Farmācijas doktore Vija Eniņa aicina neticēt brīnumzālītēm, bet rūpēties par Latvijas dabu un novērtēt pašmāju augus
Vijas Eniņas viesistabā smaržo pēc pļavas. Galdā kumelīšu, raudeņu un āboliņa tēja. Viņas darba istabā jau rātni žūst šā gada kumelītes, kosa, sētložņa, bērzu un nātru lapas.
Par augu valstību Eniņa ir interesējusies jau kopš bērnības. Tēva radiniecei netālu no Stradiņa slimnīcas piederējusi saimniecība ar skaistu pļavu, pilnu visdažādāko ziedu. Mazajai Vijai paticis pa to staigāt, gribējies zināt, kā katru puķīti sauc. Radiniece zinājusi ne tikai puķu nosaukumus, bet arī kuru zālīšu uzlējums der pret vēdersāpēm un kādas lapiņas jāuzliek uz nobrāztiem ceļgaliem. Tā veidojās pārliecība, ka augi ir ne tikai skaisti, bet arī derīgi. Savukārt skolā bijusi laba ķīmijas skolotāja, kas meitenē pamodināja interesi par dažādiem savienojumiem.
Sapratusi, ka augiem un organiskajai ķīmijai ir kaut kas radniecīgs, Eniņa nolēma studēt farmāciju. Pēc zinātniskā darba aizstāvēšanas Maskavā, Vissavienības Ārstniecības augu zinātniskās pētniecības institūtā, viņa vairāk nekā 40 gadus lasīja lekcijas topošajiem farmaceitiem, vadīja arī Farmācijas fakultāti. Visus šos garos gadus viņa arī vāca ārstniecības augus un pati baudīja drogu novārījumus vai uzlējumus, par kuriem kopā ar kolēģēm Helēnu Rubini un Skaidrīti Ozolu rakstīja grāmatā par ārstniecības augiem. Padomju laikos tā bija tikpat populāra kā Ojāra Vācieša dzeja vai Zigmunda Skujiņa proza.
Nupat izdotā Vijas Eniņas grāmata Veselība pie mājas sliekšņa. 100 populārākie ārstniecības augi Latvijā vēl smaržo pēc tipogrāfijas, bet jau nokļuvusi dižpārdokļu vidū. Eniņa panākusi, ka fitoterapija, zinātniski pamatota, vienlaikus ir pārkāpusi akadēmiskuma robežas.
Kāpēc jums pēc tam, kad 2011. gadā aizgājāt no darba Rīgas Stradiņa universitātē ar nolūku atpūsties, tomēr bija jāuzraksta šī grāmata?
Pirmo grāmatu kopā ar Helēnu Rubini un Skaidrīti Ozolu uzrakstījām sen, to izdeva 1974. gadā, 1977. gadā grāmata piedzīvoja atkārtotu izdevumu. 1994. gadā mēs ar Rubini uzrakstījām grāmatu Ārstniecības augi. To rakstījām tāpēc, ka aptiekās un lielveikalos parādījās svešzemju ārstniecības augi, garšaugi, garšvielas, un cilvēki par tiem gribēja zināt. Grāmata kļuva ļoti populāra, vēl tagad cilvēki mēdz man teikt, ka tā ir viņu rokasgrāmata.
Patlaban ir pilnīgi citāda situācija nekā 70. vai 90. gados – internetā pieejams milzīgi daudz informācijas par ārstniecības augiem. Bet tur ir arī milzīgi daudz muļķību. Piemēram, par dažādiem brīnumlīdzekļiem, bez kuriem mēs vairs dzīvot nevaram.
Uzskatu, ka katram šejienietim jābūt elementārām zināšanām par ārstniecības augiem, kas Latvijā aug, tāpēc radās doma uzrakstīt jaunu grāmatu. Gribēju apzināt visus ārstniecības augus, kas lietojami veselības stiprināšanai.
Apkopoju informāciju par 97 Latvijas augiem. «O,» es nodomāju, «vai nebūtu vērts piemeklēt vēl trīs augus, lai būtu 100 augu Latvijas simtgadei?» Tāda doma radās apmēram pirms gada. Bet, rakstot grāmatu, secināju, ka lozungs «Latvijas simtgadei» jau tagad ir novalkāts. Nu tik visu darām Latvijas simtgadei. Ko darīsim 2018. gadā? Turklāt ceru, ka mana grāmata noderēs arī pēc desmit, divdesmit, varbūt pat trīsdesmit gadiem. Tā no savas sākotnējās domas atteicos un šo grāmatu veltīju nevis Latvijas simtgadei, bet savām skolotājām Rubinei un Ozolai.
Šajā grāmatā ir precīzāka informācija nekā citur. Piemēram, daudzviet rakstīts, ka jānovāc pelašķi. Bet kuru daļu: ziedus, lapas vai lakstus? Bieži piebilst, ka pelašķi veicina asinsreci. Bet neuzraksta, ka K vitamīns, kas veicina asinsreci, ir tikai lapās. Ziediņos šā vitamīna nav. Katram augam stingri jānodala, kas jānovāc: ziedi, laksti, lapas, saknes, augļi, kāda ir to iedarbība, un kā šo konkrēto uzlējumu, novārījumu vai viru pagatavot. Manā grāmatā tas ir.
Kāpēc ne tikai jūsu, bet arī jūsu bērnu un mazbērnu paaudzi interesē ārstniecības augi, mazdārziņi, bioloģiskā saimniecība, ekoloģisks dzīvesveids?
Jaunā paaudze gudrāka par veco. Mana paaudze lielāko daļu mūža nodzīvoja sistēmā, kurā galvenā rūpe bija gādāt, lai pēc iespējas mazāk būtu jādara. Bija sabiedriskā ēdināšana, sadzīves pakalpojumi, lai tikai cilvēkiem būtu vairāk laika komunisma celtniecībai. Jaunā paaudze gudrāka par manējo. Tā saprot, ka neviens mums neko tāpat vien nedos. Pašiem jāmācās augstskolās, svešvalodas un biznesa pamati jāapgūst, jo tādas zināšanas vienmēr noder. Viņi arī saprot, ka vide ir bēdīgā stāvoklī, un mūsu attieksme pret to nav bijusi saudzējoša. Vakardienas ugunsgrēks ir tam pierādījums (intervija notiek nākamajā dienā pēc ugunsgrēka Slokas nelegālajā atkritumu uzglabāšanas vietā, kas atrodas netālu no Eniņas mājām Jūrmalā – red.). Jaunieši saprot, ka vide ir atkarīga ne tikai no industrijas, bet arī no tā, ko ēdam, dzeram un velkam mugurā. Šo iemeslu dēļ daudzi pārceļas uz dzīvi laukos. Rūpes par dabu iet plašumā. Manā jaunībā domājām, ka ir izsmeļamie un neizsmeļamie dabas resursi. Tagad zinātne ir pierādījusi, ka nav neizsmeļamo dabas resursu.
Jūs esat vākusi ārstniecības augus visa mūža garumā un droši vien esat novērojusi, kā mainījusies Latvijas flora?
Uz slikto pusi. Rīgas Stradiņa universitātē man bija tā laime strādāt ar pirmā kursa studentiem. Kopš 70. gadiem vedu viņus uz Taureni ar domu iemācīt atrast vietas, kur meklējami ārstniecības augi. Vienu dienu gājām uz pļavu, citu – uz mežmalu, trešajā dārzos ravējām nezāles, kas arī var būt ārstnieciskie augi. Katrai vietai ir sava raksturīgā augu valsts. 90. gados studenti vasarās sāka strādāt, viņiem vairs nebija laika braukt uz laukiem. Tad kādu dienu veltījām, lai [Latgales priekšpilsētā] ietu kājām no Dārziņiem uz Doli. Vēl 2010. gada pavasarī kopā ar studentiem izgāju pēdējā ekskursijā un secināju, ka 20 gadu laikā pļava un mežs mainījušies līdz nepazīšanai. Meži aizaug, bet, lai tajos augtu tādi ārstniecības augi kā Islandes ķērpis vai miltene, vajadzīga ne tikai noteikta sastāva augsne, bet arī gaisma. Ja mežā koku lapotnes sakļaujas, gaismas kļūst mazāk, un ārstniecības augi iznīkst. Otrkārt, cilvēki savvaļā izmet daudzko, arī augus, un ne jau tos labākos. Mežos aug čīkstenes un klinteņu krūmi, kas nav mūsu floras augi. Treškārt, pļavas mainās. Tās nosusina, augiem sāk pietrūkt mitruma, un tādi skaisti augi kā zalkša sūrene pazūd. Pļavas aizaug ar suņuburkšķiem, gārsām un graudzālēm. Lielās augu daudzveidības, kas kādreiz bija raksturīgas Latvijas pļavām, vairs nav.
Vajadzīgas programmas pļavu atjaunošanai?
Derētu. Bet, lai veidotos pļavas, vajadzīgas ganības. Lopi, apēdot noteiktas sugas, sēklas tajā pašā pļavā atkal iesēj, turklāt ļoti auglīgā vidē. Pļavā, kur nav lopu, nav nekāda mēslojuma, tikai tik, cik putniņš apmēslo. Ja tādi agresīvie augi kā gārsa, suņuburkšķi, latvāņi, dažas graudzāles sāk izspiest mazos augus, tie pazūd. Piemēram, Rīgas apkaimes pļavās pilnīgi izzudusi dzeltenā kaķpēdiņa. Bet, ja būtu lopi, kas laikus izšķirotu, kas ir un nav ēdams, viņi neļautu agresīvajiem augiem pārņemt pļavu.
Ja Latvijā nebūs pļavu, nebūs arī daudzveidīgās kukaiņu pasaules. Vairākus tūkstošus hektāru lielajiem laukiem, kuros aug monokultūras, var uzbrukt vienas sugas kaitēkļi. Un nebūs kukaiņu, kas tos izkonkurē.
Kāpēc uzskatāt, ka Latvijas iedzīvotājiem jālieto te augušie ārstniecības augi, nevis žeņšeņa saknes un godži ogas?
Var jau laiku pa laikam lietot arī svešzemju ārstniecības augus, bet vietējiem jādod priekšroka.
Augs apgādā dzīvniekus, un cilvēks pieder pie zīdītājiem, ar tām organiskajām vielām, ko sintezē: ar ogļhidrātiem, cukuriem, olbaltumvielām, eļļām un taukiem. Arī ar minerālvielām. Bet kur augs ņem minerālvielas? No augsnes. Mūsu reģionā augsne nav pārāk bagāta ar minerālvielām. Mums trūkst joda, selēna un fluora. Bet enzīmu pilnvērtīgai iedarbībai mūsu organismā vajadzīgas noteiktas minerālvielas. Uzskatu, ka, dzīvojot Latvijā, mums ir izveidojušās prasības pēc tiem mikroelementiem, kas ir tieši mūsu augsnē. Mūsu enzīmu sistēmai vajadzīgi tieši tie. Ne velti cilvēkiem, kuri pārceļas uz dzīvi citā valstī, vajadzīgs adaptācijas periods. Parasti to skaidro ar klimata un uztura maiņu, bet es uzskatu, ka cilvēks, uzņemot svešā zemē audzētu pārtiku, saņem organismam neparastu mikroelementu kompleksu, un viņam pietrūkst kaut kas no tā, kas tieši viņa organismam ir vajadzīgs. Dzīvojot Latvijā un lietojot šejienes augus, mēs saņemam tieši to, kas mums ir vajadzīgs.
Onkologi ir šausmās par dažādām brīnumu sēnēm un augiem, ar ko dziednieki sola izārstēt no vēža. Kā jūs izskaidrotu cilvēku ticību šādiem brīnumainiem augiem?
No vienas puses, pie vainas ir mūsu veselības sistēma. Dažiem jau zudusi ticība, ka viņi varēs tikt pie ārstēšanas pietiekami ātri, lai izārstētos no onkoloģiskas slimības. Tagad ir [onkoloģijas] «zaļais koridors» (tas paredz, ka, ja ir aizdomas par onkoloģisku slimību, ārstu pakalpojumi pieejami desmit dienu laikā – red.), bet nu jau daudziem ir izveidojies ieradums izmantot kādu brīnumlīdzekli. Man ir sadarbība ar onkoloģisko pacientu atbalsta biedrību Dzīvības koku, un, lasot lekcijas pacientiem, vienmēr uzsveru, ka ārstniecības augi ir tikai palīglīdzeklis. Neviens, ēdot tikai pumpurus vai lakstus, nav izārstējies. Ja ir, tad viņam nav bijis vēzis. Noteikti jāizmanto visa ārstu nozīmētā terapija: starošana un ķīmijterapija. Kad pamatterapija beigusies, augi var būt tikai palīglīdzekļi imūnsistēmas stiprināšanai. Un arī tad jābūt uzmanīgiem, jo augu aktīvās vielas var mijiedarboties ar ārstu nozīmētajām zālēm, līdz ar to ir risks, ka augi var mazināt ārstu nozīmēto zāļu iedarbību.
Ar drogām var noteikti izārstēt tikai to, ko izraisa zināmi aģenti, piemēram, tādi mikroorganismi kā baktērijas. Drogām ir pietiekami daudz bioloģiski aktīvo vielu, kurām ir antibakteriāla darbība. Bet, lai izārstētos, vajadzīgs noteikts laiks un zināma ārstniecisko augu koncentrācija.
Kāda ir jūsu attieksme pret ārstēšanu ar ārstniecisko augu atšķaidījumiem milzīgās devās, piemēriem, homeopātiju? Veselības ministrija paredz turpmākajos divos gados izvērtēt homeopātisko zāļu izmantošanu onkoloģisko slimību ārstēšanā.
Esmu farmaceite un par homeopātiju nevaru spriest, jo tā ir atsevišķa nozare ar ļoti specifisku tehnoloģiju un senām tradīcijām. Ja šī metode būtu pilnīgi nederīga, diez vai tā tik ilgi izdzīvotu. Vai kāda nozīme ir molekulu kratīšanai, to gan nemāku pateikt. Uz tādām lietām kā enerģiju apmaiņa skatos skeptiski. Man ir jautāts, kā es skatos, piemēram, uz vīstoša augu enerģētiku. Nekā neskatos. Jānomaina ziedi vāzē.
Piekrītu, ka jābūt pierādījumos balstītai medicīnai. Lai zāles lietotu, jābūt nopietniem pētījumiem, dubultakliem, ar ilgu novērojumu skaitu. Taču godīgi jāsaka, arī ar augu aktīvo vielu pētījumiem mums Latvijā nekad nav gājis izcili. Padomju laikos nopietni pētījumi bija tikai Krievijas lielajos zinātniskajos centros. Tāpēc savu disertāciju izstrādāju Maskavā. Latvijā līdz pat nesenai pagātnei bija fragmentāri pētījumi, te nebija ne materiālās bāzes, ne cilvēku, lai veiktu pasaules līmeņa pētījumus, ko publicētu starptautiskos, citējamos zinātniskos žurnālos. Kad strādāju Rīgas Stradiņa universitātē, mēs bijām divi pasniedzēji, kas lasīja lekcijas par ārstniecības augiem, līdz ar to zinātnei laika atlika maz. Tikai tagad nopietni dažādu augu aktīvo vielu pētījumiem pievērsies Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrs.
Taču onkoloģisko slimību ārstēšanā ir jābūt ļoti lielai piesardzībai un drošībai par to, ka vēža pacientiem ieteiktie preparāti tiešām ir efektīvi.
Ar ko jūs izskaidrotu alternatīvās medicīnas popularitāti?
Ar mūsu veselības sistēmas vājumu. Pie ārstiem tikt grūti. Un, ja tiek valsts apmaksātā vizīte, ārsti ne vienmēr ir pretimnākoši.
Cilvēki mēdz izvēlēties ārstniecības augus ar lozungu «mums nevajag ķīmiju».
Augos jau arī ir ķīmija. Augi sintezē vielas, lai sevi pasargātu no mikroorganismiem, sēnītēm, vīrusiem, saules radiācijas, kukaiņu, dzīvnieku un arī cilvēka uzbrukumiem. Ja ķīmija šos uzdevumus veic auga šūnās, tad daļēji to var veikt arī cilvēka šūnās. Tāpēc uzskatu, ka augi spēj vairot cilvēka imūnsistēmas aizsargspējas. Kamēr cilvēks ir vesels, viņš var lietot lielo augu bagātību, lai viņa šūnas strādātu normāli. Bet teikt, ka esmu vesela tāpēc, ka visu mūžu zāļu tējas dzeru, nevaru. Jo visas sistēmas cilvēkam nolietojas. Tomēr dzīves enerģiju un sparu augi palīdz noturēt.
Kādus aug vākt vasaras saulgriežu laikā?
Tos, kuri ir izauguši un zied. Pašlaik skaisti zied sarkanais un baltais āboliņš. Var vākt bērzu lapas, kas ir aromātiskas, nav vēl kļuvušas cietas. Plūciet nātru lapas, ceļmallapas, gaiļbiksīšu lapas, kurās ir askorbīnskābe! Rasaskrēsliņu lakstus, tīruma vijolītes, kosu, panātres un strutenes lakstus var vākt.
Ar ko jums šis laiks ir mīļš?
Ar to, ka ir garas dienas. Ka no rītiem var agri celties un vakaros var ilgi dzīvoties pa lauku. Iebāzt rokas zemē un aizmirst visas problēmas. Ja vēl var pie bitēm tikt un pie tām padarboties, tad ir pilna laime. Neko citu nevajag.
Pieci augi, kuriem jābūt katrā mājā
Kumelītes
Universāla droga, kas der gan veciem, gan jauniem un maziem. Viens no labākajiem slimību profilakses līdzekļiem.
Piparmētras
Skaista, smaržīga un arī ļoti plašs iedarbības spektrs.
Raudene
Var izmantot tējā, bet var arī kā garšaugu ēdienu pagatavošanā.
Islandes ķērpis
No tā pagatavota tēja ir rūgta, negaršīga, bet Islandes ķērpis ir labs imunitātes sargs.
Ugunspuķe
Augs ar plašu darbību un lieliskām spējām stiprināt imūnsistēmu.
CV
Dzimusi 1941. gada 9. jūlijā
Absolvējusi Rīgas 47. vidusskolu, Rīgas Medicīnas institūta Farmācijas fakultāti, 1967. gadā beigusi aspirantūru Vissavienības Ārstniecības augu zinātniskās pētniecības institūtā Maskavā. Ieguvusi farmācijas zinātņu kandidāta grādu, kas 1992. gadā pielīdzināts farmācijas doktora grādam.
No 1968. līdz 2011. gadam strādāja Rīgas Stradiņa universitātē. 40 gadus bija Farmācijas fakultātes dekāne, no 2003. līdz 2011.gadam – asociētā profesore Zāļu formu tehnoloģijas katedrā.
Saņēmusi Grindeļa medaļu (1997), IV pakāpes Atzinības krustu (2009), Rīgas Stradiņa universitātes balvu par mūža ieguldījumu (2013), Latvijas Farmaceitu biedrības Paracelza balvu (2014). 2000. gadā atzīta par gada farmaceitu.
Ap 300 populārzinātnisku rakstu, trīs grāmatu autore.
Precējusies, bērni Uldis (47), Andris (44) un Zane (39), četri mazdēli un divas mazmeitas.
