Aptauja veikta internetā 2.-3.martā. Atbildēja 1394 respondenti.
Jeb metro mums tomēr būtu noderējis!
How are you?* Ja esat nolēmis apciemot ASV, tad esiet gatavi, ka šis jautājums tiks uzdots, ieejot kafejnīcā, veikalā… Vārdu sakot, bieži. Pat tualetē, pēc labi padarīta darba mazgājot rokas, kāds jums var, garām ejot, uzsist uz pleca un pajautāt: How are you, man? Patiess stāsts. Tā How are you? lieta man nebija nekāds jaunums, tomēr pirmajās dienās rodas loģiska vēlme atbildēt uz šo draudzīgo jautājumu. Taču, kā zināms, to neviens negaida.
Protams, ja esat nolēmis kādu pārsteigt, tad viss, kas jādara, – jāsāk atbildēt. «Man? Paldies, normāli… Šodien gan ir tāds pavēss… Šī laikam vispār reti skarba ziema, jauki, ka tieši šogad atbraucu… Tā tak nav vētra, tas ir vienkārši sniegs…» Jābūt gan uzmanīgam, un klausītājs jāpatur acīs, jo viņš, iespējams, jau būs gabalā. Šī ir amerikāņu īpatnība, kas vienlaikus ir gan jauka, gan kaitinoša. Jauka, jo cilvēks interesējās, kā tev klājas, kaitinoša, jo viņu tas neinteresē. Lai arī formāls, tomēr cilvēcīgs kontakts, uz ko šie nu reiz ir naski. Amerikāņiem var atrast vairākas problēmzonas, bet komunikabilitāte nebūs starp tām. Arī gadījumā, ja jūs nejauši vai jauši – tas atkarīgs no etniskās piederības – ielīdīsit kādam priekšā rindā, ticiet man, ar jums «izies uz kontaktu». Patiess stāsts.
Kāds tad es un kādi mēs esam komunikācijā ar svešiniekiem? Pieminot savu neseno Ņujorkas apciemojumu, atcerējos spilgtu piemēru, kas manu status quo labi raksturo. Biju ar vienu kāju jau mājās, Kenedija lidostā. Neilgi pirms «iečekošanās» izgāju ārā uzpīpēt, jo tagad kādu laiku būs nepīpēt. Pīpēju. Kāds labi ēdis jaunietis man stieptā angļu mēlē uzprasīja cigareti, pajautāja, kā man klājās, no kurienes es te tāds, kur biju un uz kurieni lidošu. Tā mēs pīpējot visu to izrunājām. Kad šķīrāmies, man ienāca prātā, ka viņš par mani tagad zina diezgan daudz, savukārt es par viņu – tikai to, ka viņam nav cigarešu. Lai arī negribētu sevi uzskatīt par nekomunikablu, jāatzīst – ir kur augt! Vai ir kas tāds, ko es par viņu gribētu zināt? Nevar jau zināt, kas šim bija stāstāms, tāpēc tagad atbildēt grūti.
Šīs pārdomas savukārt mani aizveda pie citām. Vai tas How are you? nav treniņš, kas cilvēku uztur tonusā un gatavībā uzsākt dialogu ar svešinieku? Un vai nav tā, ka savstarpējā komunikācija ar paziņām un draugiem arī mums ir līmenī, bet ar svešiem (cik nu Latvijā tas ir iespējams) mēs esam uz «Jūs» (arī burtiski)? To lai katrs pats sev atbild. Savukārt es apņēmos, lai arī nav 1.janvāris, uzjautāt kādam svešākam cilvēkam – kā iet? Redzēs, ko teiks! Uzreiz arī nolēmu – no kurienes esi, kur biji un kur ej, gan es nejautāšu… Vecāka gadagājuma pilsonim tas varētu izsaukt nepatīkamas atmiņas. Nav tā, ka apgalvoju – amerikāņi ir super! Bet komunikācijā iztiek bez «Jūs».
Vakarā aizvedu meitu uz dejošanu, nedaudz kavējām. Pārējie vecāki savas atvases jau pavadījuši. Gaida. Atceroties apņemšanos, teicu: «Sveiki!» Un… Un viss. Ko nu pa tukšo runās…
Bet tas metro mums gan būtu noderējis!
* Kā tev klājas? – angļu val.
Pēdējās nedēļas atnesušas ne tikai agru pavasari, bet temperatūra kāpj arī politikā. Nezinu, vai pa Kremļa saimnieka logiem ir redzams ziedu kalns vietā, kur nošāva opozīcijas līderi Ņemcovu, bet šī vieta Kremļa pakājē tagad noteikti ir labākais skatpunkts, no kura atklājas prezidenta Putina vara.
Ņemcova kaps kļūs par jaunu atskaites punktu daudziem domājošiem cilvēkiem Krievijā, blakus tās robežām un tālu aiz tām. Nāve ir politiskās cīņas metode Krievijā. Naids ir šīs cīņas saturs. Un karš ir Putina varas galvenais darbs, kā var pārliecināties arī valsts šā gada budžetā, kurā gandrīz vai puse – aptuveni 40% visu tēriņu – ir atvēlēti «spēka struktūrām».
Protams, Ņemcova kaps ir jauns atskaites punkts arī Latvijai. Nupat Igaunijai vēlēšanās izdevās izsprukt no bīstamā scenārija, kad prokremliskā Savisāra partija (mūsu Saskaņas analogs) iegūtu lielāko mandātu skaitu parlamentā un iespēju izvirzīt premjeru. Latvijai liels politisks pārbaudījums stāv priekšā šovasar, izvēloties Valsts prezidentu.
Prezidenta vēlēšanas ir politiķu darbs, taču visu pilsoņu lieta ir skaidri formulēt darba uzdevumu politiķiem. Nākamo četru gadu laikā var izrādīties, ka Valsts prezidenta galvenais pienākums ir iedarbināt NATO līguma 5.pantu Latvijas aizsardzībai, tāpēc prezidenta izvēle no zoodārza izpriecas vai starppartiju darījuma ir jāpārvērš par to, kas tā patiesībā ir – nacionālās drošības jautājumu. Diskusija jāsāk jau tagad, neatliekot uz pēdējo brīdi, tāpēc Ir sāk interviju sēriju ar iespējamiem prezidenta kandidātiem. Ņemcova bērēs neielaistā Sandra Kalniete ir mūsu pirmā iztaujājamā.
Nedēļas notikumi pasaulē
Ukrainā plaši pieminēja pirms gada Maidana protesta kustībā milicijas specvienības nogalinātos cilvēkus, vienlaikus arvien skaļāk sabiedrība pieprasa sodīt protestētāju slepkavas. Svētdien šādā demonstrācijā Harkovā teroristi aktivizēja spridzekli, nogalinot četrus cilvēkus un vairākus ievainojot. Kā pretstats Ukrainas Maidana piemiņas pasākumiem Maskavā svētdien notika pirmā masu akcija, kuru organizēja Kremļa inspirētā kustība Antimaidans.
Grieķija iesniegusi starptautisko kreditoru pieprasīto ekonomikas reformu sarakstu, tādējādi cenšoties iegūt finansiālās palīdzības programmas pagarināšanu uz četriem mēnešiem. Pārrunas vēl turpinās. Eirozonas finanšu ministri piekrita Grieķijas lūgumam pagarināt aizdevuma programmas termiņu.
Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite rosinājusi uz laiku atjaunot valstī obligāto karadienestu. Ja Seims atbalstīs šo ierosinājumu, pirmais iesaukums varētu notikt jau septembrī.
Ungārija un Krievija vienojušās par pazemes gāzes krātuvēm un principiem, kā tiks pagarināts gāzes piegādes līgums, kas beidzas 2015.gadā. Turklāt Krievijas prezidents Vladimirs Putins vizītē Ungārijā solījis, ka Krievijas Rosatom Ungārijā uzcels divus jaunus energoblokus šīs valsts atomelektrostacijai, piešķirot vairāk nekā 10 miljardu eiro kredītu uz atvieglotiem noteikumiem. ES varētu nobloķēt šo abu valstu darījumu. Šī bija Putina pirmā vizīte kādā no ES valstīm pēc ilgāka pārtraukuma, kas bijusi prezidentam vajadzīga, lai parādītu pasaulei, ka viņam ir sabiedrotie arī ES.
Ungārijas premjers Viktors Orbans cietis pirmo sakāvi kopš nākšanas pie varas 2010.gadā – viņa vadītās labējo konservatīvās partijas Fidesz kandidāts zaudēja parlamenta papildvēlēšanās, liedzot partijai un tās koalīcijas partneriem saglabāt vairākumu valsts likumdevējā.
Palestīniešu varas iestādēm jāmaksā 218 miljoni dolāru sešos teroraktos no 2002. līdz 2004.gadam Izraēlā nogalināto un ievainoto amerikāņu ģimenēm, nolēmusi ASV Federālā tiesa. Palestīniešu pašpārvalde un Palestīnas atbrīvošanas organizācija (PAO) ir atbildīgas 25 apsūdzības punktos, atzina Ņujorkas tiesas zvērinātie. 11 prasītāju ģimenes iesniedza prasību pret Palestīniešu pašpārvaldi un PAO par uzbrukumiem, kuros tika nogalināti 33 cilvēki un ievainoti 390.
Somālijas islāmistu grupējums Al Shabab publiskotā video aicina musulmaņus uzbrukt tirdzniecības centriem ASV, Kanādā, Lielbritānijā un citās rietumu valstīs. ASV iekšzemes drošības ministrs Džehs Džonsons aicinājis cilvēkus lielveikalos būt modriem. Al Shabab 2013.gadā sarīkoja uzbrukumu lielveikalam Kenijas galvaspilsētā Nairobi. Teroraktā dzīvību zaudēja 67 cilvēki. Teroristu video tiek aicināts uzbrukt amerikāņiem vai ebrejiem piederošiem tirdzniecības centriem Rietumos.
Kremļa opozīcijas līderim Aleksejam Navaļnijam Maskavas tiesa piesprieda 15 diennakšu arestu par atkārtotu mītiņu kārtības pārkāpumu. Šis tiesas lēmums faktiski nozīmē, ka Navaļnijam liegta līdzdalība 1.martā iecerētajā protesta demonstrācijā. Navaļnijs tika apsūdzēts, ka viņš izplatījis uzsaukumus metro stacijā.
Nosaukt situāciju Austrumukrainā par pamieru nevar, lai arī nedēļas nogalē notikusi gūstekņu apmaiņa. Sīvākās kaujas starp Ukrainas armiju un Maskavas atbalstītajiem karotājiem notiek vietās, kur ir transporta, tai skaitā dzelzceļa mezgli. Patlaban Ukrainai bažas dara Mariupoles virziens, jo kaujinieki tieši tur savelk spēkus un kara tehniku.
Nedēļas notikumi Latvijā
Valsts prezidenta Andra Bērziņa atteikšanos piedalīties Latvijas radio diskusijā Krustpunktā «neērtu žurnālistu» dēļ Latvijas Žurnālistu asociācija nosauc par prezidenta bailēm no atklātas diskusijas un demokrātijas izpratnes degradāciju.
Par Latvijas dalības Expo Milano 2015 projekta organizēšanā pieļautajiem būtiskajiem pārkāpumiem dienesta pārbaudē ierosināta disciplinārlieta pret sešām Ekonomikas ministrijas amatpersonām, trīs no tām – departamentu direktores – atstādinātas no amata. Ja EM valsts sekretāram Mārtiņam Lazdovskim pirms termiņa nebūtu anulēta pielaide darbam ar valsts noslēpumu un viņš nebūtu atstājis amatu, arī pret viņu būtu vērsta pārbaude. Komisija konstatējusi, ka projektam nav nodrošināta atbilstoša un efektīva vadība un pietiekami vērtēti Latvijas dalības iespējamie organizācijas modeļi un to riski, konstatēti būtiski trūkumi projektam piešķirtā finansējuma izlietojuma kontrolē.
23,7 miljonu eiro zaudējumi radušies Rīgas Austrumu klīniskajai universitātes slimnīcai no 2011. līdz 2015.gada sākumam, atzinusi slimnīcas jaunā valdes priekšsēdētāja Anita Slokenberga. Slimnīca šādā situācijā nav nonākusi pēkšņi, tā radusies jau 2011.gadā, kad veselības aprūpes pakalpojumu tarifi slimnīcai tika samazināti par 26% un tika pielīdzināti reģionālo slimnīcu tarifiem.
Saeima pieņēma grozījumus vairākos likumos, kas paredz «nolikto atslēgu» principu ieviest kā izvēles iespēju hipotekārā kredīta ņēmējam. Izmaiņas likumos stāsies spēkā no 1.marta. Pieņemti grozījumi Maksātnespējas likumā, kuri paredz no likuma svītrot normu par «nolikto atslēgu» principu, kas nozīmē, ka šī principa piemērošanai nebūs nepieciešams maksātnespējas process.
Bijušais Sabiedrības par atklātību Delna vadītājs Roberts Putnis izraudzīts par Kultūras ministrijas mediju politikas nodaļas vadītāju. Viņa prioritāte būs Latvijas mediju vides aizsardzība. Darbu jaunajā amatā Putnis varētu sākt aprīlī.
Krievijas Pareizticīgās baznīcas patriarhs Kirils prēmējis Rīgas mēru Nilu Ušakovu (Saskaņa) ar 10 000 ASV dolāru (8786 eiro). Šo «prēmiju» Ušakovs saņēma vizītē Maskavā, turklāt Kristus Glābēja katedrālē kā Starptautiskā sabiedriskā pareizticīgo tautu vienotības fonda apbalvojumu par kristietības principu stiprināšanu sabiedrībā. Ušakovs nolēmis naudu ziedot Svētā Nikolaja kapelas, kas atradās Spīķeru kvartāla tuvumā un tika nojaukta 1959.gadā, atjaunošanai. Vizītes laikā Maskavā Ušakovs ticies arī ar Krievijas Valsts domes priekšsēdētāju Sergeju Nariškinu.
Jaunais Krievijas propagandas medijs Sputnik, kas ir daļa no Krievijas valsts informācijas aģentūras Rossija segodņa, gatavojas izvērst darbību arī Latvijā un vervē žurnālistus, vēsta raidījums De facto. Latvijā šis propagandas medijs plāno atvērt interneta portālu divās valodās – krieviski un latviski. Projekta galvenā mērķauditorija būtu jaunieši. Šogad medijam jāsāk darbs 34 valstīs 30 valodās.
Nu ir pilnīgi skaidrs, ka konkurss Jaunais vilnis Jūrmalā šovasar nenotiks, paziņoja Dzintaru koncertzāles vadītājs Guntars Ķirsis. Pasākuma organizatori nav atsaukušies uz Dzintaru koncertzāles pārstāvju aicinājumu par rezervācijas apstiprināšanu Jaunā viļņa norisei, tādēļ šie tradicionālie datumi jau ir rezervēti citiem pasākumiem.
Starptautiskajā Eirovīzijas dziesmu konkursā Vīnē Latviju šogad pārstāvēs dziedātāja Aminata Savadogo. Viņa uzvarēja skatītāju balsojumā LTV rīkotajā konkursā Supernova 2015. Aminata ar pašas sacerēto dziesmu Love Injected aiz sevis atstāja Marku Rivu, apvienību ElektroFolk un dziedātāju Mntha.
Pērn Latvijā apkalpoto viesu un viņu pavadīto nakšu skaits viesnīcās pēdējo desmit gadu laikā pieaudzis divas reizes – apkalpots 2,1 miljons viesu, liecina CSP dati. Visilgāk pērn uzturējās viesi no Ukrainas un Baltkrievijas, bet Krievijas tūristu skaitam ir tendence samazināties. Pieaudzis arī apkalpoto viesu skaits no Apvienotās Karalistes, Austrijas, Vācijas, Beļģijas un Ukrainas.
Ārvalstu viesi viesnīcās un citās mītnēs, 2014
KNAB šefa galvenā nodarbošanās
Pēc terorista uzbrukumiem Kopenhāgenā gan Dānijā, gan daudzviet citur Eiropā aktuāls ir jautājums – kā tikt galā ar radikāli noskaņotiem karotājiem, kas atgriezušies no Sīrijas? Izskatās, ka Dānijas otrā lielākā pilsēta Orhūsa varētu būt atradusi atbildi
Ja jūs draudzīgajam, gaišmatainajam policijas komisāram Alanam Orslevam no Orhūsas pajautājat par slaveno programmu, viņš atbild ar skaitļiem. 31, 16 un 1.
Viņš paskaidro, ka 2013.gadā no Orhūsas uz Sīriju devās 31 musulmaņu vīrietis ar nodomu pievienoties radikālajiem džihādistiem pašpasludinātajā Islāma valstī. Pieci ir krituši, bet 10 aizvien atrodas kara zonā. Taču 16 ir atgriezušies – lai uz brīdi atpūstos un atkal dotos karot, vai varbūt tomēr paliktu Dānijā, kļūstot par potenciālu draudu līdzpilsoņiem.
Taču komisārs ir radījis programmu, kuras vienīgais mērķis ir novērst tieši šādus draudus. Un izskatās, ka tai jau ir rezultāti – kopš programmas darbības sākuma uz Sīriju devies tikai viens jauns karotājs. «Viena vienīga persona,» uzsver policists. Daudzi jauni vīrieši, viņš apgalvo, savos uzskatos tagad ir mazāk radikāli, nekā tas bijis vēl pirms gada.
Dāņiem šāda ziņa pašlaik ir kā mierinājums. Divas slepkavības, ko pastrādāja 22 gadus vecais palestīniešu izcelsmes jauneklis Omārs Abdels Hamids el Huseins, 14.februārī uzbrūkot vārda brīvības pasākuma dalībniekiem Kopenhāgenas centrā, bet nākamajā rītā nošaujot kādas sinagogas apsargu, bija smags trieciens liberālajai Dānijas sabiedrībai. Jo atsākās tās pašas debates, ko varēja dzirdēt pēc slaktiņa žurnāla Charlie Hebdo redakcijā Parīzē janvāra vidū – vai sabiedrībai, kura iestājas par katra indivīda uzskatu brīvību, ir tiesības veikt radikālus ierobežojumus, lai novērstu politiski un reliģiski motivētu vardarbību?
Kopenhāgenā pagājušajā nedēļā bija diezgan neomulīga atmosfēra: autobusu pieturās ar automātiem patrulē policisti, gaisā riņķo helikopteri un laiku pa laikam spalgi kliedz patruļmašīnu sirēnas. Tikt galā ar piedzīvoto šoku īpaši nepalīdzēja arī lielā demonstrācija laukumā pilsētas centrā, lai gan uz to ieradās 30 000 cilvēku un solidāri sadevās rokās ar klātesošo premjerministri Helli Torningu-Šmitu.
Tajā pašā laikā daudzviet – gan lielākā dienas laikraksta Politiken redakcijā, gan Valsts policijas centrālajā birojā – ļaudis runāja par Orhūsā sākto pilotprogrammu. Nesen pilsētas mērs pat tika ielūgts uz Vašingtonu, lai savā pieredzē dalītos ar ASV prezidentu Baraku Obamu. Daudzi interesenti braukuši arī uz Orhūsu – tā līdz šim jau saņēmusi 150 lūgumu uzņemt delegācijas no dažādām pasaules valstīm.
Programma ir gandrīz vai naiva savā vienkaršībā. Liela daļa no 250 projektā iesaistītajiem strādā kā «izlūki», kuriem laikus jāpamana jauni musulmaņu vīrieši, kuru prātus sāk pārņemt radikālisms. Kad šādas personas pamanītas, viņus uz sarunām uzaicina varas iestādes, pieaicinot arī vietējo musulmaņu priesteri ar nodomu atturēt no vardarbības.
Principā to var uzskatīt par plašu potenciālo teroristu «izmakšķerēšanas» programmu. Un dīvainākais šajā visā – programma, kā izskatās, tik tiešām dod rezultātus.
Komisārs Orslevs stāsta, ka ir lepns par līdz šim paveikto, nepiemirstot paslavēt savus palīgus. Viņš īpaši izceļ bārdainu salafistu (konservatīva islāma atzara pārstāvi) Osamu el Sādi no Grimhojvejas mošejas Orhūsā. Pirms pāris gadiem tieši šī dievnama apmeklētāji veidoja vislielāko uz Sīriju karot aizbraukušo karotāju kontingentu.
Skatoties no malas, dāņu policists Orslevs un palestīniešu izcelsmes salafists Sādi ir pilnīgi dažādi cilvēki. Orslevs ir kalsns 54 gadus vecs vīrietis. Sādi ir par deviņiem gadiem jaunāks un pārvalda dāņu, arābu un angļu valodu ar spēcīgu akcentu. No dzimtā Rietumkrasta viņš bēgļa gaitās devās jaunībā kopā ar vecākiem, kad Izraēlas buldozeri nolīdzināja viņu māju. Pārcietis bērnu trieku, Sādi tagad staigā ar kruķiem. «Bet mana sirds gan ir stipra,» viņš saka.
Dānija par viņa jaunajām mājām kļuva pirms 24 gadiem. Pareizāk sakot, mītnes zemi. Jo vīrieša īstās mājas, viņš norāda, ir Dieva valstība un ekstremāli konservatīva islāma interpretācija. Salafisti, piemēram, nesniedz roku sievietei.
Taču abi vīrieši ir apvienojuši spēkus un idejas projektā, lai risinātu problēmu, ar kuru tagad sastopas vairākas Rietumeiropas zemes: ko darīt ar radikāļiem, kas atgriežas no Sīrijas? Ko iespējams darīt, lai cīnītos pret teroru, kas piezadzies arvien tuvāk eiropiešu mājokļiem?
Labējā spārna Dānijas Tautas partijas vadītājs Kristians Tulesens Dāls pēc nesenās traģēdijas mudināja pastiprināt iekšējo izlūkošanu – vairāk novērošanas kameru un vairāk patrulējošu policistu. Iesildoties šoruden gaidāmajām vēlēšanām, viņa partija pieprasa pret islāmistiem vērsties ar pašiem bargākajiem līdzekļiem.
Taču juriste Katera Parvani, kuras ģimenes saknes nākušas no Afganistānas, uzskata, ka šāda pieeja ir aplama. Viņa zina, ko runā, jo Parvani ir juridiskā padomniece Kopenhāgenas rajonā Nērebro, kur dzīvoja terorists Huseins. Te eksistē vairākas musulmaņu bandas un darbojas radikālas organizācijas. Ja kāds vispār spēj pārzināt bandu pasauli, tad tā noteikti ir Parvani.
Viņa raksturo Huseinu kā emocionāli nestabilu vientuļnieku, kas nespēja atrast savu vietu sabiedrībā. Jauneklis bija talantīgs kikbokseris, taču arī agresīvs, impulsīvs un paranoiķis. Smēķēja daudz hašiša un cieta no halucinācijām. Pēc kādas personas saduršanas tika notiesāts 2014.gada decembrī un no cietuma bija iznācis tikai divas nedēļas pirms apšaudes Kopenhāgenā.
Izšķirošs posms Huseina radikalizācijā bija ieslodzījumā pavadītais laiks. Starp citu, tas pats bija noticis ar brāļiem Kuaši, Charlie Hebdo uzbrucējiem, un Amedī Kulibali, kas pāris dienas vēlāk sagrāba ķīlniekus ebreju pārtikas veikalā Parīzē. Dāņu cietuma personāla arodbiedrība nesen brīdināja, ka tādi jaunieši ar vardarbīgām tendencēm kā Omārs Abdels Hamids el Huseins cietumā ar radikālu ideloģiju tiek apmāti arvien biežāk un biežāk.
«Huseins bija dzīvē apjucis jaunietis un meklēja savu identitāti. Viņš bija perfekts upuris radikāļiem, kas meklē nākamo izpildītāju kādam jaunam uzbrukumam,» saka Parvani. Šādas sakarības viņa redzējusi bieži, un tieši tāpēc Orhūsas projekts arī viņai šķiet tik interesants. Veltīt pūles nevis slepenai izsekošanai, bet gan atklātai uzrunāšanai un integrācijai.
Komisārs Orslevs ilgus gadus bija noziegumu izmeklētājs, bet tad nolēma, ka vairs nevēlas nodarboties ar pēdu dzīšanu varmākām. Viņš vēlējās pievērsties preventīvām metodēm – tādām, kas attur cilvēkus stāties uz noziedzības ceļa.
Brabranda rajonu Orhūsā pa vidu pāršķeļ Silkeborgvej iela. Vienā pusē dzīvo vidusšķira, otrā ir grausti, dāņu izpratnē. Salafista Sādi mošeja atrodas bīstamākajā daļā, kur klajā laukā slejas 23 dzelzsbetona daudzstāvenes. Tur dzīvo vairāki tūkstoši cilvēku, kas pārstāv aptuveni 80 dažādu tautību, to vidū palestīniešus, libāņus, sīriešus, sudāniešus, jemeniešus, somāliešus, alžīriešus un nigēriešus. Iedzimto dāņu tur faktiski nav.
Šajā rajonā izaugušie, kuriem «palaimējies» tikt pie ogļmelniem matiem un tikt nokrustītiem, piemēram, vārdā Ahmeds, izjūt diskrimināciju, līdzko sper soli laukā no sava rajona, stāsta Sādi. Dāņi no viņiem labāk turas pa gabalu. «Robežas nav redzamas, taču labi sajūtamas,» saka Sādi.
Tad kļuva skaidrs, ka aptuveni 80% no jaunajiem musulmaņiem, kas devās uz Sīriju un pievienojās džihādistiem, pirms tam bija regulāri Sādi mošejas apmeklētāji, stāsta Orslevs. «Tas, protams, nenozīmē, ka Sādi pārliecināja viņus doties karot,» norāda komisārs. «Taču Sādi bija pirmais cilvēks, ar kuru mēs gribējām sadarboties.»
Viņu pirmā tikšanās notika 2013.gada beigās. Ne viens, ne otrs nevēlas atklāt, kā policists pārliecināja imamu sadarboties. Taču drīz pēc tam abi sāka izstrādāt pretterorisma programmu, kas balstīta uz savlaicīgu problēmu pamanīšanu, uzrunāšanu un integrāciju.
Orhūsas programma no citām līdzīgām iniciatīvām atšķiras ar to, ka paļaujas uz augšpēdus principu – problēmu sāk risināt nevis priekšnieki, bet gan zemākā līmeņa darbinieki. No 250 iesaistītajiem aptuveni 120-130 ir tā dēvētie skauti jeb «uzraugi», kā saka Orslevs. Viņu rindās ir sociālie darbinieki, skolotāji un vecāki. Visiem tika piedāvāta psiholoģiska apmācība pirms jaunā uzdevuma sākšanas.
Tiklīdz skauti pamana kādu personu, kas izrāda radikalizēšanās pazīmes – atsvešināšanos, biežas lūgšanas, reliģiskas mūzikas klausīšanās vai ģērbšanās stila maiņa -, informācija tiek nodota speciālistiem. Ja aizdomas pieņemas spēkā, pie darba ķeras aptuveni 10 cilvēku komanda, kas cenšas ievākt pēc iespējas vairāk papildu informācijas par aizdomīgo personu – runā ar draugiem, tuviniekiem, paziņām. Un tikai pēc tam pieņem lēmumu, vai aicināt personu uz neformālu sarunu, kas parasti notiek Orhūsas policijas ēkas 3.stāvā.
Tieši šajās reizēs liela loma ir Sādi līdzdalībai. Principā tikšanās bez viņa pat nebūtu iespējamas – viņš pirmais uzrunā aizdomīgo personu, cenšas pārliecināt, piedāvājas kļūt par vidutāju. Ja saruna tiek noorganizēta, pie galda ir jauniešu labklājības sociālais darbinieks, mentors un psihologs. Visi cenšas radīt pēc iespējas relaksētāku atmosfēru.
Galvenā doma, ko Orslevs cenšas izteikt ar Sādi starpniecību: mums nav nekādu pretenziju pret to, ka jūs esat dziļi reliģisks, mēs neiebilstam, ka jūs esat bijis Sīrijā vai plānojat uz turieni doties, kamēr vien jūs tur nepastrādājat kaut ko nelikumīgu. Mums nav pretenziju pret jūsu pasaules uzskatu, pat ja tas atšķiras no mūsējā. Mēs to akceptējam, jo tas ir likumīgi un normāli. Vēl vairāk – tā pat nav mūsu darīšana.
Tajā pašā laikā eksistē sarkanā līnija, kas nodala legālas un nelegālas aktivitātes, saskaņā ar Dānijas likumiem. Netiks izrādīta tolerance pret krimināla rakstura un cilvēktiesību pārkāpumiem, kas pastrādāti Sīrijā. Un tas pats attiecas uz likumpārkāpumiem Dānijā.
«Mēs piedāvājam mūsu palīdzību,» saka Orslevs. «Ar jauno cilvēku sāk strādāt mentors, palīdzot izkārtot studijas vai iesaistīt profesionālo mācību programmā. Mentors palīdz nokārtot dokumentu formalitātes. Mēs cenšamies dot signālu, ka neuzskatām šos jaunos vīriešus par svešiniekiem. Drīzāk mēs viņus redzam kā dāņus, kā vienus no mums, kā draugus.»
«Tas darbojas,» saka komisārs, un Sādi piekrītoši māj ar galvu.
Grūti pateikt, kas motivē imamu darboties šajā projektā. Iespējams, viņš pats nācis pie atziņas, ka ir pārāk bīstami, ja viņa mošeju sāk uztvert kā teroristu šūpuli.
Pēc dažām dienām Sādi mums piezvana, lai pateiktu, ka tikties ar žurnālistiem ir gatavs viens no programmas uzmanības lokā nonākušajiem jauniešiem. Saruna notiek imama birojā. Jauns vīrietis sēž uz melnas sofas – izskatās gan saspringts, gan pašpārliecināts vienlaikus. Lūdz, lai saucam par Abdulu.
Viņam ir 20 gadu, studē inženierzinātnes, bet vidusskolā mīļākie priekšmeti bija matemātika un fizika. Interese par zinātni nav atturējusi «atrast ceļu uz reliģiju». Abduls nāk no lielas ģimenes un aizvien ir labās attiecībās ar vecākiem, kuri seko krietni liberālākai islāma interpretācijai.
Kad pajautājam, kāpēc viņš devās uz Sīriju, vīrietis atbild ar pretjautājumu – vai viņš kā musulmanis vispār drīkstēja tur nebraukt, redzot, kā viņa musulmaņu brāļi cīnās pret netaisnīgu režīmu? Sākumā strādājis nometnēs, palīdzot kopt ievainotos. Vēlāk darījis citas lietas. Vai ar to domāta karošana? Abduls klusē, meklējot īsto formulējumu. Tā arī nepasaka skaidru «jā».
Mūsu saruna novirzās uz šaušalīgajiem video, kuros redzams, kā Islāma valsts izpilda nāvessodu ķīlniekiem un kara gūstekņiem. Abduls atcērt par Rietumu liekulību. Vai tad to pašu nedara Saūda Arābijā, kur uz nāvi notiesātajiem publiski ar zobenu tiek nocirsta galva? Un vai tad Saūda Arābija nav Rietumu sabiedrotā?
Abduls ir uzmanīgs vārdu izvēlē, jo baidās no nepatikšanām. Tajā pašā laikā viņš nevēloties klusēt, redzot tik daudz negodīguma un ciešanu pasaulē. Dievs ir tavā pusē, ja tu nolem sevi ziedot Viņam, skaidro Abduls. Kad tas notiek, dzīve kļūst vienkārša, jo Dievs taču ir izstrādājis plānu ikvienai personai. Pats Sīrijā esot izdzīvojis, jo agra nāve neesot bijusi Visuvarenā plānos. Un tagad atgriezies Dānijā.
Vai viņu interesē atkal doties uz Sīriju un piedalīties cīņā? «Nē,» atbild Abduls. «Es arī te varu strādāt Dieva un ticības vārdā. Tā ir viena no lietām, ko esmu iemācījies.»
Ārvalstu karotāji Islāma valstī Sīrijā un irākā – kopumā aptuveni 20 000
Avots: Starptautiskais Radikalizācijas un politiskās vardarbības pētniecības centrs (Londona)
Kas notiek pusaudža prātā, kad ar cirvi rokās viņš ielaužas cita cilvēka mājā, lai nogalinātu un aplaupītu? Aiz tiesu ekspertu sausajiem slēdzieniem bieži slēpjas skarba realitāte: vecāku vienaldzība, jau bērnībā sāktas dzeršanas vai narkotiku izmainīta psihe. Šādi pusaudži ir neprognozējami, brīdina speciālisti, un policijas statistika ir biedējoša – nepilngadīgo pastrādāto slepkavību skaits pieaug
Sešinieku paša taisītajā dzimšanas gada «1996» tetovējumā, kas plešas pa četriem rokas pirkstiem, man pretī sēdošais Andris (vārds mainīts) brīvībā izlabos. Cipars, cietuma kamerā darbojoties ar adatu, sanācis kroplīgs. Izstīdzējušajam puisim zaļajā skolas formā vairs nebūtu jāatrodas Cēsu audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem, jo viņam ir jau 18. Taču, kā saka audzinātāja, pa trim ieslodzījumā pavadītajiem gadiem Andris audzis par 200 procentiem, turpina mācīties, tāpēc likums ļauj palikt te. Cietumā Andris iesēdās 15 gadu vecumā – drauga uzkūdīts, mēģināja nogalināt abu tikko apzagtu vīrieti. Tiesa piesprieda maksimālo sodu, kādu var saņemt nepilngadīgais, – desmit gadus nebrīvē.
Pusaudžu, kuri, līdzīgi kā Andris, pastrādājuši smagus un sevišķi smagus noziegumus, skaits ir audzis. Pērn pirmajā pusgadā aizdomās par slepkavību pastiprinošos apstākļos aizturēti pieci nepilngadīgie vecumā no 14 līdz 17 gadiem – tas ir par diviem vairāk nekā visā 2013.gadā. Taču aizvadītā gada statistika būs vēl baisāka, jo arī otrajā pusgadā pusaudži aizturēti aizdomās par slepkavībām, taču policija visu statistiku vēl nav apkopojusi. Piemēram, pirms Jaunā gada trīs pusaudži Siguldas novadā nogalināja 63 gadus vecu uzņēmēju. Bruņojušies ar cirvi un nažiem, nepilngadīgie uzbruka vīrietim viņa mājās, lai aplaupītu.
Ar skaļu slepkavību sācies arī šis gads. Rēzeknē dzīvība laupīta jaunai sievietei – slepkavas atņēma viņai automašīnu. Aizdomās par šo noziegumu aizturēja divus 16 gadus vecus puišus un 24 gadus vecu vīrieti. Šis noziegums parādīja arī policijas acu pievēršanu uz savējiem, jo viens no nepilngadīgajiem aizturētajiem ir likumsarga dēls, kurš jau iepriekš tiesāts un ar likuma neievērošanu izcēlies arī skolā. Liktenīgajā naktī policijas patruļa aizturēja šo puiku pie nogalinātās sievietes auto stūres, taču likumsargi pat necentās noskaidrot, kam pieder šī mašīna un kāpēc to vada pusaudzis bez tiesībām, bet gan nogādāja viņu mājās pie tēva. Šāda acu pievēršana abiem policistiem maksāja darbu, bet aizturētā tēvs policiju pameta pēc paša vēlēšanās.
Šausminoši ir policijas atklājumi šajā lietā. Izmeklētāji ir noskaidrojuši, ka slepkavības organizators bija 16 gadus vecais policista dēls, Ir pastāstīja Latgales reģiona policijas pārstāve Anastasija Laizāne. Par pārējo lomu vēl mēģina tikt skaidrībā. Viņš arī savu vainu atzinis, pārējie divi – daļēji. Šķetinot šo slepkavību, pieredzējušie izmeklētāji bija šokā, cik labi tā izplānota, laikus sagatavots viss nepieciešamais, arī nozieguma pēdas slēptas, līķis atstāts neapdzīvotā ēkā.
Pašlaik vēl gaida ekspertīzes rezultātus, kura pateiks, vai Rēzeknes trijotne nozieguma brīdī bijusi kādu vielu ietekmē, bet paši viņi atzinuši, ka pirms uzbrukuma dzēruši alu. Tikmēr Cēsu cietumā, kur viens no nepilngadīgajiem jau nogādāts, secinājuši – viņš ir narkotiku lietotājs. Martā visiem plānota arī psihiatriskā ekspertīze, kuru vardarbīgu noziegumu gadījumā veic vienmēr. Rēzeknieši zina stāstīt, ka policista dēls bērnībā pieredzējis mammas slepkavību – viņa nogalināta gandrīz bērna acu priekšā. Arī policija apliecina šo pirms desmit gadiem, 2004.gadā, notikušo slepkavību, kad sievieti nogalināja viņas draugs. Līdz traģiskajai nāvei noveda sadzīvisks konflikts.
Cēsis ir vienīgā vieta Latvijā, kur tiek ieslodzīti nepilngadīgi puiši, pašlaik tur atrodas 20 notiesātie un 18 apcietinātie, kuri gaida spriedumu. Meitenes sodu izcieš Iļģuciema sieviešu cietumā, kur patlaban atrodas divas apcietinātas pusaudzes.
Nepilngadīgos ieslodzītos drīkst satikt tikai ar vecāku atļauju, bet no pilngadību jau sasniegušajiem 12 puišiem runāt gatavs vienīgi Andris. Sēžot apspriežu telpā, viņš smejas – piekritis, lai nebūtu jāiet uz skolu, jo mūsu saruna ļauj izbēgt no divām angļu valodas stundām, kuras puisim nepatīk. Labāk padodas krievu valoda, sports, amatu mācība un vizuālā māksla. «Ja negrib mācīties pēc 18 gadiem, tad jābrauc prom uz pieaugušo cietumu,» saka Andris, kurš apņēmies mācības turpināt cietuma vidusskolas klasē. Likums ļauj nepilngadīgo cietumā sodu izciest līdz 25 gadu vecumam, bet jāaievēro disciplīna un jāmācās. «Pēc visiem tiem stāstiem negribētu [nonākt pieaugušo cietumā]. Labāki apstākļi ir te,» saka Andris.
No Liepājas nākušais zēns savu noziedznieka «karjeru» sācis agrā bērnībā – sākumā zadzis, lai, kā pats saka, pabarotu ģimeni. Audzis ar alkoholiķi mammu un vecākajām māsām, pārticību viņš nav redzējis, taču tagad atzīst – zagt bija viņa izvēle, bijušas arī citas, piemēram, strādāt. Arī draudzēties varējis ar labākiem cilvēkiem, viņam bija arī draugi, kuri mēģinājuši atrunāt no liktenīgām kļūdām. Viena no tām noveda cietumā. Kopā ar draugu, jau būdams nosacīti notiesāts, devies ciemos pie kāda mazpazīstama vīrieša, kura dzīvokli vienreiz jau bija apzaguši, bet, uzzinājuši, ka cietušajam ir iegādātas jaunas mantas, iekārojuši arī tās. Šoreiz, lai zādzību neatklātu, draugs sakūdīja Andri upuri nogalināt. Puisis, kuru cietuma darbinieki raksturo kā viegli ietekmējamu, paņēmis nazi un vairākas reizes dūris cietušajam kaklā, galvā, sejā. «Labi, ka viņš izdzīvoja,» tagad saka Andris, kurš ir apņēmies mainīt savu dzīvi, izejot brīvībā pārcelties citur, vairāk laika pavadīt ar labajiem draugiem, strādāt. Palīdzīgu roku solījis sniegt arī tēvs, kurš pēc dēla nokļūšanas cietumā atgriezies no Anglijas.
Pirmajā gadā nebrīvē Andrim bija vairāki konflikti, arī karcerī par kautiņu pāris diennaktis sēdējis, taču tagad iemācījies savas dusmas valdīt. Smejas, ka nepatīk apsargi, kuri «staigā kā aste aizmugurē», gadās vārdu apmaiņa arī ar citiem notiesātajiem. «Sāk parauties dusmas, bet mēģinu kaut kā tās kontrolēt,» stāsta puisis, kurš par labu uzvedību nopelnījis dažādus bonusus – braucienu uz hokeja maču, pastaigu pa Cēsim, baseinu. «Es risinu konfliktu ar vārdiem. Ja riktīgs konflikts, tad pieeju pie audzinātājas pēc palīdzības,» ieslodzītais mainījis attieksmi. Cēsīs ar ieslodzītajiem strādā trīs audzinātāji un 12 skolotāji.
Rīgas tiesu apgabala prokurore Jekaterina Kušakova, kura apsūdzības uztur ļoti smagās slepkavību lietās, praksē saskārusies ar plānotiem pusaudžu noziegumiem. Viņa stāsta par četriem jauniešiem, kuri 2009.gadā brutāli nogalināja klasesbiedreni. «Viņi plānoja, ilgi gatavoja slepkavību un īstenoja,» saka prokurore.
Uz noziedzības ceļa daudzus pusaudžus uzved atkarības posts. Ginta Vāciete, kura Cēsu audzināšanas iestādē strādā ar nepilngadīgajiem noziedzniekiem, Ir stāsta, ka atkarības ir lielākajai daļai cietumā nonākušo. Pēdējos gadījumos, kuri arī ir bijuši saistīti ar smagiem noziegumiem, iesaistīts tā dēvētais «spaiss» – ar ķīmiskām vielām apsmidzināti zāļu maisījumi, kas vēl pērn bija legāli nopērkami. Ilgstoša to lietošana atstāj nopietnu ietekmi uz psihi. Lielai daļai ieslodzīto pusaudžu ir uzvedības traucējumi, daudziem – viegla garīga atpalicība.
Lietot narkotiskās vielas ir pusaudžu jaunākā modes lieta, realitāti iezīmē Valsts policijas galvenās kārtības policijas pārvaldes koordinācijas un kontroles pārvaldes priekšnieka vietniece Mārīte Ziemele. «Šādi pusaudži jau ir neprognozējami!» uzsver policiste. «Man reizēm ir ļoti grūti klausīties, kā puikas stāsta, no cik gadiem pirmo reizi sākuši lietot – septiņos, astoņos, tā riktīgi no desmit gadiem. Nezinu, cik vecākiem ir jābūt aizņemtiem, lai nepamanītu, ka desmitgadīgs bērns maina uzvedību. Tad kā šajā ģimenē dzīvo?»
Mainoties likumiem, cietumā nonākušo bērnu skaits ir samazinājies. Kad pirms pieciem gadiem Vāciete sāka strādāt ar nepilngadīgajiem noziedzniekiem, Cēsīs bija ieslodzīti 90 puiši, trešdaļa par smagiem noziegumiem. Pārējie par izrautiem maciņiem, zādzībām. Tagad par šādiem noziegumiem soda maigāk – ar piespiedu darbiem un nosacītiem sodiem, cietumā zēni nonāk jau ar sesto, septīto sodāmību. Tagad Cēsīs proporcija ir cita – smagās lietas, vardarbīgus noziegumus pastrādājuši aptuveni 70% no visiem ieslodzītajiem. Piemēram, par slepkavību pastiprinošos apstākļos sēž četri nepilngadīgie, diviem piespriests maksimālais desmit gadu sods, diviem – astoņi gadi. Četri zēni notiesāti par laupīšanām ar ielaušanos vai smagām sekām. Kopējo situāciju Vāciete raksturo ar vārdiem «ļoti smagi».
Izmeklētāju un prokuroru praksē ir arī asiņainas lietas, kuru iemesli ir nemotivēta vardarbība. Kušakova pieredzējusi slepkavību lietas, kurās jaunākais apsūdzētais bijis 12 gadus vecs bērns. Likums ļauj pie kriminālatbildības saukt no 14 gadiem, jaunākiem draud audzinoša rakstura sodi. Vienā šādā gadījumā Rīgā bija trīs bērnu grupa – viens 12 un divi 14 gadus veci pusaudži. Garlaicības mākti, viņi kopā pavadīja laiku, uz ielas pamanīja divus alkohola reibumā gulošus bezpajumntiekus un nolēma viņus ar akmeņiem sist. «Vēlāk skaidroja – bijis interesanti, vai šie cilvēki nomirs vai ne,» motīvu, kurš liek sastingt asinīm, atstāsta prokurore.
Šie vardarbīgie pusudži parasti ir emocionāli atsvešināti – gan no vecākiem, gan no cilvēkiem vispār. Egocentrisms, empātijas trūkums, emocionālā distance attiecībā pret cilvēkiem, interešu trūkums, infantilisms – pusaudžus, kurus noziegumos apsūdzējusi prokurore, raksturojuši tiesu psihiatrijas eksperti. Taču par slepkavu neviens nepiedzimst. «Tas ir audzināšanas trūkums,» saka prokurore. «Es vienmēr esmu uzsvērusi, ka visa pamatā ir audzināšana,» piekrīt arī Ziemele – vecākiem jādibina kontakts ar bērniem, lai tas nepazustu arī pusaudžu vecumā, kad parādās citas intereses.
Speciālisti lauž mītu, ka noziedzības ceļu izvēlas bērni tikai no nelabvēlīgām ģimenēm. «Jaunieši, kuri ir narkotisko vielu lietotāji, nāk no turīgām ģimenēm. Tam vajag naudu – tie ir vecāki, kuri dod kabatas naudu,» saka Mārīte Ziemele no Valsts policijas. Viņas prakse liecina, ka trūcīgo ģimeņu bērni vairāk pastrādā zādzības, bet vardarbīgie noziegumi ir par labvēlīgām uzskatīto ģimeņu atvašu rokraksts. Šādās ģimenēs vecāki strādā, no agra rīta līdz vēlam vakaram pelna naudu, lai nodrošinātu bērnam visu, bet pašu atvasi viņi neredz.
Cietuma darbinieces Gintas Vācietes secinājumi ir vēl skarbāki – vecāki maz interesējas par savu bērnu gaitām un nevis kopā uzspēlē Monopolu, bet nopērk datorspēli. «Kopīgu interešu nav, par bērniem neko nezina, ko viņi dara, kur viņi ir,» skumji secina cietuma audzinātāja. Daudziem, kuri nonāk aiz restēm, vispār nav izpratnes, kas ir labs un kas ir ļauns, tikai cietumā viņi sāk mācīties.
Ziemeles pieredze rāda, ka ģimenēs, kurās bēnu audzina viens vecāks, biežāk manīta ātrāka problēmas risinājuma meklēšana. «Ja mamma ir viena, viņa dara visu iespējamo, lai bērnu nogādātu ārstēties,» stāsta Ziemele. Arī apkārtējo, piemēram, skolotāju teiktajā biežāk ieklausās nepilnās vai ne tik naudīgās ģimenes. Policijas pārstāve dalās ar piedzīvotu gadījumu tiesā. Pusaudzis alkohola reibumā aizturēts par dabisko vajadzību nokārtošanu publiskā vietā, bet tiesā viņa māte mēģinājusi pierādīt, ka bērnam ir problēmas ar urīnpūsli, negribēdama redzēt īsto ķibeli – viņas bērns dzer! «Mums, [vecākiem], tas ir kauns, labāk noslēpt,» bilst Vāciete, kura saskārusies ar ģimenēm, kas visādi mēģinājušas izpestīt bērnu no sastrādātā sekām. Ja var, tad noslēdz izlīgumu ar cietušo, samaksā, un «bērnam rodas sajūta, ka mani izglābs – vienreiz izglāba, izglābs otro, trešo reizi, bērns tālāk jau tikai dara, jo izglābs!» Par nesodāmības sajūtu, kas vecāku paspārnē radusies, cietumā stāsta arī paši ieslodzītie, tāpēc Vāciete uzskata – risinājumu jāsāk meklēt uzreiz, kolīdz mana problēmas dīgstus. Ja ģimene netiek galā saviem spēkiem, jāmeklē palīdzība pie speciālistiem.
«Neesmu redzējusi tādus vecākus, kuri neaizstāv savus bērnus. Vienalga, kādu noziegumu izdarījis,» saka Kušakova, kura tiesās dzirdējusi, ka vecāki mēģina mazos slepkavas parādīt kā labsirdīgus bērnus. Taču mēdz būt gadījumi, kad arī vecākiem ir līdz ūkai. Vāciete cietumā audzina puisi, kurš ieslodzīts par zādzībām, viņa mamma pēc tiesas pateikusi: «Viss, nemeklē vairs mani!»
Bija laiki, kad nepilngadīgo cietumā varēja ieslēgt pat uz 15 gadiem, bet tagad maksimālais sods pusaudzim ir brīvības atņemšana uz 10 gadiem. Prokurore Kušakova uzskata, ka šāds sods par slepkavību tomēr ir nesamērīgi mazs, savukārt policijas pārstāve Ziemele oponē – ieslodzījumā pusaudži kļūst tikai vēl nežēlīgāki. «Mēs viņu atpakaļ sabiedrībā vairs normālu neatgūsim,» tāpēc Ziemele uzskata, ka reāli cietumsodi pusaudžiem jāpiespriež tikai ļoti smagu noziegumu gadījumā. Biežāk, kad pusaudzis saķeras ar likumu, jādomā par tādu sodu, kuru viņš pats izjūt, piemēram, piespiedu darbi, ielu slaucīšana, nevis tādi, kurus reāli izcieš vecāki, piemēram, zaudējumu kompensēšana. Kušakova atceras gadījumu, kad tiesas koridorā redzējusi ģimeni, kuras pusaudzim tikko piemērots nosacīts sods, bērns smējies: man jau nekas par to nebija!
«Ja pieaugušos nebaida sods, tad kāpēc domāt, ka bērnus tas iebiedēs,» bargākus sodus kā risinājumu augošajai pusaudžu noziedzībai neredz Saeimas deputāts un krimināltiesību eksperts Andrejs Judins. Lai kāds sods arī būtu, tas nekad neatdos atņemto dzīvību – ir jāsaprot, kāpēc bērns nostājies uz nepareizā ceļa, viņš ir mūsu sabiedrības veidots, un sabiedrībai ar šiem iemesliem ir jātiek skaidrībā. Judins piekrīt, ka noziegumu iemesls ne vienmēr ir sociā-lās probēmas, ēdiena trūkums. «Kāpēc viņš to izdarīja? Jo bija garlaicīgi! Bet kāpēc bija garlaicīgi? Ar bērniem ir jāstrādā,» saka krimināltiesību eksperts. Judins doma, ka cīņā ar nepilngadīgo noziedzību jāiesaistās daudziem – pašvaldībām jādomā, lai ir rotaļu laukumi, skolām – pulciņi, bet vecākiem jāpavada vairāk laika ar bērniem. Taču vecākiem jāpelna nauda, pašvaldībai nav līdzekļu. «Lētāk ir strādāt ar 500 noziedzniekiem nekā ar 50 000 bērnu,» rezumē Judins.
Vairākus gadus strādājot cietumā, var redzēt, kurš no jauniešiem, atstājot ieslodzījumu, nāks atpakaļ, saka Vāciete. Runājot par sodiem un spēju mainīties, viņa saka: bērni, kuri ieslodzījumā nonāk uz īsajiem termiņiem, ap gadu, neuztver to kā sodu. Tas pat ceļot viņu prestižu: «Es taču cietumā esmu bijis!» Taču maksimālais desmit gadu cietumsods arī nereti var nozīmēt neatgriešanos sabiedrībā. Tomēr cietuma darbiniece pieredzējusi dažādus gadījumus, kad ieslodzītais cietumā krietni mainījies. Viņa stāsta par puisi, kurš smagi piekāvis cilvēku, no traumām upuris vēlāk miris, cietumā pusaudzis nonāca 14 gadu vecumā un šovasar izies brīvībā. «Viņš ir sasniedzis vislielāko progresu,» saka Vāciete.
Arī Andris saprot, ko ir izdarījis un labojas. Taču ir puiši, pēc kuriem redzams – viņi tā arī neko nav sapratuši, vēlas tikai piemānīt citus, sakot, ka visā vainojams alkohols, bet neatzīst, ka dzeršana ir viņu pašu izvēle. Nereti nolaižoties rokas, dzirdot vecāku saziņu ar bērniem cietumā. Telefonsarunās, kuras cietumā kontrolē, dzirdēts, kā turīgāko ģimeņu pusaudži komandē savas mammas. «Tā, māt, man vajag tādas botas, tu man nopirksi to, un, ja tāda kostīma nebūs, vari vispār šurp nebraukt!» pusaudža diktātu mātei atstāsta Vāciete. Viņa saka, ka vecāki turpina skriet un pirkt, nesaprotot, ka viņu bērns nemainās, varbūt situācija kļūst pat ļaunāka.
Tomēr vislielākā problēma ir bērni, kuri emocionāli nav nevienam vajadzīgi, saka sabiedriskās politikas centra Providus pētniece Ilona Kronberga, kura nepilngadīgo noziedzību rosina novērst ar agru prevenciju. Pētījumā Bērniem draudzīga tiesiskā vide Latvijā: fokusā – likumpārkāpumu prevencija apkopoti Šveices labās prakses piemēri. Svarīgi nodrošināt pusaudžiem saturīgu brīvā laika pavadīšanu, iesaistot sportā vai jauniešu organizācijās. Īpaši valsts pievēršas vientuļajām mātēm ar zemiem ienākumiem, kuras no grūtniecības noslēguma posma līdz bērna divu gadu vecumam regulāri apciemo medmāsas, lai izvērtētu mātes veselības stāvokli un viņas rūpes par mazo. Citā programmā vecākus māca, kā audzināt bērnu, kuram ir uzvedības problēmas. Skolās pievērš uzmanību apsmiešanas gadījumiem, jo tie raisa agresiju – konfliktos iesaistītajiem bērniem palīdz īpaši mācīts vidutājs.
Arī Latvijā jau aizpērn ir izstrādāta Iekšlietu ministrijas politika bērnu noziedzības novēršanai, tajā uzsvars likts uz prevenciju. Pamatnostādnes izstrādātas līdz 2019.gadam, tajās izvirzīti vairāki uzdevumi, piemēram, līdz nākamajam gadam jāievieš nepilngadīgo probācijas uzraudzības programma, jāizstrādā informatīvie materiāli vardarbības izskaušanai, sākot ar šo gadu jāīstenot pasākumi nevardarbīgas skolas vides veicināšanai. Plānots sociālo risku grupu jauniešus iesaistīt jaunsardzē, savukārt pašvaldību un valsts darbiniekiem, kas strāda ar pusaudžiem, tiks pilnveidotas mācību programmas vardarbības atpazīšanai. Taču par cik procentiem, šīs ieceres ieviešot, izdotos samazināt nepilngadīgo noziedzību, nav skaidrs.
Kopā ar fotogrāfu apskatām Andra divvietīgo kameru, kurā viņš mitinās viens. Pirms dažiem gadiem ar Norvēģijas atbalstu izremontētajā kolonijā viss ir pēc Eiropas standartiem – kamerā atsevišķa duša un tualete, bet pēc pulksten deviņiem vakarā sargi aizver un aizslēdz metāla durvis. Dienā kameras ir vaļā un brīžos, kad nav skolas vai citu nodarbību, ieslodzītie var brīvi pārvietoties pa dzīvojamo korpusu, iziet nelielajā pagalmā. Andrim gan nav laika vaļoties, vēl bez mācībām viņš brīvprātīgi mazgā klasi, aktīvi apmeklē atkarību programmu, jo brīvībā mēdzis dzert. Labprāt uzspēlē futbolu.
Jautāju viņam, vai cietums izmaina? Puisis atbild – ne visus. «Ja cilvēks pats gribēs, tad viņš izmanīsies. Ir tādi, kuriem ir vienalga, vai viņi sēž te vai brīvībā,» saka Andris. Viņam pašam cietumā visvairāk pietrūkst ģimenes, tēva, mammas un māsu, ar kurām attiecības gan neesot tās labākās. Puisis cer brīvībā iznākt agrāk – pēc nedaudz vairāk nekā diviem gadiem viņš varēs lūgt pirmstermiņa atbrīvošanu.
12.oktobrī Daugavpilī nodurts pusmūža vīrietis, aizdomās par šo slepkavību aizturēti divi 1997.gadā dzimuši pusaudži. Upura ķermenī bija desmitiem durtu un grieztu brūču. Visi trīs bijuši savstarpēji pazīstami, tāpēc policija pieļauj, ka slepkavības motīvs bijis personīgs naids.
20.oktobrī Rīgā, Rigondas gatvē, uz ielas atrasta nogalināta trīsdesmitgadniece. Aizdomās par šo noziegumu aizturētas divas meitenes, dzimušas 1999. un 1997.gadā. Izmeklēšanā atklāts, ka visas trīs kopīgi dzērušas, izcēlies strīds, un abas pusaudzes vecāko sievieti piekāvušas līdz nāvei.
8.decembrī Vecumnieku pagastā pieci jaunieši, arī divas nepilngadīgas meitenes, ielauzās privātmājā un pieprasīja naudu 60 gadus vecai sievietei. Nežēlīgi sita un, neatraduši naudu, izdauzīja logus, aizdedzināja mājā drēbes un atgrieza gāzes balonu, atstājot upuri bezpalīdzīgu. Cietusī izdzīvoja, uzbrucējus tiesās par slepkavības mēģinājumu.
28.decembrī trīs pusaudži – 15 un 17 gadus veci puiši un 16 gadus veca meitene, bruņojušies ar cirvi un nažiem, Siguldas novadā devās aplaupīt kādu uzņēmēju, nogalināja vīrieti un paslēpa viņa privātmājas pagalmā aiz krūmiem. Nolaupītos aptuveni 7000 latu jaunieši nākamajā dienā sāka tērēt. Pēc aizturēšanas savu vainu viņi atzinuši.
8.janvārī Rēzeknē divi sešpadsmitgadnieki un jauns vīrietis rūpīgi izplānoja 21 gadu vecas sievietes slepkavību, lai atņemtu viņai automašīnu Audi. Viens pusaudzis ir vietējā policista dēls, kurš jau decembrī bija aizturēts par laupīšanu, taču izmeklēšanas tiesnesis viņam nepiemēroja apcietinājumu.
Dati: Iekšlietu ministrijas informācijas centrs
Eiropas Padomes ģenerālsekretārs Turbjērns Jaglands uzskata, ka sistēmiska korupcija apdraud ne tikai cilvēku tiesības, bet arī valsts drošību
Februārī aprit 20 gadu, kopš Latvija kļuva par Eiropas Padomes (EP) dalībvalsti. Tā ir Latvijai trešā svarīgākā starptautiskā organizācija pēc Eiropas Savienības un NATO. Tieši EP paspārnē darbojas Eiropas Cilvēktiesību tiesa Strasbūrā, kura uzrauga cilvēktiesību konvencijas ievērošanu visās dalībvalstīs, kurām tās lēmumi ir obligāti jāievēro. ECT pasargā arī Latvijas iedzīvotājus no tieslietu sistēmas nepilnībām un patvaļas, un ne reizi vien tās lēmumos atspoguļojušies šīs sistēmas trūkumi. Arī citās jomās EP uzdevums ir noteikt un uzraudzīt cilvēktiesību un tiesiskuma standartus.
Pērn bijušais Norvēģijas premjerministrs Turbjērns Jaglands (Thorbjørn Jagland) kļuva par pirmo EP ģenerālsekretāru organizācijas 54 gadu vēsturē, kas pārvēlēts uz otru pilnvaru termiņu. Latvijas līdzdalības apaļā jubileja likās izdevīgs brīdis viņu intervēt par EP lomu laikā, kad Eiropā plosās karš un autoritāri režīmi apzināti grauj demokrātijas un cilvēktiesību normas.
Ko līdzdalība Eiropas Padomē ir nozīmējusi Latvijai?
Latvija tagad ir pilnvērtīga un ļoti laba EP dalībvalsts – panākusi lielu progresu daudzās jomās, piemēram, tiesībās, kas saistītas ar valodu lietošanu, naturalizācijā, minoritāšu aizsardzībā. To mēs izdarījām kopīgiem spēkiem, un tas pavēra ceļu Latvijas dalībai Eiropas Savienībā.
Dažkārt vērotāji stāsta, ka valstis cītīgi izpilda visas prasības pirms iestāšanās starptautiskās organizācijās, bet pēc tam vairs nepievērš tām uzmanību. Vai to varētu pārmest arī Latvijai?
Nē, es tā neteiktu. Taču, protams, visām dalībvalstīm ir mājasdarbi, kas jāizpilda. Darbs nav pabeigts, un patiesībā tas nekad nebūs pabeigts. Mūsu sabiedrības ir dinamiskas, rodas jauni draudi gan ārpusē, gan iekšpusē. Tas ir process, kas turpinās. Taču man par Latviju nav nekādu sūdzību. Protams, mēs rūpīgi sekojam tam, kas notiek saistībā ar krieviski runājošo iedzīvotāju tiesībām un naturalizācijas procesu. Tur ir bijis liels progress, un mēs to uzmanīgi vērojam.
Kādi ir Latvijas mājasdarbi?
Kā lielākajā daļā dalībvalstu, ir rūpīgi jāskatās uz korupcijas apkarošanu. Man šis jautājums rada bažas visā Eiropā.
EP ir cilvēktiesību organizācija. Kā korupcija iederas tās mandātā?
Tiesiskums ir viens no mūsu pamatprincipiem, bet korupcija grauj taisnīgumu. Mums ir GRECO (Group of States against Corruption – Valstu grupa pret korupciju) konvencija, ir arī uzraudzības organizācija, kas uzrauga dalībvalstu likumdošanu šajā jomā.
Cik efektīvi valstis ir ieviesušas EP rekomendācijas?
Mūsu dalībvalstis atrodas dažādos līmeņos. GRECO izsaka rekomendācijas, izskata dalībvalstu likumdošanu. Tas ir nepārtraukts darbs, taču var redzēt, ka draudi ir reāli un pieaug. Daļēji arī tāpēc, ka lietas tagad ir caurskatāmākas. Nav tik viegli rīkoties un veikt darījumus «zem galda», jo mediji to atklāj. Tā arī ir ļoti svarīga daļa no korupcijas apkarošanas – brīvi mediji. Tiem ir jāļauj brīvi izteikties, un tie arī nedrīkst būt saistīti ar sabiedrības vareno aprindām.
Es zinu, ka Latvijā notiek diskusijas par attiecībām starp medijiem un citiem ietekmīgiem spēkiem sabiedrībā, piemēram, biznesa aprindām. Medijiem nevajadzētu kalpot nekādām šaurām interesēm sabiedrībā, vai tās būtu politiskas vai biznesa intereses. Jums par to ir debates Latvijā, un man šķiet labi, ka par to runā, jo Latvijā ir problēmas šajā jomā. Tādas ir arī daudzās citās valstīs.
Viens jautājums ir atklātība par mediju īpašniekiem. Vai EP par to ir rekomendācija?
Noteikti. GRECO par to ir rekomendācija, kā arī par standartiem politiskajām partijām. Ukrainā korupcija kļuva sistēmiska, jo ne tiesas, ne mediji, ne parlaments nebija pilnīgi neatkarīgi. Tos visus bija inficējusi biznesa aprindu ietekme. Tas jebkurai sabiedrībai ir ļoti neveselīgi. Ir jābūt skaidriem standartiem par mediju īpašnieku atklātību, kā arī par darbu parlamentā. Lai nebūtu pārspīlēta neaizskaramība, kas rada cilvēkiem nesodāmības sajūtu.
Kopš Krimas aneksijas un agresijas Austrumukrainā ir pieņemtas vairākas rezolūcijas, kurās apturētas Krievijas balsstiesības EP Parlamentārajā asamblejā. Cik efektīvi, jūsuprāt, ir šie soļi?
Parlamentārā asambleja spēra šo soli, reaģējot uz Krimas aneksiju. Kāds man teica, ka Maskavā cilvēki par to bijuši pārsteigti, bet es atbildēju: tas nevar būt pārsteigums, ka tiek ieviestas sankcijas, ja notiek citas valsts teritorijas aneksija. Tiesa, mums nav līdzekļu, lai pārtrauktu militāru rīcību. Tomēr mums par to ir jābūt viedoklim. No otras puses, mums ir citi instrumenti, kā ietekmēt notikumus Krievijā un Ukrainā un abu mijiedarbību.
Kas ir šie instrumenti?
Mēs esam daudz palīdzējuši ar reformām Ukrainā. Domāju, tas ir ārkārtīgi svarīgi, ka mēs palīdzam Ukrainai veidot stipru valsti. Nesenajā drošības konferencē Minhenē Somijas prezidentam [Sauli] Nīnistem (Sauli Niinistö) uzdeva jautājumu par viņa valsts īpašo vēsturi – kā Somija nodrošināja savu neatkarību, lai gan tai ir tik gara robeža un vēsturiska pieredze ar Padomju Savienību un Krieviju? Viņš teica, ka tas bija iespējams, jo somi ticēja demokrātijai, viņi izveidoja ļoti stipras demokrātiskas institūcijas, un tas nozīmēja, ka bija ļoti grūti iejaukties no ārpuses viņu iekšējās lietās. Stipra demokrātiska sabiedrība ir daudz drošāka un neatkarīgāka, un tai ir daudz lielāka suverenitāte nekā valstij, kas ir korumpēta, kas nav pilnīgi demokrātiska. Tāpēc mums ir tik svarīgi palīdzēt Ukrainai celt stipras, cilvēktiesībās un tiesiskumā balstītas institūcijas. Tieši to mēs [EP] varam darīt, jo mums ir visplašāk atzītās ekspertu zināšanas visā pasaulē.
Krievijas balsstiesību apturēšana izsaukusi runas, ka Krievija varētu izstāties no EP. Vai, jūsuprāt, tas varētu notikt?
Es par to nemaz nedomāju. Ja es par to domātu, tas varētu notikt. Tas nāktu par sliktu gan Krievijai, gan Eiropai. Mums jāpatur prātā, ka šī ir vieta, kur Krievija ir formāli saistīta ar Eiropu. Eiropas Cilvēktiesību konvencija veido vērtību un standartu pamatu visām Eiropas valstīm. Mēs turpinām savu darbu ar Krieviju. Pateicoties šādām normālām attiecībām, mēs varam arī lietas ietekmēt.
Krieviju medijos tiek teikts daudz kas. Vienmēr tiek pievērsta uzmanība sliktām lietām, kuras neiet, bet nekad neziņo par labajām izmaiņām. Piemēram, mediji rakstīja, ka Maskavā varētu slēgt pazīstamo cilvēktiesību organizāciju Memoriāls. Bet viņi nerakstīja, ka mēs to novērsām. Kad apmeklēju Memoriālu, es parunāju ar līderiem Maskavā par to, un tika atrasts risinājums. Tātad Memoriāls vēl ir dzīvs.
Eiropas Cilvēktiesību tiesā ir diezgan ilgi jāgaida lēmumu pieņemšana. Ko var darīt, lai procesus paātrinātu?
Mēs jau daudz esam izdarījuši. Tas bija mērķis reformai, kuru man lūdza veikt, kad es šeit sāku strādāt pirms pieciem gadiem. Mēs esam vienkāršojuši tiesas procedūras. Tiesa daudz ātrāk pieņem lietas un tiek galā ar iesniegumiem, kas atkārto agrākas lietas. Līdz ar to tiesa ir spējusi gandrīz likvidēt iesniegumu rindu.
Vēl svarīgāk ir tas, ka palīdzam dalībvalstīm veikt reformas. Tie iesniegumi jau nekrīt no zila gaisa, bet nāk no dalībvalstīm. Jo sekmīgāk spējam panākt reformas dalībvalstīs, lai likumi atbilstu konvencijai, lai tiesu prakse atbilstu Eiropas praksei, jo mazāk būs iesniegumu šeit Strasbūrā. Šī tiesa nevar izdzīvot, ja te nonāk tik daudz iesniegumu, kuriem faktiski nekad nevajadzēja rasties. Tāpēc mēs runājam par dalītu atbildību par konvenciju. Jā, mums te ir tiesa, tomēr atbildība par konvenciju ir jāuzņemas mājās, katrā valstī.
EP cilvēktiesību komisārs Nils Muižnieks ir no Latvijas. Kā vērtējat viņa darbu?
Viņš dara to, kas teikts konvencijā. Es ļoti novērtēju viņa neatkarību. Tāpēc tika izveidots šis postenis. Viņš ir lielisks, ļoti labi strādā.
100 nozīmē tīra valsts, 0 – augsti korumpēta
Eiropas Padomē ir 47 valstis, taču dažās mazajās zemēs pētījums netiek veikts
Bijušajam maksātnespējas administratoram un vienam no NA spices vīriem Aigaram Lūsim – kriminālprocess par darījumiem ar miljonus vērtu zemi
Vēl nesen Nacionālās apvienības (NA) valdes locekļi ik pa laikam uz sanāk-smēm pulcējās bijušā maksātnespējas administratora, advokāta Aigara Lūša biroja telpās Antonijas ielā 7, kamēr biroja saimnieks aktīvi iesaistījās partijas vadībā un piedalījās arī valdības veidošanas sarunās, kurās NA tradicionāli iedalīta atbildība par tieslietām. Tagad bijušais Tieslietu ministrijas (TM) parlamentārais sekretārs, pašlaik NA ģenerālsekretāra vietnieks Lūsis nonācis zem likumsargu lupas, liekot vaicāt – cik ilgi vēl tieslietu pārraudzība Latvijā tiks uzticēta partijai, kuras priekšgalā esošos apēno aizdomas par smagiem noziegumiem un kuras pārstāvjiem vairs neuztic valsts noslēpumus?
Vairāk nekā četri mēneši pagājuši, kopš Ir pērnā gada oktobra raksta, kurā informējām par neticamām lietām, kas kļūst iespējamas, ja tām pieķeras maksātnespējas profesionāļi Māris Sprūds un Aigars Lūsis. Mēnesis pagājis kopš janvāra, kad vēstījām par valsts iestāžu nespēcību, mēģinot atcelt no amata administratoru Sprūdu par konstatētajiem pārkāpumiem uzņēmuma Peltes īpašumi maksātnespējas lietā, kā arī par kriminālprocesa izbeigšanu lietā par nepatiesu ziņu sniegšanu Lūša valsts amatpersonas deklarācijā.
Taču februāra sākumā tiesībsargājošās iestādes beidzot sasparojušās – Lūša lietas uzraudzību pārņēmusi organizētās noziedzības apkarošanas specializētā prokuratūra. Tā ne tikai atjaunojusi Valsts ieņēmumu dienesta (VID) Finanšu policijas izbeigto kriminālprocesu par nepatiesu ziņu norādīšanu Lūša deklarācijā, bet pārkvalificējusi šo kriminālprocesu vēl pēc trim nopietniem pantiem – noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācija lielā apmērā vai grupā, izvairīšanās no nodokļu nomaksas lielā apmērā un dokumentu viltošana.
Stāsts ir par darījumiem ar miljoniem vērtu zemi Ķīšezera krastā, kas piederēja uzņēmumam Peltes īpašumi. Kad pirms vairākiem gadiem uzņēmumam iestājās maksātnespēja, par tā administratoru kļuva pazīstamais šīs jomas profesionālis Māris Sprūds. Sarežģītas darījumu virknes rezultātā administratora Sprūda pārvaldītie Peltes īpašumi atbrīvojās no savām parādsaistībām un arī no zemes – gan parādus, gan vērtīgo zemi pārņēma firmas, kurās darbojas ar Sprūdu saistīti cilvēki. Darījumu ķēde ir visai sapiņķerēta – to noslēdz Sprūda dzīvesbiedre, bet iesāk Sprūda kolēģis, bijušais maksātnespējas administrators Lūsis.
Īsumā lietas būtība ir šāda: vispirms Lūsis par 3,2 miljoniem eiro no Kiprā reģistrēta uzņēmuma Velven Limited iegādājas prasījuma tiesības pret Peltes īpašumiem. Vēlāk Sprūds nolemj bez izsoles pārdot Peltes īpašumu vērtīgo zemi uzņēmumam Sužu pussala. Taču par zemi tas maksā nevis ar naudas līdzekļiem, bet gan uzņemoties segt uzņēmuma Peltes īpašumi parādu pret Velven Limited, kurš savas prasījuma tiesības iepriekš jau pārdevis Lūsim. Rezultātā Peltes īpašumu parāds tiek gandrīz pilnībā dzēsts, bet par Lūša parādnieku kļūst jaunais zemes īpašnieks Sužu pussala. Šajā uzņēmumā darbojas Sprūda uzticamības persona, jurists Oskars Ercens. Vēlāk Lūsis parāda piedziņas tiesības pārdod firmai Empire Investment, ko savukārt vada Sprūda nelaulātā dzīvesbiedre Ilze Gulbe.
Daļa no šiem darījumiem turpinājās pēc tam, kad Lūsis 2012.gada vasarā kļuva par TM parlamentāro sekretāru, taču savā amatpersonas deklarācijā nenorādīja šos apjomīgos darījumus. Pērn 31.oktobrī VID Finanšu policija ierosināja kriminālprocesu pēc Krimināllikuma 219.panta otrās daļas par nepatiesu ziņu norādīšanu lielā apmērā Lūša deklarācijā. Tomēr šā gada sākumā, 8.janvārī, izmeklētāja Jelgavā pieņēma lēmumu izbeigt kriminālprocesu par Lūša deklarāciju. Pamatojums – lietas noilgums un noziedzīga sastāva neesamība. Sūdzību par to iesniedza bijušā Peltes īpašumi valdes locekļa advokāts, savukārt VID ģenerāldirektore Ināra Pētersone intervijā žurnālam Ir atzina, ka Jelgavas izmeklētājas lēmums rada daudzus jautājumus un tiks veikta pārbaude par šīs lietas izmeklēšanas kvalitāti, piesaistot cilvēkus no iekšējā drošības dienesta. Līdz raksta nodošanai Ir neizdevās noskaidrot, ar ko šī pārbaude beigusies.
Taču uz notiekošo jau reaģējusi organizētās noziedzības apkarošanas specializētā prokuratūra. Prokuratūras preses dienests apstiprināja Ir, ka VID Finanšu policijas izmeklētājas lēmums izbeigt kriminālprocesu par Lūša deklarāciju ir atcelts kā nepamatots. Tāpat prokuratūra šo lietu papildus kvalificējusi pēc Krimināllikuma 218.panta otrās daļas – par izvairīšanos no nodokļu nomaksas lielā apmērā, 195.panta trešās daļas – par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, kā arī 275.panta otrās daļas – par dokumentu viltošanu.
No visiem šiem likumpārkāpumiem visbargākais sods draud par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju – ja tas izdarīts lielā apmērā vai to izdarījusi grupa, vainīgo var sodīt ar brīvības atņemšanu uz laiku no trim līdz 12 gadiem, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas. Šie panti acīmredzot liecina, ka izmeklētāji pievērsīsies Lūša darījumu būtībai – par kādiem līdzekļiem tie veikti, jo vismaz amatpersonas deklarācija neliecina, ka viņš ir pietiekami turīgs, lai varētu atļauties 3,2 miljonus eiro vērtus pirkumus.
Kā liecina Uzņēmumu reģistrā pieejamā informācija, 3.februārī Lūsis ir atkāpies no NA valdes. Tas ir trīs dienas pirms lietas nonākšanas Organizētās noziedzības apkarošanas prokuratūras uzraudzībā, kura atjaunoja un pārkvalificēja viņa kriminālprocesu. Lūša viedokli par šo tēmu Ir neizdevās noskaidrot, jo uz telefona zvaniem un īsziņām viņš neatbild. Agrāk citiem medijiem viņš norādījis, ka šī lieta nav nekas nopietns, un apgalvoja, ka darījumus veicis kā advokāts kāda nenosaukta klienta interesēs.
Pērn novembrī, neilgi pēc žurnala Ir raksta par ierosināto kriminālprocesu, Lūsis atkāpās no NA ģenerālsekretāra amata un kļuva par ģenerālsekretāra vietnieku, taču noliedza, ka tas noticis ierosinātās lietas dēļ. Partijas izplatītajā preses relīzē bija teikts, ka Lūsis atkāpies, lai partijas darbā ļautu izvirzīties jauniešiem. «Tieši valsts nākotnes labā mums ir jāpaplašina jauniešu klātbūtne partijā. Lai to īstenotu, mums nepietiek tikai ar jauniešu biedru skaita palielināšanu – ir jādod iespēja viņiem arī karjeras izaugsmē,» tā savu iniciatīvu par izmaiņām partijas sekretariātā toreiz komentēja Lūsis. Jaunais partijas ģenerālsekretārs, students Raivis Zeltītis otrdien nebija sasniedzams komentāriem, jo piedalījās Igaunijas neatkarības dienas svinībās.
Sīkākus komentārus par ierosināto kriminālprocesu nesniedz arī pašreizējais NA vadītājs un bijušais tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš. «Ne kā partijas vadītājam, ne kā [Saeimas] Juridiskās komisijas vadītājam man nav tiesību komentēt kriminālprocesu,» saka Bērziņš. Jautāts, vai kriminālprocess nemet ēnu uz NA, Bērziņš uzsvēra, ka «ģenerālsekretāra vietnieka amats nav partijas vadība, partijas vadība ir partijas līdzpriekšsēdētāji un partijas valde». Pamata mainīt tieslietu ministrijas pārraudzību arī neesot: «Es neredzu šeit nekādu saistību,» sacīja Bērziņš. Otra NA līdzpriekšsēdētāja Raivja Dzintara viedokli Ir neizdevās noskaidrot – viņš pašlaik apturējis politisko darbību un atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā.
Savukārt NA frakcijas vadītājs, valdes loceklis Einārs Cilinskis pauda viedokli, ka Lūsim pašreizējos apstākļos jāatkāpjas arī no partijas ģenerālsekretāra vietnieka amata. «Šādā situācijā cilvēkam būtu jāatkāpjas vai jāpārtrauc darbs gan partijas, gan arī valsts amatos. Tas ir morāles jautājums. Katram pašam tas jāvērtē, bet es tā darītu,» sacīja Cilinskis. Lūgts vērtēt, vai pašreizējos apstākļos NA joprojām var uzticēt pārraudzīt tieslietu sfēru, viņš atbildēja: «Šeit nevar skatīties tādā veidā, vai NA var kopumā [uzticēt]. Jautājums ir, vai ministram Rasnačam nevar uzticēt. Manā rīcībā nav nekādu faktu, kapēc Rasnačam nevarētu uzticēt šo amatu,» saka Cilinskis.
Līdzīgu viedokli pauž arī premjere Laimdota Straujuma, norādot uz Rasnača pēdējā laika aktivitātēm, cenšoties virzīt uz priekšu būtiskus jautājumus problēmu risināšanai maksātnespējas nozarē. Starp citu, TM tieši šomēnes pēkšņi un necerēti reanimēja savulaik NA nežēlastībā kritušā un amatu zaudējušā tieslietu ministra Jāņa Bordāna laikā sagatavotos priekšlikumus, kas stiprina valsts kontroli pār maksātnespējas administratoru darbu. Savukārt Rasnača komentāru neizdevās noskaidrot – ministrs mobilā telefona īsziņā paskaidroja, ka neesot Latvijā un pašlaik nevar sniegt savu viedokli.
