augstākās Padomes vēlēšanās, skatot 4. maija notikumus, tuvplānā ir redzams – šķietami nenovēršamais vēstures rats griežas ar lielu piepūli, pārvarot šķēršļus un stiegot vārdu plūdu izmiekšķētā haosā.
Atjaunot šīs dienas norisi stundu pa stundai nemaz nav tik viegli – palīdz fragmentāri saglabājušās Augstākās Padomes Preses centra relīzes, vairāku AP deputātu atmiņu apkopojumi un sarunas ar notikumu aculieciniekiem.
Tieši Preses centrs glabā vienu no 4. maija aizkulišu noslēpumiem, kas joprojām nav atbildēts. Jau pēc balsojuma, kad notiek biļetenu skaitīšana, pēdējo emociju mutuli sakuļ
deputāts Viktors Alksnis, izsakot neuzticību Preses centram un pieprasot atvainoties par dokumentu, kurā Interfrontes deputāti nosaukti par «demagoģiski noskaņotiem» un naidīgiem pret pamatiedzīvotājiem. Debatēs sākas indīgu piezīmju apmaiņa, līdz Gorbunovam jālūdz pārtraukt «mazgāt veļu».
Preses centrs, kas pārsvarā sastāv no Tautas frontes Informācijas centra darbiniekiem, todien darbojas, elpu neatvilcis. Centrs izveidots no nekā – tā vienīgais dators atvests no LTF mītnes, bet pie faksa aparāta sēž pats pasta priekšnieka vietnieks Aivars Droiskis. Jaunievēlētajai AP vadībai turklāt ir maza izpratne par to, kāpēc tas vispār nepieciešams – centra vadītāja Sarmīte Ēlerte atceras, ka Gorbunovam nodevusi ziņu, ka franču fotogrāfi grib uzņemt ar viņu dažus attēlus, bet priekšsēdētājs bijis neizpratnē – kāpēc jāfotografējas, neesmu taču nekāda kinozvaigzne!
Ēlerte atminas, ka todien AP viesojušies jaunieši no Minsteres Latviešu ģimnāzijas, ko atvedusi programmu koordinatore Māra Sīmane. Uzzinot, ka jaunietes zina gan latviešu, gan angļu valodu, Ēlerte nekautrējoties divas atbraucējas piesēdinājusi pie telefoniem Sarkanajā zālē, kur bija iekārtota preses istaba. Jaunietes satraukušās: «Kā – bet te taču var zvanīt no The New York Times, no Reuters… Kā es varu atbildēt?» Uz to Ēlerte sacījusi: «Kā? Vienkārši ņem un atbildi!» Tajā laikā darīt savu darbu varēja tikai ar pārliecību, ka nekas nav neiespējams, jo citu variantu vienkārši nebija.
Bez LTF darbiniekiem Preses centrā todien darbojās arī citi palīgi, un tieši viens no tādiem uzrakstījis preses ziņojumu, kuru sēžu zālē gaismā izcēla Viktors Alksnis. Šo ziņojumu Sarmīte Ēlerte sauc par provokāciju – viņa neatceras, ka būtu atvainojusies, taču sniegusi paskaidrojumu, ka ziņojums neatbilst Preses centra standartiem. LTF neguva nekādu labumu no šādi rakstīta paziņojuma, tieši otrādi – tas bija ļoti izdevīgs rīks opozīcijas rokās, lai mēģinātu torpedēt vēsturisko balsojumu. Nezināmais ziņojuma autors, kurš todien Preses centrā darbojies kā tulks, dienas beigās no jaunās darbavietas šķīrās.
Mazliet asiņu
Darbs pie deklarācijas teksta bija sācies jau martā, kad tapa Egila Levita veidotā deklarācijas koncepcija. Kopš tā laika LTF darba grupa Romāna Apsīša vadībā tikās Aivara Endziņa, tolaik Latvijas Valsts Universitātes kompartijas sekretāra, kabinetā Universitātes galvenajā ēkā. Darbs turpinājās līdz pat pēdējām stundām pirms 4. maija sēdes – vēl naktī LTF frakcijas priekšsēdētāja vietnieks Jānis Kinna sēdēja deputātes Rutas Marjašas dzīvoklī līdz trijiem, lai sagaidītu deklarācijas tulkojumu krievu valodā, jo tolaik visi dokumenti tika skatīti divās valodās.
LTF frakcija jau paredzēja interfrontiešu laika stiepšanas taktiku, tāpēc bija izdomāts veikls gājiens – LTF frakcijas vadītājs Ivars Godmanis deklarāciju pieteica darba kārtībā jau no paša rīta, turklāt uzreiz vienā paketē ar astoņiem pavadošajiem dokumentiem. Tik un tā pie balsošanas tika vienīgi vakarā, un dienas gaitā interfrontieši, apelējot pie nepieciešamības uzklausīt tautu, vairākkārt aicināja AP balsojuma vietā rīkot referendumu.
Gatavojoties provokācijām, pārdomāta bija arī deklarācijas autoru uzstāšanās kārtība. Darba grupas vadītājs Romāns Apsītis lasīja deklarācijas tekstu, bet redakcijas komisijas vārdā uz jautājumiem zālē atbildēja deputāts Andrejs Krastiņš. Kā atceras Apsītis, tieši Krastiņam piemita «reta spēja atbildēt ne vien lakoniski un konkrēti, bet arī tik asi, ka jautātājam tika «aizlikta ciet» mute». To Krastiņš tiešām spoži arī nodemonstrēja, atbildot uz deputāta Alkšņa jautājumu, kāpēc deklarācija nav vispirms apspriesta pastāvīgajās komisijās un kā jurists Krastiņš vērtē tās atbilstību LPSR konstitūcijai. «Pirmkārt, kā jau te tika aizrādīts, neviena pastāvīgā komisija nav nodibināta. Otrkārt, ja jūs uzmanīgi izlasīsit Latvijas PSR Konstitūcijas 108. pantu, jūs neatradīsit tur nevienu vārdu, ka Deklarācija būtu nododama visas tautas apspriešanai. Treškārt, ja jums mans apgalvojums liekas nepārliecinošs, gribu paskaidrot, ka šo Deklarāciju latviešu tauta ir apspriedusi kopš 1940. gada 17. jūnija – 50 gadus.»
Tautas frontes deputāti, kas visu dienu vēroja Līdztiesības nemitīgo laika vilkšanu debatēs, cerēja, ka arī neitrālie deputāti sadusmosies par opozīcijas uzvedību un tā izdosies savākt lēmumam trūkstošās balsis, kuru LTF pašai nebija. Viens no neitrālajiem deputātiem bija pareizticīgo mācītājs Aleksejs Zotovs, kuru pierunāt balsot par neatkarību mēģināja LTF deputāts Rolands Rikards. Sēžu zālē Rikards sēdēja mācītājam tieši priekšā. Zotovs atbildējis, ka skatīšoties – ja redzēs, ka balsu par labu neatkarībai pietrūkst, tad balsošot par, bet pretējā gadījumā atturēsies. Tā viņš vēsturē arī iegājis kā vienīgais no deputātiem, kas atturējās – Līdztiesības frakcija vispār atteicās balsot, un tāpēc «pret» nebija neviens.
Tiem, kas vēsturiskajā dienā bija vistuvāk notikumu epicentram, laika svinībām todien bija maz. Preses centrs uz manifestāciju Krastmalā nevarēja doties vispār, Deklarācijas redakcijas komisija no Daugavmalas devās atpakaļ uz AP ēku, lai līdz trijiem naktī labotu apstiprinātos dokumentus. Fotogrāfs Imants Prēdelis kopā ar dažiem cīņu biedriem, pirms doties gatavot materiālus, uz vienu šampanieša glāzi iegāja viesnīcas Rīdzene kafejnīcā, kur ieraudzīja savu lietuviešu kolēģi ar pārsistu pieri.
Izrādās – brīdī, kad Gorbunovs izgāja uz AP ēkas balkona, lai sveiktu tautu ar balsojuma rezultātu, kāda ļoti enerģiska fotoreportiere no Vācijas, par atbalstu izmantojot divus citus fotogrāfus nu jau pārpildītajā balkonā, uzlēkusi uz tā margām, lai noķertu īsto kadru. Viņai lecot, no mēteļa kabatām izlidojuši divi smagi fotoobjektīvi, no kuriem vienu Prēdelim izdevies noķert, bet otrs pazuda lejā, pūlī. Šis izgājiens nepalika bez sekām – vakaru noslēdzot, Prēdeļa lietuviešu kolēģis, žurnālists ar nosaitētu galvu teicis: «Es par jūsu brīvību esmu asinis izlējis.» Par laimi, tās bija vienīgās asinis, kas todien lija par Latvijas neatkarību.
Foto no LNVM Tautas frontes muzeja arhīva
4. maijs.
Latvijas neatkarības atjaunošana
3. maijs
Vakarā LTF frakcijas sēdē pēdējo reizi caurskata dokumentu «Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu» un pieņem galīgo lēmumu nosaukt to par Deklarāciju. Tekstu aprīlī slīpējusi darba grupa jurista Romāna Apsīša vadībā.
Lai saskaņotu taktiku, vakarā uz sēdi sanāk arī neatkarības pretinieki – frakcija Līdztiesība, kurā apvienojušies kompartijas un Interfrontes pārstāvji.
Spēku samērs ir nervus kutinošs – Augstākajā Padomē ir 201 deputāts, un Deklarācijas pieņemšanai vajadzīgas vismaz 134 balsis, bet LTF ir tikai 132 mandāti.
4. maijs
Rīts ir saulains, piektdien Rīgā +11 grādus silts, zied maijpuķītes un ceriņi. Pie AP ēkas ar plakātiem pulcējas gan neatkarības atbalstītāji, gan pretinieki. Kārtību uztur miliči.
Sarkanajā zālē iekārtotā preses istabā garai darbdienai gatavojas aptuveni 300 žurnālistu, trešdaļa pārstāv ārzemju medijus – CNN, BBC, ABC un citus gan no tuvējās Skandināvijas, gan tālākās Itālijas un pat Japānas. Presei rezervētas septiņas telefona līnijas starptautiskajiem zvaniem, jo bez īpašas pieteikšanas tālsarunas nav iespējamas.
10.00
Sākas AP pirmās sesijas otrā darba diena.
Deputāti jau pirms sēdes saņem Deklarāciju un astoņus saistītos dokumentus – aicinājumu Latvijas tautām, tiesībsargājošo iestāžu darbiniekiem, vēstījumu PSRS tautām, vēstuli PSRS prezidentam Mihailam Gorbačovam u. c. Dokumenti pavairoti latviešu un krievu valodā. Deklarācijas tekstu krieviski naktī uz 4. maiju iztulkojusi deputāte Ruta Marjaša.
Sēdi atklāj 3. maijā ievēlētais priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs, aicinot deputātus šodien neļauties emocijām.
Sēžu zālē grupās pa desmit ielaiž preses pārstāvjus. Sesiju visas dienas garumā translē Latvijas Radio – piespieduši pie auss radioaparātus, notiekošajam līdzi seko arī pie AP ēkas sapulcējušies cilvēki.
LTF frakcijas vadītājs Ivars Godmanis piesaka Deklarācijas dokumentu paketi, un viņa vietnieks Jānis Kinna rosina Deklarāciju skatīt pirms visiem citiem jautājumiem, taču Līdztiesība iebilst.
Neatkarības pretinieki izmanto ikvienu izdevību, lai novilcinātu Deklarācijas izskatīšanu. Piemēram, iebilst pret jauno elektroniskās balsošanas sistēmu – tā neesot uzticama. Pēc Gorbunova ieteikuma izveido balsošanas komisiju, kurai pārtraukumā jāvienojas par balsošanas kārtību. Opozīcija iebilst, ka Deklarācija izsniegta tikai no rīta un deputātiem nav bijis laika dokumentus izvērtēt. Nolemj izveidot redakcijas komisiju, taču opozīcija atkal iebilst pret procedūru un atsakās piedalīties komisijas darbā.
11.45
Sēdē izsludina pusstundas pārtraukumu, kura laikā darbu sāk abas jaunveidotās komisijas. Neatkarības atbalstītāju pulks pie AP ēkas arvien pieaug, starp dziesmām un citiem saukļiem cilvēki korī sauc: «Brīvību Latvijai!»
12.15
Deklarāciju joprojām neskata – tā vietā ķeras pie jautājuma par frakciju darba organizāciju. Novilcinot laiku, opozīcija vēlreiz ierosina mainīt darba kārtību, pirms Deklarācijas skatot Latvijas PSR Ministru Padomes iesniegto demisiju. LTF iebilst. No zāles izskan priekšlikums AP balsojuma vietā rīkot tautas referendumu.
14.00
Pusdienu pārtraukumā redakcijas komisija izskata iesniegtos priekšlikumus. Neatkarības atbalstītāji pie AP ēkas dzied tautasdziesmas. Lai tiktu atpakaļ uz sēžu zāli no ēdnīcas, kas atrodas tagadējā Saeimas komisiju ēkā, deputātiem jāspraucas cauri cilvēku pūlim.
15.00
Sākas vakara sēde, beidzot deputāti ķeras pie Deklarācijas apspriešanas. Pirmais runā kompartijas līderis Alfrēds Rubiks – viņš nosauc Deklarāciju par antikonstitucionālu un sola masu protestus. Otrais uzstājas rakstnieks Alberts Bels, emocionāli aicinot atraisīt sapuvušos Staļina tirānijas valgus un atjaunot neatkarību.
Debašu laiks nav stingri limitēts, Gorbunovs pastāvīgi aicina izteikties kodolīgi, beidzot sarakstu slēdz pēc 13 runātājiem. Pēdējais uzstājas Mavriks Vulfsons ar atziņu, ka tauta gaidījusi šo deklarāciju 50 gadus un situācija pasaulē neļaus Gorbačovam spēlēties ar uguni Baltijā.
16.30
Pārtraukums. Doma laukumā notiek Interfrontes manifestācija, bet pie AP nama neatkarības atbalstītāji, dziedot «Ložņā, bitīt, cauri zaru zariem…», dejo cauri miliču koridoram.
17.00
Redakcijas komisija Andreja Krastiņa vadībā paziņo, ka beigusi darbu – izmaiņu priekšlikumi nav atbalstīti, izņemot vienu redakcionālu precizējumu. Deklarācijas tekstu nolasa Romāns Apsītis. Deklarācijā pasludināta 1922. gada Satversmes darbības atjaunošana Latvijas Republikā, vienlaikus nosakot de facto pārejas periodu līdz jaunas Saeimas sasaukšanai.
Deputāts Romāns Apsītis. Foto — Uldis Briedis
Sākas jautājumu uzdošana, uz kuriem Krastiņš prasmīgi atbild, apcērtot Interfrontes mēģinājumus vilkt laiku. Pēdējais mēģinājums atturēt balsojumu nāk no Leonīda Kurdjumova, kurš ierosina atļaut ikvienam runāt «kaut līdz rītam». Neguvis atbalstu, Kurdjumovs paziņo, ka Līdztiesība nepiedalīsies antikonstitucionālā balsojumā un atstās sēžu zāli.
Alfrēds Rubiks un Līdztiesības frakcija atstāj zāli pirms balsojuma par neatkarības atjaunošanu. Foto — Imants Prēdelis
18.00
Sākas balsošana. Pēc LTF frakcijas vadītāja Ivara Godmaņa priekšlikuma tā ir personāla – katrs deputāts aizpilda biļetenu. Komisija dodas apkopot rezultātus, bet sēžu zālē turpinās debates par to, vai turpmāk AP sēdes translēt radio, vai rādīt arī televīzijā.
Deputāti Alberts Bels (no kreisās), Imants Ziedonis, Jānis Škapars. Foto — Uldis Briedis
Emocijas uzviļņo, kad Līdztiesības deputāts Viktors Alksnis izsaka neuzticību AP Preses centram un pieprasa atvainoties par preses paziņojumu. Tajā esot teikts, ka neatkarību noliedzošie deputāti «ir demagoģiski noskaņoti un pauž atklātu naidu pret Latvijas pamatiedzīvotājiem». Gorbunovs aicina Preses centru atturēties no deputātu uzstāšanās vērtējuma un atvainojas par nekorektumu, vienlaikus lūdz arī deputātus: «Izbeigsim mazgāt veļu, kaut gan mēs esam ļoti nosvīduši, strādājot divas dienas.»
19.00
Balsis ir saskaitītas, komisija atgriežas zālē, un tās vadītājs Indulis Ozols pēc kārtas nosauc balsojuma rezultātus – vēlēšanu apgabalu, deputāta vārdu un lēmumu. Sēžu zālē pavērtas balkona durvis, lai ielaistu svaigu gaisu, un skaidri dzirdams, kā laukā cilvēki skaļi skaita līdzi «par» balsis.
19.20
Sasniedzot nepieciešamo balsu skaitu – 134 -, tauta pie AP ēkas gavilē tik skaļi, ka Gorbunovs pēc deputāta Edmunda Krastiņa balsojuma nosaukšanas spiests lūgt cilvēkiem uz ielas netraucēt sesijas darbu. Atlikušās balsis tiek nolasītas lielā troksnī, arī deputāti zālē ceļas kājās, spiež cits citam roku un apkampjas.
Tiek paziņots rezultāts – par neatkarības deklarāciju nobalsojuši 138 deputāti, viens atturējies – pareizticīgo mācītājs Aleksejs Zotovs. Neatkarības pretinieki balsojumā nav piedalījušies.
Pirms sēdes beigām visus Deklarāciju pavadošos dokumentus apstiprina ar vienu balsojumu.
Pirmoreiz pēc neatkarības deklarēšanas atskaņo Latvijas Republikas himnu. Par deklarāciju nebalsojušie AP deputāti demonstratīvi klusē.
LTF frakcijas vadītājs Ivars Godmanis. Foto — Uldis Briedis
19.30
Pēc sēdes slēgšanas priekšsēdētājs Gorbunovs iziet uz balkona, lai sveiktu tautu, viņam seko liela fotogrāfu grupa. Pie AP ēkas cilvēki ar gavilēm «malači!», ziediem, skūpstiem un apskāvieniem sagaida deputātus, daudzi iznākot rāda uzvaras zīmi. Tauta plūst uz Daugavmalu, kur LTF izsludinājusi manifestāciju. Cilvēki uz rokām nes Vulfsonu, kurš agrāk kā PSRS tautas deputāts panāca Ribentropa-Molotova pakta slepeno protokolu pasludināšanu par spēkā neesošiem.
Tikmēr Preses centrs atgriežas pie darba Sarkanajā zālē, bet Kancelejā darbinieki gatavo Deklarāciju datorsalikumā uz veidlapas ar LR ģerboni. Līdztiesības deputāti ēku atstāj pa sānu durvīm.
Deputāts Mavriks Vulfsons. Foto — Imants Prēdelis
20.00
Uz LTF rīkoto manifestāciju Daugavmalā ieradušies vairā nekā 100 tūkstoši cilvēku. Plīvo Latvijas, Lietuvas un Igaunijas karogi. Tribīnē pulcējušies AP deputāti, LTF vadība, aiz viņu muguras Ļeņina bareljefs aizklāts ar linu audeklu. Manifestāciju vada Sandra Kalniete, uzrunas mijas ar dziesmām – Edgars Račevskis diriģē Raiņa Mūsu zeme, tauta vienojas Daugav’s abas malas mūžam nesadalās. Cilvēki aicina dot vārdu Vulfsonam – viņš atrodas pūlī un tribīnē tiek iecelts uz rokām.
Ar gavilēm uztver deputāta Jura Bojāra izteikto ziņu, ka BBC vēsta par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Par 4. maiju pēcāk reportāžas publicē The New York Times, The Washington Post, Time un daudzi citi pasaules mediji.
Manifestāciju noslēdz ar himnu, un Kalniete aicina visus doties Vecrīgā, jo krastmala jāatbrīvo krievu tankiem – 9. maija parādes mēģinājumam. Tauta svinības turpina pie Brīvības pieminekļa.
AP priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs (no kreisās), LTF līderis Dainis Īvāns, deputāts Andrejs Krastiņš, dzejnieks Jānis Peters, deputāts Raitis Černajs. Foto no LNVM Tautas frontes muzeja arhīva
21.30
Pēc manifestācijas AP sēžu zālē notiek preses konference par turpmākajiem plāniem gan LTF, gan opozīcijas pusē. Līdztiesības vadītājs Sergejs Dīmanis sola izmantot tikai parlamentāras cīņas metodes.
22.10
Pēc preses konferences beigām pie darba ķeras redakcijas komisija, kurai jāsagatavo izplatīšanai arī visi pārējie apstiprinātie dokumenti. Darbs turpinās līdz trijiem naktī, kad dokumenti tiek nodoti valodas speciālistiem un tulkotājiem. Dodoties mājās, deputāti pie Brīvības pieminekļa sastop līksmotājus – cilvēki vēl turpina svinēt neatkarības pasludināšanu.
