Ilustrācija — Anastasija Čaša
Stāsts
Žurnāls Domuzīme, 2026, nr. 5
Ceļojuma laikā es dabūju kaut ko savādu, Enomoto kungs teica apmēram pirms diviem mēnešiem.
Enomoto kungs, gleznotājs un skolotājs vidusskolā, dzīvo tieši virs manis. Mēs abi vienlaikus darbojāmies rajona iedzīvotāju pārstāvju padomē, un kopš tā laika sākām sarunāties. Laiku pa laikam viņš piezvanīja, esot garšīga kafija. Es bez kavēšanās kāpu augšā un Enomoto kunga dzīvoklī cienājos ar garšīgu kafiju. Kādu brīdi patērzējām, tad es atkal klumzāju lejā pa kāpnēm un atgriezos savā dzīvoklī. Tāda bija mūsu pazīšanās.
Kaut gan Enomoto kunga dzīvoklis bija tieši tāds pats kā manējais, tas radīja pavisam citādu iespaidu. Dzīvoklis bija kārtīgs, kaut gan vīrieša apsaimniekots. Visur bija sakrauti glezniecības piederumi, fotoaparāti, kas bija viņa hobijs, un abām šīm jomām veltītu žurnālu kaudzes. Interesanti, šķita, ka te visam ir skaidrākas aprises nekā manā dzīvoklī.
