Žurnāla rubrika: Svarīgi

Budžeta badināšana

Posted on aprīlis 2, 2014 by - Analīze

Pašreizējā nodokļu politika nozīmē izdevumu ierobežošanu teju visās jomās

Krievijas agresija Krimā ielikusi sabiedrības un politiķu uzmanības degpunktā jautājumu par valsts aizsardzības budžetu. Tagad prezidents, aizsardzības ministrs un finanšu ministrs apņēmīgi sola tēriņus aizsardzībai pēc iespējas ātri palielināt līdz NATO jau sen apsolītajiem 2% no iekšzemes kopprodukta.

Tas gan nebūs viegli un ne tikai tāpēc, ka kopš krīzes gan Latvijas, gan ES likumos un regulās iestrādāti stingrāki ierobežojumi budžeta deficītiem.

Pēdējos gados pieņemtie lēmumi par nodokļu samazināšanu nozīmē, ka nākamajos gados budžeta ieņēmumi un līdz ar to arī tēriņi augs manāmi lēnāk nekā ekonomika kopumā. Rezultātā budžeta tēriņi kā procents no IKP gandrīz visās jomās nevis pieaugs, bet manāmi saruks.

Kā redzams grafikos pie šā raksta, Latvija jau tagad nodokļos iekasē mazāku daļu no sava iekšzemes kopprodukta nekā gandrīz visas citas ES valstis. Kā parādās Latvijas valdības sastādītajās prognozēs ES iesniegtajā konverģences ziņojumā 2013.-2016.gadam, šī daļa turpinās sarukt, līdz 2016.gadā nokritīs līdz 25,1%. Tas būtu zemākais līmenis vismaz kopš 2000.gada, iespējams, zemākais visā atjaunotās Latvijas vēsturē. Turklāt tas notiek laikā kad, kā rāda pētījumi, ēnu ekonomikas izplatība Latvijā samazinās.

Arī tēriņi kā procents no IKP atpaliek ne tikai no ES vidējā līmeņa, bet par veseliem trim procentpunktiem arī no kaimiņvalsts Igaunijas. (Tēriņi veido lielāku daļu no IKP nekā nodokļu ienākumi, jo valsts ienākumos ieskaita arī maksājumus no ES struktūrfondiem, kas tuvākajos gados veido ievērojamu summu, kā arī ienākumus no valsts uzņēmumu maksātajām dividendēm un dažiem citiem, ar nodokļiem nesaistītiem avotiem.)

Latvijas valdības izstrādātā tēriņu prognoze uzrāda nepielūdzami lejupslīdošu līkni, līdz 2016.gadam sasniedzot tikai 32%. Līdz ar to samazinātos tēriņu īpatsvars gandrīz visās valsts kopbudžeta (kurā ieskaita arī sociālā un pašvaldību budžetu) jomās.

Zīmīgi, ka vienīgās jomas, kuras no šīs tendences neciestu, ir valsts pārvalde un «ekonomiskā darbība», kurā, pēc Eurostat klasifikācijas, tiek iekļautas subsīdijas un citu veidu atbalsts uzņēmējdarbībai. Savukārt izdevumu īpatsvars veselībai un izglītībai ievērojami samazinātos.

Bieži dzirdam salīdzinājumus starp Igaunijas un Latvijas budžeta tēriņiem dažādās jomās, un Eurostat dati ļauj ērti noskaidrot, kā rodas galvenās atšķirības. Pirmkārt, Igaunija nodokļos iekasē par veseliem 5% no IKP vairāk. Viņiem vienkārši ir daudz vairāk naudas, ar ko finansēt savas vajadzības. (Zīmīgi, ka tas nepavisam nesamazina Igaunijas konkurētspēju. Pasaules Ekonomikas foruma ikgadējā konkurētspējas indeksā Igaunija ieņem 31.vieta, bet Latvija, par spīti ievērojami zemākam nodokļu slogam, tikai 52.vietu).

Otrkārt, zem nosaukuma «valsts pārvalde» slēpjas arī valsts parāda finansēšanas izmaksas. Pateicoties prātīgai fiskālajai politikai «treknajos gados», igauņiem krīzes laikā nebija jāaizņemas, un līdz ar to šajā pozīcijā viņu izdevumi ir 0,2% IKP, turpretim Latvijai tie ir 1,8%. (Izdevumi par pārējām vispārīgās valsts pārvaldes funkcijām Igaunijā ir pat lielāki nekā Latvijā.) Visbeidzot, Latvija vairāk tērē subsīdijām uzņēmējdarbībai – gandrīz veselu procentu no IKP.

Rezultātā Igaunija var atļauties ne tikai nodrošināt aizsardzības izdevumus, kas ir tuvu NATO noteiktajiem 2%, bet arī tērēt ievērojami vairāk gan veselībai, gan izglītībai, gan sociālajai aizsardzībai.

Šī situācija dažos cilvēkos jau sākusi radīt satraukumu. Finanšu ministrs Andris Vilks (Vienotība) nesen atzina, ka «nodokļu ieņēmumi pret kopproduktu ir dramatiski». Viņaprāt, nāksies ķerties pie nodokļu paaugstināšanas. «Ir pilnīgi skaidrs – ja Latvija grib būtiski vairāk finansēt veselību, izglītību, grib ceļus vairāk labot, tad ir jādomā par patēriņa nodokļiem,» Vilks marta beigās teica Saeimas budžeta komisijas sēdē. «Gribam sakombinēt amerikāņu domāšanu un amerikāņu nodokļu slogu ar Eiropas labklājību. Tas nav risinājums,» saka Vilks, un šeit redzamie skaitļi to skaidri apliecina.

Pareizticīgā komuniste

Posted on aprīlis 2, 2014 by - Pusdienās

PSRS sabrukums bijusi ģeopolitiska katastrofa, Latvijas Krievu savienības līdere un Eiropas Parlamenta deputāte Tatjana Ždanoka piekrīt Vladimiram Putinam. Bet konflikts par Ukrainu esot starp Krievijas un Eiropas Savienības «civilizācijām»

Pareizticīgajiem ir gavēnis, un restorānā Traktieris Antonijas ielā ir arī īpaša gavēņa ēdienkarte, no kuras Tatjana Ždanoka – «komuniste un arī pareizticīgs cilvēks», kā viņa sevi raksturo – izvēlas dārzeņu zupu un lobio. «Lai ir gruzīnu,» viņa saka un pasmaida savu slaveno smaidiņu, kas daudziem latviešiem izraisa reflektorisku nepatiku.

Par tautībām, tautām, nācijām un arī par nacionālismu, kura robežas ar Krievijā tagad pastāvīgi piesaukto «nacismu» un «fašismu» no viņas sacītā man tā arī netop skaidras, pusdienodami runājam daudz. Un arī par īpašo «Krievijas civilizāciju», kurai piederot gan Ukraina (tiesa, «izņemot Rietumukrainu»), gan «lielā mērā» Baltkrievija, gan arī, kā izrādās, «Krimas krievu nācija», kurai esot pašnoteikšanās tiesības, tāpēc tur notikušais referendums esot likumīgs.

16.martā Krimā sarīkoto nobalsošanu par pievienošanos Krievijai un uzreiz pēc tam notikušo Krimas uzņemšanu Krievijas Federācijā neatzīst par likumīgu ne ANO, ne EDSO, ne Eiropas Savienība, nedz vairākums pasaules valstu. Partijas Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā, kura šogad pārdēvējusies par Latvijas Krievu savienību, līdere Ždanoka bija viena no sešiem Eiropas Parlamenta deputātiem, kuri bija uzaicināti un bija piekrituši būt šā pasākuma «neatkarīgi starptautiski novērotāji». («Tie bija svētki,» viņa pēc tam raksturoja tur novēroto.) Bet pagājušonedēļ viņa jau trešo reizi bija arī Moldovā (kā Eiropas Parlamenta deputāte – viņa paskaidro), kuras Piedņestras reģions, kā daudzi bažījas, varētu būt nākamā Krievijai pievienojamā teritorija.

Žurnālam šķita svarīgi uzzināt arī Krievijas jaunās agresīvās politikas atbalstītājas viedokli. Taču sākotnēji Ždanoka atteicās runāt ar Ir, norādot uz «svēto Tatjanu» – žurnāla vāku 2012.gada rudenī, uz kura viņa attēlota stilizētas pareizticīgo ikonas veidolā. Turklāt mūsu lasītāji neesot viņas elektorāts. Tomēr pēc divām dienām, jau atgriezusies no Moldovas, piekrita tikties. Varu tikai minēt, vai tāpēc, ka manis piedāvātajā restorānā «laba virtuve», vai tāpēc, ka biju ieminējies, ka citādi nāksies par Krimu intervēt kādu no Saskaņas centra.

Nepatiku pret konkurējošā promaskaviskā spēka politiķiem viņa arī sarunas laikā nemēģina slēpt. («Ušakovs saskatīja manī barjeru uz monopolu uz krievu auditoriju,» viņa saka un nepiekrīt, ka patiesībā viņa ir SC izdevīga kā fons, uz kura pašiem izskatīties gana labiem Latvijas valdībai: «Neesam izdevīgi, jo viņi grib visas vēlētāju balsis.» Ja rakstīšot memuārus, nosaukums būšot Memuāri par nodevībām.) Toties, kad uzstāju, ka par pusdienām maksās Ir, atjoko, ka tā viņai būšot kompensācija par morālo kaitējumu, ko esam viņai nodarījuši.

Ždanokai iznācis pusdienot arī pavisam citādās kompānijās. «Bija gods vienreiz sēdēt ar Putinu un vienreiz ar Medvedevu» pie Krievijas prezidenta galda Georga zālē Kremlī 4.novembrī, Krievijas Vienotības dienā, kad «Miņins un Požarskis atspēkoja poļus», viņa pastāsta. Par ko runājusi ar Putinu? Par kara veterāniem, kuri Latvijā nesaņemot pienācīgu atbalstu, un par to, ka Krievijai būtu vairāk jāpropagandē pasaulē savs tēls. Kāds viņai šis tēls šķiet pēc Krimas aneksijas? Ždanoka atbild sev tipiskā manierē – par blakus tēmu un aizejot nebūtiskās detaļās. Vienīgais sekmīgais no visiem Krievijas popularizēšanas projektiem esot televīzijas kanāls Russia Today, jo pārējiem «nauda izzagta», viņa saka un sāk skaidrot, ka angļu valoda tajā tomēr esot pārāk amerikāniski ātra, viņai esot vieglāk saprast BBC runāto.

Par Piedņestru viņa zīmīgi norāda, ka tur jau 2006.gadā noticis referendums. (Moldovas valdība nav atzinusi par likumīgu šo aptauju, kurā balsotājiem bija piedāvāts atbildēt, vai viņi ir par atteikšanos no neatkarības un pievienošanos Moldovai vai par Piedņestras neatkarību un integrāciju nākotnē ar Krieviju.) Ždanoka negribot neko «prognozēt», galvenais esot, lai tur nenotiek tādas «briesmas» kā Ukrainā, kur notikusi asinsizliešana un «mocīti kompartijas sekretāri».

Vaicāju, ko Krievija darīs pārējā Ukrainā, kur, kā apgalvo Maskava, šādas «briesmas» turpinoties. «Es ļoti ceru uz EDSO misiju,» viņa atbild, taču izliekas nedzirdam manu piezīmi, ka Krievija tagad gan neiebilst pret EDSO novērotāju klātbūtni Ukrainā, tomēr Krimā pirms referenduma viņi netika ielaisti. Kad aizrādu, ka Krievija neatzīst Kosovas neatkarību, uz kuru viņa atsaucas kā «precedentu» Krimas neatkarībai, atbild: «Tā ir Krievijas problēma. Ko jūs man prasāt par Krieviju? Es esmu Latvijas pilsone.» Ukraina, viņasprāt, neesot īsta valsts, «pārāk sarežģīti izveidojās». Tai esot bijis «jādefinē sevi kā federāciju», kā tagad uzstāj arī Maskava. Līdzīgas problēmas esot arī citur, piemēram, Ungārijai, un «liels jautājums, vai Vācijas nācija pārklāj arī Austrumvāciju».

Toties Krievija ir federācija jeb, kā valstu veidošanas principus formulē Ždanoka, «vai nu impērija, vai nacionāla valsts – tāda ir lieta». Baltijas valstis viņa gan nodēvē par «nācijām», tomēr ar «vienu piebildi» – ka «Latvijai nav izdevies kļūt par nacionālu valsti, tā ir divkopienu valsts».

Ždanoka piekrīt Putinam, ka PSRS sabrukums bija, «nezinu, vai lielākā», tomēr 20.gadsimta katastrofa, tikai viņai esot grūti pateikt, kurš bijis sliktāks – Mihails Gorbačovs vai Boriss Jeļcins. «Toreiz, kad biju ārzemēs, neteicu, ka esmu krieviete, man bija kauns,» viņa saka. Arī Padomju Savienībā esot bijis «daudz mīnusu, sākot ar Hruščovu un tā tālāk – es uzskatu, ka nepareizas bija reformas». Tomēr nostalģija pēc «tiem laikiem» esot pat Rumānijā, kur bija «visstiprākā autoritārā vara». Viņa gan neuzskatot, ka PSRS būtu jāatjauno – vēstures ratu nevar pagriezt atpakaļ. Runa esot par to, ka «vajadzēja ideālo nostatīt priekšā pret materiālo», «cilvēcei jāvirzās šajā virzienā», «jāmeklē citas formas pastāvēšanai». Pagaidām viņa gan neredzot «labu piedāvājumu ideoloģijā». Ķīnieši apgalvojot, ka viņiem tāds esot, taču: «Nu, jā, viņi šauj tos korupcionārus. Es nedomāju, ka tas ir risinājums.»

Marta sākumā Ždanoka piedalījās sava sena drauga Sergeja Kurgiņjana kustības Laika būtība kongresā Krievijā, kurā līdz šim marginālais politiskais aktīvists, kas pēdējā laikā izpelnās pastiprinātu Krievijas plašsaziņas līdzekļu ievērību, dēvēja Ukrainas valdību par «fašistiem» un «bandu, kas sagrābusi valsti» un aicināja atjaunot «PSRS 2.0» jeb «globālu Krievijas lielvalsti», kas «izglābtu pasauli». (Ždanoka šajā kongresā uzstājās ar runu par «fašisma atdzimšanu» arī Latvijā, kuras valdība tikšot saukta pie kriminālatbildības. Taču, kad vaicāju, kurš to darīs, atbild, ka, «ja mums ir tiesiska valsts», tad tā būšot tiesa.) Arī viņai šķiet, ka Krievija esot nevis vienkārši valsts, bet gan «civilizācija», kuras atšķirība no luterāņu individuālistiskās Eiropas esot «glābšanās kolektīvi». Vienīgi krievi diemžēl izskata ziņā neatšķiroties no citiem, kā, piemēram, ķīnieši.

«Pasaule ir katastrofālā situācijā,» Ždanoka saka. Vai arī Krievija? «Visa postpadomju iekārta ir vairāk vai mazāk bandītu kapitālisms,» viņa secina. «Protams, Latvija ir maza valsts, un mums nav tas pats, kas Ukrainā. Mums 10% otkat, Krievijā 30%, Ukrainā – pat 50 un vairāk bija.»

Kā tad Putins nav spējis 14 gados, kamēr ir pie varas, to mainīt pat ar visu savu vareno KGB aparātu? Ždanoka skaidro, ka Putins kļuvis par premjerministru «tikai» 2000.gadā, bet sistēmu jau bija izveidojis bijušais premjerministrs Jegors Gaidars, kuram bijuši «savi padomnieki». Un viņa pārstāsta klasisku sazvērestību teoriju tēzes par «Romas klubu», «Vašingtonas konsensu» un kādu «smadzeņu» mērķiem nodrošināt labu dzīvi pasaules «zelta miljardam», izraisot konfliktus citur, lai neļautu attīstīties. Pašlaik notiekošais esot šādi radīts konflikts starp ES un Krievijas «civilizācijām», ko izraisījuši «briti», kuriem neesot pieņemama Vācijas un Krievijas sadarbība. Ukraina, tāpat kā NATO, «ir tikai instruments», taču Krievijā «vairākuma interesēm atbilst, pirmkārt, nācijas pašlepnums». Uz Ukrainas pazemošanas rēķina? «Nē, tā ir tā pati nācija.»

Latvija tomēr esot tā kā iekļuvusi, tā kā mēģina iekļūt tai «zelta miljardā», viņa atzīst. Apvaicājos, vai, viņasprāt, mums ekonomiski neiet nemaz tik slikti tāpēc, ka Ušakova partnerim Rīgas domē Andrim Amerikam iesauka tikai «Misters 20%»? «Vot, par to es neko nezinu,» Ždanoka atteic. «Pie mums bija 10%, kad es biju Rīgas domē [1997.-1999.gadā], to es zinu.» Taču precizē: «Man tas nebija, es nebiju pie varas.»

Ēdienkarte

Dārzeņu zupa
Lobio
Kartupeļu pankūkas ar sēnēm
Morss, zaļā tēja

Putina pauze

Posted on aprīlis 2, 2014 by - Komentārs

Kremļa valdnieks nav atteicies no mērķa iegūt kontroli pār Ukrainu

Viegli. Varbūt pat pārāk viegli Putinam izdevās sagrābt Krimu. Tik viegli, ka pat tajās Rietumu galvaspilsētās, kuras līdz augstai meistarības pakāpei attīstījušas mākslu neredzēt Krievijas draudus, politiķi salēcās un sāka satraukti domāt: ja jau Krievija var tik ātri okupēt Krimu, kas to atturēs no citiem, tikpat straujiem un bezkaunīgiem uzbrukumiem? Scenāriji, kuri tikai pirms dažiem mēnešiem likās pilnīgi neiedomājami, kļuvuši par Eiropas un Amerikas vadītāju ikdienu. NATO virspavēlnieks brīdina, ka nav izslēgts Krievijas uzbrukums Ukrainai. NATO ģenerālsekretārs paziņo, ka Krievijas uzbrukuma gadījumā alianse spēs aizstāvēt Baltijas valstis. Atcerēsimies – vēl pavisam nesen šāds jautājuma formulējums no NATO amatpersonas puses būtu bijis pilnīgi neiespējams, jo alianse vienmēr diplomātiski uzsvēra, ka tā nav vērsta ne pret vienu valsti un ka Krievija tai ir «partneris».

Tikmēr Putins sēž Kremlī, vēro šo baiļu lēkmi un domā, ko darīt tālāk, lai sasniegtu savu nemainīgo mērķi – Krievijai pakļāvīgu valdību Kijevā.

Viens variants ir to ievest Ukrainā ar tankiem. Taču ar šādu pliku agresiju saistītie riski ir ievērojami.

Pirmkārt, nav garantēts labvēlīgs iznākums. Būtu jārēķinās ar asiņainām cīņām un iespējamu partizānu karu, kurš noteikti radītu augošu neapmierinātību arī pašā Krievijā.

Otrkārt, starptautiskā vide nav labvēlīga. Par ANO rezolūciju, kas atbalsta Ukrainas teritoriālo vienotību un nosoda 16.marta Krimā notikušo «referendumu», nobalsoja 100 valstis. Pret to nobalsoja tikai vienpadsmit valstis, kuras citkārt varētu būt atrodamas kopā tādos sarakstos kā «pasaules samocītākās ekonomikas» vai «pasaules trakākie diktatori» – Ziemeļkoreja, Zimbabve, Sudāna, Sīrija, Venecuēla un tā tālāk. Krievijai neizdevās pat tās Eirāzijas Muitas ūnijas partneri Kazahstānu pierunāt skaidri balsot pret šo rezolūciju. Tā atturējās, tāpat kā Ķīna.

Pašai par sevi ANO rezolūcijai svars ir aptuveni tikpat liels, cik papīra lapai, uz kuras to izdrukā. Tomēr tā liecina par Krievijas izolāciju, kura tikai pieaugs, ja militārā agresija turpināsies, un ietekmēs arī Krievijas tautsaimniecību. Jau relatīvi ierobežotās sankcijas pret Krievijas amatpersonām ir tik ļoti nobiedējušas gan krievu, gan ārzemju investorus, ka gada pirmajā ceturksnī no valsts būs aizplūdis vairāk miljardu nekā visā iepriekšējā gadā. Pasaules Banka prognozē, ka Krievijas ekonomika varētu šogad sarukt par 1,8%.

Ja Putins tagad spers nākamo soli un sūtīs tankus pāri Ukrainas robežai, rietumvalstis būs jau psiholoģiski sagatavojušās ieviest vēl daudz nopietnākas sankcijas pret Krieviju, kas varētu stipri kaitēt tās ekonomikai. ASV stratēģisko naftas rezervju palaišana tirgū samazinātu naftas cenu un iedragātu Krievijas budžetu, bet Irānas sankcijām līdzīgu ierobežojumu ieviešana pret Krievijas bankām tās atslēgtu no pasaules finanšu sistēmas un Krievijai nepieciešamajām investīcijām. Tiktu vēl vairāk pastiprināta NATO spēku klātbūtne Krievijas pierobežā, un valsts diplomātiskā izolācija padziļinātos.

Lai cik viņš būtu bravūrīgs, tāda perspektīva Putinam nevar šķist pievilcīga.

Otrs variants ir gaidīt, kamēr ukraiņi paši (ar draudzīga kaimiņa palīdzību) visu salaidīs grīstē. Viņu politiķu ķildīgums un valsts pārvaldes korumpētība un neefektivitāte šķietami rada ideālus priekšnosacījumus stratēģijai, kurā Kremlis vienkārši gaida, kamēr Rietumiem apnīk smērēties Kijevas dubļu vannās un tie ļauj Ukrainai klusi atgriezties Mātes Krievijas maigajā gādībā.

Taču čekists nebūtu čekists, ja ticētu, ka viss varētu nokārtoties pats no sevis, bez viņa iejaukšanās. Turklāt Rietumu apņēmība stutēt Ukrainu ir sasniegusi ļoti augstu līmeni, un tie gatavi likt lietā pat lielāku naudu, nekā Putins savulaik grasījās uzdāvināt Janukovičam kā balvu par pagriezienu uz Austrumiem. Starptautiskais Valūtas fonds enerģiski iesaistījies Ukrainas glābšanas operācijā. Par spīti iepriekšējo gadu negatīvajai pieredzei un ļoti neskaidrajai nākotnei, tas strauji apstiprināja 18 miljardu dolāru aizdevumu Kijevai, lai nostabilizētu tās ekonomiku. Pēc mazāk nekā diviem mēnešiem Ukrainā notiks prezidenta vēlēšanas, kuras var nostiprināt rietumnieciski orientētās valdības leģitimitāti un vēl vairāk vājināt Maskavas ietekmi.

Pašlaik liekas, ka Putins cer panākt savu, graujot Ukrainu no iekšpuses un šķeļot tās ārējo atbalstu. Viņš pieprasa Ukrainai pieņemt jaunu konstitūciju, kura radītu priekšnosacījumus valsts tālākai sadalīšanai. Vienu dienu viņš zvana ASV prezidentam Obamam, otru Vācijas kanclerei Merkelei un piedāvā savus plānus «situācijas stabilizēšanai». Varbūt kāds uzķersies?

Taču nevienam nevajag sevi mierināt, ka Putina ieturētā pauze ievada saspīlējuma pakāpenisku samazināšanos. Spēcīgas Krievijas bruņoto spēku vienības vēl aizvien atrodas pie Ukrainas robežas. Nekas vēl nav beidzies.

Komentārs 140 zīmēs

Vismazāk cietušais spaisa upuris. NA deputāts Krēsliņš nolicis mandātu pēc dēla pieķeršanas ar lielu daudzumu «legālo narkotiku».

Lattelecom izdzēš Ugunsgrēku. Nespējot vienoties par satura cenu, TV3 vairs neraidīs savu programmu Lattelecom interaktīvajā televīzijā.

Vikingi turpina vadīt. NATO ģenerālsekretāra amatā dāni Rasmusenu nomaina norvēģis Stoltenbergs.

Paštaisītie tanki

Posted on aprīlis 2, 2014 by - Komentārs

Valdības neizlēmība palielina izredzes Saskaņas centram nokļūt valdībā

Krimas okupācijas hronikā ir arī foto un video ar Krievijas armijas bruņumašīnām, kuras taranē Ukrainas armijas objektus. Saprotams, ne jau šādus skatus bija domājis Valdis Zatlers, kad uzreiz pēc šīs Saeimas vēlēšanām 2011.gada rudenī dižojās, ka tikai ar tankiem varot piespiest viņa dibināto Reformu partiju mainīt lēmumu aicināt valdībā Saskaņas centru: «Ja esam tā nolēmuši, tad tā arī rīkosimies!»

Tankus tomēr nevajadzēja, lai valdība taptu bez Vladimira Putina partijas līgumpartneriem. Varam mēģināt iedomāties, kā tagad rīkotos Latvijas valdība, kurā būtu arī ministri, kuri nespēj ne ieraudzīt Krievijas armijas «zaļos cilvēciņus» Krimā, ne pārspļaut pār lūpu kaut jel puslīdz nosodījumu suverēnas valsts teritorijas sagrābšanai. 6.martā SC Saeimā balsoja pret rezolūciju, kas nosoda agresiju un atbalsta Ukrainas suverenitāti un teritoriālo vienotību. 

Koalīcijas lielākās partijas Vienotība priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa ir pateikusi gana skaidri – SC nav vietas valdībā, un «šis nav stāsts par krievvalodīgajiem valdībā», bet ir par to, ka SC nespējot novērtēt starptautisko tiesību pārkāpumu Ukrainā.

Diemžēl valdības politika krasi pieaugušo ārējo draudu apstākļos nevieš pārliecību, ka pašreizējais stāsts būs līdzīgs arī pēc vēlēšanām rudenī. RP 22 vietas Saeimā tukšas nepaliks. Politisko visēdāju «zaļo zemnieku» priekšnieks Saeimā Augusts Brigmanis jau berzē rokas, ka vēlēšanās uzvarēšot, turklāt atkal jau «Aivars Lembergs premjera jautājumā vēl nav teicis savu pēdējo vārdu». Rindā pēc brīvajiem mandātiem Saeimā jau iestājusies Inguna Sudraba ar solījumiem atteikties no brīvā tirgus un valsts starptautiskajām saistībām, Ainārs Šlesers ar SC pantiņiem par «etnisko šķelšanos» kā it kā Krimas okupācijas iemeslu, ko viņš Latvijā nu tik novērsīšot, apkampdamies ar Ušakovu, un Einars Repše ar austrumnieciski orientētiem baņķieriem vezumā. 

Valdības koalīcijas darbi pašlaik diezin vai vienkāršo vēlētājiem vienmēr smago izvēli, «par ko balsot». Pamanāmākais no it kā valsts drošības stiprināšanai darītā bijis lēmums atteikties no elektroenerģijas tirgus liberalizācijas, lai pensionāri, dies’ pas’, nesarīko kādu piketu. Pārējā koalīcijas partiju politiskā enerģija teju pilnībā veltīta Satversmes preambulai («svēta lieta!» – uzskata Āboltiņa un Ilma Čepāne) un likuma labojumiem, kas paredzētu kriminālatbildību par padomju un nacistu agresijas attaisnošanu, bet VL–TB/LNNK vienmēr trokšņo par uzturēšanās atļaujām. Bet par pienācīgu finansējumu aizsardzībai dzirdam, ka tas tikšot palielināts līdz solītajiem 2% no IKP līdz 2020.gadam, kā tas bija plānots arī «miera laikos» pirms Ukrainas krīzes. 

No visām valsts augstākajām amatpersonām vienīgi ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičš ar savu nostāju neliek Latvijas pilsoņiem kaunēties par savas valsts vadītāju reakciju uz Ukrainas krīzi. Tikmēr Valsts prezidents Andris Bērziņš apliecina, ka ielūgums Putinam apmeklēt Latviju arvien paliekot spēkā, un brīdina, ka ar sankcijām mēs varot radīt «pretēju efektu». Un arī Vienotības Dzintars Zaķis māca – Latvijai «kā robežvalstij vispirms kārtīgi jāapdomā un tikai tad jāmēģina sodīt kaimiņu par nodarījumiem».

Arī politiķu vietā un nevietā piesauktā «labējo spēku» konsolidācija praksē izskatās drīzāk pēc kārtējām aizkulišu intrigām par to, kurš būs galvenais. RP vada savas pastāvēšanas pēdējos mēnešus. Marta sākumā tās valde paziņoja, ka partija nepiedalīsies Eiropas Parlamenta vēlēšanās, bet pagājušonedēļ kongress faktiski nosprieda, ka arī Saeimas vēlēšanās ne – diskusijas aiz slēgtām durvīm bija par to, vai izdosies izveidot kopēju vēlēšanu sarakstu ar Vienotību, vai katrs mēģinās Vienotības sarakstā ietapt individuāli. Ko Vienotība? Nav skaidrs.

Āboltiņa pērnvasar, kad RP nākotne jau rādījās drūma un parādījās idejas par tās tuvināšanos Vienotībai, lepnīgi paziņoja, ka Zatlers jau pirms ieceres dibināt partiju esot ticis aicināts nedarīt šādu «kļūdu» un nesadrumstalot politisko vidi. Turklāt, raugi, Vienotība esot «labēji centriska», toties «RP pārstāvji, kā zināms, par savu ideoloģisko orientāciju izsakās ļoti dažādi». Tas viņai pašai nebija traucējis pirms šīs Saeimas vēlēšanām paziņot, ka «SC valdībā ir mana pārliecība». (Tiesa, tagad skaidro, ka situācija tolaik bijusi citāda.) Bet vēl šoziem «labēji centriskā» Saeimas priekšsēdētāja bija uzskatījusi par pieņemamu just līdzi «kreisi centriskās» SC un «labēji konservatīvās» VL-TB/LNNK vienotās komandas draudzības spēlei ar Baltkrievijas prezidenta Lukašenko hokeja komandu.

Reformu partija par savu vēlmi iedabūt SC valdībā samaksāja ar vēlētāju pilnīgu novēršanos no citādi itin cerīgās politiķu komandas. Būtu ne tikai ironiski, bet pieaugušo reālu draudu apstākļos ļoti bīstami, ja citi valdības politiskie spēki pretēji pašu deklarētajam – ar intrigām, nenovīdību, tuvredzīgu taktisku manevrēšanu ilgtermiņam pārdomātas politikas vietā – radītu apstākļus prokremliskas valdības tapšanai pēc vēlēšanām. Bīstamība diemžēl ir reāla. Taču līdz rudenim, kad vēlētāji šos darbus vērtēs, vēl ir mazliet laika.

Komentārs 140 zīmēs

Ātrās reaģēšanas laiks. Pirms divām nedēļām NATO Eiropas spēku komandieris paziņoja par militāru nepieciešamību būt Baltijā. Nu pieņemts arī politisks lēmums.

Integrācija vai konsolidācija? Sandra Sondore Kukule skandēja mantru par it kā «etnisko dalījumu» politikā, līdz dabūja labi apmaksātu amatu Ventspils brīvostā.

«Nacionālais» Naudiņš pērnruden paziņoja: «Baltkrievija ir demokrātiska valsts, kuras vadībā ir prezidents Lukašenko.» Tagad vadīs LR Vides ministriju.

Prasām skaidru nostāju!

Posted on aprīlis 2, 2014 by - Atklāta vēstule

 

Līdz ar visu brīvo, demokrātisko pasauli mēs asi nosodām Krievijas agresiju pret Ukrainu un pretlikumīgo Krimas aneksiju, vienlaikus izsakot stingru atbalstu Ukrainas tautas gribai un tās vēlētajam parlamentam.

Mēs uzskatām, ka Ukrainas brīvība, neatkarība un teritoriālā integritāte ir arī mūsu brīvība, neatkarība un teritoriālā integritāte.

Katrs no mums ir radis darīt savu ikdienas darbu, atstājot politisko darbību savu ievēlēto pārstāvju ziņā. Mēs esam ticējuši un paļāvušies, ka izšķirošā brīdī viņi aizstāvēs tos ideālus, kuru vārdā mēs 1991.gadā bijām gatavi atdot dzīvību, gluži tāpat kā Ukrainas tautas labākā daļa ar savām dzīvībām Maidanā aizstāvēja brīvību, demokrātiju un eiropeiska plurālisma vērtības.

Mēs jūtamies vīlušies savos vēlētajos pārstāvjos un to izraudzītajā prezidentā.

Mūs dziļi aizvaino Valsts prezidenta Andra Bērziņa nespēja formulēt savu viedokli situācijā, kuras sekas vistiešākajā veidā skar arī mūsu valsti. No mūsu viedokļa, Latvijā šobrīd nedrīkst iebraukt ne tikai Krievijas varas elite, ieskaitot Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu un pareizticīgo baznīcas patriarhu Kirilu, bet arī vismaz daļa no tiem, kuri piedalās ikgadējā popmūzikas konkursā Jaunais vilnis Jūrmalā. Šāda nostāja, kurā solidarizējamies ar Jaunā Rīgas teātra režisoru Alvi Hermani, JRT aktrisi Gunu Zariņu, izcilo poļu kinoaktieri Danielu Olbrihski un citiem, ir būtiski svarīga ne tikai mums, bet arī Krievijas demokrātiskajai inteliģencei, kuras iespējas paust savu viedokli tiek ierobežotas ar katru dienu vairāk.

Mēs pieprasām, lai Valsts prezidents Andris Bērziņš un mūsu vēlētie pārstāvji Saeimā skaidri, nepārprotami un visplašākajai sabiedrībai saprotami pauž savu nostāju ne tikai pret notikumiem Ukrainā un tās likumīgajā sastāvdaļā, autonomajā Krimas apgabalā, kas ir Krimas tatāru dzimtene un vienīgās mājas, bet arī pret notikumiem Kremlī, kur vara ir pāraugusi autoritārā diktatūrā.

Mēs aicinām Valsts prezidentu un Saeimu iepazīstināt sabiedrību ar rīcības plānu gadījumā, ja Krievijas impērijas atjaunošanas plāni, par kuriem neslēpti runā Krievijas prezidents Vladimirs Putins un viņam tuvu stāvošas personas, neapstātos tikai Ukrainā.

Mums ir kauns, ka mūsu intereses pārstāv citu valstu augstākās amatpersonas – Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess, Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite un ASV prezidents Baraks Obama, kamēr mūsu pašu prezidents publiski minstinās, neformulē savu pozīciju, neapliecina savu spēju un gribu vadīt Latvijas tautu izšķirošos pārbaudījumos, bet ir gatavs pieņemt Rīgas pilī agresoru, cilvēktiesību pārkāpēju un pašpasludinātu Krievijas impērijas atjaunotāju Vladimiru Putinu.

Mēs neuzskatām, ka tāds prezidents pārstāv Latvijas tautas intereses, un aicinām Saeimu un Valsts prezidentu pašu izvērtēt savas iespējas turpināt ieņemt šo amatu.

Ieva Lešinska-Geibere, Laila Pakalniņa, Andra Neiburga, Pēteris Vasks, Rudīte Kalpiņa, Uldis Bērziņš, Toms Grēviņš, Inga Ābele, Maima Grīnberga, Gustavs Strenga, Baņuta Rubess, Kārlis Streips, Kārlis Vērdiņš, Silvija Brice, Andris Breže, Edīte Tišheizere, Tālivaldis Kronbergs, Guna Zariņa, Andrejs Veisbergs, Inese Zandere, Arturs Hansons, Normunds Naumanis, Laima Slava, Māris Bišofs, Pauls Bankovskis, Reinis Pētersons u.c.

(Vēstuli parakstījuši vairāki simti Latvijas kultūras darbinieku, parakstīšanās turpinās internetā.)

Jaunā stratēģiskā orientācija?

Posted on aprīlis 2, 2014 by - Viedoklis

Mērķtiecīgi jāmazina asimetriska atkarība no Krievijas, kas padara Latviju ievainojamu

Nozīmīgi ārēji satricinājumi valsts dzīvē ietver arī iespējas, jo vieglāk spert stratēģiskus soļus, kurus iepriekš kavējuši īstermiņa apsvērumi. Tā ir arī lieliska iespēja valsts varai satuvināties ar iedzīvotājiem. Te es nedomāju ieroču žvadzināšanu un pseidopatriotisku propagandu, kas Putinam atnesusi popularitātes kāpumu starp pavalstniekiem, bet gan to, ka valsts vara skaidri un atklāti runā ar sabiedrību par būtisko – kas ir noticis, kā rīkosies valsts un ko darīt cilvēkam pašam. Citiem vārdiem, saspīlējuma situācijās īpaši pieaug nepieciešamība pēc skaidras stratēģiskās orientācijas.

Kāda ir Latvijas jaunā stratēģiskā orientācija? Par aizsardzību skaidrs – nepieciešama reāla NATO klātbūtne, NBS un zemessardzes kaujasspējas palielināšana, sengaidītie ieguldījumi kiberdrošībā utt. Bet – kā ar ekonomiskās attīstības modeli, sašķelto divkopienu sabiedrību, mediju telpu? Par šiem tematiem pieejami tikai daži viedokļi, bet pietrūkst komunikācijas par mērķtiecīgu virzību.

Latvijai pēdējos gados, neraugoties uz atsevišķiem konfliktiem politiskā līmenī, ir bijušas kopumā pragmatiskas un abpusēji izdevīgas ekonomiskās attiecības ar Krieviju. Esam nepagurstoši klāstījuši, ka Latvija ir tilts starp Rietumiem un Austrumiem. Daudzi no šā modeļa ir guvuši labumu, un, iespējams, tieši tas aizmiglo skatu uz jauno ģeopolitisko realitāti. Kā citādi skaidrot to, ka situācijā, kad Krievijas agresija Krimā liek runāt par jauna aukstā kara draudiem un reālu militāru apdraudējumu NATO dalībvalstīm, Latvijas medijos dominē uztraukums par sankciju ietekmi uz ekonomiku? Tā ir tuvredzība, apjukums?

Ar kaimiņiem vajag ekonomiskās saites, šaubu nav. Bet no tām izrietošo labumu nevar nostādīt augstāk par valsts drošību un suverenitāti. Labāk par Igaunijas prezidentu Ilvesu nepateiksi: «Brīvības cena ir augstāka par īslaicīgu ekonomiskās peļņas kritumu.»

Līdz šim diskusija par Latvijas turpmāko rīcību attiecībā pret Krieviju bijusi pakārtota pašas Krievijas uzvedībai – attiecīgi Rietumu atbildes sankciju bargumam un Krievijas pretsoļu mērogam. Tā ir pasīva un reaģējoša pozīcija.

Galvenais secinājums, kas jāizdara no Krievijas rīcības Krimā, – mums mērķtiecīgi jāsamazina atkarība no Krievijas jomās, kur šī atkarība ir asimetriska un padara Latviju ievainojamu. No tā izriet darbi ekonomikā, enerģētikā, mediju politikā un valstiskas kopības veidošanā ar mazākumtautībām.

Savā ziņā Putins mums izdarījis pakalpojumu – kā nesen minēja bijušais Vācijas ārlietu ministrs Joška Fišers, «Putinam gandrīz vienpersoniski ir izdevies sapurināt NATO un no jauna piešķirt mērķa izpratni». Svarīgi nepalaist garām iespēju «sapurināt» arī Latvijas nozaru politikas, piemēram, mērķtiecīgi īstenot alternatīvu dabasgāzes piegādes ceļu projektus, samazināt tranzīta sistēmas atkarību no NVS zemas pievienotās vērtības kravām, palielināt finanšu pakalpojumu drošību un pievienoto vērtību. Visās šajās tēmās gadiem esam lauzuši šķēpus bez «politiska atbalsta» un taustāma rezultāta.

Realitātes griba

Posted on aprīlis 2, 2014 by - Redaktores sleja

 

Aizspogulija jeb paralēlā realitāte – ar šādu «atslēgvārdu» atjaunotās neatkarības divas desmitgades raksturo žurnālists Jānis Domburs. Viņš pirmdien ar savu autorraidījumu atgriežas TV ēterā pēc gandrīz trīs gadu pauzes, kuras laikā ir gan labi atpūties un distancējies no žurnālistikas «viendienības» tempa, gan dažādās ar biznesu saistītās lomās pavērojis tuvplānā Aizspogulijas krēslainos kambarus.

Skarbāk viņš to sauc par valts nozagšanu – ne tikai miljonu pārpumpēšanu ārzonu kontos, bet arī sīku fenderēšanu, kas drupina sapni par tiesisku valsti. Katra lieta, ko izceļam laukā no demokrātiskas valsts ietvara – tautas un likumu varas kontroles – un iestūķējam Aizspogulijā, dara mūs vājākus, pat ja īstermiņā šķiet pretēji. Taču Domburs nav pesimists. Tic, ka «mazais cilvēks» var lidot augstāk, latvieši var sapurināties. Katrā ziņā pats Domburs ir sapurinājies un atgriezies televīzijā, lai ik nedēļu sapurinātu ļaudis abpus ekrānam.

Pamatīga sapurināšana vajadzīga arī nācijas līderiem, kas izskatās iestrēguši tādā kā mēnessērdzīgā transā un nespēj skaidri aptvert jauno situāciju, kādā līdz ar pārējo Eiropu un pasauli esam kopš Krievijas lēmuma publiski uzspļaut starptautiskajai tiesiskajai kārtībai un ievilkt savā Aizspogulijā daļu Ukrainas. Visbezpalīdzīgāk izskatās prezidents. No mēnessērdzības transa spējot atmodināt ūdens – cerams, ka šonedēļ daudzu kultūras profesionāļu parakstītā publiskā vēstule kalpos par tādu aukstu šalti. Kā reiz teicis kādreizējais ANO ģenerālsekretārs Dāgs Hammaršelds, varu ir pelnījis tikai tas, kurš ik dienas to attaisno.

Radars pasaulē

Posted on marts 26, 2014 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē


Ēģiptes tiesa piespriedusi milzīgu skaitu nāvessodu – tā sodīti 528 gāztā prezidenta Muhameda Mursi atbalstītāji. Apsūdzības bija izvirzītas par nemieru celšanu un viena policista nogalināšanu. 17 apsūdzētos attaisnoja, 153 notiesātie atrodas apcietinājumā, bet pārējie bēguļo. Tiesas spriedumu vēl var pārsūdzēt.

Lielā septiņnieka jeb G7 valstu līderi ir gatavi pastiprināt sankcijas pret Krieviju, ja tā turpinās saasināt situāciju Ukrainā. Lielbritānijas, Kanādas, Francijas, Vācijas, Itālijas, Japānas un ASV līderi vienojušies izslēgt Krieviju no pasaulē ietekmīgāko valstu samita. Nākamais G7 samits nenotiks Sočos, kā bija paredzēts, bet Briselē. G7 paziņojušas, ka Krievijas pēdējo nedēļu rīcība Ukrainā «nav savienojama» ar G7 valstu grupas kopējo pārliecību. Savukārt Krievija pirmdien oficiāli iekļāvusi anektēto Krimas pussalu savās ģeogrāfiskajās kartēs. Kremļa un valdības interneta lapās atrodamajā kartē šī Ukrainai piederošā pussala nosaukta par «Krievijas jaunāko reģionu».

Ukraina un ES parakstījušas asociācijas līguma politisko sadaļu. Tas «simbolizē mūsu attiecību svarīgumu un pacels tās augstāk,» izteicies Eiropadomes prezidents Hermans van Rompejs. Līguma ekonomiskās daļas parakstīšana paredzēta pēc 25.maijā plānotajām Ukrainas prezidenta vēlēšanām.

8.martā ceļā no Kualalumpuras uz Pekinu mīklainos apstākļos pazudusī Malaysia Airlines lidmašīna iegāzusies Indijas okeāna dienvidos, paziņojis Malaizijas premjers. Lidmašīnā atradās 239 cilvēki.

Pēc Turcijas premjera Redžepa Tajipa Erdogana rīkojuma pagājušajā nedēļā visā valstī tika bloķēta piekļuve sociālajam tīklam Twitter. Erdogans raizējas, ka opozīcija sociālos tīklus izmanto valdības kritizēšanai. 

Francijas municipālajās vēlēšanās nostiprinās labējie – svētdien centriski labējā Tautas kustības savienība (UMP) saņēmusi 47% balsu, bet prezidenta Fransuā Olanda pārstāvētie sociālisti un to sabiedrotie ieguvuši 38%. Pozīcijas nostiprinājusi arī galēji labējā Nacionālā fronte (FN) – par to nobalsojuši 4,7% vēlētāju. 30.martā gaidāma vēlēšanu otrā kārta.

Patvēruma lūdzēji

Vislielākais patvēruma lūgumu skaits Eiropas Savienībā pērn saņemts no sīriešiem un krieviem, liecina Eurostat dati. 70% patvēruma lūgumu gadījumu izskata piecas dalībvalstis – Vācija, Francija, Zviedrija, Lielbritānija un Beļģija -, un neviena no tām neatrodas uz ES ārējās robežas.

Radars Latvijā

Posted on marts 26, 2014 by - Radars

Nedēļas notikumi Latvijā

No visām ES valstīm Latvijā ir vislielākais «aplokšņu algas» saņēmēju īpatsvars – šādi ienākumi ir 11% iedzīvotāju, liecina aptaujas Eurobarometer apsekojums par nedeklarēto darbu. Vēl tikpat daudz cilvēku nedeklarētu darbu strādā arī Nīderlandē un Igaunijā. Aptuveni desmitā daļa eiropiešu atzīst, ka iepriekšējā gadā ir iegādājušies preces vai pakalpojumus, kas saistīti ar nedeklarētu darbu, savukārt 4% pauž, ka paši ir saņēmuši nedeklarētu samaksu par darbu. Turklāt 3% aptaujāto no darba devēja ir saņēmuši daļēju samaksu skaidrā naudā jeb «aplokšņu algas».

Nacionālā apvienība vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra amatam virza Saeimas deputātu Romānu Naudiņu. Naudiņš samainīsies vietām ar premjerministres Laimdotas Straujumas (Vienotība) atlaisto Eināru Cilinski, kurš varētu kļūt par VARAM parlamentāro sekretāru. Naudiņš plašāku ievērību guva ar saviem uzskatiem par Baltkrieviju kā demokrātisku valsti, spēlējot hokeju ar «demokrātiski» ievēlēto prezidentu Aleksandru Lukašenko.

Saeima pieņēma grozījumu Elektroenerģijas tirgus likumā, paredzot, ka mājsaimniecībām elektroenerģijas tirgu atvērs no 2015.gada 1.janvāra, nevis no 1.aprīļa, kā bija plānots iepriekš. Šo likumprojektu atbalstīja 56 koalīcijas deputāti. Šogad tiks saglabāti regulētie elektroenerģijas tarifi.

Eiropas Parlamenta vēlēšanās Latvijā startēs kopumā 14 kandidātu saraksti. Centrālā vēlēšanu komisija tos visus ir reģistrējusi. Uz EP kandidēs visu valdības koalīcijā esošo partiju saraksti.

Eiropas Parlaments (EP) neapmaksās EP deputātes Tatjanas Ždanokas braucienu uz Krimu 16.martā uz tā dēvētā referenduma novērošanu. Ždanokas privātais brauciens nebija oficiāla EP novērošanas misija. Turklāt Ždanokas pārstāvētās EP politiskās grupas Zaļie/Eiropas Brīvā apvienība (EBA) līdzpriekšsēdētāja Rebeka Hārmsa vērsusies pie EBA ar lūgumu izslēgt Ždanoku no tās rindām, jo viņas darbība un izplatītie paziņojumi ir pilnīgi nepieņemami.

Nacionālais teātris dosies viesizrādēs uz Krieviju – tā nolemts darbinieku sanāksmē, par spīti triju aktieru aicinājumam atteikties no viesizrādēm Ukrainas krīzes dēļ. Gan preses konferencē, gan pēc katras izrādes Kirila Serebreņņikova vadītajā Gogoļa centrā Maskavā paredzēts paust Nacionālā teātra viedokli, ka «esam par kultūras sakariem starp tautām, bet kategoriski pret agresiju un asins izliešanu».

Maksātnespējīgo Liepājas metalurga pamatražotni starptautiskajā piedāvājumā pārdos  konsultāciju kompānija Prudentia. Piedāvājumi tiks izsūtīti vairāk nekā 70 potenciālajiem pircējiem. Prudentia tika izvēlēta no sešiem konsultantiem.

Šveices Augstākā tiesa atzinusi par prettiesisku un atcēlusi Cīrihes kantona tiesu administrācijas lēmumu neuzņemt Latvijas pilsoni Robertu Putni Cīrihes tiesu tulku sarakstā. Šis Šveices tiesas lēmums ir nozīmīgs, jo noteic, ka Latvijas, kas ir ES dalībvalsts, pilsonim Šveicē ir visas personas brīvas pārvietošanās tiesības un viņu nedrīkst diskriminēt salīdzinājumā ar šveiciešiem.

Tuberkuloze mazinās, bet jāuzmanās

Salīdzinot ar 2012.gadu, pērn saslimstība ar tuberkulozi Latvijā ir samazinājusies par vairāk nekā 10% un sasniegts zemākais reģistrēto gadījumu skaits kopš 2001.gada. Samazinājusies arī bērnu saslimšana.