Bundzinieka liktenis • IR.lv

Bundzinieka liktenis

3
Ginters Grass Stokholmā 1999.gadā pirms Nobela prēmijas saņemšanas
Pauls Bankovskis

Otrais pasaules karš bija vācu rakstnieka Gintera Grasa (1927-2015) dzīves melnā ēna

Pirmdien, 13.aprīlī, ziņu avoti visā pasaulē steidza vēstīt, ka Lībekā 87 gadu vecumā mūžībā aizgājis vācu rakstnieks, dramaturgs un mākslinieks Ginters Grass. 1999.gadā viņam tika piešķirta Nobela prēmija literatūrā, un, lai gan balvas piešķīruma pamatojumā tika teikts, ka Grass to saņēmis par «rotaļīgi tumšām fabulām, kurās uzzīmēta vēstures aizmir-stā seja» un tātad – par visu savu literāro darbību kopumā, lielā mērā augsto novērtējumu viņš bija izpelnījies jau ar pirmo prozas darbu – Dancigas troloģijas pirmo romānu Skārda bungas (1959). Skārda bungām sekoja romāni Kaķis un pele un Suņa gadi. Pirms tam bija izdots viņa dzejoļu krājums un dažas lugas. 

Romāns rakstniekam atnesa plašu atzinību, kā daži uzskata, kļuva par būtisku t.s. Eiropas maģiskā reālisma tekstu, bet 1979.gadā pēc romāna tapa režisora Folkera Šlendorfa (Coup de grâce, Katrīnas Blūmas zaudētais gods u.c.) filma, kas saņēma Zelta palmas zaru Kannās un kā labākā ārvalstu filma nākamā gada pavasarī tika novērtēta ar Amerikas Kinoakadēmijas Oskaru. Diemžēl latviešu lasītājus Silvijas Brices tulkojumā un izdevniecības Atēna apgādā Skārda bungas sasniedza tikai 2001.gadā, un vēlāk šai grāmatai sekoja vairāku citu darbu tulkojumi. Tomēr nevarētu sacīt, ka par Bungām
neviens te agrāk neko nebūtu dzirdējis. Kāds bija lasījis oriģinālu, cits – nedaudz agrāk žurnāla Inostrannaja literatura parādījušos krievu tulkojumu, taču, iespējams, vēl lielāka, lai arī – pagalam šaura – bija tā publikas daļa, kas padomju laikā vispirms kādā no leģendārajiem kinozinātnieces Valentīnas Freimanes kinolektorijiem iepazina nevis grāmatu, bet Šlendorfa filmu. 

Var teikt, ka visu atlikušo mūžu līdz pat šai pirmdienai Grass nodzīvoja Skārda bungu ēnā, taču šāds banāls vērojums atkal nevajadzīgi novērš uzmanību no daudz melnākas ēnas, kurā ritējušas Grasa un neskaitāmu citu viņa paaudzes vācu (un ne jau tikai vācu – arī latviešu, arī mana tēva) vīriešu dzīves. Šī ēna, protams, ir Otrais pasaules karš, kura nogalē uz fronti tika aizrauti pat pirms tam karošanai par jauniem uzskatīti puikas vai strādāšanai kara industrijā līdz tam par nederīgiem atzīti vīri (kā mans vectēvs).

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu