Pašvaldību dibinātu izdevumu Latvijā ir trīs reizes vairāk nekā neatkarīgu vietējo avīžu. Žurnālistus mēdz salīdzināt ar sabiedrības interešu sargsuņiem, bet pašvaldību izdevumi ir izaudzēti kā vietvaru klēpja sunīši – svarīgs aksesuārs, kas ļauj labi izskatīties
Vietējie mediji jau ir iznīcināti vai drīz izzudīs – tik skarbs ir laikraksta Talsu Vēstis dibinātāja un redaktora Eduarda Juhņeviča secinājums par situāciju Latvijas reģionos. Juhņeviča avīzes bijušo darbinieci Initu Fedko agrāk esmu sastapusi mediju profesionāļu semināros, bet tagad tiekamies Talsu novada domē.
Žurnāliste, kuru kolēģi slavējuši kā prasmīgu pašvaldības norišu analizētāju, nu strādā par komunikācijas speciālisti domē. Līdzīgs stāsts ir Janai Igaviņai – agrākā žurnāliste tagad ir sabiedrisko attiecību speciāliste un Gulbenes novada domes izdevuma redaktore. Šāda situācija novados ir tipiska, jo darbs pašvaldībā parasti ļauj nopelnīt vairāk.
Jana Igaviņa uzskata – domes izdevums palīdz veidot piederības izjūtu novadam un piedāvā iedzīvotājiem vēl citu skatu līdztekus neatkarīgajam laikrakstam Dzirkstele. Lai gan domes saistošo noteikumu publicēšana un skaidrošana ir vienīgais iedzīvotāju informēšanas pienākums, ko pašvaldībām nosaka likums, tieši šis Igaviņai šķiet vismazāk interesantais saturs. «Pildīt tikai pamatpienākumu publicēt noteikumus, lēmumus, skaidrojumus – es skaļi raudātu un nepieļautu tādu situāciju! Kas var būt garlaicīgāks par saistošajiem noteikumiem? Pārējā informācija ir kā burkāns,» viņa skaidro, kāpēc domes izdevums cenšas darboties kā medijs.
Gulbene nav izņēmums – mērķi piesaistīt lasītājus, nevis tikai lietišķi informēt, izceļ arī citu pašvaldību pārstāvji, un to pierāda skaitļi. Pētījums par 110 pašvaldību izdevumiem, kuru finansējusi valsts pētījumu programma EKOSOC-LV un kuram datus esmu vākusi pēdējo divu gadu laikā līdz šā gada martam, apliecina – konkrēti pašvaldības darbam ir veltīti tikai daži no tiem.
Tikai piecos izdevumos vismaz puse satura atspoguļo pašvaldības lēmumus, turpretī lielākajā daļā izdevumu (63) pašvaldības informācija veido 12-25% no kopējā satura. Visbiežāk saturā atspoguļoti novada kultūras notikumi, skolu dzīve, informācija par sociālajiem jautājumiem, apsveikumi jubilāriem un jaunlaulātajiem, bet retāki ir raksti arī par uzņēmējdarbību, policijas ziņojumi. Trešdaļā izdevumu (33) domes lēmumi atrodami pavisam simboliskā apjomā un neveido pat desmito daļu no satura. Deviņos izdevumos pašvaldības lēmumus neizdevās atrast vispār. Īpašs piemērs ir Ādažu Vēstis – domes izdevums gandrīz pilnībā veltīts reportāžām, aprakstiem un cilvēkstāstiem, tāpēc saistošo noteikumu publicēšanai izveidots atsevišķs pielikums.
Kopš reģionālās reformas, kad 2011. gadā tika izveidoti 119 novadi, pašvaldību izdevumi ir būtiski izmainījuši Latvijas mediju vidi. Pieejami bez maksas, piegādāti katrā mājsaimniecībā, tie parasti iznāk lielākā tirāžā nekā reģionālie neatkarīgie mediji, kuru pircēju skaits pastāvīgi sarūk. Neatkarīgo avīžu tirāžas Latvijā ir no 3000 līdz 5000 eksemplāru, pēdējo piecu gadu laikā tās sarukušas par 20-25%, bet lielo novadu un pilsētu pašvaldību lapas tiek drukātas daudz lielākā apjomā. Daudzi domju izdevumi turklāt publicē reklāmas un maksas sludinājumus, tā izraujot vēl dziļāku robu neatkarīgo mediju ienākumos. Rezultātā izmainās visa sistēma – mediju tirgus, žurnālistikas kvalitāte, politiskā ietekme medijos.
Diskusijas valdībā un Saeimā par skaidru robežu novilkšanu pašvaldību izdevumiem līdz šim nav beigušās ar konkrētu rezultātu – pašvaldībām nav liegtas tiesības dibināt medijus, lai gan negodīgu konkurenci to darbībā uzsvērusi Konkurences padome. Visbeidzot spēlē iesaistīta arī tiesu vara – reģionālais laikraksts Bauskas Dzīve iesniedzis prasību pret Iecavas domi par biznesam radīto zaudējumu kompensāciju vairāk nekā 33 tūkstošu eiro apmērā, un šīs prāvas iznākums varētu radīt precedentu līdzīgām prasībām nākotnē. Vienam no spēcīgākajiem un kvalitatīvākajiem reģionālajiem laikrakstiem pēdējo piecu gadu laikā tirāža sarukusi par gandrīz 20%, noslīdot zem 4500 eksemplāriem.
Kopienas vai politiķu rupors?
Lasītāju intereses nav vienīgās, kas sabiedrisko attiecību speciālistiem jāpatur prātā savā darbā – pētījuma dati rāda, ka vairākums pašvaldību izdevumu (87) ir svarīgs pašprezentācijas kanāls domēs ievēlētajiem. Gandrīz pusē izdevumu (49) regulāri parādās domes vadītāju uzrunas vai intervijas, 38 izdevumos tos papildina vai bez teksta tiek publicētas novada vadītāju fotogrāfijas. Pašvaldības amatpersonas neparādās tikai 23 novadu izdevumos.
Piemēram, izdevumā Rēzeknes Vēst-nesis, kas 15 000 eksemplāros iznāk reizi nedēļā latviešu un krievu valodā, katrā numurā ir domes priekšsēdētāja Aleksandra Bartaševiča (Saskaņa) sleja. Domes sabiedrisko attiecību nodaļas vadītājs Kārlis Pozņakovs to pamato ar lasītāju interesi – esot dzirdējis, ka mēra sleju izdevumā daži lasot kā pirmo.
Citās domās ir Iveta Šurma, Jelgavas domes Sabiedrisko attiecību pārvaldes vadītāja. «Svarīgi, lai cilvēks saņem informāciju, var pieteikties sociālajai palīdzībai. Ja trīs laikrakstus pēc kārtas liktu priekšsēdētāja vai vietnieka bildi, saņemtu iebildumus,» Šurma skaidro, kāpēc Jelgavas Vēstneša veidošanā «krasi norobežojamies no politikas». Tā gan īsti nav – pameklējot izdevuma arhīvā, atrodu domes vadītāja Andra Rāviņa (ZZS) intervijas. Izdevums, kura redakcijā darbojas deviņi cilvēki, ik nedēļu iznāk
28 000 tirāžā, publicē pat TV programmu, un dome gadā tam atvēl 373 000 eiro.
Daļa pašvaldību izdevumu priekšvēlēšanu laikā cenšas ievērot politiskās aģitācijas ierobežojumus un nepublicē vietējo politiķu intervijas.
Tās gan joprojām lasāmas pašvaldību mājaslapās, piemēram, Talsu domes vietnē. Savukārt Liepājas izdevumā Katram Liepājniekam vēl aprīļa numurā publicēts domes vadītāja viedokļa raksts.
Neviens pašvaldības izdevums nepiedāvā diskusijas par sarežģītiem jautājumiem – pamatā iedzīvotāji saņem pašu domes darītāju vērtējumu par savu darbu. Vārdu savienojums «pozitīvā vēsts» ieskanas gandrīz katra pašvaldības izdevuma veidotāja teiktajā, kad intervēju viņus pētījuma gaitā.
Lai gan nepilna puse izdevumu (48) ir pat oficiāli reģistrēti kā masu informācijas līdzekļi, tie tikai imitē medijus. 95 izdevumi tiek veidoti domes sabiedrisko attiecību nodaļās, savukārt deviņiem ir izveidotas redakcijas, taču tas nevis garantē neatkarīgu satura veidošanu, bet drīzāk tieši nostiprina politisko kontroli. Piemēram, izdevuma Dundadznieks redkolēģiju vada novada domes priekšsēdētājs Gunārs Laicāns. Iecavas Ziņu redkolēģijā ievēlēts domes vadītājs Jānis Pelsis. Limbažu Novada Ziņu nolikumā minēts, ka «izdevuma saturu saskaņo ar Limbažu novada pašvaldības domes priekšsēdētāju».
Negodīga konkurence
Runājot par pašvaldību izdevumiem, domju pārstāvju teiktajā ik pa laikam uzsprakšķ emocijas – aizvainojums pret neatkarīgajām avīzēm, to kritika. Pozņakovs no Rēzeknes uzsver, ka domes izdevums nepieciešams, lai informācija iedzīvotājiem «būtu no pirmavota, nebūtu izkropļota».
Savukārt bijusī Talsu domes pārstāve Inga Priede atceras – savulaik pat rakstīta sūdzība Talsu Vēstīm par to, ka žurnālisti vienkārši pārkopē domes preses relīzes, pieliekot klāt tai savu vārdu. «Pārmetu, ka pārāk maz analītisko rakstu – nāk tikai uz domes sēdēm, ieraksta diktofonā un atreferē. Tas nav pilnvērtīgs žurnālista darbs.» Līdzīgās domās ir bijusī žurnāliste, tagad domes komunikācijas speciāliste Fedko: «Mums pārmet, ka iejaucamies mediju saturā, bet tie nav gatavi rakt dziļāk. Neesam laikraksts – tā ir pašvaldības oficiālā informācija. Mums būtu pat labi, ja daudzpusīgi viedokļi parādītos uzticamā kanālā.»
«Man ausīs griežas šie «neatkarīgie mediji», jo ir labāk, ja tu zini, kam pieder medijs. Nebūsim naivi – man trūkst vārdu, ja kādam liekas, ka šeit kāds ir neatkarīgs! Šis ir pašvaldības medijs, un visi to zina,» saka Jelgavas Vēstneša galvenā redaktore Kristīne Langenfelde.
Pamatot pašvaldību izdevumu lomu palīdz arguments, ka provincē notiekošais esot vienaldzīgs nacionālajiem medijiem. «Informācijas par reģioniem vienkārši nav. Ja ir, tad kriminālās ziņas. Lielajiem medijiem neinteresē lokālpatriotisma attīstība, piederības apziņa. Nerunāju par politiku vai pilsētas svētkiem, kas ir lokāls notikums, bet par ražošanu, kas attīstās reģionā, – par to nav intereses,» uzskata Iveta Šurma no Jelgavas pašvaldības.
Vēl viens arguments ir sociālā situācija novados – daudzi iedzīvotāji nevarot atļauties vietējo laikrakstu, tāpēc domes lapa kļūst par vienīgo pieejamo informācijas avotu. Izdevumu darbinieki noraida ierosinājumu, ka pašvaldība varētu pirkt slejas vietējā avīzē un piedāvātu finanšu palīdzību vietējā neatkarīgā laikraksta abonēšanā tiem, kuri tiešām nespēj par to maksāt paši.
Savukārt reģionālo mediju redaktori neslēpj, ka pašvaldību izdevumos redz konkurentus. Dzirksteles redaktore Ginta Alberte no Gulbenes stāsta – bijuši gadījumi, kad domē pat teikts, lai vietējais medijs nepublicē informāciju, pirms tā nav parādījusies domes izdevumā. «No vienas puses, viņi grib dominēt, no otras – pārmet, ka neatkarīgie nepublicē iedzīvotājiem svarīgo.»
Mairita Balode no avīzes Talsu Vēstis atceras, ka vietējais politiķis reiz solījis iznīcināt neatkarīgo avīzi. «Domes izdevums ir vizuāli pievilcīgāks nekā mūsu pelēkā avīze. Tas ir krāsains, par velti. Paņemot rokās, rodas iespaids, ka neatkarīgo avīzi vairs nevajag,» viņa secina.
Kādas vietējās avīzes redaktors, kurš lūdza viņa vārdu nepubliskot, atzīst: «Man domē skaidri pateica, ka sadarbība atkarīga no tā, kā avīze uzvedīsies.»
Cīņa par reklāmu
Pašvaldību izdevumu izlikšanās par neatkarīgiem medijiem, publicējot maksas reklāmu un sludinājumus, ir galvenais pārmetums, ko sadzirdējuši Latvijas politiķi. Lai novērstu tirgus kropļošanu un ienākumu atņemšanu vietējiem medijiem, liegums pašvaldību izdevumiem publicēt komercreklāmu ir iekļauts mediju politikas pamatnostādnēs, kas pērn izstrādātas par šo jomu atbildīgajā Kultūras ministrijā. Taču jaudīgs pašvaldību lobijs kavējis šī principa reālu ieviešanu, jo Latvijas Pašvaldību savienība un spēcīgākās pašvaldības aizstāv vietējo varu tiesības pašām pieņemt lēmumus par dažādiem jautājumiem. Pamatnostādnes valdība apstiprinājusi, bet situācija nav mainījusies, jo nav pieņemti grozījumi normatīvajos aktos, kas liegtu pašvaldību izdevumos publicēt komerciālu informāciju.
Pētījums liecina – 51% no izdevumiem ievieto reklāmu par domes vai domes iestāžu rīkotajiem pasākumiem, lielākoties par bezmaksas kultūras notikumiem. 30% publicē reklāmu maksas kultūras un izklaides pasākumiem, bet 19% izdevumu var atrast komerciālus sludinājumus, ko ievieto gan uzņēmumi, gan privātpersonas, kas meklē darbiniekus, pārdod kustamu vai nekustamu mantu.
Cik lielus ienākumus pašvaldības gūst, bet reģionālie laikraksti zaudē no šīs reklāmu pārdošanas – tam ir grūti izsekot. Pat tas, cik nodokļu naudas pašvaldības tērē savu izdevumu veidošanai, nav ērti caurskatāms publiskajā informācijā, jo attiecīgie tēriņi budžetā parasti nav konkretizēti un nākas tos īpaši meklēt.
Pašvaldību avīzes pret neatkarīgiem izdevumiem
Dati: Andas Rožukalnes pētījums
