Žurnāla rubrika: Svarīgi

Cilvēki, kas sadzina pēdas. Gints Ginters un Irina Dzeva

Posted on decembris 16, 2015 by - Gada cilvēki

Divi no simtiem policistu, kas meklēja Imantas pedofilu. Irina pirmā uzzināja viņa identitāti, bet Gints uzlika rokudzelžus

Izsaukums uz Imantu. Liftā uzbrukts mazai meitenei. Piektdie-nas pēcpusdienā, 2014.gada 17.janvārī. Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes kriminālpolicijas darbinieki dodas turp. Viens no viņiem – Gints Ginters. Notikuma vietā nevarēja saprast, kas tieši noticis. «Bērns bija šoka stāvoklī. Bez miesas bojājumiem. Uzbrukums, zādzība? Varbūt nobiedējis narkomāns vai dzērājs? No notikuma detaļām nekas neliecināja, ka tas bija dzimumnoziegums,» atceras Gints. Mediķu palīdzību meitenei nevajadzēja, taču psihologa gan, viņa bija kritiskā stāvoklī. Policisti apsekoja notikuma vietu, uzklausīja liecinieku liecības, izņēma visus iespējamos videoierakstus.

Pēc mēneša kļuva skaidrs, kas liftā notika, jo cietušo beidzot ļāva nopratināt. Bija zināms arī varmākas DNS, ko noskaidroja pēc spermas, kuru atrada uz meitenes jaciņas.

Nākamais uzbrukums notika 4.martā Imantā. Atkal deviņstāvu mājas liftā. Gintam todien bija dežūra, viņš devās turp. «Man bija skaidrs, ka tā ir tā pati persona,» policists atceras.

Palīdz ziņotāji

Policijā tika izveidots varmākas fotorobots un psiholoģiskais portrets. Lai to izdarītu, bija nepieciešamas sarunas ar upuriem. Janvārī cietusī meitene bija tik psiholoģiski traumēta, ka ar cilvēku, kas veidoja fotorobotu, viņai ļāva runāt tikai pēc krietna laika. Saruna bija gara, jo bērns šajā vecumā nespēj precīzi noteikt cilvēku vecumu. Viņam visi ir pieaugušie. Visi šķiet samērā līdzīgi.

Savu liecību sniedza arī otra cietusī. Fotorobots bija gatavs. Tobrīd policijas vadībai bija jāpieņem lēmums: ziņot sabiedrībai par pedofilu vai ne. Neziņošana palielinātu iespēju strādāt klusi un noķert ļaundari ātrāk, jo viņš neslēptos. Taču pastāvēja risks, ka pedofils turpinās uzbrukt. Tāpēc tika nolemts runāt publiski: lai samazinātu iespējamo upuru skaitu, lai vecāki sargātu bērnus un cilvēki ziņotu par katru aizdomīgu situāciju.

Policija lūdza rīdziniekus pašiem izplatīt fotorobota attēlu. Atsaucība bija ļoti liela. Tālrunis dežūrdaļā zvanīja nemitīgi, ziņojot par iespējamiem pedofiliem, par fotorobotam līdzīgiem vīriešiem. Imantā izveidojās vairākas brīvprātīgo grupas, viena no tām – Imantas aizsargi, vīri patrulēja un novēroja rajonu.

Tomēr 14.martā notika trešais uzbrukums. Pedofils iegrūda daudzdzīvokļu mājas liftā divas astoņus un deviņus gadus vecas meitenes. Viena no viņām pretojoties bija vīrietim iekodusi. Pēc tam ļaundaris nolīda pagrīdē līdz oktobrim.

Taču meklēšana turpinājās. Dežūrdaļas tālrunis turpināja zvanīt. Irina Dzeva atceras – zvanītāju bija tik daudz, ka personu pārbaudīšanā tika iesaistīts gandrīs visi kriminālpolicisti. Pusotra gada laikā tika pārbaudīti ap 12 000 cilvēku, DNS tika paņemts 1070 personām. «Nevarējām palaist garām nevienu informāciju,» stāsta Irina. Pārbaudes notika arī reģionos.

Operatīvos darbus vadīja Rīgas reģiona pārvaldes kriminālpolicijas priekšnieks Andrejs Sozinovs un viņa vietnieks Juris Nicišs. Idejas tika gaidītas no katra darbinieka. «Mēs bijām ļoti radoši,» nosmejas Gints, stāstot, ka metodes bijušas dažādas, tās domājuši visi kopīgi. Stundām ilgi. «Brīžam nebija laika paēst. Reizēm pasūtījām picu un turpinājām darbu. Sozinovs un Nicišs visu laiku bija ar mums, nevis ieradās darbdienas rītā pajautāt: nu, kā gāja? Bija spēcīga komandas sajūta,» atceras Gints.

Imantas kartē tika atzīmēti visi iespējamie ceļi un takas, kā bērni no skolām nāk mājup. Katru dienu tika izņemti un izskatīti videoieraksti no veikaliem. Milzīgs apjoms. Imantā katru dienu dežurēja ap 100 policijas darbinieku. Gan uniformās, gan civilā tērpti. Otro bija krietni vairāk. Skolās tika lasītas lekcijas, kā atpazīt pedofilus, kā rīkoties dažādās situācijās. Autobusos uz Imantu regulāri braukāja ikdienišķi tērpti operatīvie darbinieki. Dežurēja arī spēļlaukumos. 

«Kad redzējām mazas meitenes, vienas tumsā izejam no skolas, sekojām. Pavadījām ar skatienu līdz dzīvokļa durvīm. Ja jūs zinātu, cik daudz mazu bērnu iet vieni mājās! 9-10 gadus veci. Pa ceļam vēl paspēlējas rotaļlaukumos,» saka Gints, kura uzdevums pusotru gadu bija būt neuzkrītošam. Gluži kā rēgam.

Gandrīz noķerts

Bija 2014.gada septembris, sākās skola. Varmākas meklēšana šķita pieklususi, fotoroboti pa vasaru pabalējuši, bet policijas darbs turpinājās. 14.oktobrī varmāka pēc septiņu mēnešu klusēšanas atkal uzradās. Taču nevis Imantā, bet Zasulaukā. Todien viņu nofilmēja kamera virs pārtikas veikala. Vīrietis gaidīja iznākam noskatīto upuri, 13 gadus vecu meiteni, kuru iegrūda daudzstāvu mājas liftā. Lai arī policisti un kinologi bija klāt burtiski tūlīt, uzbrucējs vairs nebija atrodams.

Tas bija pēdējais viņa uzbrukums.

Visu 2014.gada rudeni, ziemu un nākamo pavasari, un vasaru policija turpināja vīrieti meklēt. Cilvēki ziņoja, un tika atklāti vairāki pedofilu grupējumi, pavisam 11 noziedzīgas grupas. Ik pa laikam bija brīži, kad šķita – tūliņ Imantas varmāka būs rokā, bet nekā. Piemēram, 2015.gada februārī autobusā uz Imantu kāds vīrietis uzmācās desmit gadus vecai meitenei. Meitene pretojās, bet pasažieri vienaldzīgi noraudzījās. Iesaistījās tikai viena sieviete, un tieši tāpēc varmāka meiteni palaida vaļā. Tikai pēc diennakts bērna vecāki uzrakstīja iesniegumu policijai. Vainīgais tika atrasts. Taču tas nebija «Imantas pedofils».

2015.gada marts. Kāds vīrietis veica nelielu zādzība veikalā Maxima un nonāca policistu rokās, taču neviens viņā neatpazina meklēto pedofilu.

Lai arī parasti par sīku zādzību aizturētam cilvēkam neveic DNS pārbaudi, šoreiz tas tika izdarīts, jo policija Imantā strādāja īpaši uzmanīgi. Ar vates kociņu paņemtās siekalas «iestājās» garajā DNS laboratorijas rindā. Uz sešiem mēnešiem. Un būtu vēl ilgāk, ja vien augusta sākumā policijas redzeslokā nebūtu nokļuvis kāds kārtējais aizdomīgais tips. Liela nozīme bija psihologam, kurš pēc psiholoģiskā portreta izskaitļoja, ka tas varētu būt varmāka. Policija jau iepriekš bija noskaidrojusi viņa identitāti. Sāka vākt papildu informāciju. Lūdza DNS laboratoriju veikt martā noņemto siekalu ekspertīzi paātrināti. «Tas notiek tā – zvanu un lūdzu, lai paņem ārpus rindas, ka tas ir ļoti svarīgi,» stāsta Irina.

Tas ir viņš!

2015.gada 5.augusts. «Baigais karstums bija todien,» Gints atceras. Ap diviem pēcpusdienā viņš iegājis Irinas kabinetā, lai apspriestu darbus. Zvanīja telefons. No DNS laboratorijas! Irina un Gints to brīdi labi atceras. Irina pacēla klausuli un piecēlās kājās. Gintam viss kļuva skaidrs. «Viņš… Es teicu Gintam, lai zvana Sozinovam. Tikmēr prasīju laboratorijai, lai pārbauda DNS vēlreiz. Tobrīd Sozinovs pa telefonu teica Gintam: «Pārbaudiet vēlreiz!» Gints atbild: viņa jau to dara,» stāsta Irina.

Kad datus pārbaudīja atkārtoti, viss sakrita. Irina stāsta, ka datubāzē bija divi DNS: gan 2014.gada janvārī pēc pirmā uzbrukuma uz meitenes jakas atrastais, gan 2015.gada martā pēc zādzības Maxima paņemtais.

Tika izstrādāts plāns, kā pedofilu aizturēt. Policijai bija zināmas piecas vietas, kur viņš vakarpusē varētu parādīties. Visās tika izvietoti operatīvie darbinieki. Gints bija vienā no tām. Pie dzīvesvietas. «Mēs zinājām, ka viņš nāks. Kā mēs to zinājām? Nu, vienkārši par viņu zinājām visu. Ir bijuši gadījumi, kad zinām, ko mūsu izsekotie ēd brokastīs. Tas ir mūsu darbs. Cik tēju izdzerts un šokolāžu apēsts pa šo gadu, tā vērojot!» nosaka Gints.

Sapratuši, ka tik agri mājās nebūs, Gints un Irina sūtīja ziņas savējiem. Irina lūdza vīru paņemt bērnu no dārziņa, Gints sievai – bērnus no skolas. «Uzzinājusi, kas notiek, sieva atsūtīja īsziņu: apsveicu!»

Bija ļoti karsta diena. Jau kopš pusdienlaika policisti sēdēja un svīda savos posteņos. Sāka satumst. Pulkstenis rādīja vienpadsmit. «Apmēram divsimt metru attālumā pamanīju vīrieti un sapratu, ka tas ir viņš. Kad tuvojās kāpņu telpai, sekoju. Spieda durvju kodu, es apturēju. Viņš nepretojās,» atceras Gints.

Policijas iecirknī viņus jau gaidīja kriminālpolicijas priekšnieks Andrejs Sozinovs un viņa vietnieks Juris Nicišs. Pedofils sadarbojās ar policiju. Atzina savu vainu. Pastāstīja, ka upurus novērojis bērnu rotaļu laukumos. Viņa dzīvesvietā tika atrasts ierocis – gāzes pistole. Ikdienā viņš kabatā nēsājis nazi. Ar Imantu vīrieti saistīja tikai radu dzīvesvieta. Viņš dzīvoja Rīgas reģionā, bija bez darba. Jau iepriekš nonācis policijas redzeslokā par narkotiku lietošanu un sīkām zādzībām.

Psiholoģiskais portrets un fotorobots atbilda realitātei. Pedofils bija 20 gadu vecs, brīvi pārvaldīja krievu un latviešu valodu. Vienpatis. Pa šo laiku bija ataudzējis matus. Zināja, ka tiek meklēts. Ik pa laikam mainīja sasukas, viņa mamma ir friziere. «Viņš ne ar ko neizcēlās. Bija tāds pats kā daudzi jaunieši, kādus ikdienā redzam uz ielas,» atceras Irina.

Irina un Gints kopā ar kolēģiem visu nakti strādāja, lai sagatavotu dokumentus tiesai. Pēc diennakts varmākam piemēroja apcietinājumu. Policija vēl turpina pirmstiesas izmeklēšanu, tad lietu nodos prokuratūrai un pēc tam jau tiesai. Par šādu noziegumu var piespriest mūža ieslodzījumu vai brīvības atņemšanu uz laiku no desmit līdz divdesmit gadiem.

Irina un Gints nostrādāja divas diennaktis un tikai tad devās mājās. Varēja sākt domāt par atvaļinājumu, ko vasarā nebija paņēmuši. «Tā bija goda lieta viņu noķert, kāds vēl atvaļinājums! Vienalga, cik ilgi, bet tas bija jāizdara,» saka Gints, kuram neizmantotas brīvas dienas esot no 2014.gada. Viņš policijā strādā 21 gadu. Četru bērnu tēvs. Astoņus gadus vecā meita lepojas, ka tētis piedalījies pedofila ķeršanā. Irina policijā strādā astoņus gadus, bet nodaļā, kas meklēja pedofilu, – no šā gada februāra. «Zināju, ka mēs viņu noķersim,» viņa saka.

Imantas pedofilu varēja uziet agrāk. Ja 2015.gada martā viņu būtu atpazinuši policisti, ja fotorobotā pedofila skolotāji atpazīstu savu bijušo audzēkni, ja DNS analīžu rinda būtu īsāka… Bet – varēja arī atrast krietni vēlāk. Tas, kas izdevies Rīgas kriminālpolicijai, daudzviet pasaulē neizdodas gadu desmitiem. Kāpēc izdevās? Uz to var atbildēt vienā vārdā – neatlaidība.

Cilvēks, kas žilbināja. Guna Zariņa

Posted on decembris 16, 2015 by - Gada cilvēki

Šogad pārsteigusi ar lomām izrādēs Cerību ezers un Uguns un nakts

Spīdola, valdošā daile, Raiņa Ugunī un naktī Latvijas Nacionālajā teātrī, Nadežda, māte un svētā, kopā ar režisoru Vladislavu Nastavševu sacerētajā izrādē Cerību ezers Jaunajā Rīgas teātrī – tās aktrisei Gunai Zariņai nav tikai lomas. Tās izsaka viņas pilsonisko pārliecību, lai cik patētiski skanētu. Lai arī patētika patiešām nav raksturīga Gunas personībai.

Ar ko režisors Vlads Nastavševs tevi iekārdināja Cerību ezerā?
Cerību ezeru mēs izdomājām kopā. Sākās karš Ukrainā, zvērīgā propaganda no visām pusēm, nestabilitātes sajūta… Un vienlaikus es ieraudzīju statistiku, ka vairāk nekā puse Rīgas iedzīvotāju ir krievi. Mani tie skaitļi pārsteidza. Un kādu vakaru, stāvot uz ielas stūra, mēs ar Vladu prātojām, ka mums – latviešiem un krieviem – ir jārunā vienam ar otru un vienam par otru un ka vajadzētu uztaisīt izrādi, kas būtu analoga Latviešu mīlestībai. Idejas bija visādas. Bija skaidrs, ka izrādei jābūt krievu valodā. Manuprāt, tas ir attaisnojies.

Mani pārsteidza tas, ka Vlads pats sevi uzskata par svešo, lai arī latviešu teātra sabiedrība viņu ir pieņēmusi vienprātīgi.
Jā. Tā no Vlada puses bija ārkārtīgi atklāta saruna.

Zini, mums bija liels šoks, kad pēc Cerību ezera parādījās kritika. Mēs, protams, to visu taisījām lielās šaubās, bet, kad kritika sāka kaunināt Vladu, ka tā nedrīkst runāt ar mammu… Tad es ļoti sašutu: jā, nav smuki tā runāt ar mammu, bet nav smuki arī zirgiem izdurt acis, nav smuki žņaugt savu jauno sievu, gulēt ar tantēm savas mātes vecumā, šaut sev galvā vai sirdī. Māksla nav par smukumu! 

Mums pārmeta, ka mēs neglīti uzvedamies. Bet māksla jau nav paredzētu tam, lai kādu nomierinātu vai iepriecinātu. Tādam nolūkam ir pilnīgi citas industrijas. Ja gribi omulību, tad neej uz mākslas pusi. Ir taču Brīvdabas muzejs, piemēram, vai Dekoratīvās mākslas muzejs, galu galā, spa. Un ir seriāli, kur viss ir normētā daudzumā.

Bija arī kritika, ka tā ir izrāde «iekšējai lietošanai». Pirms divām nedēļām sākām pārdomāt, vai esam panākuši to, ko gribējām. Jo mēs gribējām, lai sākas dialogs. Ne tāpēc, ka mums būtu pareizā atbilde. Bet tāpēc, ka ir vajadzīgs sākums. Un nupat pirms kādas izrādes Vlads izgāja uz skatuves un teica: kas grib, palieciet pēc izrādes parunāties. Mēs bijām pilnīgā šokā – palika divas trešdaļas zāles. Visparastākā ikdienas izrāde, uz kuru bija atnākuši nejauši cilvēki.

Vai uz Cerību ezeru nāk arī krievi?
Nāk krievi, nāk cilvēki no jauktām ģimenēm. Un visi gribēja runāties, gribēja dalīties. Zālē bija tāda… situācijas izpratne, kaut kas tik labestīgs. Mēs taču, šķiet, stāstām par vismarginālāko margināli, un divām trešdaļām zāles gribas par to runāt! Tāpēc man ienāca prātā tās recenzijas par «iekšējo lietošanu». Tās man likās netaisnas.

Par ko cilvēki runāja?
Tur bija… Kāpēc par to brīnīties? Tur bija samiernieciskums. Cilvēki runāja: jā, mēs tā dzīvojam, un tas nav slikti, tas ir labi. Bija vairāki krievu jaunieši, kas skaidrā latviešu valodā stāstīja par savu pieredzi. Bija krievu meitene, kurai blakus sēdēja abi vecāki, ko viņa bija atvedusi uz izrādi. Viņi paši nerunāja, bet māja ar galvu. Ļena pēc tam pastāstīja, ka vecāki bija nobijušies, viņi nezināja, ka Latvijas Republikā  drīkst runāt par latviešu un krievu jautājumu. Latvieši bēdājās par to, ka mēs vairs nezinām krievu valodu un nespējam lasīt Brodski un Dostojevski. Daudzi atpazina tos tipus – savus kaimiņus, radus, būvniekus. 

Cilvēki gribēja vēl un vēl dalīties savās domās. Vlads bija pastāstījis par sevi, un cilvēki gribēja stāstīt, kā jūtas viņi, krievi blakus latviešiem, latvieši blakus krieviem. Un secinājums ir tāds, ka te mēs esam, nevaram mainīt to, kas bijis, bet varam jēdzīgi dzīvot kopā. 

Jo, redz, kamēr mums pilni skapji ar skeletiem, bailēm, vainas apziņu un dusmām, mēs nekādi nevaram būt gatavi jauniem pārbaudījumiem.

Vienīgais, ko varam darīt, ir būt cilvēki te un tagad. Kas nemaz nav tik vienkārši. Tādu tektonisko svārstību laikā. Tāpēc man ir svarīgi pateikt, ka es norobežojos no Alvja Hermaņa viedokļa bēgļu jautājumā, kas lasāms arī mūsu teātra mājaslapā, jo es tā nedomāju. Man nav nekādu nopelnu pie tā, ka esmu piedzimusi kā baltā un latviete Latvijā, nevis pagājušā gadsimta sākumā kā ebrejs kaut kur Polijas nomalē vai mūsdienu Sīrijā, vai tepat «okupantu» ģimenē kā Vlada mamma. Varbūt jātaisa izrāde Bailes un naids? Tā arī noteikti nebūs pieklājīga.

Kas tevi saista Vlada režijā? Tu ar viņu vari taisīt tādas izrādes kā ne ar vienu citu.
Esam mācījušies vienā augstskolā. Bet tas nav atminējums. Vienāda attīstības pakāpe? (Smejas.) Līdzīga attieksme pret dzīvi… Vienāda asinsgrupa. Ir gan mūsu sadarbībā bijušas arī tumšas un bezcerīgas dienas. Bet gaišajās mūsu pingpongs notiek lielā ātrumā, daudz straujāk varam tikt uz priekšu. Mums ir līdzīgas sajūtas par to, kas ir skumji, kas ir vērtīgi. Man patīk, kā mēs strādājam – pa milimetram, bezgalīgi precizējot kādas lietas. Man i prātā nenāk neko sliktu teikt par citiem režisoriem. Vienkārši man patīk, kā mēs ar Vladu dalām… atbildību. Mums ir līdzīga izpratne par to, cik daudz var panākt ar precizitāti. Arī citi režisori zina, ko vajag, bet mums ir grūtāk tik precīzi vienam otru saprast.

Satricina lielā atklātības pakāpe, kuru abi atļaujaties – tik dziļi rakņāties sevī, tik daudz par sevi pastāstīt.
Nu, tādā ziņā esmu drošībā. Es nekad nevarētu uztaisīt tādu izrādi par sevi kā Vlads. Nekad.

Vai jūs strādājāt citādi nekā pie Latviešu mīlestības?
Gan jā, gan nē. Latviešu mīlestību tomēr vairāk izfantazējām. Te mērķtiecīgi centāmies uzbūvēt to dramaturģiju.

No kā? No dzīves situācijām?
Jā. Piemēram, telefona sarunas ir īstas. Tā arī bija, ka mamma aizmiga, un es saucu durvju lauzējus. Otra telefonsaruna ir sakompilēta no vairākām, kas notika, pirms vēl radās izrādes ideja. Mēs atcerējāmies un līmējām kopā. Vlads saprata: ja viņš stāsta par saviem strādniekiem, tad godīgi jāstāsta arī par sevi, un tas uzreiz nesa komplektā arī mammu. Brīžos, kad mums apsīka teksti, zvanījām mammai, uzdevām jautājumus. Es gāju ciemos pie mammas, un mēs runājāmies. Savā ziņā mēs viņu izmantojām.

Vladam bija skaidrs, kas tie par cilvēkiem, kas piedalās izrādē, un mēs to pamazām audzējām. Tādā ziņā ir skaidrs, ka Cerību ezera nebūtu, ja nebūtu Latviešu stāstu, Latviešu mīlestības, Garās dzīves. Tīri tehnoloģiski Cerību ezers ir būvēts no tiem pašiem ķieģeļiem, no kuriem pēdējās desmitgades Alvja [Hermaņa] izrādes, tikai mēs tos izmantojam mazliet citādi.

Kā mamma to visu uztvēra?
Es nevaru uzņemties mammas medija lomu. Es biju ļoti uztraukusies, ļoti. Я с самого начала говорила, что мама должна быть святой*. Mamma bija uz pirmizrādi, viņa bija aizkustināta un priecīga. Tas taču ir saprotams: tādā veidā Vlads nolieca galvu savas mātes priekšā. Bija mammas māsa ar meitām, viņas pirmās akceptēja šo izrādi. Bija kaimiņienes. Mammu tagad atpazīst. Mamma taisās pirkt saulesbrilles.

Vai mamma tev liekas traģisks tēls?
Viss atkarīgs no skata leņķa. Vlada mamma dzīvo pilnu krūti, ir savā ziņā ļoti laimīgs cilvēks. Viņas dzīve ir notikusi, un tajā liela loma ir tieši Cerību ezeram. Es viņu nevaru spēlēt kā traģisku varoni, tas nebūtu godīgi. Bet, domājot par mums, vispārinot viņu kā Latvijas sociālo slāni, tur ir pamats milzīgam traģismam un skumjām.

Jums ir gandarījuma sajūta?
Ir. Milzīga gandarījuma sajūta bija pēc tās tikšanās [ar skatītājiem]. Jau pusgadu spēlējam izrādi, un beidzot atnāca tas vilnis – jā, mēs esam to izdarījuši! Tas nav par velti! Beidzot uzskatāmi redzu, ka skatītājos notiek tas, ko vēlējāmies. Kas vēlreiz apliecina: ja tev ir ideja un profesionālās iemaņas, tad ir lielas cerības, ka tu pateiksi tieši to, ko gribēji, un tevi nepārpratīs.

Man liekas, ka arī Rīgas Krievu teātra jaunieši ir uzdrošinājušies stāstīt savus stāstus izrādē Neatkarības bērni tāpēc, ka jūs ar Vladu to izdarījāt.
Tas ir labi! Jo mēs nevaram pagriezt laiku atpakaļ, nevaram pārkārtot mūsu vēsturi, bet šīs izrādes ir tas, ko mēs varam. Un tas man liekas būtiski šajā brīdī. Domāju, ka aizvien vairāk uz mūsu izrādi nāks krievi, un viņi mūs nepārpratīs.

Neviens nepārprata?
Protams, bija jau tādi, kas saprata kaut ko citu. Sarunā piedalījās puisis, kurš teica, ka vairākas reizes ir redzējis Latviešu mīlestību un ar tādiem latviešiem gribētu draudzēties. Un viņam esot bail, vai pēc šīs izrādes latvieši gribēs draudzēties ar šādiem krieviem. Es atbildēju, ka pēc Latviešu mīlestības mēs arī dabūjām pa ausīm, ka esam tā smējušies, ņirgājušies par sevi. Bet, ja kāds gribēs ieraudzīt ņirgāšanos, tad ieraudzīs to jebkur. Tāpēc mēs nevaram – ak, vai! – citādi runāt par pasauli, jo tā mēs to redzam. Mēs nevaram taisīt izrādes pielāgojoties, lai tās patiktu visiem. Mēs nevaram taisīt izrādes, lai smieklīgi būtu citiem. Es nevaru spēlēt tā, lai tu raudātu. Es varu darīt tikai tā, lai tas satriektu mani pašu.

Vai pēc tam, kad tu esi bijusi Mēdeja (Maskavas Gogoļa centra izrādē, rež. Vladislavs Nastavševs – red.), tev vispār kaut kas ir grūti?
Ir, ir. Spīdola bija ļoti grūta. Protams.

Kā tu piekriti šai lomai?
Nebiju strādājusi ar Viesturu Kairišu gadus piecpadsmit. Pēdējā laikam bija Čūska. Viesturs bija galvenais «vaininieks», kāpēc pēc studijām Pēterburgā atgriezos Latvijā. Viņš mani ievilināja Tunelī. Un neviens cits man Spīdolu nepiedāvāja! (Smejas.) Tur nekā racionāla nav. Sapratu – kas būs, būs, jāmēģina ir. Sajutu tādu asins garšu.

Kā ir spēlēt citā teātrī?
Ir labi spēlēt citā teātrī. Pieļauju, ka ne Mēdeju, ne Spīdolu es nevarētu nospēlēt Jaunajā Rīgas teātrī. Bija jāiziet no «mājām». Gan viena, gan otra ir ārpusniece kaut kādā ziņā. Bija jēga šīs lomas spēlēt citur. Tas arī ļāva izdarīt vairāk. Skaidrs, ka tas ir daudz bīstamāk, riskantāk un arī sāpīgāk, bet – beigas labas, viss labs. Pēc abām dzīva paliku.

Spīdola ir svešā. Tas varbūt jocīgi skan, bet pirmizrādes dienā, burtiski trīs stundas pirms sākuma, es sapratu, ka nav tādas Spīdolas. Nē, Spīdola ir, bet šajā gadījumā tā esmu es. Spīdola, Mēdeja – pats vārds ir tik liels, ka vajag pamatīgu drosmi, lai to paņemtu un iežmiegtu padusē: tā esmu es! Pats draņķīgākais ir palikt pietātes distancē pret lomu. Jā, ar Spīdolu notika tā, ka es stāstu savu stāstu.

Simbolu laikam nav iespējams nospēlēt. Vai tomēr ir?
Protams, racionāli domājot, es saku, ka nav iespējams. Bet… Kā lai es izskaidroju, ko tad tur spēlēju? Nav iespējams, bet, ja tu pacelies līdz tai idejai… Tev ir jābūt spējīgai paņemt tos vārdus mutē, jāspēj dzīvot tajā izplatījumā, retinātajā gaisā, jāspēj atrauties no mūsu mīļotā sadzīviskā reālisma. Tajā jebkurš aktieris jūtas visdrošāk. Es arī – tā, galu galā, ir mana skola. Man neviens nav mācījis spēlēt ideju drāmās. Vienkārši – ja esi cilvēks, kas tic kādām idejām, tad tu vari par tām runāt. Ja netici – tad nav ko tur iet.

Spīdolā saskati ideju par Latviju vai ko citu?
Man bija ideja par talantu. Mans sākotnējais uzstādījums bija tāds: Spīdola, tas ir absolūtais talants, viņa pati nezina, kā to likt lietā, viņa neatšķir labu un ļaunu, viņas talants iet uz visām pusēm. Tad viņa atrod virzienu, ziedo talantu. Un paliek cilvēks ar šaubām. Līdz tam viņai šaubu nav, ir absolūta pašapziņa, drosme. Un pēdējā cēlienā viņa ir tikai stiprs cilvēks, bet vienalga – īpašs, viņa visu saprot un apzinās, ko ir ziedojusi. Ļoti vulgāri es skaidroju. Raiņa teksts ļauj katram to tulkot pēc savām spējām un vajadzībām, ļoti dažādos līmeņos.

Tas nav viegli, un Viesturs ir izdarījis titāna darbu, lai tas būtu aptverams.

Es netaisos Raini kritizēt, bet viņš Ugunī un naktī ir salicis visu, kas viņu ir plosījis, kas tajā brīdī ir apkārt. Kāpēc ir «Nevienam es Rīgas nedodu, / Tik tiem, kas cēla tās stiprumu»? Rīga tajā brīdī patiešām ceļas, visa Rīga ir stalažās! Šampanieša fabrika, tabakas fabrika – visa  Miera iela top! Turpat brīnišķīga dzeja, kam, visticamāk, roku pielikusi Aspazija. Viņi dzīvo ideju pasaulē, un tās visas ir svaigas, absolūti progresīvas. Tik daudz kas ir pirmoreiz, tie ir atklājumi un meklējumi, ko uz skatuves var izdarīt. Un vispār – cik latviešu lugu uz to brīdi ir!?

Bet skatītāji ir ļoti «advancēti». Viņi ir ar mieru dzīvot tajā Raiņa pasaulē. Vismaz liela daļa. Viņi seko Spīdolai. Lai arī ir pilnīgi skaidrs, ka realitātē mēs nespējam pieņemt to, ka cilvēks spēj mainīties.

* Es no paša sākuma teicu, ka mammai jābūt svētajai – no krievu val.

Cilvēks, kas izauga. Kristaps Porziņģis

Posted on decembris 16, 2015 by - Gada cilvēki

Pēc viņa pievienošanās Ņujorkas komandai Knicks fani svilpa un ūjināja, taču pāris mēnešos pārvērties par vienu no publikas mīluļiem

Entonijs, Entonijs, atkal Entonijs… Neizskatās, ka Ņujorkas Knicks līdzjutēji īpaši aizrautos ar komandas atribūtiku, taču tie, kas uz kārtējo spēli ģērbušies basketbola kluba zili oranžajās krāsās, šajā vakarā lielākoties izvēlējušies krekliņus ar komandas līdera Karmelo Entonija vārdu. Tomēr esmu apņēmības pilns vienā no milzīgās Ņujorkas sporta arēnas Madison Square Garden tribīņu stāviem atrast arī kādu jaunā latviešu talanta fanu.

Re, viena mugura ar «Porzingis» ieslīd vīriešu tualetē! Hmm, laikam šī nebūs labākā izdevība uzrunāt svešinieku. Eju tālāk, un palaimējas. Pie bāra piestājuši divi jauni ņujorkieši. Patiesībā šis esot pirmais vakars, kad uzvilkuši krekliņu ar latvieša uzvārdu, jo arī viņi vasarā ar skepsi uztvēruši tobrīd 19 gadus vecā liepājnieka pievienošanos Knicks. Taču pusotra mēneša laikā, kopš nospēlētas dažas pirmssezonas spēles un sākusies arī īstā basketbola sezona, aizspriedumi ir izgaisuši. 

«Zvērs, nu, īsts zvērs!» jūsmo Džeimss un Īens. «Un vēl patīk tas, ka nav primadonna.» 

Kurš tad, viņuprāt, ir primadonna? 

«Kurš tad nav?! Šis taču ir NBA!» skaļi iesmejas Īens.

Nedēļu vēlāk ziņās izlasu, ka Porziņģa krekliņi, kuri maksā vismaz 20 dolāru, jau kļuvuši par deficītu un būs jāpagaida jaunas partijas piegāde. Bet decembra sākumā tiek ziņots, ka Porziņģis kļuvis par mārketinga fenomenu, jo iepriekšējā mēnesī oficiālajā Nacionālās Basketbola asociācijas veikalā krekls ar viņa vārdu bijis sestais populārākais.

Kopumā Knicks, kas «pērn aizvadīja sliktāko sezonu savā vēsturē», citējot Ņujorkas portālu Basketball Insiders, arī šogad diezkā neveicas – pēc pirmajām 25 spēlēm uzvara svinēta tikai 11 reizes.

«Viduvēja komanda,» CBSSports.com secina, «taču Knicks un tās fani var būt ārkārtīgi optimistiski par savu nākotni, pateicoties sensacionālajam rūkijam* Porziņģim.»

Viņš ir «viens no šīs NBA sezonas lielākajiem pārsteigumiem», piekrīt Business Insider. «Tika uzskatīts par ilgtermiņa projektu – spēlētāju, kura pilnveidošanai būs jāvelta gadi. Taču Porziņģis ir izlauzies pa durvīm, pārsteidzot ar savu vispusību, atlētiskumu un talantu.»

Gandarīts ir arī Knicks kluba prezidents Fils Džeksons. «Šim jaunajam cilvēkam piemīt kaut kas maģisks. Viņam ir pareizais temperaments, pareiza attieksme un pareiza pašpārliecinātība.»

Tieši Džeksons bija viens no tiem, kas jūnijā saņēma pārmetumus par it kā mazpazīstama eiropieša izvēlēšanos NBA draftā, kad komandas papildina savas vienības ar jauniem spēlētājiem. Džeksons esot padziļināti izvētījis 70 censoņus, kādi 30 šķituši pietiekami perspektīvi. 

Taču amerikāņi pret aizjūras sportistiem izturas skeptiski, jo pēdējā desmitgadē no 16 ārzemju basketbolistiem, kas ar lielu pompozitāti draftēti NBA, neviens nav iekļuvis prestižajā All-Star komandā.

Latviešu sporta komentētājs Guntis Keisels no Basket.lv gan uzskata, ka «Ņujorkas publika, kas drafta ceremonijas laikā svilpa, spoži nodemonstrēja savu analfabētismu par visu, kas notiek ārpus ASV». «Pavasarī Porziņģi atzina par Eiropas kausa izcīņas (otrais prestižākais turnīrs Eiropā) labāko jauno spēlētāju – tādus titulus par velti nedāvina.»

Basketbola gēni

Ne tikai ASV, arī Latvijā par Kristapu Porziņģi daudzi pirms šīs vasaras neko nebija dzirdējuši, bet tagad, šķiet, nepaiet ne diena, kad viņa vārds neparādītos portālu galveno ziņu blokā.

Sportistu ģimenē dzimušais Kristaps (basketbolu spēlējusi gan māte Ingrīda, gan tēvs Tālis, gan abi krietni vecākie brāļi Jānis un Mārtiņš) spēlēt sāka piecu gadu vecumā bērnu komandā Liepājas vanagi. «Tieviņš, bet jau garāks par citiem. Koordinācija, lēciens, spēles izjūta – varēja just, ka basketbols ir viņa gēnos,» presei stāstījis treneris Edvīns Spunde.

15 gadu vecumā uzaicināja uz Spāniju, jo Seviljas klubu Cajasol ieinteresēja sporta aģenta atsūtītie videoieraksti. «Dzīvoju internātā. Pirmais pusgads bija ļoti, ļoti smags, jo nemācēju spāņu valodu,» Kristaps pirms pāris gadiem stāstīja Apollo.lv. 

«Redzot, cik viegli Kristaps atrod kopīgu valodu gan ar vienaudžiem, gan treneriem, bijām pārliecināti, ka viņš nepazudīs arī jaunajā vidē,» nesenā intervijā teicis tēvs Tālis. «Pret basketbolu – treniņiem un spēlēm – viņš vienmēr izturējies ļoti nopietni un no krogiem nebija jāsargā.»

Sporta komentētājs Guntis Keisels uzskata, ka tā bija «veiksmīga stratēģijas izvēle, jo paveicās nokļūt klubā, kas profesionāli prot attīstīt talantus». «Spānijā viņš nocīnījās piecus gadus, izejot cauri jaunatnes līgām un pēdējās divarpus sezonas jau aizvien veiksmīgāk spēlējot virslīgā, kas ir pati labākā Eiropā. Progress bija pakāpenisks, bet iespaidīgs.»

Turpretī Latvijā viņa debija valsts izlasē U14 vecuma grupā palika nepamanīta, jo šai grupai «vērību pievērš tikai rūdītākie profesionāļi, turklāt tolaik uz vienaudžu fona Kristaps izcēlies ja nu vienīgi ar augumu», atceras Keisels. «Par dzimtās pilsētas publikas mīluli» viņš kļuva 2013.gada Eiropas U18 čempionātā. Taču sajūsma noplaka, kad izlase palika 4.vietā. Vēl pēc gada vasarā viņš nepiedalījās Latvijas izlasē. «Izvērtējot veselības stāvokli un pieredzi, kopā ar savu «komandu» – ģimeni un aģentiem – izšķīrāmies, ka vislietderīgāk būtu šovasar mērķtiecīgi patrenēties,» komentēja Kristaps.

No preses rakstiem gan noprotams, ka ap šo pašu laiku viņš sācis skatīties uz Amerikas pusi, jo pats ne reizi vien izteicies, ka spēlēt NBA ir viņa sapnis. Mēnesi pavadīja treniņnometnē jeb tā dēvētajā Vasaras līgā Lasvegasā, taču startēšanu draftā atlika uz gadu. Līdzi paņēmis NBA fiziskās kondīcijas uzlabošanas treniņu plānu. 

Kad šogad viņš atkal ieradās nometnē Lasvegasā, «izskatījās jau daudz labāk – pieaudzējis svaru un spēku, par spīti slaikajai ķermeņa uzbūvei», apgalvo drafta eksperts Čads Fords no amerikāņu sporta raidorganizācijas ESPS.

Miljoni

«Kā tu domā – vai mēs varēsim nodraftēt šo puiku?» no malas vērojot treniņu, Knicks ģenerālmenedžerim vasarā jautājis komandas līderis Karmelo Entonijs (31). Nav noslēpums, ka Kristapu gribēja dabūt Orlando komanda Magic, taču draftā ar augsto ceturto numuru viņu pagrāba Knicks.

Tagad skaidrs, ka ieguvējs ir ne tikai Knicks, bet arī Kristaps. Palaimējies arī tādā ziņā, ka spēlē Ņujorkā, Amerikas mediju citadelē. 

Viņu pārstāvošā mārketinga kompānija ASM apgalvo, ka drīz slēgs ekskluzīvu autogrāfu, kā arī apavu reklamēšanas līgumu. Divi līdzšinējie mārketinga darījumi izkārtoti pēc savstarpēja izdevīguma principa – Kristaps ir kļuvis par lidsabiedrības Delta un matraču kompānijas Shifman publicitātes seju, pretī saņemot iespēju ģimenei regulāri lidot uz Latviju un tiekot pie savam augumam piemērotas gultas.

Katrā ziņā Kristaps jau ir miljonārs, jo viņa alga atbilstoši pozīcijai draftā būs 4,13 miljoni dolāru pirmajā gadā un uzkāps līdz 4,31 miljonam otrajā gadā. Ja Knicks izvēlēsies viņu paturēt četrus gadus, kopējā summa būs 18 miljoni. (Šie ir neoficiāli dati, ko publicējusi prese). Ienākuma nodokļa likme Ņujorkas štatā ir 47%.

Jāatskaita arī «parāds» spāņiem, jo, palaižot prom Porziņģi, līgums paredz viena miljona dolāru izpirkumu. Pēc NBA noteikumiem, šosezon klubi tam nedrīkst atvēlēt vairāk par 625 000 dolāru, bet pārējā summa jāatskaita no spēlētāja algas.

Runājot par naudu, gribot negribot prātā nāk vēl divi latvieši, kuriem vienīgajiem bijis tas gods spēlēt NBA. Ventspilnieks Gundars Vētra tur debitēja 1992.gadā un nospēlēja vienu sezonu Minesotas Timberwolves. Savukārt rīdzinieku Andri Biedriņu 18 gadu vecumā nodraftēja Goldensteitas Warriors, parakstot sešu gadu līgumu par iespaidīgiem 63 miljoniem dolāru (arī neoficiāli dati). Kad 2013.gadā aprāvās Biedriņa karjera Amerikā, Celebritynetworth.com viņu ierindoja visvairāk pārmaksāto basketbolistu desmitniekā, piebilstot: «Nav nekā smieklīgāka, kā vērot Biedriņa mēģinājumu izpildīt brīvos metienus.»

Ģimenes mūris

Viena vieta, kur naudu tā īsti nejūt, ir Knicks komandas ģērbtuves Madison Square Garden arēnā. Pārsteidzoši mazā, apaļā telpa ar koka skapīšiem šķiet aizkavējusies 80.gados. Žurnālistus tur ielaiž apmēram 20 minūtes pēc spēles beigām. Ar īpašu instrukciju: nedrīkst lūgt autogrāfus, taisīt pašģīmjus ar sportistiem un fotografēt. 

Nav šaubu, ka vietējai presei Kristaps patīk. Pēc spēles pulciņš reportieru vispirms piestāj pie Entonija, tad gaida Kristapu, pārējiem spēlētājiem īpaši nepievēršot uzmanību. Latvietis no dušas atnāk viens no pēdējiem. 

Atvēlēt laiku īsām intervijām ir NBA noteikums. Tā nav īpaši komfortabla situācija. Kristaps ģērbtuvē atgriezies tikai ar dvieli ap gurniem. Diskrēti pārģērbjas aptuveni 15 cilvēku, arī pāris sieviešu klātbūtnē. Kāds pusmūža kungs, pamanījis Kristapa krāsaini svītrainās zeķes, skaļi komentē: «Ja mans dēls tādas uzvilktu, es viņam sadotu pa ausīm.» Kristaps pasmīn, bet neko neatbild.

Uzvilcis cieši piegulošas bēšas bikses, baltu krekliņu un tumši pelēku žaketi, viņš apsēžas, lai žurnālistiem nebūtu jāsarunājas ar 221 cm garā vīrieša zodu. Raiti atbild angliski, bez problēmām pārslēdzas uz spāņu valodu un turpina arī latviski.

Tāvakara spēlē Knicks ir piekāpušies pretiniekiem. «Cik ātri var tikt pāri zaudējuma sajūtai?» jautāju.

«Ātri. Manam brālim ir teiciens: «Čem-pionam ir īsa atmiņa.» Nākamā spēle ir pēc divām dienām. Ir jātiek pāri – nevar ilgi domāt un ļaut sevī sēdēt sajūtai, kāda ir pēc zaudējuma. Un jādomā par sezonu kopumā, nevis vienu spēli.»

Acīm redzami pēc spēles Kristaps ir noguris, viņu gaida ģimene, lai kopīgi dotos mājup, tāpēc vienojamies sazināties vēlāk. 

«Diemžēl nebūs iespējama intervija tuvākā mēneša laikā, lai nenomocītu Kristapu un lai viņš spētu koncentrēties tikai uz basketbola spēlēšanu,» pēc dažām dienām atbild brālis Mārtiņš, kas uzņēmies preses aģenta pienākumus.

«Mana ģimene vienmēr pārliecinās, vai esmu kārtīgi koncentrējies spēlei. Viņi mani pasargā no lietām, kas varētu traucēt,» avīzei New York Post stāstījis Kristaps. «Mans vecākais brālis Jānis spēlētāja karjeras laikā smagi strādāja, un to viņš nodevis tālāk man. Viņš vēlas, lai izmantoju savu potenciālu.» Tagad Jānis ir jaunākā brāļa mentors un treniņu partneris. 

Basketbolista ikdiena parasti sākas starp plkst.6.30 un 6.45. «Lielas brokastis. Olas, šķiņķis, maize. No rītiem mēģinu apēst, cik vien iespējams. Un arī pa dienu man nekad nav tukšs vēders. Tipiskā dienā mēģinu uzņemt vismaz 5000 kaloriju. Tā ir viena no vairākām lietām, kas man jāievēro, lai pieņemtos svarā.» Viņa nepietiekami atlētiskais augums pretstatā citiem krietni muskuļotākiem basketbolistiem bija viens no skeptiķu pārmetumiem pēc drafta. Līdz sezonas sākumam Kristaps paspēja pieaudzēt piecus kilogramus un turpina pie tā strādāt. Pusgada laikā arī pastiepies augumā.

Pēc brokastīm seko svaru zāle, treniņi ar komandu, pusdienas, diendusa. Dienās, kad nav spēļu, viņš sešos vakarā atkal dodas uz sporta zāli.

Kopumā sezonas grafiks ir diezgan skarbs – spēles gandrīz katru otro dienu no 28.oktobra līdz 12.aprīlim. Piemēram, dodoties izbraukumā, lidmašīnā no Ņujorkas līdz Losandželosai jāpavada sešas stundas. «Pierast pie kalendāra ir pats grūtākais,» saka Kristaps. «Tā arī ir lielākā atšķirība starp [spēlēšanu] Eiropā un šeit.»

Vai pietiks spēka?

Tie basketbolisti, kuriem vēl nav tādas algas kā Karmelo Entonijam (22,9 miljoni dolāru šosezon) un kuri nevar atļauties prestižu mājokli Manhetenā, izvēlējušies dzīvot līdzās Knicks treniņu bāzei Elmsfordā uz ziemeļiem no lielpilsētas centra. Tas ir aptuveni stundas brauciena attālumā no Madison Square Garden raitas satiksmes gadījumā, kas Ņujorkā gan ir retums. 

Porziņģi tur noīrējuši dzīvokli, kopā ar Kristapu tajā mitinās abi brāļi un arī vecāki, kuri Amerikā ieradās septembrī, lai atbalstītu dēlu sezonas pirmajos mēnešos. 

Nauda «noteikti nav galvenais, kas mani motivē, dzen uz priekšu». «Nedzīvoju pēc principa – pelnīt, cik varu. Ja mēģināšu vairāk nopelnīt, kādā brīdī var zust motivācija,» Kristaps stāsta žurnāla Klubs novembra numurā. «Pamazām aprodu ar to, ka varu nopirkt to, ko gribu, bet nešķiežos un nepērku visu pēc kārtas.»

Viņa tēvs ir pārliecināts, ka nauda dēlu nesabojās, tas bijis redzams jau klubā Spānijā. «Deguns gaisā viņam nekad nav bijis, ar naudas lietām viņš nemēdz ne plātīties, ne daudz runāt,» intervijā Latvijas radio teicis Tālis Porziņģis. «Tiem, kas viņam ir palīdzējuši, viņš atdarīs ar labu.»

Pats Kristaps kādā intervijā pēc miljonu līguma parakstīšanas izteicās, ka pirmais lielākais pirkums būs auto. Tas izrādījies balts Range Rover. Tā attēlu Instagram septembrī publicēja brālis Mārtiņš, kurš tagad ir arī Kristapa šoferis.

Satiksmes sastrēgumi un biežie publicitātes pasākumi ir divas lietas, kas visvairāk nogurdinot jauno basketbolistu. Tā avīzei New York Post stāstījis amerikāņu treneris Odijs Noriss, kas latvieti iepazina jau Seviljā. Un atstāsta vēl kādu zīmīgu kuriozu. Kristaps arēnā parasti ierodas kādas trīs stundas pirms spēles. «Bet pirms tikšanās ar Milvoki komandu mazliet aizkavējās. Nebija rēķinājies, ka satiksme būs tik slikta, un par to pārdzīvoja pat pēc spēles beigām. Viņš ienīst kavēšanu.»

Jaunajā komandā Kristaps iejuties ātri. Interesanta teorija par to ir Knicks galvenajam trenerim Derekam Fišeram. «Tas ir vienkārši. Viņš labā līmenī pārvalda angļu valodu. Nav ilgi jādomā, lai saprastu, kas jāizdara. Cita lieta ir panākt, lai sniegums vienmēr būtu stabilā līmenī, jo visiem rūkijiem ir nepieciešams laiks šādai attīstībai.»

Lai gan Kristapa sniegums sezonas sākumā bijis pārsteidzoši labs – katrā spēlē vidēji gūti 13,6 punkti un 8,4 izcīnītas atlēkušās bumbas -, Fišers pagaidām neplāno ievērojami palielināt minūšu skaitu, ko jaunais sportists pavada laukumā. Izskatās, ka Knicks pret Porziņģi izturas ar īpašu vērību, jo nevēlas, lai viņa attīstību apturētu ietriekšanās tā dēvētajā rūkiju mūrī.

Līdzīgus jautājumus uzdod arī sporta komentētājs Keisels: «Vai pietiks fiziskās jaudas 82 spēļu maratonam? Vai izturēs veselība? Kā Kristaps izskatīsies sezonas otrajā pusē, kad būs sakrājies nogurums un pieaugs spēļu nozīme?»

Pavisam cita lieta ir līdzjutēji. 

«Varbūt paies gadi, kamēr fani viņu iemīlēs,» drafta laikā dzirdētos svilpienus un ūjināšanu komentēja brālis Jānis. Izrādījās, ka pietika ar dažām nedēļām.

* Sportists, kas Amerikas profesionālajā sportā spēlē pirmo gadu

Cilvēks, kas glāba eiro. Valdis Dombrovskis

Posted on decembris 16, 2015 by - Gada cilvēki

Eiropas Komisijas viceprezidents palīdzējis izglābt Grieķiju no finanšu krīzes

Valdis izskatās lieliski. Pirms trim gadiem, kad tikāmies intervijā, viņš bija noguris. Nomākts. TV ekrānos atbildes nobubināja, sakniebtām lūpām. Tagad, decembra sākumā, kad sarunājamies Rīgā, atlidojis uz Vienotības kongresu. Smaidīgs. Joko. Dzer tēju un piekož piparkūku. Tomēr brīdī, kad ieslēdzas diktofons, pārvēršas – sāk veidot politiķiem raksturīgus gludus teikumus. Tas, ka cipari joprojām ir viņa būtība, kļūst skaidrs, kad iesāku jautājumu ar: «Jūs amatā esat gadu.» Dombrovskis palabo: «Gadu un mēnesi.»

Atzīts Eiropā

Kopš 2014.gada novembra EK viceprezidents Valdis Dombrovskis (44) ir atbildīgs par eiro un sociālo dialogu. Vienkāršojot – viņš ir tāds kā Eiropas Savienības vicepremjers, kam jārūpējas par finanšu disciplīnu visās dalībvalstīs. Šā gada laikā viņš ne tikai izvētījis 28 valstu budžetus, ticies ar katras eirozonas valsts premjeru un glābis Grieķiju, bet kļuvis pamanīts starptautiskajā politikas vidē. 

Gada beigās prestižais starptautiskais izdevums Politico ierindoja viņu 28 personu topā starp tiem cilvēkiem, kas patlaban veido Eiropu. Viņš nodēvēts par «vienošanās meistaru», kurš peld pret straumi. Salīdzinājumā ar EK bosu Žanu Klodu Junkeru, kurš kolēģus jautri iepļaukā un bučo, Dombrovskis «pārliecina ar prezentācijām un skaitļiem». Viņa mantra esot «kopējā aina» un «stabilitāte», un tās nosargājušas eirozonu. Rakstot ziņojumus un ieteikumus dalībvalstu vadītājiem, kuriem ir problēmas kontrolēt valstu budžetus. Galu galā, Politico uzskata, ka Dombrovskis ir tāds Briseles insaiders, kuram nebūtu grūtību ieņemt arī Junkera vietu.

Dombrovskis atsakās komentēt šādas spekulācijas. Viņam patlaban esot ļoti labs darbs, arī ieņemamais amats apmierina.

Šķiet, gada laikā Briselē viņš atplaucis. Latvijā publiski pēdējoreiz pajokoja 2010.gada priekšvēlēšanu diskusijā ar Šleseru par krāniem un buldozeriem, kam jāstrādā lidostā, bet Politico svinīgajā ceremonijā, kāju pār kāju pārmetis, stāstīja anekdoti par finansistu zemo IQ, uzjautrinot klātesošos. 

Vaicāju, vai pats to izdomāja. «Nē, tā ir klasiskā joka [par izvaicāšanu pie Paradīzes vārtiem] adaptēta versija. Katrai profesijai ir šāda stila joki. Par sevi jāmāk pasmieties.»

Ikdienas darbs

Dombrovska darbavieta ir Eiropas Komisijas ēkā, kas atrodas Briseles centrā. Viņš strādā mājas 10.stāvā. Gaiteņi ir oranži. Katrā stāvā tie ir citā krāsā, lai, izkāpjot no lifta, nesajauktu citādi vienādos gaiteņus. Cabinet Dombrovski’s strādā 21 cilvēks, un septiņi no tiem ir latvieši: Gints Freimanis ir padomnieks ekonomikas jautājumos, Maija Celmiņa un Žanete Vegnere atbildīgas par komunikāciju ar presi, Rita Voine koordinē sadarbību ar Eiropas Parlamentu, Linda Bāra ir Dombrovska sekretāre, Ginta Freimaņa asistente ir Luīze Kurme, par ārlietām atbild Tatjana Panova, kura aizvieto bērna kopšanas atvaļinājumā esošo Elīnu Melngaili.

Regulāri kabinetā strādā kāds praktikants no Latvijas. Ar latviešiem Dombrovskis mēdz iet pusdienās uz Eiropas Komisijas ēdnīcu. Kolēģi no citiem kabinetiem to pamanījuši un novērtējuši, jo retais komisārs pusdieno darba ēdnīcā. Parasti izvēlas smalkākas vietas.

Dombrovska darbdiena paiet kā jau darbdiena: tikšanās, sapulces, darbs ar dokumentiem. Komisija sagatavo priekšlikumus, un tie nonāk darba kārtībā ar viceprezidentu piekrišanu. «Saskaņošanas darbs ir samērā liels. Lai būtu tēmā zinošs, es iepazīstos ar lielu apjomu dokumentu. Tas ir lielāks nekā bija Ministru prezidentam Latvijā.» Vakarā, kad darbi šķiet apdarīti, viņam atnes kārtējo pabiezo dokumentu mapi. «Darbs ir gana saspringts. Jāpārzina plašs jautājumu loks.» Šādu mapi viņš ņem līdzi arī lidmašīnā, lai lasītu un sagatavotos gaidāmajām sanāksmēm.

Atšķirīgākas ir trešdienas, kad notiek Eiropas Komisijas koledžas sēdes, kas ir attāls analogs Ministru kabineta sēdēm Latvijā. Tā ir reize, kad komisāri sanāk kopā un lemj par darba kārtības jautājumiem. Reizi mēnesī jādodas uz Strasbūru, kur notiek EP plenārsēdes. 

Ceļot Dombrovskim sanāk daudz. Katru nedēļu ir pāris lidojumu. Viņš dodas Eiropas semestra vizītēs: tiekas ar valdību un parlamentu pārstāvjiem, sociālajiem partneriem, lai izvērtētu katras dalībvalsts fiskālo politiku un būtisku reformu gaitu. «Piemēram, vakar biju Polijā, kur nesen mainījusies valdība. Pārrunājām prioritātes budžeta jomā un to, kā izvairīties no pārmērīga budžeta deficīta.» Viņš nododas ciešākām diskusijām, skaidro Eiropas Komisijas viedokli un mēģina panākt savstarpēju izpratni no abām pusēm.

Vissaspringtākais laiks ir rudenī. Līdz oktobra vidum dalībvalstīm jāiesūta savu budžetu projekti. Eiropas Komisija tos caurskata un lemj, vai atbilst kopējiem ES principiem un var apstiprināt savos parlamentos. Sagatavo ziņojumus, sūta Dombrovska kabinetam. «Tas vajadzīgs, lai veicinātu atbildīgu fiskālo politiku arī izaugsmes gados un savlaicīgi identificētu makroekonomisko nesabalansētību un vajadzības gadījumā novērstu.» Respektīvi, šādi budžeta projekti vajadzīgi kā uzraudzības mehānisms, lai izvairītos no pēkšņas finanšu krīzes.

Vaicāts, kā tad izskatās visu 28 valstu budžeti, Dombrovskis saka: «Ekonomika turpina atkopties, taču lēnām. Vajadzīga straujāka un ilgtspējīga izaugsme. Šogad Eiropas Savienības valstīs, izņemot Grieķiju, tiek prognozēta izaugsme viens komats deviņi procenti, nākamajā – divi komats nulle.» Budžeta deficīts eirozonā turpina samazināties, nākamgad tas būs 1,7% no IKP.

Grieķijas glābšana

Finanšu krīze Grieķijā radās jau 2008.gadā, un pirmo starptautisko aizdevumu tā saņēma 2010.gadā. Pērn ekonomikā bija izaugsme un tika radīts daudz jaunu darbavietu. «Valsts pildīja savus fiskālos budžeta deficīta mērķus: atgriezās finanšu tirgos, veica vienu [vērtspapīru] emisiju. Šā gada sākumā mainījās valdība, un tai bija cits redzējums par valsts attīstību. Atteicās īstenot taupības pasākumus. Mums bija asas, neproduktīvas sarunas,» atceras Dombrovskis. Ar grūtībām tika panākta vienošanās par iepriekšējās starptautiskās programmas pagarināšanu līdz jūnija beigām. Taču jaunā valdība to nepildīja. Programma beidzās nenoslēgta, nebija iespējas piesaistīt atlikušos līdzekļus.

Grieķu valdība kategoriski atteicās sadarboties ar EK un jūlijā rīkoja referendumu, kurā iedzīvotājiem bija jāizvēlas – pieņemt kreditoru piedāvājumu un turpināt taupības režīmu, vai arī noraidīt un atteikties no eiro. Grieķi nobalsoja par otro, un bija tuvu mirklis, kad nāktos atgriezties pie savas drahmas. Tikmēr Dombrovskis turpināja sarunas ar Grieķijas valdību. «Viņi publiski mētājās ar apvainojumiem. Sniedza pretrunīgus paziņojumus. Sarunas ilga stundām. Gan dienā, gan naktī.» Aicināts pastāstīt vairāk par sarunām naktī, Dombrovskis nopūšas. Tajās turpinājuši pārrunāt to, kas pa dienu neizdevās. Nakts sarunas ritējušas šaurā lokā – kopā ar EK prezidentu Junkeru, Kristīni Lagārdu no Starptautiskā Valūtas fonda, kur visi kopā cilvēcīgi centušies panākt vienošanos. Nākamajā dienā sarunas turpinājās jau tehniskā līmenī, bet, «kad tika saņemta ziņa par referenduma izsludināšanu, grieķi vienkārši piecēlās no sarunu galda un aizgāja». 

Iedzīvotāji masveidā izņēma no bankomātiem skaidru naudu, bankas tika slēgtas. Sākās finanšu nestabilitāte. Investori novērsās. «Tas bija ceļš uz nekurieni. Pakāpeniski grieķi nonāca pie secinājuma – ja grib atjaunot valsts ekonomisko izaugsmi, [starptautiskā aizdevuma] programma nepieciešama.»

Pēc pusgadu ilgas destrukcijas grieķi piekāpās. Dombrovskis EK vārdā parakstīja saprašanās memorandu par 86 miljardu eiro aizdevumu. Tagad Grieķijai rit trešā aizdevuma programma. «Viņiem bija jāsaprot, ka Eiropas Komisija jau nav Grieķijas kreditors. Pārējās eirozonas valstis ir kreditori. Arī Latvija. Pirmajās divās [aizdevuma programmās] nav to valstu starpā, bet trešajā ir.»

Vai Dombrovskim ir sajūta, ka viņš Eiropas Komisijā brīžam peld pret straumi, kā to raksturoja Politico? «Es tā neteiktu. Mēs tomēr strādājam vienoti. Ir viedokļu atšķirības par fiskālo disciplīnu, un tas nav viegli risināms.»

Dodas pastaigās

Lai arī darba apjoms komisāra amatā ir lielāks, nekā savulaik vadot Latvijas valdību, viņš nejūtas tik noguris. «Premjera darbs bija krietni stresaināks.» Valdis stāsta – Briselē izjūt mazāku saspringumu, jo tagad nav jāuztraucas, ka kuru katru mirkli atkal kāds gribēs gāzt valdību. Ka steidzami un pēkšņi būs jārisina valstij svarīgas lietas. 

Latvijā daudz laika pagāja sarunās ar koalīcijas partneriem, jo bija svarīgi valdības lēmumiem nodrošināt Saeimas atbalstu. «Eiropas Komisijā nav tik daudz politisku diskusiju, var koncentrēties uz jautājumu risināšanu pēc būtības. Lēmējvara, Eiropas Parlaments, nav tik politizēta. Nav kā Latvijā, kur opozīcija bieži balso pret tikai tāpēc, ka ir opozīcija.»

Dombrovskis seko notikumiem Latvijā. «Ekonomiskā situācija valstī ir apmierinoša. Izaugsmē ir straujākie rādītāji starp Baltijas valstīm,» viņš stāsta. Nākamgad tiek prognozēta 3% izaugsme, kas ir krietni virs eirozonas vidējiem rādītājiem. Vai, raugoties uz valdības darbu, nav bijusi vēlme atkal būt premjeram? Dombrovskis saka: «Regulāri sazvanījos ar Straujumas kundzi, satiekamies Rīgā vai Briselē. Ja viņai bija jautājumi, mēs tos pārrunājām.» Tas esot normāli, ka uzrodas jautājumi priekšgājējam. 

Arī Dombrovskis, stājoties amatā, regulāri bijis kontaktā ar Ivaru Godmani, lai noskaidrotu dažādas nianses, fona informāciju. Straujumas premjerēšanas sākumā gan viņam bijis kārdinājums piezvanīt un pakonsultēt, bet «jāatturas no pārāk uzbāzīgas padomu sniegšanas, jo tā ir cita valdība un pati risina savus jautājumus».

Par savu privāto dzīvi Dombrovskis, kā ierasts, ir nerunīgs. Kad beidzoties darbs, dodoties mājās. Varbūt ir izveidojušies kādi rituāli? Sestdienas rītā aiziet pēc kruasāniem? «Nē, tādu rituālu man nav.» Bet kaut kāds prieciņš taču ir, kas attīra galvu? «Brīvais laiks Latvijā. Es samērā bieži lidoju uz Rīgu. Dodos garās pastaigās pie dabas. Gan Beļģijā, gan Latvijā.» 

Uz dzīvi Briselē pavisam viņš pārvācies nav. Sieva Ārija regulāri brauc ciemos. «Mēs ceļojam viens pie otra,» saka Dombrovskis. Kaķene Klēra netiek ņemta līdzi. Viņa mīt Dombrovsku miteklī Teikā, daudzstāvu dzīvokļu namā. «Līdzīgi kā daudzi latvieši Briselē, arī es esmu iegādājies dzīvokli, bet izmantoju katras brīvdienas, kad nav jāstrādā, lai tiktu uz Rīgu.»

Ir kāds teikums, kas parāda, ka Dombrovskis ir vienkāršs cilvēks un augstā līmeņa amats nav padarījis viņu iedomīgu. Kad saruna ir galā, es atgādinu, ka pirms pāris gadiem presē tika publiskots Dombrovska aptuvenais ikmēneša maksājums par siltumu un tur bija piebilde, ka māja ir nesiltināta, lai arī premjers pats mudina Latvijas iedzīvotājus to darīt. Dombrovskis šādu sīkumu atceras. Un komentē: «Un tie maksājumi ir samērā augsti. Bet to taču jūs nerakstīsit?» Rakstīsim gan, atbildu – lai parādītu, ka zināt gan eirozonas IKP, gan Rīgas dzīvokļa maksājumus.

Mirkļbirku laiks

Posted on decembris 16, 2015 by - Komentārs

Spriedzē daudzi vēlētāji kļūst nervozāki un meklē drošību pie «savējiem»

Visapkārt krīzes nomaina cita citu tādā ātrumā, ka kļūst grūti tām izsekot, un notikumi gada sākumā jau liekas notikuši senā pagātnē.

2015.gadu ievadīja aukstasinīgais teroristu uzbrukums Charlie Hebdo 7.janvārī. Pasaulē sacēlās sašutuma vētra. Parīzē notika milzīga demonstrācija vārda brīvības atbalstam ar daudzu pasaules līderu līdzdalību. Soctīklos plaši izplatījās mirkļbirka #JeSuisCharlie – bet tikai uz mirkli.

Drīz vien eirozonas sāpju bērns Grieķija sagražojās ne pa jokam. Populistiski kreisā Syriza valdība nolēma, ka labākā sarunu taktika ar starptautiskajiem aizdevējiem ir izaicinoša šantāža, defolta un eirozonas uzspridzināšanas draudi. Taču, par spīti jūlija sākumā notikušam referendumam, kurā Grieķijas pilsoņi pārliecinoši nobalsoja pret aizdevēju prasībām, Syriza vadītāja Cipra taktikas galvenie sasniegumi ir īslaicīgas, bet ļoti sāpīgas banku krīzes izraisīšana, ekonomikas atlabšanas apstādināšana un vienošanās par skarbākiem noteikumiem, nekā Grieķija būtu varējusi panākt gada sākumā.

Drāma Grieķijā vēl pat īsti nebija beigusies, kad sākās nākamā – bēgļu krīze. Vasarā strauji pieauga cilvēku skaits, kuri no Tuvajiem Austrumiem centās nokļūt Eiropā, lai pēc tam nonāktu tādās patvēruma meklētājiem draudzīgās valstīs kā Vācija un Zviedrija. ES reakcija bija lēna, slikti koordinēta un izraisīja līdz šim neredzēti asus un emocionālus dalībvalstu strīdus. Dažas Austrumeiropas valstis ar Ungāriju un Slovākiju priekšgalā nikni iebilda pret priekšlikumiem uzņemt nelielu bēgļu skaitu no krīzes vissmagāk skartajām valstīm. Uz robežām slējās žogi, atjaunojās robežkontrole, tika atcelti vilcienu un autobusu reisi, un aizvien biežāk izskanēja bažas, ka viens no ES populārākajiem sasniegumiem – brīvā pārvietošanās Šengenas zonā – ir apdraudēta, ar neprognozējamām sekām Eiropas Savienībai.

Visu šo uzliesmojumu fonā pastāvīgi karājās jautājums – kas būs Krievijas prezidenta Putina nākamais mērķis? Ņemcova slepkavība februārī, Putina pazušana uz desmit dienām martā, daudzu gaidītā, bet nenotikusī vasaras ofensīva Donbasā, neviena negaidītā iesaistīšanās Sīrijas pilsoņu karā septembrī, attiecību saasināšanās ar Turciju pēc Krievijas bumbvedēja notriekšanas – Putins pastāvīgi lika atcerēties, ka viņa spējas vairot nedrošību nebūt nav izsmeltas.

Savukārt Rietumos turpināja pieņemties spēkā labējie populisti. Polijā vēlēšanās uzvaru guva partija Likums un taisnība, Francijas reģionālajās vēlēšanās Nacionālā fronte ieguva vislielāko balsu skaitu savas pastāvēšanas vēsturē, Amerikā par populārāko pretendentu uz republikāņu partijas nomināciju prezidenta vēlēšanās kļuvis klaji ksenofobiskais Donalds Tramps, bet Lielbritānijā puse vēlētāju atbalsta izstāšanos no ES galvenokārt tāpēc, ka viņiem nepatīk lielais imigrantu skaits. Šķiet, ka šo kustību dzinējspēks ir nevis ekonomiskās problēmas, jo minētās valstis faktiski salīdzinoši maz cieta no finanšu krīzes, bet gan vispārīgāka nedrošība par nākotni un bailes no pārmaiņām. Nervozā gaisotnē daudzi vēlētāji kļūst nervozāki, meklē drošību pie «savējiem», un šo sajūtu tikai vēl vairāk stiprināja novembrī notikušie teroristu uzbrukumi Parīzē, kuros tika nogalināti 130 cilvēku.

Par laimi, Latvijai nopietni saspīlējumi gājuši secen. Ekonomika augusi pat labāk, nekā bija gaidīts – 3.ceturksnī 3,3%, salīdzinot ar iepriekšējo gadu. Vēl straujāk aug algas – par 8,2% pēc nodokļu nomaksas tajā paša laika posmā. Savukārt inflācija ir tieši 0,0%, un bezdarbs pirmo reizi kopš 2008.gada ir zem 10%. Taču arī šeit jaušama atsaucība politikai, kas apelē pie vēlētāju bailēm, un tāpēc Saskaņa un Nacionālā apvienība bieži vien sadodas rokās, lai cīnītos gan pret «netikumību», gan pret bēgļiem.

Šo nedrošības sajūtu vairo bažas, ka politiķi netiek galā ar nopietniem izaicinājumiem. Straujumas valdība labi izpildīja skaidri definētus uzdevumus – novadīja ES prezidentūru, nozīmīgi paaugstināja izdevumus aizsardzībai, saglabāja fiskālo disciplīnu. Tomēr kļuvis skaidri redzams, ka nedarbojas šobrīd iesakņojusies politiskā konstrukcija, kurā izpildkomitejā (resp., valdībā) sēž pārsvarā par ministriem pārdēvēti ierēdņi, kuriem nav politiskā svara, bet viņus vada partijas komiteja Saeimā, kuras biedri paši neuzņemas atbildību un nesmērē rokas ar praktisko pārvaldes darbu. Haoss airBaltic investora meklēšanas procesā, skolotāju algu reformas izgāšanās, Eiropas struktūrfondu kavēšanās, Straujumas pārsteigums par ministru algu paaugstināšanu – visas šīs neveiksmes ir dabiskas sekas varas nodalīšanai no atbildības.

Taču mirkļbirku laikmetā arī šīs krīzes un skandāli ātri aizmirsīsies, un drīz vien nāks jauni tēmturi, lai uz īsu brīdi piesaistītu mūsu uzmanību.

Varbūt tieši nepastāvība ir viena no mūsdienu lielākajām problēmām. Lai gan aizgājušais gads likās pārkrauts ar krīzēm, Eiropa un Amerika savulaik ir veiksmīgi tikušas galā ar daudz smagākiem izaicinājumiem. Nedaudz vairāk koncentrācijas, nopietnības un drosmes, un tiksim galā arī ar mūsdienu problēmām.

Komentārs 140 zīmēs

Jauns laikmets enerģētikā. Lietuvā sāka darboties elektrības savienojumi ar Zviedriju un Poliju, laužot Baltijas elektroatkarību no Krievijas.

Latvijas banku uzraugs licis Privatbank maksāt 2 miljonu eiro sodu, mainīt valdi, un tās locekļus sodījis individuāli par aizdomīgu darījumu pieļaušanu.

#Izlasiju­Komentaros. Uzmanieties no NA soctīklos. Biedri tika pieķerti izplatām informāciju, kas atbilst viņu pārliecībai, bet neatbilst patiesībai.

Draudi un cerības

Posted on decembris 16, 2015 by - Komentārs

Arī nākamgad Latvijai svarīgākā būs drošība un Eiropas vienotība

Jebkurā gadā ikvienam cilvēkam un katrai valstij svarīgākā ir drošība kā priekšnoteikums sabiedrības kopējai un līdz ar to katra personiskajai labklājībai. Divi pēdējie gadi to skaudri atgādināja pēc vismaz desmitgades ekonomisko prioritāšu dominēšanas Latvijas politiskajā dienaskārtībā. Bet nākamais gads līdzās drošības un ekonomiskiem risinājumiem prasīs arī dažu par pašsaprotamām uzskatītu Eiropas pamatvērtību izvērtēšanu.

Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs raksturoja 2014. kā «šausmu gadu», kas turpinājies arī šogad. Nākamgad papildus Krievijas agresīvajam revizionismam kā starptautiskās politikas svarīgākajam jaunam faktoram klāt nāks šogad Eiropu satricinājušās bēgļu krīzes risinājumu meklējumi, kas liks atbildēt, kādā Eiropā vēlamies dzīvot.

Sliktāko scenāriju prognozes ir vienmēr pieprasītas, jo parasti nepiepildās. Eiropas Savienība sabruks, Rietumu pasaule zaudēs civilizāciju karā, kurā triumfēs fanātisku fundamentālistu ordas pamīšus ar krievu tanku divīzijām. Nu, vismaz – Eiropa kļūs par visiem citādajiem naidīgu, savās robežās noslēgušos valstu kopumu. Varam aizlaikus atviegloti uzelpot, ka tā nenotiks.

Tomēr arī galēji pārspīlējumi ir realitātes atspulgs. Krievija arī nākamgad būs galvenais apdraudējums pēckara Eiropas politiskajai kārtībai un it īpaši Baltijas valstu drošībai. Bēgļu plūdi, kuru galvenais iemesls ir karš Sīrijā, turpinās radīt vienkāršu un radikālu pseidorisinājumu kārdinājumus, un pastāvīgā diskusija, vai mums vajag mazāk vai vairāk Eiropas, asi izpaudīsies kā ES ārējo robežu kopīgas aizsardzības un dalībvalstu suverēno tiesību politikas piekritēju sadursme.

Ceļošanai brīvā Šengenas zona ir apdraudēta, risks ir Eiropas «kodola» valstu «minišengenas» un divu vai pat trīs līmeņu ES veidošanās. Un savienības nākotnei kritiski svarīgs var būt rudenī gaidāmais referendums Lielbritānijā par palikšanu ES.

Taču darbība vienmēr rada pretdarbību, un var prognozēt gan atskurbšanu no īstermiņā kārdinošu radikālu risinājumu ilūzijām, gan no iesīkstējušiem vēlmju domāšanas stereotipiem. Labējo radikāļu piedāvātās politikas pievilcības krituma simptoms varētu būt Nacionālās frontes neveiksme nupat notikušajās reģionālajās vēlēšanās Francijā pēc triumfālajiem panākumiem pirmajā vēlēšanu kārtā pavasarī. Arī Polijā, kur vēlēšanās oktobrī uzvarēja labēji konservatīvā Likums un taisnīgums partija, nupat notika masu protesti pret konstitūcijas revidēšanu.

Un vairs tikai atsevišķas balsis vēl dzirdamas pret Krievijai noteikto ES sankciju pagarināšanu, kuras kaitējot ekonomiski izdevīgam «dialogam» ar agresorvalsti.

Nākamgad varam sagaidīt arvien skaidrāku apjausmu Eiropā, ka labējo populistu piedāvājums vislabāk atbilst gan Putina, gan Daesh teroristu mērķiem, tomēr terorisms un bēgļi ir divas problēmas, kuru vienādošana tikai traucē to risināšanai un ir izdevīga vienīgi trim minētajiem.

Bet Krievijas ambīcijas iegrožos ekonomika – ES un ASV sankcijas darbojas, un naftas cena, lai cik grūti prognozējama, krasi nepieaugšot. Līdz ar to Krievijas valsts budžeta ieņēmumi būšot par 8% mazāki nekā šogad, un, ņemot vērā dārgo karošanu arī Sīrijā, ierobežos jaunu militāro avantūru iespējas. Tas nozīmē, ka galvenais Kremļa ierocis hibrīdkarā pret Rietumiem būs «ģeopolitiska korupcija» un ekonomiska šantāža.

Latvijas ekonomika turpinās mēreni augt arī nākamgad, un, kaut gan Latvijas Banka septembrī samazināja izaugsmes prognozi, ņemot vērā ģeopolitisko situāciju, Ķīnas ekonomikas tempu palēnināšanos un citus nelabvēlīgus globālās ekonomikas faktorus, prognozētais IKP pieaugums par 2,7% ir virs ES vidējā, kas būs zem 2%. Arī inflācija paliks zema – ap 1,3%.

Daudz nepateicīgāk pašlaik ir prognozēt iekšpolitiskos procesus visam gadam, kad nav skaidrības pat par dažu nākamo nedēļu laikā gaidāmo jaunu valdību. Taču, lai kāda taptu, sekas Latvijas politikai būs paliekošas.

Ja izrādīsies, ka Vienotība gāzusi savu premjerministri Laimdotu Straujumu, lai valdības groži nonāk Zaļo un Zemnieku savienības premjerministra rokās, pēdējos gados vadošajai partijai būs eksistenciāla izvēle – vai nu radikāls «restarts», nomainot līdzšinējo partijas vadību, vai nu aiziešana no Latvijas politikas skatuves. Līdz nākamās Saeimas vēlēšanām vēl trīs gadi, kuru laikā Vienotība kā ZZS «jaunākā māsa» pašreizējā vadībā vienkārši izčākstētu. Taču vēl mazāk izredžu saglabāties tai būtu ar tautā nepopulāro premjerministri Solvitu Āboltiņu, kuras vadītai valdībai grūti iedomāties ilgu mūžu. Tad nākamās Saeimas vēlēšanu rezultāti itin daudziem varētu likt ilgoties pēc pašreizējā it kā «haosa».

To, cik svarīga Latvijai ir atbildīga un godīga politika, parāda pat tikai īss nākamgad darāmo darbu saraksts. Valdībai būs jālemj par gāzes tirgus atvēršanu, par iespējamo Lattelecom un LMT akciju pārdošanu, par jaunu Latvijas dzelzceļa vadītāju un vilcienu modernizāciju, par airBaltic stratēģisko investoru, bet Saeimai būs jābalso par KNAB priekšnieku un tiesībsargu.

Valdības un Saeimas lēmumi par šiem un citiem jautājumiem ilgtermiņā var būt svarīgi arī valsts drošībai un ietekmēs arī mūsu labklājību. Lai ko vēlētu politiķiem, sev arī nākamgad varam novēlēt veselīgi neiecietīgu prasīgumu pret viņu darīto.

Komentārs 140 zīmēs

Neapturamā. Āboltiņa nekārojot amatus, laikam tāpēc kļuvusi par Vienotības kandidāti Ministru prezidenta amatam par spīti iespējamo partneru noraidījumam.

Drošākai Eiropai. Eiropas Savienībai būs jauna Robežu un krasta apsardzes aģentūra ar 1500 darbiniekiem un plašām pilnvarām. 

Pats sev likums. Putins parakstījis likumu, kas ļauj Krievijai nepildīt starptautisko tiesu, to skaitā Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumus.

2015. Kopsavilkums

Posted on decembris 16, 2015 by - Gada apskats

 

Cilvēki, par kuriem runāja

Aminata. Cerība. Spītējot ksenofobiem, skatītāji balsojumā par Latvijas pārstāvi Eirovīzijā izvirzīja skaisto dziedātāju ar aizraujošo balsi, un Vīnē viņa ieguva cienījamu rezultātu – 6.vietu.

Janis Varufakis. Dumpinieka izgāšanās. Kreisais Grieķijas finanšu ministrs gada sākumā piesaistīja visas Eiropas uzmanību, bet viņa piekoptā konfrontācijas politika nevis izglāba valsti no aizdevēju žņaugiem, bet tikai iedzina vēl dziļākā krīzē.

Jūlija Stepaņenko. Cenzore. Deputātes (Saskaņa) panāktās izmaiņas Izglītības likumā radījušas neskaidrības par to, ko drīkst mācīt skolā, un izsaukušas gan protestus par vārda brīvības ierobežošanu, gan bažas, ka skolotāji baidīsies izglītot bērnus seksuālās veselības jautājumos.

Mihails Saakašvili. Cīnītājs. Korupcija apdraud Ukrainu gandrīz tikpat, cik Krievijas militārā agresija, tāpēc prezidents Porošenko maijā izšķīrās par dramatisku soli – iecelt bijušo Gruzijas prezidentu par Odesas rajona gubernatoru, lai viņš ķeras klāt oligarhiem.

Pēteris Greste. Brīvības vārdā. Latviešu izcelsmes žurnālists Pēteris Greste tika aizturēts Kairā, jo uzdrošinājās ziņot par Ēģiptes opozīciju. Viņš pavadīja vairāk nekā gadu cietumā un tikai starptautiska spiediena rezultātā tika atbrīvots 1.februārī. 

Aigars Kalvītis. Valsti grīdā! Trekno gadu valdības vadītājs, kas bija pasludinājis sevi par mūsu valsts «stabilitātes garantu», tagad Latvijas gāzes valdes priekšsēdētāja amatā stājies stabilizēt Krievijas Gazprom monopola intereses Latvijā.

Uģis Magonis. Uz sliedēm paklupušais. Augustā KNAB pie Igaunijas robežas aizturēja Latvijas dzelzceļa šefu ar pusmiljona eiro, iespējams, kukuli papīra maisiņā.

Anrijs Matīss. Pārprasti nesaprastais. Vai nu satiksmes ministrs nebija kaut ko sapratis par airBaltic, vai nu valdība bija viņu pārpratusi, taču premjere novembrī pēc valdības lēmuma piesaistīt iepriekš kritizētu investoru atlaida savu partijas biedru no amata.

Edgars Savisārs. Dinozaura medības. Igaunijas politikas smagsvars, prokrieviskās Centra partijas līderis ir aizdomās turētais kukuļņemšanā un ar tiesas lēmumu atstādināts no Tallinas mēra amata.

Boriss Ņemcovs. Svina argumenti. Redzamāko Putina režīma opozicionāru 28.februārī Maskavas centrā nošāva arvien nezināmi slepkavas.

Skaitļos

7 eiro. Tādu sodu ministrs Kaspars Gerhards saņēma par to, ka svētdienā ar dienesta auto, esot 0,4 promiļu reibumā, Vecrīgā pie Sāpju dievmātes baznīcas uzbrauca uz kājas kādai sievietei no liela katoļu pulka, kas bija pulcējušies uz dievkalpojumu.

110 miljoni eiro. Tik lielu pieaugumu nākamā gada aizsardzības budžetā novembrī apstiprināja Saeima.

No 13,5 līdz 750 dolāriem. Ar tādu lēcienu amerikāņu riska kapitālists Martins Škreli vienas dienas laikā pacēla cenu medikamentam Daraprim, kuru izmanto parazītu slimības ārstēšanā. Zāles tirgo jau kopš 1953.gada, bet Škreli vienkārši pārpirka to ražošanas tiesības, izsaucot pamatīgu sašutuma vētru ar savu alkatību.

Premjeres Laimdotas Straujumas reitings

Latvijas fakti

No jauna reģistrētie patvēruma pieprasījumi, tūkstošos

ANO bēgļu aģentūra

Tā pateikt ir jāmāk


Šie bija jaunievēlētā Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa pirmie vārdi, Saeimas tribīnē veldzējot slāpes ar minerālūdeni, pirms uzrunāt deputātus pēc vēlēšanu rezultātu paziņošanas 3.jūnijā.


Valsts prezidents Andris Bērziņš pēc atteikšanās kandidēt uz otro pilnvaru termiņu komentē viņam bieži izteikto kritiku par nespēju skaidri formulēt savu viedokli.

Vienotības līdere Solvita Āboltiņa tā atbildēja pensionāru pulciņam, kas 19.augustā piketā pie Saeimas pieprasīja lielāku pensiju indeksāciju un ar skaļu ūjināšanu sagaidīja garāmejošo deputāti.

Krievijas vicepremjers Dmitrijs Rogozins, kurš pēc Krimas aneksijas iekļauts gan ASV, gan ES melnajā sarakstā, šādi maijā telekanāla Rossija 1 ēterā komentēja Krievijai noteiktās Rietumu sankcijas.

Brent jēlnaftas cena, dolāri par barelu

Bloomberg

Volkswagen akciju cena Frankfurtes biržā, eiro

Bloomberg

Var arī tā ;)


( ‘}{‘ )    

Pāris skūpstās. 
Igaunijas prezidents 
Tomass Hendriks Ilvess saderinājies
ar latvieti Ievu Kupci.

%-}

Sagriežas galva.
Jaunatnes dziesmusvētku kopkora koncerta ģenerālmēģinājums
bija jāpārtrauc, jo gandrīz 200 bērniem tā laikā
bija nepieciešama mediķu palīdzība.

><(((*>

Zivs. 
Lai gan krietni sarucis šprotu un citu preču eksports uz Krieviju,
Latvijas preču eksports nedaudz pieaudzis,
un pozitīvas tendences vērojamas pakalpojumu eksportā.

*/*

 Karsējmeitene. 
Rīgā notika Eiropas basketbola čempionāta D grupas spēles,
un Latvija ieguva 8.vietu, kas ir labākais rezultāts 14 gados.

(y):-p

Donalds Tramps. 
Iespējamā ASV prezidenta amata kandidāta sasuka ir dīvaina,
bet viņa izteicieni – biedējoši.

-|_|———–|_|-
_(‘-‘)_//
_/
//
_||      ||_

Spēkavīrs. 
Raimonds Bergmanis kļuva par aizsardzības ministru.

Paldies jums!

Posted on decembris 16, 2015 by - Redaktores sleja

 

Jauku dienu, lai veicas, es tevi mīlu, priecīgus svētkus! Šie vārdiņi var būt tukši vai tik dzīvi – kurš gan to nav pieredzējis. Viss noslēpums, vai tie nāk tikai pār lūpām, vai no sirds. Vai līdzi nāk darbi.

Aizvadītajā gadā daudz sarunāts un daudz arī izdarīts. Gada izcilnieku izlasē Ir šoreiz izvēlējās cilvēkus, kuri bijuši drosmīgi, neatlaidīgi, patiesi un viņu paveiktais kādus «nav» pārvērtis par «ir».

Jaunais basketbola talants Kristaps Porziņģis pēc nejaukās uzņemšanas NBA šovasar ātri pārliecināja visdrūmākos skeptiķus, ka ir īstajā vietā. Sportā, kam pasaulē jūt līdzi simtiem miljonu, latviešiem nu ir uzlēcoša zvaigzne, ar ko lepoties.

Daudz ilgāk bija jāsvīst policijai, mēnešiem dzenot pēdas un beidzot notverot «Imantas pedofilu». Mums ir gods iepazīstināt ar diviem policijas komandas cilvēkiem, kas ikdienā nav mediju starmešos, bet ļoti pelnījuši sabiedrības atzinību.

Valdim Dombrovskim šogad bija jāatsvaidzina krīzes menedžera iemaņas, glābjot no kraha Grieķiju un visu eirozonu. Kad grieķi beidzot pieņēma realitāti, tieši Dombrovskis EK vārdā parakstīja 86 miljardu aizdevumu populistu nokausētajai valstij.

Aktrise Guna Zariņa šogad divās izcilās lomās uzdeva jautājumus, kas cilvēciski rūp viņai pašai – uz kādiem ideju pamatiem būvējam savu Latviju un kā spējam tajā sadzīvot tik dažādi. Gunas patiesums ļoti iedvesmo.

Īpašs šis gads bijis arī Elīnai Garančai, kura sāk jaunu posmu karjerā un mācās samierināties ar mammas zaudējumu. Padomu, ko reiz no viņas saņēmusi, dod tālāk – slava reiz beidzas, bet paliek tas, ko dzīvē katrs ir uzbūvējis kā cilvēks.

Lai gaiši un priecīgi svētki!

Radars pasaulē

Posted on decembris 9, 2015 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē


NATO ārlietu ministri oficiāli uzaicināja Melnkalni pievienoties NATO, kas kļūs par alianses 29.dalībvalsti, paziņojis NATO ģenerālsekr. Pēdējo reizi NATO paplašinājās 2009.gadā, uzņemot Horvātiju un Albāniju.

Dāņi referendumā nobalsoja pret pievienošanos ES kopīgajai iekšlietu un tieslietu politikai, saglabājot līdzšinējās izņēmuma tiesības. Premjers Larss Leke Rasmusens teica, ka tā iemesls ir neskaidrība un citas problēmas, ar kurām saduras Eiropa, piemēram, bēgļu krīze.

Spānijas Konstitucionālā tiesa atcēlusi Katalonijas reģionālā parlamenta pieņemto rezolūciju par atdalīšanās procesa sākšanu. Spriedumā teikts, ka rezolūcija ir «pretrunā ar konstitucionālajām normām», kas «apstiprina spāņu nācijas vienotību».

Apšaudi Kalifornijā kur noslepkavoja 14 cilvēkus, bet 21 guva ievainojumus, izmeklētāji uzskata par teroraktu. To sarīkoja ASV dzimis musulmanis kopā ar sievu, kura dzimusi Pakistānā. Iespējams, viņi bija pievērsušies radikālajam islāmam un izveidojuši sakarus ar labi zināmiem teroristiem. 

Reģionālajās vēlēšanās Francijā pirmajā balsošanas kārtā vadībā izvirzījusies galēji labējā Nacionālā fronte, izcīnot līdz 30% balsu. Kurš iegūs vairākumu, izšķirsies otrajā vēlēšanu kārtā 13.decembrī.

Pekinā smoga dēļ uz laiku slēgtas rūpnīcas un skolas, pārtraukti celtniecības darbi, jo Ķīnas galvaspilsētā pirmoreiz izsludināts «sarkanais» smoga brīdinājuma signāls. Gaisa piesārņojums dažos Pekinas rajonos ir 265 mikrogrami uz kubikmetru, kamēr cilvēkam bīstamais līmenis ir 25 mikrogrami uz kvadrātmetru. Redzamība ir ne tālāk par 100 metriem.

Pēc kļūšanas par tēvu, sociālā tīkla Facebook dibinātājs un vadītājs Marks Cukerbergs paziņoja, ka veidos labdarības fondu, ieguldot tajā 45 miljardus dolāru, tādā veidā darot pasauli par labāku vietu savai meitai Maksimai un nākamajām paaudzēm.

Krievu lepnums un posts
Krievijas sociologi noskaidrojuši, ar ko lepojas valsts iedzīvotāji. Jaunākie Levada centra aptaujas dati rāda, ka kopš pagājušā gadsimta 90.gadu vidus nulles līmeņa patriotisms strauji pieaudzis, taču tas «nedarbojas» sociālajā un ekonomikas jomā. Interesanti, ka vairāk nekā puse (56%) aptaujāto piekrīt, ka «valsts ir jāatbalsta arī tad, ja tai nav taisnība».

Radars Latvijā

Posted on decembris 9, 2015 by - Radars

Nedēļas notikumi Latvijā

Lai arī partijas Vienotība kongress sestdien beidzās bez skaļiem paziņojumiem par valdības maiņu, pirmdien valdības vadītāja Laimdota Straujuma (V) paziņoja par demisiju. Viņa savā vietā iesaka iekšlietu ministru Rihardu Kozlovski. Vienotība ir gatava uzņemties atbildību un turpināt vadīt valdību, teica partijas līdere Solvita Āboltiņa, taču par premjerministra kandidātu vēl lems.

Bijusī ilggadējā Valsts kancelejas direktore Elita Dreimane kopš oktobra konsultē uzņēmumu Latvijas gāze (LG) tiesvedībās pret valsti, bet Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs  pārkāpumus nav saskatījis. KNAB secinājis, ka Dreimane ir ievērojusi interešu konflikta likuma normas, bet nav vērtējis, kādu informāciju par LG Dreimane ieguva valdības sēdēs.

Šonedēļ Ķīpsalas izstāžu zālē sāka skatīt tā saukto Zolitūdes traģēdijas krimināllietu – pirms diviem gadiem, sagrūstot lielveikala Maxima jumtam, izdzisa 54 cilvēku dzīvības. Vairāk nekā gadu izmeklējot lietu, prokuratūra apsūdzības uzrādīja deviņiem cilvēkiem. Tiesa, par spīti prognozēm, sevi neatstatīja no lietas izskatīšanas.

Latvijas Sociālistiskās partijas ilggadējais vadītājs Alfrēds Rubiks partijas kongresā iesniedza atlūgumu no partijas priekšsēdētāja amata. Rubiks, kurš sasniedzis 80 gadu slieksni, no amata atkāpies vecuma un veselības dēļ.

Finanšu ministrija vērsusies tiesībsargājošajās iestādēs ar prasību izvērtēt Lielvārdes novada domes bijušā priekšsēdētāja Jāņa Āboliņa (Vidzemes partija) prettiesisko rīcību, mēģinot no-slēgt pašvaldības aizņēmuma līgumu par 200 miljoniem eiro. Tiesībsargājošajām iestādēm būs jānoskaidro, vai Āboliņš ir parakstījis ar Lihtenšteinā reģistrēto ārzonas kapitālsabiedrību vēl kādus dokumentus, kas ir bijuši vidutāji un kādas tiesiskās sekas tas radīs Latvijai.

Nacionālā Kino centra rīkotā projektu konkursa Latvijas filmas Latvijas simtgadei finansējumu ieguvuši 16 pilnmetrāžas projekti – līdz 2018.gadam tiks veidotas sešas spēlfilmas, astoņas pilnmetrāžas dokumentālās filmas un divas pilnmetrāžas animācijas filmas. Kopumā sadalīti gandrīz septiņi miljoni eiro. 

Lai FM radioviļņos sāktu raidīt jauna kristīga nekomerciāla radiostacija Radio Marija Latvija, katoļu baznīca nopirkusi trīs Latvijas radiostacijas, kas iepriekš Latvijā retranslēja Krievijas radio. Līdzekļi studijas izveidei un citiem ar radio darbības sākšanu nepieciešamiem finanšu resursiem saziedoti.

Prestižajai mūzikas ierakstu balvai Grammy nominēti diriģenta Andra Nelsona vadītā Bostonas Simfoniskā orķestra un operdziedātājas Kristīnes Opolais ieraksti. Deutsche Grammophon izdotais Dmitrija Šostakoviča 10.simfonijas ieraksts Nelsona vadītā Bostonas Simfoniskā orķestra atskaņojumā balvai nominēts kā labākais orķestra sniegums. Savukārt kategorijā Labākais klasiskās vokālās mūzikas albums balvai nominēts Sony Classical izdotais Nessun Dorma – The Puccini Album, kura ierakstā piedalījusies dziedātāja Opolais.

Latvijas Okupācijas muzejs sarīkoja gaismas akciju Latviešu strēlnieku laukumā, lai parādītu, cik liela dabā būs muzeja plānotā piebūve Nākotnes nams. Administratīvā rajona tiesa novembrī nolēmusi – Rīgas būvvaldei lēmums par Okupācijas muzeja ēkas paplašināšanas projektu jāpieņem līdz nākamā gada 25.janvārim.

Straujuma mīnusos

Ministru kabinetā viszemākais reitings ir demisionējušajai premjerei Laimdotai Straujumai, liecina Latvijas faktu dati par ministru un amatpersonu reitingiem novembrī.

Nedēļas citāts