Kāds ir jūsu viedoklis par Krieviju?
Interesanti, ka vāciešiem un krieviem domas vieniem par otriem sāka pasliktināties jau pirms konflikta Ukrainā
Pew Research Center pētījums. Augusts, 2015. Aptaujātas 45 435 personas 40 valstīs
Žurnāla rubrika: Svarīgi
Augustā Aglonā
Svētki mudina aizdomāties par ticības vietu mūsu dzīvē
Lai arī augusta piecpadsmitajā dienā mans ceļš nevedīs uz Aglonu, lielais Romas katoļu baznīcas pasākums un ikgadējais rituāls nepaies nepamanīts. Dažādu iemeslu dēļ tieši šogad baznīcas svētki liek vairāk padomāt par ticības vietu un nozīmi cilvēka dzīvē un jo īpaši Latvijā.
Ticīgo ļaužu pieplūdums Latgales attālajā nostūrī ik reizi atgādina, ka šis apgabals nav tikai Latvijas «rūpju bērns» un ļaužu pamests bēdu pilns nostūris, kādu mēs to nereti redzam attēlotu plašsaziņā. Patiesībā tieši katoļticības izteiktā klātbūtne Latgalē senākos laikos un mūsdienās piešķir šim novadam īpašu, no citiem kultūrvēsturiskajiem apgabaliem atšķirīgu garīguma gaisotni un spīvuma dzirksti.
Lielā mērā pateicoties ticības nozīmei cilvēku dzīvē, latgalieši, par spīti grūtiem laikiem un varas spaidiem, ir saglabājuši savu latviskumu. Tā palīdzējusi Latgales iedzīvotājiem arī viņu sīkstajā cīņā ar padomju varu pagājušā gadsimta vidū, kad mežā patvērumu radušos garīgi stiprināja turpat klātesošie katoļu baznīcas pārstāvji.
Taču nav jābūt nedz katolim, nedz latgalietiem, lai šajās augusta dienās veltītu dažus pārdomu mirkļus kristīgās ticības nozīmes izvērtēšanai mūsu valsts un tautas dzīvē. Lai paraudzītos mazliet tālāk un saskatītu ko vairāk nekā tikai plašsaziņā nereti dominējošo virspusējo priekšstatu par kristiešiem kā ietiepīgiem un vecmodīgiem «tradicionālo» vērtību aizstāvjiem.
Kaut arī Latvijā esam paraduši lepoties ar seno baltu cilšu ticības ilgo noturību un ilgstošo ietekmi līdzās kristīgajai ticībai, nevaram noliegt, ka tieši caur kristīgo ticību un tā saukto Rietumu kristietību esam ar ciešākajām saitēm ievīti mūsdienu Eiropas tautu saimes kopīgajā rakstā.
Katoļu bazilika Aglonā, Krievzemes pierobežā, ir acīmredzams atgādinājums Latvijas eiropeiskajai piederībai, jo, neraugoties uz pārkrievošanas un ticības maiņas uzspiešanas politiku 19. un 20.gadsimtā, nosacītā robeža starp Austrumiem un Rietumiem joprojām ir Latgales austrumu pusē. Arī par to ik gadu augustā netieši atgādina katoļu baznīcas svētki.
Tomēr, pirmkārt un galvenokārt, ticība sākas un beidzas cilvēka dvēselē, jo attiecības ar apkārtējo pasauli un tās lielajiem mūžīgajiem jautājumiem jārisina katram pašam visa mūža garumā. Arī tādā ziņā kristīgās ticības klātbūtne Latvijā ir atstājusi neizdzēšamas pēdas, liekot cilvēkam gan apzināties savus grēkus, gan spēt tikt galā ar grēka smagumu brīžos, kad atlaides netiek dotas.
Liekas, ka tā nu cilvēks ir iekārtots, ka diezin vai kas cits, ar prātu apjausts un izskaitļots, var aizpildīt to dvēseles telpas daļu, kas tikai ticībai atvēlēta. Lai cik racionāla un šķietami pragmatiska būtu mūsu ikdiena sekulārā valstī un postmodernā laikmetā, pavisam dziļi un godīgi ieskatoties sevī, pašiem par pārsteigumu, joprojām varam atrast arī daudz no savu vecmāmiņu ticības. Lai to darītu, nemaz nav jābūt augustā Aglonā.
Nost no sliedēm
Izklausās pēc burlakromāna, bet tā ir dzīve — apcietināts viens no ilglaicīgākajiem un labāk apmaksātajiem valsts kalpotājiem Latvijas dzelzceļa prezidents Uģis Magonis. Pieķerts ar pusmiljona eiro kukuli mašīnā atceļā no Igaunijas, vēsta neoficiāli avoti. Menedžeris, kura atalgojums pārsniedz 100 tūkstošus eiro gadā un kurš nesen žurnālam Klubs klāstīja, kāda upurēšanās ir strādāt valsts labā, pašlaik nonācis stipri pieticīgākā valsts maizē.
Tas ir liels ķēriens KNAB, kas pēdējā laikā uzmanību piesaistījis nevis ar korupcijas apkarošanu, bet priekšnieka karošanu pret padotajiem. Interesanti, ka «lielo zivi» KNAB izcēlis tieši priekšnieka atvaļinājumā.
Tā ir liela pārbīde arī valsts pārvaldē, jo nepagāja pat diennakts kopš aizturēšanas, kad Magoni jau atlaida no amata. Acīmredzot pierādījumiem jābūt ļoti uzskatāmiem, jo līdz šim valsts izrādījusi nevarību un mīkstsirdību, pārvaldot stratēģisko transporta resursu — atcerēsimies kaut vai vilcienu iepirkumu čiku, Putina varas lokam pietuvinātā Krievijas dzelzceļa prezidenta Vladimira Jakuņina paglābšanu no iekļaušanas ES sankciju sarakstā un ministru spietošanu Magoņa šikajā jubilejā Rundāles pilī šopavasar, kur prominentākais viesis bija šis pats Jakuņins.
Nezinot detaļas, grūti spriest, vai liela uzņēmuma prezidenta personīga «piestrādāšana» par pusmiljona pārvadātāju liecina par piesardzību (viss jādara pašam!), vai pretēji — par nesodāmības sajūtu. Katrā ziņā valstij nu ir iespēja atrast dzelzceļa šefu, kurš ar igauņiem veido ērtu vilcienu satiksmi, nevis privātus naudas autopārvadājumus, un neseko Maskavas oligarhu tikumiem.
Radars pasaulē
Nedēļas notikumi pasaulē
Amerikas Savienoto Valstu prezidents Baraks Obama nācis klajā ar jaunu plānu cīņā pret klimata pārmaiņām, kura galvenais uzdevums ir vairāk nekā par trešdaļu samazināt CO2 izmešu piesārņojumu no akmeņogļu elektrostacijām. Amerikas Tīrās enerģijas plāna galīgā versija paredz pirmo reizi vēsturē noteikt šīm elektrostacijām oglekļa dioksīda izmešu ierobežojumu.
Starptautiskā reitingu aģentūra Standard&Poor’s samazinājusi Eiropas Savienības (ES) kredītreitinga nākotnes perspektīvu no stabilas uz negatīvu. Lēmuma iemesli ir atkārtota ES finanšu izmantošana, lai nodrošinātu augstāka riska finansējumu dalībvalstīm, to skaitā Grieķijai, kā arī Lielbritānijas iecere rīkot referendumu par dalību ES.
Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) apstiprinājis 1,7 miljardu ASV dolāru aizdevumu Ukrainai. Tā ir daļa no 17,5 miljardu dolāru vērtās četru gadu palīdzības programmas, par kuru panākta vienošanās martā, kad valsts ekonomika gandrīz sagruva pēc gadu ilgušās karadarbības austrumos. Ukrainai jāpanāk vienošanās ar aizdevējiem par kredītu pārstrukturēšanu.
Naftas cenas pasaules tirgū turpina samazināties galvenokārt lielā piedāvājuma dēļ. Lielākā cietēja ir Krievija, kurai samazinās budžeta ieņēmumi, krītot arī rubļa kursam, bet valsti vēl glābj iepriekš veidotie valūtas uzkrājumi. ASV jēlnaftas cena pirmdien nokritās pat zem 50 dolāriem par barelu, jo naftas ražotājvalstis Tuvajos Austrumos turpina iegūt naftu rekordlielā apjomā.
Lai gan Krievijas gaisa spēku lidmašīnu lidojumi Baltijas valstu tuvumā ir kļuvuši biežāki, NATO iecerējusi samazināt Baltijas gaisa telpas patrulēšanas apjomu. Pašlaik Baltijas debesīs patrulē 16 NATO iznīcinātāji, savukārt rudenī to skaits tiks samazināts līdz astoņiem.
Indijas okeāna Reinjonas salā atrastā lidmašīnas spārna atlūza oficiāli identificēta kā lidsabiedrības Malaysia Airlines pērn pazudušās reisa MH370 lidmašīnas Boeing 777 daļa. Atlūzas piederību pazudušajai lidmašīnai Boeing 777 atzinušas gan Francijas varas iestādes un kompānija Boeing, gan ASV Nacionālā transporta drošības valde un Malaizijas Civilās aviācijas departaments. Lidmašīna ar 239 pasažieriem un apkalpes locekļiem pazuda pērn 8.martā.
Ķīnas galvaspilsēta Pekina uzņems 2022.gada ziemas olimpiskās spēles, nolemts Starptautiskās Olimpiskās komitejas biedru balsojumā, kurā Pekina apsteidza Kazahstānas pilsētu Almati. Par Pekinu atdotas 44 balsis, bet Almati saņēmusi 40 balsis, tāpēc balsojums bijis pārsteidzoši līdzīgs. Sacensības notiks 2022.gada martā, ķīniešu jaunā gada laikā, un daudzi āra notikumi risināsies ar Lielo Ķīnas mūri fonā.
Internetam – cenzūras šķēres
Krievijas iedzīvotāji aptaujā atbalsta interneta cenzūru
Radars Latvijā
Nedēļas notikumi Latvijā
Konkurences padome (KP) uzlikusi 70 000 eiro naudas sodu 11 uzņēmumiem, kas ar konkurentiem bija saskaņojuši piedāvājumus a/s Latvijas Valsts meži kokmateriālu sagatavošanas iepirkumam. KP priekšsēdētāja Skaidrīte Ābrama pavēstīja par vēl vienas līdzīgas lietas pārbaudi ar citu uzņēmumu iesaisti, piebilstot, ka karteļa vienošanās kļuvušas par «vietējā biznesa pazīmi» arī būvniecības un autotransporta publiskajos iepirkumos.
Latvijas pludmales volejbolisti Aleksandrs Samoilovs un Jānis Šmēdiņš kļuvuši par Eiropas čempioniem. Latviešu tandēms Klāgenfurtē Austrijā Eiropas čempionāta finālā ar 2:0 (21:18, 21:18) uzveica itāļus Aleksi Ranjēri un Adrianu Karambulu, izcīnot zelta medaļas. Iepriekšējos divos Eiropas čempionāta finālos Samoilovs un Šmēdiņš kļuva par sudraba medaļniekiem.
Kazahstānas pilsētā Almati notikušajā 27.pasaules informātikas olimpiādē trīs Latvijas skolēni izcīnījuši medaļas. Zelta medaļu ieguvis Aleksejs Zajakins no Rīgas 89.vidusskolas, bronzas godalgas – Rīgas Valsts 1.ģimnāzijas skolnieki Aleksejs Popovs un Kristaps Čivkulis.
Valsts policijas ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvalde šogad martā vēlreiz izbeigusi skandalozo kriminālprocesu par līdzekļu izšķērdēšanu Dienvidu tilta būvniecībā. Pēc apjomīgas izmeklēšanas un ekspertīzēm atrastas neprecizitātes savulaik Rīgas domes noslēgtajos līgumos, taču neesot konstatēti pārkāpumi, kas būtu krimināli sodāmi. Jau ziņots, ka Valsts kontrole revīzijā norādīja uz vairāk nekā 27 miljonu latu (38 miljoni eiro) izšķērdēšanu.
Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete lūgusi viņu atbrīvot no darba partijas Vienotība valdē, pamatojot to ar lielu slodzi un citiem pienākumiem, kas liedz viņai apmeklēt sēdes. Partijas vadītāja Solvita Āboltiņa pieļāvusi – Kalnietes aiziešana saistīta ar vēlmi veidot jaunu politisko spēku, iespējams, pieaicinot Egilu Levitu un Ilzi Viņķeli. Kalniete uzsver, ka neatstāj Vienotību. Ne viņa, ne iespējamie domubiedri neapstiprina nodomu veidot jaunu partiju.
Amatā stājies jaunais Latvijas Universitātes rektors Indriķis Muižnieks, nomainot profesoru Mārci Auziņu. Muižnieka prioritātes būs administrācijas efektivitātes un studiju kvalitātes celšana, kā arī lielākas starptautiskas redzamības sasniegšana zinātnes virzienam un jaunās infrastruktūras attīstība.
Robežsargi uz valsts austrumu robežas 1.augustā aizturējuši 22 nelegālos imigrantus – Vjetnamas pilsoņus, kā arī viņu pārvadātājus – divus Latvijas un divus Krievijas pilsoņus. Meklēšanā un pēdu dzīšanā piedalījās vairākas robežsargu nodaļas, dienesta suņi un aviācija. Pavisam šogad aizturēti 239 nelegālie imigranti.
Satversmes tiesas (ST) tiesnese Kristīne Krūma no 15.oktobra nolēmusi pēc pašas vēlēšanās pamest amatu, lai kļūtu par Rīgas Juridiskās augstskolas prorektori. Amats kļuva vakants pēc tam, kad Mārtiņš Mits kļuva par Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnesi. Krūma uzsver, ka lēmums nav saistīts ar iekšējo klimatu ST un ar viņas aiziešanu nevienas lietas izskatīšana netikšot pārtraukta. Par ST tiesnesi viņu apstiprināja 2007.gadā.
Administratīvā rajona tiesa ir ierosinājusi administratīvo lietu par Saeimas lēmumu atbrīvot no amata Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes vadītāju Aināru Dimantu. Tiesa uzaicinājusi Saeimu iesniegt rakstisku paskaidrojumu, norādot, ka valsts dienesta amatpersonas nevar atlaist ar politisku, bet juridiskā pamatojumā balstītu lēmumu.
Asiņaini ceļi
Pērn bojāgājušo skaits uz miljonu iedzīvotāju Latvijā bijis vislielākais ES. Kopš 2010.gada uz ceļiem bojāgājušo skaits Latvijā samazinājies par 2,8%, salīdzinot ar ES mērķi samazināt to par 5% gadā.
Avāriju upuri Latvijā, 2014
(% pret 2013.gadu)
Dati: Satiksmes ministrijas ziņojums Ceļu satiksmes drošības plāna 2014.-2016.gadam uzdevumu izpildes gaita
Nedēļas citāts
Ernests zīmē
Tēvzemes sardze
«Kaut sāktos karš!»
Baznīcas pulcē dievlūdzējus izšūtos tautiskos kreklos, ielās rosās partiju aģitatori, populārā alus brūzī ironiskus sveicienus pasaules līderiem sūta alus etiķetes, bet Rietumukrainas pilsētu mieru caurstrāvo neatbildēts jautājums par nākotni
Jūs nevarat iedomāties, cik esmu laimīgs, ka beidzot atkal varu sarunāties krieviski – tikai ne ar krievu no Krievijas! Šos vārdus man saka Volodimirs, vīrietis vidējos gados, kurš pēcpusdienas pavada organizācijas Pravij sektor aģitācijas teltī Ļvovā, dalot informācijas materiālus un vācot naudu ukraiņu karavīru atbalstam.
Galīcijas metropole Ļvova ir Rietumukrainas pilsēta, kurā visus padomju gadus tikusi glabāta un lolota vispārdrošākā, visķecerīgākā un reizē visnāvējošākā ideja Krievijas impērijai – ideja par Ukrainas neatkarību. Mans sarunas biedrs strādā datoru tirdzniecības firmā, viņa jaunākais brālis patlaban karojot kādā no brīvprātīgajiem bataljoniem.
«Viņš reāli karo. Bet mūsu valdība jau baidās saukt lietas īstajos vārdos. Kāpēc to, kas patlaban notiek Ukrainas austrumos, oficiāli joprojām kautrīgi dēvē par pretterorisma operāciju?» Volodimirs ir neizpratnē. Kā jau no opozīcijas piekritēja gaidāms, viņš skarbi kritizē pie varas esošos: «Uz Eiropu, uz Eiropu! Bet ko viņi [politiķi] ir izdarījuši, lai mēs pakustētos Eiropas virzienā? Neko! Un cīņa ar korupciju? Izsmiekls! Pat Porohs [prezidents Porošenko] nav pārdevis savu šokolādes impēriju, kā tika solījis.»
Taču viņa cerības nav attaisnojuši arī Ukrainas sabiedrotie: «No Rietumiem skan balsis: mēs esam ar jums! Bet ko tas dod? Ja baidāties vai nespējat palīdzēt ar ieročiem un naudu, būtu kaut iedevuši bezvīzu režīmu kā Moldovai. Taču ne! Bet mums vajadzīga vismaz šī sajūta, ka esam Eiropas sastāvdaļa, ka esam jums vajadzīgi!»
Protams, Galīcija ir daļa no Eiropas. Pašreizējie Ļvovas, Ivanofrankivskas, Ternopoles, arī Aizkarpatu un Čerņivcu apgabali nekad nav bijuši Krievijas impērijas sastāvdaļa, Padomju Savienība tos sagrāba tikai 1939.gadā pēc Molotova-Ribentropa pakta noslēgšanas.
Ļvovā pirmo reizi nokļuvu 1982.gadā. Tolaik uzskatīju, ka Ukraina ir neglābjami pārkrievota, no tās palicis tikai nosaukums. Taču Ļvovā varēja sajust, ka Ukraina «vēl nav mirusi», kā šodien dzied valsts himnā. Ielās skanēja ukraiņu valoda, bet kafejnīcās varēja nogaršot lieliskas smalkmaizītes un slaveno Ļvovas kafiju Львівська кава.
Višivankās uz baznīcu
«Pats labi zinu, cik tas ir svarīgi ukrainim no austrumu novadiem – vienmēr atcerēties, ka pastāv vēl viena Ukraina,» – tā par Galīciju savos 2003.gadā publicētajos memuāros Ukraina nav Krievija teicis bijušais Valsts prezidents Leonīds Kučma.
Ļvovas Svētā Pētera un Pāvila grieķu-katoļu baznīcā, kas kalpo par vietējā armijas garnizona dievnamu, tagad redzama iesaukto karavīru bērnu zīmējumu izstāde. Daudzos no tiem attēlota līnija, kas sadala attēlu divās daļās. Kreisajā pusē redzami ziedoši dārzi, dzeltenas druvas, baznīcu kupoli, starojoša saule un koši zilas debesis, mātes ar bērnu ratiņiem. Labajā pusē – degošas mājas, draudīgas lidmašīnas un melni tanki ar sarkanām zvaigznēm uz sāniem. Dažos zīmējumos attēlots ukraiņu karavīrs, kurš pavērsis ieroci nosacīto austrumu virzienā, arī uzraksti: «Tēti, mēs lūdzam Dievu par tevi.» Dievnama dziļumā, gandrīz pie paša altāra, iekārtota piemiņas vieta no Ļvovas iesauktajiem un kritušajiem ukraiņu karavīriem. Jūlija sākumā tajā bija 135 fotogrāfijas.
Pie baznīcas sludinājumu dēļa piesprausts aicinājums «Uzdāvini karavīram višivanku! Tā sargās viņu un cels cīņas sparu!» ar norādēm, kad meitenes var nest savus rokdarbus uz dievnamu. «Višivanka» ir tautiskiem ornamentiem izšūts krekls, kas pēdējā laikā kļuvis par vienu no ukraiņu nacionālajiem simboliem, savadabīgu patriotisma mērauklu. Svētdienās jauni puiši uzskata par goda lietu ierasties baznīcā višivankā, daudzās Ukrainas pilsētās «višivanku maršos» ielās izgājuši tūkstošiem cilvēku.
Grieķu-katoļu jeb uniātu baznīca ir viens no stiprākajiem ukraiņu nacionālisma bastioniem. 1596.gadā toreizējā Žečpospoļitas valstī dzīvojošie ukraiņi un baltkrievi noslēdza īpašu līgumu (Brestas ūnija) ar pāvestu, kas pievienoja Romas katoļu baznīcai šajā teritorijā esošās Krievijas pareizticīgās baznīcas draudzes. No tā arī radušies dažādie šīs baznīcas nosaukumi – uniāti, grieķu-katoļu, Austrumu jeb Bizantijas rita katoļi.
Padomju varas iestādes apvainoja uniātu baznīcu sadarbībā ar nacistiem un 1946.gadā tās darbību aizliedza, pievienojot Krievu pareizticīgajai baznīcai. Tomēr uniāti turpināja darboties nelegāli, katakombu apstākļos. No pagrīdes šī baznīca iznāca tikai Gorbačova pārbūves laikā 80.gados. Pēkšņi atklājās, ka vairāki tūkstoši draudžu Ukrainas rietumos visus padomju gadus bija tikai formāli piederējušas pareizticīgajai baznīcai. Uniātu baznīca bija pati plašākā un ilglaicīgākā pagrīdes organizācija ne tikai bijušajā Padomju Savienībā, bet, iespējams, visā cilvēces vēsturē.
Ukraina mūsdienās ir viena no reliģiozākajām Eiropas zemēm. Svētdienas dievkalpojumos (parasti to ir pieci!) Ļvovas grieķu-katoļu baznīcas nereti ir tik pārpildītas, ka daudzi klausās liturģiju ārpusē. Dievkalpojumi parasti noslēdzas ar kopīgi dziedātu patriotisku dziesmu, kas patiesībā neiederas kanoniskajā kārtībā. Dievlūdzēju attieksme pret religiju ir dažāda – no ļoti dziļas ticības līdz ārējai paklausībai sabiedrībā valdošajam viedoklim, ka «iet baznīcā ir labi» un «ukrainiski».
Jaunuzcelta baznīca šodien ir neatņemama Rietumukrainas ainavas daļa, bet dažos Ukrainas centrālās un austrumu daļas ciematos, kur grieķi-katoļi ir neliela minoritāte, vērojama pavisam savāda aina: cita citai blakus slejas trīs ārēji gandrīz vienādas baznīcas. Zeltītie kupoli un krusti ar slīpo šķērssvītru liecina, ka baznīcas pieder pareizticīgo konfesijai. Ļoti iespējams, ka liturģija un sprediķi tajās skan tikai ukraiņu valodā. Patiesībā var izrādīties, ka šīs baznīcas atrodas savstarpējā konfliktā. Viena no tām pieder Maskavas patriarhāta Ukrainas pareizticīgajai baznīcai, otra – Kijevas patriarhāta Ukrainas pareizticīgajai baznīcai, bet trešā – Ukrainas Autokefālajai pareizticīgajai baznīcai. Divas pēdējās izveidojās, atšķeļoties no Maskavas patriarhāta drīz pēc Ukrainas neatkarības pasludināšanas.
Plaši apspriesta tēma Ukrainā – jūlija nogalē notikušajās Krievzemes kristīšanas (kas notika 988.gadā Kijevā) piemiņas svētkos Maskavas patriarhāta Ukrainas pareizticīgajai baznīcai piederīgais prezidents Porošenko apmeklēja nevis savas konfesijas dievnamu, bet gan Kijevas patriarhātam piederošo Svetā Vladimira katedrāli Kijevā.
Vatikānam pakļautā grieķu-katoļu baznīca trāpīgi raksturo Rietumukrainu un tās iedzīvotāju mentalitāti. Ukraiņi bieži uzsver, ka šīs baznīcas lielākā vērtība esot «lojalitāte Romai, apvienota ar Bizantijas un senās Kijevas Krievzemes mantojumu». Ukraiņu valodā notiekošā dievkalpojuma kārtība šajā baznīcā gandrīz neatšķiras no tās, kāda ir Krievijas pareizticīgajā baznīcā.
Taču tādas Eiropas, par kādu sapņo daudzi ukraiņi – monoetniskas un patriarhālas, tradicionālas un reliģiozas, kurā svētdienas rītā vīrs, sieva un kupls bariņš bērnu, tērpušies višivankās, kopā dodas uz baznīcu -, patiesībā jau vairs nav.
Prezidenti uz alus etiķetēm
«Mums ir slāviska, es pat teiktu, krieviska domāšana. Neesam gatavi kā jūs, baltieši, lēnām, soli pa solim realizēt reformas. Mētājamies galējībās, to pierāda visa jaunās, neatkarīgās Ukrainas vēsture,» pārdomās par savu identitāti ieslīgst kādas apavu un somu darbnīcas īpašniece, pie kuras esmu ienācis nomainīt saplīsušo mugursomas rāvējslēdzēju. Marija ir sajūsmināta, pēc ilgiem gadiem atkal satiekot latvieti. Jaunībā viņa sešas vasaras pēc kārtas «guculu brigādē» esot kaplējusi bietes Dobeles pusē.
«Mums vajadzīgs tāds līderis kā Saakašvili, kurš burtiski ar varu salauza Gruzijas padomisko kārtību. Par viņu var ņirgāties un smieties, bet pirmie darbi Odesas gubernatora amatā patiesībā ir ļoti pareizi. Kaut vai draudi ar buldozeru nojaukt oligarhu sabūvētos privāto pludmaļu žogus, kuru dēļ tautai liegta piekļuve jūrai. Ceru, ka viņš to arī izdarīs. Ticiet man, Ukrainā citādi nevar,» Marija turpina savu versiju par to, kā panākt pārmaiņas.
Iespējams, šīs nacionālās iezīmes ir iemesls, kāpēc rietumukraiņi tik ļoti cenšas distancēties no Krievijas – ja ne ar darbiem, tad vismaz vārdiem un simboliem. Ļvovas vecpilsētas sirdī, Tirgus laukumā, atrodas Alus teātris Pravda – brūzis un krogs vairākos stāvos un veikals. Cita starpā te var iegādāties alus šķirnes Obama Hope, Putin Huilo un Frau Ribbentrop. Pēdējā veltīta Vācijas kanclerei Angelai Merkelei – ironiskā pateicībā par viņas atbalstu Ukrainai. Visnaskākie pircēji ir poļu tūristi, kuri fotografē selfijus ar Putin Huilo pudeli rokā, uz kuras etiķetes redzams pliks Putins varas tronī, vienā rokā turot lelli – premjeru Medvedevu, bet otrā atombumbu.
Dažviet pilsētas ielās redzami māk-slinieciski grafiti ar uzrakstiem «Lemberg macht frei» un «Ar mums ir Dievs un kalašņikova automāts». Divdomīgi jociņi, spēlēšanās ar vārdiskiem simboliem no vācu nacistu laikiem «Arbeit macht frei» un «Gott mit uns». Lemberga ir vāciskais Ļvovas nosaukums.
Alejā iepretim Ļvovas operas teātrim ik pēcpusdienu pulcējas cilvēku grupiņas, parasti vīri jau pensijas gados, kuri diskutē par politiku. Nav pat jāiesaistās sarunā, lai dzirdētu vienu un to pašu plati, kas atkārtojas visur Ukrainā. Putins – «visu nelaimju cēlonis, absolūtā ļaunuma sakne». Prezidents Porošenko – «izgāzies, vēlēšanās visiem visu sasolīja, bet tagad nepilda solījumus», premjers Jaceņuks – «vienkārši prasts zaglis», Timošenko – «jau bišķi labāka, bet viņas laiks ir aizgājis».
Daudz skopāki savos vārdos ir partiju un kustību aģitācijas teltīs sēdošie vīri. Savus uzskatus pilsētā sludina Svoboda, Ukrop, Benderovec, Ruh, bet visbiežāk tomēr ielās redzams Pravij sektor, kura teltī arī sastapu jau minēto Volodimiru. Viņš enerģiski saka: «Kamēr pie varas paliek pašreizējie, nekas nemainīsies. Politikā jānāk jauniem cilvēkiem, vislabāk brīvprātīgo bataljonu komandieriem.»
Kara inerce
Nākamā sastapšanās ar puišiem no Pravij sektor gadās dažas dienas pēc Aizkarpatu apgabala Mukačeves pilsētā notikušās apšaudes starp miličiem un Pravij sektor kaujiniekiem. Černivcu pilsētas centrālajā laukumā iepretim Tarasa Ševčenko piemineklim uzcelta aģitācijas telts un simboliskas barikādes no autoriepām, rotātas ar melni sarkanajiem kustības karogiem.
Trīs braši paramilitārās formās tērpušies vīri dala lapiņas ar uzsaukumu: «Ukraiņu tauta! Sācies uzbrukums mūsu zemei, mūsu brīvībai, mūsu dzīvībai! Šoreiz ciniskais ienaidnieks noslēpies varas kabinetos! Pieteikts karš patriotiem, un neviens nezina, kurš kļūs par nākamo iekšējās okupācijas sistēmas ienaidnieku! Bet notikumi Mukačevē ir jaunās varas beigu sākums!»
Kas īsti notika Mukačevē, jautāju plecīgam bārdainim. «Nekas īpašs – vienkārši aizlikām priekšā kāju kontrabandai. Maidans parādīja, ka valsts varu dažās dienās var mainīt tūkstotis labi organizētu cilvēku. Bet mūsu ir simt reižu vairāk!»
Simtreiz vairāk – tas gan ir krietni pārspīlēti. Parlamenta vēlēšanās pērn oktobrī par Pravij sektor balsoja tikai 1% vēlētāju. Lai arī pēdējos mēnešos Pravij sektor popularitāte ir augusi, kopumā tā bija un paliek margināla organizācija, kas savu neproporcionāli lielo redzamību panāk ar skaļiem paziņojumiem masu medijos un čaklu aģitāciju pilsētu ielās.
«Nevis aizlika priekšā kāju, bet pastiepa ķepu, gribēja savākt savu daļu! Kāds acīmredzot negribēja dalīties un par to samaksāja,» savas domas par tikko dzirdēto Pravij sektor bārdaiņa versiju man blakus norūc višivankā tērpies večuks ar salmu cepuri galvā, īsts pasaku tēls. Turpinām sarunu kafejnīcas terasē netālajā pilsētas gājēju promenādē Kobiļanskas ielā. Apkārt ir elegantas jūgendstila fasādes, labi ģērbušies, skaisti un dienvidnieciski atraisīti cilvēki. Tā jau ir pavisam cita Ukraina, maza daļiņa no Bukovinas, kas 20.gadsimta negaidītajās ģeopolitiskajās pārmaiņās no Austroungārijas impērijas nonākusi jaunajā Ukrainas valstī. Izrādās, Vasilijs ir etniskais rumānis, kādu Černivcos daudz.
«Katru dienu lūdzu Dievu, lai šis karš beigtos. Bet karam ir inerce – ne jau tikai politiskā, arī materiālā. Daudzi no tā pelna, turklāt abās pusēs – armijas apgādātāji Ukrainā, kara komisariātu darbinieki, kuri izdala vai attiecīgi neizdala iesaukšanas pavēstes, krievu humānās palīdzības izdalītāji Donbasā, un tā līdz pēdējam sūda milicim, kurš stāv kontrolpostenī un ņem naudu par nosacītās robežas šķērsošanu,» viņš izklāsta savu skatījumu.
Korupcija ir Ukrainas televīzijas kanālos ļoti bieži dzirdēts vārds, tajā tiek vainoti visi – politiķi, ierēdņi, augstskolu pasniedzēji, miliči, autoinspektori, muitnieki, oligarhi. Kādā Ivanofrankivskas kafejnīcā esmu liecinieks skandālam, ko sarīko apmeklētājs, kuram neiztur nervi. Pārslēdzot televīzijas kanālus, bārmenis apstājas pie translācijas no Ukrainas parlamenta – Augstākās Radas. Tobrīd uzstājas Radikālās partijas līderis Oļegs Ļažko, kurš pazīstams ar visai agresīvu runas manieri. Šajā brīdī kādam kafejnīcas apmeklētājam neiztur nervi, un vīrietis sāk kliegt: «Esmu atnācis atpūsties, bet jūs pat te man neliekat mieru ar saviem…» un seko necenzētu vārdu jūra. Viņam piebalso vēl daži viesi.
Nepārtrauktas mobilizācijas un reizē nenoteiktības režīms nogurdina, izsmeļ cilvēkus, vienlaikus padarot agresīvus. Varbūt tieši tā ir visefektīvākā, visvelnišķīgākā Krievijas hibrīdkara taktika – it kā ir karš, bet reizē tā nav. Prātā nāk ukraiņu jauneklis, kurš Ļvovā man teica: «Kā es vēlētos, lai beidzot sākas karš, īsts karš starp Ukrainu un Krieviju! Tad vismaz būtu skaidrs, kas ir kas – gan globālajā pasaules politikā, gan tepat uz vietas!» To gan saka cilvēks 1000 kilometru attālumā no Donbasa, un nevar zināt, kādas būtu viņa domas, atrodoties tiešā frontes līnijas tuvumā. Taču ne sarunā ar šo jaunekli, ne citiem Rietumukrainas cilvēkiem tā arī nekļūst skaidra atbilde uz jautājumu – kas tālāk notiks ar milzīgo enerģijas impulsu, ko ukraiņu tautā atbrīvoja Maidana revolūcija?
Kas notika ar Elīnu?
Ar izmeklēšanu saistītie cilvēki nelabprāt runā par šo lietu, bet galvenā izmeklētāja aizgājusi no darba kriminālpolicijā. Vecāki uzskata – patiesība par viņu meitas nežēlīgo slepkavību joprojām nav atklāta. Prokuratūra pārliecinājusies, ka izmeklēšana tiešām veikta pavirši, taču – vai tas ko mainīs tiesvedībā, kas nonākusi jau apelācijas instancē?
No fotogrāfijas joprojām eksistējošajā profilā Draugiem.lv pretī raugās smaidīga tumšmate Elīna Pupiņa. Tieši ar saraksti šajā portālā sākās viņas un jurisprudences studenta Jāņa Gaigala draudzība, kas abiem izrādījās liktenīga. Elīnas vairs nav, viņu pirms trim gadiem brutāli nogalināja. Jānis ir apsūdzēts šajā slepkavībā.
Lai gan noziegums tika atklāts operatīvi un pirmā tiesu instance jau nolasījusi notiesājošu spriedumu, ap šo lietu joprojām virmo nekliedētas šaubas un aizdomas. Nesen pabeigtajā Ģenerālprokuratūras pārbaudē, kuras secinājumi ir nonākuši Ir rīcībā, teikts – policijas izmeklēšana bija nepietiekamā kvalitātē. Kā šī skaļā slepkavība, par kuru daudz ziņojuši mediji, tika izmeklēta?
Dzērumā sastrīdējās…
23 gadus vecās studentes Elīnas Pupiņas līķi atrada 2012.gada 18.maijā. Viņa puskaila gulēja uz dīvāna Jāņa Gaigala vienistabas dzīvokī Rīgā, Buļļu ielā. Meiteni atrada māsa un puiša draugi, uzlaužot dzīvokļa durvis pēc tam, kad vairākas dienas viņa nebija atsaukusies uz telefona zvaniem un Daugavpilī dzīvojošie vecāki lūdza meitu meklēt. Māsa Agnese gan bija saņēmusi pāris īsziņu no Elīnas, bet vēlāk izrādījās – tās patiesībā rakstījis slepkava, cerot novilcināt nozieguma atklāšanu. Kur puisis atradās vairākas dienas, kamēr slepkavība tika atklāta, policija nav noskaidrojusi. Gaigals liecinājis, ka bijis dzīvoklī vai staigājis apkārt pa pilsētu. Kad jaunieši uzlauza durvis, Jāņa dzīvoklī nebija. Draugiem līdzi bija atnācis Jāņa tēvs jurists Alfons Gaigals, taču viņš atteicies ieiet dzīvoklī. Uztraucoties par pazudušo dēlu, tēvam esot sākusi streikot veselība. Ieraugot meitenes līķi uz dīvāna, jaunieši izsauca policiju.
Izmeklēšana ritēja raiti, jo tās pašas dienas, 18.maija, vēlā vakarā Gaigals kopā ar tēvu ieradās Rīgas Kurzemes reģiona policijas iecirknī un atzinās pastrādātajā. Puiša versija: pirms trim dienām, 15.maijā, dzērumā ar draudzeni sastrīdējies un viņu smagi piekāvis. Sitieni bija zvērīgi, ar dūrēm vismaz astoņas reizes sitis meitenei pa galvu, visbeidzot ar celi iespēris pa seju. Jānis Gaigals teica policijai, ka nav gribējis draudzeni nogalināt, bet tiesu medicīnas eksperti secināja – pa galvu izdarītie sitieni bija meitenes nāves cēlonis. To, cik smagā reibumā nozieguma brīdī bija Gaigals, pēc vairākām dienām noskaidrot vairs nevarēja, bet mirušās meitenes organismā konstatētas 0,73 promiles alkohola. Ekspertīze neatklāja narkotiku pēdas ne upura, ne varmākas organismā.
Asinīm klāto Elīnu draugs vienaldzīgi atstāja guļam un aizgāja. Kad pēc pāris stundām atgriezies no pastaigas, sapratis – Elīna ir mirusi. Tālākās darbības puisis izmeklētājiem nosaucis par paniku. Savas asiņainās drēbes, bokseršortus ielicis veļasmašīnā, bet tā arī nav izmazgājis. Novilcis Elīnas drēbes un salicis sporta somā koridorā, asinis uz grīdas saslaucījis ar salvetēm un izmetis podā, asinis uz sienas notīrījis ar dvieli, kuru ielicis somā pie pārējā apģērba. Tur nonāca arī asiņainā gultasveļa. Salicis somā arī savas un Elīnas drēbes, kuras pirms tam atradušās uz dīvāna. Pusis pieļauj – novelkot līķim drēbes, arī apakšveļu, tās nejauši saplēsis. Citu vardarbību pret draudzeni neesot vērsis.
Lieta jau 16.augustā nonāca prokuratūrā, un pērn rudenī Rīgas Kurzemes rajona tiesas tiesnese Aija Oriņa atzina Gaigalu par vainīgu draudzenes slepkavībā, prokurores Intas Pumpures prasīto 14 gadu vietā piespriežot 10 gadus aiz restēm.
Šis spriedums cietušos un aizstāvību neapmierināja, tāpēc tiesāšanās pašlaik turpinās apelācijas instancē Rīgas apgabaltiesā. Mirušās vecāki mēģina panākt lietas pārkvalificēšanu pēc smagāka panta – par slepkavību, ja tā saistīta ar izvarošanu, – un vainīgā sodīšanu ar mūža ieslodzījumu. Apsūdzētā puse savukārt vēlas maigāku kvalifikāciju – smagu miesasbojājumu nodarīšana, kuru dēļ iestājusies nāve.
Izvarošanas versija
Trauksmi par iespējamiem pārkāpumiem nozieguma izmeklēšanā sāka celt meitenes vecāki – biologi Aija un Mihails Pupiņi. Saņemtajos lietas materiālos redzot, ka meita ir gandrīz kaila (viņai mugurā bija tikai blūze), un lasot par atsevišķiem saplēstiem apģērba gabaliem, arī apakšveļu, vecākiem radās aizdomas par seksuālu noziegumu. Meita izvarota grupā, notiekošo nezināmiem varmākām filmējot, un noslepkavota, lai seksuālo noziegumu slēptu – tādu versiju ir izvirzījuši sērojošie Pupiņi. Savukārt tas, ka ekspertīze netika veikta sporta somā saliktajām asiņainajām un saplēstajām drēbēm, arī Elīnas apakšveļai, vecākiem liek domāt par noziedzību pašā izmeklēšanā. Satraucoši, ka, piemēram, meitenes auskars tika atrasts tikai tiesā, kad, pārbaudot somas saturu, rota no tās izkrita. Rādot līķa attēlus pašu atrastiem ekspertiem, arī ārvalstīs, Pupiņi saņēma apstiprinājumu savai teorijai.
Tomēr eksperti, kuri pētīja līķi klātienē un uz sekcijas galda, izvarošanas versiju noliedz. Pieredzējušais tiesu medicīnas eksperts Juris Straubergs, kurš jau nozieguma vietā apskatīja nogalināto meiteni, sarunā Ir lakoniski skaidro – par izvarošanu liecina sperma, kuru var atklāt sekcijā, taču tas nav vienīgais seksuāla nozieguma signāls. Uz cietušās ķermeņa paliek arī citas pēdas, piemēram, zilumi stilbu iekšpusē, kad varmāka ar spēku mēģina iekļūt upura ķermenī, sasitumi, iekšējas traumas un plīsumi dzimumorgānos. Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centra tanatoloģijas nodaļas vecākā tiesu medicīnas eksperte Ināra Ščerbinska meitenes līķa ekspertīzē un sekcijā secināja – makstī, mutes dobumā un taisnajā zarnā sperma netika atrasta. Vēlāk tiesā eksperte apliecināja, ka, arī apskatot meitenes dzimumorgānus, nekas nav liecinājis par iejaukšanos. Tāpēc izvarošana, vēl vairāk – grupveida, ir izslēgta.
Tomēr to, ka izmeklēšanā bijuši trūkumi, norāda arī aizstāvība. Gaigala advokāte Guna Kaminska sarunā Ir atzīst: «Varu daļēji piekrist viedoklim, ka izmeklēšana varēja būt rūpīgāka.» Tikai advokāte uzskata, ka, pārbaudot arī citus priekšmetus, noteikti būtu atrasti pierādījumi par labu apsūdzētajam, piemēram, veicot datora ekspertīzi, kuru cietušie uzskata par izmantotu nozieguma filmēšanā, šī versija varētu atkrist. Tomēr izmekētāji datoru ekpertīzi neveica. Nav pieprasītas arī telefonsarunu izdrukas. Nav notikusi apsūdzētā puiša psihiatriskā ekspertīze.
Izmeklētāju kļūdas
Lietas materiālos redzams, ka kriminālprocesa virzītāja izmeklēšanas stadijā Lelde Vaice, kura nozieguma vietā ieradās ar izmeklētāju grupu un ekspertiem, lūdza pārbaudīt tikai asinis uz puiša šortiem, veikt to DNS analīzi, noteikt puiša un meitenes asinsgrupu, kā arī noskaidrot, kādas grupas asinis ir uz palaga un pārvalka, vai zem cietušās nagiem ir citas personas DNS. Eksperti secināja – asinis uz šortiem ir cietušās, bet uz palaga un pārvalka ir abu – gan upura, gan uzbrucēja – asinis, bet zem Elīnas nagiem citu personu DNS nav. Tiesā Vaice liecināja, ka nav uzskatījusi par nepieciešamu veikt somā atrasto drēbju analīzes.
«Man nav tiesību izteikt pieņēmumus, es uzturu apsūdzību,» pirms debašu runas apelācijas instancē, jautāta par iespējamajām neizdarībām izmeklēšanā, žurnālam sacīja prokurore Pumpure. Tas, ka tiesa pirmajā instancē ir pieņēmusi notiesājošu spriedumu, liecina, ka ir bijis pietiekami daudz pierādījumu, bilst prokurore, no garākas sarunas atsakoties.
Pirmās instances spriedumā lasāms, ka tiesai nav radušās šaubas par ekspertu darbu, arī izmeklētāju rīcībā pārkāpumi vai ieinteresētība lietas iznākumā nav saskatīta.
Neskaitot tiesu, šo lietu dažādās tās stadijās pēc Elīnas vecāku iesniegumiem vērtējušas vairākas institūcijas, pārkāpumus neatrodot. Par iespējamu slepkavības pēdu slēpšanu 2013.gada 9.janvārī tika sākts arī kriminālprocess, taču izmeklēšanā aizdomas neapstiprinājās, un pēc apjomīga darba tas 2013.gada 28.oktobrī izbeigts. Arī Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs pārbaudīja iespējamās korupcijas pēdas šajā lietā, taču arī neko neatrada.
Tomēr iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis (Vienotība) pēc medijos izskanējušās informācijas par trūkumiem izmeklēšanā šopavasar vērsās pie ģenerālprokurora Ērika Kalnmeiera, lūdzot savas kompetences ietvaros izvērtēt izmeklēšanas kvalitāti šajā kriminālprocesā.
Nesen, 15.jūnijā, pabeigtā pārbaude, kuru ar parakstu apzīmogojis virsprokurors Aivars Zgirskis, pārkāpumus tomēr atklājusi. Ir rīcībā esošie Rīgas tiesu apgabala prokuratūras secinājumi par pārkāpumiem liecina – Pupiņu bažas par izmeklēšanas kvalitāti tomēr bijušas pamatotas.
Prokuratūra norāda uz vairākiem pārkāpumiem pirmstiesas izmeklēšanas laikā policijā. Proti, nozieguma vietas, Gaigala dzīvokļa, apskate notikusi nekvalitatīvi un pavirši, nav izmantoti speciālie līdzekļi, piemēram, tā dēvētā sarkanā lampa, ar kuru meklē bioloģisko materiālu – asinis, spermu. Formāla un pavirša bijusi notikuma vietā izņemto priekšmetu – somas ar drēbēm un gultasveļu – apskate, kas veikta tikai 1.jūnijā, proti, divas nedēļas pēc pierādījumu izņemšanas no dzīvokļa.
Iepazīstoties ar prokuratūras secinājumiem, vēstulē Kozlovskim 2.jūlijā arī policijas priekšnieks ģenerālis Ints Ķuzis piekrīt: «Minētās darbības nav veiktas pietiekami kvalitatīvi, un, iespējams, nav izmantoti visi pieejamie speciālie līdzekļi.» Vienlaikus Ķuzis uzsver – nozieguma vietas apskate notika uzraugošā prokurora klātbūtnē. Prokurors Aleksejs Sergejevs, kurš lietu uzraudzīja pirmstiesas izmeklēšanā, jau ir sodīts saistībā ar šo lietu. Iespējams, tas bijis pirmais signāls par šīs izmeklēšanas problēmām. Rīgas Kurzemes rajona prokuratūras virsprokurors Sergejevam jau 2013.gadā piemērojis disciplinārsodu – rājienu par nolaidību, pildot amata pienākumus, un sodītā prokurora vietā nāca pašlaik apsūdzību uzturošā Pumpure. Sodītais prokurors atteicās par izmeklēšanu runāt ar Ir, bet prokuratūras pārstāve Aiga Eiduka sacīja – šis disciplinārsods nekādi nav ietekmējis lietas izmeklēšanas kvalitāti, arī korupcijas riski nav saskatāmi.
Policijas priekšnieks savā vēstulē Kozlovskim arī uzsver, ka kriminālprocess izmeklēts īsā laikā, bet «pieļautie izmeklēšanas trūkumi nav ietekmējuši Jānim Gaigalam celto apsūdzību». Tāpēc tiesas tālāko gaitu šī pārbaude neietekmēs.
«Procesuālā ekonomija»
Kāpēc pārkāpumi notika? Pēc apsūdzētā pieteikšanās izmeklētājiem šķitis, ka lieta ir skaidra, tāpēc ekspertīzes noteiktas minimālā apmērā, papildu pārbaudes uzskatot par liekām – tā Ir saka kāds zinošs avots policijā, kurš publiski izteikties nevēlas. Viņš to sauc par procesuālo ekonomiju.
Runāt atklāti par šo kriminālprocesu nevēlas daudzi, sakot – izteikumus var traktēt kā spiedienu uz tiesu. Pirmstiesas procesa virzītāja Lelde Vaice pēc šīs lietas izmeklēšanas kriminālpolicijā vairs nestrādā, kopš 2012.gada septembra viņa ir Kārtības policijas vecākā inspektore Saulkrastu iecirknī. Policijā saka – tā bija viņas pašas izvēle. Sazināties ar inspektori Vaici neizdodas, jo viņa pašlaik atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā.
Policists Edgars Korsaks, kurš arī piedalījās izmeklēšanā, Ir saka – tiesā esošu lietu nav tiesīgs komentēt, un piebilst: kopš nozieguma ir pagājis ilgs laiks, un detaļas vairs tik labi neatceras. Īsajā komentārā viņš atminas, ka nozieguma vieta Gaigala dzīvoklī bijusi satīrīta, izmazgāta, no virsmām noslaucītas asinis. Visu, ko varēja, izmeklētāji no dzīvokļa izņēma – arī somu ar asiņainajām drēbēm, bet apskatījuši tikai tad, kad bijis laiks. Policists piebilst, ka viņš nav bijis tas, kurš pieņēma lēmumus, jo izmeklēšanu vadīja Vaice, un garākās sarunās neielaižas.
Līdzīgi uzsver arī tiesu medicīnas eks-perts Straubergs – bijis eksperts tiesā, kura pašlaik ir procesa virzītāja, tāpēc par konkrēto lietu runāt nevar, taču piekrīt Korsaka teiktajam par satīrīto nozieguma vietu. Par eksperta darbu viņš piekrīt pastāstīt, tikai abstrahējoties no konkrētās lietas. Ieskicējot sava darba specifiku, Straubergs atklāj, ka līķi viņš apskata pēc tam, kad nozieguma vietu inspicējis eks-perts kriminālists. Sākumā līķi apskata vizuāli, pārliecinās, vai ir cīņas pēdas. Pieredzējušam ekspertam pietiekot uzmest aci, lai nojaustu, kas ir noticis un kādas pēdas jāmeklē. Tad seko līķa iztaustīšana, traumu pārbaude. Nāves laiku nosaka, izmērot mirušā ķermeņa temperatūru.
Eksperts noraida pārmetumus par visu pierādījumu nepietiekamu pārbaudīšanu. Nerunājot par konkrēto lietu, viņš saka – dažreiz izmeklētāji pārcenšas, baidoties kaut ko palaist garām, savāc ļoti daudz pierādījumu, un laboratorija «aizrijas». «Pierādījumi ir jāizņem mērķtiecīgi.» Runa ir ne tikai par laboratorijas noslogošanu, bet arī par izmaksām. Piemēram, paternitātes pārbaudei divu DNS paraugu testēšana izmaksā apmēram 250 eiro. «Iedomājieties – slepkavības lietā var būt 30 un 40 paraugu,» uz izmaksām norāda eksperts. Straubergs saka – varbūt kaut kas netika izdarīts, taču runāt par to, ka būtu noticis cits noziegums, kurš nav atklāts, nav pamata. Tam piekritusi arī tikko pabeigtā prokuratūras izmeklēšana.
Resursu trūkums
Ministra Kozlovska iniciētās izmeklēšanas rezultātus iesaistītie oficiāli nekomentē. Prokuratūras pārstāve Eiduka saka – atbilde ministram ir nosūtīta, un tās saturu ir tiesīgs izpaust tikai saņēmējs. Savukārt ministra pārstāve Daiga Holma atbild – procesa virzītājs ir tiesa, un ministrija komentārus par kriminālprocesu nevar sniegt. Taču piebilst, ka pārbaudē konstatētie apstākļi nav ietekmējuši celto apsūdzību.
Lai gan pārkāpumi tomēr ir atrasti, slikti strādājošie policisti disciplinārsodu nesaņems. Likums ļauj ierosināt disciplinārlietu, ja kopš pārkāpuma izdarīšanas nav pagājis vairāk par diviem gadiem, bet tagad šis termiņš ir pagājis. Tomēr jācer, ka šīs kļūdas būs mācība, jo policijas šefs Ķuzis liks kriminālpolicijas vadībai turpmāk domāt par izmeklēšanas kvalitātes celšanu.
Galvenais kriminālpolicists Andrejs Grišins vēl pirms Kozlovska ierosinātās izmeklēšanas beigām sarunā ar Ir atzina – problēmas ar izmeklēšanu policijā ir. Viņš to pamato ar skaitļiem: 736 profesionālajiem izmeklētājiem jāizmeklē vidēji 50 tūkstoši kriminālprocesu gadā. Krīzes dēļ sarucis arī pieredzējušo izmeklētāju skaits policijā – Rīgā 77% no visiem krimināllietu izmeklētājiem šo darbu dara mazāk nekā 10 gadus. Grišins pirms diviem gadiem, būdams Rīgas policijas šefs, pētījis personāla situāciju Rīgas Kurzemes iecirknī, kurš izmeklēja arī Pupiņas lietu. Secinājums – tajā strādā tikai četri darbinieki, kuru stāžs ir virs pieciem gadiem: priekšnieks, vietnieks, operatīvais darbinieks un viens izmeklētājs. Pārējie izmeklētāji kriminālpolicijā strādājuši divus trīs gadus.
Taču noslogotība nevar būt attaisnojums sliktam darbam, piekrīt Grišins. Tāpēc policija strādā pie izmeklētāju atslogošanas. Proti, izpētot Eiropas Savienības valstu praksi mazāk smagu kriminālpārkāpumu izmeklēšanā, secināts, ka Latvijā šādu noziegumu izmeklēšanā ir vislielākais noformējamo dokumentu skaits. Izmeklējot zādzību no veikala, Latvijā jānoformē 26 dokumenti, savukārt, piemēram, Lietuvā 14, bet Igaunijā – 9. Samazinot šo birokrātisko slogu, izmeklētājiem atbrīvotos jauda smagu un sevišķi smagu noziegumu izmeklēšanā, cer Grišins. Grozījumi normatīvajos aktos, kas paredz atvieglot mazo kriminālprocesu izmeklēšanu, jau ir sagatavoti un tagad jāvērtē Saeimas deputātiem.
Vecāki ies līdz galam
Kad konvojs Rīgas apgabaltiesas zālē ieved rokudzelžos saslēgto apsūdzēto Jāni Gaigalu, viņš ar galvas mājienu pasveicina tēvu, kurš vienīgais no tuviniekiem atnācis uz apelācijas tiesas sēdi. 28 gadus vecais puisis ir sportiskas miesasbūves, ģērbies melnā uzvalkā, spīdīgās lakādas kurpēs, neskuvies. Modīgās frizūras – īsās grebenes, kādu apsūdzētais nēsāja brīvībā, – vietā nācis gluds griezums. Puisis nervozē. Kad runā, atbildot uz tiesas jautājumiem, bungo pa koka apmali, kas atdala viņu no pārējiem zālē sanākušajiem. Ar advokātes Kaminskas starpniecību viņš sarunu Ir atsaka. Tēvs pirms sēdes ir lakonisks – kā tiesa lems, tā būs.
Savukārt Elīnas vecāki ir apņēmušies par savu taisnību cīnīties līdz galam. Pupiņi uz apsūdzēto neskatās, pa kādam vārdam pārmij savā starpā. Mihails Pupiņš virs tiesnešu krēsliem pamanījis salauztu Latvijas ģerboni – lauvai nolauzta viena ķepa un ozollapu zars, uz kura tā stāv. Augusta beigās Pupiņi šīs tiesas priekšā uzstāsies ar savu debašu runu. Gaidāms, ka šoruden savu verdiktu smagajā krimināllietā teiks arī apelācijas instance. Lietā iesaistītajiem tad paliks vēl tikai kasācijas instance, kura lietu pēc būtības nevērtē, bet vērtē, vai procesā nav pieļauti pārkāpumi un ir ievēroti likumi. Ja Latvijā visas iespējas būs izsmeltas, Pupiņi saka – gatavi vērsties arī Eiropas Cilvēktiesību tiesā.
«Es demisiju nerakstīšu»
Premjerministre Laimdota Straujuma par krīzi koalīcijā, savām «sarkanajām līnijām» un Vienotības restartu
Pēdējās nedēļās, kopš Laimdota Straujuma devusies atvaļinājumā, publiski uzvirmo konflikti koalīcijā saistībā ar bēgļu uzņemšanu, un tiek spriests, vai Vienotības priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa necenšas panākt valdības krišanu, lai pati varētu kļūt par premjerministri.
Nacionālās apvienības līderi apliecinājuši, ka negrasās gāzt valdību, savukārt Zaļo un Zemnieku frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis izteicies, ka varētu atbalstīt Āboltiņas kļūšanu par premjerministri, un aicinājis koalīcijas partnerus rīkoties izlēmīgi: «Es gribētu teikt – kolēģi, kaut ko dariet! Vai nu NA, gāziet to valdību, lai ir labāka, kas kārtīgāk risina bēgļu jautājumus. Ja neapmierina esošā situācija, Vienotībai kaut kas jādara. Vai viņi tiešām maina valdību vai maina premjeri, vai ko. Tāda situācija kā pašreiz ilgi palikt nevar.» Savukārt ZZS «premjera kandidāts» Aivars Lembergs izteicies, ka politisku iemeslu valdības krišanai nav, bet esot personiski faktori: «Piemēram, cilvēks [premjerministre] nogurst vai viņam apnīk.»
Ko par nokaitēto situāciju saka pati premjerministre? Laimdota Straujuma piekrita Ir intervijā skaidrot savu nostāju, pirms koalīcija sanāk uz apspriedi 10.augustā, kad premjerministre atgriezīsies darbā pēc atvaļinājuma.
Vai uzskatāt, ka jūsu atrašanās amatā ir apdraudēta?
Nē! Es negatavojos demisionēt noguruma vai kāda cita iemesla dēļ. Bet nekad jau nevar apgalvot, ka valdība strādās trīs gadus līdz vēlēšanām. 10.augustā koalīcijas padomes sēdē izrunāsim koalīcijas līgumu, kurš, kā zinām, ir vairākkārt no visām pusēm pārkāpts.
Arī no Vienotības?
Vienotība un NA nobalsoja par atklātām prezidenta vēlēšanām un pārkāpa [koalīcijas līgumu]. Tagad mums ir dažādi viedokļi par bēgļiem. Tā ir ārkārtīgi sarežģīta tēma. Man nāk prātā, kā es bērnībā lasīju rozīnes no kliņģera un mamma vienmēr bāra. Es arī gribētu risināt tikai jaukos jautājumus un nerunāt par nepatīkamām lietām. Ir bēgļi, ir Grieķija, un es nevaru solīt, ka priekšā nebūs daudz [nepatīkamu] jautājumu.
Bēgļi ir jautājums par solidaritāti, par cilvēkiem, kuri mūk no kara, no politiskām vajāšanām. Mēs esam Eiropas Savienībā. Mums jāapzinās – ja Itālijā parkos guļ cilvēki, mēs nevaram piekrist, ka viena valsts nes visas grūtības. Jo, kad mums vajag lauksaimniekiem prasīt atbalstu, tad jāapzinās, ka nauda nāk no maksātājvalstīm. Tas ir solidaritātes jautājums. Es saprotu arī otru pusi – tas ir drošības jautājums, ticību jautājums. Viens ir skaidrs – mēs valdībā esam apņēmušies neņemt nevienu bēgli, kamēr nebūs mehānisma, kā šeit darbosimies ar 250 cilvēkiem. Tas nav skaits, ko Latvija nevar uzņemt un integrēt savā sabiedrībā. Tas nav tas skaitlis.
Kāds daudzums būtu par daudz?
Ir runa par 250 cilvēkiem. Šis ir vienreizējs process, un ne kopumā ES, ne Eiropas Komisijā netiek runāts par kādu [tālāku] soli. Es saprotu – cilvēkiem ir bažas, ka nāks vēl un vēl, un vēl, bet es domāju, ka Eiropai jāskatās pašai. Ir citi mehānismi, kā apturēt bēgļu plūsmas – attīstības atbalsts Āfrikas valstīm un mērķtiecīgi tām valstīm, kur varētu izvietot bēgļus, kur nav kara.
Otrs jautājums būs Grieķija. Personīgi es uzskatu, ka mēs esam izgājuši reformu procesu, un es negribu, lai Latvija maksātu kaut centu par Grieķijas ekonomikas nevarību. Viena lieta ir aizdošana, bet ir nepieciešams mehānisms. Jāaizdod etapos. Nevaram aizdot visu naudu un tad skatīties. Jābūt absolūtai pārliecībai, ka ekonomika Grieķijā atjaunojas. Šobrīd esmu bažīga. Ir prieks, ka grieķi pieņēma lēmumus parlamentā, bet galvenais ir tos izpildīt. Ja neizpilda, tad neredzu, kā mēs liekam naudu [Grieķijas glābšanas plānā] un kā tā nauda nāks atpakaļ. Šis jautājums tūlīt būs jālemj, 10.augustā ir jābūt skaidrībai. Es gribu, lai [koalīcijā] ir skaidrs – mēs meklējam risinājumus vai cits citam sakām: es ņemšu tos labos jautājumus, bet tu ej pa priekšu un ņem visus, kas nav odziņas, un dari. Vai nu mēs – trīs partijas – varam kopā meklēt risinājums, nevis cita citu grūstīt, vai nevaram.
Un kas notiek, ja nevarat?
Nu, tad nevaram.
Vai tas nozīmē, ka būs jauna valdība?
Es nedomāju, ka tagad būs. Viena lieta, kas iet publiski, bet vismaz telefoniski [man saka], ka visi meklēs risinājumus.
Arī NA, kas rīko piketu pie valdības ēkas?
Vakar (intervija notiek 30.jūlijā – red.) ar [NA līdzpriekšsēdētāju] Gaidi Bērziņu runājām. Viņiem partijā arī nav vienkārša situācija. Ir nacionālās identitātes saglabāšana, kuras dēļ viņi vispār nepieļauj bēgļus, bet, no otras puses, ir izpratne – nevaram norobežoties, uzcelt sienu un Latvija viena dzīvot aiz savas sienas. Es ļoti ceru, ka 14.augustā Nacionālās attīstības padomes sēdē [tieslietu ministrs Dzintars] Rasnačs atnāks ar perfekti izcilu prezentāciju, kā uzlabot tiesiskuma jautājumus, lai uzņēmējdarbību nekavē. Jo mums ir no uzņēmējiem savākts jautājumu bloks, kas tieslietu sistēmā kavē [strādāt], un tas ir nosūtīts ministram. Viņam ir jādod atbilde. Ļoti ceru, ka NA nevis kliegs un baidīs, ka nupat notiks kaut kas slikts – tie 250 [bēgļi] -, bet darīs reālus darbus, lai attīstītu tautsaimniecību, jo bez tautsaimniecības nekur mēs netiksim. Nedomāju, ka 10.augustā [koalīcijā] nevarēsim vienoties par konkrētiem risinājumiem, bet ir svarīgi, lai mēs izbeigtu audzēt populismu un domātu, kā Latvijai iet uz priekšu.
NA tagad runā, ka varētu Satversmes tiesā apstrīdēt lēmumu par bēgļu pieņemšanu. Vai tā būtu sarkanā līnija, pēc kuras NA vairs nevarētu atrasties valdībā?
Ja vienojamies, ka izpildām koalīcijas līgumu, tad vairs nav Satversmes tiesas.
Bet ja viņi aiziet uz ST?
Tad viena partija izkrīt.
Jūs atlaistu NA ministrus?
Domāju, ka jā.
Daudz runā, ka valdība tiek šūpota tāpēc, ka Āboltiņas kundze vēlas kļūt par premjerministri. Vai esat no viņas dzirdējusi tādu vēlmi?
Nē. Bet tiešām, ja valdība krīt, tad ir jautājums – ko pēc tam? Eiropas, pasaules praksē partijas vadītājs ir valdības vadītājs, kas, manuprāt, ir diezgan pamatoti, jo citādi veidojas divi vadības un lēmumu pieņemšanas centri.
Varbūt jums jākļūst par partijas vadītāju?
Partijā pašlaik ir zināma stagnācija, mēs visi to redzam. Partijai vajadzīgs restarts. Jauni cilvēki, jaunas idejas. Es negribu teikt «revolūcija», bet evolūcija, attīstība.
Tātad jūs domājat, ka arī Āboltiņas kundzei būtu jāatkāpjas, jānoiet malā un jāļauj jauniem cilvēkiem pārņemt vadību?
Ir vajadzīgi jauni cilvēki, jā. Jautājums – kā un kad? Cik zinu, Āboltiņas kundze pēc zināma laika ir gatava arī iet prom.
Prom no politikas?
Jā. Bet es negribu, lai mēs tagad koncentrējamies uz Āboltiņas kundzi. Neatkarīgi no Āboltiņas kundzes partijai ir vajadzīgi cilvēki. Reģionos mums ir ļoti daudz labu cilvēku, bet ir jāuzlabo mehānismi, kā idejas, kādas ir, piemēram, Jānim Rozenbergam no Cēsīm vai Monvīdam Švarcam no Rēzeknes, atnāk līdz šejienei. Jāiesaista partijā cilvēki reģionos.
Jūs būtu gatava uzņemties šādu iniciatīvu?
Es patlaban negribu atbildēt uz jautājumu, vai esmu gatava. Drīzāk es gribētu, lai nāk cilvēks, nomaina mani vai Solvitu – ka valde demokrātiski izvirza šo cilvēku. Es nesaku, ka šodien vai rīt, bet es šo procesu tādu redzu.
Patlaban notiekošais tomēr liek domāt, ka bija pamats valdības veidošanas laikā izplatītajām runām, ka valdība domāta tikai prezidentūras laikam…
(Smejas.) Es pati tā runāju.
…un ka pēc prezidentūras nāks īstā valdība. Vai šīs prognozes tagad piepildīsies?
Es neparedzu, ka tuvākajos mēnešos Vienotība gāzīs valdību. Man nav plānu rakstīt iesniegumu, ka esmu nogurusi, un Āboltiņa nāk vietā. Bet budžets nāk, un jūs zināt, cik tur ir gribēšanu. Ir pilnīgi skaidrs, ka es neesmu gatava samazināt fiskālos kritērijus. Pilnīgi noteikti ne. Protams, katram ministram ir savas politiskās [idejas], bet es neatkāpjos no tā, kas ir mūsu mērķi. Tā ir aizsardzība. Tā ir iekšējā drošība. Tā ir veselība un, protams, izglītības reforma. Ir dažādas citas lietas, kas budžetā tāpat parādīsies kā obligāti nepieciešamas, piemēram, Latvijas simtgade, tādas speciālas lietas.
Tātad jūsu sarkanā līnija budžetā ir fiskālā stabilitāte?
Jā. Vienkārši nav iespēju.
Vai ir iespēja, ka varētu tikt paaugstināti nodokļi?
Ne PVN vai kādi būtiskie [nodokļi]. Būs ļoti smaga diskusija par iedzīvotāju ienākuma nodokli. Jau Dombrovska valdības laikā ir pieņemts lēmums, ka [IIN par] 1% samazina. Es neredzu, kā varēsim samazināt.
Par minimālo algu – Vienotība ir solījusi, bet es personīgi neredzu, ka mēs varētu nākamgad par 40 eiro palielināt minimālo algu. Kaut ko noteikti palielināsim, bet tad jāvienojas ar darba devējiem. Tāpat ir jautājums par sociālo nodokli. Vai varēsim, kā darba devēji gaida, kompensēt tā vai citādi ar sociālo nodokli to, ko [nesamazināsim] no IIN. Vai daļu, ko varbūt noņemam no sociālā nodokļa, ieviešam kā veselības nodokli.
Kā būs ar neapliekamā minimuma diferencēšanu?
Finanšu ministrija ir izstrādājusi mehānismu. Prezentējām trīspusējās sadarbības padomē, kur nebija aplausu no darba devējiem. Iespējams, ir jāuzlabo mehānisms, bet uz to mēs iesim 2016.gadā, tas ir paredzēts.
Jūs sakāt, ka Vienotība nav ieinteresēta gāzt valdību. Taču pagājušajā nedēļā Solvita Āboltiņa Delfos publicēja neredzēti asu uzbrukumu Dzintaram Rasnačam, kurā viņu pēc būtības nosauca par nekompetentu, cinisku, bez politiskās gribas. Vai jūs nedomājat, ka ar šādiem uzbrukumiem Āboltiņa mēģina izprovocēt konfliktus koalīcijā?
Tas jāprasa Solvitai, kāpēc viņa tieši tai mirklī [rakstīja] tieši par Rasnaču. Bet šīs sajūtas personīgi radās arī, piemēram, vakar, kad NA nāca ar saviem paziņojumiem. Es Gaidim Bērziņam teicu – ir lietas, kas ir jādara, bet jūs cilvēkus biedējat, musināt. Ir vienkārši savākt veselu rindu organizāciju [piketam], bet – ko pēc tam? Tas ir mans jautājums – vai saprotat, ka mēs nevaram uzcelt mūri, nevaram šeit dzīvot vieni. Mēs esam Eiropas Savienībā. Mēs esam NATO. Renzi kungs, Itālijas premjers, saka: manas lidmašīnas šeit lido, un es to maksāju, lai aizsargātu jūs. Mēs nevaram dzīvot izolācijā.
Vai jūs uztrauc, ka šīs sakāpinātās diskusijas par bēgļiem var veicināt rasisma pieaugumu Latvijā?
Jā, ļoti satrauc – mēs skatāmies, kas notiek Eiropas valstīs, Vācijā. Mani arī satrauc, ka tas izraisa zināmu neizpratni par Austrumeiropas valstīm.
Ko valdība varētu darīt, lai mazinātu šo saasinājumu?
Galvenais ir skaidrot cilvēkiem. Cilvēkiem ir bailes. Bailes, ka griezīs galvas, ko redzam televīzijā, un tādas lietas. Tāpēc man nepatīk, ka NA šīs bailes sakāpina. Otrs jautājums – mūsu pašu pensionāriem, pašu cilvēkiem nav naudas, un mēs tagad pieņemsim citus. Bet mums ir jāatceras, ka mums arī maksā no citurienes.
Kas ir svarīgākie bēgļu pieņemšanas mehānisma aspekti, kuriem pievērsīsit uzmanību?
Tas ir viss, [kas saistīts] ar Labklājības ministriju, ar nodarbinātību, tā ir Izglītības ministrija ar latviešu valodas mācībām. Protams, Iekšlietu ministrija, drošības aspekti. Jābūt drošam, ka šeit nenāk iepriekš infiltrēti Islāma valsts vai kādi [citi kaujinieki].
Kā to varēsim pārbaudīt?
Mūsu Iekšlietu ministrijas cilvēki, Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde, brauks cilvēkus skatīties. Protams, visi grib cilvēkus ar prasmēm. Mēs zinām, ka ir cilvēki ar augstāko izglītību, bet visi to grib. Mēs arī kooperējamies ar dažām mūsu reģiona valstīm, lai izveidotu vienotu sistēmu.
Nupat uzzinājām, ka Latvijas ekonomika gada otrajā ceturksnī uzrādījusi negaidīti labus rezultātus.
Prieks!
Kā jūs to skaidrojat? Kas devis ekonomikai impulsu?
Varbūt tas būs neekonomiski, bet iekšēji kaut kas Latviju dzen uz priekšu. Vai tās ir mūsu prasmes? Mūs izmeta no Krievijas tirgus, bet mēs atrodam citus. Iespējams, tās ir zināšanas. Varbūt uzņēmēju iniciatīva. Izlasot šo ziņu, man radās sajūta, ka mēs tomēr esam sīksti. Tā pati piena nozare – aizliedza [Krievijā], tagad viņi ir Eiropā, Ķīnā.
Nupat sveicām sirdsapziņas cietumnieci Lidiju Lasmani 90 gadu jubilejā. Viņa ir viena no tiem, kas parakstītjuši vēstuli, kurā prasa pieņemt lustrācijas likumu, lai savulaik VDK savervētie cilvēki varētu brīvprātīgi atzīt sadarbību, pastāstīt par apstākļiem un morāli attīrīties. Vai atbalstāt šo iniciatīvu?
Jā, es atbalstu. Viņa man vēstuli iedeva savā jubilejā. Uzskatu, ka mums šī attīrīšanās ir vajadzīga. Es saprotu arī visas problēmas, kas tur parādās. Šeit [čekas atstātajos] maisos noteikti nav visu [vārdu]. Ir cilvēki, kas tā vai citādi augstskolās, iespējams, tika piespiesti rakstīt ziņojumus. Tādu cilvēku kā Lasmanes kundze un citu cietušo vārdā es uzskatu – jā. Es esmu gatava. Atnākšu no atvaļinājuma un es gribu to vēstuli nolasīt valdības sēdē un [ar šo jautājumu] iet uz priekšu. Tas ir ļoti sarežģīti, bet es sapratu to sāpi, kas ir Lidijai Lasmanei. Viņa negrib linča tiesu, bet grib sabiedrības vienotību.
Bet mums jau tagad ir VDK izmeklēšanas komisija…
Ja man ir jākliedz, jābūt niknai, tad tā ir viena no lietām, [par ko kliegt]. Man negribas paust aizdomas, ka kāds tīšām kavē, bet ir neizprotami, kāpēc to nevar. Man nav laika katru dienu sekot līdzi – cik tālu tu esi ticis?
Visu laiku tas bija Rasnača kunga pārraudzībā. It kā tā būtu NA prioritāte, tomēr nekas nevirzījās uz priekšu.
Es tiešām biju ļoti neapmierināta. Mēs šeit [premjera kabinetā] sēdējām ar valsts sekretāru un zinātniekiem, un Maizīša kungu un meklējām, kā to izdarīt. Kad atdevām Izglītības ministrijai, tur atkal [problēmas]. Jautājums – vai premjeram ir jāmeklē, kā likumdošanu sakārtot? Mana politiskā griba ir absolūta. Es negribu domāt, ka tas tiek kavēts tīšām. Man ir kauns par to.
Kas būtu jāmaina likumdošanā?
Viss tagad beidzot ir aizgājis līdz zinātniekiem, līdz LU Vēstures institūtam. Tagad ir diskusijas, ka viņi grib citus zinātniekus, bet galvenais, ka tas ir aizgājis. Lai Universitāte raksta, kādus zinātniekus vēl tur grib, un lems valdībā [par komisijas izmaiņām].
Esošā likuma ietvaros varētu notikt lustrācija, par kuru jūs runājāt, vai kaut kas cits ir jāmaina?
Jārunā ar juristiem, es nevaru tagad atbildēt. Bet domāju, ka tādi cilvēki kā Lasmanes kundze ir pelnījuši, ka viņi jūtas komfortabli, taču viņa tā nejūtas. Es ar viņu parunāju, viņai šī sāpe ir iekšā.
Atkal atgriezīšos…
…pie Solvitas. (Smejas.)
Cik liela ir varbūtība, ka jūs vēl nākamgad būsit premjerministre? Tas ir jautājums, kas visus interesē – jūsu pašas apņēmība.
Es neiešu prom. Es nerakstīšu demisiju.
Jūs jūtat atbalstu partijā?
Es neredzu noliegumu, teiksim tā.
Arī neviens indivīds Vienotībā negrib gāzt valdību?
Es jums nevaru apgalvot, ka neviens. Šeit ar saviem cilvēkiem diskutēju, ka ir tas mirklis, kad jāsaprot, ka tu vairs nevari, kad tā vieta ir jāatdod. Bet, protams, ir jāsaprot, kam atdot.
Esmu gatava strādāt līdz tam mirklim, kad jutīšu – ir jābeidz un jāatdod [vieta jaunam valdības vadītājam], bet tur ir jāaudzina cilvēki. Es redzu cilvēkus reģionos, cilvēkus, kas iesaistās [politikā] pakāpeniski un ir gatavi nākt.
Bez rozā brillēm
Mediju politikas veidotājs Roberts Putnis revolūciju nozarē nesola, kaut atzīst – vidusmēra žurnālists Latvijā pašlaik ir pērkams
Ola vai vista? Roberts Putnis piesauc senseno jautājumu, līdzībā skaidrojot saikni starp mediju profesionalitāti un politikas kvalitāti, un raiti uzveic omleti agrā piektdienas rītā kafejnīcā Index Cafe. Nesen apritējis simt dienu, kopš viņš iecelts Kultūras ministrijas mediju politikas nodaļas vadītāja amatā. Bijušais sabiedrības par atklātību Delna vadītājs, Parex klientu apkalpošanas centra vadītājs un apdrošināšanas kompānijas BTA Vācijas filiāles vadītājs pēc vairāku gadu prombūtnes atgriezies Latvijā un kļuvis par ierēdni. Amatpersonas statusam šķiet atbilstošas arī viņa atbildes – kamēr Putnis patur pie sevis privātpersonas viedokli. Viegli tas nedodas, jo viedoklis ir daudzos jautājumos. Arī par to, kādus jautājumus uzdodu. Pieredzes mediju darbā nav, bet, «manuprāt, tā ir priekšrocība, ka nāku no malas», viņš saka. «Man ir neatkarīga reputācija, esmu drusku atskabargas dabas. Varu mēģināt iegūt uzticību no dažādām pusēm.»
Putnis uzskata – pirmie mēneši apliecinājuši, ka viņš esot īstajā vietā. «Ministrijai bija vajadzīgs cilvēks ar sabiedrisko vajadzību redzējumu politikas veidošanā, ar pietiekami plašu un dziļu izpratni par mediju lietām.» Kā savu lomu viņš saskata «profesionāli argumentēt nozares vajadzības». Politiķu vidū jūt vēlmi risināt problēmas. «Tāds atbalsts mediju politikas veidošanai, kāds ir tagad, manuprāt, reti bijis šajos 25 neatkarības gados.» Labus vārdus velta priekšniekiem – politiski par nozari atbildīgās partijas Nacionālās apvienības politiķiem, «ar kuriem redzējums par mediju politiku absolūti sakrīt». «[Dace] Melbārde ir viena no spēcīgākajām kultūras ministrēm, kas mums ir bijušas. Ļoti čakls un godīgs cilvēks,» stāsta Putnis, uzsverot arī Saeimas priekšsēdētājas Ināras Mūrnieces pieredzi un zināšanas.
Uz jautājumu, vai kā valsts ierēdnis mediju jomā īsteno NA politiku, Putnis tiešu atbildi nesniedz, taču norāda, ka bez politiskā atbalsta nevienu ideju nav iespējams virzīt, lai cik labu. «Nevienu reizi neesmu saskāries ar kāda veida ietekmi, kur es redzētu, ka tas kaitē Latvijas mediju attīstībai,» viņš secina. Revolūciju mediju nozarē nesola, par savu pienākumu uzskata «līdzsvarot dažādās, brīžiem ļoti pretrunīgās nozares intereses un novest pie risinājuma, kas politiski ir sabiedrībai visizdevīgākais». Kāda būtu lielā bilde? «Es gribu atbildīgāku mediju vidi, es gribu kvalitatīvāku mediju vidi, es gribu neatkarīgu mediju vidi, bet arī tādu, kas apzinās savu atbildību, nevis tikai uzstājīgi atgādina par savu neatkarību, taču patiesībā neievēro tos pašus standartus pret sevi, ko pieprasa no citiem. To Latvijas žurnālistika dara, ieskaitot sabiedriskās raidorganizācijas,» saka Putnis. Žurnālistu darbu kritizē asi. «Ja mērām vidējo temperatūru Latvijas žurnālistikas atbildībā, caurskatāmībā un ētikas standartos, diemžēl žurnālisti, kas ņem naudu par saturu, ir absolūti vidusmēra žurnālisti – sākot no pierobežas, beidzot ar nacionālajiem medijiem,» Putnis turpina. Vai šāda prakse ir atbalstāma, ja jau Saeima raidorganizāciju uzrauga NEPLP amatā apstiprinājusi Daci Ķezberi, kura atklāti intervijā Ir atzinusi, ka ir veidojusi apmaksātus raidījumus? «Tas ir nenormāli [ņemt naudu], bet tas diemžēl pašlaik ir vidusmēra uzvedības modelis Latvijas žurnālistikā, un es neesmu dzirdējis no Ķezberes, ka viņa to aizstāvētu.» Pēc viņa domām, cita NEPLP locekļa Aināra Dimanta atlaišanas procesā žurnālisti pārspīlēti reaģējuši, politiķu vēlmi atlaist Dimantu sasaistot ar uzbrukumu vārda brīvībai. «Es pasaku atklāti – kopš Dimanta atlaišanas man darbs ir vieglāks. Attiecībā uz elektroniskajiem medijiem tagad ir iespējama saruna, jautājumu virzīšana, normāla komunikācija.»
Putņa vadībā ir pabeigta mediju politikas pamatnostādņu 2016.-2020.gadam sabiedriskā apspriešana. Pašam tajā būtiskākais šķiet noteikt sabiedrisko raidorganizāciju lomu, funkcijas un skaidru finansējumu, lai mediji nebūtu atkarīgi «no politiski pirktā satura» – papildus iezīmēta finansējuma dažādiem mērķiem. Viņš atbalsta arī sabiedrisko mediju iziešanu no reklāmas tirgus, piešķirot atbilstošu kompensāciju. Abu šo iniciatīvu īstenošana varētu izmaksāt papildus 8-10 miljonus eiro. Vai politiķi dos naudu? «Ja būtu jāliek likmes, es teiktu: 50 uz 50. Tas ir politiskās atbildības jautājums, vai izvēlēsies atvēlēt desmit miljonus ceļu drošības uzlabošanai vai sabiedriskajām raidorganizācijām.» Putnis atbalsta vienota sabiedriskā medija veidošanu, tomēr apvienošanu neuzskata par panaceju.
Lūgts nosaukt būtiskākos jautājumus mediju politikas pamatnostādnēs, Putnis piemin arī ieceri veidot mediju atbalsta fondu pašmājās radītam saturam, kam varētu prasīt aptuveni pusotra miljona eiro budžeta līdzekļu, un ieceres stiprināt reģionālos medijus. Darba grupa vienojusies virzīt arī iniciatīvu, kas liegtu pašvaldību veidotajiem medijiem piedalīties reklāmas tirgū. Kāpēc pašvaldībām vispār jāļauj ar saviem izdevumiem turpināt kropļot mediju vidi? Aizliegums būtu «revolucionārs solis pašreizējā Latvijas situācijā», un pat profesionālie eksperti darba grupā secinājuši, ka šādu variantu nav vērts piedāvāt, jo tas netiks īstenots. «No manis pieprasi, ka es tagad degšu, gulšos uz ambrazūrām, politiski redzot, ka nebūs iespēju šādu lēmumu īstenot?» Putnis skaidro – kā ierēdnis darbu sāk bez «rozā brillēm un ambīcijām visu valsti pārkārtot» un izprot, ka viņam «ir jārēķinās ar politisko kontekstu, politisko iespējamību, kas ir izdarāms, kas nav».
Intervija notiek neilgi pirms Putņa došanās atvaļinājumā, ko pavadīs kopā ar dzīvesbiedru Dmitriju ārpus Latvijas. Preses relīzē par mediju politikas pamatnostādnēm norādīts, ka Latvijas mediju politikas virsmērķis ir stipra, ilgtspējīga mediju vide, kas cita starpā «veicina Satversmē un tās preambulā nostiprināto pamatvērtību atspoguļojumu nacionālajā mediju telpā». Satversmē noteikts, ka valsts aizsargā laulību starp vīrieti un sievieti, tāpēc jautāju, vai mediju uzdevums tomēr nebūtu sekmēt sabiedrības izpratni par cilvēktiesībām, piemēram, arī par viendzimuma partnerattiecību regulējumu, kas Putnim pašam Vācijā ļāva oficiāli reģistrēt attiecības. «Nekad neesmu gribējis par šo īpaši politiski runāt, jo tā ir privāta lieta,» saka Putnis un piebilst, ka privātie apstākļi arī «dod perspektīvu un patiesībā es ļoti labi saprotu arī tos cilvēkus, kas nevar pieņemt šo seksuālo orientāciju vai nevēlas dot tai kādu noteiktu tiesisku statusu». «Es to emocionālo pusi saprotu, lai arī man ir ļoti žēl par to.» Viņaprāt, politikas plānošanas dokuments nekādā veidā neietekmē redakciju neatkarību un darbu. «1948.gadā, kad tika pieņemta ANO Cilvēktiesību deklarācija, [dokuments] nekādā veidā neietekmēja to, ka bija rasu segregācija Amerikā. Cilvēktiesības katru dienu no jauna tiek piepildītas ar saturu un katrā kultūrvidē, nacionālajā vidē atšķirīgi.» Kā tas ietekmējis viņa statusu Latvijā? «Ja mēs būtu Vācijas pilsoņi, tad Latvijai tas kaut kādā formā būtu jāatzīst, bet, tā kā esam Latvijas pilsoņi, Latvija var izvēlēties citā valstī reģistrēto tiesisko statusu arī nerespektēt. Tas ir interpretācijas jautājums,» skaidro Putnis, sakot, ka līdz šim nav izdevies uzzināt, vai Latvijā abu partnerība tiek ņemta vērā vai ne.
Ēdienkarte
Omlete ar dārzeņiem
Plānās pankūkas ar ievārījumu
Balta kafija, svaigi spiesta apelsīnu sula, kapučīno, negāzēts ūdens
