Žurnāla rubrika: Kultūra

Domu raidstacijas

Posted on septembris 30, 2015 by - Grāmata

Eseju krājums Mūžības temperaments – Ziedonis shēmo par Raini

Vai nav savādi, ka grāmata, lai to kolektīvi pārlasītu, jāizdod no jauna? Tāda ir kārtība, tai pakļaujas arī mediji, un jāteic, ka tieši mediji – interneta izgudrošana – radījuši informācijas aprites pārrāvumu. 1991.gada Atmodas laika cilvēku reakcija uz Imanta Ziedoņa Rainim veltītā rakstu krājuma Mūžības temperaments iznākšanu nav palikusi virtuālajā tīmeklī. Atkārtoti iznākušais ir papildināts izdevums. Kas tieši papildināts? Nezinu, nav atzīmēts, neatceros. Lasu kā pirmoreiz. 

Un pirmoreiz lasīts Mūžības temperaments pārsteidz ar aktualitāti. Raiņa jubilejas gads sliecas uz ražas svēršanas pusi, un jāatzīst, ka vairums rosības bijis un ir «ap» Raini, pārāk maz mēģinājumu pārlasīt pašu Raini. Varbūt arī dzejnieka kopotie raksti jāizdod no jauna? «Padzirdētās zināšanas par Raini PSRS tautās mums jāaizpilda ar viņa dzejas saturu. Noteikti te ko varētu darīt Zinātņu akadēmija, savā izdevniecībā Zinātne izdodama Raiņa filozofiskās dzejas izlasi parindeņos ar komentāriem. Nekas tāds līdz šim nav darīts. Bet to var izdarīt,» Ziedonis raksta 1974.gadā. Krājumā atrodams ne viens vien metodisks ieteikums Raiņa svinēšanai: «Mēs savus varoņus radām paši. No mūsu kopā uzturētās domas. Mums tā kopā pa visiem jāuztur. Kamēr tā nobriedēs jaunu varoni. Jāiznēsā sevī. Jāsublimē gēnos. Jāraida ēterā. Jāstudē Rainī. Jāsaudzē un jāmīļo sabiedrībā. Rakstos, ģimenēs un pat pie kafijas pamēļojot.» 1985.gads!

Mūžības temperamentā apkopoto rakstu mērķi un kvalitāte ir atšķirīga. Pie Raiņa Esplanādē un Raiņa 120 gadu svinībās Maskavā nolasītajās runās domas auditorijā tiek raidītas aprauti koncentrētas kā lozungi. Drosmīgs ir Raiņa lasīšanas mēģinājums, kurā Ziedonis izmēģina atdarināt dzejoļu krājuma Gals un sākums stilistiku, rainisko izteiksmes veidu pats savu domu ietērpšanai. Raiņa sapņos Nacionālajā teātrī dzejnieka pierakstītie sapņi režisoram Kirilam Serebreņņikovam likušies iedvesmojoši kā vizuāli tēli, turpretim Ziedonis līdzīgā veidā pārlasījis Raiņa piezīmes – Radāmās domas. Tomēr šajās žanru un lidojuma augstuma variācijās no raksta uz rakstu izkristalizējas lielās pamattēmas, kas nodarbina Ziedoni. Viena – Raiņa vēršanās pie pamatšķiras Galā un sākumā, šī pati doma ielikta arī Leldes tēlā. Lelde – kā brīvība visiem, pārliecība, ka idejas, kas pašlaik pieejamas tikai inteliģencei, nākamības sabiedrībā tālāk domās un turpinās ikkatrs. Viņam būs jādomā! Lai būtu cienīgs, lai piepildītos abu dzejnieku vīzija. Lai arī Rainis un Ziedonis pieder pie atšķirīgiem laikmetiem, abus sasaista šis pamatpostulāts: domāt par sabiedrību kā par nāciju, pamatšķiru, katrā ziņā – kopumu, kam iespējami un nepieciešami kopīgi ideāli. Un šī ir gandrīz vai vienīgā Raiņa un Ziedoņa doma, kurā iezīmējas laikmetu robežšķirtne. Vai mūslaiku pamatšķirai ir interese pārņemt Raiņa un Ziedoņa jābūtību? Vai dzejniekam joprojām ir atbildība sabiedrības priekšā? Piemēram, Viesturam Kairišam Nacionālā teātra iestudējumā Uguns un nakts tauta ir Nāves salā – «guļamrajona» daudzdzīvokļu mājas logos – gulošie. Šis skats nav svešs arī Ziedonim: «garīgās dzīves tempi nesakrīt ar mūsu fiziskās dzīves tempiem, un laikabiedri pārstāj būt laikabiedri – viens pakļaujas novecošanas likumam, otrs pakļaujas revolucionizējošas jaunības likumam». 

Mūžības temperamenta iznākšana negaidīti stiprina vēl kādu Viestura Kairiša pozīciju, Uguns un nakts programmiņā rakstot par Raiņa lugu tēlu paralēlēm ar Riharda Vāgnera Nībelunga gredzena operu varoņiem – Lāčplēsis, Tots, Antiņš, Jāzeps. Joprojām maz ir bijis domātāju, kuri spētu filozofiski skatīt Raiņa darbus kopumā. Arī Ziedonis Mūžības temperamentā shēmo: Baiba-Gatis-Uldis. Tots-Trejgalvis-Pīkols. «Bet mēs aiz muļķības, aiz neinteliģences tik maz, gandrīz nemaz nedodam vārdu Raiņa domu raidstacijām. Viņa varoņu lielums netiek novērtēts, un viņu spēks mūsu sabiedrības briedināšanā netiek izmantots ne tuvu mūsu garīgajām prasībām un vajadzībām. Es domāju, ka visvairāk šobrīd cilvēkus ar Raini var uzrunāt teātris.»

Jā, arī man krājuma virsotne ir Imanta Ziedoņa 1976.gada eseja Spēlēju, dancoju, tapusi pēc Raiņa lugas noskatīšanās. Tajā Ziedonis, pats kā Harija Liepiņa atveidotais Tots, lēkā pa Raiņa domām, augšup lejup pa trejām saulēm. Kas ir tās trejas asins lāses? Kas ir Tots, kas ir Spēlmanis? Šajā esejā izskaidrota Raiņa lieluma esence – Tots ir tas, kas Rainim kā dzejniekam dod mūžības dimensiju. Un ne jau tikai Rainim, visam kopumam. Bet Totam jādod savas trejas asins lāses, ar pagātnei – Kungam – atņemtajām nepietiek, lai tagadība – Lelde – būtu dzīva mūžības priekšā. Raiņa atjaunotnes process ir Imanta Ziedoņa Mūžības temperaments.

«Pat ja šīs būtu vien Raiņa iedomas tikai, ir tad tās ir lielas iedomas. Un lielumu mums vajag pašlaik vairāk par maizi.»

Imants Ziedonis. Mūžības temperaments. Izdevniecība Mansards. Apgāda cena 10,32 €

Eksaktā izklaide

Posted on septembris 30, 2015 by - Recenzija

Fantastikas drāma Marsietis – par gaišiem prātiem, ne zaļiem «cilvēciņiem»

Labāku kino mārketinga kampaņu, šķiet, nevar vēlēties: zinātniskās fantastikas klasiķa Ridlija Skota jaunākajai filmai Marsietis nonākot repertuārā, pasauli pāršalca intriģējoša ziņa no NASA: uz Marsa izdarīts ievērojams atklājums – atrasts ūdens. Jāteic, ka Ridlija Skota filma šīs ziņas kultivēto papildu interesi ir pelnījusi. Marsietis, lai arī galīgi ne «jauns divritenis» fantastikas lauciņā, ir nu jau sava veida retums – nepretenciozs, arī saturiski piepildīts ar attālām (un ne tik attālām) zinātniskām atsaucēm un izklaidējoši intriģējošs. 

Skota filmai ar marsiešiem – iedomātajiem citplanētiešu murmuļiem – nav nekāda sakara. Tā ir kinematogrāfiska versija par kosmosa Robinsonu Krūzo jeb uz Marsa pamestu pētnieku. Lente daudzviet ir pieminēta līdzās citām nesenajām kosmosa «lielfilmām» – Alfonso Kuarona Gravitāte (2013) un Kristofera Nolana Interstellar (2014). Taču šis ir pavisam citas šnites darbs. Marsieša – arī vientulīga un skarba izdzīvošanas stāsta – ambīcijas nav izveidot ko tik psiholoģiski niansētu kā aktrises Sandras Bulokas sniegums Kuarona lentē vai tik eksistenciāli apcerīgu vēstījumu kā Interstellar. 

No bestsellera grāvējā

Skota filma ir dinamisks 2011.gadā «izdotā» Endija Veira (Andy Weir) tāda paša nosaukuma Sci-Fi romāna ekranizējums, kas nepiespiesti un izklaides grāvējam netipiski, stāstam pieiet ar reālistisku un, cik nu kinematogrāfiskā estētika atļauj, arī zinātnisku pieeju. Veira slavenais romāns sākotnēji esot ticis publicēts bloga ierakstu sērijas formā, vēlāk par 99 centiem padarīts pieejams elektronisko grāmatu lasītājiem. 

Arī Skota filmā dominējošais vadmotīvs ir racionalitāte; pārpasaulīgu būtņu vai pašpasludinātas milzu svarīguma sajūtas šoreiz, par laimi, nav. Jāpiebilst, ka Meta Deimona dzīvelīgā titulvaroņa (īslaicīga Marsa «iedzīvotāja») sniegums filmai ir labs pienesums: sprēgājot sarkastiskas vienrindītes, viņš notēlo lērumu ainu, kuras, ļoti iespējams, cita režisora un aktiera izpildījumā būtu vienkārši trulas. 

Skota režijā Deimona varonim gribas noticēt pat visabsurdākajos filmas brīžos – gan tad, kad viņš ar aizkorķētu degunu bāzes stacijas savāktajos mēslos stāda kartupeļu vagas, gan tad, kad šaujas Visumā ar brezentu pārvilktā ietaisē. Visu šo izdarību pamatā ir lakoniska fabula, ka arī «planētas gaišākie prāti» ir «tikai cilvēki» un pret nopietno izdzīvošanas jautājumu izturas ar vēsu prātu un humoru. 

Mazdārziņš kosmosā

Nav jābūt raķešu zinātniekam, lai saprastu, ka filmā vairums reāliju ir upurētas estētikas vārdā, gan Skots, gan Veirs saviem darbiem ar gandarījumu piedēvē maksimālu autentiskumu, cik nu tas ir iespējams, veidojot drāmu par mazizpētītu planētu. Izrādās, arī veidojot kinodarbus, kuru stāsta fokusā ir NASA, zinātnisko detaļu atainojums ar ASV aeronautikas un kosmosa administrāciju ir jāsaskaņo. Lai arī apgalvojums, ka visam filmās atspoguļotajam «jāatbilst patiesībai» ir neadekvāti skaļš, šī pieeja parasti spēlē kinodarbam par labu. Marsietī NASA konsultanti esot koriģējuši aptuveni 10% scenārijā minēto detaļu. 

NASA kontekstā aktuāla vēl viena atziņa – zinātniskās fantastikas žanrs tehnoloģiju laikmetā ir pietuvojies nepieredzēti tuvu realitātei. Pirmās misijas uz Marsu, kas ietvertu kosmonautu ilgstošu uzturēšanos uz sarkanās planētas, paredzētas, gluži kā filmā, ap 2030.gadu. Arī dažām Marsietī atainotajām ierīcēm ir reāli prototipi – tās savu eksistenci uzņemšanas laukuma butaforiju mēslainē nebeidz. Kā lepni publicēts NASA mājaslapā, pašlaik tiek lietotas, pētītas un attīstītas deviņas tehnoloģijas, to starpā arī centieni kosmosā izveidot mazdārziņu (kā to darīja Deimona varonis).

Lai arī Marsietis nepapildinās Ridlija Skota režisēto «klasiku» – hitus Svešais un Pa asmeni skrejošais -, tā ir ļoti baudāma un plašai publikai piemērota izklaide, kas atšķirībā no lielākās daļas pamatplūsmas kino jaunākajai auditorijai arī, iespējams, pamudinās šo to noskaidrot. Vienīgais, ko Skotam filmā nespēju «piedot», ir nemitīgā diskomūzikas dricelēšana pašironisku jociņu aizsegā. Tās būtu gana arī ar vienu reizi, paldies.

oooo

Marsietis / The Martian. Rež. Ridlijs Skots. Kino no 2.oktobra.

Pēdējā kaujā iesauktie

Posted on septembris 30, 2015 by - Recenzija

Nacionālā teātra izrādē Ciemiņi svarīgāka par mākslu ir attieksme pret dzīvi

Drošu roku lieku Ciemiņiem piecas bumbiņas, jo Ināras Sluckas iestudētajai izrādei piemīt kvalitāte, kas svarīgāka par mākslinieciskiem standartiem (kuru tai netrūkst), proti, personisks un reizē sociāls vēstījums, un tas savu mērķi ir sasniedzis pilnībā. Ikviena prāta dzirkstele ir cīņas vērta. Vissīkākā uzvara pār raganu ar labskanīgo vārdu «demence» ir cieņas un mīlestības vērta. 

Bārnija Norisa lugas stāsts ir ļoti vienkāršs: Ediju (Lolita Cauka) no laimīgās laulības ar Artūru (Uldis Dumpis), no dēla Stīvena (Jānis Vimba), no mājas un, galu galā, dzīves pamazām nošķir demence – izzūdošā atmiņa un prāts. Viņu kopt ierodas meitene no nekurienes – Keita (Anta Aizupe). Aktieri darbojas tīrā un godīgā psiholoģiskā reālismā. Režisore netiecas pēc spilgtām skatuves zīmēm, taču no pirmā brīža izmet āķīšus, pie kuriem aizķeras uzmanība. Padzīvojušie laulātie mierīgi sarunājas, tomēr drusku nervozē, jo gaidāma kopējas ierašanās – tak jau svešs cilvēks mājās. To, ka kaut kas nav kārtībā, var tikai nojaust, jo Artūrs ieraujas sevī, kad sieva atceras jauno pāri, kurš dejojis liedagā. Atminējums šai reakcijai nāks vēlāk – to pāri, slimībai progresējot, Edija redzēs aizvien no jauna: vienubrīd Stīvena un Keitas iemiesojumā, citreiz par to pārvērtīsies veļas mašīnā rotējošā veļa, vēl citbrīd viņa to kā ekrānā saskatīs cepeškrāsns stiklā (Katrīnas Neiburgas video). Edijas pašas jaunības un laimes laiks aizvien vairāk līdzināsies kadram no Titānika.

Dziesma no šīs filmas ir pēdējais diedziņš, kas Ediju notur pie bijušā. Vārdi, ko viņa dzied slābā veca cilvēka balsī – tu nāc pie manis, tu esi man blakus -, ir banāli, patiesībā tās ir peršas. Bet, kad Stīvens to tieši pasaka un aizcērt mātei muti un atmiņu ciet, Keita atrod vienīgo nozīmīgo argumentu: Edija tos atceras, ar to ir gana. Un seko izrādes skaistākais brīdis. Keita cīnās kā zvērs, neļaujot Edijai aizslīdēt bezapziņā. Viņa rāda ar rokām, ar visu ķermeni – tu nāc pie manis, tu esi man blakus -, un, raugoties meitenei acīs, Edija atkal satver skaidrā prāta diedziņu un dzied. Tas ir viens no tiem absolūtās partnerības un sapratnes mirkļiem uz skatuves, kas ļauj noticēt, ka tādi iespējami arī dzīvē.

Aktieru darbi ir šīs izrādes greznums. Lolita Cauka Edijas lomā spēlē klīniski precīzu demences skarta cilvēka uzvedību ar apbrīnojamu vieglumu un… gaišumu, tas būtu vispareizākais vārds. Viņas varone neiet uz tumsu, bet visiem spēkiem tiecas palikt gaismā, un šajā spēka pielikšanas virzienā ir skaistums, dzīves vērtības apziņa un traģēdija. Varu tikai nojaust, kādu drosmi un izturību tas prasa.

Tumsu redz un nospēlē pārējie. Ulda Dumpja Artūram ir pavisam maz vārdu, toties ļoti skaidra darbība: pacietīgi un nebeidzami jaukt nost sienu, kas apņem sievu. Vienkārši turēties pretī nenovēršamajam, zinot, ka uzvarēt nav iespējams. 

Jāņa Vimbas Stīvens drusku disonē kopējā izrādes skanējumā, jo viņam jāspēlē sižeta blakus līnija – ne tik daudz attiecības ar māti un attieksme pret viņas slimību kā paša «lūzerība», nespēja uzbūvēt vecāku krietnajai laulībai līdzvērtīgu dzīvi.

Antas Aizupes Keita iebrāžas šajā ģimenē kā amizanta viesuļvētra. Sākumā pat grūti saprast, kas īsti kaitina un smīdina: aktrises sakāpinātā darbošanās vai skaidri uzzīmētais tips. Keita ir meitene, kas padarījusi «pozitīvo domāšanu» par savu otro dabu. Kam nācies sastapties ar jaukajiem (patiešām!) jauniešiem no dažādām starptautiskām misijām, tas acumirklī uzpazīs līdz neprātam ieinteresēto skatienu, nerimtīgo gatavību reaģēt un tai piederīgo ķermeņa valodu. Jo dārgāki ir tie mirkļi, kad šī āda plīst, atklājot, ka zem tās ir vāra, jau dzīves ievainota un ļoti mīloša būtne. Stīvena aizskarta, viņa paslēpjas aiz «pozitīvās domāšanas» kā vairoga – tas ir viņas diedziņš, gana stiprs, lai noturētu.

Režisore ielikusi tiešo darbību «rāmī»: izrādi sāk un beidz teātra seniori Ausma Ziemele, Līga Liepiņa, Arno Upenieks un Jānis Priedītis. Starp viņiem vajadzēja būt arī Ingrīdai Andriņai, ko pavadīja mūžībā tieši pirmizrādes dienā. Finālā cits pēc cita viņi uznāk ar savu koferīti, nostājas mūsu priekšā, izslienas, pagriežas profilā – kā iesauktie. Pēdējā kaujā iesauktie. Viņu iesaistīšana izrādē ir vēl viens cieņpilns režisores un teātra žests.

ooooo

Ciemiņi. Nākamās izrādes 4. un 13.oktobrī. 15 eiro.

Tas nav mans karš

Posted on septembris 30, 2015 by - Intervija

LTV krievu redakcijas galvenā redaktore Olga Proskurova uzskata – bēgļu krīze var palīdzēt labāk saprasties Latvijas krieviem un latviešiem

Krievijas iebrukums Ukrainā un Kremļa informatīvais karš pret Rietumiem pērn mudināja Latvijas sabiedrisko televīziju būtiski paplašināt ziņu un analītisko raidījumu klāstu krievu valodā. Pirms gada par LTV krievu redakcijas vadītāju kļuva pieredzējusī žurnāliste Olga Proskurova. Tagad viņa uzņēmusies vadīt arī diskusiju raidījumu Točki nad i (Punkti uz i), kamēr raidījuma vadītājs Oļegs Ignatjevs ir pagaidu prombūtnē. 

Viņa kategoriski nepiekrīt uzskatīt sevi par «zaldātu karā» un uzsver, ka darbā ievēro tikai augstus profesionālos standartus. Taču Latvijas krievu identitāte un attiecības ar latviešiem ir jautājumi, kas viņu pastāvīgi nodarbinot un bija arī mūsu sarunas temats.

Pirmais jūsu vadītais raidījums bija par Latvijas krievu identitāti, otrais – par bēgļiem. Kā pašreizējā bēgļu krīze ietekmēs krievu identitāti?
To es arī gribēju saprast. Tāpēc aicināju pie galda cilvēkus, kuri, manuprāt, nevis ikdienā, bet principā domā par identitātes jautājumiem – kas viņi ir. Gan Vjačeslavs Kaščejevs, gan Deniss Hanovs, gan Dmitrijs Petrenko domā par tādām lietām. Mēs arī pie kafijas sarunājamies par šīm lietām – kā dzīvojam un kā veidojam sevi. Un it īpaši bēgļu kontekstā tas kļūst arvien svarīgāk. Vai mēs tā kā pa vidu esam vai kur?

Un kur jūs esat?
Mēs neesam vienojušies. Tā ir nemitīgi mainīga lieta, tu nemitīgi meklē stāstu par sevi, ko veidot. Ja ļoti rupji – kā Deniss teica, bija divas stikla burciņas, vienā dzīvoja latvieši, otrā krievvalodīgie. Un 25 gadus tā ļoti iekonservēti līdzāspastāvējām. Un tagad ienāk kaut kas trešais, nezināmais, un tās stikla burciņas ir tā kā saplīsušas. Esam jaunos apstākļos.

Vai bēgļu problēma ļaus labāk saprasties latviešiem un krieviem?
Manuprāt, jā.

Bet vai viena iespēja nav vienoties kopīgā naidā pret citādajiem?
No tā es arī ļoti baidos, jo man šķiet, ka esam tādas iespējamības priekšā, ka savu negatīvo pieredzi varam pat neapzināti projicēt uz citiem ienākošajiem. Zona, kurā atrodamies, ir droši vien komfortabla – it kā iekarotas kādas pozīcijas, un tagad no tām droši vien jūties izsists.

Vai tās bija aizvainoto krievu pozīcijas?
Es nekad neesmu jutusies kā aizvainots krievs.

Un jūsu auditorija? 
Manuprāt, arī šajā auditorijā ir dažādi cilvēki. Vieniem nav šāda aizvainojuma, un viņi dzīvo līdzi Latvijas valstij. Tādus redzam arī Saeimā – gan [Alekseju] Loskutovu, gan [Andreju] Judinu. Gan Vjačeslavu Dombrovski, kas no politikas tikko ir prom. 

Bet, protams, daļa cilvēku ir aizvainoti. Taču viņi arī šajā aizvainojumā ir diezgan drošās pozīcijās demokrātiskajā Latvijā – mēs esam brīvi justies arī aizvainoti. Tāpēc, manuprāt, baidīties no nezināmā ir ļoti cilvēciski – vai tiem aizvainotajiem, kuri tagad nāk, būs lielāka uzmanība nekā tiem, kuri šeit 25 gadus jutās aizvainoti?

Pirmā raidījuma sākumā pieminējāt sludinājumu Latvijas Avīzē, kurā bija piedāvāts uzņemt vienu bēgli apmaiņā pret simt «civilokupantu» aizbraukšanu. Kāpēc šādas marginālas muļķības jums šķiet svarīgas?
Man bija svarīgi izprovocēt raidījuma viesus. Bet neizdevās. Un tas ir ļoti labs rezultāts. Viens no viesiem teica: dīvaini, ka to piemini, es nebūtu pievērsis uzmanību. Tāpat kā jūs tagad. Tas nozīmē, ka ejam pareizā virzienā. Ja viesi būtu paķēruši to domu un nesuši tālāk, tas nozīmētu, ka esam turpat, kur tas sludinājuma izvietotājs un kur bijām pirms gadiem.

Krievijas valdības kontrolētajā televīzijā, kuras informatīvajā telpā dzīvo daļa jūsu auditorijas, skan vēsts par dižajiem krieviem, kuriem visi dara pāri. Vai viens no iemesliem nepatikai pret bēgļiem nav tas, ka tie nav krievi, kuri apdraud šo ierasto komforta zonu?
Kāds cilvēks, latvietis, man teica: Olga, pietiek pateikt, ka nemīli Putinu, un tu būsi mūsējā. Es viņam teicu – kāpēc man pret svešas valsts prezidentu jābūt tik stiprām jūtām kā mīlestība vai naids? Es nemīlu Putinu, es neienīstu Putinu, viņš ir svešas valsts prezidents. Kāpēc man nejautā par Vējoni vai Bērziņu? Kāpēc es un Putins?

Labi, pavaicāšu par Vējoni. 
Dzīvosim, redzēsim. Bet man ir prieks, ka viņš neatsaka intervijas krieviski.

Toties Laimdota Straujuma intervijas krieviski vairs nesniegs.
Man par to ir divējādas sajūtas. Viņai tiešām bija grūti izteikties krievu valodā. Es viņu saprotu un labāk intervēšu latviski, iztulkošu. No otras puses, kad mums bija rīta programma pagājušajā sezonā, viņa nāca katru otrdienu. Tas bija ļoti patīkami.

Vai tad tagad vairs neaicināsit?
Aicināsim, protams, un arī ziņās viņa ir viens no avotiem – tulkojam.

Vai karš Ukrainā un Krimas aneksija ir ietekmējusi Latvijas krievu priekšstatus par savu identitāti?
Ar mani personīgi ir absolūti sarežģīti, jo esmu pa pusei krieviete, pa pusei ukrainiete. Ja vispār tos rāmjus raujam nost, esmu «ukraiņu okupantu» mazmeita, mans vectēvs ir ukrainis. Bet jautājums ir ļoti sarežģīts, un strīdi ir ne tikai sociālajos tīklos, bet arī ģimenēs, it īpaši paaudžu diskusijās. Mēs to jūtam arī no auditorijas. Cilvēki lieto arī rāmjus, kurus piedāvāja Krievijas televīzija. Zvani redakcijai to apliecina. Taču, manuprāt, attieksme pret Krimas aneksiju bija cita pirms reisa MH17 notriekšanas [pērn jūlijā], kas cilvēkiem daudz ko atklāja.

Kā šī attieksme mainījās?
Redzēju aptaujas līkni par attieksmi pret Krievijas darbībām Ukrainā. Līdz [pagājušā gada] jūlijam bija diezgan atbalstoša attieksme, bet jūlijā tā kritās. Tā man bija atklāsme, ka arī auditorija sāk uzdot sev jautājumus.

Kāda ir auditorijas attieksme pret jūsu darbu?
Man nesen bija intervija radio, un tur bija klausītāju zvani. Jautāja, vai man nav bail, ka mēs kļūsim par Doždj filiāli Latvijā. Mana atbilde ir ļoti vienkārša – mums ir jāpārstāj domāt par sevi filiāles rāmjos. Visu laiku esam kādam filiāle – Padomju Savienībai, Russkij Mir, vēl kaut kam. Es gribu būvēt kaut ko savu, nevis būt filiāle.

Paradoksāli, ka par iespēju veidot redakciju jums faktiski jāpateicas Putinam. Kā vācāt komandu un formulējāt darbības principus?
Vienmēr esmu akcentējusi – man ir svešs kontrpropagandas diskurss attiecībā uz žurnālistiku. Iespēju uztaisīt krievu žurnālistu komandu sabiedriskajā televīzijā uztvēru kā unikālu iespēju. Savācu pa drusciņai no visurienes labākos, kuriem vai nu vairs nebija iespējas izteikties tā, kā viņi gribēja, vai nu strādāja, jo ir jāstrādā, ir [jāuztur] ģimene. Oļegs [Ignatjevs] vispār bija pazudis [no žurnālistikas] un bija treneris sporta klubā. Visi kopā formulējām sev devīzi: žurnālistika pa īstam. Tas ir vienīgais standarts, pie kura pieturamies.

Tomēr jums nākas strādāt informācijas kara apstākļos. Kā tas ietekmē to, ko un kā darāt?
Varbūt es kļūdos, bet vienmēr arī redakcijas žurnālistiem esmu teikusi – paldies Dievam, ka mums ir iespēja nebūt zaldātiem informācijas karā. 

Informācijas karš notiek. Bet mēs neesam karalaukā, mēs varam joprojām būt tie, kas var vākt un pasniegt informāciju pēc žurnālistikas, nevis kara žurnālistikas principiem.

Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu martā paziņoja: «Pašlaik informācija kļūst par vēl vienu ieroču šķiru, vēl vienu bruņoto spēku veidu.» 
Jūs atkal mani, zināt, kur vedat? Turpat, kur cilvēks, par kuru stāstīju – pasaki, ka tu ienīsti Putinu. Jūs citējat nevis manu, bet Krievijas aizsardzības ministru.

Citēju tāpēc, ka viņš apšauda jūs ar mediju ieročiem informatīvajā telpā, kurā daļēji dzīvojat.
Es dzīvoju tur, lai zinātu, kā manipulē ar manu auditoriju. Bet tas nav mans karš.

Kā jūsu žurnālistes darbu ietekmē tas, ka ar jūsu auditoriju manipulē?
Ja manai auditorijai dod vienu informācijas daļu, es dodu citu. Esmu ļoti piesardzīga un negribu apgalvot, ka tur [Krievijas telekanālos] viņi nekad neieraudzīs to vai to. Bet viņi nekad tur neredzēs, piemēram, Pīteru Pomerancevu, grāmatas Nekas nav īsts, un viss ir iespējams autoru, kurš saka, ka Krievija atrodas informācijas karā un notiek manipulācijas ar auditorijas apziņu. Bet pie mums to redzēs.

Augustā mums bija Bez obid [izvērstāku interviju] versija. Sapratām, ka lielai daļai Krievijas inteliģences šeit ir vasarnīcas – «dačas». Un tā ir vienīgā iespēja viņus noķert, lai nav jābrauc uz Krieviju, kas ir dārgi. Es izsitu projektu, kas augustā pārtapa par četrām intervijām 1:1.

Par to jau es vaicāju, un jūs arī atbildat, kā informācijas karš ietekmē Latvijas žurnālistu darbu.
Bet tas nav kontrpropagandas, tas ir normālas žurnālistikas jautājums! Ziniet, man ļoti sāp, ka esam tādos apstākļos, ka normāla žurnālistika tiek uzskatīta par kontrpropagandu. Tas nav normāli. Nekādā gadījumā negribētu lasīt kādā savā intervijā vārdus, kādus lasīju kāda krievu žurnālista, ko agrāk ļoti cienīju, intervijā – ka mums ir jāapzinās, ka visi esam zaldāti informācijas karā. Es negribu.

Pēc Krimas aneksijas pagājušogad rakstījāt, ka jums vajagot skrupulozu Dmitrija Kiseļeva raidījumu analīzi, tieši tādu pašu Ukrainas kanālu analīzi un arī amerikāņu televīzijas raidītā analīzi. Vai tas nav tieši tas, ko Putins grib panākt – likt apšaubīt jebkādu ziņu patiesumu?
Manī kā žurnālistē tas neizraisa nekādu disonansi. Jo esmu mācīta tādās kategorijās, ka, ja tava mamma saka, ka viņa tevi mīl, pārbaudi to. Apšaubi un pārbaudi.

Es to rakstīju ļoti cilvēciski, jo man likās, ka viss tiek darīts nereāli un nepareizi. Tolaik skanēja ideja, ka jābūt Baltijas kanālam, kas pildītu kontrpropagandas funkcijas. Manuprāt, tas būtu strupceļš, vienkārši vējā izmesta nauda. Rakstīju to kā cilvēks, kas tobrīd ne ar ko nenodarbojās, izņemot bērnus. Biju aizgājusi no Ušakova [preses sekretāres amata] un apņēmības pilna meklēt sev citu pielietojumu, žurnālistikā neplānoju atgriezties. Bet kā krievvalodīgā pilsone gribēju, lai manas domas sadzird, un uzrakstīju bloga ierakstu Delfiem.

Šo ierakstu tagad varētu papildināt. Tolaik rakstīju arī par multenēm. Man liekas, ka neizdarījām ļoti vienkāršu un vajadzīgu lietu. Mūsu bērniem – latviešiem un krieviem – nav kopīgu multeņu varoņu. Viņi var sarunāties par kaut kādiem Simpsoniem, kas ir globālas kultūras kods, bet šeit, Latvijā, viņiem nav multeņu vai jauniešu seriāla, ar kuru kopā būtu izauguši. 

Kad biju uz Ziedoni un Visumu Jaunajā Rīgas teātrī, sapratu, ka nepārvaldu vismaz pusi no tiem kodiem – man nebija ne miņas, kāpēc cilvēki smejas. Un tā nav mana vaina, jo tiešām esmu pētījusi latviešu kultūru. Bet mums nav kopīgu kodu. Vienīgie kopīgie, kas ir saglabājušies, diemžēl ir padomju, bet ar tiem operēt man ir apnicis. Taču man nav nevienas frāzes, ar ko varētu ar jums apmainīties.

Kā būtu – «Laikam jāierauj»?
Jā, nothing special un «skaistums nāk no iekšām» – tas ir jaunais kods. Bet tas nav tas, ar ko bērniem augt.

Kam vajadzētu šādas multenes taisīt – vai valdībai?
Jā, Kultūras ministrijai ir jāpasūta. Tur ir vesels Sabiedrības integrācijas departaments. Ir taču dokumentālo un mākslas filmu konkursi, ir virkne talantīgu cilvēku, kuri varētu to darīt.

Kādu modeli Latvijas krievi gribētu attiecībās ar Krieviju? 
Manuprāt, ļoti pragmatisku – lai cilvēkiem, kuriem ir bizness ar Krieviju, politika netraucētu.

Vai tad Krievijā bizness ir atsevišķi no politikas?
Jūs prasījāt, ko viņi gribētu. Viņi gribētu normālas ekonomiskas attiecības, lai viņiem netraucē taisīt biznesu.

Bet ko gribētu tie, kuriem nav biznesa?
Cieņu un mieru. Manuprāt, neviens negrib atpakaļ Padomju Savienībā. Un manu paziņu plašajā lokā nav neviena, kurš teiktu – cik labi būtu, ja šeit būtu Krievija. Pazīstu tikai vienu, kurš ar ģimeni pārcēlies uz Krieviju. Zinu daudzas ģimenes no Maskavas, kuras atbraukušas uz Latviju, pateicoties uzturēšanās atļaujām, dzīvo šeit, un viņu bērni iet šeit skolā.

Skaidrību gribas! Tāpat kā jums – jūs gribat, lai jums pasaku, kas es esmu. Man tas nav skaidrs. Bet es zinu, ko saka mana meita – mammu, es nekad negribētu braukt prom no Latvijas. Jo šeit ir viņas mājas, viņai nav citu. Viņa nekad nav bijusi Krievijā. Viņa ir bijusi Parīzē un Madridē, un viņas mājas ir Eiropā. Es pati Maskavā pirmo reizi biju pirmajā vai otrajā kursā universitātē. Biju iestājusies GIK [Valsts Kinematogrāfijas institūtā], bet izturēju Maskavā tikai trīs mēnešus. Trīs mēneši man laikam ir tas pārbaudes laiks. (Smejas.)

Mums ir jābeidz skatīties vienam uz otru. Kaut kādā veidā – es nezinu, kā – jāsaprot, ka neesam divas puses. Kā to izdarīt? Mēs it kā cenšamies.

Trīs mēnešus bijāt Ušakova preses sekretāre. Kā jums, žurnālistei, tas gadījās?
Bija ļoti personiski iemesli, tas bija emocionāls mirkļa lēmums. Bet es negribu iedziļināties un esmu pateicīga, ka viņš deva man iespēju pamēģināt būt PR cilvēkam. Bet, ja visu mūžu biji žurnālists… Es nevarēju to «nolauzt».

Kā jums patika tas darbs?
Par patikšanu vai nepatikšanu šajā gadījumā nevaru runāt, jo tas bija Zolitūdes [katastrofas] laiks. Nevienam nenovēlu tādu krīzes komunikācijas pieredzi.

Bet aizgājāt tāpēc, ka sapratāt – esat tomēr žurnāliste?
Protams. Kad aizgāju, domāju, ka būtu neētiski kādreiz atkal atgriezties žurnālistikā. Pusgadu padzīvoju ar bērniem, kurus trīs mēnešus īsti nebiju redzējusi. Un cilvēki no sabiedriskās televīzijas, kuri mani uzrunāja, runāja ar mani ne jau vienu reizi un ne divas. Uzskatīju, ka tā nav laba prakse – atgriezties atkal žurnālistikā. Tomēr nolēmu piedāvājumu pieņemt tāpēc, ka zināju, ka varu to izdarīt labi. Ka varu divu mēnešu laikā savākt komandu, lai palaistu piecus informatīvi analītiskus raidījumus. Krievu žurnālistu tirgus Latvijā nav liels. Labu krievu žurnālistu ir vēl mazāk. Manuprāt, es izdarīju labu darbu.

Bet ko jūs domājat par ideju, ka vajagot atsevišķu kanālu krievu valodā?
Es ar rokām, kājām, galvu, sirdi un smadzenēm esmu par! Tagad nevaru mierīgi skatīties uz to, ko dara igauņu kanāls, kas startē 28.septembrī. Viņi nemitīgi feisbukā informē, kā viņiem iet. Tur var pamācīties – viņi ļoti lēni domāja, ilgi pieņēma lēmumu – mēs jau esam veselu sezonu, bet viņi tikai tagad startē. No otras puses, tas viņiem deva iespēju ļoti labi sagatavoties. Ideāla pieeja, kā vajag strādāt!

Es zinātu, ko darītu [šādā] kanālā. Kā formulētu pozitīvo programmu. Jāraksta krievvalodīgajiem piederības naratīvs. Ne mīlestības, ne cieņas, bet piederības. Lai gribētos piederēt Latvijai, nevis katram, kas pretendē uz tavu piederību, Krievijai, piemēram. Praktiski tas būtu kopīgs, bilingvāls naratīvs – bērniem, jauniešiem, diskusijas, kā mēs to darām Točkās.

Kāpēc jums vajag krievu kanālu, ja jums nav problēmu ar latviešu valodu?
Tāpēc, ka tētim patīk klausīties krieviski.

Bet kāpēc bērniem vajag?
Es, piemēram, ar bērniem mājās runāju krieviski, šūpuļdziesmas dziedu krieviski.

Bet skolu beidzēji jau tagad brīvi runā latviski. Varbūt jūsu bērniem ziņas krievu valodā vairs nevajadzēs?
Teiksim tā – mans prezidents ir Vējonis, nevis Putins, bet mana dzejniece ir Cvetajeva, nevis Aspazija. Kas būs ar maniem bērniem… Ceru, ka mēs kā sabiedrība izaugsim līdz tādai pakāpei, ka viņi varēs citēt oriģinālā gan to, gan to – ne Putinu un Vējoni, bet Cvetajevu un Aspaziju. Un man ir žēl, ka mana ģimene nav parūpējusies, lai es varētu citēt ukraiņu dzejniekus, manās mājās nav plaukta ar ukraiņiem. Ļoti žēl.

Vai iznāk, ka Krievijas impērija jūs pārkrievojusi? 
Paskatīsimies, kas notiks ar latviešu bērniem Īrijā. Par pārkrievošanos… Es neesmu pārkrievojusies. Es esmu krieviete, bet – Latvijas krieviete. Un tas ir ļoti būtiski.

CV

1997. TV 31.kanāls ziņu korespondente
1998. Krievijas NTV Baltijas biroja korespondente
1999. Krievijas TV Centr Latvijā
2000. Reklāmas aģentūras SAN Rīga in association with J.W.Thompson projektu vadītāja
2003. LTV ziņu dienesta ziņu raidījumu krievu valodā vadītāja, 2004.gadā Panorāmas korespondente Maskavā
2007. Telekompānijas TV5 ziņu dienesta rīta ziņu raidījuma vadītāja, analītisko nakts ziņu raidījuma vadītāja un producente
2009. Mediju holdinga News Media Group (avīze Telegraf, ziņu portāls Telegraf.lv u. c.), galvenā redaktore un valdes locekle
2013. Trīs mēnešus Rīgas mēra Nila Ušakova preses sekretāre
No 2014.gada septembra LTV krievu redakcijas galvenā redaktore

Ir iesaka

Posted on septembris 23, 2015 by - Kalendārs

Kultūras un izklaides notikumi


25.-26.septembrī. KONCERTS. LNSO SEZONAS ATKLĀŠANA LIELAJĀ ĢILDĒ UN KONCERTZĀLĒ CĒSIS. Nacionālā simfoniskā orķestra 90.koncertsezonas prologs ar emociju vērienu – Ādolfa Ābeles simfoniskais dzejolis Vīzija, Sergeja Prokofjeva Otrais klavierkoncerts un Morisa Ravela Dafnīds un Hloja. Diriģents Andris Poga, solists pianists Andrejs Korobeiņikovs (attēlā), piedalās koris Latvija. Biļetes cena 10-40 €. Bilesuparadize.lv

No 25.septembra. IZSTĀDE. AKVARELIS LATVIJĀ. 19.-21.GADSIMTS IZSTĀŽU ZĀLĒ ARSENĀLs.  Vērienīga akvareļu ekspozīcija, kas aptver trīs gadsimtus. Tā iezīmē šīs tehnikas daudzveidīgo lietojumu vēsturiskā, mitoloģiskā un sadzīves žanra, portreta, akta, ainavas un klusās dabas kompozīcijās, grāmatu ilustrācijās un teātra kostīmu skicēs. Lnmm.lv

30.septembris. IZRĀDE. SNIEGBALTĪTE UN SEPTIŅI RŪĶĪŠI LIEPĀJAS TEĀTRĪ. Muzikālo izrādi (komponists Kārlis Lācis) iestudē Dž.Dž.Džilindžers, tās pamatā jauns literārais materiāls, kuru pēc pazīstamās brāļu Grimmu pasakas motīviem radījusi dramaturģe Rasa Bugavičute. Sniegbaltītes lomā jaunā aktrise Samira Adgezalova. Biļetes cena 4-5,50 €. Bilesuparadize.lv

29.septembris. KONCERTS. USTADS AMDŽADS ALI HĀNS KONGRESU NAMĀ. Pirmo reizi Baltijā ar vienīgo koncertu uzstāsies sāroda virtuozs Ustads Amdžads Ali Hāns. Indijas klasiskās mūzikas leģenda spēlēs kopā ar saviem dēliem, senas mūziķu dzimtas septīto paaudzi. Biļetes cena 14-35 €. Bilesuserviss.lv

Kinojaunumi

Posted on septembris 23, 2015 by - Kino

 


Upurējot bandinieku / Pawn Sacrifice. Rudens kino­piedāvājums kļūst daudzsološāks ar katru nedēļu: lūk, biogrāfiskā drāma par šaha dižgaru Bobiju Fišeru. Edvarda Cvika (Pēdējais samurajs un Lietuvā uzņemtā Nepakļaušanās ar Danielu Kreigu) filma, izskatās, ir ne tikai ģeniālas personības portretējums, bet arī laikmeta liecība: Fišera un PSRS šaha lielmeistara Borisa Spaska sacensība tiek iemūžināta aukstā kara lielvaru krustugunīs. Galvenajā – Fišera – lomā Tobijs Magvairs. Neesmu redzējusi. Kino no 25.septembra.

oo Nav glābiņa / No Escape. Lai arī filmai piemīt trillera cienīga spriedze, tās sižeta plakanums nokauj vēlmi šo spraigo vajāšanas drāmu skatīties. Iespējams, ka ne ļaunprātīgi, taču stāsts par kādas Āzijas valstiņas apvērsumu un pēc tam nežēlīgu ārvalstnieku slepkavošanu ir pasniegts tendenciozi un ksenofobiski. Kino no 25.septembra.

000 Praktikants / Intern. Nensija Meiere savulaik bijusi Holivudas visienesīgākā režisore sieviete, kuras veidotās romantiskās komēdijas kases ieņēmumu ziņā pārtrumpoja pat lielbudžeta grāvējus. 65 gadus vecā režisore vēl aizvien pārzina labsajūtu rosinošus kinostāstniecības knifus, taču filmā redzamās attiecības starp jaunu internetkompānijas priekšnieci (Anna Hateveja) un viņas «eksotisko» stažieri septiņdesmitgadīgu kungu (Roberts de Niro) diezgan ātri iestieg monotonijā. Lai vai kā, de Niro un Hatevejas saspēle filmai piešķir nepiespiestu sirsnību un iezīmē dažus precīzus laikmeta vērojumus. Kino no 25.septembra.

Latviešu Roulinga

Posted on septembris 23, 2015 by - Grāmata

Latviešu fantāzijas romānu autore Laura Dreiže triloģijas Danse Macabre pirmajā grāmatā Deja ar nāvi notikumus vērpj tikpat aizraujoši kā pasaulslavenā poteriādes autore 

Runātīga, dzīvespriecīga, patiesi aizrāvusies ar fantāzijas žanru un tik meitenīga, ka līdzinās varonēm pašas sarakstītajās grāmatās. Tādu iepazīstu Lauru Dreiži, kura 25 gadu vecumā ir jau piecu grāmatu autore, turklāt tulkojusi arī fantāzijas grāmatu sērijas jauniešiem: Rišelas Mīdas Vampīru akadēmiju un Veronikas Rotas Citādie. Kā fantāzijas žanra līdz šim nesavaņģotam lasītājam jāatzīst sakāve rakstnieces priekšā – par spīti dažām nepilnībām, triloģijas Danse Macabre pirmās grāmatas sižets ir patiesi interesants. Gaidu nākamās grāmatas. Otrā – Zem mākslīgām zvaigznēm – tiks laista klajā 7.oktobrī; trešā – Debesu lauskas – būs 7.novembrī. 

Rakstniecībai, tulkošanai un rediģēšanai Laura nododas jau kopš studiju gadiem. Pirmo romānu Pūķa dziesma uz izdevniecību Zvaigzne ABC Laura aiznesa tad, kad bija universitātes franču filoloģijas pirmā kursa studente. «Laurai ir fenomenālas darbaspējas, pašdisciplīna un gaišs skatījums uz dzīvi. Noteikti palīdz tas, ka Lauru atbalsta ģimene. Mamma ir bibliotekāre, kas jau bērnībā ieveda Lauru grāmatu pasaulē, tētis lasa Lauras darbus un izsaka ieteikumus par tehnoloģisko pusi. Domāju, viņa labi apzinās, ka ir mīlēta, līdz ar to nav dažādu kompleksu,» pastāsta Lauras kolēģe, Zvaigzne ABC redaktore Bārbala Simsone.  

Laura ir fantastiska parādība latviešu literatūrā ne tikai izvēlētā žanra, bet arī darba stila dēļ – romānus viņa raksta ar roku. Turklāt aizraujas ar stīmpanka žanru, kas mudina iedomāties pasauli bez 20.gadsimta sasniegumiem, un pat viņas ģērbšanās stils mazliet atgādina modi 19.gadsimta Anglijā, kurā dzīvo Danse Macabre galvenā varone Viktorija. 

Kas kopīgs jums un Viktorijai? 
Viņa ir mans pretstats. Ja kāds piedāvātu atšķetināt noziegumu, es teiktu: tas nav man! Nepiekristu pārģērbties un uzdoties par puisi. Vienīgais, kas mūs vieno, ir spītība. Arī nepacietība. Viņai vajag tagad un tūlīt, viņa negaida, nemeklē prātīgu variantu. Arī es, ja kaut ko gribu, tad gribu darīt uzreiz.

Kāpēc izvēlējāties Viktorijas laikmeta Angliju, kad sieviete bija atkarīga no vīriešu lēmumiem? Turklāt, spriežot pēc pirmās grāmatas, šķiet, jums simpatizē sabiedrības dalījums aristokrātijā un vienkāršajā tautā. 
Ar Viktorijas laikmetu aizrāvos jau skolā. Mani saistīja aristokrātijas krāšņā dzīve, patika skaistās kleitas, balles un manieres, tas šķita tik spoži. Tā laika manieres gribētos paturēt mūsdienām. Taču, kad sāku interesēties vairāk, uzzināju, kādos milzīgos pretstatos dzīvoja tā laika sabiedrība. Gribējās izmantot šo vidi, lai veidotu savu stāstu. Bet zināju, ka nevarēšu precīzi aprakstīt, piemēram, 19.gs. Londonas ielas. Līdz iedomājos – es taču rakstu fantāzijas žanrā, tāpēc varu veidot pasauli pēc saviem noteikumiem! Tā Londonu sadalīju divās daļās, lai uzsvērtu pretstatus sabiedrībā: Augšlondona un Lejaslondona. Tikai tad prātā ienāca šai videi piederīgi varoņi. Mani interesēja arī radīt vidi, kurā nav elektrības un daudzi mehānismi tiek darbināti ar tvaiku. Tā nonācu līdz stīmpanka žanram. Man patīk uzdot jautājumus «kā būtu, ja būtu». Kā būtu, ja pēc Lielā Londonas ugunsgrēka 1666.gadā pilsēta nebūtu atjaunota uz zemes? Kā būtu, ja viss darbotos ar tvaika dzinējiem? Kā būtu, ja maģija nebūtu slēpta? Parasti fantāzijas romānos maģija ir pieejama tikai vienai sabiedrības daļai. Manā romānā maģiju var apgūt tikai vīrieši, bet par to zina visi.

Kāda pieredze vai tēli palīdzēja uzbūvēt un izveidot Maģijas akadēmiju? 
Vispirms vajadzēja saprast, kādā veidā mācīšanās varētu notikt. Vai brīnumi tiek darīti ar burvju nūjiņu, kā tas ir grāmatās par Hariju Poteru, vai jābūt kaut kam nopietnākam. Izlēmu, ka manā pasaulē maģija būs zinātne, tā būs izskaidrojama. Pētīju ne tikai 19.gs. vēsturi, bet arī runāju ar paziņām, kas studējuši fiziku. Otrajā un trešajā romāna daļā ir daudz stāstīts par medicīnu, tāpēc konsultējos ar draudzeni, kas studē medicīnu. Pirms ķerties pie romāna, apmēram mēnesi pavadu, vācot informāciju. Rakstniekam jābūt arī biologam, fiziķim, mediķim – visam, kas vajadzīgs. 

Īsti nesapratu, kas ir Taniels Glāss. Pārcēlājs uz viņsauli vai pati nāve? Kādēļ šis tēls vajadzīgs?
Romānā ir pārcēlājs, bet viņu satiksim tikai trešajā daļā. Taniels ir tas, kurš pavada cilvēku līdz pārcēlājam. Viņš ir cilvēks, kurš palīdz nomirt. Pēc kāda tuvinieka zaudējuma mēģināju sakārtot domas par to, kas notiek ar cilvēka dvēseli, kad viņš nomirst. Un kā ir sadzīvot ar zaudējumu. Triloģijā nāves tēma ir viena no galvenajām, visi romāna varoņi kaut kādā veidā saskaras ar nāvi. Esmu domājusi, ka man negribētos, lai es aizeju [uz viņsauli] viena pati. Gribētos, lai būtu kāds, kas mani pavada. Tāpēc radās šis tēls.

Imitēt dabu

Posted on septembris 23, 2015 by - Recenzija

Piedzīvojumu drāmā Everests vienā no galvenajām lomām ir kalns

Sākumpunkts: 1996.gada maijā, kāpjot Everestā, slikto laikapstākļu dēļ gāja bojā astoņi alpīnisti. Ar gandrīz 20 gadu pauzi dramatizēta traģēdijas hronoloģija ir iemūžināta Everesta vārdā nokristītajā filmā. Viens no ekspedīcijas izdzīvotājiem teksasietis Beks Vezerss, kuru filmā spēlē aktieris Džošs Brolins, intervijā ietekmīgajam piedzīvojumu žurnālam Outside šā stāsta ilgo ceļu līdz spēles kino pamato ar kinematogrāfa tehnisko iespēju paplašināšanos. 

Nepārprotiet – lentes filmēšana Everesta skarbajā vidē, izņemot bāzes nometni, nenotika, taču kalnu skati datorgrafikā ir «samontēti» no safilmējumiem Itālijas Alpos, iespaidīgām imitācijām studiju telpās un, protams, specefektiem. 

Rezultāts tik tiešām ir vērienīgs un ticams. Saprotams arī, kālab filmas veidotāji, to skaitā islandiešu režisors Baltazars Kormakurs (Baltasar Kormákur) īsteni holivudiskā stilā ir fokusējušies uz vizuālo perfekciju, – vienā no galvenajām lomām ir pats Everests. 

Kāpiens spriedzē

Lai arī sižeta pavērsienu šķetināšanā iesaistītās dabas parādības varētu dēvēt par dramaturģisko slinkumu (vai deus ex machina cienīgu izgājienu), ilgošanās pēc eiropeiskāka piegājiena, kas vairāk interesējas par varoņu psiholoģijas pētīšanu, nozīmētu vēlmi skatīties citu filmu. Kormakura veidotais Everests ir līdz kaulam holivudiska filma – šā vārda retāk izmantotajā pozitīvajā nozīmē. Tā ir vērienīga, līdz pēdējai detaļai noslīpēta un savā ziņā romantizēta liecība par ambīcijām paveikt neiespējamo. Protams, ar zvaigžņotu aktieru sastāvu – Džeiku Džilenholu, Keiru Naitliju, jau minēto Džošu Brolinu, Džeisonu Klārku un Emīliju Vatsoni. 

Lai arī Everestu gribas salīdzināt ar citu «kalnu filmu» – pērnā gada decembrī Rīgā izrādīto zviedru drāmu Force Majeure -, Kormakura darbs žanra ziņā ir radikāli atšķirīgs. Zviedru lente izmantoja dabas parādību (lavīnu), lai ķidātu cilvēka rakstura vājumu un neprognozējamību, savukārt Everesta «iedarbība» ir momentāna. Tā cenšas materializēt kalnā kāpšanas neapturamo azartu, visiem iespējamiem veidiem likt līdzpārdzīvot iesaistītajiem avantūristiem. Lai arī ar manipulācijas palīdzību, Kormakura lentei izdodas radīt elektrizējošu spriedzi.

Rindā uz Everestu

Filma izceļ interesantu aspektu – Everesta komercializāciju, proti, milzīgo tūrisma ekspedīciju skaitu, kas vēlas sasniegt virsotni. Jau filmas atainotajā laikā Everests piesaistīja ambiciozu kāptgribētāju pūļus – bieži bez nepieciešamās fiziskās sagatavotības. 

Cilvēku plūsmas pārbagātību labi ilustrē Džoša Brolina spēlētā Vezersa izkliegtā frāze, ka viņš var nomirt arī, stāvot rindā Walmart lielveikalā, tam neesot jātērē 65 tūkstoši dolāru, lai brauktu uz Everestu. Taču, kā aktieris minēja nesen aizvadītajā Venēcijas kinofestivālā (filma to atklāja), Everests kā pasaules augstākā virsotne ir mitoloģiska, tajā uzkāpt nozīmē būt saistītam ar šo mitoloģiju. 

Lai gan šī tematika filmā tiek apspēlēta ar jaudu, režisors par šīs vēlmes motivāciju ir izvairīgs. Starp citu, Vezersa dusmu frāzē minētā summa – 65 000 dolāru – ir akurāt tik, cik maksā Everesta ekspedīcija ar Piedzīvojumu konsultantiem – kompāniju, kuras dibinātāja, jaunzēlandiešu alpīnisma leģendas Roba Hola likteņstāsts ir šīs filmas centrālā sižeta līnija.

Kopumā Everests ir jaudīga piedzīvojumu drāma, kas spriedzes pilno atmosfēru panāk ar pārsteidzoši vienkāršām stāstniecības metodēm un organiski «saorganizē» visu kuplo aktieru pulku. Kā aktieri jokoja preses konferencē, viņu lielo ego un fiziski izaicinošo filmēšanas apstākļu dēļ tas neesot bijis viegli.

oooc

Everests / Everest. Režisors Baltazars Kormakurs. Kino no 25.septembra.

Neizmantotā iespēja

Posted on septembris 23, 2015 by - Recenzija

Dailes teātra izrāde Frankenšteins – labi uztaisīts «produkts», ne mākslas darbs

Sajūsma par Lauras Grozas-Ķiberes jauno izrādi Frankenšteins ar Daini Grūbi Radības lomā kopš pirmizrādes pagājušajā piektdienā nebeidz pārpludināt sociālos tīklus: «izcili, neatkārtojami, ģeniāli» raksta pateicīgie skatītāji. Vai Dailes teātrim izdevies sākt sezonu ar šedevru? Lai kā gribētos to apliecināt, atbilde diemžēl ir – nē.

No Mērijas Šellijas klasiskā darba atvasinātā Nika Dīra luga, lai arī pati bez īpašas mākslinieciskas vērtības, ir iespēja runāt par plašu, ļoti sarežģītu jautājumu loku. Zinātnieks Frankenšteins un viņa izveidotā Radība, protams, ir stāsts par, kā teikusi režisore, iejaukšanos dabas likumos. Bet tā ir tikai garoziņa. Zinātnieks un viņa jaunai dzīvei atmodinātais, no līķu gabaliem kopā sastiķētais cilvēks rosina domāt arī par mākslinieka un mākslas darba vai Dieva un cilvēka attiecībām. Par to, kuram šajā pārī ir lielāka vara pār otru. Cik traumatiski ir ieraudzīt sevi spoguļattēlā. Kā atšķiras Radītāja naids no tā, ar ko viņu atalgo Radītais. Un, ja reiz saprašanās nav iespējama (kāpēc? atšķirību vai, gluži otrādi, līdzības dēļ?), vai naids un abpusēja greizsirdība nav vienīgais abu pastāvēšanas iemesls. Neviena cita jau viņiem nav – ne Frankenšteinam, ne Radībai.

Jautājumu, uz kuriem nepieciešams atrast atbildes, šajās attiecībās ir daudz. Īstenībā tas ir paradokss – samērā vāja luga, bet ļoti sarežģītas lomas, kurās būtiskais ir jānospēlē, par spīti didaktiskajam tekstam. Tieši šeit slēpjas režisores Grozas-Ķiberes iestudētā Frankenšteina problēma. 

Izrāde Dailes teātrī izskatās labi. Bet tas ir t.s. labi taisīta teātra, proti, produkta – ne mākslas darba – piemērs. Mārtiņa Vilkārša veidotais scenogrāfiskais risinājums ir vizuāli laikmetīgs, videoprojekcijas (videomākslinieka –8 darbs) – interesantas. Daiņa Grūbes iemiesotā Lienes Gravas kustību partitūra sajūsmina gan ieceres, gan izpildījuma ziņā. Aktierim pirmajā izrādes ainā izdodas panākt iespaidu, ka viņa varonis laužas ārā no nebūtības tumsas: Radība ir vīrieša ķermenī iesprostots jaundzimušais, kas nepazīst ne pasauli, ne sevi. Pat ne tik daudz, lai apjaustu, kā lietojami paša locekļi un maņas. Etīde, ko Grūbe izspēlē, ir fascinējoša. Bet, jo tālāk rit izrāde, jo skaudrāk ieraugāms, ka aiz šīs spoži iemiesotās ārējās čaulas lomā ir maz. (Salīdzinājumam prātā nāk cits uz šīs skatuves redzēts radījums – Rēzijas Kalniņas atveidotā princese Romāna Kozaka iestudētajā Ivonnā, Burgundijas princesē, pārdabiska – te dievišķa, te dēmoniska – būtne. Kontrasts starp viņu un Grūbes Radību, kura citādību režisore, šķiet, izprot tikai fiziskas kroplības līmenī, ir skumjš.)

Acīmredzami, Grūbes varonim režisore ir veltījusi pastiprinātu uzmanību. Aktieris to, protams, ir pelnījis – gan satriecošās tehniskās meistarības, gan pašaizliedzības, gan talanta dēļ. Tikai novārtā izrādē palikuši citi elementi, bez kuriem Radības loma nav pārliecinoši nospēlējama. Grūbem trūkst partneru. Izņēmums ir tikai Jāzepa Mediņa Rīgas 1.mūzikas skolas zēnu koris, ko režisore izmanto gandrīz vai pārdabiskas būtnes (dabas, dievišķā, neapzinātā?) lomā – saspēlē ar puikām aktieris burtiski uzplaukst, kļūst mainīgs, reaģē uz apkārt notiekošo. Pārējā laikā viņš runā tekstu. 

Iestudējumā kā nebūtiskus var ignorēt daudzus trūkumus – klišejiskus masu skatus, neizstrādātas otrā plāna varoņu lomas, pat profesionalitātes trūkumu dažos gadījumos (Ģirts Ķesteris Frankenšteina tēva lomā ir kritis pat savam paštēlam neierasti zemu). Bet nav iespējams tikt pāri tam, ka izrādē nav titulvaroņa. Grozi kā gribi, Frankenšteins ir nepieciešams – viņš ir iemesls katrai pārmaiņai, kas notiek Radībā. Viņā slēpjas arī atbilde uz jautājumu – kāpēc? Kāpēc šī traģēdija vispār notika? Lepnuma, baiļu, greizsirdības, ārprāta dēļ? Gintam Andžānam ko pārmest ir grūti. Viņš ir brīnišķīgs aktieris un pirmizrādē lomu izpildīja tik koncentrēti, ka likās – aiz sasprindzinājuma noģībs. Bet acīmredzams bija arī tas, ka režisorei nav koncepcijas, kas (kāds) Frankenšteins ir. Ko tad spēlēt?

Protams, Frankenšteins nav sliktākā izrāde Latvijas teātru piedāvājumā. Tikai skumji, ka tajā tiek izniekots tik daudz talanta. Aizvadītās sezonas no Grozas-Ķiberes ļāva gaidīt ko vairāk.

ooo

Frankenšteins. Nākamās izrādes 27.septembrī un 2.oktobrī. 5-22 eiro.

Ar savu palēninājumu

Posted on septembris 23, 2015 by - Intervija

Sinologa Franka Kraushāra pirmskara priekštecis Latvijas Universitātē Pēteris Šmits mūža otrajā pusē pievērsās latviešu folklorai. Kraushārs tieši otrādi – uzsver Austrumāzijas studiju nozīmību Eiropai un izzina, piemēram, mīlestības un blāvuma jēdzienus ķīniešu kultūrā

Latvijas Nacionālās bibliotēkas izstādes Civilizācijas nospiedumi: grāmatu kultūra literārajā Ķīnā (900-1900) veidotājam Frankam Kraushāram (Frank Kraushaar) par katru eksponātu ir kāds stāsts. Topošā Ķīnas valdnieka, prinča Dzjia mācību vajadzībām 1193.gadā zīmēto karti, kas 1247.gadā iegravēta akmenī konfūciešu templī Dzjiansu provincē, ārzemju tūristam Kraushāram Ķīnā savulaik bija aizliegts iegādāties. Kartē, kura netieši vēsta par divu valdošo dinastiju savstarpējām cīņām un kam princī vajadzēja radīt vēlmi atjaunot Ķīnas impēriju pilnā krāšņumā, vispār nebija iezīmēta Taivāna. «Uz iekšzemi vērstā kultūra, kas norobežojas no jūras plašumiem», kā izsakās Kraushārs, tuvējo salu vēl līdz 17.gadsimtam ignorēja. Kolonizēja tad, kad tā kļuva par opozicionāru bāzi.

Kraushārs, jauns Hamburgas Universitātes doktorants, senās kartes novilkumu tik ļoti iekārojis, ka palūdzis kādam ķīniešu draugam to nopirkt un nogādāt uz Vāciju. Pretī aizsūtījis Ķīnā aizliegto Mao biogrāfiju. «Man ir svarīga patiesība par to, kas ir un kas bija Austrumāzija, es nevaru nerunāt par to,» labā latviešu valodā stāsta profesors.

Akadēmiķis, nevis politiķis – viņš pagājušonedēļ saveda kopā Ķīnas, Taivānas, Dienvidkorejas un Japānas diplomātus LNB jaunās AsiaRes lasītavas atklāšanā. Šī telpa nosaukta tāpat kā Baltijas Austrumāzijas pētniecības centrs, kuru vada Kraushārs.

Profesora ceļš uz Latviju ir šāds. Savulaik izvēlējies sinoloģiju pavisam nejauši, izjutis lielu patiku «kārtīgi iemācīties kaut ko, kas ir tiešām saistīts ar mūsu prāta pamatiem», Franks kļuva par zinātnieku Minhenes Universitātes Sinoloģijas institūtā. 2002.gadā ceļā uz Eiropas sinologu konferenci Maskavā iegriezās Rīgā. Vēl pēc diviem gadiem Latvijas kolēģi viņu kā viesdocentu lūdza nolasīt lekcijas. Sekoja pastāvīga darba piedāvājums LU, kur Āzijas studiju virziena stiprināšanai tika meklēts kāds pieredzējis zinātnieks. Viņš izlēma izmēģināt ko jaunu.

Esi patlaban vienīgais sinoloģijas profesors Latvijas Universitātē?
Jā, mani ievēlēja pirms pusotra gada. Tas pats par sevi ir labs signāls sinoloģijas attīstībai LU un akadēmiskajā vidē. Atzinība tam, ko esam paveikuši pēdējos desmit gados.

Arī pirmskara Latvijā nav bijuši sinoloģijas profesori? 
Protams, bija slavenais Pēteris Šmits, kurš no 1895.gada dzīvoja Pekinā, bet pēc tam kļuva par mandžūru un ķīniešu valodas gramatikas profesoru Vladivostokā. Daļa no viņa bibliotēkas arī atrodas LNB – mandžūru un Ķīnas grāmatas. Vēl pirms Pirmā pasaules kara atgriezies Latvijā, viņš publicēja vairākus rakstus par ķīniešu literatūru un kultūru. Pēc Latvijas neatkarības nodibināšanas tomēr pilnībā pārslēdzās uz latviešu folkloristiku, ar sinoloģiju vairs nenodarbojās. Manuprāt, pieprasījuma dēļ – pēc neatkarības bija nepieciešams vairāk zināšanu, kas ir Latvija un latvieši, nevis, kas ir citi, kas ir Ķīna un Austrumāzija.

Esi Šmita iesāktā turpinātājs?
Nevar teikt, ka Pēteris Šmits ir devis Latvijai pamatīgu zinātnisku darbu sinoloģijas jomā. Austrumu pētniecība Latvijā izveidojās tikai pēc 1990.gada. Kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā, programmas tika pamatīgi mainītas, pie stūres nokļuva cilvēki, kas ieguvuši grādus Eiropā vai Āzijā. Tagad AsiaRes un LU Āzijas studiju nodaļā strādā asociētā profesore Agita Baltgalve, viņa specializējās Ķīnas un Tibetas budismā, pasniedz ķīniešu, senķīniešu un tibetiešu valodas, ir ieguvusi doktora grādu Ķelnes Universitātē. Japanoloģiju pārstāv asociētā profesore Agnese Haijima, kas saņēma doktora grādu Japānā. 

AsiaRes projektos vadošās pozīcijās bieži strādā Ieva Lapiņa, Ķīnas jaunākās literatūras speciāliste, kas studē doktorantūrā Tallinā un ieguva maģistra grādu Minhenes Universitātē. LU pētnieks Kaspars Eihmanis, Latvijas publiskajā telpā pazīstams kā budologs un Ķīnas filozofijas speciālists, arī pievienojās vairākiem projektiem, tomēr pagaidām kā doktorants uzturas Taipejas Universitātē Taivānā. Vairāki jaunās paaudzes speciālisti pāris gadus ir strādājuši pie mums, tomēr nav spējuši šeit atrast vietu un iztiku. Ja turpināsies augstākās izglītības politikas stagnācija, pastāvīgā pieredzējušo speciālistu trūkuma dēļ doktorantūras programmu nevarēsim piedāvāt, lai cik tas arī būtu vēlams.

AsiaRes ir mēģinājums šo situāciju mainīt. Mēs gadā piesaistām vismaz divu triju projektu finansējumu, lai piedāvātu jaunajiem pētniekiem iespēju ar mums strādāt. Pēdējos sešos gados sadarbībā ar vairākiem Latvijas un ārzemju partneriem esam izveidojuši AsiaRes lasītavas fondu: 2500 grāmatu ķīniešu valodā, arī resursus korejiešu un japāņu valodā. Protams, mērķtiecīgi kolekcionējam zinātniskās publikācijas par Austrumāziju starptautiskajās valodās.

Ko pēta Baltijas sinologi? 
Liels darbs tika pabeigts pirms diviem gadiem, publicēta Pētera Pildegoviča Latviešu-ķīniešu vārdnīca. Agita Baltgalve ir izdevusi mūsdienu ķīniešu valodas un senķīniešu valodas mācību grāmatas.

AsiaRes esam sākuši pētījumus, kas saistīti ar ķīniešu civilizācijas pamatjēdzieniem. Izdosim publikāciju par tādiem jēdzieniem kā «dao», «iņ-jaņ» un ne tik zināmiem, piemēram, dažādu mīlestības veidu nosaukumiem senķīniešu valodā un Ķīnas literārajā valodā, par to, kāda vispār ir mīlestības izpratne ķīniešu civilizācijā. Par kosmoloģiskiem jēdzieniem – laiku un telpu, par estētiskiem jēdzieniem, bālumu un blāvumu, kas ķīniešu tradicionālajā estētikā tiek uzskatīti par pašu augstāko vērtību. Tā ir mijiedarbība starp ūdeņiem un kalniem ainavas glezniecībā, telpa starp «iņ» un «jaņ», kas ir ļoti grūti attēlojama.

Ir arī projekti, kuru rezultāti tiek publicēti angļu valodā, starptautiskā vidē. Piemēram, es patlaban pētu atgriešanos kā vadošo motīvu ķīniešu dzejā.

Plānojam četru nedēļu starptautisko sinologu vasaras skolu Latvijā, kur lekcijas lasīs pasaules labākie speciālisti. No šādiem pasākumiem nepaliek publikācijas, bet tie paaugstina mūsu akadēmisko jaudu. Ļoti ceram, ka varēsim piesaistīt arī starpdisciplinārus projektus, sadarboties ar sociālajām zinātnēm un antropoloģiju.

Akadēmiskajās aprindās bieži skan teikums, ka mēs vairs nevaram iztikt bez Austrumāzijas pieredzes. Jo īpaši humanitārajās un sociālajās zinātnēs tomēr esam atkarīgi no šīm zināšanām. Vispārēji nozīmīgas teorijas vairs nevaram balstīt tikai Rietumu pieredzē.

Kāds varbūt zina, ka Ķīnā ir izgudrots kompass un šaujampulveris, bet vidējam latvietim nemēdz būt īpaša sajēga par šo lielo, ietekmīgo kultūru.
Varbūt viens no iemesliem – mums vienkārši patīk priekšstati par citādību un eksotismu, ko saistām ar Austrumāziju, ne tikai ar Ķīnu, arī Japānu. Tas ir bijis pastāvīgs elements Rietumu kultūrā, jau sākot ar pirmajiem chinoiserie viļņiem 17. un 18.gadsimtā līdz pat mūsdienām. Chinoiserie ir franču vārds, tas apzīmē modi pirkt preces, piemēram, porcelānu un zīdu, kas saistāmas ar Ķīnu. Vācijā, Itālijā un pēc tam arī Krievijā šīm vajadzībām pat tika nodibinātas ražotnes, kur ražoja porcelāna preces, kuras faktiski bija no Eiropas. Arī 20.gadsimtā šis eksotisms ir turpinājies, taču vairākās jomās Austrumāzijas civilizācijas ietekme ir bijusi pavisam reāla. Piemēram, katram literātam zināms fenomens – brīvā vārsma – vispirms parādījās dzejnieka Ezras Paunda stilā, kad viņš tulkoja no senķīniešu valodas uz laikmetīgo amerikāņu angļu valodu.

Eiropiešu interese par sinoloģiju esot atkarīga no tā, kāda ir Ķīnas publicitāte tajā brīdī. 
Tieši tā! Ir milzīgas svārstības. Pēdējais aug-stais vilnis bija pirms Pekinas olimpiskajām spēlēm. Kad es 1987.gadā Vācijā sāku savas studijas, tas bija laiks, kad līdz ar Ķīnas atvēršanās politiku sinoloģijas studijas bija ļoti pievilcīgas. Bet 1989.gadā Pekinā Tjaņaņmeņas laukumā Ķīnas varas iestādes nošāva vairākus tūkstošus studentu. Tas bija lūzums. Vairākus gadus gandrīz vispār nebija sinoloģijas studentu, tikai 90.gados to skaits atkal sāka pieaugt. 

Būs interesanti redzēt, kas notiks tuvākajā laikā. Ir grūti apšaubīt to, ko daudzi speciālisti jau zina sen – Ķīnas ekonomikas bums vairs neturpināsies. Protams, tas bija diezgan svarīgs faktors Ķīnas pievilcīgumam. Nedomāju gan, ka mēs tāpēc vairs nevarēsim piesaistīt studentus, varbūt dabūsim tikai labākus.

Ķīnieši nāk! Politikas dēļ, kad trešo valstu pilsoņi daudz brīvāk varēja iegūt uzturēšanās atļaujas, pirms pāris gadiem medijos bija sacelta kņada. Tobrīd vēl nenojautām, kādas bēgļu problēmas piedzīvos Eiropa.
Ļoti uzmanīgi sekoju diskusijām par ķīniešu jautājumu un arī bēgļu jautājumu Latvijā. 

Esmu uzaudzis Rietumvācijas rūpniecības pilsētā Dīsburgā, kur bija ārkārtīgi daudz viesstrādnieku – no Turcijas, Spānijas, arābu valstīm. Manā pilsētas kvartālā jau kopš 80.gadiem dzīvoja tikai turki. Arī Vācijā manā bērnībā bija milzīga ksenofobija, taču cilvēki no svešām zemēm tagad lielākoties ir kļuvuši par vācu pilsoņiem. Katrs vācietis ir piedzīvojis pozitīvu sajūtu, kad cilvēks, kas izskatās kā arābs, runā vācu valodā bez akcenta. Tas nav tā, kā Latvijā bieži domā – svešinieki iebrauks mūsu zemē, paliks savā valodas telpā, nerūpēsies par mūsu kultūru un valodu. Tieši otrādi, integrācija notiks. Protams, ir jautājums, kā politika veicinās šo procesu. Tagad Latvija ir brīva valsts, un ir liela kļūda runāt par svešiniekiem, no kuriem vajadzētu aizsargāties. Brīvi cilvēki tā nerīkojas!

Bet, atgriežoties pie ķīniešiem, – tiklīdz parādās iespēja caur viņiem piesaistīt naudu, tā visi šie aizspriedumi izzūd. Viena daļa ķīniešu ir turīgi cilvēki, kas Latvijā vienkārši iegulda savu naudu, viņi te nemaz tik bieži neuzturas. Otra daļa ir vecāki ar bērniem, kuri vēlas, lai bērni saņemtu izglītību ārpus Ķīnas. Viena no lielākajām problēmām Ķīnas sabiedrībā un darba tirgū ir milzīga spriedze. Tie ķīnieši, kas paliek Latvijā, ir noteikti ieinteresēti dzīvot šajā zemē kopā ar visiem. Tas ir ētisks potenciāls. No paša sākuma noliedzot šo motivāciju, uzskatot svešiniekus par draudu, mēs paši radām šo draudu. Ja Ķīnas ekonomikā iestāsies ne tikai stagnācija, bet arī lejupslīde, tad gan mums ir jārēķinās ar īstiem bēgļiem no Ķīnas. Ne tikai tāpēc, ka daudziem cilvēkiem tad būs grūti iztikt. Arī tāpēc, ka tad, kad beigsies izredzes uz ekonomisku izaug-smi, režīmam būs problēmas, un Ķīnā sāksies politiska nestabilitāte. Es ļoti ceru, ka tā nebūs, bet jau 10 gadus stāstu cilvēkiem – par spīti ekonomiskajam pieaugumam, Ķīna nav droša valsts. Izmaiņām jābūt gataviem jebkurā laikā.

Arī iepriekš Āzijā ir bijušas lielas tautu staigāšanas?
Jā, protams, 19.gadsimtā, it īpaši tā otrajā pusē no Ķīnas aizbēga ārkārtīgi daudz cilvēku. Ķīnas impērija lēni sabruka, 20.gadsimta pirmajā pusē Ķīnā notika intensīva karadarbība starp dažādām varas grupām, vairāki miljoni cilvēku aizbēga uz Ameriku un daļēji uz Eiropu. Tas pats notika, pie varas nākot komunistiem.

Atšķirība starp Austrumāzijas un Eiropas kultūru ir arī tāda, ka tur nav pašsaprotamās vienotības, kas pēdējā laikā saista eiropiešus. 20.gadsimta vēsture šajā reģionā ir ļoti sarežģīta, nav virzības uz labāku savstarpēju saprašanos, kā tas, paldies Dievam, ir Eiropā.

Varbūt labāk saprast Āziju mums ilgtermiņā ļaus interneta attīstība? Daudzas populāras vietnes Ķīnā ir aizliegtas, taču izstādē Civilizācijas nospiedumi uzraudze stāstīja, ka jaunieši fotografē hieroglifus un mēģina tos iztulkot ar Google tulkotāju.
Ķīnā ir aizliegts Twitter un Facebook, bet Google ir atļauts. Ja ir nepieciešamā tehnika, var arī piekļūt Facebook. Protams, ārzemnieki to dara. Nesen tika publicēts pētījums par ķīniešu interneta lietošanas paradumiem. Vairāk nekā 90% lietotāju vispār neapmekē mājaslapas, kas nav ķīniešu valodā! Vēl viena būtiska atšķirība starp Eiropu un Ķīnu – lēciens no Ķīnas kultūras vides uz starptautisku vidi angļu valodā nav tik vienkāršs. No otras puses, internets vispār šķeļ cilvēkus caur interešu grupām, un mēs kopumā cits no cita attālināmies.

«Mūsdienu pasaulē informācija ir nošķirta no zināšanām, un tas ir drauds kultūrai,» teici Ķīnas izstādes atklāšanā.
Jā, tas ir drauds kultūrai, jo cilvēki uzņem ļoti daudz infornācijas ļoti īsā laikā. Zināt – tas nozīmē nevis peldēt infornācijas plūsmā, bet atšķirt informāciju, veidojot savus priekšstatus un nostabilizējot uztveri. Tam ir nepieciešams daudz laika, nevis daudz datu. 

Arī mēs mācību praksē redzam, ka studenti vairs neprot lasīt tekstus, kas ir garāki par vienu lappusi, neprot iedziļināties. Šo situāciju nevar uzlabot, palielinot informācijas straumi. Tam ir nepieciešama cita kultūra, kas mūs aizsargā no mūsu pašu atrastajiem līdzekļiem. 

Vai tā tiks izveidota? 
Jā, tas notiek jau tagad. Manas meitas, kurām ir 17 un 21 gads, dzīvo Vācijā, un viņu draugu lokā esmu pamanījis jauniešus, kas vienkārši negrib viedtālruņus. Grib palēnināt informācijas plūsmu, lai iegūtu vairāk laika savai dzīvei, savas personības īstenošanai. Katram cilvēkam, kas grib saprast sevi un pasauli, ir nepieciešams šis palēninājums. Domāju, kas pati sabiedrība mums parādīs šo virzienu.

5 grāmatas, lai labāk saprastu Ķīnu

Karen Laura Thornber. Ecoambiguity. Environmental Crisis and East Asian Literatures (2012). Aktuāla publikācija, kas apvieno ieskatus Ķīnas/Austrumāzijas kultūrvēsturē ar mūsdienu globālo problēmu analīzi.

Kai Vogelsang. Geschichte Chinas (2012). Jaunākā Ķīnas vēsture, kas saņēma augstus novērtējumus par nedaudz provokatīvo pieeju, aprakstot Ķīnas civilizācijas attīstības procesus kā nejaušības un svešu kultūru ietekmes rezultātu.

Mark Elvin. The Retreat of the Elephants. An Environmental History of China (2006).

Grāmata, kas iztirzā Ķīnas civilizācijas ciešo saistību ar tās radītām vides ekspluatācijas problēmām, atsaucas uz literāriem avotiem, sākot no 1000.gada p.m.ē. līdz pat mūsdienām.

Livia Kohn. Chuang-tzu: the Tao of Perfect Happiness: selections annotated&explained /translated&annotated by Livia Kohn (2011). Ķīniešu klasiķis (365-290 p.m.ē.) šodien būtu jāzina, lai neapmaldītos stereotipos par Ķīnas kultūru. Domātājs, aforists, spilgts humorists un konfūcisma kritiķis.

J.D. Frodsham. The Poems of Li He (790–816), San Francisco 1983. Fantasmagorisks dzejnieks, neveiksmīgs ierēdnis, kas līdz mūsdienām iedvesmo radošus cilvēkus Ķīnā nostāties pret stindzinošo tradicionālismu.

CV

Latvijas Universitātes profesors
Baltijas Austrumāzijas pētniecības centra (AsiaRes) vadītājs
Studējis sinoloģiju, Eiropas vēsturi un filozofiju Berlīnes Brīvajā universitātē, Alberta Ludviga Universitātē Freiburgā, Hamburgas Universitātē un Handžou Universitātē Dienvidķīnā
Dzīvesbiedre Ieva Lapiņa arī ir sinoloģe