Divas izrādes Liepājos teātros – infantilisms pie Dieva galda un Anglijā
Izbraukums uz Liepājas teātri vainagojās ar negaidītām pārdomām. Šī nebūs recenzija. Gan tāpēc, ka stāsta par divām kategorijā neapvienojamām izrādēm: Dž.Dž. Džilindžera Liepājas teātrī iestudēto Ļubovas Gruzinovas lugu Paradīze, gandrīz trīs stundu garu iestudējumu par Bībeles tēmām, un mazbudžeta darbu neatkarīgajā Goda teātrī – režisora Viestura Roziņa veidotajiem Dērbijas vergiem pēc dramaturģes Ludmilas Judinas apkopota autobiogrāfiska materiāla par latviešu viesstrādnieku piedzīvojumiem Anglijā. Bet galvenokārt tāpēc, ka, lai pateiktu: viena no izrādēm ir laba, bet otra – vāja, nevajag žurnāla atvērumu. Tomēr abas lika aizdomāties.
Sākšu ar patīkamo – Dērbijas vergiem, kas Rīgā būs skatāma maijā liepājnieku viesizrāžu laikā. Goda teātrī spēlē Liepājas teātra aktieri, šajā gadījumā – Anete Berķe un Kaspars Kārkliņš. Spēlē labi, burtiski centimetru no skatītājiem mākslinieka Vara Siliņa iekārtotā telpā (divi aizslietņi bāra telpā kalpo par kulisēm, galds atveido klintis, istabiņas šaurību vai džakuzi), ļaujot priecāties par absolūtu pārmiesošanās spēju. Noslēpties nav kur, redzama katra mīmikas mikrogrumbiņa, un – viss strādā nevainojami. Par režiju nerunāšu ne tāpēc, ka Roziņš būtu slikti izdarījis darbu, bet tāpēc, ka šādi neatkarīgie iestudējumi visā pasaulē izskatās kā viena mākslinieka veidoti.
Taču luga ir īpaša. Kā rakstījuši izrādes autori, tas ir biedinājuma stāsts, ka «var būt arī tā» – Lielbritānija nav Leiputrija, kur pirmo miljonu iespējams nopelnīt vasaras laikā. Ņemot vērā, ka Latvijas teātrim vajadzēja importēt režisoru Oskaru Koršunovu, lai sāktu vispār runāt par emigrāciju (izrāde Izraidītie Dailes teātrī), Dērbijas vergi ir notikums. Berķe un Kārkliņš, identificējoties ar saviem varoņiem, citu pēc citas atklāj Anglijas nebūšanas, vēstot, cik briesmīga zeme tā ir. Varoņi ir patīkami, emocionāli, silti. Un tu, no sirds juzdams viņiem līdzi, domā – cik šokējoša ir mūsu cilvēku, nezinu, kā to nosaukt… vientiesība, vainojot likteni pašsaprotamajā. Jo īstenībā nenotiek nekas slikts, jauniešiem pat veicas. Stāsts nav par izmisumu, kas piespiež pamest mājas, profesiju… Stāsts ir par cilvēkiem, kas «aplauzušies» vieglas naudas meklējumos un acīmredzot no sirds tic, ka dzīve visu pasniegs uz paplātes. Un apvainojas, ja tā, maita tāda, rit pēc citām likumsakarībām, prasot kaut vai tikai fizisku piepūli.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.