Spāņu rakstnieka Luisa Martina Santosa romāns Klusuma laiks ir ceļojums pa teksta labirintu
Īsi sakot, tāds kā spāņu Uliss, kur iedomātas Dublinas vietā ir iztēlota Madride un doktora Pedro šaudīgais prāts lēkšo tādās pašās cilpās kā Džoisam Leopolda Blūma domas. Tikai drūmāks. Un gluži atšķirīgs.
Šis ir no tiem tekstiem, ko ieteicams izlasīt uzreiz – no vāka līdz vākam, kā vienu teikumu, vienu pamatīgi dziļu ieelpu un garu izelpu. Klusuma laiks noteikti nav romāns pārpasaulīgu atziņu rijējiem, te nevajadzētu gaidīt kaut kā «saprašanu» vai emocionālu viļņošanos no sazin kādām valodnieciskām faktūrām vai struktūrām. Santosa lasīšana ir āķīga padarīšana – romāns nav secīgs, labi pārskatāms un no pirmā līdz beidzamajam burtiņam acumirklī aptverams stāstījuma līdzenums, bet gan blandīšanās pa stāsta labirintu, kas pie tam izaudzis daudzos stāvos virs un zem zemes. Santosa teikumi ir jāvēro uzmanīgi, reizumis tie iestiepjas lappuses garumā, vēstot grāmatas varoņu domu plūdumu, ķerot «te un tagad» mirkli un savienojot to gan ar jau notikušo, gan gaidāmo. Tādēļ pēc pirmās ieelpas un izelpas teksts lasāms otrreiz.
Vairāki stāsti – jaunā zinātnieka dona Pedro nesekmīgie centieni atklāt ļaundabīga audzēja cēloni īpaši šim mērķim selekcionētās pelēs (izmisīga zinātnes cīņa ar nāvi); 20.gadsimta Madride un trīs paaudžu stāsts caur divu atraitņu un viņu lolojuma – jauniņās Doritas – dzīvi (gaistoša cerība); Madrides graustu rajons un tam pretstatā sabiedrības elite ar dona Pedro draugu Matiasu centrā – romāna sākumā plūst katrs savā gultnē, un visas šīs upītes sastopas tikai grāmatas beigās. Tās sapludina doktora Pedro iecerētās skaistules Doritas slepkavība, kas slepkavas prātā ir atriebība, bet patiesībā ir tikai stulbs pārpratums. Tikpat muļķīga ir arī otras jaunās meitenes Floritas nāve, ko nogalina pašas tuvinieku māņticīgā apsēstība ar t.s. tautas medicīnu. Abi ir stulbuma, aprobežotības ļaunumā sakņoti noziegumi, abi faktiski paliek nesodīti, jo Santosam «darītājs par savu darbu nemaksā». «Kas ar zobenu cērt, tas no zobena nekrīt.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.