Aizspogulija jeb paralēlā realitāte – ar šādu «atslēgvārdu» atjaunotās neatkarības divas desmitgades raksturo žurnālists Jānis Domburs. Viņš pirmdien ar savu autorraidījumu atgriežas TV ēterā pēc gandrīz trīs gadu pauzes, kuras laikā ir gan labi atpūties un distancējies no žurnālistikas «viendienības» tempa, gan dažādās ar biznesu saistītās lomās pavērojis tuvplānā Aizspogulijas krēslainos kambarus.
Skarbāk viņš to sauc par valts nozagšanu – ne tikai miljonu pārpumpēšanu ārzonu kontos, bet arī sīku fenderēšanu, kas drupina sapni par tiesisku valsti. Katra lieta, ko izceļam laukā no demokrātiskas valsts ietvara – tautas un likumu varas kontroles – un iestūķējam Aizspogulijā, dara mūs vājākus, pat ja īstermiņā šķiet pretēji. Taču Domburs nav pesimists. Tic, ka «mazais cilvēks» var lidot augstāk, latvieši var sapurināties. Katrā ziņā pats Domburs ir sapurinājies un atgriezies televīzijā, lai ik nedēļu sapurinātu ļaudis abpus ekrānam.
Pamatīga sapurināšana vajadzīga arī nācijas līderiem, kas izskatās iestrēguši tādā kā mēnessērdzīgā transā un nespēj skaidri aptvert jauno situāciju, kādā līdz ar pārējo Eiropu un pasauli esam kopš Krievijas lēmuma publiski uzspļaut starptautiskajai tiesiskajai kārtībai un ievilkt savā Aizspogulijā daļu Ukrainas. Visbezpalīdzīgāk izskatās prezidents. No mēnessērdzības transa spējot atmodināt ūdens – cerams, ka šonedēļ daudzu kultūras profesionāļu parakstītā publiskā vēstule kalpos par tādu aukstu šalti. Kā reiz teicis kādreizējais ANO ģenerālsekretārs Dāgs Hammaršelds, varu ir pelnījis tikai tas, kurš ik dienas to attaisno.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.