Žurnāla rubrika: Svarīgi

Ilgtspējas injekcija

Posted on jūnijs 10, 2015 by - Tirgus attiecības

Latvijā ir vairāki uzņēmumi, kas, strādājot pēc ilgtspējīga uzņēmuma kritērijiem, mēģina ar tiem «aplipināt» arī citas kompānijas: sadarbības partnerus, piegādātājus un klientus. Ieguvums ir pārliecība, ka partneri ir godīgi un sociāli atbildīgi

Tās ir tikai dažas A4 formāta lapas anketas veidā, kuras kopā ar iepirkuma līgumiem kopš šī gada janvāra saņem mazumtirdzniecības uzņēmuma Rimi Baltic piegādātāji visās trijās Baltijas valstīs. Vairums to uztvēruši mierīgi, apgalvojot – nav nekādu problēmu atbildēt uz visiem uzdotajiem jautājumiem par attieksmi pret darbiniekiem, dažādu vielu izmantošanu ražošanā, dzīvnieku turēšanas apstākļiem, vides politiku. Taču ir piegādātāji, kuri pielikuma dēļ saminstinājušies un nesteidzas to parakstīt. Cik tieši, Rimi Baltic vadība neprecizē. Taču uzsver, ka, reiz sākusi šo ceļu, turpinās to iet un aicinās sev līdzi arī piegādātājus.

Arī cits liels uzņēmums – Swedbank – apņēmies ņemt vērā kritērijus, kas atbilst uzņēmuma ilgtspējas attīstības faktoriem, vērtējot finansējuma pieprasījuma pieteikumus. Pēc Korporatīvās ilgtspējas un atbildības institūta vadītājas Daces Helmanes vārdiem, arvien vairāk uzņēmumu sadarbības partneru, piegādātāju vai klientu izvēlē izvirza tās prasības, pēc kurām strādā paši. Tādējādi paši uzņēmēji veicina, ka ilgtermiņā spēs darboties tikai tās kompānijas, kurās valda godīgums un strādā motivēti darbinieki.

Pircēji kļūst prasīgāki

Pievienot sadarbības līgumiem ilgtspējas pielikumu pamudināja vēlme paaugstināt preču kvalitāti, saka Rimi Baltic kvalitātes nodrošināšanas un korporatīvās atbildības vadītāja Genute Voveriene. Ja uzņēmējs ar parakstu apliecina, ka viņa firma maksā visus nodokļus, nenostrādina darbinieku virsstundās un nenodarbina bērnus, produktu ražošanā un apstrādē neizmanto neatļautas ķimikālijas un citas veselībai kaitīgas vielas, dzīvnieki tiek aprūpēti saskaņā ar labturības noteikumiem, tad Rimi Baltic vadība tic, ka saņem no piegādātājiem labas kvalitātes produktus. Rimi nepārbauda, vai, parakstot pielikumu, piegādātājs nemelo. «Sadarbošanās ar piegādātājiem notiek, pamatojoties uz savstarpēju uzticību. Līgumus slēdzam ar piegādātājiem, kuriem uzticamies,» saka Voveriene. 

Rimi pārstāvji regulāri apciemojot uzņēmumus, kuros notiek viņu veikalos pārdotās produkcijas ražošana, bet īpaša pārbaude ir tikai tiem produktiem, kas pārdošanā nokļūst ar Rimi zīmolu. Tiem ir izpētīts viss ražošanas un piegādes process: piegādātāji ir auditēti, produkti nogaršoti un laboratorijās testēsti. 

Jautāta, vai ir piegādātāji, kuriem ilgtspējas pielikums ir pārāk smags slogs un kuri tādēļ būtu atteikušies no sadarbības, Voveriene atbild tēlaini: «Lielākā daļa piegādātāju ir gatavi piedalīties ceļojumā ar mums.» Viņa konkrēti nenosauc, vai un cik piegādātāju Rimi Baltic zaudējis jauno prasību dēļ, jo tās vēl esot «ieviešanas procesā». Iespējams, nevienam nav bijusi dūša kategoriski atteikties no sadarbības ar vienu no lielākajiem mazumtirgotājiem, kuram ir 250 veikalu Baltijas valstīs. Latvijā jauno līgumu ar ilgtspējas pielikumu noslēguši aptuveni 300 piegādātāju. «Šķiet, ikviens saprot, cik tas ir svarīgi uzņēmuma darbībai. Apliecinājumā ir iekļauta vides prasību ievērošana, lai mēs būtu pārliecināti, ka uzņēmums jūtas atbildīgs par klimata pārmaiņām un par to, ka mūsu klienti saņems augstas kvalitātes produktus. Tas ir veids, kā mēs varam būt pārliecināti, ka līdz minimumam samazināta dažādu ķīmisku vielu izmantošana pārtikas produktu apstrādē. Tāpat mēs prasām apliecinājumu, ka preču pagatavošanā netiek izmantots bērnu darbs. Daļa mūsu piegādātāju ved preces no jaunattīstības valstīm, kur mēdz būt bērnu nodarbināšanas gadījumi. Ir arī prasība, lai bojātus produktus var atdot atpakaļ un par tiem atgūt naudu. Turklāt tiek ņemts vērā, vai produkts un iepakojums ir otrreiz pārstrādājams,» stāsta Voveriene.

Tātad, no vienas puses, jaunās prasības piegādātājiem Rimi izvirzījis, gādājot par preču kvalitāti. Taču, no otras puses, tās ietekmē arī klientu vērtības. «Pircēji ir kļuvuši zinoši un prasīgi. Sociāli atbildīga biznesa noteikumu ievērošana tiešām svarīga daudziem klientiem,» saka Voveriene. Viņa stāsta, ka tagad zemākā cena nepavisam nav noteicošais kritērijs preču izvēlē. Arvien vairāk pircēju grib bioloģisku, veselīgu pārtiku, pievērš uzmanību izcelsmes valstij un dod priekšroku vietējai produkcijai, izvēlas Fairtrade (godīgas tirdzniecības zīme) preces. 82% Latvijas iedzīvotāju ir svarīgi, lai uzņēmums darbotos saskaņā ar ētikas principiem, liecina 2013.gadā veikts TNS patēriņa pētījums. 48% patīk iegādāties sociāli atbildīgu uzņēmumu ražotas preces, 39% iedzīvotāju pēdējā gada laikā bija pārtraukuši iegādāties to uzņēmumu ražojumus, kuru rīcību viņi neatbalsta.

«Ilgtspēja ir viena no prasībām, ar ko mums jārēķinās tieši klientu prasīguma dēļ. Daudzi uzņēmumi kļūst atvērtāki sabiedrībai, godīgāki, jo viņi saprot, ka tā kļūst daudz interesantāki klientiem. Atbildīgi uzņēmumi ir arī daudz atraktīvāki darba ņēmējiem,» saka Voveriene. «Mūsu klienti ietekmēja mūsu prasības ražotājiem un norādīja virzienu, pa kuru vajadzētu iet.»

Atbildīga biznesa novērtējums

Līdzīgas prasības sadarbības partneriem un uzņēmumiem, kuri pretendē uz finansējuma saņemšanu, izvirza arī Swedbank. Banka pati savā darbībā cenšas ievērot ilgtspējīgas darbības pamatprincipus un mudina arī partnerus tos ņemt vērā, stāsta Jānis Paiders, Swedbank mazo uzņēmumu apkalpošanas daļas vadītājs. Viņš uzsver, ka Swedbank korporatīvo klientu vidū ir vairāk nekā 85 000 uzņēmumu, tādēļ svarīgi klientiem piedāvāt ne tikai bankas pakalpojumus, bet arī vidi uzņēmumu ilgtspējīgai attīstībai. 

«Tāpēc esam izveidojuši Swedbank uzņēmumu tīklu Business Network, kura platformā ir atbildīga biznesa novērtējums. Tas katram no uzņēmumiem ļaus skaidrāk atspoguļot esošo situāciju, pievērst uzmanību ilgtspējai kā uzņēmuma attīstības pamata faktoram un likt uzņēmējiem aizdomāties par to, ko darīt, lai uzlabotu savus rezultātus,» stāsta Paiders. Novērtējumā uzņēmējiem jāatbild uz jautājumiem, kas saistīti ar spēju racionāli izmantot resursus un radīt peļņu, ņemot vērā tādus faktorus kā kompetenti darbinieki, sakārtota biznesa vide, stabilas attiecības ar piegādātājiem un partneriem, arī darba vides sakārtotība un ārējā finansējuma pieejamība. 

Interesants ir Swedbank secinājums, ka gandrīz katram piektajam uzņēmējam nav attīstības plāna – tas vai nu ir tapšanas stadijā vai arī uzņēmēji tam neredz jēgu, jo biznesa vide ir ļoti mainīga. «Taču, lai arī biznesa vide patiešām ir mainīga, uzņēmējiem ir nepieciešams plānot un domāt vienu soli uz priekšu,» aizrāda Paiders. «Mazajiem un vidējiem uzņēmējiem tas ir tikpat svarīgi cik lielajiem, jo cīņā par klientu ir iesaistīts ikviens.»

Arī vērtējot finansējuma pieteikumus, tiek ņemti vērā kritēriji, kas lielā mērā ir uzņēmuma ilgtspējas attīstības faktori: pietiekams uzņēmuma paša kapitāls, spēja veikt ieguldījumus, pamatota biznesa ideja, caurskatāma, saprotama un pietiekama finanšu plūsma, pozitīvs pašu kapitāls un pozitīvi peļņas rādītāji, pozitīva kredītvēsture. «Izskatot finansēšanas pieteikumus, banka raugās uz klienta līdzšinējo sniegumu, kas atspoguļojas finanšu datos, un to, kā jaunais finansējums ietekmēs klienta uzņēmējdarbību. Jo vairāk uzņēmēji plānos un domās par attīstību, jo vienkāršāk tiem būs pieņemt lēmumus par to, kas pašlaik uzņēmumam nepieciešams. Mums savukārt arī būs daudz saprotamāki argumenti, kādēļ tieši šis attīstības scenārijs ir klientam piemērotāks,» stāsta Paiders.

Interesē godīgs bizness

Gan Rimi, gan Swedbank prasības piegādātājiem un klientiem ir saistītas ar viņu pašu vēlmi nodrošināties pret neveiksmīgu sadarbību, kas radītu zaudējumus, un iegūt uzticamus partnerus. Tomēr vienlaikus abi lielie uzņēmumi ietekmē uzņēmējdarbības vidi, veicinot tajā godīgumu un atbildību darbinieku un klientu priekšā.

Piecu gadu laikā ilgtspējas indeksa novērtējumā piedalījušies ap 70-80 lielo uzņēmumu. Tas ir maz, zinot, ka valstī ir ap 200 lielo uzņēmumu, saka Dace Helmane no Korporatīvās ilgtspējas un atbildības institūta. Piedāvājot atbildīgā biznesa novērtējumu, Swedbank palīdz plašāk popularizēt ilgtspējas politiku uzņēmumu vidū. Tāpat arī Rimi ilgtspējas pielikums līgumiem ar piegādātājiem paceļ augšup prasību latiņu uzņēmējdarbības vidē. Turklāt Swedbank sadarbībā ar Korporatīvās ilgtspējas un atbildības institūtu izstrādā atbildīga biznesa novērtējumu, kas paredzēts visiem uzņēmumiem, kuros darbinieku skaits nepārsniedz 50. Vienlaikus Swedbank Business Network un Korporatīvās ilgtspējas un atbildības institūta vietnēs tas būs pieejams ikvienam uzņēmumam, kura vadītāji un darbinieki grib zināt, vai un cik lielā mērā tā darbība atbilst ilgtspējas politikai.

«Arvien vairāk uzņēmumu sadarbībā ar citiem uzņēmumiem izvirza prasības, kas pēc būtības atbilst ilgtspējas politikai,» saka Helmane un nosauc tikai dažus no sev zināmajiem: Aldaris, Cemex, LatRosTrans. «Kritēriji ir dažādi, bet būtība ir viena: ir interese sadarboties ar uzņēmumiem, kuros ir atvērta un godīga biznesa politika, atbildīga attieksme pret darbiniekiem un vidi. Protams, ir jāievēro visas valsts likumu normas un vispārpieņemtie ētikas standarti. Ja iedziļinās, šādas prasības ir vēl stingrākas par tām, ko izvirza valsts ar likumiem un dažādiem normatīvajiem aktiem.»

Tas vairo cerības, ka pēc kāda laika nevienam vairs nevajadzēs īpaši skaidrot, kādēļ ir izdevīgi būt godīgam un sociāli atbildīgam. Uzņēmēji paši būs panākuši, ka šīs vērtības ir tikpat pašsaprotamas kā pieklājība vai ētikas standarti.

Ar ilgtspēju saistītas vērtības, kas būtiskas uzņēmumu vadītājiem un ekonomiski aktīviem iedzīvotājiem (cik procentu aptaujāto tās atzīmējuši kā svarīgas)

Dati: TNS 2013.gada aptauja, kurā aptaujāti 369 augstākā līmeņa vadītāji un vairāk nekā 700 ekonomiski aktīvo iedzīvotāju

Cik lielā mērā jūs piekrītat apgalvojumam: «Ir svarīgi, lai uzņēmums darbotos atbilstoši ētikas principiem»?

Dati: TNS, aptaujāti 1748 Latvijas iedzīvotāji vecumā no 15 līdz 74 gadiem

Ceļamies augšā!

Posted on jūnijs 10, 2015 by - Ilgtspēja

Ilgtspējīgu uzņēmumu raksturo ne tik daudz tā sasniegumi, cik nemitīga tiekšanās pilnveidoties. Lidosta Rīga ir viens no Latvijas uzņēmumiem, kas pēdējos gados daudz strādājis, lai kļūtu saudzīgāks pret vidi, drošāks un konkurētspējīgāks

Lidostā Rīga pasažieris jūtas ne sliktāk, ne citādi kā daudzās citās Eiropas lidostās. Reģistrēšanās lidojumam iespējama internetā, tādēļ lidostā atliek tikai nodot bagāžu un doties uz drošības kontroles punktiem. Ja nav rindu, drošības pārbaude ilgst tikai dažas minūtes. Tad, gaidot lidmašīnas izlidošanu, bērni var kavēt laiku rotaļu stūrī, vecāki – kafejnīcās, veikalos. Pasažieru acīm palicis neredzams tas, kas pēdējos gados izdarīts, lai lidostā pavadītais laiks būtu pēc iespējas īsāks un mierīgāks, lai lidostā būtu droši un līdz minimumam samazināts kaitējums apkārtējai videi. Izbūvēts moderns ugunsdzēsēju depo, izveidotas tvertnes lidmašīnu pretapledošanas šķidruma savākšanai un atsevišķs angārs atkritumu šķirošanai. 

Lidostas Rīga ikdienas darbs ir interesants tādēļ, ka tajā nevalda apmierinātība ar sasniegto, drīzāk otrādi – kņud nemiers par darāmā daudzumu, apzinoties, ka ilgtspējas kritēriju izpilde nav iegriba, bet konkurētspējīga uzņēmuma nepieciešamība.

«Mums jābūt vislabākajiem»

2010.gadā, pirmajā ilgtspējas indeksa novērtējumā, lidosta Rīga bija bronzas kategorijā, kas nozīmē – spēra pirmos soļus, lai pierādītu sev un citiem, ka tās darbiniekiem svarīgi ir labi darba apstākļi, lidostas darbības ietekme uz vidi, korporatīvās atbildības principi. Nākamajos trijos gados tā iekļuva sudraba kategorijā, un tas nozīmē aktīvu darbu. Lidostas Rīga valdes priekšsēdētājs Andris Liepiņš uzsver, ka lidostas tiekšanās uzlabot darbu svarīga katram Latvijas iedzīvotājam – pat ja neesat ne reizi lidojis, aviācijas attīstība ir ļoti cieši saistīta ar Latvijas kopējo ekonomisko izaugsmi.

Piemēram, 51% tūristu Latvijā ierodas ar gaisa transportu. Visbiežāk viņu mērķis ir pavadīt mūsu zemē atvaļinājumu (40%) vai atpūsties nedēļas nogalē (14%), liecina pērn veikts ārvalstu tūristu pētījums. Tomēr vairāk nekā desmitā daļa (13%) ielido darījumu dēļ, un tieši šī grupa atstāj Latvijā vairāk naudas nekā atpūtnieki, tāpēc nolūks ir palielināt konferenču tūrisma īpatsvaru, bet tam ļoti svarīga ir labi attīstīta gaisa satiksme. 

Pašlaik no lidostas Rīga tiešie reisi savieno ar 87 pasaules vietām. Pasažieru pārvadājumos Rīgas lidosta ir Baltijas valstu līderis, kas apkalpo gandrīz pusi no visiem pasažieriem (46%), atlikušos savā starpā dalot Viļņas (28%), Tallinas (19%) un Kauņas (7%) lidostām. Pērn lidostas terminālim cauri izgāja 4,8 miljoni pasažieru, bet lidostas vadības mērķis ir panākt, lai gada laikā tajā būtu pabijuši vismaz pieci miljoni cilvēku. Izaugsme noteikti ir iespējama, jo visu Baltijas jūras reģiona pasažieru kopskaitā (ņemot vērā arī Helsinku un Stokholmas lidostas), Rīga pašlaik aptver tikai 9%.

Aviācijas nozare veido 2% no Latvijas iekšzemes kopprodukta un nodrošina ar darbu 3% valsts darbaspēka, liecina Airports Council International pētījums. «Ja neattīstīsim aviāciju, mūsu ekonomika zaudēs konkurētspēju,» uzsver Andris Liepiņš. Viņš pievērš uzmanību tam, ka aviācijas nozare ir ļoti svarīga investīciju piesaistei un eksporta nodrošināšanai. 65% starptautisko uzņēmumu, izvēloties ražošanas un pārstāvniecības vietu citās valstīs, kā galveno izvēles kritēriju izvirza tiešo lidojumu pieejamību. Lidostas kapacitāte svarīga arī kravu pārvadājumos, vairāk nekā puse visu Baltijas valstu kravu pārvadājumu, kas veikti ar gaisa transportu, notiek tieši caur lidostu Rīga, tādēļ pieaug arī interese par lidostas zemes nomu, lai te veidotu noliktavas. Lai pasaulslaveni uzņēmumi būtu ieinteresēti būvēt noliktavas Rīgā, svarīga lidostas labā slava, uzsver Liepiņš.

Tikpat svarīga ir uzņēmuma reputācija, konkurējot darba tirgū par labākajiem speciālistiem. Pašlaik lidostā strādā 1181 darbinieks, lielākā daļa nodarbināti drošības jomā: aviācijas drošība, apsardze, ugunsdzēsība un glābšana. Pārējie apkalpo pasažierus, gādā par lidmašīnām, rūpējas par lidostu. Ir jomas, kur lidostai darba tirgū nav konkurentu, piemēram, lidlauka apkalpošanas speciālistus, kas nosaka gaisa kuģu ceļus atkarībā no lidmašīnas tipa vai svara izvietojuma, vajag tikai lidostā. Taču vienlaikus lidosta nedrīkst atslābt mēģinājumos piesaistīt vislabākos drošības speciālistus. «Mums ir svarīgi, lai viņi gribētu strādāt šeit,» saka Liepiņš.

Viens no spēcīgākajiem satricinājumiem lidostas reputācijai pēdējos gados ir pusotru gadu ilgā tiesvedība ar trim bijušajiem drošības departamenta darbiniekiem, kas atstādināti no darba par prettiesisku telefonsarunu noklausīšanos. Tiesa noraidīja lidostas prasību par darba tiesisko attiecību izbeigšanu ar šiem darbiniekiem. Jautāts, kā tas ietekmējis darba vidi, Liepiņš atbild ar retoriskiem jautājumiem: «Vai darba videi tas ir pozitīvi, ja kāds pat cēlu mērķu vārdā sāk interesēties par savu kolēģu darba vai privātajām sarunām? Tas ir normāli? Nav! Kā tas var uzlabot darba vidi, ja cilvēki zina, ka viņus kāds pieskata?» No šīs pieredzes uzņēmuma vadība guvusi rūgtu mācību par to, cik svarīga darbinieku vidū ir savstarpēja uzticība.

Otra īpašība, kas ļoti nepieciešama lidostas darbiniekiem, ir stresa noturība, saka Liepiņš. Visupirms tādēļ, ka lidostā ik pēc trim četrām minūtēm ielido kāda lidmašīna un tās apkalpošanā būtiska ir katra sekunde. Lai nezaudētu laiku, jāievēro liela precizitāte. Piemēram, zemo cenu aviokompāniju lidmašīnas lidostā pavada tikai 40-45 minūtes, šajā laikā jāpaspēj izkāpt visiem atlidojušajiem, jāiztīra lidmašīnas salons, bieži vien jāuzpilda arī degviela, jāiekrauj bagāža un jāieaicina lidmašīnā pasažieri. «Atbildības līmenis ir fantastisks!» saka Liepiņš. Tādēļ katra darbinieka spēja strādāt paaugstināta stresa apstākļos esot svarīga ne tikai personāla atlasē – to svarīgi noturēt, nodrošinot mācības un labus darba apstākļus.

Zaļāk un klusāk

Lielāko daļu lidostai vajadzīgo speciālistu neviena skola vai augstskola Latvijā nesagatavo, to dara 2000.gadā izveidotā lidostas mācību centra instruktori, kuri kvalificējušies starptautiski nozīmīgās mācību organizācijās. Lidmašīnu un pasažieru apkalpošanā iesaistītajiem cilvēkiem darbs ir fiziski grūts, saistīts ar smagumu pārvietošanu vai ilgu atrašanos vienā pozā, tāpēc šogad viņiem noorganizētas fizioterapeita nodarbības un konsultācijas, kurās parādīti piemērotākie atslodzes vingrinājumi.

«Kādreiz uzņēmumā nebija labi ar zādzībām,» Liepiņš atklāj, ka pirms aptuveni desmit gadiem darbinieku ģērbtuvēs un kabinetos mēdza pazust telefoni un citas mantas. «Izrādās – videi ir ļoti būtiska nozīme. Arī telpām, kur cilvēks pārģērbjas un atstāj savas mantas,» saka Liepiņš. 2010.gadā tika rekonstruēts 2006.gada NATO samitam būvētais angārs un tika iegūtas 15 telpas virszemes apkalpošanas departamenta 260 darbiniekiem, kuri apkalpo pasažierus un gaisa kuģus. «Ja darba vide skaisti izskatās, ir savas atpūtas, virtuves un dušas telpas, tad arī darba kultūra uzlabojas – tehnika mazāk lūst, darbs kļūst efektīvāks. Tas, kā izskatās darba vidē, ietekmē attieksmi pret darbu,» secinājis Liepiņš. Izmantojot ES Kohēzijas fonda finansējumu divu miljonu eiro apmērā, lidostas 56 ugunsdzēsējiem uzbūvēts jauns depo, ko Liepiņš uzskata par modernāko Baltijā. 

Pirmajos gados, kad lidosta sāka piedalīties ilgtspējas novērtējumā, tās darbinieki saņēma aizrādījumus, ka par maz uzmanības pievērsts tam, lai lidostas darbība sagādātu pēc iespējas mazāku kaitējumu videi. No 2013.gada līdz pat šī gada beigām lidostā notiek 94 miljonus vērti rekonstrukcijas darbi, tajos izbūvēti divi pretapledošanas apstrādes laukumi, kur lidmašīnu apstrādē izmantotais kaitīgais līdzeklis tiek savākts īpašās tvertnēs. Izbūvēts arī angārs, kurā mazgāt lidostas apkalpošanā izmantotos transportlīdzekļus – tajā nodrošināts, ka no transportlīdzekļiem notecējušie netīrumi, ķīmiskās vielas un naftas produkti tiek savākti un nodalīti no ūdens, kas tiek novadīts kanalizācijā. Vēl viens angārs lidostā izbūvēts šķiroto atkritumu savākšanai. «Nesen visur salikām LED lampas, kas elektrību patērē mazāk nekā iepriekšējās,» saka Liepiņš, norādot uz griestiem virs galvas. Gaismekļu nomaiņa administrācijas ēkā un terminālī izmaksāja 892 tūkstošus eiro, taču tas ir svarīgi ne tikai patērētās elektrības un naudas taupīšanai, bet arī siltumnīc­efekta gāzu emisijas samazināšanai.

Kopš pagājušā gada septembra lidosta Rīga ir vienīgā Baltijas valstīs, kur darbojas vides trokšņa laboratorija un ir izstrādāts rīcības plāns trokšņa samazināšanai. Kad atklājās, ka vides trokšņa pārsniegumiem pakļauti apmēram 5000 lidostas apkaimes iedzīvotāju, tika nolemts mainīt lidmašīnu pacelšanās virzienus un augstumus, turklāt aviokompānija airBaltic apņēmās papildināt savu floti ar lidmašīnām, kas spēj strauji uzņemt augstumu, tādēļ trokšņa ilgums ir samazināts.

Skaitīs minūtes un smaidus

Lielākā daļa šo uzlabojumu lidostas Rīga pasažieriem ir nemanāmi. Viņu ikdienā nekas neliecina par to, ka lidosta mēģina strādāt videi draudzīgā veidā. Tagad ir plāns, sadarbojoties ar Energoefektivitātes centru, terminālī novietot riteni, kuru minot, pasažieri varētu uzlādēt mobilā telefona bateriju. Tādā veidā būtu ne tikai iespēja taupīt elektroenerģiju, bet arī popularizēt veselīgu dzīvesveidu. Ir arī ideja terminālī veidot vietu, kurā augstskolu jaunie zinātnieki un biznesa inkubatoru uzņēmēji varētu prezentēt atklājumus, izgudrojumus, jaunās tehnoloģijas vai biznesa idejas. «Nekur citur Latvijā nav tik liela cilvēku plūsma kā lidostā, turklāt tas būtu lielisks veids, kā parādīt, ka Latvija ir inovāciju valsts,» spriež Liepiņš.

Domājot par iespējamiem uzlabojumiem lidostā, viņš pievērš uzmanību faktam, ka vairumam klientu svarīgākais ir ātrums, ar kādu viņi var novietot mašīnu ilgtermiņa autostāvvietā, reģistrēties lidojumam, iziet cauri drošības kontrolei un nokļūt līdz lidmašīnai. «Visiem svarīgi, lai šis laika patēriņš būtu pēc iespējas mazāks,» uzsver Liepiņš. «Šobrīd pasažieriem pieejama viena drošības kontrole ar vairākām līnijām – mērām, cik ilgi vienam pasažierim jāgaida rindā pie drošības kontroles, ir izrēķināts, ka garākais gaidīšanas laiks bija 17 minūtes.» Starptautiskās Gaisa transporta asociācijas pētījums liecina, ka laiks, ko ceļotāji gatavi pavadīt drošības kontrolēs, ir 10 minūtes. Vīnes lidosta izvirzījusi ambiciozu mērķi šo laika posmu saīsināt līdz četrām minūtēm. Lai sekotu pasažieru gaidīšanas laikam, šogad Rīgā plānots ierīkot datorizētas iekārtas, kas fiksētu katra pasažiera gaidīšanas laiku reģistrācijas zālē un drošības kontrolē, un meklētu risinājumus tā samazināšanai. 

Vēl ir plāns ieviest pakalpojumu novērtēšanas sistēmu – tajā pasažieri, ar pirkstu skārienjutīgā ekrānā uzspiežot smaidīgai vai bēdīgai sejai, varētu ātri un ērti novērtēt drošības darbinieku apkalpošanu, datorizēto servisu bagāžu nodošanai un iekāpšanas karšu reģistrācijai pirms izlidošanas. 

Latvijas iedzīvotāji biežāk nekā vairums Eiropas iedzīvotāju izvēlas ceļot ar lidmašīnu, jo mūsu valsts atrodas uz ES ārējās robežas, ir salīdzinošu mazattīstīts dzelzceļa un autotransporta tīkla savienojums ar citām ES valstīm. Tādēļ ir izredzes palielināt gan pasažieru, gan kravu apjomu. Tā kā Rīgas lidosta ir līdere Baltijas valstīs pēc pārvadāto kravu apjoma (52%), lidostas vadības mērķis ir piesaistīt kravu operatorus, integrējot Rīgas lidostu Baltijas valstu un Ziemeļeiropas apgādes sistēmā. Tāpat ir mērķis izveidot Rīgā aviācijas klasteri, kur aviācijas tehniķi spētu remontēt lidmašīnas un tās būtu iespējams apgādāt ar visu vajadzīgo. Lielie plāni ir iemesls, kādēļ Liepiņš priecājas par skolēnu ekskursijām lidostā. Lai jaunie redz, cik aviācija ir interesanta – ja bērni sapņos par darbu aviācijā, šai nozarei Latvijā ir lielas attīstības izredzes.

Iedvesmojošas idejas citos ilgtspējas indeksa uzņēmumos

Testi darba drošības izpratnei
Ventspils nafta termināls teritorijā ikdienā strādā ap 80 apakšuzņēmēju darbinieki no dažādiem uzņēmumiem. VNT ieviesis programmu, lai iepazīstinātu uzņēmējus ar savām drošības prasībam – katrs iziet videoinstruktāžu un nokārto testu pie speciālām darba stacijām. Veiksmīgas pārbaudes rezultātā darbinieks uz savas aizsargķiveres saņem trīs uzlīmes. Par katru pārkāpumu atbildīgie VNT darbinieki ir tiesīgi noņemt vienu uzlīmi. Pēc trešās zaudēšanas apakšuzņēmēja strādnieks tiek izraidīts no VNT teritorijas. Šāda kārtība nodrošina, ka darbinieki patiesi zina drošības noteikumus un ikdienā cenšas tos ievērot, jo pretējā gadījumā riskē zaudēt darbu. 

Atklāti iepirkuma konkursi
LatRosTrans,  naftas un naftas produktu transportēšanas uzņēmums, regulāri izsludina iepirkuma konkursus, kuru summas var sasniegt pat dažus miljonus eiro. Kopš 2012.gada jūlija visi iepirkumi ir publiski un ikviens var sekot atklātā konkursa norisei uzņēmuma mājaslapā. Saviem darbiniekiem uzņēmums ik gadu rīko sporta mēnesi, kurā tiek nodrošinātas visplašākās iespējas nodoties dažādiem sporta veidiem. Vienlaikus šajā laikā tiek mēģināts saprast, kuriem darbiniekiem patiešām vajadzīga veselības apdrošināšanas polise. 

Uz darbu ar riteni!
Starptautiskā kurjerpasta uzņēmuma DHL Latvia birojs atrodas Mārupē, savukārt vairums no 100 biroja darbiniekiem dzīvo Rīgā. Rīdziniekiem ir iespēja izmantot darbinieku autobusu, kas kursē no Purvciema līdz Mārupei, bet vairums no mājām uz darbu brauc ar personīgo auto. Diemžēl šāds pārvietošanās veids ir pretrunā ar DHL mērķi samazināt CO2 emisiju. Kad 2007.gadā darbinieki tika mudināti braukt uz darbu ar riteni, neatsaucās neviens. Taču kopš 2010.gada atsaucība ir aizvien lielāka, un nu jau vasaras mēnešos katrs ceturtais biroja darbinieks uz darbu brauc ar velosipēdu.

Indekss 2015

Posted on jūnijs 10, 2015 by - Tēma

NULL

Indeksa vidējais kopvērtējums 63,5%

Platīna grupa

Aldaris 

Latvenergo
Ventspils nafta termināls

Zelta grupa

ABB 
Cemex 
Cēsu alus 
Grifs AG 
Latvijas loto 
Nordea Bank AB Latvijas filiāle 
RIMI Latvia 
Rīgas siltums  
SEB banka 
Swedbank 
Ventspils reiss 

Sudraba grupa

4Finance
Coca-Cola HBC Latvia
Danske Bank A/S filiāle Latvijā
Daugavpils siltumtīkli
DHL Latvia
Exigen Services
Konekesko Latvija
LatRosTrans
Latvijas dzelzceļš
Latvijas Jūras administrācija
Latvijas kuģniecība
Liepājas RAS
Putnu fabrika Ķekava
Rīgas satiksme
Roche Latvija
Siguldas būvmeistars
Starptautiskā lidosta Rīga
ZAAO

Bronzas grupa

Augstsprieguma tīkls 
Baltic International Bank 
GlaxoSmithKline Latvia 
Latvijas televīzija
Rīgas Starptautiskā ekonomikas un biznesa vadības augstskola 
Rīgas Tehniskā universitāte
Vidzemes slimnīca

Kopvērtējums atsevišķās sadaļās

Darba vide 61,8%
Vietējā kopiena 67,5%
Tirgus attiecības 61,7%
Stratēģiskā plānošana 70,7%
Vide 59,9%

Privātie uzņēmumi 70,8%
Valsts kapitālsabiedrības 68,7%
Pašvaldību kapitālsabiedrības 64,7%

Platīna grupā iekļauti uzņēmumi, kuru ilgtspējas indekss pārsniedz 90%. Zelta grupā indekss ir no 80 līdz 89,9%, sudraba grupā – no 60 līdz 79,9%, bronzas – no 40 līdz 59,9%. Indeksa dalībnieki, kuri iegūst zemāku vērtējumu par 40%, netiek publicēti.

Platīns. Kompānijas, kuras sasniedz ilgtspējas indeksa platīna līmeni, korporatīvo atbildību ir pilnībā integrējušas savā darbībā. Šajos uzņēmumos notiek sistemātiska datu vākšana un ietekmes novērtēšana, kas norāda uz 3-4 gadu stabilu snieguma uzlabojumu visās jomās. Uzņēmumi darbojas un atskaitās par savu darbību ar augstu caurskatāmības līmeni, un to publiskotos datus ir apstiprinājis ārējs auditors.

Zelts. Uzņēmumi ar zelta statusu demonstrē atklātību un caurskatāmību, visus būtiskākos ilgtspējas aspektus komunicējot publiski. Tie tiecas paplašināt un pielāgot savus riska vadības procesus, iekļaujot tajos būtiskākos korporatīvās atbildības aspektus. Uzņēmumu korporatīvās atbildības stratēģija ietver skaidrus un izmērāmus mērķus.

Sudrabs. Sudraba līmeņa uzņēmumi mērķtiecīgi darbojas, lai īstenotu efektīvu ietekmes auditoriju iesaisti un ieviestu procesus, ar kuriem identificēt un vadīt riskus. Uzņēmumiem ir apkopoti dati, kuri uzrāda snieguma uzlabojumus galvenajās jomās pēdējā gada vai divu laikā.

Bronza. Uzņēmumi, kuri iekļauti bronzas grupā, ir spēruši pirmos soļus, lai publiski komunicētu par savu praksi, tomēr rezultāti nav viendabīgi augsti visos rādītājos. Šie uzņēmumi ir noteikuši savu vīziju, misiju un vērtības, kā arī publiskojuši savus korporatīvās atbildības principus, kuru īstenošanā iesaistīts viss uzņēmums.

Vērtējuma sadaļas

Stratēģiskā plānošana – kā uzņēmums analizē un plāno savu darbu ilgtermiņā, cik lielā mērā būtisku lēmumu pieņemšanā iesaista darbiniekus, klientus un citas «ietekmes puses» un kā informē sabiedrību par darbības rezultātiem. Ietekme indeksa kopvērtējumā: 15%.

Vietējā kopiena – vai un cik tālredzīgi uzņēmums sekmē vietējās kopienas izaugsmi: demogrāfijas un infrastruktūras attīstību, sabiedrības labklājības paaugstināšanu, veselības veicināšanu un citus līdzīgus mērķus. Ietekme indeksa kopvērtējumā: 15%.

Darba vide – kā uzņēmumi novērtē un attīsta personālu, kādā mērā sekmē darbinieku drošību un labsajūtu darbavietā. Ietekme indeksa kopvērtējumā: 25%.

Tirgus attiecības – cik uzņēmumi ir atklāti un atbildīgi pret saviem klientiem, piegādātājiem un uzņēmējdarbības vidi kopumā. Ietekme indeksa kopvērtējumā: 20%.

Vide – vai un kā uzņēmums novērtē savas darbības ietekmi uz apkārtējo vidi un kādus pasākumus veic, lai samazinātu izejvielu patēriņu un atkritumu apjomu. Ietekme indeksa kopvērtējumā: 25%.

Kāpuši un krituši

Posted on jūnijs 10, 2015 by - Eksperta viedoklis

 

Šogad sveiksim jau sestā ilgtspējas indeksa dalībniekus. Virkne no tiem savu pašvērtējumu ir uzcītīgi veikuši katru gadu, daži ir jaunpienācēji, vēl citi pēc vairāku gadu pārtraukuma ir atgriezušies, lai noskaidrotu savu pašreizējo sniegumu.

Neraugoties uz uzņēmumu nozari, izmēru vai pašreizējo sniegumu, visi klusībā cer uz augstākajiem rezultātiem – platīna kategoriju. Tomēr sasniegt virsotni nav vienkārši, un šogad pēc vairāku gadu pārtraukuma platīna kategorijai pievienojies jauns uzņēmums.

Iepriekš dalībnieku sniegums uzlabojās par 5-7% gadā, bet šogad tas pirmoreiz ir krities, turklāt par 10%. Visticamāk, tas saistīts ar lielu skaitu jaunu dalībnieku, no kuriem daudzi diemžēl nespēja sasniegt minimālos rādītājus, lai iekļūtu bronzas kategorijā. Tas vēlreiz apliecina pieņēmumu, ka pastāv ievērojama plaisa starp uzņēmumiem, kuri dara krietni vairāk, nekā tiek prasīts tiesību aktos, un tiem, kuri labākajā gadījumā ievēro likumā noteikto.

Ceram, ka nākotnē ilgtspējas indeksa augstākajās kategorijās redzēsim vairāk valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību, kas demonstrētu paraugu citiem un darbotos kā virzītājspēks atbildīga biznesa attīstībai Latvijā!

Atbildīga biznesa iniciatīvas partneri

Posted on jūnijs 10, 2015 by - Tēma

 

Pēteris Krīgers, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs

Uzņēmuma korporatīvā atbildība sākas ar darba vides sakārtošanu. Vislabāk to veidot dialogā – darba devējam un ņēmējam vienojoties par uzlabojumiem. Pēdējos gados abu pušu attiecības ir kļuvušas elastīgākas, līdz ar to palielinās arodbiedrību loma, un pozitīvi piemēri rāda – tās spēj aizstāvēt biedru intereses. Ticu, ka aizvien vairāk uzņēmumu iesaistīsies sociālajā dialogā un uzlabojumi darba vidē būs jūtami.

Līga Meņģelsone, Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore

Viens no uzņēmumu konkurētspējas rīkiem ir sakārtota darba vide. Zinātniskie pētījumi ir pierādījuši, ka šādā vidē cilvēki mazāk slimo, uzlabojas darbaspējas. Līdz ar to uzņēmumi var rēķināties ar lielākiem ienākumiem. To ir sapratuši arī Latvijas uzņēmumi – arvien vairāk nostiprinās apziņa, ka korporatīvā atbildība ir investēšana ilgtermiņa attīstībā, nevis papildu pienākums vai ziedošana.

Dace Helmane, Korporatīvās ilgtspējas un atbildības institūta vadītāja

Atbildīgs uzņēmums ir pelnošs uzņēmums – ir būtiski, ka finansiālie panākumi tiek gūti uz atbildīgiem pamatiem. Darbinieki ir uzņēmuma vērtīgākais resurss un investīcijas tajā atmaksājas. Latvijā demogrāfiskās prognozes ir biedējošas – jau tuvākajos piecos gados prognozēta darbinieku skaita samazināšanās, vietējā tirgus sarukšana. Šādā situācijā kļūst vēl svarīgāk ieguldīt zināšanas, laiku un finanses, lai nākotnes izaicinājumus novērstu jau šodien.

Rūpes un atbildīgums

Posted on jūnijs 10, 2015 by - Redaktores sleja

 

Svinot Latvijas neatkarības atjaunošanas 25.gadskārtu, nesen žurnālā Ir aptaujājām vecāko klašu vidusskolēnus par dažādām padomju laika reālijām, lai saprastu, cik daudz viņi zina un saprot neseno vēsturi, kas dažādos veidos turpina ietekmēt šodienu. Izrādījās, ka Marksa sejā daudzi drīzāk atpazīst Harija Potera burvju skolas profesoru un aptuveni puse nezina, kas ir čeka, tomēr cita starpā atklājās – mūsdienu jauniešu prātos lielākoties nefigurē arī tādi padomju jēdzieni kā «haltūra» vai «blats». Tā ir laba ziņa, jo valoda skaidro pasauli un vienlaikus to arī veido. Jo retāk «haltūra» skan valodā, jo retāk tā sastopama arī dzīvē.

Arī ilgtspējīgas attīstības jēdziens ir piemērs tam, kā valoda un dzīve mijiedarbojas – pirms nepilniem 30 gadiem formulētais koncepts pamazām kļuvis par savējo ne tikai valstu līderu, politikas veidotāju vai ekspertu leksikā, bet arī biznesa pasaulē. Un vārdi ved pie darbiem. Patiesībā ilgtspējas koncepta jēga ir intuitīvi saprotama, jo rūpes un atbildība ir katram pazīstami dzīves principi, bez kuriem nav iespējams izaugt ne cilvēkam, ne uzņēmumam.

Šogad ilgtspējas indekss jau sesto sezonu Latvijā palīdz dažādu biznesa jomu spēlētājiem novērtēt savas stiprās un vājās puses, mācīties pašiem un dalīties ar pieredzi. Ceru, ka šajā izdevumā atrodamās idejas, veiksmīgi risinājumi un arī pārvarētās kļūdas kalpos kā praktisks padoms un iedvesmas avots. Piemēram, vai zināt, kā iespējams gada laikā Latvijas ekonomikā atrast papildu miljardu eiro? Ticu, ka šajās lappusēs atrodamā atbilde pārliecinās – rūpes un atbildīgums ir īstā stratēģija.

Radars pasaulē

Posted on jūnijs 9, 2015 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē


G7 valstu līderi atbalsta stingrākas sankcijas pret Krieviju, ja situācija Austrumukrainā pasliktināsies. Vēl valstu vadītāji vienojušies, ka jāierobežo globālā sasilšana līdz diviem grādiem pēc Celsija skalas. Uz Bavārijā notikušo G7 valstu vadītāju sanāksmi Austrumukrainas karadarbības dēļ jau trešo reizi netika aicināts Krievijas prezidents Vladimirs Putins.

Turcijas parlamenta vēlēšanu rezultāti tiek uztverti kā trieciens prezidentam Redžepam Tajipam Erdoganam un viņa varas konsolidācijas plāniem – viņa partija zaudējusi vairākumu parlamentā. Taču pirmo reizi tajā iekļuvusi kurdu Tautas demokrātijas partija (HDP). Kurdi ieguva vairāk balsu, nekā tika prognozēts, un tas varētu liecināt, ka tā no kurdu partijas pamazām pārtop par plašāku kreisi liberālu kustību, kas spēj uzrunāt arī liberāli noskaņotos turku jauniešus.

Referendumā Luksemburgā 78% tā dalībnieku bija pret balsstiesībām ārvalstniekiem, kas dotu pastāvīgi dzīvojošajiem tiesības piedalīties valsts parlamenta vēlēšanās. Noraidīti arī divi citi iesniegtie priekšlikumi – par vēlēšanu vecuma samazināšanu no 18 līdz 16 gadiem, kā arī par ministru darbības ierobežošanu amatā līdz diviem amata pilnvaru termiņiem jeb līdz 10 gadiem.

Pagājušās nedēļas nogalē Eiropas valstu glābēji Vidusjūrā 48 stundu laikā izglāba gandrīz 6000 imigrantu. Lielākā daļa bēgļu kuģoja no Lībijas krasta. Pēc ANO aplēsēm, pēdējos piecos mēnešos, meklējot drošu patvērumu Eiropā, Vidusjūru šķērsojuši ap 60 tūkstošiem cilvēku, bojā gājuši aptuveni 1800. 

Maskavā šogad nogalinātā opozīcijas politiķa Borisa Ņemcova meita Žanna Ņemcova pametusi Krieviju un pārcēlusies uz dzīvi ārzemēs, jo pēc tēva nāves sākusi saņemt draudus. Ņemcova  kritizējusi Krievijas varas iestādes par tēva slepkavības izmeklēšanas gaitu. Viņa neatklāj, kur tagad dzīvo.

Pēc vairākiem skandāliem no amata atkāpušies Vācijas Deutsche Bank valdes līdzpriekšsēdētāji Jirgens Fitšens un Anšu Džains. 

Jandzi upē Ķīnā nogrimušā kruīza kuģa upuru skaits sasniedzis 431. Uz Austrumu zvaigznes atradās 456 cilvēki, no kuriem izglābās tikai 14, to skaitā kuģa kapteinis un vecākais mehāniķis, kuri ir aizturēti. Ķīnā šī ir lielākā kuģa avārija pēdējo 70 gadu laikā. Kādēļ kuģis nogrima, pagaidām nav zināms.

Vardarbība satriec Argentīnu
Argentīnu satricinājis šokējošs notikums – kopš maija sākuma meklētā 14 gadus vecā Kiara Paeza atrasta aprakta sava drauga pagalmā. Meitene bija astotajā grūtniecības nedēļā. Izmeklēšanas rezultāti liecina, ka pusaudze aprakta vēl dzīva. Noziegumā atzinies viņas draugs. Meitenes nāve izraisījusi rezonansi visā Argentīnā, kur sievietes devušās ielās, lai piedalītos protesta akcijās pret vardarbību un dzimumnoziegumiem.

Avots: Pasaules Veselības organizācijas aplēses, 2013

Radars Latvijā

Posted on jūnijs 9, 2015 by - Radars

Nedēļas notikumi Latvijā

Tā kā Saeima ar 55 balsīm par Valsts prezidentu ievēlējusi aizsardzības ministru Raimondu Vējoni (ZZS), uz ministra amatu partiju apvienība virza spēkavīru un deputātu Raimondu Bergmani. Viņam atbalstu sola koalīcija, arī premjerei Laimdotai Straujumai (Vienotība) nekas neesot pret.

Līdzšinējais Latvijas Universitātes zinātņu prorektors Indriķis Muižnieks ievēlēts par Universitātes rektoru. Viņš solījis turpināt sāktos darbus. Par Muižnieku nobalsoja 178 delegāti, bet par viņa konkurentu Datorikas fakultātes dekānu Juri Borzovu – 76 delegāti. LU Satversmes sapulcē ir 300 dalībnieku, vēlēšanu biļetenus aizpildīja un balsošanā piedalījās 284 dalībnieki. Rektoru LU Satversmes sapulce aizklāti ievēlē uz četriem gadiem.

Latvijas nepilsoņa un krievu tiesību aktīvista Jurija Petropavlovska lūgumu pārskatīt spriedumu par atteikumu uzņemt viņu Latvijas pilsonībā naturalizācijas kārtībā vienbalsīgi noraidījusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT). Tiesa norādīja, ka demokrātiska valsts ir tiesīga izvirzīt lojalitātes kritēriju personām, kuras vēlas iegūt šīs valsts pilsonību.

Saeima būtiski palielinājusi naudas sodus par atļautā braukšanas ātruma pārsniegšanu – parlaments pieņēma grozījumus Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā. Kā zināms, Latvijā ir vismazākie sodi par atļautā braukšanas ātruma pārsniegšanu un lielākais ceļu satiksmes negadījumos bojāgājušo skaits uz miljonu iedzīvotāju.

Veselības ministrs parlamentārietis Guntis Belēvičs (ZZS) nonācis interešu konfliktā, lemjot par disciplinārlietu pret Zāļu valsts aģentūras (ZVA) direktori Ingunu Adoviču, secinājis Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB).

Drošības policija Latgales tiesas apgabala prokuratūrai nodevusi divu kriminālprocesu materiālus kriminālvajāšanas sākšanai pret trim personām par balsu pirkšanu 12.Saeimas vēlēšanās.

Par izciliem sasniegumiem, veicinot ES iedzīvotāju savstarpējo sapratni un ciešāku integrāciju, kā arī sekmējot pārrobežu sadarbību ES ietvaros, kas stiprina Eiropas garu, šīs balvas 47 laureātu godā tikusi arī Latvijas labdarības fonda Ziedot.lv vadītāja Rūta Dimanta.

Lai arī Ķīna savu tirgu atvērusi 11 Latvijas zivju produkcijas ražotājiem, Krievijas aizliegums no jūnija ievest zivju konservus no Latvijas un Igaunijas licis pārtraukt ražošanu vienā no lielākajiem Latvijas zivju konservu ražotājiem – Liepājas zivju pārstrādes uzņēmumā Kolumbija. Tur no vairāk nekā 300 uzņēmuma darbiniekiem tiks atlaisti 225.

Solidarizējoties ar Ukrainas tautu un arī tāpēc, ka pēdējās dienās atkal pastiprinājusies karadarbība Austrumukrainā, aktieris un Nacionālo bruņoto spēku rezerves virsseržants Ziedonis Ločmelis nolēmis pārtraukt filmēšanos Krievijas sponsorētajā filmā Vikings. Ločmelis Latvijas nacionālajā filmu festivālā apbalvots ar Lielā Kristapa balvu kā labākais aktieris otrā plāna lomā.

Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) dažu ražotāju izplatītajās paipalu olās atklājis Eiropas Savienībā aizliegtas vielas – hloramfenikola – klātbūtni. PVD aicina patērētājus nelietot uzturā uzņēmuma SIA Eko paipalas ražotās un SIA Balticovo izplatītās paipalu olas, kuru derīguma termiņš ir 31.jūlijs.  

Latvijā smēķē trešdaļa

Pēdējos divos gados Eiropā par 2% samazinājies smēķētāju skaits līdz 26%, turklāt jauniešu (no 15 līdz 24 gadiem) smēķētāju skaits sarucis par 4%, secināts Eirobarometra pētījumā. Latvijā vidējais smēķēšanas sākšanas vecums – 17,6 gadi (nemainīgs kopš 2012.g.).


Nedēļas citāts

Citi Krievijas zaļie cilvēciņi

Posted on jūnijs 9, 2015 by - Pasaulē

Ārēji necilā biroju ēkā Sanktpēterburgā strādā labi apmaksātu interneta troļļu armija, cildinot Kremli un sējot paniku dažādās pasaules vietās

Tas notika pagājušā gada 11.septembra rītā ap 8.30. Divālam Arturam, kas pārstāv ASV Iekšzemes drošības un ārkārtas situāciju biroju nelielajā Sentmērijas pagastā Luiziānas štatā, piezvanīja vietējais iedzīvotājs. Viņš bija saņēmis satraucošu tālruņa īsziņu. «Toksiska mākoņa draudi līdz 13.30, meklējiet patvērumu,» tajā bija rakstīts. «Sekojiet vietējiem medijiem un Columbiachemical.com.»

Sentmērijā tiešām darbojas vairākas ķīmisko produktu rūpnīcas. Sekot bīstamiem incidentiem ir Artura darbs. Taču torīt viņš nebija saņēmis nekādas ziņas par ķīmisko vielu noplūdi. Bet drīz vien piezvanīja vēl divi iedzīvotāji, kas bija saņēmuši līdzīgas īsziņas. Arturs sāka uztraukties.

Ja Arturs būtu sekojis tviterim, viņa uztraukumam būtu vēl lielāks pamats. Simtiem kontu atkārtoja vēsti, ka netālu notikusi traģēdija. «Jūdzēm tālu dzirdams spēcīgs sprādziens rūpnīcā #ColumbianChemicals,» tvītoja kāds Džons Merits. Pie mirkļbirkas #ColumbianChemicals rindojās vēl citu aculiecinieku ziņojumi par piedzīvotajām šausmām. Kāda @AnnRussela publicēja attēlu ar liesmu pārņemtu rūpnīcu. @Ksarah12 izsūtīja degvielas uzpildes stacijas novērošanas kameras video, kurā fiksēts eksplozijas uzliesmojums.

Ziņas par katastrofu tviterī sāka saņemt arī pazīstami žurnālisti un politiķi gan Luiziānā, gan citur valstī. Kāds tvitera lietotājs pārpublicēja attēlu no CNN, norādot, ka ziņa par sprādzienu jau kļuvusi par nacionālu sensāciju. Par sprādziena sarīkošanu atbildību uzņēmās Islāma valsts – YouTube ievietotā video kāds vīrietis arābu valodā runāja liesmojošas rūpnīcas fonā.

Tie cilvēki, kas paši atvēra CNN.com, neko tamlīdzīgu tur neatrada. Jo visa šī katastrofa bija pilnīgs izdomājums: gan ziņas ekrānuzņēmums, gan Islāma valsts video, gan aculiecinieku fotogrāfijas.

Aptuveni divu stundu laikā kopš pirmo viltus ziņu parādīšanās publisku paziņojumu izplatīja Columbian Chemicals, norādot, ka sociālajos tīklos izplatītā informācija ir nepatiesa.

Kad es pēc dažiem mēnešiem sazvanīju Divālu Arturu, viņš notikušo komentēja kā nejauku izāzēšanu, kas sarīkota 2001.gada 11.septembra terorakta gadadienā. «Personīgi es to uzskatu par slimīgu humora izjūtu,» viņš teica. Amatpersonas esot mēģinājušas sadzīt pēdas īsziņu izcelsmei, taču neveiksmīgi. (Federālais izmeklēšanas birojs apgalvo, ka izmeklēšana turpinās.)

Taču tagad ir skaidrs – viltus ziņas par Columbian Chemicals nebija kāda garlaikota sadista ākstīšanās. Tā bija labi koordinēta dezinformācijas kampaņa: no viltotiem tvitera kontiem katru stundu tika izsūtīts simtiem ziņu, apzināti izvēloties saņēmējus, lai piesaistītu pēc iespējas lielāku uzmanības. Ļaundari ne tikai viltoja CNN lapas ekrānuzņēmumu, bet arī prasmīgi izveidoja citu Luiziānas ziņu portālu un TV staciju klonus. Kāds bija ieguldījis daudz darba, lai izveidotu viltotu YouTube video. Pat Vikipēdijā jau bija parādījies jauns šķirklis «Columbian Chemicals traģēdija». Nav šaubu, ka aiz tā visa slēpās prasmīgi producenti un vesela programmētāju komanda.

Vēl vairāk – šī viltus panika bija tikai viena no vairākiem līdzīgiem uzbrukumiem, kas tika piedzīvoti pagājušā gada otrajā pusē. Piemēram, 13.decembrī, pāris mēnešus pēc dažiem Ebolas saslimšanas gadījumiem ASV tie paši tvitera konti, kas bija vēstījuši par sprādzienu rūpnīcā, sāka sēt paniku par Ebolas uzliesmojumu Atlantā.

Tās pašas dienas vakarā parādījās jaunas baumas – policija esot nošāvusi kādu neapbruņotu tumšādaino sievieti. Tām visām tika izmantota mirkļbirka #shockingmurderinatlanta (šokējoša slepkavība Atlantā). Nav šaubu, ka šīs ziņas mērķis bija vēl vairāk uzkurināt sabiedrības dusmas, kas gruzdēja kopš 18 gadus vecā Maikla Brauna nošaušanas Fērgusonas pilsētā Misūri štatā pērn augustā.
Šoreiz tika izplatīts miglains video par it kā notikušo šaušanu, kuru papildināja aizkadra komentārs. To noskatoties, man radās sajūta – šo balsi jau esmu dzirdējis. Tā piederēja tam pašam cilvēkam, kas runāja video par sprādzienu rūpnīcā. Īpatnējais akcents un mokošs mēģinājums izklausīties pēc iespējas amerikāniskāk.

Kas aiz tā visa stāv? Kad sāku pētīt šo lietu pērn rudenī, man nebija ne jausmas. Tiesa, jau pirms tam biju interesējies par noslēpumainu organizāciju Sanktpēterburgā, kas nodarbojas ar viltus informācijas izplatīšanu internetā. Tā sevi dēvē dažādos vārdos, bet es saukšu visbiežāk izmantoto – Interneta izpētes aģentūra. Pazīstama ar to, ka algo simtiem darbinieku Kremļa propagandas izplatīšanai, izmantojot viltotas personu identitātes, un tādā veidā cenšas radīt iespaidu, ka Krievijas līderiem ir milzīga atbalstītāju armija. To bieži dēvē par «troļļu fermu».

Jo dziļāk sāku pētīt šīs aģentūras darbību, jo vairāk kopsakarību atklāju starp pērn izplatītajām viltotajām ziņām. Tālab aprīlī devos uz Sanktpēterburgu, lai uzzinātu vairāk par aģentūru un tās īstenoto informatīvo karu gan pret politiskajiem opozicionāriem pašu mājās, gan pret Krievijas iedomātajiem ienaidniekiem ārvalstīs. Tagad viņu ienaidnieku rindās esmu nonācis arī es.

Viņu ir tūkstošiem

Septiņus mēnešus pēc Columbian Chemicals viltus katastrofas es sēžu pustumšā restorānā, pa kura logu var redzēt biroju ēku Savuškina ielā 55. Tā ir pēdējā man zināmā Interneta izpētes aģentūras mājvieta. Nams atrodas Sankpēterburgas ziemeļrietumu rajonā, kur slejas neglītas padomju daudzdzīvokļu mājas un tikpat nepievilcīgi jauno biroju kompleksi. Ir pulksten deviņi piektdienas vakarā, un ielas pretējā pusē esošās ēkas logi ir tumši.

Tas mulsina manu vakariņu partneri, bijušo aģentūras darbinieci Ludmilu Savčuku. Divarpus mēnešus viņa pati ir strādājusi šajā ēkā 12 stundas garās maiņās – no deviņiem rītā līdz deviņiem vakarā. «Precīzi deviņos no ēkas būtu jānāk laukā lielam cilvēku pūlim,» saka sieviete.

Kāds Krievijas laikraksts ir rakstījis, ka aģentūra nodarbina 400 cilvēku, bet tās ikmēneša budžets ir vismaz 20 miljoni rubļu (315 000 eiro). Kad Ludmila strādāja aģentūrā, tajā bija vairākas nodaļas, katra no tām atbildīga par satura veidošanu dažādos populāros sociālajos tīklos: LiveJournal, VKontakte, Facebook, Twitter, Instagram, kā arī komentāru rakstīšanu Krievijas ziņu portālu diskusijās.

Aģentūrā pavadītās dienas līdzinājās cita citai, stāsta Savčuka. Tiklīdz darbinieki ieradās birojā un apsēdās pie saviem darba galdiem, pirmais uzdevums bija ieslēgt starpniekserveri, kas slēpj patieso interneta protokola adresi. Tad visiem tika izsniegts saraksts ar viedokļiem, kas atkārtoti jāizplata cauru dienu. Viena no svarīgākajām tēmām vienmēr bija Ukraina – noniecināt tās prezidentu Petro Porošenko un šausmināties par Ukrainas armijas zvērībām.

Svarīga tēma bija arī situācija Krievijā. Kad pērn sākās finanšu krīze un rublis strauji zaudēja vērtību, troļļiem bija jāraksta optimistiski komentāri par ātru atveseļošanos. Kad šā gada martā tika nogalināts opozīcijas līderis Boriss Ņemcovs, visi Savčukas nodaļas spēki tika pārsviesti palīgos tai nodaļai, kas atbildēja par komentāru rakstīšanu Krievijas mediju diskusijās – visiem bija uzdots popularizēt versiju, ka slepkavību ir pasūtījusi pati opozīcija.

Savčuka strādāja elitārajā speciālo projektu nodaļā. Kamēr citi kolēģi citu pēc cita fabricēja prokremliskus komentārus, viņas nodaļas uzdevums bija radīt pievilcīgas virtuālās personības – tādas, kas ar savu viedokli izceļas pūlī. Pati Savčuka bija atbildīga par trim šādiem radījumiem, kas regulāri publicēja emuārus vietnē LiveJournal. Viena bija gaišreģe ar iesauku Kantadora. Garīgās pasaules eksperte, kura sniedz padomus par attiecībām, svara zaudēšanu, fen-šui un laiku pa laikam arī par ģeopolitiku. Kantadora pareģoja Vladimira Putina triumfu, savukārt Barakam Obamam un Petro Porošenko – sakāvi. Visa šīs izlikšanās jēga bija nemanāmi iepīt propagandu it kā nepolitiska ikdienas cilvēka pārdomās. Patiesībā Ludmila Savčuka bija trollis.

Jēdziens «trollis» kļuva populārs 90.gadu sākumā, apzīmējot ļaudis, kas ar surogātpastu, lielākoties pretīgām fotogrāfijām, pārpludināja interneta tērzētavas. Līdz ar interneta attīstību vairojušās arī dažādas troļļu aktivitātes, taču viņu taktika lielākoties ir palikusi nemainīga. Ikviens sabiedrībā aktuāls jautājums tagad pārvēršas par virtuālu kauju starp troļļiem un reālām personām, kas pauž savu viedokli.

Savčuka stāsta, ka Interneta izpētes aģentūra troļļošanas mākslu attīstījusi līdz koveijera līmenim. Vadība bijusi apsēsti ar statistiku – cik komentāru uzrakstīts, cik reižu kāds tos ir izlasījis, kāda ir to popularitāte. Izcilnieki tika pie prēmijām, bet neveiksmīgākie – pie sodiem. Savčukas darba grafiks bija šāds: divas 12 stundas garas darba dienas, pēc tam divas dienas brīvas. Divu maiņu laikā viņai bija jāizpilda šāda kvota: jāuzraksta pieci jauni politiski komentāri, 10 nepolitiski komentāri un tad 150-200 reižu jākomentē kolēģu sacerētie virtuālie ieraksti.

Lielākā daļa darbinieku bija vecumā no 20 līdz 30 gadiem un pārstāv visdažādākos sabiedrības slāņus. Bija sajūta, ka aģentūras uzdevumi ir tik apjomīgi, ka darbā ticis pieņemts ikviens, kas pieteicās uz internetā publicētajiem darba sludinājumiem – nebija svarīgi, kāda ir šo cilvēku izglītība, vai viņi pirms tam interesējušies par politiku. Ļoti bieži komentāros ir loģikas un gramatikas kļūdas. «Daudzi bija pilnīgi muļķi,» stāsta Marats Burkhārds, kas interneta forumu nodaļā nostrādāja divus mēnešus, katru darba dienu sarakstot vidēji 135 komentārus. Vadība centās troļļus izglītot, rīkojot gramatikas un politoloģijas nodarbības.

Tajā pašā laikā darba jēga daudziem tā arī palikusi neskaidra. Man izdevās aprunāties ar vairākiem aģentūras darbiniekiem, taču neviens no viņiem nezina sava priekšnieka vārdu. Pirms stāšanās darbā bija jāparaksta vienošanās par konfidencialitāti, taču oficiāla darba līguma nebija. Algas bija Krievijai netipiski augstas, piemēram, Savčukai maksāja 41 000 rubļu (650 eiro) mēnesī – tikpat cik pasniedzējam augstskolā. «Viņi radīja tādu atmosfēru, ka mēs darām kaut ko ļoti svarīgu, slepenu un augsti atalgotu.»

Strādājot aģentūrā, Savčuka nokopēja daudzus dokumentus un sāka ievākt informāciju no kolēģiem. Slepus nofilmēja biroju un šā gada februārī to nopludināja vietējā neatkarīgā laikraksta Moj Rajon (Mans Rajons) reportierim. Līdz šim tas bijis labākais ieskats prokremliska troļļa ikdienā.

Lai gan Savčuka aģentūru pameta dienā, kad tika publicēts avīzes raksts, viņa turpina novērot savu bijušo darbavietu no ārpuses. Savčuka ir sabiedriskā aktīviste ar stāžu, kas iepriekš darbojusies vides aizsardzībā. Viņas mērķis ir panākt aģentūras slēgšanu, jo sieviete sapratusi – šāds informatīvais karš vairo tumši saduļķoto atmosfēru Krievijā. «Informācijas miers ir sākums reālam mieram,» saka sieviete.

Kremļa pavāra recepte

Krievijas mediji ir apgalvojuši, ka aģentūru finansē restorānu biznesmenis Jevgeņijs Prigožins, dēvēts par «Kremļa pavāru», jo ir labās attiecībās ar Putinu un regulāri saņem ienesīgus valdības pasūtījumus.

Šī nebūtu pirmā reize, kas Prigožins savu naudu izmantojis donkihotiskai cīņai pret Krievijas ienaidniekiem. Saskaņā ar Novaja Gazeta rakstīto viņš finansēja dokumentālo filmu par to, ka 2011.gadā pret Putinu vērstās demonstrācijas esot finansējusi ASV, kas maksājusi īpašiem aģentiem provokatoriem. Filmu demonstrēja Kremļa kontrolētais kanāls NTV. «Es viņu uzskatu par sātanu,» saka Moj Rajon reportieris Andrejs Sošņikovs, kuram Savčuka nopludināja informāciju par aģentūru. (Prigožina kompānija Concord neatbildēja uz maniem sazināšanās mēģinājumiem.)

Savčukas izplatītos atmaskojumus par aģentūru Krievijā uztver ar apbrīnu ne jau tāpēc, ka tie būtu šokējoši, bet gan tāpēc, ka apstiprina to, ko visi sen jau nojauta – Krievijas internets ir pilns ar troļļiem. «Tie kļūst populārāki ar katru gadu,» saka Platons Mamatovs, kas vadīja troļļu saimniecību Urālu kalnos no 2008. līdz 2013.gadam. Štats mainījās no 20 līdz 40 cilvēkiem, lielākoties studenti un jaunās māmiņas. Viņu uzdevums bija cildināt Putina pārstāvēto partiju Vienotā Krievija. Mamatovs apgalvo, ka valstī ir vesela virkne līdzīgu troļļu fermu, kas sadarbojas ar dažādu līmeņu varas iestādēm. Tā kā šī darbība ir slepena, finansējums tiek gādāts caur ārzonu firmu tīkliem vai nevainīgi maskētiem līgumiem. Pateikt precīzu iesaistīto cilvēku skaitu nav iespējams, bet Mamatovs saka: «Viņu ir tūkstošiem, tik tiešām tūkstošiem.»

Prokremlisko troļļu bums sākās 2011.gada valdības protestu laikā, kad ielās izgāja tūkstošiem cilvēku, sašutuši par krāpšanos nupat notikušajās parlamenta vēlēšanās. Protestētāju saaicināšanai lielākoties tika izmantotas sociālās platformas Facebook un Twitter, bet, piemēram, viens no pazīstamākajiem opozicionāriem Aleksejs Navaļņijs lietoja LiveJournal.

Kad pēc gada amatā stājās jaunais Putina administrācijas vadītāja vietnieks un viņa iekšpolitikas veidotājs Vjačeslavs Volodins, viens no viņa galvenajiem uzdevumiem bija savaldīt un pakļaut kontrolei internetu. Volodins ir jurists ar sākotnēju inženiera izglītību, tāpēc ķērās pie šī darba tā, it kā būtu jānovērš kļūda apkures sistēmas projektā. Žurnāla Forbes krievu izdevums rakstīja, ka Volodins savā birojā uzstādīja speciāli radītu datortermināli ar īpašu programmu Prizma, kas uzrauga sabiedrības noskaņojumu, sekojot 60 miljoniem virtuālo avotu. «Prizma skatās uz sociālajiem medijiem kā īstu kaujas lauku,» skaidroja Forbes.

Kaujas notika vairākās frontēs. Tika pieņemti jauni likumi, kas lika blogeriem reģistrēties valsts dienestos. Melnais saraksts ļāva valdībai cenzēt vietnes bez tiesas rīkojuma. Interneta platformas VKontakte, Yandex un citas nonāca Kremļa sabiedroto kontrolē. Putins šīm darbībām deva ideoloģisko segumu, nodēvējot visu internetu par «CIP projektu», no kura Krievija ir jāpasargā. Interneta ierobežošana nāca komplektā ar jaunu digitālās propagandas vilni. Valdība lūdza padomu tiem pašiem sabiedrisko attiecību konsultantiem, kas palīdz lielajiem korporatīvajiem zīmoliem izmantot sociālos medijus. Saskaņā ar Kommersant Vlastj žurnālistes Jeļizavetas Surnačovas teikto, Kremlis sāka maksāt modes un fitnesa blogeriem, lai tie savos emuāros ievietotu prokremliskus materiālus līdzās nevainīgiem ierakstiem par kurpēm un diētām.

Tas viss radīja arvien nomācošāku sajūtu, ka internets vairs nav opozīcijas dabiskais medijs – tā atzīst Krievijas žurnālisti un sabiedriskie aktīvisti, ar kuriem esmu runājis. «Mīts, ka internetā valda opozīcija, ir krietni novecojis. Tā nav patiesība jau vismaz trīs gadus,» saka Leonīds Volkovs, korupcijas apkarotāja Alekseja Navaļnija kampaņas vadītājs. Ik dienu centīgi izplatot Kremļa propagandu, apmaksātie troļļi laupa iespēju vienkāršajiem interneta lietotājiem nošķirt patiesību no izdomājumiem.

Krievijas informācijas karu var uztvert kā lielāko trollēšanas operāciju pasaules vēsturē, kuras mērķis patiesībā ir uzbrukt internetam kā demokrātiskai videi. Šī kara laikā Runets (kā bieži mēdz saukt Krievijas intenetu) var kļūt nepatīkams ikvienam, kurš ietrāpās tā krustugunīs. Leonīds Volkovs drīz pēc mūsu tikšanās savā Facebook profilā publicēja ziņu, ka runājis ar cilvēku no The New York Times. Kāds izbijis prokremliskais blogeris pēc tam mani brīdināja – tas nav bijis gudri, jo Kremļa cilvēki seko Volkova izteikumiem un tagad būs brīdināti par manu darbošanos.

I Am Ass un citi «amerikāņi»

Ķēdīte, kas ļāva Columbian Chemicals dezinformācijas kampaņu sasaistīt ar Interneta izpētes aģentūru, sākas pēc kādas digitālās sabotāžas. Pagājušovasar grupa, kas sevi sauc par Anonymous International publiskoja simtiem e-pastu, kuri nozagti Interneta izpētes aģentūras darbiniekiem. Tie liecināja, ka aģentūra ir sākusi trollēt arī angļu valodā. Vienā no dokumentiem bija aprakstīts projekts ar nosaukumu Pasaules tulkojums, tajā tika skaidrots – no katriem pieciem ārzemju interneta lietotājiem četri ir noskaņoti pret Krieviju. Projekta mērķis bija mainīt šo proporciju. Vēl vienā e-pastā bija tabula, kurā uzskaitīta daļa no troļļu kontiem, kurus aģentūra izmantoja angļvalodīgajā internetā. Kad BuzzFeed ziņoja par šo e-pastu noplūdi, es izmantoju informāciju par šiem troļļu kontiem un sāku kartēt tos Facebook un Twitter, mēģinot sazīmēt to savstarpējās saites.

Vienu no kontiem sauc I Am Ass («Es esmu dirsa»). Ass bija konti Twitter un Instagram, vairāki Facebook profili un pašam sava mājaslapa. Sociālos medijus viņš piepildīja ar saitēm uz ziņu rakstiem un paša komentāriem. Ass piemita bērnišķīga humora izjūta un ļoti ierobežotas angļu valodas zināšanas. Viņš arī no sirds ienīda Baraku Obamu. Tipisks viņa ieraksts sociālajos tīklos ir saite uz ziņu rakstu par ISIS slaktiņu Irākā, kuru Ass izplatīja Facebook, papildinot ar komentāru: «Es baidos un piržu! ISIS ir briesmonis, kuru pamodināja Obama ar drausmīgo karu Irākā!»

Ass bija kāds pusducis fanu, kuri regulāri spieda Patīk un komentēja viņa ierakstus. Šiem faniem bija vairākas kopīgas iezīmes. Visi viņu Facebook konti bija izveidoti 2014.gada vasarā. Viņi visi izskatījās pēc kārtīgiem jauniešiem un dzīvoja lielās ASV pilsētās, taču viņiem nebija draugu ārpus interneta. Toties viņi brīvo laiku pavadīja, rakstot pret Obamu vērstus komentārus CNN, Politico, Fox News un citu ASV plašsaziņas līdzekļu Facebook lapās. Viņu, jo sevišķi sieviešu, saziņa ar citiem Facebook lietotājiem, pamatā aprobežojās ar svešiniekiem, kuri izteica komplimentus par viņu izskatu. Visas sievietes bija ļoti skaistas – patiesībā tik ļoti skaistas, ka dažām profilu bildes izrādījās nozagtas modelēm un aktrisēm. Kļuva skaidrs, ka lielākā daļa Ass fanu nebija īsti cilvēki. Arī viņi bija troļļi.

Es pievienoju savos Facebook draugos pēc iespējas vairāk šo troļļu un sāku novērot viņu uzvedību. Lielākā daļa viņu izplatītā satura nāca no citām mājaslapām, kuras, līdzīgi kā Ass ieraksti, bija radītas ar mērķi izveidot izklaidējošu, sociālajām platformām draudzīgu saturu, kuru citi labprāt gribētu pārsūtīt. Ierakstus, kurus ik dienu saražoja šī grupa, komentēja un pārsūtīja tas pats troļļu tīkls – veidojās tāda kā virtuāla neapmierināto amerikāņu Potjomkina sādža.

Dažas nedēļas sekojis šiem kontiem, es Facebook pamanīju neparastu ziņu. No viena konta, kas it kā piederēja sievietei no Sietlas vārdā Pollija Tērnera, man pienāca ielūgums uz kādu pasākumu. Tā bija Ņujorkā paredzēta lekcija, lai atzīmētu mākslas izstādes Material Evidence (Lietiski pierādījumi) atklāšanu. Par Material Evidence es jau zināju, pateicoties spilgtajām reklāmām, kas bija parādījušās Ņujorkas metro stacijās un uz autobusu sāniem. Tās bija melnbaltas fotogrāfijas ar kamuflāžā tērptu vīrieti un saukli: «Sīrija, Ukraina… Kas tālāk?» Material Evidence mājaslapa to raksturoja kā ceļojošu izstādi, kas atklās «visu patiesību» par pilsoņu karu Sīrijā, kā arī 2014.gada Eiromaidana revolūciju Ukrainā, izmantojot «unikālus aculiecinieku ierakstus, lietiskos pierādījumus un video». Es noklikšķināju uz Material Evidence lekcijas ielūgumu un pamanīju, ka uz to bija aicināti vairāki troļļi, arī mans «draugs» Ass.

Material Evidence, kas pagājušā gada septembrī atrada pagaidu mājas apjomīgajā ArtBeam galerijā Čelsijā, bija kā reālās pasaules iemiesojums tai greizo spoguļu karaļvalstij, kurā biju iemaldījies Facebook. Lielas, spēcīgas fotogrāfijas rādīja Sīrijas nemiernieku barbarismu, slepkavojot glītus sīriešu karavīrus un nevainīgus civiliedzīvotājus. Nemiernieku nogalināto civiliedzīvotāju asiņainās fotogrāfijas «piedāvāja Sīrijas Aizsardzības ministrija».

Bija arī attēli no Ukrainas revolūcijas, kas gandrīz pilnībā koncentrējās uz nelielo, bet ekstrēmistiski noskaņoto grupu Labējais sektors. Organizētāju izvēle izstādīt blakus fotogrāfijas no Sīrijas un Ukrainas nemieriem tā arī netika paskaidrota. Vienīgā man redzamā saikne ir fakts, ka abas sacelšanās bija vērstas pret Krievijas atbalstītajiem līderiem.

Pie daudzām zālē izstādītajām fotogrāfijām stikla kastēs bija izvietoti arī tajās redzamie priekšmeti. Kā organizētājiem bija izdevies iegūt tieši to sadauzīto motociklista ķiveri, kura redzama galvā Ukrainas protestētājam, cīnoties ar specvienības kaujiniekiem? Kurš viņiem bija piešķīris naudu, lai nopirktu un uz Ņujorku nogādātu krietni pabojātu baltu furgoniņu, kuru it kā bija izmantojuši Sīrijas nemiernieki neveiksmīgā pašnāvnieku uzbrukumā? Uz šiem jautājumiem man neizdevās gūt skaidras atbildes no Bendžamina Hillera, Berlīnē dzīvojoša vācu-amerikāņu fotožurnālista, kurš bija pieteikts kā Material Evidence kurators. Viņš pastāstīja, ka izstādi izveidojis neatkarīgs Eiropas, Krievijas un Sīrijas kara fotogrāfu kolektīvs, kuram esot piegriezušies vienpusējie konfliktu atainojumi Rietumu medijos. Hillers apgalvoja, ka līdzekļi iegūti ar kopfinansēšanas palīdzību. (Drīz pēc mūsu sarunas Hillers pameta organizāciju tās «dezinformācijas» dēļ.)

Atgriezies mājās, es ieskatījos tviterī, meklēdams liecības par troļļu kampaņu. Kā jau paredzēju, desmitiem kontu aizgūtnēm izplatīja sajūsmas pilnas atsauksmes ar mirkļbirku #MaterialEvidence. Atvēru vienu no profiliem, kas piederēja jaunai sievietei aviatoru saulesbrillēs, kura sevi sauca par Zoju Formenu. (Vēlāk atklāju, ka arī viņas profila attēls ir zagts.) Lielākā daļa viņas ierakstu bija vienkārši dziesmu teksti un iedvesmojoši citāti. Taču pagājušā gada 11.septembrī viņa stundām ilgi nelika mierā politiķus un žurnālistus, pārsūtot neskaitāmas ziņas par šausminošu sprādzienu ķīmiskajā rūpnīcā Luiziānas štatā. Twitter atrodamais ziņas izcelsmes lauks parādīja, ka Zojas Formenas (un lielākās daļas citu troļļu) tvīti par #ColumbianChemicals bija sūtīti, izmantojot palīgrīku Masss Post, kas saistīts ar vairs nedarbojošos vietni domēnā Add1.ru. Šo domēnu Add1.ru 2009.gada janvārī reģistrēja Mihails Burčiks. Anonymous International nopludinātajos dokumentos Mihails Burčiks ir atrodams kā Interneta izpētes aģentūras izpilddirektors.

Burčikam, jaunam tehnoloģiju nozares uzņēmējam no Sanktpēterburgas, piezvanīju februāra sākumā, lai pajautātu par pagājušajā gadā notikušo dezinformācijas kampaņu un tās saistību ar Interneta izpētes aģentūru. Avīzes Süddeutsche Zeitung žurnālists Džulians Hanss savā rakstā bija teicis, ka Burčiks viņam apstiprinājis nopludināto dokumentu autentiskumu. Kad es sazvanīju Burčiku, viņš noliedza, ka strādā Interneta izpētes aģentūrā. Sacīja, ka nekad nav dzirdējis arī par Masss Post aplikāciju un neatceras arī Add1.ru domēnu, jo savā dzīvē ir radījis un pārdevis daudzas vietnes. Viņš izteica minējumu, ka aģentūras izpilddirektors varbūt esot kāds cits Mihails Burčiks.

Tikšanās ar skinhedu

Esot Sanktpēterburgā, man beidzot izdevās salīdzināt savus pierakstus ar Andreja Sošņikova rīcībā esošo informāciju. Viņš ir jauns un neatlaidīgs pētnieciskais žurnālists no Moj Rajon, kuram Savčuka bija nopludinājusi dokumentus. 2013.gadā Sošņikovs slepus sāka strādāt Interneta izpētes aģentūrā un kļuva par vienu no pirmajiem žurnālistiem, kurš sabiedrībai atklāja tās darbību.

Parādīju Sošņikovam YouTube video no #ColumbianChemicals kampaņas, ko viens no troļļiem bija ievietojis Facebook – tas bija smalks infografiks par ASV slepenā dienesta trūkumiem. Sošņikovs uzreiz pazina animācijas stilu. Viņš teica, ka to ir izveidojusi apvienība Infosurfing, kas parasti ievieto prokremliskus infografikus Instagram un VKontakte. Sošņikovs man parādīja, kā izmanto palīgrīku Yomapic, lai kartētu sociālo mediju lietotāju atrašanās vietas – tas viņam palīdzēja atklāt, ka visi Infosurfing Instagram kontā ievietotie attēli ir nākuši no Savuškina ielas 55. Tagad viņš ir izveidojis plašu datubāzi ar saturu, kuru troļļi izplata tieši no šīs Pēterburgas adreses.

Viņš atvēra InfoSurfing izveidoto YouTube kanālu, un mēs kopīgi pārskatījām tajā izvietotos videoklipus. Pamanīju, ka šeit redzams tieši tas pats videomateriāls, kuru biju redzējis Facebook – tikai pārcentīgās amerikāņu balss vietā skanēja krievu valoda. Tā bija tiešākā līdz šim atrastā saikne: izskatījās, ka ColumbianChemicals kampaņas videomateriāla veidotājs darbojas organizācijā, kas saistīta ar to pašu adresi, kurā atrodas Interneta izpētes aģentūra.

Tomēr neviens nebija dzirdējis par konkrētu departamentu, kas būtu varējis organizēt šo dezinformēšanas kampaņu ASV. Angļvalodīgā troļļu komanda bija ļoti elitāra un noslēpumaina. Vienīgais cilvēks no šī departamenta, ar kuru man izdevās parunāt, bija sieviete vārdā Katarīna Aistova. Viņa savulaik bija strādājusi par viesnīcas reģistratori un Interneta izpētes aģentūrai pievienojās, kad tā vēl bija iepriekšējā, mazākā birojā. Viņu es atradu, pateicoties Anonymous International nopludinātajiem datiem, kuru vidū bija arī viņas sūtītie e-pasti priekšniekiem, ziņojot par Putinu slavējošiem komentāriem, kurus viņa ievietojusi The Blaze, Politico un citviet.

Uzrakstīju Aistovai e-pastu, bet viņa nealka runāt ar mani. Teica, ka jau ir cietusi no publiskiem uzbraucieniem, cilvēki esot vajājuši viņu pat mājās, tāpēc klātienes intervijai var piekrist tikai ar nosacījumu, ka drošības labad viņu var pavadīt brālis. Es piekritu, un mēs satikāmies kādā nomaļā ķīniešu restorānā. Aistovas brālis izrādījās milzīgs skinheds, kura rokas klāja tetovējumi ar nacistu simboliku, īpaši izcēlās vairāk nekā desmit centimetrus liela svastika uz viņa kreisā bicepsa. Intervijas laikā mēs ar Aistovu sēdējām blakus vienā galda pusē, bet viņš sēdēja mums pretī un klusējot smaidīja aiz saulesbrillēm.

Pēdējā rītā pirms aizbraukšanas no Sanktpēterburgas es vēl atgriezos Savuškina ielā 55. Biju lasījis, kā citi žurnālisti ir mēģinājuši iekļūt ēkā, taču tūlīt pat izmesti laukā, tāpēc jutu zināmu satraukumu, verot ēkas durvis. Turniketu sargāja divi vīri uzvalkos. Es ar tulku devos pie administratores galda un apjautājos, vai būtu iespējams tikties ar kādu cilvēku no Interneta izpētes. (Pārceļoties uz Savuškina ielu 55, organizācija bija atmetusi vārdu «aģentūra» savā nosaukumā.) Viņa mūs informēja, ka Interneta izpētes šeit vairs nav, nomas līgums esot pārtraukts sliktās reputācijas dēļ. Viņa parādīja uz dēli ar visiem pašreizējiem ēkas iemītniekiem.

Vienu no tiem es pazinu: Federālā ziņu aģentūra jeb FAN. Biju lasījis, ka FAN pieder prokremlisku ziņu lapu tīklam, un arī to finansiāli atbalsta Jevgeņijs Prigožins. Tāpēc lūdzu reģistratorei iespēju parunāt ar kādu no FAN. Man par pārsteigumu viņa pacēla telefona klausuli, dažas sekundes parunāja un informēja, ka tūlīt pie mums iznāks Jevgeņijs Zubarevs, FAN galvenais redaktors.

Kopā ar Zubarevu šķērsojām turniketu, pierakstījāmies pie sargiem, kuri kādu brīdi mūs vēl pavadīja pa garo gaiteni līdz FAN pirmā stāva birojam. Divas istabas bija neparasti klusas, zinot, ka šeit darbojas interneta ziņu vietne ar 40 cilvēkiem, kā sacīja pats Zubarevs. Telpas bija gatavas lielas komandas darbam, uz identiskiem brūni laminētiem galdiem stāvēja aptuveni ducis vienādi melnu stacionāro datoru, taču pie tiem darbojās tikai divi jauni reportieri. Viss  aprīkojums izskatījās jauns kā nesen izpakots.

Apsēžoties pie Zubareva galda, es jautāju viņam par rakstiem, kuros FAN ir dēvēts par Kremļa propagandas organizāciju. Zubarevs atbildēja, ka tā esot apmelošanas kampaņa. «Varbūt tas ir uzbrukums pret mūsu investoriem.» Tomēr viņš atteicās nosaukt šos investorus.

Sanktpēterburgu pametu 28.aprīlī. Nākamajā dienā FAN publicēja rakstu ar virsrakstu «Kas The New York Times žurnālistam kopīgs ar Sanktpēterburgas nacistu?» Tajā bija aprakstīta noslēpumaina The New York Times žurnālista – manis – tikšanās ar neonacistu Sanktpēterburgā. Rakstu ilustrēja liela fotogrāfija ar skinhedu, kurš entuziastiski salutēja nacistu manierē. Tas nebija vienkārši kaut kāds skinheds, bet gan vīrietis, kuru Katarīna Aistova bija atvedusi uz mūsu tikšanos kā savu brāli. Kā uzzināju no raksta, Aistovas «brālis» patiesībā ir bēdīgi slavens neonacists vārdā Aleksejs Maksimovs ar iesauku Muša, kurš ir vienas no lielākajām Sanktpēterburgas skinhedu grupas Totenkopf biedrs un savulaik nosēdējis deviņus gadus cietumā par kāda vīrieša noduršanu.

Rakstā par mani nebija pieminēta ne Katarīna Aistova, ne Interneta izpētes aģentūra. Toties tika apgalvots, ka esmu saticis Maksimovu, lai viņš palīdzētu sarīkot pret Krieviju vērstu provokāciju. «Viņam acīmredzot vajadzēja kādu stāstu par to, kā slepkavnieciskais Kremļa režīms vajā nevainīgus krievus. Tā nav pirmā reize, kad esmu saskāries ar tamlīdzīgām prasībām no Rietumu žurnālistiem. Bet es viņam nepalīdzēšu,» stāstīja Maksimovs. Bija skaidrs, ka esmu mēģinājis Sanktpēterburgā uzkurināt miniatūru Eiromaidanu.

Pārējās raksta fotogrāfijas bija no manas tikšanās ar Aistovu un Maksimovu. Viena no tām, šķiet, bija uzņemta pa restorāna logu, kamēr mēs tur sēdējām un sarunājāmies. Fotoobjektīva leņķis ir tāds, ka Aistova tikpat kā nav redzama, pirmajā acumirklī patiešām izskatās, ka es draudzīgi pie kafijas tases tērzēju ar skinhedu.

Nevarēju neapbrīnot viņu plāna pārdrošību. Atcerējos, kā Aistova restorānā apsēdās man blakus un man vajadzēja visu laiku iegrozīties tā, lai varētu pavērsties pret viņu, kamēr Maksimovs klusēdams sēdēja mums pretī. Tagad sapratu, ka viņi tā bija sasēdušies speciāli, lai fotogrāfijā izskatītos, ka ar Maksimovu es tiekos viens pats. Aizsūtīju Aistovai e-pastu, lūdzot paskaidrot notikušo. Viņas vienīgā atbilde bija šāda: «Arī es gribētu, lai jūs paskaidrojat par sevi un šo situāciju!!»

Sensacionālā ziņa dažas nākamās dienas cirkulēja nelielu prokremlisko blogu tīklā. Tur tā pamazām mutēja, kļūstot aizvien baisāka. Kāda vietne sacīja, ka es strādāju CIP labā, vēl cita minēja Nacionālo Drošības aģentūru. YouTube kanāls Russia Today – tas nepieder pazīstamajam Kremļa kanālam, bet ir tā pakaļdarinājums – ievietoja smalki veidotu video par tikšanos. Desmitiem troļļu to izplatīja tviterī, izmantojot mirkļbirku #ВербовкаНацистов jeb «nacistu vervēšana». Tā tobrīd kļuva par vienu no Krievijas Twitter populārākajām mirkļbirkām.

Atguvies no šoka, es sāku izmeklēt pret mani vērsto kampaņu. Pēc dažām dienām Skype parunāju ar Sošņikovu. «Vai redzēji rakstu par sevi FAN?» viņš jautāja. «Viņi zina, ka tu drīz publicēsi rakstu, kas piesaistīs lielu uzmanību, tāpēc mēģina padarīt tevi par muļķi Krievijas auditorijas acīs.»

Soli pa solim, atklājot šo krāpšanas shēmu, man piezagās paranoja. Jo vairāk skaidroju to Sošņikovam, jo absurdāki šķita paša teiktie vārdi – tie aizvien vairāk līdzinājās tieši tādam samākslotam alibi, kuru būtu izgudrojis pieķerts CIP aģents. Troļļi bija izdarījuši vienīgo lietu, ko prata darīt, taču šoreiz tas bija izdevies patiešām lieliski. Viņi bija ieperinājušies manā prātā.

Viedokļi

Kudors: meli ir Krievijas politikas ierocis
Būtu naivi domāt, ka troļļi Latvijā nedarbojas, saka Andis Kudors, kura vadītais centrs vētījis troļļu fermu aktivitātes Krievijā. Arī Latvijas portālu vadība dalījusies novērojumos – pie konkrētu tēmu rakstiem parādās vienveidīgi komentāri par labu Kremļa politikai. Kudors pamanījis, ka pie rakstiem par notikumiem Ukrainā lasāmi vienveidīgi komentāri par ukraiņu karavīru zvērībām. «Aizdomas, ka tas ir organizēts darbs, reakcija uz atslēgas vārdiem.» Tomēr troļļu darbības komentāru sadaļās Kudoram nešķiet pārāk bīstamas, jo komentēšanas kultūra vairs nav tik populāra. Bīstamāka ir dezinformācija sociālajos tīklos, kurus informācijas ieguvei biežāk izmanto jaunieši, kuru politiskā pārliecība vēl nav attīstījusies. 

Trollis par tiešām bīstamu instrumentu var kļūt krīzes, konflikta situācijās, domā Kudors. Taču arī miera laikos šāda dezinformācija nav patīkama. «Tas jebkurā gadījuma ir nepatīkami, jo tiek izplatīti meli! Mūsu kaimiņvalsts mērķtiecīgi organizē melu izplatīšanu!» Tieši melus Kudors sauc par vienu no Krievijas nopietnākajiem politikas ieročiem. Nereti mērķis nav pārliecināt cilvēkus par savas versijas patiesumu, bet gan apmulsināt, pārpludinot informācijas telpu ar dažādām notikušā versijām, patiesībai ļaujot «noslīkt».

Drošības policija aicina ziņot
Analizējot procesus virtuālajā vidē, arī Drošības policija ir konstatējusi darbības, kam piemīt troļļošanas pazīmes. DP, kas uzrauga troļļu darbus, saka: šādu aktivitāšu intensificēšanās tradicionāli vērojama sabiedriski un politiski nozīmīgu notikumu laikā. Pēdējais piemērs, kuru min DP, ir noteiktu viedokļu izplatīšana virtuālajā telpā Austrumu partnerības samita laikā.

Troļļošana pagaidām nav krimināli sodāma, taču DP vērtējumā tendenciozi un sagrozīti komentāri, kas tiek apzināti izplatīti nolūkā diskreditēt Latviju un tās amatpersonas, nelabvēlīgi ietekmē demokrātiju un ilgtermiņā var radīt riskus nacionālās drošības interesēm. Tāpēc atbildīgā iestāde pievērš uzmanību šādiem gadījumiem, aicinot arī sabiedrību par tiem ziņot.