2015_09_dsc_0089.jpg
Spāņu rakstnieka Luisa Martina Santosa romāns Klusuma laiks ir ceļojums pa teksta labirintu
Īsi sakot, tāds kā spāņu Uliss, kur iedomātas Dublinas vietā ir iztēlota Madride un doktora Pedro šaudīgais prāts lēkšo tādās pašās cilpās kā Džoisam Leopolda Blūma domas. Tikai drūmāks. Un gluži atšķirīgs.
Šis ir no tiem tekstiem, ko ieteicams izlasīt uzreiz - no vāka līdz vākam, kā vienu teikumu, vienu pamatīgi dziļu ieelpu un garu izelpu. Klusuma laiks noteikti nav romāns pārpasaulīgu atziņu rijējiem, te nevajadzētu gaidīt kaut kā «saprašanu» vai emocionālu viļņošanos no sazin kādām valodnieciskām faktūrām vai struktūrām. Santosa lasīšana ir āķīga padarīšana - romāns nav secīgs, labi pārskatāms un no pirmā līdz beidzamajam burtiņam acumirklī aptverams stāstījuma līdzenums, bet gan blandīšanās pa stāsta labirintu, kas pie tam izaudzis daudzos stāvos virs un zem zemes. Santosa teikumi ir jāvēro uzmanīgi, reizumis tie iestiepjas lappuses garumā, vēstot grāmatas varoņu domu plūdumu, ķerot «te un tagad» mirkli un savienojot to gan ar jau notikušo, gan gaidāmo. Tādēļ pēc pirmās ieelpas un izelpas teksts lasāms otrreiz.
