Artis Ostups
Žurnāls Domuzīme, 2026, nr. 2
Dzejnieka jautājums
Rīga, 2008
Šķiet, tā bija viena no tām jauno dzejnieku ielām ar humpalām, noplukušu teātri un bāru, viens no tiem vakariem, viena no stundām, kad viņš pienāca man klāt un jautāja, kāpēc nesmēķēju. Man taču ir velveta mētelis un pleca soma, trūkst tikai cigaretes — katram dzejniekam, viņš bija pārliecināts, jāgodina šī nosliece. Viņš, protams, nevarēja zināt, ka pirms dažām nedēļām vectēvam nesu pēdējo bloku, slepus un tumsā, jo tā bija viena no tām nāvēm. Kolīdz viņš aizsmēķēja, blāvā laterna apbrīnā noliecās zemāk — neatbildējis devos tālāk, apkaklē čukstot vienu no pilsētas lāstiem.
Ļeņins
Carnikava, 2025
Mums nav tramvaju, kas rībēdami brauktu zem logiem, toties ir bomzis uz veca divriteņa, kuru negaiss, šķiet, ātri sarautu gabalos. Jūrnieka cepurē un melnās galošās viņš klaiņo gar namiem un dīķiem, reizēm atpūšas uz soliņa, kasīdams izspūrušo kazbārdiņu, taču neviens viņu nepazīst, pat puišeļi neapmētā ar akmeņiem. Klusi grabot, viņš turpina ceļu, itin kā vēsturei nebūtu galapunkta.
