Žurnāla rubrika: Kultūra

Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs skaidro, kādus draudus rada Latvijas nevēlēšanās izmitināt patvēruma meklētājus

Ne Latvijā, ne Eiropā nav karstāka jautājuma par bēgļiem. Kamēr tūkstošiem cilvēku šturmē robežas, pārņem dzelzceļa stacijas un nereti arī iet bojā, cenšoties nokļūt drošībā, Eiropas Savienības valstis ceļ žogus un atjauno robežkontroles, apdraudot Šengenas līgumā noteikto brīvo cilvēku kustību, kas ir viens no ES redzamākajiem un populārākajiem sasniegumiem. Trešdien, 9.septembrī, Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers nāca klajā ar plānu bēgļu krīzes risināšanai, un viens tā elements – 160 000 bēgļu sadalīšanu pa dalībvalstīm – vēl vairāk uzkarsējis Eiropas iekšējo temperatūru. Latvijā, kurai atbilstoši plānam būtu jāpieņem ap 700 cilvēku, tas izsaucis tādas domstarpības valdībā, ka jau tiek runāts par tās iespējamo krišanu, jo Nacionālā apvienība un ZZS paziņojušas, ka nav gatavas piekrist vairāk kā 250 cilvēku brīvprātīgai pieņemšanai.

Lai gan ES kopējā politika skar visas ministrijas, ar bēgļiem saistīto jautājumu starptautisko seku redzamākais skaidrotājs tomēr ir ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (Vienotība), tāpēc aicinājām viņu uz sarunu.

Kas notiks, ja Latvija nepiekritīs pieņemt vairāk kā 250 bēgļu?
Tīri juridiski ES Tieslietu un iekšlietu padome var balsot. Mēs balsojam pret, bet lēmums tāpat ir pieņemts un stājas spēkā – mums jebkurā gadījumā ir jāpieņem šie bēgļi, par kuru skaitu vienojas padome.

Bet šeit nav jautājums tikai par ES. Tas ir plašāks jautājums, jo lielākā daļa ES dalībvalstu ir arī NATO dalībvalstis. Ir lietas, kas mums ir būtiskas, pirmām kārtām gatavošanās NATO Varšavas samitam nākamgad. Tur tiks spriests gan par stratēģiju cīņā pret hibrīdkaru, un kā NATO līguma 5.pantu, [ka uzbrukums vienai dalībval-stij ir uzbrukums visām], var piemērot šim jaunajam fenomenam, gan par [pirms gada notikušā] Velsas samita lēmumiem un NATO klātbūtni Baltijas valstīs – arī par gaisa telpas patrulēšanu, kas ir brīvprātīga [mūsu partneru iniciatīva]. 

Šie jautājumi ir vairāk saistīti, nekā es bieži dzirdu [runājam]. Mūsdienu pasaulē viss ir ļoti cieši savijies. 5.panta juridiskās saistības katrai NATO dalībvalstij ir jāpilda, bet jāsaprot, ka arī 5.pants ir jāpiemēro 21.gadsimtam. Kā to piemērot? Kur ir tā smalkā, nemanāmā robeža, [kad tas stājas spēkā]? Lūk, tas ir viens no atklātajiem jautājumiem. Mēs redzējām, ka situācija Krimā tika izspēlēta pēc viena scenārija, situācija Donbasā pēc otra scenārija. Domāju, ka mums ir jābūt gataviem reaģēt uz vēl kādiem pilnīgi jauniem scenārijiem. Tāpēc izpratne par to, kad iestājas 5.pants, ir būtiska, un šeit ir daudz vietas interpretācijām. Mūsu interesēs ir tas, lai šīs interpretācijas ir mums par labu, bet tikpat labi var gadīties, ka kāda no dalībvalstīm var paskatīties mazliet citādi.

Vai kāds citas ES valsts pārstāvis jums ir teicis, ka Latvija varētu kaut ko zaudēt, ja nebūsim gatavi pieņemt bēgļus?
Ir bijis pietiekami daudz brīdinājumu, diskusiju Eiropas Savienības līmenī. Ir bijušas atsevišķas citu valstu amatpersonu deklarācijas – ja valstis Eiropas centrā un austrumos nevēlas solidarizēties bēgļu jautājumā, tad mēs varētu pārskatīt kādas ES programmas, kurās donorvalstis iemaksā vairāk un mēs no tām saņemam. Ir bijuši mājieni, ka nav jāsūta savas lidmašīnas, lai turpinātu sargāt Baltijas gaisa telpu. Tas, protams, nav pats labākais diskusijas veids, un es saprotu, ka emocijas visur sit augstu vilni. Taču diezgan daudz arī korektā veidā tiek izstāstīts – jums jāsaprot, ka mums arī ir mūsu sabiedriskā doma. Nav tā, ka mums kāds izgrieztu rokas un teiktu – ja tā, tad tā, bet mums ļoti draudzīgi izstāsta viedokļus gan Vācijā, gan Dienvideiropā.

Taču gan Austrumeiropā, gan Rietumeiropā ir vispārēja izpratne, ka mēs nevaram atļauties pat tik ļoti sarežģīta jautājuma kā migrācija dēļ zaudēt to, kas ir sasniegts. Neviens negrib Šengenas zonas likvidēšanu. Diemžēl tas, par ko mēs pirms nedēļas runājām, ir materializējies vismaz pagaidu robežkontroles atjaunošanā vairākās Šengenas dalībvalstīs.

Jūs teicāt, ka Latvija varētu palikt kā vienīgā, kas balso pret, taču ziņās lasām Slovākijas un Čehijas vadītāju iebildumus pret Junkera plānu. Vai tiešām Latvija paliktu vienīgā?
Šobrīd, kad mēs runājam, 14.septembrī, ziņas, kas man ir no vēstnieku komitejas, liecina, ka tikai mēs esam ar pozīciju, ka esam pilnīgi pret visu. Junkera plāns nav ideāls. Višegradas grupas valstis ir skaidri pateikušas, ka ir pret pastāvīga obligāta bēgļu sadales mehānisma izveidi, un tām arī nepatīk obligātums kvotās, taču ir gatavība diskutēt par citu uz brīvprātības principa balstītu [uzņemamo] cilvēku skaitu. Šīs valstis ir pietiekami elastīgas.

Cik reāla ir iespēja, ka Latvijai varētu piešķirt izņēmuma statusu sakarā ar cilvēkiem, kas iebrauca šeit padomju laikā?
Gan pēc mūsu iestāšanās ES un NATO, gan arī tagad, esot šajās organizācijās vairāk nekā desmit gadus, esam skaidri un gaiši cīnījušies pret to, ka mūsu nepilsoņus apzīmētu kā bezvalstniekus. Precīzi to no paša sākuma vēlējās panākt Krievija. Tad bezvalstnieku juridiskā statusa risināšanai ieslēdzas pilnīgi citi mehānismi – precīzi tas, kas ir vajadzīgs Krievijas Federācijai. Kad mēs [attiecībā uz Latvijas nepilsoņiem] ieslēgsim obligāti saistošos ANO, EDSO un Eiropas Padomes mehānismus ar novērotājiem un visu pārējo, es domāju, ka nonāksim daudz nopietnākās problēmās. Esmu kategoriski pret šā argumenta izmantošanu sarunās, jo tas lej ūdeni uz Krievijas Federācijas dzirnām, kura tad ar lielāko prieku mestos šo [nepilsoņu] problēmu risināt kopā ar mums.

Vai ir iespējams kaut kāda veidā runāt ar Eiropu, neieslēdzot šo mehānismu? Vienkārši norādot uz mūsu lielajām demogrāfiskajām izmaiņām padomju laikā.
Protams, esam teikuši, ka mums arī ir bijuši ļoti nopietni imigrācijas viļņi, taču tajā pašā laikā paskatīsimies uz citām valstīm. Kāpēc tur, kur arī bijuši dažādi migrācijas viļņi, neteikt, ka mēs savulaik pieņēmām tik un tik cilvēku?

Kā vērtējat Eiropas Komisijas prezidenta Žana Kloda Junkera pagājušās nedēļas priekšlikumu bēgļu krīzes risināšanai?
Es joprojām domāju, ka ir pamatkļūda solidaritāti saistīt ar obligātumu. Ir lietas, kuras būtu jārisina vairāk pēc brīvprātības principa. Lai gan, redzot, kā mums Latvijā rit diskusija par šiem jautājumiem… No viena politiķa tiešām pagājušajā nedēļā izskanēja viedoklis, ka varbūt mums būtu vienkāršāk, ja būtu obligātais [bēgļu] sadales mehānisms. Skaisti pasakām – Brisele lika, un turpinām strādāt.

Vai tas bija ZZS frakcijas līderis Brigmaņa kungs?
Neminēšu nevienu, bet šāda ideja tiešām parādījās. Varbūt valstis, kurām ir tik milzīgas iekšpolitiskas grūtības pieņemt lēmumus, beigās būs laimīgas par šādu obligātu mehānismu. Es neuzskatu, ka tas ir labākais.

Man nepatīk obligātums, bet vienlaikus jāsaka, ka komisija savā piedāvājumā par cilvēku sadali pa valstīm tomēr ir ņēmusi vērā ekonomisko attīstību un cilvēku skaitu – formula ir mazliet labāka nekā maijā, kad bija pirmās diskusijas. Pagaidām tiešām nav līdz galam izsvērts un atbildēts jautājums – kas notiek ar cilvēkiem, ja viņi ierodas Latvijā vai Lietuvā, bet nekādi negrib šeit palikt? Vai mēs varēsim ierobežot viņu brīvo kustību? Tas būtu viens no Eiropas fundamentālo pamatprincipu pārkāpumiem. Uz šiem jautājumiem neesmu saņēmis līdz galam pārliecinošas atbildes.

Savukārt uzteicami ir tas, ka komisija tagad runā daudz nopietnāk un ar konkrētiem priekšlikumiem par visām tām lietām, kuras esmu minējis, sākot ar robežas pastiprināšanu. Tikai nemānīsim sevi – tas mums visiem maksās vairāk. Savā diskusiju karstumā esam piemirsuši, ka Junkers daudz runāja arī par citiem jautājumiem, kas mums ir svarīgi. [Runājot par] attiecībām ar Krievijas Federāciju, Baltijas valstis tika īpaši minētas. Tika runāts, ka mehānisms attieksies arī uz jebkura veida citām krīzēm. Ja nu pēkšņi, nedod Dievs, daudzu mutiski paustā gatavība uzņemt te cilvēkus no Ukrainas pēkšņi būs jāpārveido reālā darbībā…

Kāpēc, jūsuprāt, tieši pēdējā gada laikā bēgļu plūsmas tik ļoti pieaugušas?
Bieži dzirdu argumentu, ka bēgļi bēg uz kaimiņvalstīm. Tā ir pilnīga taisnība. Paskatieties, cik miljonu ir Turcijā, Libānā, Jordānijā. Tik ilgi sēžot bēgļu nometnēs, cilvēkiem rodas vēlme tomēr kaut kā savu dzīvi nokārtot, nevis sēdēt un gaidīt, kā tas viss beigsies pēc cik gadiem. Tāpēc redzam, ka sākās plūsma no šīm nometnēm uz citām valstīm. Es pats biju Sīrijas bēgļu nometnē Libānā – tie bija pabaisi skati. Ir vienkārši akumulējies tas, kam bija jāakumulējas. 

Ir dažādie konflikti. Sīrija ir tikai viens augonis. Ziemeļāfrika, tālāk jau Āfrikas vidiene ir cits. Kaut kādā brīdī, [cilvēkiem] saprotot, ka perspektīvas nav un dzīvība ir apdraudēta, ir sākusies šī plūsma. Arī vairāk nekā gadu megaaktīvā Islāma valsts rīcība gan Sīrijā, gan Irākā, gan Āfrikā ir viens no faktoriem, kas veicinājis bēgļu skaitu pieaugumu.

Neaizmirsīsim, ka pietiekami liela plūsma ir arī no pašiem Balkāniem. Kad biju Kosovā, runājām par pēkšņo migrācijas vilni, kas no Kosovas metās uz Ungāriju – tūkstošiem cilvēku dienā. Tie pilnīgi noteikti nav kara bēgļi, pret viņiem ir jāizturas atbilstoši citām starptautisko tiesību normām, un ir pamats viņus sūtīt atpakaļ.

Vai ir kādas indikācijas, ka Krievija varētu būt pielikusi roku pie krīzes saasināšanās? Viņi tagad sūta bruņotos spēkus uz Sīriju, kas var konfliktu vēl pastiprināt.
Negribu tagad svaidīties ar apvainojumiem vai apgalvojumiem. Gribu tikai teikt, ka ES aizņemtība ar šo [bēgļu] problēmu un šķelšanās diemžēl, protams, nāk par labu Krievijai. Mums to ir jāspēj pārvarēt, katram panākot pretī, saprotot, ka ir jāatrod risinājums kopumā. Neaizmirsīsim, ka decembrī, janvārī būs diskusijas, ko darām tālāk attiecībā uz Krieviju un situāciju Ukrainas austrumos. Līdz šim ES ir parādījusi ļoti nopietnu vienotību. Lai ko būtu sarunājuši ministri vai premjeri, braucot uz Briseli, beigās visi ir iznākuši ārā ar vienotu viedokli. Tas nemaz nebija tik vienkārši. Mēs mīļi runājam par solidaritāti, bet arī ļoti augstu novērtējam Francijas lēmumu pēc ļoti smagām diskusijām nepārdot Mistral kuģus Krievijai. Tas viņiem nebija viegls lēmums, un īstenībā tā arī bija solidarizēšanās ar mums – tāpēc ka mēs uzskatījām to par nepieņemamu. Kad man kāds saka – mēs tik daudz esam cietuši, un mūs vienmēr apbižo, tā tas nav.

Kādu lēmumu jūs prognozējat gada beigās par sankciju pagarināšanu pret Krieviju?
Ja Minskas vienošanās nebūs izpildīta, ja vien neiejauksies vēl kādi faktori, es prognozēju, ka lēmums par sankciju pagarināšanu tomēr tiks pieņemts.

Kā skaidrojat pamieru, kas pēdējās nedēļās ir iestājies Ukrainā?
Acīmredzot visiem spēlētājiem, tajā skaitā arī Krievijai, ir skaidrs – ja Minskas vienošanās pilnīgi tiek ignorēta un pārkāpta, tas varētu nozīmēt situācijas eskalāciju un kādus papildu atbildes soļus no ASV un ES.

Mēs redzam, ka Šengenas vienošanās vietām tiek uz laiku atcelta. Vai šis process varētu iet plašumā? Kāds būtu sliktākais notikumu attīstības scenārijs ES?
Ja nespēsim izdarīt visu, lai nodrošinātu nopietnu vienādu ES ārējo robežkontroli, ja nespēsim atrisināt veselu rindu jautājumu, es pieļauju – vēlme atjaunot iekšējo robežkontroli vairākām valstīm būs ļoti liela. Protams, tad tādas Šengenas zonas, kādu pazīstam tagad, kad relatīvi vienkārši iekāp mašīnā Tallinā un bez robežkontroles izkāp Lisabonā vai Romā, vairs nebūs. Tas, protams, ir viens no riskiem.

Kas notiks, ja, par spīti visiem šiem soļiem, bēgļu plūsma turpinās pieaugt? Vasaras sākumā bija priekšlikums sadalīt pa valstīm 40 000 bēgļu, tagad ir 160 000. Kas notiks, ja pēc pusgada komisija teiks – ziniet, mums ir vēl 100 000, kas jāizdala?
Nevaru izslēgt, ka bēgļu plūsma turpināsies. Nevaru skatīties cilvēkiem acīs un melot – tagad viss un vairs ne. Tomēr domāju, ka tādā gadījumā uz ļoti daudziem jautājumiem būs jāatbild tiem, kas nebūs īstenojuši pietiekami nopietnus pasākumus, sākot ar robežām un beidzot ar atpakaļsūtīšanu. Ir arī jautājums, kas jāņem vērā – pasludinot jauna bēgļu skaita sadalīšanu, tas ģenerē vēlmi braukt. Tomēr var rasties situācija, kurā mēs [Latvijā] dabūsim kādu ne tikai sadales kārtībā. Arī šeit var pastiprināties migrācijas procesi. Ka tik mums nesanāk vienā jaukā brīdī pašiem teikt, ka ir jābūt kādam [pārdales] mehānismam.

Vai valdība varētu krist bēgļu dēļ?
Pat ja šī valdība krīt bēgļu jautājuma dēļ, nākamajai būs jārisina tieši tās pašas problēmas. Tāpēc būtu diezgan nesaprātīgi un muļķīgi, ja tas apdraudētu valdības stabilitāti. Protams, situācija ir sarežģīta. Atbildīgajiem ministriem ir jāpārstāv tāds viedoklis, kas manā dziļā izpratnē objektīvi apdraud mūsu vidēja un ilgtermiņa drošības un ekonomiskās intereses vairāk, nekā mums liekas. Kaut kāds risinājums ir jāmeklē. Es saprotu ļoti neviennozīmīgo attieksmi sabiedrībā. Ļoti liela ir politiķu atbildība, ka mēs faktiski esam caur šo retoriku veicinājuši ksenofobijas pieaugumu. Cilvēki tiešām baidās no nezināmā.

Es gribētu redzēt mazliet atbildīgāku rīcību šajā ne pārāk vienkāršajā gan iekšpolitiskajā, gan ārpolitiskajā jautājumā. To gribētu redzēt no visām partijām Saeimā. Saprotu, ka daudz vienkāršāk ir skatīties uz reitingiem un bažīties. Sabiedrības viedoklis ir ļoti dažāds, bet neaizmirsīsim, ka 70% atbalsta kara bēgļu uzņemšanu – tāds noskaņojums arī ir sabiedrībā. Mums ir jāsaprot, ka dažreiz mugurkauls ir nevis izmēdīt Briseli, bet skaidrot ļoti nepopulāras lietas un iestāties par tām mājās.

Teicāt, ka divu no trīs koalīcijas partiju nostāja apdraud Latvijas vidējā un ilgtermiņa intereses. Ja šīs partijas nemaina nostāju, vai esat gatavs pārstāvēt šādu valdības pozīciju?
Mums tomēr vēl ir laiks, lai iekšienē diskutētu. Protams, zeme neatvērsies, ja 8.oktobrī [plānotajā ES Tieslietu un iekšlietu padomes sēdē] Latvija nobalsos pret un 9.oktobrī mums tāpat šis lēmums stāsies spēkā un būs jāpilda. Pretējā gadījumā pārkāpuma procedūras [tiks ierosinātas]. Es noteikti gribu, lai, pieņemot šos lēmumus, visiem būtu zināmi visi apsvērumi, par kuriem esmu runājis gan šajā intervijā, gan koalīcijas padomes sēdē, gan valdības sēdēs. Es tiešām neredzu loģiku tajā, ka mēs būsim pret. 

Visticamāk, šis lēmums tādā vai citādā redakcijā būs, un rezultātā mēs reāli nebūsim ieguvuši neko, tikai zaudējuši. Vēl tomēr ir jāmēģina strādāt un pārliecināt [valdības] partnerus, ka šī nav prātīgākā pozīcija. Mums bieži gadās, ka mēs ļoti cieti uzliekam savas pozīcijas, gandrīz nestrādājam kopā ar pārējiem Eiropas partneriem un tad brīnāmies, ka beigās nav sanācis tik labi, kā varētu. Ir bijušas tādas situācijas, ka latvietis nepadodas un pēc tam diemžēl nonāk situācijā, kur mūsu iespējas ietekmēt lēmumus ir palaistas garām, un dabūjam ne to, ko mēs varētu dabūt, aktīvi strādājot.