Valdis Grēviņš 20. gadsimta 30.—40. gadu mijā. Fotogrāfs nezināms. Foto no Martas Dziļumas personīgā arhīva
Žurnāls Domuzīme, 2026, nr. 2
Valdis Grēviņš (1895—1968) tiek uzskatīts par vienu no gadsimta pirmās puses spilgtākajiem dzejniekiem romantiķiem. Daļa no viņa dzejoļiem zināmi un populāri vēl mūsdienās. Mīlestības dzejoļus viņš rakstīja visu mūžu: senākais no šeit lasāmajiem rakstīts apmēram 18 gadu vecumā, jaunākais — autora mūža pēdējā desmitgadē. Tomēr skaitliski tie veido niecīgu daļu no jau tā nelielā publicēto dzejoļu kopuma un ir gandrīz vienīgie, kuros apturēti mirkļi ar skaisto, ilgoto un uz brīdi satverto piepildījumu.
Zelta brieži
Es atkal tavu balsi dzirdu —
Tu kaut kur tālumā dziedi,
Un augstās, gaišzilganās vāzēs
Plaukst lieli, dzelteni ziedi.
Es atkal tavu balsi dzirdu —
Varbūt it viss ir kā senāk?
Es eju, es eju, es eju, —
