Jaunais Latvijas Kinematogrāfistu savienības vadītājs Reinis Kalnaellis ierosina knapināšanos aizstāt ar mērķtiecīgi attīstītu filmu industriju
Lai gan tiekamies pusdienlaikā, laika trūkuma dēļ uz kafejnīcu neejam un iztiekam ar sausbaranciņām un ūdeni. Tomēr garās sarunas laikā sausā maize tā arī paliek nedrupināta. Reinis Kalnaellis (27) ir apņēmības pilns Latvijas filmu industrijā nomainīt knapināšanās ēru ar labklājības laiku.
14 gadus savienību vadīja filmu māksliniece Ieva Romanova, līdz nodeva stafetes nūju jaunam animācijas filmu režisoram, kurš aktīvāk par pieredzējušajiem kolēģiem mudināja pārmaiņām. Kaislība uz kino Reinim rit asinīs – vecvectēvam Kārlim Kalnaellim piederēja viens no Rīgas pirmajiem kinoteātriem Viesturs, tēvs Vilnis Kalnaellis kopš 80.gadu vidus ir saistīts ar animācijas filmu veidošanu, pašlaik vada Filmu studiju Rija, kurā strādā arī Reinis. Uzaudzis Rīgas kinostudijā Šmerlī, viņš izvēlējās Tallinā studēt audiovizuālos medijus un papildināt zināšanas Prāgas Televīzijas un kino augstskolas operatoru kursā. Ir divu multenīšu – Kad āboli ripo un Joka pēc alfabēts – režisors, pašlaik gatavojas pabeigt pirmo pilnmetrāžas animācijas filmu Zelta zirgs. Lai gan gados viens no jaunākajiem Kinematogrāfistu savienības biedriem, Reinis pazīst drēbi.
Viņš uzsver, ka nevēlas kritizēt Nacionālo Kino centru (NKC), taču vairākkārt atkārto, ka pašlaik sistēma ir birokrātiska. Lai gan pagājušā gada sākumā tika daudz diskutēts par nepieciešamību izstrādāt nacionālo kino pasūtījumu, tas nav izdarīts, un, pēc Reiņa domām, tas ir viens no iemesliem, kādēļ izcēlās Dvēseļu puteņa vētra. NKC nevienu neaicināja gatavoties Latvijas simtgadei ar filmu, nerosināja ideju konkursus vai diskusijas, un loģiski, ka kāds pasteidzās ar priekšlikumu. Turklāt, apzinoties, ka ar NKC atvēlēto naudu var nepietikt (2013.gadā filmu projektu konkursiem tika atvēlēti 1,4 miljoni eiro, šogad – 2,7 miljoni), producents Gatis Upmalis gāja prasīt naudu uz Saeimu. «Kad daudzi iestājās pret to, labi, ka [Kinematogrāfistu] savienība iestājās par,» saka Reinis, būdams pārliecināts – producentam jāmeklē nauda, kur un kā vien tas iespējams. «Filmu industrijai sen bija vajadzīgs lobijs,» viņš saka.
Savienības valde, kurā kopā ar Reini strādā režisori Dzintars Dreibergs, Andis Mizišs, Renārs Vimba, Ivars Seleckis, Arvīds Krievs, Andris Rozenbergs, producente Aija Bērziņa un kinomāksliniece Ieva Romanova, jau izstrādā likumprojektu par Latvijas Filmu institūtu. Viņuprāt, uz NKC bāzes jāveido jauna institūcija, kuras darbības principi veicinātu nozares attīstību. «Līdz šim NKC izvēlējās trīs ekspertus, no kuriem viens ir centra darbinieks, kas izvērtēja iesniegtos projektus. Nebija zināmi iemesli, kādēļ izvēlēti šie eksperti. Skaidri nebija arī vērtēšanas kritēriji. Ja producents Andrejs Ēķis iegūst trīs no 10 punktiem, tad gribētu redzēt to producentu, kura darbu eksperti novērtētu ar četriem punktiem,» saka Reinis.
Viņš zīmē vīziju, ka Filmu institūtā būtu padome vismaz deviņu cilvēku sastāvā, būtu diskusijas un sabiedriskās apspriešanas, pieņemto lēmumu izvērtēšana mākslinieciskajā padomē. Reinis zina, ko grib – lai būtu vairāk izvērtēšanā iesaistīto profesionāļu, būtu dialogs starp lēmuma pieņēmējiem un darītājiem, tas ir, filmu veidotājiem.
Lai gan producenti iemanījušies salūkot naudu no dažādiem avotiem, jābūt arī valsts finansējumam. «Eiropā filmu veidotāji vispirms dabū valsts naudu, tad salūko kopproducentus vismaz vēl divās valstīs un tad iet uz Eiropas Padomes kopražojumu fondu Eurimages. Tikai tad, ja saņem valsts naudu un sameklē kopproducentus, būs arī fonda nauda,» viņš uzsver.
Reiņa izskats latviski pieticīgs – neuzkrītoša žakete, ap kaklu sīpolkrāsas adīta šallīte, taču viņa acis ir kaismīgas. Ikdienas darbā neapbružāts, vēl nav apputējis ar «tāpat jau nekas nemainīsies» putekļiem. Tic pārmaiņām un ar tām spēj aplipināt arī vecākos kolēģus. Reinis piemin Luksemburgas modeli, kur valsts atbalsts ir kā garantija, lai saņemtu bankas aizņēmumu filmas projekta īstenošanai. Kad kinodarbs pabeigts, valsts atmaksā naudu bankai. «Kādēļ to nevarētu īstenot arī Latvijā? Latvijas Filmu institūta, valdības, mūsu kopīgā atbildība būtu, lai šī nauda tiktu atdota. Jāizlemj – knapināties vai veidot filmu industriju valstī?» Reinis ir kategorisks. Sola, ka likumprojekts par Latvijas Filmu institūtu drīz tiks pabeigts un nodots publiskai apspriešanai.
Pārliecību par valsts atbalsta nepieciešamību Reinis pamato ar to, ka latviešiem ir labs kino. Uz jautājumu, ko redzējis, kas paticis, viņš pirmo sauc Filmu studijas Rija producēto spēlfilmu Miglā, min arī Jāņa Norda Mammu, es tevi mīlu, Aika Karapetjana Cilvēki tur, Ivara Zviedra un Ineses Kļavas Dokumentālistu. Lailas Pakalniņas Picas, ko «daudzi nesaprata», skatījies ar prieku.
Mūsu sarunas debesmanna ir sapņošana par, Reiņaprāt, drīziem laikiem, kad kino strādājošajiem būs arodbiedrība, kas nepieļaus nokalpināšanu 14-16 stundas diennaktī un iestāsies par nodrošinātām vecumdienām izcilām personībām. Par tiem laikiem, kad Valsts kultūrkapitāla fonds (VKKF) atbalstīs ne tikai projektus, kuru autori ir sabiedrībā zināmas personības, bet arī jaunos profesionāļus. Reinim ir ideja par kinožurnāliem, kas vēstītu par Latvijas ļaudīm un būtu skatāmi internetā, televīzijā, kinoteātros. «Tas veicinātu sabiedrības izpratni par mums pašiem, par dokumentālo kino, veidotu jauno kinospeciālistu rokrakstu, skatītāji viņus pamanītu.» Reinis atzīstas, ka VKKF iesniedzis 20 projektus, no kuriem neviens nav saņēmis finansējumu. Daudzi viņa vienaudži no sapņa veidot filmas atteikušies pēc diviem, trijiem noraidītiem projektiem. Reinis ir neatlaidīgs.
Ēdienkarte
Ūdens
Sausbaranciņas ar sīpolu garšu
