Žurnāla rubrika: Svarīgi

Tiešām monopolists?

Posted on februāris 19, 2014 by - Analīze

Latvijas gāzes privatizācijas līgums neliedz ieviest konkurenci gāzes tirgū kaut tūlīt, eksperti oponē politiķiem

Baidoties no starptautiskas tiesvedības, Latvija grasās atlikt gāzes tirgus atvēršanu, kurai saskaņā ar Enerģētikas likumu būtu jānotiek šāgada aprīlī. Politiķi balstās uz pieņēmumu, kas publiskajā telpā kļuvis teju par ābeces patiesību – ļaujot patērētājiem brīvi izvēlēties piegādātāju, valsts pārkāptu Latvijas gāzes (LG) monopoltiesības, kuras tai līdz 2017.gadam dod privatizācijas līgums. Taču vairāki speciālisti, kuri ir iepazinušies ar konfidenciālo līgumu, apgalvo pretējo – līgums neierobežo Latvijas tiesības radīt konkurenci kaut tūlīt. «Tautas kalpi ļaujas apmuļķošanai,» komentē enerģētiķis Juris Ozoliņš.

Tālāk no tiesām!

Pērn valdībā pieņemtie un pašlaik Saeimā izskatāmie Enerģētikas likuma grozījumi būtiskākās normas – tiesības patērētājiem brīvi izvēlēties dabasgāzes tirgotāju un neatkarīga pārvades sistēmas operatora izveidi – atliek uz vēlāku laiku. Sākotnēji valdība paredzēja, ka šīs normas stāsies spēkā, kad Baltijas valstu dabasgāzes sistēma būs savienota ar citām ES valstīm vai kad dominējošā piegādātāja daļa valsts kopējā patēriņā samazināsies zem 75%. Pēc kritikas, ka tad gāzes tirgus netiks liberalizēts nekad (jo tik neskaidros spēles noteikumos neviens investors neieguldīs alternatīvu radīšanā) un Latvija traucēs kaimiņvalstīm izveidot Baltijas gāzes tirgu, Saeimas Tautsaimniecības komisija tagad ir atbalstījusi vairāku Vienotības deputātu priekšlikumu tirgu liberalizēt ne vēlāk kā 2017.gada aprīlī. Einārs Cilinskis (NA) ierosināja lielajiem patērētājiem, piemēram, Latvenergo vai Rīgas siltums, ļaut gāzes tirgotāju izvēlēties jau tagad, taču komisija to neatbalstīja. Tās vadītājs Jānis Ozoliņš (RP) vairākkārt sēdē uzsvēra – galvenais ir izvairīties no tiesvedības riskiem.

Savukārt enerģētiķis Juris Ozoliņš, kurš ir analizējis LG privatizācijas līgumu un saistītos normatīvos aktus, norāda – līgums nekādi neierobežo ne konkurenci Latvijā, ne LG pārstrukturēšanu atbilstoši ES gāzes tirgus organizācijas principiem. Līgumā ir runa par LG neierobežotām tiesībām komerciāliem mērķiem izmantot savus aktīvus jeb pašreizējo gāzes infrastruktūru un noteikta ekskluzīva licence gāzes uzglabāšanai, transportēšanai un sadalei uz 20 gadiem, kā arī tirgošanai uz pieciem gadiem, ko trīs reizes varēja pagarināt.

Kā skaidro Ozoliņš, ekskluzīvās licences jēga ir noteikt, ka paralēli pašreizējiem gāzes vadiem netiek būvēti jauni. Taču tā netraucē kādam investoram, piemēram, Ventspilī, kur nav gāzes infrastruktūras, uzbūvēt sašķidrinātās gāzes termināli un vadus tās transportēšanai. «Līgumā nav nekā, kas varētu apturēt Latvenergo pirkt gāzi no Klaipēdas termināļa, kad tas [šāgada beigās] būs gatavs,» saka Ozoliņš.

Viņaprāt, līgums arī neliedz valstī izveidot gāzes pārvades un sadales sistēmas operatorus, kuru jēga ir nodrošināt pieeju gāzes infrastruktūrai visiem tirgus dalībniekiem. Eksperts uzskata – nav pamata uz 2017.gadu pārcelt datumu, kad patērētāji var brīvi izvēlēties gāzes piegādātāju. Latvija varētu sākt ar tirgus atvēršanu lielajiem patērētājiem, kuri spēj kaulēties par cenu, un ar pārvades sistēmas operatora izveidi, kamēr sadales sistēmas nodalīšana var pagaidīt.

Par to, ka tiesvedības bailes Latvijā ir pārspīlētas, liek domāt arī Igaunijas pieredze, kur uzņēmumam Eesti Gaas ir līdzīga akcionāru struktūra (lielākie akcionāri ir EON Ruhrgas un Gazprom) un tomēr izvēlēts visradikālākais tirgus izveides modelis, proti, gāzes pārvades aktīvu nodalīšana pilnīgi neatkarīgā uzņēmumā. Šie lēmumi nav izraisījuši tiesāšanos ar akcionāriem. Tādu pašu tirgus atvēršanas veidu izvēlējusies Lietuva, tomēr tur valsts ir ieslīgusi tiesvedībās ar Lietuvos Dujos akcionāriem. Taču, kā komentē Ozoliņš, akcionāru sūdzība ir nevis par pašu restrukturizāciju, bet tās īstenošanas metodēm. Lietuva un Igaunija gāzes tirgu atver 2015.gadā.

Dāvja draudi

Ar tiesu Latvijai nemitīgi ir draudējis LG valdes priekšsēdētājs Adrians Dāvis, un, visticamāk, uz viņa retoriku balstās plaši pieņemtais uzskats, ka Latvija pārkāptu LG privatizācijas līgumu, atverot gāzes tirgu. Juris Ozoliņš to sauc par Dāvja personīgo viedokli un vērš uzmanību, ka no pašiem akcionāriem tādi draudi nav dzirdēti. «Gazprom un EON darbojas Eiropas tirgū un zina, ka tām nav ne motīva, ne pamata tiesāties,» komentē Ozoliņš, aicinot Saeimas deputātus pirms lemšanas iepazīties ar privatizācijas līgumu.

Aizbildinoties ar tiesvedības draudiem, gāzes tirgus liberalizāciju valdība skatīja slēgtās sēdēs, tāpēc sabiedrībai nav zināma precīza lēmumu argumentācija. Taču vairāki klātesošie apliecina – Dāvja draudus valdība, ieskaitot toreizējo premjerministru Valdi Dombrovski, uztvēra nopietni. Rezultātā pieeja liberalizācijai – vispirms izdarīt minimālo, «jaudīgākos» soļus atliekot. «Dažādas institūcijas sniedza atšķirīgus vērtējumus juridiskajiem riskiem, un valdība izšķīrās riskantos jautājumus risināt pēc 2017.gada,» skaidro bijušais ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts (RP). Starp atliktajiem soļiem ir arī tādi, ko Ekonomikas ministrijas (EM) ieskatā varēja darīt ātrāk.

Pašā ministrijā LG draudus vērtē kritiski. Par enerģētiku atbildīgais valsts sekretāra vietnieks Jurijs Spiridonovs un viņa priekšgājējs amatā Gatis Ābele (viņa laikā grozījumus sāka gatavot) pauž Ozoliņam līdzīgu viedokli – privatizācijas līgums neierobežo patērētāju tiesības izvēlēties gāzes tirgotāju. Tomēr šīs tiesības novērtētas kā «toksiskas». «Domāju, ka Pavļutam nepietika drošības sajūtas, ka dabūs to cauri,» pauž Ābele, atgādinot, ka tobrīd LG Saeimā jau bija dabūjusi Tautsaimniecības komisijas deputātu atbalstu liberalizācijas atlikšanai un daudzi valdībā «dziedāja veco Dāvja dziesmu, ka neko nevajag darīt».

«Izvēlēties [tirgotāju] var, bet tam nav nozīmes, ja piekļuve infrastruktūrai atkarīga no tā, ko LG grib vai negrib redzēt Latvijas tirgū,» Spiridonovs norāda, ka šīm tiesībām maz jēgas, kamēr valsts nav noregulējusi pieeju sadales un pārvades tīkliem. Bet, «ja mēs lemtu, ka pārvades tīkli LG jāatdala un vēlāk jāpārdod, tad šeit gan redzu tiesvedības risku, ja to darām privatizācijas līguma darbības laikā,» vērtē Spiridonovs.

Sadales tīklu nošķiršanā atsevišķā LG meitasuzņēmumā, ko jau tagad rosināja darīt EM, tiesāšanās draudus Spiridonovs gan nesaskata, jo «mēs LG neprasām neko pārdot un visus izdevumus, kas saistīti ar sadali, viņiem ir tiesības ielikt tarifā». «Ja uzņēmumam nav zaudējumu, tad par ko tiesāties?» jautā Spiridonovs.

Turpretī Saeimas Tautsaimniecības komisija rosina arī sadales tīklu nodalīšanu atlikt līdz 2017.gadam, lai visu restrukturizāciju veiktu vienlaikus.

«LG ir atsūtījusi oficiālu dokumentu, kuros gadījumos viņi pilnīgi noteikti tiesāsies,» piesardzību pamato Jānis Ozoliņš, kurš komisijas sēdē katru priekšlikumu lūdza komentēt LG pārstāvjiem. Pēc Ozoliņa teiktā, deputāti saņēmuši arī EM analīzi, taču tā ir ierobežotas pieejamības, un «es nezinu, cik daudz deputāti ir lasījuši un cik nav». Saeimas nostāja būs redzama 20.februārī, kad Enerģētikas likuma grozījumus skatīs otrajā lasījumā.

Gāzes cena

EK jaunākie dati rāda, ka Baltijas valstīs ir vienas no visaugstākajām gāzes vairumtirdzniecības cenām ES. Tam vajadzētu kalpot par stimulu alternatīvu piegāžu radīšanai

Globālā pievilcība

Posted on februāris 19, 2014 by - Pusdienās

Pasauli apceļojušais IT žurnālists Maiks Bučers stāsta, kāpēc Latvija var veiksmīgi iekarot savu vietu jauno tehnoloģiju jomā

Maiks Bučers (Mike Butcher) izskatās nedaudz noguris. Viņu atrodu, nolīdušu aiz kolonnas Palladium koncertzāles attālā nostūrī un nepacietīgi ar acīm urbjoties MacBook Air ekrānā. Kad aicinu aiziet uz kādu interesantu kafejnīcu ap stūri, viņš nav atsaucīgs – viss, ko viņš vēlas, ir melna kafija, un to var dabūt tepat otrajā stāvā.

Otrdien viņš izlidoja no jauno IT uzņēmumu apbalvošanas ceremonijas Sanfrancisko un ceturtdien bija Rīgā, lai piedalītos ikgadējā jauno tehnoloģiju ideju festivālā Tech Chill, taču jādomā, ka ne jau tikai ceļojums viņam laupa sparu. Ilggadējais žurnālists ir gan ievērojamā jauno tehnoloģiju interneta žurnāla TechCrunch «klejojošais redaktors», gan arī līdzdibinātājs Londonas TechHub, kas palīdz jauniem interneta uzņēmumiem sākt biznesu. Viņš arī piedalās dažādās organizācijas, kas attīsta jaunu cilvēku programmēšanas iemaņas. 2009.gadā laikraksts The Daily Telegraph Bučeru nosauca par vienu no 50 ietekmīgākajiem cilvēkiem Lielbritānijā tehnoloģiju jomā, un nākamajos trijos gados Wired UK viņu iekļāva savā Lielbritānijas 100 ietekmīgāko digitālās nozares darbinieku sarakstā. Tikko ieradies Rīgā, viņš jau no paša rīta ir ielicis TechCrunch mājaslapā ziņu par 1,34 miljonus eiro lielo ieguldījumu, ko saņēmis Latvijas jaunais interneta uzņēmums Infogr.am, kas radījis rīku, ar ko ikviens var uztaisīt datu vizualizāciju internetā.

Tātad Bučera gurdais paskats nepārsteidz – tīklošanās un tīmeklis prasa daudz enerģijas. Tomēr viņš ir cilvēks, kas labi pārredz jauno tehnoloģiju laukumu, un tāpēc gribu ar viņu parunāt par start-up uzņēmumu tendencēm Latvijā, Eiropā un pasaulē. Apsēžamies Palladium otrā stāva kafejnīcas ādas dīvānos, kuros ērti varētu arī aizmigt, taču kopā ar diktofonu ieslēdzas arī Bučera žurnālistiskais azarts pastāstīt, ko viņš zina.

Sāku ar jautājumu – kā Latvijas start-up vide izskatās uz citu reģiona valstu fona? «Latvija atbilst pazīstamam modelim – mazais vietējais tirgus rada dzinuļus uzņēmējiem skatīties uz ārzemēm un domāt starptautiski. Paradoksālā kārtā izrādās, ka atrašanās mazā Eiropas valstī var būt priekšrocība uzņēmējam, jo viņš nedomā par savu vietējo tirgu. Viņš domā par lieliem izaicinājumiem un lieliem tirgiem. Dīvaini, bet atrašanās vidēja lieluma vai lielā valstī var būt kavēklis, jo tu nedomā ārpus savām robežām.»

Latvijas start-up uzņēmumu Infogr.am un Cobook (Apple ierīcēm piemērotu adrešu grāmatiņu veidotājs, kuru janvārī nopirka ASV uzņēmums) pēdējo nedēļu sekmes pasvītro šo atziņu. Šie uzņēmumi spējuši radīt «globāli pievilcīgus produktus», un Bučers pat pabrīnās, no manis uzzinot, ka Cobook ir latviešu kompānija. Interneta uzņēmumu uzdevums nav vicināt savas valsts karogu, bet palīdzēt lietotājiem. Cilvēku attiecības ar interneta produktiem ir citādas nekā ar drēbēm vai pārtiku, kuru izvēlē lokālpatriotisms var spēlēt būtisku lomu. Cobook tiekot pieminēts vienā elpas vilcienā ar Silīcija ielejas start-up uzņēmumiem, jo viņi «spēlē tajā pašā telpā» un liek visu uzsvaru uz savu produktu.

Bučers uzskata, ka otra Baltijas valstu priekšrocība ir to izglītības sistēmas, kuras «nebaidās likt uzsvaru uz tādām pamatzināšanām kā matemātika un zinātne». Daudzās citās valstīs šīs jomas ir palikušas novārtā. Dienvideiropā izglītības sistēmas ir vērstas uz universitāšu beidzēju iespējām dabūt darbu valsts pārvaldē vai uzņēmumā, kas nodarbojas ar nekustamo īpašumu attīstīšanu. Jauniem cilvēkiem tur iet grūti, jo sabiedrība nav viņiem devusi iespēju apgūt prasmes, kas nepieciešamas 21.gadsimtā. Tā ir laba iespēja tādai valstij kā Latvija, kas var «cīnīties daudz augstākā svara kategorijā», nekā būtu gaidāms pēc tās iedzīvotāju skaita.

Kad aizrādu, ka tieši otrādi – Latvijā pašlaik uztraucas, ka eksaktajiem priekšmetiem netiek pievērsta pietiekama uzmanība -, Bučers pasmejas, ka «jums droši vien iet labāk, nekā jūs paši domājat», taču tūlīt piebilst, ka viņam nebūtu nekādu iebildumu, ja šīs jomas uzsvērtu vēl vairāk.

Prasu par viņa pieredzi organizācijās, kas cenšas ieinteresēt jaunus cilvēkus programmēšanā. Kā to vislabāk izdarīt? «Jāpiesaista ar radošumu!» viņš atbild. «Bērna interesi uzkurina, viņu sajūsmina, ja viņam pasaka: uzrakstot šo kodu, tu padarīsi šo briesmoni lielāku vai ātrāku vai ņiprāku, vai arī tas varēs aprīt vairāk citu spalvainu briesmoņu.» Taču tā bērnam vienlaikus iemāna izpratni par loģisko domāšanu un programmēšanu, bez kuras nevar sasniegt šos uzjautrinošos rezultātus. «Lielbritānijā vēl 70.gados skolās bija izplatītas programmēšanas stundas, bet tad mēs apmaldījāmies un sākām mācīt Microsoft Word un Office prasmes. Tagad atkal atgriežamies pie pamatiem. Būtiskākais – programmēšanu jāsāk bērniem mācīt, kad viņiem ir 7-11 gadi. Tas ir burvju iespēju laiks, kad bērnam var iemācīt gandrīz jebko, un viņi to atcerēsies.»

Pārejam pie plašākām tendencēm IT pasaulē. Pēdējā laikā par interneta uzņēmumiem tiek maksātas milzīgas cenas, piemēram, Google samaksāja 3,2 miljardus dolāru par uzņēmumu Nest, kas pagaidām taisa tikai pie interneta pieslēgtus istabas termometrus un dūmu detektorus. «Protams, ir burbulis, taču tam piemīt zināma efektivitāte. Cilvēki rūpīgi aptausta visu jauno un iesaistās milzīgās debatēs pat par vissīkākajām izmaiņām kādā produktā. Ja Facebook kaut ko nedaudz izmaina savā ziņu lentē, par to runā visās Sanfrancisko kafejnīcās.» Tas padarot šo zemes pleķīti par ļoti neparastu vietu: «Citur par tehnoloģijām tā neiekarst.»

Ko tas nozīmē mums? Par Eiropu ir jādomā kā par «bāzi, no kuras mēs laižam gaisā starptautiskus produktus», jo katrs atsevišķais tirgus ir pārāk mazs, bet visa Eiropa kopumā pārāk fragmentēta, lai funkcionētu kā pašpietiekama vide. Līdz šim Eiropā nav bijusi arī nepieciešamā uzņēmējdarbības kultūra, bet Bučers domā, ka tas mainās. Tagad katrā tehnoloģiju konferencē Eiropā «viss, ko redzi, ir divdesmitgadnieku jūra.» «Tehnoloģiju attīstības agrīnajā fāzē veco cilvēku nav.» Pēc 5-10 gadiem visi šie cilvēki, kurus redz konferencēs, būs «superpieredzējuši» un tad viss patiešām sāks notikt.

Ieminos, ka šķiet dīvaini – visu laiku runājam par produktiem, kuri ļauj aizvien efektīvāk sazināties un sadarboties internetā ar cilvēkiem, kas fiziski atrodas otrā pasaules malā, taču pats Bučers izjuta nepieciešamību atlidot no Sanfrancisko uz Rīgu, nevis virtuāli piedalīties abos pasākumos no Londonas. Bučera atbild, ka internets nav iznīcinājis attālumu. «Tieši otrādi. Tas ļauj daudz efektīvāk nokārtot vienkāršus darījumus, tikt galā ar jautājumiem, uz kuriem var atbildēt ar «jā» vai «nē». Taču tu nevari izveidot ilgtermiņa attiecības ar cilvēkiem, ja neesi ar viņiem personiski saticies.» Agrāk pat sīkumi bija jākārto aci pret aci, bet tagad tik daudz lietas var nokārtot internetā, ka personiskās attiecības kļūst nevis mazāk, bet gan vairāk svarīgas. Ar cilvēkiem ir jātiekas, tāpēc viņš vienmēr saka uzņēmējiem: «Iesēdieties lidmašīnā, velns parāvis, un dodieties uz Londonu, uz Berlīni, uz Krieviju, uz Silīcija ieleju, uz Ņujorku!» Tur uzzināsi ko jaunu un veidosi kontaktus, atgriežoties mājās, uztaisīsi lielisku produktu, un tad varēsi atkal doties pasaulē, lai visiem par to pastāstītu. «Tehnoloģiju attīstība nav atkarīga no tehnoloģijām, bet no cilvēkiem.»

Ēdienkarte

Melna kafija

Brisele un Valdis

Posted on februāris 19, 2014 by - Komentārs

Gan Eiropā, gan Latvijā šīs Eiroparlamenta vēlēšanas būs svarīgākas nekā līdz šim

Cilvēki nemēdz sevišķi nopietni domāt par Eiropas Parlamenta vēlēšanām, līdz kurām palicis mazāk nekā simt dienu. Pretstatā nacionālajam likumdevējam, kura darbi un nedarbi atrodami starp ikdienas ziņu bufetes pamatēdieniem kā politikas karbonāde ar kartupeļiem, Eiroparlaments daudziem līdzinās kādai eksotiskai uzkodai, teiksim, vīngliemežiem. Tie gan tiek vākti arī Latvijā, taču sūtām tos visus uz Rietumiem un paši uzturā nelietojam. Ko ar tiem darīt, kā tie garšo, zina tikai retais. Vairākums tikai pabrīnās – ja jau kādam tādi vajadzīgi, lai viņiem tiek, bet mums gar tiem maza daļa.

Vai daudzi to sapratīs vai ne, taču šogad Eiroparlamenta vēlēšanas būs manāmi nozīmīgākas nekā agrāk, ne tikai Eiropas Savienībai kopumā, bet arī Latvijas iekšpolitikā.

Tiesa, iespēja izvēlēties savus pārstāvjus ES likumdevējā nekur neizraisa lielu sajūsmu – pagājušajā reizē 2009.gadā vēlētāju aktivitāte visā ES bija tikai 43%. Taču pēdējos piecos gados ES piedzīvojusi bezprecedenta krīzi. Vairākās valstīs tas radījis nozīmīgu atbalsta pieaugumu eiroskeptiskām partijām, kuras tagad nopietni gatavojas sūtīt savu Trojas zirgu kavalēriju cauri Briseles vārtiem, lai grautu kopējās Eiropas projektu no iekšpuses. Kā redzams pasaulē notiekošajām vēlēšanām veltītajā interneta vietnē Electionista, sabiedriskās domas aptaujas prognozē neredzēti labus rezultātus Lielbritānijas Neatkarības partijai, par kuru gatavi balsot 24% (iepriekšējās vēlēšanās tā saņēma 16% balsu), Francijas Nacionālajai frontei (aptaujās 21,5%, iepriekšējās vēlēšanās – 6,3%), Alternatīva Vācijai (dibināta pagājušajā gadā, bet aptaujās jau uzrāda 7% atbalstu). Līdzīgas tendences manāmas arī Austrijā, Dānijā, Nīderlandē, Somijā un Grieķijā.

Eiroskeptiķu ordu duna pieaug spēkā, kopš Eiropas Parlaments (EP) aizvien vairāk sāk izmantot savas Lisabonas līgumā paredzētās pilnvaras apstiprināt ES budžetu un ietekmēt lielu daudzumu Eiropas Komisijas lēmumu. EP arī balsos par nākamo Eiropas Komisijas prezidentu un pēc tam par viņa nominēto Komisijas sastāvu kopumā. Ko nihilistiski noskaņotu EP deputātu skaita straujš pieaugums nozīmētu ES funkcionēšanai, neviens īsti nezina, taču ir skaidrs, ka vairākās valstīs bažas par to aug un jau sāk ietekmēt ļoti svarīgus procesus. Lielbritānijas Neatkarības partijas popularitātes pieaugums ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc premjerministrs Deivids Kamerons apsolījis rīkot referendumu par iespējamo valsts izstāšanos no ES. Lai pirms vēlēšanām nedotu vēl trumpjus Alternatīvai Vācijai, kanclere Angela Merkele atlikusi līdz augustam lēmumu par iespējamo papildu palīdzības sniegšanu Grieķijai, kas var sarežģīt attiecības ar programmas līdzfinansētāju Starptautisko Valūtas fondu. Ja eiroskeptiķi vēlēšanās gūs vēl labākus rezultātus, nekā patlaban prognozēts, atmosfēra Briselē un vairākās galvaspilsētās kļūs ļoti nervoza.

Šādi strāvojumi nav labvēlīgi arī Latvijai, jo viens no «veco dalībvalstu» eiroskeptiķu galvenajiem mērķiem ir ierobežot «jauno dalībvalstu» pieeju tādiem labumiem kā ES budžeta nauda un darbavietas Rietumos. Taču Eiroparlamenta vēlēšanas skars Latviju daudz tiešākā veidā, jo tās uz ilgāku laiku izvadīs Valdi Dombrovski no Latvijas iekšpolitikas.

Lai ko par viņu domātu, ir skaidrs, ka aizgājušajos piecos gados Dombrovskis kļuva par vienu no nedaudzajiem Latvijas politiķiem, kura atrašanās sarakstā garantēja nozīmīgu vēlētāju atbalstu. Uz Briseli aizbrauks Vienotības galvenā lokomotīve, atstājot lielu jautājuma zīmi pār 42 mandātiem, kurus 11.Saeimas vēlēšanās savā starpā sadalīja Vienotība un nu jau gandrīz izčākstējusī Reformu partija. Šīs vietas noskatījuši daudzi. Repše rosās, Sudraba pošas, un zaļzemnieki pat neuzkrītoši atteikušies no Aivara Lemberga kā sava «premjerministra amata kandidāta», acīmredzot cerot, ka viņiem šoreiz būs nepieciešama nevis tikai priekšvēlēšanu izkārtne, bet gan cilvēks, kurš reāli varētu pretendēt uz šo darbu. Tiesa, Vienotība arī nesēž, rokas klēpī salikusi. Varbūt jaunās valdības vadītājas Laimdotas Straujumas piesaistīšana ļaus efektīvāk uzrunāt lauciniekus un pašvaldību vadītājus (jau izskanējis, ka populārais Valmieras mērs Inesis Boķis startēs tās sarakstā). Tomēr sen nav bijis tik grūti prognozēt vēlēšanu rezultātus un no tiem izrietošo valdību, un šo neskaidrību ļoti veicinājusi Dombrovska pāriešana no valdības vadītāja krēsla uz pirmo numuru Eiroparlamenta vēlēšanu biļetenā. 

Turklāt ar eiroparlamentārieša mandātu Dombrovskis diez vai apmierināsies, viņš jau sevi pieteicis kā potenciālais Eiropas Tautas partijas (ETP) kandidāts uz Eiropas Komisijas prezidenta amatu. Grūti apgalvot, ka viņš būtu favorīts šajā sacensībā. Citi šo trasi pazīst labāk un savas slieces jau silda. Tomēr Dombrovska uzvara nav arī pilnīgi izslēgta, un viens no apstākļiem, kas to ietekmēs, būs tieši Eiroparlamenta vēlēšanu rezultāti. Šogad pirmo reizi tie būs jāņem vērā, lemjot par kandidātu uz Komisijas prezidenta amatu.

Komentārs 140 zīmēs

Ar darbu. 2013.gada pēdējā ceturksnī bezdarbs bija 11,3%. Gada laikā tas ievērojami samazinājies – par 2,6%.

Jādara, cik vien var. Ārlietu ministrija grib iesaistīt ES Ēģiptē apcietinātā žurnālista, Austrālijas latvieša Pētera Grestes lietas atrisināšanā.

Tallinā neprotestē par «igauņu Abreni» – Petseriem. Igaunija parakstījusi robežlīgumu ar Krieviju, kurā atsakās no teritoriālām pretenzijām pret kaimiņvalsti.

Streļčenoka pusfināls

Posted on februāris 19, 2014 by - Komentārs

KNAB priekšnieks izvēlējies apkarot korupcijas apkarotājus

Premjerministre Laimdota Straujuma nolēmusi neatcelt Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieka Jaroslava Streļčenoka trešo lēmumu par savas vietnieces Jutas Strīķes atlaišanu, kā pirmos divus bija atcēlis viņas priekštecis amatā Valdis Dombrovskis. Taču problēma, ko daži klišejiski dēvēja par Strīķes konfliktu ar Streļčenoku, ar to diezin vai būs atrisināta. 

KNAB priekšnieka rīcība arvien skaidrāk rāda, ka tas ir viņa konflikts ar korupcijas apkarošanas iestādes darbības jēgu, principiem un mērķiem. Šādu konfliktu Strīķes padzīšana nevar atrisināt.

Cita pavirša klišeja, kas nekritiski tiražēta plašsaziņas līdzekļos, – Strīķe neesot varējusi «sadzīvot» ne ar vienu no KNAB priekšniekiem. Taisnība, ka, atskaitot pašu pirmo priekšnieku Gunti Rutki, kas pēc iecelšanas amatā 2002.gadā pusgadu vēlāk to atstāja veselības problēmu dēļ, visiem trim nākamajiem biroja vadītājiem bijušas domstarpības ar padotajiem, ne tikai ar Strīķi. Taču to iemesls nav bijusi kāda sadzīviska «raksturu nesaderība».

Trīs KNAB priekšnieki bijuši ļoti dažādi. 2004.gadā amatā apstiprināto Alekseju Loskutovu valdošās «oligarhu koalīcijas» (ZZS, TP, LPP) Induļa Emša valdība atzina par gana labu pēc tam, kad viņš bija aizvests parunāties ar Andri Šķēli viņa Rīgas birojā un ar Ventspils mēru Aivaru Lembergu Puzes mežmalā. Diez vai jābrīnās par viņa sākotnējo «konfliktu ar Strīķi». KNAB mērķi bija un paliek konfliktā ar šo kungu vēlmēm. Taču kungi kļūdījās. Loskutovs izvēlējās apkarot korupciju, nevis pildīt viņu uzdevumus, tajā skaitā, kā viņš liecinājis prokuratūrā, Aigara Kalvīša valdības doto – «atbrīvoties no Strīķes». Un zaudēja amatu.

Otrreiz viņi nekļūdījās. Ivara Godmaņa valdība no 17 pretendentiem (kuru vidū atkal bija arī Strīķe), izvēlējās LSDSP partijas biedru Normundu Vilnīti, kuru pamatā tas pats Saeimas vairākums (LPP/LC, TP, ZZS, TB/LNNK) 2009.gadā apstiprināja amatā. Jaunais priekšnieks, par kuru Saeimas kuluāros tobrīd runāja, ka «likvidators nāk», izvēlējās nepievilt viņa virzītāju cerības.

Vilnītim metode bija līdzīga kā pašlaik Streļčenokam – pastāvīgas dienesta pārbaudes, absurdu paskaidrojumu pieprasījumi un disciplinārlietas, pirmām kārtām pret saviem vietniekiem Strīķi un Alvi Vilku. 2010.gadā Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītājs Dzintars Jaundžeikars no Šlesera partijas gandarīti bilda: «Vilnītis ir saņēmis norādījumus, viņš tos zina, un viņš tos pilda.» Taču pildīja rupji. Ģenerālprokurora vadītā KNAB izvērtēšanas komisija konstatēja vismaz desmit būtiskus likumu pārkāpumus priekšnieka darbībā.

2011.gada maijā Vilnītis atstādināja no amata Vilku. Kad premjerministrs, tolaik jau Dombrovskis, viņa lēmumu atcēla, Vilnītis, tāpat kā pašlaik Streļčenoks izdarīja ar Strīķi, sarīkoja dienesta pārbaudi un atlaida Vilku vēlreiz. Jūnija sākumā, nedēļu pēc prezidenta Zatlera rīkojuma nr.2 par Saeimas atlaišanas ierosināšanu, Saeima atcēla Vilnīti no amata.

Ar Vilnīša vietā iecelto Streļčenoku acīmredzami kļūdījās jau «tiesiskuma koalīcija». It kā paraugzēns ar pieredzi darbā KNAB izvēlējies iet Vilnīša ceļu. Motīvi viņam laikam gan citi, vismaz līdz šim nav bijis pamata apgalvot, ka Streļčenoks apkarotu KNAB kāda uzdevumā. Taču acīmredzamo nespēju vadīt iestādi viņš kompensē ar Vilnīša piekoptajai līdzīgu kancelejisko žonglēšanu ar paragrāfiem un pantiem un, tieši tāpat kā Vilnītis, arvien uzstājīgāk pozicionē sevi kā politiskas sazvērestības upuri.

Pat Streļčenoka zīmētais politiskās sa-zvērestības scenārijs ir otrreiz sildīta zupa. Pirms trim gadiem Vilnītis stāstīja, ka Strīķe piesedzot kādus noziedzniekus toreizējā Dombrovska valdībā. Laikam sajutis konjunktūru, viņš to nupat vēlreiz cēlis priekšā žurnālam Playboy, un Streļčenoks piebalso – ir ierosinājis dienesta pārbaudi par šiem skandalozā KNAB «likvidatora» stāstiem, jo arī viņam šķietot, ka konfliktam KNAB esot «politiska aizmugure». 

Vismaz sev Streļčenoks politisku aizmuguri jau nodrošinājis. Smagos kriminālnoziegumos apsūdzētais Lembergs savulaik slavēja Vilnīti kā «Robinu Hudu», kas «vēlējās šo iestādi padarīt par politiski neangažētu». Tagad viņš slavē Streļčenoku kā KNAB «priekšnieku ar pašcieņu, kurš ievēro likuma garu un burtu» un atšķirībā no Loskutova neesot «zem Strīķes tupeles».

Streļčenoks ir centīgs skolnieks. Vilnītis bija atlaidis Vilku divas reizes, bet viņš Strīķi atlaidis jau trīs reizes. Turklāt ar trešo piegājienu uzrakstījis lēmumu par atlaišanu bez juridiskām kļūdām, kuras bija iemesls, kāpēc divus iepriekšējos Dombrovskis atcēla. Pantu un paragrāfu pareiza sakārtošana Streļčenokam padodas arvien labāk. Droši vien arī turpmāk tas viņam būs galvenais «pretkorupcijas» darbs. Jo, kā pērnruden atzina ģenerālprokurora vadītā KNAB vērtēšanas grupa, par operatīvām un kriminālprocesuālajām darbībām korupcijas apkarošanā priekšniekam neesot izpratnes. 

Ko atteicās darīt Loskutovs un ko nespēja izdarīt «likvidators» Vilnītis, Streļčenoks stājies darīt vienkārši tāpēc, ka neprot darīt to, kas birojam jādara. Tāpēc, kaut gan Strīķe ir prom, konflikts nav atrisināts. KNAB galvenā problēma ir priekšnieks Streļčenoks, kas apkaro korupcijas apkarotājus un diskreditē biroju, tēlodams savu cīņu kā politisku.

Komentārs 140 zīmēs

Daiļrunīgas kustības dzīvoklī. Ingunas Sudrabas solītā «tautas kustība», izrādās, reģistrēta kāda nepilsoņu tiesību cīnītāja dzīvoklī Zolitūdē.

Latvijas ES prezidentūras logo būs dzirnakmens. Jānovēl sev, lai tas pamatīgi maļ un bīdelē, nevis ir kaklā.

Putina gars. Olimpiskais gars Sočos nav jūtams, konstatē Latvijas skeletona tēvs un divkārtējā olimpiskā vicečempiona Martina tēvs Dainis Dukurs.

Cīņa ar sekām

Posted on februāris 19, 2014 by - Viedoklis

Kur ir robeža starp viedokli un bijušās PSRS agresijas slavināšanu?

Saeimas Juridiskā komisija ir atbalstījusi grozījumus Krimināllikumā, kas paredz brīvības atņemšanas sodu līdz trīs gadiem par PSRS vai nacistiskās Vācijas īstenotās agresijas pret Latviju publisku noliegšanu, attaisnošanu, slavināšanu vai ļaunprātīgu, rupju vai aizvainojošu apšaubīšanu. Saeima plāno balsot par to 20.februārī.

Šie likuma grozījumi tika pieteikti tikai uz pēdējo, trešo likumprojekta lasījumu, tāpēc nav notikusi sabiedriska vai ekspertu diskusija. Par argumentāciju var spriest pēc Saeimas krimināltiesību politikas apakškomisijas priekšsēdētāja Andreja Judina komentāra: «Ja publiskos pasākumos cilvēki viennozīmīgi apgalvos, ka Latvija netika okupēta, ka iestājās PSRS tāpēc, ka latviešu tauta to gribēja, par to būs paredzēta atbildība.»

Kamēr deputāts Judins ir pārliecināts par atbildīgo iestāžu spēju tikt galā ar jaunā likuma piemērošanu, Drošības policija pret grozījumiem izturas skeptiski: «Piedāvātā redakcija satur vairākus vērtējuma jēdzienus, kas ir plaši interpretējami.» Tas arī saprotami, jo normas piemērošana varētu būt sarežģīta – kur ir robeža starp viedokli un, piemēram, slavināšanu? Neskaidra robeža un plašas interpretācijas iespējas ļauj izmantot šos grozījumus kā izrēķināšanos ar nevēlamu politisku pretinieku.

Neskaidrības ir redzamas jau pašreizējā likumā – Drošības policija janvārī izbeidza kriminālprocesu pret Eiropas Parlamenta deputātu Alfrēdu Rubiku, kurš attaisnoja 1949.gada staļiniskās represijas, norādot, ka tās bijušas pelnītas, jo upuri sadarbojušies ar fašistiem. Savukārt prokuratūra februārī izmeklēšanu atjaunoja.

Ir saprotama vēlme izskaust publiskus aizvainojošus izteikumus, kas grauj Latvijas neatkarību, jo daudziem cilvēkiem joprojām sāp totalitāro režīmu nodarījumi. Tomēr šie Krimināllikuma grozījumi izskatās pēc cīņas ar sekām, nevis ar iemesliem. Ir svarīgi izglītot sabiedrību, stāstīt par Latvijas vēsturi. Sapratne par to, ka PSRS un nacistiskās Vācijas režīmi bija noziedzīgi un šo noziedzīgo režīmu slavināšana ir amorāla, jāveido skaidrojot, nevis sodot ar cietumsodu.

Iespējams, jāpēta mūsu kaimiņvalsts Lietuvas pieredze, kur Kriminālkodeksā līdzīga norma pastāv no 2010.gada – PSRS vai nacistiskās Vācijas noziegumu noliegšana vai attaisnošana ir sodāma ar cietumsodu līdz diviem gadiem.

Noteikti būtu jāiepazīstas arī ar Venēcijas komisijas atzinumu Moldovas jautājumā par aizliegumu lietot totalitāro režīmu simboliku – tajā norādīts, ka aizliegums neatbilst Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10.pantam, proti, nepamatoti ierobežo vārda brīvību. Te var vilkt zināmas paralēles ar viedokļa paušanu.

Jebkādiem pamattiesību ierobežojumiem ir jāatbilst tiesiskuma principam – tiem jābūt samērīgiem, atbilstīgiem un nepieciešamiem demokrātiskā sabiedrībā. Ja no starptautiskā viedokļa jaunā Krimināllikuma norma tiks vērtēta kā nesamērīgs vārda brīvības ierobežojums, Latvijai par to vēlāk vajadzēs atbildēt Eiropas Cilvēktiesību tiesā.

Latviešu esence

Posted on februāris 19, 2014 by - Redaktores sleja

 

Mazai valstij ir savas priekšrocības. Piemēram, internetu apceļojošie amerikāņu profesora Ričarda Floridas aprēķini par medaļu sadali Sočos nule kā rāda – mūsu sportistu trīskārtējā kāpšana uz goda pjedestāla izrādās otrais labākais sasniegums šajā olimpiādē, ja medaļu skaitu salīdzina ar IKP lielumu. Proti, lielākas un bagātākas valstis reāli izcīna vairāk medaļu, taču proporcionāli katras nācijas turīgumam mūsu mazās ledusmīļu komandas sasniegums izgriež pogas gan amerikāņiem, gan krieviem un atpaliek vienīgi no tikpat mazās un ņiprās Slovēnijas.

Protams, milzīgs kārdinājums ir sākt iztēloties, cik gan varena būtu mazā Latvija, ja… būtu liela! Taču labāk paliksim pie šo aprēķinu sniegtās mācības: ne jau izmērs visu izšķir. Kā šonedēļ mūsu pusdienu intervijā saka viens no ietekmīgiem Eiropas IT žurnālistiem Maiks Bučers – tieši dzīvojot mazā valstī un apzinoties savu iespēju ierobežotību, ir vieglāk pārslēgt skatu un saredzēt visu plašo pasauli kā savu ideju un darbu lauku.

Latviešiem savā neilgajā vēsturē ar pašapziņu un plašāka skata trenēšanu ir gājis visādi. Vecie aizspriedumi pret vāciešiem ir beidzot izslimoti, bet nācijai vēl jāatbrīvojas no stereotipiem par krieviem, intervijā secina Jānis Stradiņš. Viņa virsvadībā tapis pamatīgs četrsējumu akadēmiskais pētījums par Latviju, kas tieši šonedēļ ierauga dienasgaismu.

Esam apdāvināti un vienlaikus pacietīgi, mūsdienu latviešus raksturo sirmais akadēmiķis. Veselīgā proporcijā starp abām šīm vērtīgajām īpašībām acīmredzot slēpjas mazās Latvijas veiksmes atslēga – gan olimpiskajās spēlēs, gan dzīvē starp tām.

Radars pasaulē

Posted on februāris 12, 2014 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē

Vācija un Austrija paredz problēmas Šveicei pēc nule notikušā referenduma, kurā tās pilsoņi nobalsoja par imigrācijas ierobežošanu no Eiropas Savienības. Eiropas Komisija jau paziņojusi, ka izvērtēs savas attiecības ar Šveici. Referendumā Šveices Tautas partijas iniciatīvu atbalstīja 50,34% iedzīvotāju, pārsvarā no vāciski un itāliski runājošajiem kantoniem. Kaut arī Šveice nav ES dalībvalsts, tā 1999.gadā ir parakstījusi līgumu par pilsoņu brīvu pārvietošanos un īsteno to kopš 2002.gada.

Arī Igaunija atbalstīs Ukrainas protestos cietušos aktīvistus un ziedos 50 000 eiro. Igaunijas ārlietu ministrs Urmass Paets teicis, ka nauda tiks nodota labdarības fondam Renesans (International Renaissance Foundation) humānajai palīdzībai.

ASV valsts sekretāra vietniece Viktorija Nūlande, kura iesaistīta kompromisu meklējumos Ukrainā, atvainojusies par rupjo izteikumu Fuck the EU, kas bijis adresēts Eiropas Savienībai. Viņas teiktais publiski izskanējis kādā YouTube ierakstā Nūlandes sarunā ar ASV vēstnieku Ukrainā, apspriežot Ukrainas politisko krīzi. Pēc ieraksta parādīšanās izskanējuši minējumi, ka tikai dažas valstis spēj noklausīties augstu amatpersonu sarunas, secinot, ka Krievija ar sarunas nopludināšanu cenšas sanaidot ASV un ES.

Teherāna ar ANO Starptautisko Atomenerģijas aģentūru (IAEA) vienojusies par septiņiem «praktiskiem soļiem» Irānas kodolprogrammas caurskatāmībai. Tomēr nekādas vienošanās detaļas atklātībai nav nodotas. Tikmēr Irāna paziņojusi, ka islāma revolūcijas 35.gadadienas priekšvakarā izmēģinājusi divas raķetes. Sekmīgi izmēģināta jaunas paaudzes ballistiskā raķete ar sadalošos kaujas galviņu un lāzervadāma raķete Bina, kas var tikt izmantota kā zeme-zeme un gaiss-zeme tipa raķete.

No Sīrijas ar kuģi izvesta trešā ķīmisko materiālu krava, paziņojusi ANO un Ķīmisko ieroču aizlieguma organizācija. Kravu aizvedis norvēģu kravas kuģis. Kopumā Sīrijas ķīmisko ieroču arsenāls varētu būt 1000 tonnu. 

Bosnijā notiek pret valdību vērstas demonstrācijas, protestētājiem aizdedzinot pat prezidenta galvaspilsētas rezidenci. Nemieri atspoguļo pieaugošo neapmierinātību ar etnisko kopienu politiķu konfliktiem, kas paralizējuši valsts pārvaldi un nobremzējuši ekonomikas attīstību. Bezdarba līmenis Bosnijā sasniedzis 27,5% un ir augstākais Balkānos. Mediji situāciju nosaukuši par dramatiskākajiem notikumiem kopš Balkānu kara 1992.-1995.gadā.

Rumānijas prezidents Trajans Basesku sodīts par čigāniem veltīta nicīga izteikuma paušanu pirms četriem gadiem – diskriminācijas novēršanas padome viņam piemērojusi 132 eiro sodu. Padomes lēmums ir nozīmīgs tapēc, ka tā ir pirmā reize, kad Rumānijas prezidentam jāmaksā sodanauda par diskriminējošām piezīmēm pret čigāniem. Lai arī sodanauda ir maza, tā sūta skaidru vēsti: pat ja esat prezidents, izsakot diskriminējošus komentārus, jums tiks piemērotas sankcijas.

Soču olimpiskās spēles

Krievijas pilsētā Sočos atklātas 22. ziemas olimpiskās spēles, kurās piedalās 88 dalībvalstu pārstāvji un līdz 23.februārim tiks sadalīti 98 medaļu komplekti.

Radars Latvijā

Posted on februāris 12, 2014 by - Radars

Nedēļas notikumi Latvijā

Valdības vadītāja Laimdota Straujuma strauji mainījusi savas domas par elektrības tirgus atvēršanu – nedēļas laikā viņa no neizpratnes par to, kāpēc no 1.aprīļa pieaugs elektrības cenas un paziņojuma, ka jāatliek elektrības tirgus liberalizācija, pēc koalīcijas padomes sēdes nonākusi pie secinājuma, ka neredz pamatu atlikt elektrības tirgus atvēršanu, jo Latvenergo tāpat paaugstinātu elektrības cenu.

Valsts prezidents Andris Bērziņš Sočos pirmo reizi tikās ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu. Iepazīšanās ilgusi tikai piecas minūtes, un tās laikā abi prezidenti apliecināja, ka Latvijas un Krievijas attiecību veidošana ir abpusēji nozīmīga, teica prezidenta preses padomniece Līga Krapāne. Viņa arī apstiprināja, ka joprojām spēkā ir bijušā prezidenta Valda Zatlera (RP) izteiktais uzaicinājums Putinam apmeklēt Latviju. Uz Sočiem dosies arī Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa (Vienotība), kura tur neapmaksātā atvaļinājumā par saviem līdzekļiem uzturēsies no 13. līdz 17.februārim.

Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieks Jaroslavs Streļčenoks jau trešo reizi uzteicis darbu savai vietniecei Jutai Strīķei un atbrīvojis viņu no amata. Pēdējo mēnešu laikā Streļčenoks jau divas reizes atlaidis Strīķi, taču iepriekšējais premjers Valdis Dombrovskis (Vienotība) abas reizes šos Streļčenoka lēmumus atcēla. Tagadējā valdības vadītāja Laimdota Straujuma teikusi – ja Streļčenoka rīkojums nav juridiski nekorekts, jādomā par turpmāko rīcību.

Rīgas dome līdz gada beigām atlikusi ieceri diferencēt sabiedriskā transporta cenas atkarībā no deklarētās dzīvesvietas, tādējādi visa gada garumā visiem pasažieriem Rīgas sabiedriskais transports būs pieejams par tā saukto «rīdzinieka cenu» – 0,60 eiro. Šāds lēmums pieņemts pēc Rīgas domes vadības tikšanās ar vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru Eināru Cilinski (NA).

Parlamenta juridiskā biroja vadītājs Gunārs Kusiņš apstiprināts Satversmes tiesas tiesneša amatā. Saeimas deputāti Kusiņu amatā apstiprināja vienbalsīgi, par balsojot 93 deputātiem. Tieslietu padome jau 27.janvārī vienbalsīgi Kusiņa kandidatūru atbalstīja ST tiesneša amatam.

Valdība atbalstījusi maksātnespējīgās a/s Liepājas metalurga administratora Haralda Velmera piedāvāto uzņēmuma pārdošanas plānu. Finanšu ministrs Andris Vilks (Vienotība) teica, ka Liepājas metalurga pārdošana starptautiskā piedāvājumā varētu notikt pavasarī un labvēlīga iznākuma gadījumā uzņēmums vasarā varētu atsākt darbu. Uzņēmums ir jāpārdod kā vienota un nedalāma kopa, saglabājot tā pieeju ostai. Savukārt Augstākā tiesa atzinusi Liepājas metalurga akcionāra Kirova Lipmana īpašuma tiesības uz 11,5% uzņēmuma akciju strīdā ar Sergeju Zaharjinu.

Politiskā apvienība Saskaņas centrs (SC) joprojām ir populārākais politiskais spēks Latvijā, un tās reitings janvārī audzis par 3,4 procentpunktiem, liecina Latvijas faktu aptauja. SC janvārī bija gatavi atbalstīt 21,2% pilsoņu. Otrais populārākais politiskais spēks ir partija Vienotība, par ko janvārī bija gatavi balsot 14,5% respondentu. Zaļo un Zemnieku savienību būtu gatavi atbalstīt 9,8% pilsoņu, bet Nacionālo apvienību – 6,2%.

Lai mazinātu risku par Āfrikas cūku mēra draudiem, nolemts atļaut šajā medību sezonā nomedīt 66 000 mežacūku. Par iesniegto nomedīto dzīvnieku asins un orgānu paraugiem PVD medniekiem maksās 21,34 eiro.

No 1.jūlija iedzīvotājiem būs iespēja ne tikai lasīt savas pašvaldības domes sēžu protokolus, bet arī klausīties to audioierakstus mājaslapās, kā to paredz likumdošana. Snapshots/Lattelecom aptaujā atklājies, ka vairākums respondentu – seši no desmit Latvijas iedzīvotājiem – nejūtas informēti par savā pašvaldībā notiekošo.

Jautājumi, kuri visvairāk interesē iedzīvotājus
Teritorijas plānošana un attīstība — 59%
Nekustamie īpašumi, nodokļi — 49%
Sociālā palīdzība, t.sk. pabalsti — 44%
Sabiedriskais transports — 43%


Šķels vai saliedēs?

Posted on februāris 12, 2014 by - Aptauja

 

Jaunā valdības koalīcija ir iecerējusi veikt priekšdarbus, lai no 2018.gada 1.septembra pārietu uz latviešu mācībvalodu mazākumtautību skolās, ko finansē valsts un pašvaldības. Jautājām Ir lasītājiem – kādus ieguvumus un riskus var radīt šī valdības iecere? Apkopotā veidā publicējam biežāk minētās aptaujas atbildes.

Riski

«Mācību kvalitātes kritums, ko radīs skolotāju latviešu valodas sliktās zināšanas, it sevišķi ķīmijā, fizikā, matemātikā.»

«Sabiedrības šķelšanās.»

«Iegansts politiskajiem strīdiem un propagandai.»

«Etniskā naida risks, radikāls saasinājums divkopienu sabiedrībā.»

«Krievvalodīgo iedzīvotāju atsvešināšanās no valsts.»

«Krievijas noteikti eksporta ierobežojumi Latvijas uzņēmumiem.»

«Mazākumtautību skolēnu problēmas savas kultūras apguvē.»

«Krievu skolas pāries uz mācībām latviešu valodā tikai «uz papīra».»

«Ar Krievijas atbalstu tiks atvērtas Latvijas valstij nelojālas privātās skolas.»

«Maskavas inspirēti nemieri.»

Ieguvumi

«Sabiedrības integrācija un vienota informatīvā telpa.»

«Latviskās identitātes stiprināšana, kultūras saglabāšana.»

«Saliedēta sabiedrība.»

«Lojāli valsts pilsoņi.»

«Samazināsies pilsoņu skaits, kas slikti pārvalda valsts valodu.»

«Resursu taupīšana, jo mācību materiāli nav jātulko krieviski.»

«Mazākumtautību pārstāvjiem labākas iespējas iekļauties darba tirgū un kultūrā.»

«Politiskajiem radikāļiem tiks likvidēts elektorāts.»

«Latviešu valoda tiks nostiprināta kā valsts pamatvērtība.»

Vai atbalstāt pāreju tikai uz latviešu mācībvalodu valsts un pašvaldību finansētās skolās, kā to iecerējusi valdība?

Valdība plāno šo pāreju veikt no 2018.gada 1.septembra, kā vērtējat izvēlēto termiņu? 

(Tikai to respondentu atbildes, kas iepriekšējā jautājumā atbildējuši ar «Drīzāk jā» vai «Noteikti jā»)

Aptauja veikta internetā 10.-11.februārī. Atbildēja 1613 respondenti