Literatūrzinātniece Eva Eglāja-Kristsone izjūt personīgās traģēdijas, kas slēpās aiz «kultūras sakariem»
Latvijā par to praktiski nav spriests, bet savulaik trimdā varēja šķist, ka gandrīz ne par ko citu nerunā. «Kultūras sakari» – padomju varas organizētie kontakti starp Latvijā un Rietumos dzīvojošajiem rakstniekiem un māksliniekiem – bijis ētiski un politiski sapiņķerēts jautājums, kurā vēl aizvien grūti atšķetināt pretrunīgos pavedienus – dzimtenes mīlestību un oportūnismu, patriotismu un kolaboracionismu. Šonedēļ Literatūras gada speciālbalvu saņems LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Eva Eglāja-Kristsone par savu pētījumu Dzelzsgriezēji: Latvijas un Rietumu trimdas rakstnieku kontakti – pirmo apjomīgo akadēmisko darbu par šo sarežģīto tēmu.
Kāpēc ir svarīgi mūsdienās pētīt kultūras sakarus?
Man svarīgākais ir saprast iepriekšējās paaudzes, ar ko tām bija jārēķinās. Esmu tāds kā pusprodukts – padomju laikā dzimis, ticis līdz pionieru līmenim uz pāris mēnešiem un tad nomainījies uz auseklīti. Līdz ar to man ir svarīgi izprast vienu daļu identitātes. Ir bijuši arī trimdas radinieki, kas atstājuši iespaidu. Gribu saprast, kas īsti ir noticis.
Trimdā par šiem jautājumiem tika nemitīgi, skaļi un asi debatēts, bet Latvijā cilvēki salīdzinoši maz par to zina. Pastāstiet, kas bija «kultūras sakari» un kā tie attīstījās!
Tas skan reizē nevainīgi, cēli, taču PSRS aiz vārdu savienojuma «kultūras sakari» centās paslēpt citus mērķus – sagraut trimdas sabiedrību, to sašķelt. Protams, bija arī spiegošanas aspekts – nodibināt kontaktus, iefiltrēties un dabūt informāciju. Savukārt trimdas pusē iesaistītajiem tas nozīmēja kaut cik legālu saiti ar tēvzemi.
To visu vadīja Komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs (KKS). Ko jūs esat noskaidrojusi par šo organizāciju?
Tā bija Valsts drošības dienesta struktūra. Sākotnēji kontrole bija caur Maskavu, pēc tam bija uzticēšanās, ka vietējie var nodrošināt nepieciešamo. Dokumentu trūkums neļauj pilnīgi skaidri šo shēmu uzzīmēt.
Ko mēs varam spriest pēc dokumentiem, un kas nav zināms?
Mums var noderēt 70.gadu KKS atskaites. Ir divi arhīvi, kurus esmu skatījusi, – partijas arhīvs un Valsts drošības dienesta arhīvs. Tas ir absolūts brīnums, bet Rakstniecības muzeja speciālisti stāsta, ka pārmaiņu laikā piezvanīja no KKS un teica, ka šobrīd tiek izformēts viņu arhīvs un, ja tūlīt pat atbrauc, var dabūt visu saraksti. Tā nu fonds «Tēvzeme» – tāds nosaukums uzlikts, jo pašās beigās komiteja tika nosaukta par «Tēvzemi» – atrodas Rakstniecības muzejā. Tur mēs lieliski redzam sarakstes shēmu, metodes, kā tika ar trimdas latviešiem strādāts.
Kāds bija mehānisms?
Pirmkārt – kā mēģina uzrunāt. Veikli prata atrast veidus, kā manipulēt, jo viņi labi ievāca informāciju. Viņiem bija apmēram skaidrs, ar kādu cilvēku viņi sarakstās, un ir pat norādes – sākt saraksti maigos toņos, uzprasīt, vai nevar atsūtīt kādu laikrakstu vai grāmatu. Pēc tam aiziet lielākā mērogā – uzaicināt ciemos, piedāvāt apmaksāt kādas pozīcijas no ceļanaudas. Vienmēr tika apmaksāts atpakaļceļš. (Smejas.) Pēc tam, kad pirmo reizi atbrauca, tad redz, vai var turpināt vai beidzam saraksti.
Ir jautājumi, uz kuriem nevaram atbildēt. Es bieži domāju – kā tas ir, ja cilvēks Amerikā nomaina dzīves vietu un brīnās, ka jau nākamajā dienā vai nedēļā viņam pienāk [KKS izdevumi] Dzimtenes Balss, Svešuma Balss? Laikrakstos taču netiek publicēts, ka esi nomainījis dzīves vietu, tātad ir kāds tīkls, kas sniedz informāciju. Mēs nezinām, cik plašs, bet tīklojums izveidojās.
KKS piesūtīja trimdas laikrakstus, grāmatas. Veidojās tīklojums, kurā dod un vari paprasīt kaut ko pretī.
Vai, pirms Rakstniecības muzejs to pārņēma no tā sauktā Tēvzemes arhīva, kaut kas tika izņemts, kas specdienestiem varētu šķist sensitīvāks?
Grūti saprast, kā viņi uz to raudzījās. Ir sajūta, ka sevišķi uzmanību nepievērsa, ka [šie sakari] bija kā plakāts, un literāti vai mūziķi viņus nemaz tik ļoti neinteresēja. Bija citas, sensitīvākas KKS daļas – jaunatnes un zinātnes nodaļa. Man liekas, ka [atdotais Rakstniecības muzejam] nav šķirots, ja vien kaut kas nav iznīcināts iepriekšējo gadu gaitā.
Bet zinātnes nodaļas arhīvs nav saglabājies.
Nē.
Sakari šķēla trimdas sabiedrību. Cik tas bija svarīgi?
Ārkārtīgi svarīgi, un ir sajūta, ka tas ir saglabājies līdz pat šodienai. Katrs spārns līdz mūža galam iztur nostāju, kādu ieņēmis. Ģimenes no tā cieta, no korporācijām izslēdza, un joprojām tas turpinās. Korporācija Lettgallia, kurā bija [dziedātāji] brāļi Graši, viņus 70.gados izslēdza par to, ka viņi sadarbojās ar KKS. Ir pagājuši nez cik gadi kopš neatkarības, un Austris Grasis būtu vēlējies atgriezties, Latvijas konvents ir ieinteresēts, bet tajā pusē jo-projām saka nē. Kanādā bija nonākuši dzejnieka Ziedoņa Purva brālis un tēvs. Kad tēvam atsūtīja viņa grāmatiņu, tēvs to bija sviedis pret sienu, jo dēls ir [padomju] sistēmai lojāls dzejnieks. Es jūtu personīgās traģēdijas, kuras tur ir apakšā.
Trimdas sabiedrībā strīdi par kultūras sakariem bija asi, bet vai šādas domstarpības nav dabiskas brīvā sabiedrībā?
Protams, tas ir dabiski.
Kāda ir jūsu sajūta – kam bija taisnība? Vai vajadzēja uzturēt kontaktus, vai arī bija pareizi norobežoties?
Abi spārni darīja labas lietas. Vieni uzturēja latvisko, lai arī to darīja konservatīvi. Viņi nodrošināja lielas trimdas sabiedrības daļas emocionālās vajadzības.
Otrai pusei, kurai vieglāk pieslējās jaunākā paaudze, nepietika ar iekonservētu [kultūru]. Viņi gribēja zināt, kas notiek šeit [Latvijā], un satikt tos cilvēkus, kuru dzeja tiek publicēta un nebūt nav sliktāka kā tā, kas tiek radīta trimdā.
Grāmatā jūs bieži minat, ka ir divas latviešu kultūras plūsmas – Latvijā un trimdā -, kuras mijiedarbojas un pārklājas. Kā saskarsme ar trimdu ietekmēja tos dzejniekus un rakstniekus – Ziedoni, Peteru, Čaklo, Zālīti -, kuri brauca uz turieni?
To varētu vairāk pētīt, bet es domāju, ka kontakti un sarunas, kas notika pēc oficiālajiem dzejas lasījumiem, kad viņi caurām naktīm runājās, noteikti atstāja iespaidu. Brīvās pasaules elpa darīja savu.
Kas ir zināms par atskaitēm, kas viņiem bija jāraksta?
Es nezinu, vai bija konkrēti jautājumi, uz ko jāatbild, bet, kā Ziedonis to nosauca, bija jāraksta klaču ziņojumi.
Vai Latvijas rakstnieki jums teica, kāpēc viņiem šķita interesanti iesaistīties šajās apmaiņās, un vai viņi nejuta, ka līdzdarbošanās KKS ir ētiski problemātiska?
Man vairāk par to atklāja Imants Ziedonis. Viņam tas likās izdevīgs darījums. Es pieņemu, ka lielai daļai tā šķita. Viņi tiek uz ārzemēm, var satikt cilvēkus, un pretī – tur mums vēl ir lielā jautājuma zīme, kas bija pretī, kāpēc viņi šobrīd negrib par to runāt. Vai tiešām ir tā, kā [pēdējais Latvijas VDK vadītājs Edmunds] Johansons teica aizkulisēs pēc sarunas raidījumā 100 g kultūras, – vai jūs domājat, ka tā iestāde vairs nepastāv? Tā roka ir gara.
Tomēr PSRS sabruka. Vai, jūsuprāt, šiem sakariem bija ietekme arī uz atmodu?
Daļēji tur arī nobrieda atmodas uzrāviens. Es domāju, ka tas ir kaut kas kopējs, tas nav radies tikai šeit, tas ir kopējās sarunās un vīzijās nobriedis.
Gan Vaira Vīķe-Freiberga, gan lietuviešu sabiedrībā Valds Adamkus bija iesaistīti kultūras sakaros. Var izteikt hipotēzi, ka tas viņiem vēlāk palīdzēja kļūt par prezidentiem.
Jā, viņiem šeit jau bija atbalstītāju pulks, kas zināja viņu intelektuālo potenciālu. Viņi nāca īstajā laikā. Man tas šķiet milzīgs pluss.
Grāmatā ik pa brīdim parādās Rietumu literātu ziņas, ka viņi ir kontaktējušies ar Rietumu specdienestiem. Kāda bija šī sadarbība?
Tas varētu būt viens no nākamajiem soļiem – doties uz ārvalstu arhīviem un to pētīt. Tas ir pilnīgi droši – ja zināja, ka brauks uz Padomju Savienību, bija jādodas uz attiecīgās valsts dienestiem, un tika dotas instrukcijas.
Visiem?
Nu, lielākajai daļai. Es neesmu katram pajautājusi. Bet es zinu, ka Kanādā Dardedzes cilvēkiem [kas organizēja Latvijas rakstnieku braucienus uz Ziemeļameriku] ir bijis kontakts ar [Kanādas drošības dienestu] Jātnieku policiju. Nupat diemžēl mūžībā ir aizgājis [ASV dzīvojošā dzejnieka] Valda Krāslavieša dēls, kurš atgriezās Latvijā, un viņš stāstīja, ka tad, kad pie viņiem mājās Amerikā notika šāda veida sarīkojumi, ārā stāvēja divas mašīnas. Viena bija padomju dienestu mašīna, bet otra Amerikas, un, kad viņš 70.gados kā jauns puisis devās uz Latviju, viņam bija CIP instrukcijas.
Dzejnieks Olafs Stumbrs man reiz dusmīgi stāstīja, kā pie viņa pēc brauciena uz Latviju ieradies FIB, lai uzdotu jautājumus, tāpēc jāšaubās, vai viņš koordinēja savu rīcību ar ASV specdienestiem.
Protams, ka viņi gribēja lojālus pilsoņus un viņiem interesēja, ko dara cilvēki, braucot uz Padomju Savienību.
Viens no dramatiskākajiem gadījumiem saistās ar prozaiķi Gunti Zariņu. Viņš atbrauca uz Latviju 1965.gada martā, par to tika trimdā asi kritizēts un dažus mēnešus vēlāk izdarīja pašnāvību. Imants Lešinskis, KKS darbinieks, kurš vēlāk pārbēga uz Rietumiem un par savu pieredzi uzrakstīja atmiņas Kalpības gadi, rada iespaidu, ka Zariņa nāvi izprovocēja čeka. Vai tas tā ir?
Jā, viņam atmiņās ir ļoti skarbi, ka pie Zariņa bija Ojārs Vācietis un [čekists] Jevgeņijs Vanags, un nākamajā dienā Zariņš izdarīja pašnāvību. Mana arhīvu pētniecība to nepierāda, var atrast ziņas par 60.gadiem, kurš uz kurieni ir devies, bet neparādās ziņas, ka Vācietis tajā gadā būtu braucis uz Londonu. Protams, tas varbūt bija sensitīvs dokuments, kas tika izņemts, to mēs nezinām. [Vācieša sievai] Ludmilai Azarovai arī ir baltais plankums atmiņās, un viņa nepasaka, tā bija vai nebija. Gundega Repše grāmatā par Vācieti Brālis nevarēja izvairīties no šā gadījuma, jo tas ir sensacionāls, taču viņa neiegūst tuvākas ziņas. Domāju, ka tur ir aizkulises. Klīst nostāsti par Ojāra Vācieša dziļāku saikni ar Gunta Zariņa sievu Moniku Zariņu, kas pirmā atbrauca [1964.gadā]. Varbūt tāpēc labāk izprotam, kāpēc Azarova negrib par to runāt. Zinot Zariņa nervu sistēmas ietekmējamību, vājumu un veselības problēmas…
Tātad varbūt viņa pašnāvība saistīta ar depresiju, nevis ar kultūras sakariem?
Jā.
Tas liek uzdot jautājumu par Lešinska darbu. Cik lielā mērā varam paļauties uz viņa rakstīto?
Grūti pateikt. Tas ir tik aizraujoši uzrakstīts, tik daudzi viņu ir lasījuši, bet šodien prasītos pēc komentāriem, jo ir skaidrs, ka ne visam varam uzticēties. Es zinu cilvēkus, kuri ir sāpināti par sagrozītiem faktiem, pārspīlējumiem, cilvēki, kas bija viņam uzticējušies un kopā strādājuši Kultūras sakaru komitejā, un saka, ka viss tiek sagriezts pilnīgi citādi. Ir skaidrs, ka Lešinskis ir viens no tiem, kas zināja visvairāk, bet tas, cik viņš centās ar savām zināšanām manipulēt, lai radītu sensāciju, nav līdz galam skaidrs.
Pārsteidzoši, cik bieži dažādi rakstnieki sarakstījās ar KKS pārstāvjiem, piemēram, Jāni Aneraudu.
Jā, «mīļais Jānis».
Mani izbrīnīja, ka Anšlavs Eglītis ar viņu sarakstījies, jo viņa publiskā nostāja pret šiem kultūras sakariem vienmēr bijusi noraidoša. Kā KKS nodibināja kontaktus ar Eglīti?
Bieži bija tā: atrakstīja [trimdinieks] uz Rakstnieku savienību, ka gribētu sarakstīties ar kādu jaunības draugu, un prasa, vai varētu dabūt adresi. Vēstule aiziet uz Valsts drošības komiteju, uz KKS, un tad uzsāk saraksti. Anerauds bija apbrīnojams, viņš tā mācēja. Ja nebūtu tāda Anerauda, man grūti iztēloties, kā tas viss būtu bijis, jo viņš ir tik iecietīgs, tik sirsnīgs, tik mīļš pret visiem. Man bija izdevība viņu satikt, un viņam [sarakstīšanās] ļoti patika. Tādi vēstuļu apjomi! Šķiet, Anerauds tikai ar to nodarbojās, kaut viņam bija jāpaspēj vēl viss kas cits.
Ko viņš teica par sadarbību ar Valsts drošības komiteju?
Viņš to pasniedza viegli. Ka viņi darīja darbu un nekas tāds īpašs nav bijis. Es tam neticu.
Tāpēc brīnos, ka Eglītis tik daudz laika veltīja šai sarakstei, viņam taču nevarēja būt nekādu ilūziju, savukārt Velta Toma un Valdis Krāslavietis rakstīja Aneraudam, ka mēs visi cīnāmies par latviešu lietu.
Jā, bet tur atkal bija personīgais. [Anerauda] sieva saslima ar vēzi, un viņi no Amerikas sūtīja zāles. No tās puses palīdzēja, un tajā brīdī it kā izgaist VDK ietvars un paliek cilvēciskais līmenis. Droši vien jārunā par abiem.
Sēžam Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Te atrodas Ziedoņa zāle, par kuras nosaukumu pērn izcēlās diskusijas – vai Ziedonis kā cilvēks, kurš sadarbojās ar padomju režīmu un saņēma no tā labumus, ir pelnījis šādu atzīšanu. Pēc visa tā, ko esat pētījusi par Latvijas rakstnieku sadarbību ar padomju varu kultūras sakaru ietvaros, kāds ir jūsu viedoklis?
Arī man Ziedonis vienmēr ir bijis viens no elkiem, līdz ar to nav pretenziju pret to, ka šī ir Ziedoņa zāle. Tā ir daļa no viņa pagātnes, bet man ir svarīgāks tas, ko viņš nozīmē šodienas paaudzēm. Būtu labi, ja viņi zinātu arī [par pagātni], bet, ja viņi Ziedoņa dzejā var rast emocionālu pacēlumu un kopības izjūtu, tad lai tā būtu.
CV
Dzimusi 1977.gadā Valmierā
Studējusi humanitārās zinātnes Latvijas Universitātē
Kopš 2005.gada LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta Literatūras nodaļas pētniece
2013.gadā iznāk grāmata Dzelzsgriezēji. Latvijas un Rietumu trimdas rakstnieku sakari
Mīļākie trimdas dzejnieki
Astrīde Ivaska. Rupjmaizes smarža, kosmopolītisms, nosvērtība
Juris Kronbergs. Izsmalcināts humors, dumpinieks, neviens nevar intonatīvi labāk pateikt «iesnas»
Gunars Saliņš. Nomoda sapņi, dzejisks vijīgums, precīzas un asprātīgas metaforas
Velta Sniķere. Dzejas un dejas virpuļi, askēze un maģija
Olafs Stumbrs. Mierīgs smaids, ārējs vieglums pret dzīvi, vīrišķs glamūrs
(Katram no minētajiem dzejniekiem bija atšķirīga attieksme pret KKS – red.)
