Pirms dažiem gadiem Latviju īsi varēja raksturot ar trīs burtu kombināciju – AAA, tikai tas nozīmēja nevis augstāko kredītreitingu, bet lietu kārtību Aivara, Andra un Aināra gaumē. Šie laiki ir garām. Aivara Lemberga šovs gan vēl ir repertuārā, taču Andris Šķēle un Ainārs Šlesers nogājuši no politiskās skatuves. «Man nav plānu atgriezties,» sola «buldozers». Ir jubilejas numurs bez mūsu aizkulišu «krusttēvu» pieminēšanas būtu nepilnīgs, tāpēc izpētījām, kādi ir jaunumi viņu biznesā un cik par to izdevies atklāt «oligarhu lietas» izmeklēšanā?
Koku kaitēklis sešzobu mizgrauzis Pumpuru jūrmalā tomēr nav nodarījis plašus kaitējumus – sulīgi zaļas priežu smailes slejas visapkārt plašajam Šleseru ģimenes īpašumam. Arī iekšpus žogam, taču mazākā skaitā. Pirms pāris gadiem mežs tur kavējis jaunās privātmājas būvniecības projekta apstiprināšanu, bet tad 2012.gadā mežā iemeties mizgrauzis un nobendējis daļu koku, tāpēc īpašniekam bijušas likumīgas tiesības tos nocirst.
Tagad aiz vairākus metrus augstā zaļā dzīvžoga slēpjas plašs pagalms. Lai arī strīds ar dabas draugiem par priežu izzāģēšanu noslēdzies ar mierizlīgumu – ekspolitiķis atteicies no apbūves plāniem daļā teritorijas -, jaunās mājas celtniecība joprojām nav sākta. Bijušā satiksmes ministra ģimene Jūrmalā mīt turpat pagaidām vēl ekspluatācijā līdz galam nenodotā namā, kas vidusmēra latvietim varētu šķist pietiekami glauns, taču no vairāku Šlesera paziņu atstāstītā tiek raksturota tikai kā ģimenes pagaidu mītne – «viesu nams», «dārza mājiņa», kur uzturēties, līdz jaunā māja būs uzcelta. Pagalmā plīvo Eiropas Savienības karogs. «Mans dēls uzlika. Viņš ir liels Eiropas Savienības patriots,» telefonsarunā saka Ainārs Šlesers. Intervijai klātienē viņš nepiekrīt, bet telefonsarunā atbild uz daļu no jautājumiem. Pēc Saeimas atlaišanas un neveiksmīgā starta 11.Saeimas vēlēšanās Šlesers iesaistījies tranzīta biznesā. Šoreiz nevis kā politisko lēmumu pieņēmējs vai cilvēks, par kuru kā patieso labumu guvēju dažādos projektos ilgāku laiku varēja minēt vai nojaust pēc viņam pietuvinātām personām amatos, bet kā uzņēmējs ar savām publiskotām kapitāla daļām, amatiem un pienākumiem.
No šāgada marta Šlesers ir valdes loceklis a/s Euro Rail Trans, kas nāk ar ambicioziem plāniem Baltijas kravu pārvadājumu tirgū. «Kopā ar Krievijas dzelzceļu mums ir izdevies izveidot uzņēmumu uz 50 un 50 [procentu] principa, un mēs ekskluzīvi vienojamies par šo [Baltijas] reģionu kopā. Tas nozīmē, ka daudzām problēmām, kuras daudziem termināļiem, ostām ir saistībā ar kravu piegādi, mēs centīsimies nodrošināt [risinājumu] caur mūsu ekspedīcijkompāniju,» saka Šlesers, ar «buldozera» cienīgu tvērienu iezīmējot jaunizveidotā uzņēmuma nākotnes perspektīvu.
«Neizslēdzu, ka kopā ar Krievijas partneriem mēs kaut kādus termināļus Baltijā nopirksim. Rīgā vai Ventspilī, Klaipēdā, Tallinā vai kaut kur citur – to rādīs laiks, bet kopā ar Krievijas pusi mums ir interese šajā reģionā.» Pagaidām gan uzņēmums nekādu aktīvu darbību kravu pārvadājumos neveic – notiek uzņēmumu ķēdes attīstīšana.
Nupat noslēdzies darījums, ar kuru caur virkni firmu Ainārs Šlesers un Andris Šķēle pastarpināti iegādājušies kapitāldaļas uzņēmumā Liepājas naftas tranzīts (īpašnieku struktūra ir līkločiem pilna: Šlesera un Šķēles ģimenes locekļiem piederošajam uzņēmumam Regma 101 pieder 60% kapitāldaļu a/s Latvijas Transporta grupa, kurai savukārt pieder 80% no Locomative Traction Operator, kas marta beigās kļuvusi par 50% īpašnieci Liepājas naftas tranzītā).
No kurienes nāk nauda, Šlesers nevēlas atbildēt. «Ziniet, ir viena lieta – es neesmu politiķis.» Taču viņš neslēpj – partneris ir Šķēle, bet šo «biznesu» nopirkuši no Krievijas pilsoņa Maksima Liksutova, kurš pieņēmis piedāvājumu iesaistīties Maskavas pašvaldības darbā, tāpēc pārdevis sev ārvalstīs piederošo uzņēmumu daļas. Bizness balstās sadarbībā ar Krievijas dzelzceļa uzņēmumu RŽD Logistika. «Laikā, kamēr ir sankcijas un nevar saprast, kas notiek, mēs palīdzēsim piegādāt kravas, palīdzēsim risināt problēmas daudziem uzņēmumiem, jo mums ir ļoti spēcīgs partneris – Krievijas dzelzceļš,» skaidro Šlesers.
Vai labā sadarbība ar Krievijas valstij piederošu kompāniju neliecina par simpātijām starp valdošo partiju Vienotā Krievija un bijušo Latvijas satiksmes ministru un ekspremjeru? «Man nav plānu atgriezties aktīvajā politikā,» uzsver Šlesers. Andris Šķēle uz Ir jautājumiem atteicās atbildēt. «Neuzskatu par iespējamu jums neko komentēt, jo ar žurnālu Ir nesadarbojos tajā vairākkārtīgi neprecīzi vai apzināti sagrozītu faktu publikāciju dēļ,» telefona īsziņā atbildēja Šķēle.
Savukārt Šlesers ir gatavs izteikties – rietumvalstu sankcijas pret Krieviju viņš raksturo kā bezatbildīgas un uzsver, ka ar kaimiņiem ir jāsadarbojas. Vai ekspolitiķim ir pieņemami tas, ko Krievija nodara savam kaimiņam Ukrainai? «Es negribu neko vairs komentēt, zinu tikai vienu lietu – tas, kas notiek Ukrainā, ir liela nelaime. Ceru, ka tas viss tuvākā vai tālākā nākotnē beigsies. Neesmu politiķis, man šodien ir svarīgs bizness.»
Samezglotās ķēdes
Bizness, pēc Šlesera teiktā, esot bijis iemesls, kāpēc viņam un Šķēles ģimenei pastarpināti piederošās firmas pērn iegādājušās arī Jaunrīgas attīstības uzņēmumu (JAU). Šis darījums pirmo reizi oficiāli ļauj izsekot ekspolitiķu saiknei ar šo ostas uzņēmumu, par ko dažādi apstākļi vedināja domāt jau ilgāku laiku, tāpēc rodas jautājums – vai pašlaik notiekošie darījumi patiesībā nav slēptu īpašumtiesību legalizācija?
Darījumu ķēde ir samezglota, bet īsumā – jau minētā Latvijas Transporta grupa, kurā 60% pieder Šlesera un Šķēles ģimeņu uzņēmumiem pastarpināti piederošajai Regma 101, kopš šāgada marta ir kļuvusi par 100% daļu īpašnieci uzņēmumā GP nekustamie īpašumi, kas kopš pērnā gada marta ir 100% JAU īpašniece. Pirms tam starp JAU īpašniekiem notikusi virkne darījumu, tajā skaitā uzņēmējs un Šlesera draugs Viesturs Koziols no sava norvēģu partnera atpircis tam piederošās JAU daļas, vēlāk tās pārdevis, līdz beigās visas kapitāldaļas nonākušas vienās rokās – pastarpināti caur firmu firmām Šķēles ģimenei piederošajam Inpo 21 un Šleseram un viņa dēlam Edvardam piederošai firmai Regma 1. Līdz ar JAU šiem uzņēmējiem tagad pastarpināti pieder arī četri 100% JAU piederošie uzņēmumi: Laikmeta muzejs, Kuģu bāze Andrejsala, Elevators Andrejsala un Ziemeļmeita.
Šlesers uzsver, ka pastarpināti JAU iegādājies līdz ar firmu Ganību parks tāpēc, ka tai pieder sliežu parks ostā un ārpus tās – uzņēmuma iegāde bijusi nepieciešama jaunā kravu pārvadājumu biznesa attīstībai.
Līdz tam viņam JAU nekas neesot piederējis, lai arī uzņēmuma darbā aktīvi bija iesaistījies Viesturs Koziols, kam viņš bija aizdevis lielas naudas summas (tās precizēt Šlesers atsakās, bet Koziols apsolīja atsūtīt informāciju, taču to neizdarīja). Tomēr aizdomas par varas resursu negodprātīgu izmantošanu, Rīgas brīvostai kopā ar norvēģu a/s Portpro dibinot JAU, vēlāk samazinot ostas daļas tajā, bet ar brīvostas lēmumiem piešķirot tam tiesības uz vērtīgiem īpašumiem Andrejostā, bijušas jau labu laiku iepriekš. Vēl 2012.gadā, kad aktualizējās jautājums par Rīgas brīvostas pārvaldnieka Leonīda Loginova darba kvalitāti, KNAB informēja premjeru par aizdomām, ka Rīgas brīvosta, dibinot JAU, vēlāk ļaujot šim uzņēmumam tikt pie lielām platībām brīvostas zemes, iespējams, rīkojies nevis ar mērķi attīstīt ostas darbību, bet gan radīt nepamatotas priekšrocības vienai noteiktai kapitālsabiedrībai.
Šlesers stāsta, ka jau pirms vairākiem gadiem vērsies KNAB, lai noskaidrotu, vai viņš būtu interešu konflikta situācijā, ja kļūtu par JAU līdzīpašnieku. Saņēmis atbildi – ja arī savulaik kā brīvostas valdes loceklis ir pieņēmis kādu lēmumu, kas skar arī JAU, tad patlaban visi ierobežojumi viņam beigušies, līdz ar to pašlaik viņam neesot formālu šķēršļu būt par JAU īpašnieku. «Es savas zināšanas, pieredzi un arī kontaktus likšu lietā – nevis braukšu uz Īriju vai Lielbritāniju zemenes vākt vai šampinjonus lasīt, bet gan lai attīstītu tranzīta biznesu. Visi ierobežojumi, kas attiecas uz manu darbību Satiksmes ministrijā, ir beigušies jau 2011.gadā. Ierobežojumiem, kas saistīti ar Rīgas brīvostu, – 2012.gada beigās, līdz ar to būtu dīvaini, ja es savas zināšanas neizmantotu, lai attīstītu to, ko es saprotu labak nekā citi,» saka Šlesers.
JAU, Regma 101, Liepājas naftas tranzīts, Latvijas Transporta grupa gan nav vienīgie uzņēmumi, kuros pastarpināti sadarbojas Šleseru un Šķēles ģimenes. Viens no Šleseru uzņēmumiem Remga 102 nesen kļuvis par 32,9% daļu īpašnieku LAP1R, kas līdz šim pilnībā piederēja Šķēles ģimenes uzņēmumam Inpo 17, un tas ir 49,99% daļu īpašnieks a/s Liepājas autobusu parks. Regma 102 ir viens no pieciem ar Šleseru ģimeni saistītiem uzņēmumiem, ko ekspolitiķis izveidojis pēdējo gadu laikā. Visi tie ir ar nelielu kapitālu dažu tūkstošu latu apmērā, neviens nav veicis aktīvu saimniecisko darbību. Vērtīgākās firmas Avadel sev piederošās kapitāldaļas Šlesers šāgada februārī pārrakstījis dēlam, līdz ar to uzņēmums, kura apmaksātais pamatkapitāls pērnruden sarucis no 2,8 miljoniem eiro uz vienu miljonu eiro, pašlaik pieder Edvardam Šleseram un Inesei Šleserei.
Lielas veiksmes nav
Arī bijušā ekspremjera Šķēles ģimenes uzņēmumu impērijas redzamajā daļā pēdējo gadu laikā vērojamas dažas izmaiņas – pirms vairākiem gadiem notikuši atsevišķi darījumi ar piena pārstrādes uzņēmumiem Rūjienas saldējums, Valmieras piens un atkritumu pārstrādes uzņēmumiem Tehnoinvest, kā arī Bioinvest kapitāldaļām, taču kopumā uzņēmumu ķēdes darbībā kardinālas pārmaiņas nav redzamas – lielākā daļa turpina darbu ar lielāku vai mazāku peļņu vai zaudējumiem, daži uzņēmumi reorganizēti.
Šķēlem pašam tiešā veidā daļas pieder tikai atsevišķos uzņēmumos, lauvastiesu joprojām pārrauga Sabiedrība privātajiem ieguldījumiem, kurā 30% kapitāldaļu pieder Šķēles dzīvesbiedrei Kristianai, 25% – katrai meitai Madarai un Anetei, vēl pa 9,999% uzticamajiem līdzgaitniekiem – Edgaram Šķenderim un Harija Krongorna dzīvesbiedrei Ivetai Smilgai-Krongornei. Šim uzņēmumam pieder Privāto aktīvu pārvalde, kurai savukārt pieder kapitāldaļas virknē Inpo uzņēmumu, kas strādā visdažādākajās jomās – sākot no vēja parka apsaimniekošanas, nekustamo īpašumu projektiem un pasažieru pārvadājumiem līdz atkritumu apsaimniekošanai, jahtu centram un apsardzes biznesam.
Gada pārskati par 2013.gadu (jaunie vēl nav iesniegti) neliecina par īpašu veiksmi biznesā. Lielākie ienākumi bijuši «zaļās enerģijas» biznesā iesaistītajam Inpo 5, kam pieder virkne ar vēja parka apsaimniekošanu izveidotu uzņēmumu, kas 2013.gadā ienesa 7,4 miljonu eiro peļņu, taču citi uzņēmumi cietuši zaudējumus, piemēram, Privāto aktīvu konsultācijas 2013.gadā strādāja ar 804 tūkstošu eiro zaudējumiem, vēl daļa strādājuši ar nelielu – dažu tūkstošu eiro – peļņu vai zaudējumiem.
Tikmēr lielas summas uzņēmumu īpašnieki 2013.gadā ieguldījuši uzņēmumu kapitālā. Kā liecina gada pārskatos pieejamā informācija, deviņi uzņēmumi 2013.gadā izlaiduši jaunas kapitāldaļas kopumā 7,2 miljonu latu nominālvērtībā, daži no tiem kapitālu palielinājuši par vairākiem miljoniem. Iespējams, tas varētu būt saistīts ar finanšu, ekonomiskiem apsvērumiem – palielinot pamatkapitālu, ir labākas iespējas iegūt kredītu, tam varētu būt nozīme arī sadarbības partneru piesaistes procesā.
Kā liecina publiski pieejamā informācija, gan Šķēles ģimenes locekļiem piederošie uzņēmumi, gan Šķēlem pašam piederošās firmas ir ņēmušas kredītus. Vēja biznesā iesaistītajam Inpo 5 joprojām ir reģistrēta ķīla kā nodrošinājums saistībām par 13 miljoniem eiro, savukārt Šķēlem piederošā TA sabiedrība ieķīlājusi divu sev piederošu uzņēmumu – Centrus Real One un TA projekts – kapitāldaļas par 42,2 miljoniem eiro. Tas gan nenozīmē, ka par šādu summu banka izsniegusi aizdevumus – parasti ķīla ir par lielāku summu nekā aizdevums.
TA projekts īsteno kvartāla apbūvi Rīgā starp Tērbatas, Dzirnavu, Blaumaņa un Barona ielām, taču būvniecības process norit lēni, un, kā norādīts uzņēmuma 2013.gada pārskatā, riskus uzņēmumam sagādā kredītresursu nesamērīgi augstās izmaksas un pieprasījuma kritums nekustamo īpašumu tirgū. Iespējams, pēdējais mudinājis ekspremjera uzņēmumus aktīvi iesaistīties kampaņā par termiņuzturēšanās atļauju sliekšņa pazemināšanu.
Lielus ieguldījumus uzņēmumu ķēdē veikusi arī ģimenei piederošā Sabiedrība privātajiem ieguldījumiem – vēl 2013.gada pārskatā norādīts, ka radniecīgo uzņēmumu kapitālos vai aizdevumos ieguldīti 30 miljoni latu.
Vai Lembergam parādi?
Par to, kā pēdējo gadu laikā klājies Aivaram Lembergam – vienīgajam no trijotnes, kas joprojām ir vēlēta valsts amatpersona, turklāt ar vērā ņemamu ietekmi uz valdības un parlamenta darbu -, no publiski pieejamajiem reģistriem var uzzināt visai maz. Saskaņā ar uzņēmumu reģistrā pieejamo informāciju, Lembergam pašlaik pieder kapitāldaļas 0,01% apmērā a/s Ventbunkers, savulaik piederējušas kapitāldaļas arī vērtīgos Ventspils uzņēmumos, taču tas bijis tikai līdz 2006., 2007.gadam.
Spriežot pēc amatpersonas deklarācijas, Ventspils mēram 2013.gadā uzkrājušies 16 miljoni eiro parādi, taču, ja tic Baltic Screen, Lursoft un Laika stars 2010.gada novembrī publicētajam Latvijas bagātāko cilvēku sarakstam, problēma ar to atdošanu Lembergam nevarētu būt – Ventspils mēra un viņa bērnu Līgas un Anrija turība, ņemot vērā prokuratūras apsūdzībā minēto ārzonu uzņēmumiem piederošo Ventspils tranzītbiznesa uzņēmumu daļas vērtību, 2010.gadā aplēsta 256 miljonu eiro apmērā.
Diemžēl Lemberga viedokli noskaidrot neizdevās.
Oligarhu lieta – izčākstēs vai ne
Persona, pret kuru sākts process – šādā nenoteiktā statusā tā dēvētajā oligarhu lietā jau ceturto gadu ir uzņēmējs Viesturs Koziols. Viņš ir viens no vienpadsmit cilvēkiem, kuru darbības sāka izmeklēt 2011.gadā ierosinātajā krimināllietā par kukuļņemšanu, kukuļdošanu, noziedzīgi iegūtu finanšu līdzekļu legalizāciju, dienesta stāvokļa ļaunpratīgu izmantošanu un valsts amatpersonām likumā noteikto ierobežojumu pārkāpšanu.
Šādā statusā Koziols nonācis, jo ir Aināra Šlesera biznesa partneris un KNAB izmeklētājiem ir aizdomas, ka uzņēmējs varētu būt piesegs patiesajam īpašniekam, kuram valsts amatpersonas statuss aizliedz atrasties interešu konfliktā un saimniekot ar transporta nozari saistītā biznesā. Centrālais uzņēmums šajā pārbaudē bija Rīgas Tirdzniecības osta (RTO) – loģistikas firma, kas vērienīgi attīstījusies Rīgas brīvostā un pirms vairākiem gadiem kļuva arī par mediju holdinga Diena īpašnieku.
Sākotnējā posmā oligarhu lietā bija aizdomas arī par slēptām īpašumtiesībām vēl citos uzņēmumos, cita starpā arī vētīta nacionālās aviokompānijas airBaltic ilglaicīgā vadītāja Bertolta Flika darbību likumība un Šlesera iespējamā saikne ar Flika firmu Baltijas Aviācijas sistēmas.
Šo četru gadu laikā Koziola dzīve kardināli mainījusies – no uzņēmēja, kas meklē investorus simtiem miljonu vērtiem attīstības projektiem, viņš kļuvis par tādu, kam bankas Šveicē lūdz aizvērt kontus, bet Latvijā palikuši tikai pāris, paša vārdiem, nelieli nekustamo īpašumu attīstības projekti, kuru veiksmīgas realizācijas gadījumā izdotos atmaksāt tikai visus parādus. Tie nav mazi – vairāki miljoni, bet uzņēmējs neprecizē, cik.
Ar Koziolu tiekos viņa darba telpās Brīvības ielā, turpat, kur pirms diviem gadiem, kad žurnālā apkopojām informāciju par oligarhu lietas virzību. Toreiz kabinetā pie sienas bija Zaķusalas apbūves projekta skices – tur uz Koziolam daļēji piederošās firmas zemes bija iecerēta tāda kā azartspēļu paradīze, «mazā Lasvegasa». Tagad kabinetā iebīdīts pakaramais drēbju skapis ar kleitām. Latvijā ražotas – viņa un dzīvesbiedres kopīgi attīstītais jaunais bizness. Koziols stāsta, ka pēdējo gadu laikā kopīgi ar biznesa partneri Stenu Johansenu Tormudu pārdalījuši biznesu un viņš savas daļas pārdevis tālāk, lai norēķinātos par parādiem, cita starpā atdotu aizņemto naudu un procentus Šleseram. «Esam uztaisījuši lielu reorganizāciju, esam sadalījuši mantību, ko viņš [Tormuds] dara tālāk un ko es daru. Mums vairs nav nekāda sakara,» saka Koziols.
Viņš «izgājis» no Norvēģijā reģistretās Tritan Group un pārdevis savas JAU piederošās daļas, savukārt otrā lielākajā uzņēmumā Zaķusala Estates – kapitāldaļu vairākums kopš pagājušā gada oktobra pieder būvniekam Merks. Uzņēmējs stāsta, ka biznesam Latvijā vairs neredzot jēgu – lielus projektus šeit nevarot īstenot ģeopolitiskās situācijas, vājās valdības un finanšu resursu nepietiekamības dēļ. Oligarhu lietai Koziols prognozē izgāšanos, ja jau reiz tik ilgi neko nav izdevies atrast, un pieļauj, ka vērsīsies Eiropas Cilvēktiesību tiesā pret Latviju par tik ilgu atrašanos statusā – persona, pret kuru sākts process.
Koziols stāsta, ka visas savas īpašumtiesības mīļu prātu būtu pats atklājis izmeklētājiem, ja kāds būtu to prasījis, un neesot bijusi vajadzība ierosināt tik skaļu lietu. «KNAB kratīšanā, kas bija manā dzīvesvietā, izņēma oriģināldokumentus manām kapitāldaļām Šveicē. Pēc tam atdeva atpakaļ. Tās ir manas [Zein Holding – viens no RTO kapitāldaļu īpašniekiem] kapitāldaļas. Manis apmaksātas, manis finansētas 100%. Šlesers tur tuvumā nekad nav bijis, tas pats ir par maniem Norvēģijas uzņēmumiem!»
Viņš piesauc no KNAB aizgājušā izmeklētāja Ruslana Balakleiska (viņš tiek tiesāts par izmeklēšanas materiālu nopludināšanu no KNAB, apgabaltiesā atzīts par vainīgu – red.) intervijā teikto – KNAB nāksies atvainoties par šo ierosināto lietu.
Koziola teiktais sakrīt ar virkni politiķu vēl 2011.gadā prognozēto – oligarhu lieta var būt liktenīga KNAB. Ja birojam neizdosies savākt pierādījumus smagajām aizdomām, ka Šlesers un citi oligarhi ir patiesā labuma guvēji Rīgas Tirdzniecības ostā, KNAB turpmāka pastāvēšana varētu tikt pārvērtēta.
Kāda pašlaik ir situācija šajā lietā?
KNAB priekšnieks Jaroslavs Streļčenoks publiski paziņojis, ka oligarhu lietu kriminālvajāšanai varētu nodot šāgada pirmajā pusē, prokuratūrā pagaidām nav informācijas, kad tas varētu notikt. Oficiāli ne KNAB pārstāvji, ne prokurori par lietu nekādu informāciju nesniedz, taču žurnāla Ir rīcībā esošā informācija liecina, ka KNAB, visticamāk, nav izdevies savākt dzelžainus – skaidrus un nepārprotamus pierādījumus tam, ka Šleseram ir slēptas īpašumtiesības RTO vai kādā citā uzņēmumā. Iespējams, birojs varētu mēģināt pierādīt, ka Šlesera un Koziola darījumi, par kuriem var nojaust, piemēram, iepazīstoties ar šajā lietā ierakstīto un vēlāk medijiem nopludināto sarunu atšifrējumiem, «ir uz nākotni vērsta kukuļošana» – vienošanās par darījumiem, kas kaut kad nākotnē nestu labumu, taču nav skaidrs, vai birojs pašlaik ir spējīgs apkopot materiālus lūgumam uzrādīt šādu apsūdzību, vai to ņemtu pretī prokuratūra un spētu iztiesāt Latvijas tiesas. Kā liecina žurnāla rīcībā esošā informācija, prokuratūras ieskatā sarunu ieraksti var tikt dažādi interpretēti, tāpēc paši par sevi nebūs pietiekams pierādījums. «Pat ja ierakstītajās sarunās ir skaidrs, ka ņem kukuli, tās [sarunas] varbūt tādas, ka nevar izslēgt, ka tā ir ākstīšanās,» norāda prokuratūrā.
Zīmīgi, ka lietas izmeklēšanas procesā būtiskos jautājumos atšķīries KNAB, prokuratūras un arī tiesas viedoklis. KNAB un prokuratūrai bijuši pretēji viedokļi par to, vai no lietas vajadzēja izdalīt epizodi Rīgas brīvostas valdes priekšsēdētāja vēlēšanās. KNAB ieskatā Ventspils mēru Aivaru Lembergu varēja saukt pie atbildības par kukuļa pieprasīšanu apmaiņā pret ZZS pārstāvja balsojumu brīvostas valdes sēdē, taču prokuratūra uzskatījusi – šī epizode nav izdalāma atsevišķi, bet jāskata kopējās lietas ietvaros. Tāpat žurnālam Ir zināms, ka KNAB jau pēc tam, kad Šlesers vairs nebija Saeimas deputāts un viņu neaizsargāja parlamentārieša imunitāte, bija lūdzis vēlreiz sankcionēt kratīšanu pie Šlesera, taču šoreiz akceptu nedeva tiesa.
Nesen darbu KNAB pameta šīs lietas uzraugošais izmeklētājs, Streļčenoka kritiķis Jānis Baumanis. Viņš bija viens no izmeklētāju grupas, kurš vadību tajā bija pārņēmis pēdējā laikā, un uz viņu kā pieredzējušu mācībspēku ar pamatīgām teorētiskām un praktiskām zināšanām bija liktas lielas cerības. Tagad KNAB iekšienē lietas rezultātu atturas prognozēt – tas būs atkarīgs no tā, kurš uzņemsies turpmāku vadību. «Mēs [šajā lietā] izdarījām vairāk, nekā varējām, bet izskatās, ka tas ir par maz. Nevar skatīties uz šo lietu atrauti no tā, kas pēdējā laikā ir noticis ar biroju,» saka viens no KNAB darbiniekiem, kurš vārdu lūdz neatklāt.
Kamēr lietas izmeklēšana turpinās bez rezultātiem, paiet laiks, kurā pie atbildības varētu saukt Aināru Šleseru par likumā amatpersonām noteikto ierobežojumu pārkāpšanu, ja tādi pārkāpumi tiktu konstatēti. Šogad Šlesera gadījumā tiem iestātos noilgums. Pats Šlesers savas intereses Rīgas Tirdzniecības ostā nekad nav atzinis un neatzīst arī tagad. «To es esmu teicis tad un saku tagad: man nekad nav bijuši nekādi slepenie rēķini, man nekad nav piederējis nekas, kas nav man piederējis. Viss.» Tiesa, pirms pāris gadiem līdzīgi viņš noraidīja arī aizdomas, ka ir patiesais īpašnieks JAU, kurā tagad, pēc amatpersonas ierobežojuma termiņa beigām, viņa dalība ir kļuvusi oficiāli redzama.
