Literatūrzinātniece Eva Eglāja-Kristsone izjūt personīgās traģēdijas, kas slēpās aiz «kultūras sakariem»
Latvijā par to praktiski nav spriests, bet savulaik trimdā varēja šķist, ka gandrīz ne par ko citu nerunā. «Kultūras sakari» – padomju varas organizētie kontakti starp Latvijā un Rietumos dzīvojošajiem rakstniekiem un māksliniekiem – bijis ētiski un politiski sapiņķerēts jautājums, kurā vēl aizvien grūti atšķetināt pretrunīgos pavedienus – dzimtenes mīlestību un oportūnismu, patriotismu un kolaboracionismu. Šonedēļ Literatūras gada speciālbalvu saņems LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Eva Eglāja-Kristsone par savu pētījumu Dzelzsgriezēji: Latvijas un Rietumu trimdas rakstnieku kontakti – pirmo apjomīgo akadēmisko darbu par šo sarežģīto tēmu.
Kāpēc ir svarīgi mūsdienās pētīt kultūras sakarus?
Man svarīgākais ir saprast iepriekšējās paaudzes, ar ko tām bija jārēķinās. Esmu tāds kā pusprodukts – padomju laikā dzimis, ticis līdz pionieru līmenim uz pāris mēnešiem un tad nomainījies uz auseklīti. Līdz ar to man ir svarīgi izprast vienu daļu identitātes. Ir bijuši arī trimdas radinieki, kas atstājuši iespaidu. Gribu saprast, kas īsti ir noticis.
Trimdā par šiem jautājumiem tika nemitīgi, skaļi un asi debatēts, bet Latvijā cilvēki salīdzinoši maz par to zina. Pastāstiet, kas bija «kultūras sakari» un kā tie attīstījās!
Tas skan reizē nevainīgi, cēli, taču PSRS aiz vārdu savienojuma «kultūras sakari» centās paslēpt citus mērķus – sagraut trimdas sabiedrību, to sašķelt. Protams, bija arī spiegošanas aspekts – nodibināt kontaktus, iefiltrēties un dabūt informāciju. Savukārt trimdas pusē iesaistītajiem tas nozīmēja kaut cik legālu saiti ar tēvzemi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.