Eseju krājums Mūžības temperaments – Ziedonis shēmo par Raini
Vai nav savādi, ka grāmata, lai to kolektīvi pārlasītu, jāizdod no jauna? Tāda ir kārtība, tai pakļaujas arī mediji, un jāteic, ka tieši mediji – interneta izgudrošana – radījuši informācijas aprites pārrāvumu. 1991.gada Atmodas laika cilvēku reakcija uz Imanta Ziedoņa Rainim veltītā rakstu krājuma Mūžības temperaments iznākšanu nav palikusi virtuālajā tīmeklī. Atkārtoti iznākušais ir papildināts izdevums. Kas tieši papildināts? Nezinu, nav atzīmēts, neatceros. Lasu kā pirmoreiz.
Un pirmoreiz lasīts Mūžības temperaments pārsteidz ar aktualitāti. Raiņa jubilejas gads sliecas uz ražas svēršanas pusi, un jāatzīst, ka vairums rosības bijis un ir «ap» Raini, pārāk maz mēģinājumu pārlasīt pašu Raini. Varbūt arī dzejnieka kopotie raksti jāizdod no jauna? «Padzirdētās zināšanas par Raini PSRS tautās mums jāaizpilda ar viņa dzejas saturu. Noteikti te ko varētu darīt Zinātņu akadēmija, savā izdevniecībā Zinātne izdodama Raiņa filozofiskās dzejas izlasi parindeņos ar komentāriem. Nekas tāds līdz šim nav darīts. Bet to var izdarīt,» Ziedonis raksta 1974.gadā. Krājumā atrodams ne viens vien metodisks ieteikums Raiņa svinēšanai: «Mēs savus varoņus radām paši. No mūsu kopā uzturētās domas. Mums tā kopā pa visiem jāuztur. Kamēr tā nobriedēs jaunu varoni. Jāiznēsā sevī. Jāsublimē gēnos. Jāraida ēterā. Jāstudē Rainī. Jāsaudzē un jāmīļo sabiedrībā. Rakstos, ģimenēs un pat pie kafijas pamēļojot.» 1985.gads!
Mūžības temperamentā apkopoto rakstu mērķi un kvalitāte ir atšķirīga. Pie Raiņa Esplanādē un Raiņa 120 gadu svinībās Maskavā nolasītajās runās domas auditorijā tiek raidītas aprauti koncentrētas kā lozungi. Drosmīgs ir Raiņa lasīšanas mēģinājums, kurā Ziedonis izmēģina atdarināt dzejoļu krājuma Gals un sākums stilistiku, rainisko izteiksmes veidu pats savu domu ietērpšanai. Raiņa sapņos Nacionālajā teātrī dzejnieka pierakstītie sapņi režisoram Kirilam Serebreņņikovam likušies iedvesmojoši kā vizuāli tēli, turpretim Ziedonis līdzīgā veidā pārlasījis Raiņa piezīmes – Radāmās domas. Tomēr šajās žanru un lidojuma augstuma variācijās no raksta uz rakstu izkristalizējas lielās pamattēmas, kas nodarbina Ziedoni. Viena – Raiņa vēršanās pie pamatšķiras Galā un sākumā, šī pati doma ielikta arī Leldes tēlā. Lelde – kā brīvība visiem, pārliecība, ka idejas, kas pašlaik pieejamas tikai inteliģencei, nākamības sabiedrībā tālāk domās un turpinās ikkatrs. Viņam būs jādomā! Lai būtu cienīgs, lai piepildītos abu dzejnieku vīzija. Lai arī Rainis un Ziedonis pieder pie atšķirīgiem laikmetiem, abus sasaista šis pamatpostulāts: domāt par sabiedrību kā par nāciju, pamatšķiru, katrā ziņā – kopumu, kam iespējami un nepieciešami kopīgi ideāli. Un šī ir gandrīz vai vienīgā Raiņa un Ziedoņa doma, kurā iezīmējas laikmetu robežšķirtne. Vai mūslaiku pamatšķirai ir interese pārņemt Raiņa un Ziedoņa jābūtību? Vai dzejniekam joprojām ir atbildība sabiedrības priekšā? Piemēram, Viesturam Kairišam Nacionālā teātra iestudējumā Uguns un nakts tauta ir Nāves salā – «guļamrajona» daudzdzīvokļu mājas logos – gulošie. Šis skats nav svešs arī Ziedonim: «garīgās dzīves tempi nesakrīt ar mūsu fiziskās dzīves tempiem, un laikabiedri pārstāj būt laikabiedri – viens pakļaujas novecošanas likumam, otrs pakļaujas revolucionizējošas jaunības likumam».
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.