Žurnāls Domuzīme, 2026, nr. 5
***
eņģelis
kas izlikās par koku
zem mana loga
reiz devās prom
kā balti baltais akācijas rēgs
un rīta krēslā
izgaisa
atlidoja bite —
un apjauta
te nevarēs vairs medu vākt
ilgi riņķoja
līdz dēmoni
kas izlikās par kaimiņbērniem
izpostīja stropu
un nebija vairs kur atgriezties
tad eņģeļi
kas rādījās man kā
zināmas ielas un pinkaini suņi
kā dzimtā skola un pāri upei pārkārts tilts
ar rūsu klātas šūpoles un tauriņš kas ik rītu nolaižas uz tām
uz stropu lidoja visi eņģeļi — to labot
pie dēmoniem lidoja visi — tos padzīt
pat tas kurš izlikās par
pieticīgo pianīnu Ukraina
noskurinājās — un tieši tajā brīdī nopētīja pelnu krāsas spārnus
bet es
vien lidoju pa riņķi lidoju
jau medu savākusi
tikai
nav kur atgriezties
