Kinozinātnieks un Latvijas Universitātes mācībspēks Viktors Freibergs priecājas par Oskariem, ko saņēmusi filma Putncilvēks, un atklāj, kurā brīdī pats izlēmis, ka filmu veidotājiem teiks tikai patiesību, lai cik rūgta tā reizēm būtu
Amerikas kinoakadēmijas balvas Oskara pasniegšanas ceremoniju pagājušās nedēļas nogalē Viktors Freibergs neskatījās. Laureātus noskaidroja, izlasot ziņas. Kāpēc tā, viņš skaidro intervijā. Patlaban profesors vada Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes komunikācijas studiju programmu, vienlaikus jaunajiem mediju un sabiedrisko attiecību speciālistiem pasniedz dažādus lekciju kursus, arī Kino un jaunie mediji vai Vizuālais naratīvs un kino.
Kad Freibergs kinoteātrī K.Suns šoziem sāka lekciju ciklu Kam no šausmu kino bail?, viņa studenti sociālajos tīklos mudināja cilvēkus iet un klausīties, jo būs interesanti. Martā Freibergs stāstīs par komiskajām šausmām un bailēm britu gaumē. Par bailēm, šausmām un spēju tās pārvarēt sanāca arī daļa mūsu intervijas.
Pats kādreiz esat šausmu filmas laikā aurojis pilnā rīklē un bailēs spiedis kopā ceļgalus?
Nē, fiziski neesmu reaģējis tik dramatiskā veidā, bet nenormālas bailes ir bijušas.
Bailes vai pretīgums?
Uzreiz gribu nošķirt: mani interesē tikai un vienīgi labas mākslas filmas. Pretīgi ir filmās, ko sauc par slešeriem. No angļu slash – cirtiens. Agrāk tām tulkoju subtitrus, tāpēc skatījos.
Vai varat nosaukt vispretīgāko?
Manuprāt, filmas Hostelis pirmā daļa. Šajā studentu viesnīcā tiek ievilināti tūristi, un sadisti upurus graiza, ķidā. Protams, tas viss radīts ar datorgrafiku. Līdz vemšanai! Vēl bija tāda filma Pakalniem ir acis, «rimeiks». Skatoties kļuva nelabi, biju laimīgs, kad tiku ārā.
Vai vardarbīgu skatu vērošana var būt arī jēgpilna? Piemēram, kā jūs skatāties kara filmas vai dokumentālos kadrus no Ukrainas?
Karš ir anomāls un riebīgs. To var parādīt dažādi, viens no veidiem – naturālistiski. Esmu redzējis dokumentālas filmas par notikumiem Ukrainā. Ir ārprātīgi, kas tur notiek. Ieslēdzas pavisam cits domu process, kad skaties uz reālām šausmām, nevis tām, kas izdomātas mākslas filmā, lai manipulētu ar skatītāja zemākajiem instinktiem.
Vispār esmu kļuvis ļoti izvēlīgs. Negribu vairs redzēt nevērtīgas filmas, jo žēl laika, kura, sentimentāli izsakoties, mums katram paliek aizvien mazāk. Pirms gada, kad mana dzīve veselības dēļ balansēja uz robežas, apņēmos laiku veltīt tikai jēgpilnām lietām. Kad dzīve karājas mata galā, ir ārprātīgas fizioloģiskas bailes. Esi kā paralizēts. Galvenais – pārvarēt šīs bailes. Man tas izdevās, un sāka notikt brīnumi. Neteiksim, ka tagad ir pavisam labi ar veselību, bet viss vēršas uz labo pusi. Kad saslimu, uz daudz ko sāku raudzīties citādi. Ieguvu brīvāku sajūtu. Sev nozvērējos nekad nevienam par viņa filmu neteikt klišejas, izlocīties. Teikšu, ka draņķis, ja tā būs. Pat studentiem neliekuļošu. Visā mūsu dzīvē ir pārāk daudz liekulības. Tur nav vainīga valsts. Tas ir cilvēku dabā – bažas par to, kā pateikt netīkamo. Visi cits citu pazīstam, ir grūti. Taču liekulība nodara ļaunumu videi. Arī kultūras videi.
Milzīgi pieaug patiesības loma kritiskā dzīves brīdī?
Absolūti! Man šausmīgs kauns, ka bija jālūdz palīdzība cilvēkiem. (Viktora Freiberga draugi un domubiedri viņa slimošanas laikā sociālajos tīklos sāka atbalsta kampaņu, jo ārstēšanās izdevumi bija ļoti lieli – red.) Tomēr tā bija arī laba sajūta, ka tik daudz cilvēku par mani domā, vēl labu, grib palīdzēt. Vienu rītu sēdēju uz soliņa pie Onkoloģijas slimnīcas, skatījos zilās debesīs un domāju: tomēr esmu tik laimīgs cilvēks! Es sapratu, ka man jādzīvo. Šo apņemšanos pildu.
Cik daudz filmu diendienā noskatāties?
Agrāk mēģināju skatīties gandrīz visu, jo esmu pasniedzējs un studenti jau skatās jaunās filmas. Domāju, ka man jāzina, kas notiek mūsdienu kinopasaulē, lai varētu ar viņiem sarunāties. Tomēr vienā brīdī izlēmu: labāk otrādi – lai viņi uzzina, ko skatos es. Man gan nav skepses pret jauno paaudzi, daudzi no viņiem ir izglītoti un gudri.
Par kliegšanu šausmu filmās prasīju, jo gribēju noskaidrot, vai spējat spontāni, neanalizējot filmu, ļauties emocijām. Vai kinozinātne savā ziņā nav bēgšanas mēģinājums no sevis? Tā paģēr pētīt konstrukcijas, bet neliek jūtīgi reaģēt?
Ir gan, jā, atzīstos. Pat dramatiskus notikumus savā dzīvē spēju uztvert kā filmu. Pārvēršot tos stāstā, ir iespējams atsvešināties. Savulaik Martins Eimiss, britu rakstnieks, kuram ir skarbi romāni, melnais humors, teica, ka nosmej nost ļaunumu un sāpes.
Vai pēdējos gados jūs ir aizrāvusi kāda latviešu filma?
Ļoti patika Kolka Cool. Šī filma nav vienkārši par laukiem. Tā ir par cilvēka dzīvi, tās tukšumu un bezjēdzību. Taču ne jau tā, ka dzīvot nav vērts. Arī [itāļu režisoram] Mikelandželo Antonioni gandrīz visas filmas ir par dzīves bezjēgu. Dzīves jēgu mēs paši izdomājam. Par to ir arī Kolka Cool – ka jēga jāatrod. Reizēm, protams, māc arī šaubas.
Otra latviešu filma, kas man patīk, ir Dāvja Sīmaņa Escaping Riga jeb Bēgot no Rīgas. Ļoti meistarīgi uzņemta. Estētiski noturīgs, izsmalcināts darbs. Daži kadri pat rada patīkamus šermuļus.
Par ko esat vīlies un nīgrs?
Par filmu Izlaiduma gads. Mārketings jau bija labs. Es personīgi nelēktu Daugavā, ja latviešiem būtu maz filmu, bet tās būtu labas. Tomēr nepārspīlēsim. Visu laiku izcilas filmas nav nevienam režisoram, pat Ingmaram Bergmanam. Viņam ir arī sliktas. Tas ir normāli. Muļķīgs pieņēmums, ka režisora katra nākamā filma būs aizvien labāka. Tā nav. Kaut vai, piemēram, amerikāņu režisors Maiks Nikolss, kurš 1967.gadā sāka ar filmu Absolvents, pirms tam viņam bija arī Kam no Vulfa kundzes bail. Absolvents bija absolūti izcils! Pēc tam viņš uzņēma Tuvāk, kas man likās nožēlojama.
Cilvēks noveco. Es arī. Varbūt jau tagad sāku lekcijās muļķības runāt? Nav labi, ja cilvēks ieiet pārliecībā, ka visu var izdarīt perfekti – es tagad runāju par izciliem režisoriem. Ar gadiem paškritika samazinās.
Tomēr ir autori, piemēram, zviedru režisors Rojs Andersons, kuri uzņēmuši maz filmu, bet nevienu no tām nav kaun-s skatīties. Viņa iztēle ir fantastiska, viņš sevi aizvien nav izsmēlis. Tāpat Terenss Maliks. Viņa [2011.gadā tapusī] filma Dzīvības koks gan man patika mazāk nekā iepriekšējās, aizraušanās ar new age ideoloģiju man nav simpātiska. Visi šie jautājumi: «Kur tu esi, Dievs?! Kur tu esi…?» Principā – nekur taču nav, atvainojiet par cinismu.
Kā vērtējat Aika Karapetjana tikko iznākušo šausmeni M.O.Ž.?
Patīk. Stilistiski ieturēta filma. Vietumis pabriesmīga. Tāpēc jau tā ir šausmu filma! Taču nav pretīgs ķesku gabals. Man kino ļoti simpatizē Aika pozīcija – viņš ir tāds bezkompromisa. Cilvēks ar plašām zināšanām par kino. Un tāds, kurš nekad neliekuļo.
Vai ar studentiem diskutējat par jaunajām latviešu filmām?
Jā, nesen rādīju fragmentu no Escaping Riga. Man interesēja viņu reakcija. Lielākā auditorijas daļa ar interesi skatījās.
Nespēlējās viedtālruņos?
Nē! (Smejas.) Kaut gan viņi to dara vienmēr. Es mēģinu apkarot. Saku – redzu, ka esat ļoti gaišām sejām, bet gaisma diemžēl nāk no telefona ekrāna! Viņi droši vien mani ienīst tajā brīdī.
Man liekas svarīgi mainīt uzskatu, ka visas filmas jāuztver vienādi. Lekcijās studenti noskatās fragmentu no Sergeja Paradžanova filmas Granāta krāsa un nesaprot. Ļoti labi, skatīsies, kamēr sapratīs! Nesen rādīju fragmentu no [1951.gada] Hičkoka filmas Svešinieki vilcienā, fragmenta vidū prasīju: kas notiks tālāk? Tas nebija inteliģences tests, drīzāk uzmanības – vai ir pamanījuši nianses un izteiks viedokli.
Es pats filmās ne vienmēr visu pamanu. Andreja Tarkovska [1975.gada] filmu Spogulis esmu noskatījies reizes piecdesmit. Nemaz nekautrēšos, ka tikai no kādas divdesmitās reizes pamanīju: galvenā varone, ko spēlē aktrise Margarita Terehova, filmas beigu epizodē iet pāri laukam un atskatās – ka viņa būtībā tajā brīdī atskatās uz sevi jaunībā. Tā ir viņa, kas lauka vidū stāv un smēķē. Bet es ilgi nebiju to pamanījis.
Kādas filmas patīk jūsu studentiem?
Piemēram, Vesa Andersona filmas. Darena Aronofska Rekviēmu sapnim daudzi no viņiem ir redzējuši. Nemaz nav optimisma pilna filma, bet ir populāra. Par Šona Penna Savvaļā daudzi raksta referātus.
Kādu pienesumu kinopasaulei, jūsuprāt, devuši pēdējie 15 gadi?
Laikam jāsamierinās, ka gandrīz neviens vairs nefilmē uz 35 milimetru lentes. Analogā kino vairs nav. Filmē digitāli. Runa nav par nostalģiju, bet faktu. Te nu man jāpiekrīt [kinoteorētiķim Andrē] Bazēnam, ka kino ir realitātes nospiedums, viņš to salīdzina ar līķautu. Ir tomēr ķīmiska mijiedarbība starp to, ko filmē un kas uz lentes parādās. Digitāli strādājot, tas tā nav. Tāpat ar digitālo fotogrāfiju: it kā perfektas krāsas, nevainojama kvalitāte, bet, kad antikvariātā paņem rokās simt gadus vecas fotogrāfijas, laiks tajās ir iekapsulējies, var sajust atmosfēru. Tā kino un fotogrāfijā nebūs vairs nekad. Es nezinu, kā Alehandro Injaritu ir filmējis Putncilvēku, kas man ļoti, ļoti patika, – visticamāk, ar digitālo kameru.
Kā vērtējat šo tikko Oskaru saņēmušo filmu?
Sākumā skatoties mulsu. Nez kāpēc tai iekšēji pretojos. Nepatika aktieris, kas spēlē galveno varoni. Beigās neko sev nevarēju padarīt: ar visu to, ka filma ir nenormāli pļāpīga, es atmaigu. Tā balansē starp realitāti un iztēloto realitāti, visu laiku saglabā noslēpumu.
Filmai ir fantastiska mūzika. Kā to visu var safilmēt vienā Brodvejas teātrī, tikai brīžiem izejot uz ielas, un padarīt par tik spēcīgu kino – neticami un skaisti!
Vai dzīve ir tikpat skaista kā kino?
Nav jau. Man patīk strādāt ar studentiem, patīk lielākā daļa no tā, ko dzīvē daru. Ne viss, protams – tas jau būtu uz vājprāta robežas, bet… sadzīve ir mokoša. No rīta pamosties sliktā noskaņojumā, priekšā visa diena. Dzīve ir nemitīga cīņa. Kas tur skaists? Bet filmās – tur pat skaisti nogalina reizēm. Hičkoka filmās, piemēram. Nodur ar dunci tik eleganti!
Kuru filmu jums tā arī nav izdevies līdz galam atminēt?
Stenlija Kubrika The Shining. Ja man vaicātu, ar ko filma īsti beidzas, nepateikšu. Vai arī Pītera Grīneveja Zīmētāja kontrakts – vienu brīdi man likās, ka atkodu, kas tur notiek. Tomēr līdz galam ne, es aizvien mulstu. Tāpat Kristofera Nolana Memento. Nevaru līdz galam pateikt, šaubos. Varbūt tas ir tieši labi? Tāpat literatūrā, lieliskākais piemērs – Henrija Džeimsa Skrūves pagrieziens.
Vai Oskaru pasniegšanas ceremonijas skatāties?
Nē, kaut gan šogad nominācijas bija interesantas. Es nedomāju, ka man jānoskatās visas Oskaru saņēmušās filmas. Neslēpsimies no fakta, ka Eiropas Kinoakadēmijas balvas pasniegšanas ceremonija pasauli maz interesē. Oskariem ir cits vēriens.
Visi tie briljanti un intrigas, kas tiek vītas ap šīm ceremonijām – man liekas, tas ir apgrēcīgi pret kino. Domāju, ka pat aktieri, saņemot balvas, ir negodīgi, kad izplūst asarās, rokas it kā trīc. Kā tad viņi var kameras priekšā nospēlēt! Viss ir inscenēts, tāpēc man nav intereses par to. Pusaudžu sapnis pavecākiem cilvēkiem ir šīs ceremonijas. Mēs jau redzam tikai fasādi. Nekā tik skaista būtībā šajā industrijā nav. Zvaigznēm ir atkarību problēmas, grūtsirdība, šaubas par sevi, tāpat kā mums visiem.
Sergeja Eizenšteina 1925.gadā uzņemtajā filmā Bruņukuģis Potjomkins ir frāze – revolūcijas gars brāzās caur Krievzemi, kāds grandiozs, noslēpumains process notika daudzu sirdīs. Vai jūtat kaut ko tādu šodienas sabiedrībā?
Liekuļotu, ja teiktu, ka visu laiku par to vien domāju. Tomēr sajūta ir ļoti neomulīga. Lielām katastrofām parasti negatavojas. Kad tuvojās Otrais pasaules karš, neviens tam neticēja. Mani uztrauc spekulācijas par notikumiem Ukrainā. Katru dienu medijos parādās kāds politikas vai militārais eksperts, kuram ir sensacionāls, dramatisma piesātināts viedoklis.
Biedē, ka nevaram zināt, kurā brīdī kaut kas var sabrukt. Biedē terorakti. Neviennozīmīgi izturos pret karikatūrām, kas skar citu cilvēku reliģiskās jūtas, tomēr pēc Francijā notikušā nolēmu sarīkot diskusiju mūsu fakultātē par vārda brīvību. Es pravieti Muhamedu tā nezīmētu, šī franču karikatūra acīmredzami bija ļoti provokatīva. Taču mani uztrauc, ka cilvēkiem brīvā pasaulē atkal jāsāk slēpties. Man nepatīk aizliegumi, cenzūra. Kurš būs tas, kas pateiks, ko nedrīkst teikt, rakstīt, filmēt, zīmēt? Kontrole ir biedējoša.
Kādu laiku pēc mūsu diskusijas notika terorakts Dānijā šādā pašā diskusijā. Mēs arī bijām uzaicinājuši karikatūristu Māri Bišofu, kurš gan strādā ar citām tēmām. Pat diskusijas nosaukums bija gandrīz tāds pats kā Dānijā. Atklāti sakot, kad gāju uz diskusiju, es domāju: kaut ātrāk tā būtu cauri! Tajā pašā laikā apzinos, cik muļķīgi ir klusēt. Kad visi baidīsimies un klusēsim, tad sāksies vislielākās ziepes.
5 labas komēdijas
Žaks Tatī. Ilo kunga brīvdienas (Les Vacances de M. Hulot, 1953). Filmā gandrīz nemaz nav teksta, komiskais tiek radīts ar situāciju palīdzību. Mūsdienu komēdijas daudz ko aizguvušas no Tatī.
Bleiks Edvardss. Viesības (The Party, 1968). Filma sākas ar smieklīgiem pārpratumiem, pamazām notikumi iegūst sirreālu noskaņu. Galvenajā lomā viens no britu izcilākajiem aktieriem Pīters Sellerss.
Žerārs Urī. Lielā pastaiga (La Grande Vadrouille, 1966). Komēdija par Otro pasaules karu ar Luiju de Finesu jau izsaka visu. Pārpratumu komēdija, kara absurdums – būtiska tēma arī šodien.
Deivids Zukers, Džims Abrahamss un Džerijs Zukers. Lidmašīna! (Airplane!, 1980). Absurds un apskaužama izdoma. Nekāda politkorektuma, pilns ar parodijām, atsaucēm uz citām filmām, piemēram, Drudzis sestdienas vakarā (Saturday Night Fever).
Terijs Džonss. Braiena dzīve (Life of Brian, 1979). Montija Paitona «grupas» filma, stāsts par Braienu, kurš negaidīti kļūst par sava veida Jēzus tēla alter ego. Nekāda politkorektuma.
CV
Dzimis 1955.gadā Rīgā
1979.gadā absolvējis LVU Svešvalodu fakultāti
1986.gadā ieguvis doktora grādu Maskavas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātē
No 1986.gada strādā Latvijas Universitātē, kopš 2001.gada ir asociētais profesors
Pētījis literatūras teorijas attīstības tendences 20.gadsimtā, dažādu komunikatīvo zīmju sistēmu semiotiku, kino teoriju un kino kā īpašu tekstuālu sistēmu
Strādājis par tulku, lasījis lekcijas par kino
