Žurnāla rubrika: Kultūra

Kara novērotājs

Posted on oktobris 21, 2015 by - Grāmata

Romāns Labvēlīgās – fiktīva kādreizējā nacistu virsnieka biogrāfija

Džonatana Litela (1967) debijas romāns Labvēlīgās franču valodā klajā nācis 2006.gadā un uzreiz novērtēts gan ar prestižo Gonkūra prēmiju, gan ar Franču akadēmijas Grand Prix du Roman. Pie latviešu lasītāja episkais darbs gandrīz 1400 lappušu garumā, pateicoties nenogurdināmā tulkotāja Dena Dimiņa titāniskajam darbam, nokļuvis pēc gandrīz 10 gadiem. 

Romāns rakstīts kā fiktīva kādreizējā nacistu virsnieka Maksimiliana Aues biogrāfija, aptverot Otrā pasaules kara laiku no 1941.gada vasaras, kad nacistiskās Vācijas spēki ofensīvā ieņēma daļu Ukrainas, līdz 1945.gada aprīlim Berlīnē, kad Sarkanā armija jau cīnījās reiha galvaspilsētā. Pieredzēto kara apstākļos un bērnības atmiņas par uzaugšanu kopā ar dvīņumāsu viņš gan raksta vairākas desmitgades pēc kara, kad, veiksmīgi mainījis identitāti un tā arī nesodīts par pagātnes nodarījumiem, vaisai komfortabli dzīvojis Francijā, strādājot mežģīņu rūpnīcas menedžmentā. 

Ar romāna galvenā varoņa – pēc izglītības jurista, sengrieķu kultūras pazinēja un klasiskās mūzikas cienītāja – acīm dziļi un plaši aplūkota vācu einzacgrupu darbība Ukrainas okupētajā daļā. Einzacgrupu uzdevums bija civiliedzīvotāju vidū identificēt ebrejus un padomju varai lojālas personas un veikt to masveida iznīcināšanu. To darbībai piekrita arī cīņa ar sarkanajiem partizāniem. Neraugoties uz to, ka Aue arī pats piedalās holokaustā un ukraiņu, krievu civiliedzīvotāju eksekūcijās, tekstā viņš sevi pozicionē drīzāk kā novērotāju, apstākļu raksturotāju, hronistu, jo postulē pārliecību, ka «izpildītājs ir atsvešināts no sava darba rezultāta». Nedaudz sašķoboties pārdomāti būvētajai karjerai, Aue vēlāk tiek pārcelts darbā uz Staļingradu, kur nacistiskās Vācijas 6.armija jau atrodas Sarkanās armijas aplenkumā. Kara otrajā pusē informācijas vākšanas un izvērtēšanas nolūkos viņš darba uzdevumā apmeklē nacistu koncentrācijas un iznīcināšanas nometnes Vācijā un agrākās Polijas teritorijā. Beigu posmā atkal ir Berlīnē, nonāk saskarē ar mūsdienās joprojām labi zināmām vēsturiskām Trešā reiha «atslēgas personām», to skaitā ar fīreru.

Apmēram tā nesaudzīgi īsā konspektā varētu izklāstīt Litela daudzdimensionāli strukturētā romāna literāro sižetu, ko bagātina rakstnieka ilggadējās pētniecības gaitās gūtais dokumentārais materiāls, nodrošinot gan gandrīz akadēmiskas lekcijas garā rakstītus dialogus par Kaukāza mazo tautu valodām un viņu saikni ar kādreizējiem ebreju pārceļotājiem, gan teicamu vācu birokrātiskās mašīnas attēlojumu u.c. 

Autors, iespējams, vairoties no teksta plakanuma un piešķiļot darbam komerciālu «draivu», uzskatījis, ka sacerējumā vēl «jāiestrādā» mīti un fantāzijas, un, drošs paliek nedrošs, arī pornogrāfiski apraksti, kas saistīti gan ar Aues homoseksualitāti, gan bērnībā aizsāktajām incestuālajām attiecībām ar dvīņumāsu un nespēju mīlēt kādu citu sievieti. Un vēl, protams, viņa ģimeni bērnībā pametis tēvs, un Maksimiliāna māte francūziete izveidojusi otru laulību. Psiholoģiskā ziņā Aue tā arī nav pieaudzis un nobriedis, varbūt tāpēc spēj distancēti no līdzcilvēku ciešanām stāvēt pie bedres, kas viņa acu priekšā kļūst par masu kapu.

Neraugoties uz darba ambiciozo mērogu un informatīvo piepildījumu, raiti lasāmo valodu, pat sākotnēji labticīgi noskaņots lasītājs var pagurt no klišejām un pārmērībām un pamazām attālināties no ieceres izlasīt romānu līdz galam. Aues tēls ir pārlieku samākslots, taisni vai uzkonstruēts atbilstoši mūsdienās jau pārbaudītiem un populāriem diskursiem. Viens no tiem, piemēram, ir apzinātā izvēle iemiesoties bendes tēlā, varmācību un nežēlību aprakstīt ar tā muti, atklāt šāda deģerenāta domu gaitu, emociju, erotikas un savrupo ciešanu pasauli. Autors arī nerisina nevienu no morālajām dilemmām, ko pats palaikam it kā izvirza romāna galvenajam varonim. 

Jāpiekrīt kritiķiem, kas norāda uz darba «izmēra» bezjēdzīgumu un Otrā pasaules kara traģēdiju un ciešanu beletrizēšanu un banalizēšanu. Pārspīlēti daudzajās lappusēs tomēr pietrūkst jelkāda tāda stāsta vai vēstījuma, kas varētu pretendēt uz fundamentālu vietu 21.gs. literatūrā un attaisnotu lasītāja uzmanības patērēšanu. Paliekoša pēcgarša pēc romāna izlasīšanas nerodas. 

Tiem, kas tiks līdz grāmatas beigām, gandarījums tomēr būs – tulkotāja Dena Dimiņa intelektuāli piesātinātais pēcvārds. Varētu pat ieteikt to izlasīt vispirms priekšvārda vietā un tad izlemt – lasīt vai nelasīt romānu. 

Džonatans Litels. Labvēlīgās. Izdevniecība Jāņa Rozes apgāds. Apgāda cena 28,95 €

Kas no tā iznāks?

Posted on oktobris 21, 2015 by - Recenzija

Nacionālais filmu festivāls Lielais Kristaps jaunas identitātes meklējumos

Svētdien jau 27.reizi tiks pasniegtas Lielā Kristapa balvas – šoreiz pēc īsta kino «maratona», jo nacionālais filmu festivāls šogad noris jaunā formātā, un jau vairāk nekā mēnesi latviešu kinodarbi ik dienu ir skatāmi kino Citadele; pašmāju filmu izlase iekļauta arī Rīgas Starptautiskā kinofestivāla programmā. 

Šī ir svētīga ideja – organizēti un plaši izrādīt Latvijas kino, taču diemžēl ir arī daudz konceptuālu neskaidrību, piemēram, par jauno balsošanas sistēmu, kurā filmas vairs nevērtē žūrija, bet gan milzīgs kvantums (ap 400!) ar audiovizuālo nozari saistīto profesionāļu.

Nepilnīgi

Lai arī iniciatīva par Nacionālā filmu festivāla veidošanu katru gadu, nevis biennāles formātā – katru otro – ir apsveicama, tomēr nākas atgriezties pie sensenajām debatēm, vai pašmāju kino ir tik daudz satura, lai to šādā veidā izvērtētu katru gadu. Lai arī festivālā šogad pieteikts rekordliels filmu skaits – 87 kinodarbi, tomēr uzskatu, ka tieši spēlfilmu trūkuma dēļ par vietējo kinovidi iespējams gūt tikai fragmentāru iespaidu. 

Šogad uzmanība tiek lielākoties īsfilmām (26) un televīzijas dokumentālajiem (21) darbiem. Spēlfilmu kategorijā ir tikai režisora Aika Karapetjana  M.O.Ž.. Pārējie šā formāta darbi vēl ir tapšanas un pēc-
apstrādes stadijās, vai arī «nogaida», lai piedzīvotu pirmizrādes lielākajos ārvalstu festivālos, tādējādi palielinot iespējas nonākt starptautiskajā tirgū. Tā, piemēram, Lailas Pakalniņas spēlfilma Ausma neilgi pirms nonākšanas uz Latvijas ekrāniem novembrī pasaules pirmizrādi piedzīvos Tallinas festivālā Melnās naktis, kam šogad piešķirta vieta festivālu hierarhijas augstākajā plauktiņā jeb A klasē.

Hiti un ķausis

Spriežot par provizorisko balvu sadalījumu visās – 21 kategorijā -, līderi paredzēt nav iespējams, jo īpaši spilgtu darbu šogad nav. Ja nu vienīgi gribētos pravietot Ievas Ozoliņas personiskā dokumentālā «trillera» Mans tēvs baņķieris pelnītu triumfu labākās pilnmetrāžas dokumentālās filmas kategorijā. Savukārt animācijas īsfilmu kategorijā līdzās rūdītu profesionāļu – studiju Animācijas brigāde un Atomart – filmām šogad patīkams pārsteigums ir debitanta Ginta Zilbaloža aizkustinošais stāsts Nedzirdams – par dzirdi zaudējuša trompetista nespēju samierināties ar pēkšņo klusumu. 

Toties īsmetrāžas dokumentālajā žanrā veiksmi gribētos novēlēt azartiskajai Kaspara Kursiša ekstrēmo sporta veidu filmai Pazust Latgalē, kam šogad bijis pa spēkam kļūt par teju kulta skatāmvielu jauniešu auditorijā. Vislielākais ķausis šogad ir īsmetrāžas spēlfilmu kategorijā – tur vērtētājiem jāizšķiras par labu vienam kinodarbam no žanriski un stilistiski diametrāli atšķirīgām lentēm. Šajā lērumā gribētos uzteikt Reiņa Spailes Tukšās zemes ritmus – labi formulētu, savdabu pieaugšanas stāstu.

 Jāatzīst, runājot par balvu sadalījumu, māc bažas, vai balsošanas procesa demokratizācija, vērtēšanā iesaistot vairākus simtus cilvēku, novedīs pie profesionāliem un atbildīgiem balsojumiem. Atzīšos, ideja par to, ka ar nozari vienā vai otrā veidā saistīti ļaudis spēj kompetenti nobalsot par specifiskām profesionālām kategorijām (pie-mēram, grima mākslinieka sniegumu), šķiet naiva. To, vai finālā viss šāgada Lielā Kristapa balsojums nebūs viena vienīga «publikas simpātiju» balva, redzēsim 25.oktobra vakarā. 

Savukārt festivālam, kurš pēc pagājušā gada spēcīgā iznāciena patlaban acīmredzot ir jauna paštēla meklējumos, gribas novēlēt to atrast, lai nākamajā reizē skatītājus ar Latvijas kino varētu iepazīstināt ne tikai plaši, bet arī pārdomāti, konstruktīvi un galvenais – ejot vienā ritmā ar filmu piedāvājuma intensitāti. 

Nāve ir tava dzimtene

Posted on oktobris 21, 2015 by - Recenzija

Pārsteidzoši, ka Alvja Hermaņa Jaunajā Rīgas teātrī iestudētais Brodskis/Barišņikovs ir vecmodīga izrāde – ar dialogiem un stāstu

Tā varētu būt pavisam konkrēta veranda. (Jo scenogrāfe Kristīne Jurjāne parasti strādā ar autentiskām lietām.) Noputējušu rūšu kvadrātiņi, aplupusi krāsa, kailas spuldzītes. Elektrības sadales kārba gandrīz noplēsta un tad aizmirsta. Dziļumā vēl viens logs ar līganu jūgenda izliekumu. Cauri vīnstīgām, iespējams, redzama jūra, visticamāk, Somu līča pelēkā, nevis šejienes zilā. Varbūt tā ir Venēcija. Kaut gan ģeogrāfija jau nu ir pēdējā, kam te ir nozīme. Sisina sienāži.

Varoņa atgriešanās

Dziļumā, šķirta no mums ar dubultām stikla sienām un telpu starp tām, parādās ēna. Kad verandā ienāk cilvēks, atskan mūzika – tā tur būs vienmēr, ja pavērsies durvis, varēs dzirdēt. Dīvains, vienlaikus monotons un saraustīts motīvs, it kā neaptverama kora dziedātus pūtvējiņus atskaņotu no otra gala.

Mihails Barišņikovs iznāk no verandas ar papes koferīti rokā, apsēžas, izņem modinātāju un paliek zem soliņa, izceļ ārā grāmatas, pašķirsta, palasa pie sevis, tas viss notiek tik nesteidzīgi un plūdeni, ka, viņam pavisam klusi ierunājoties, salecos. «Mana balss, steidzīga un neskaidra….» – pāri augšējiem verandas stikliem runas ritmā sāk slīdēt tulkojuma vārdi, balti un reljefi kā sniegs, ja tas kristu atpakaļ debesīs. Pārsteidzošākais tas, ka tā patiešām ir izrāde, pat visai vecmodīgā šā vārda nozīmē – ar dialogiem un stāstu, kāpinājumu, kulmināciju, atrisinājumu un epilogu. 

Dialogs brīžiem noris starp aktieri un viņa lasīto dzeju, brīžiem – starp dejotāju Mihailu Barišņikovu un dzejnieku Josifu Brodski, brīžiem – starp laikabiedriem abpus dzīves robežai vai starp kustību un dzejnieka balsi, kas atskan no veca ripuļu magnetofona, starp ķermeni un telpu, miesu un vārdu, cilvēku un nāvi. Dialogam ir nebeidzami daudz veidu. Tikpat daudz varētu būt stāstu – katram klātesošajam savs. (Apzināti lietoju vārdu «klātesošais», nevis «skatītājs», jo piedalīšanās izrādē nav vērošana.) 

Stāsts, kuram sekoju es, ir sācies jau Alvja Hermaņa Cīrihē iestudētajās Skaistākajās miršanas ainās operas vēsturē – par nāvi kā ceļamērķi. Šajā izrādē tas turpinās: par nāvi kā patieso dzimteni, kurai nav robežu, nav laika, bet vienīgais kompass, kas rāda pareizo virzienu, lai tur atgrieztos, esi tu pats. Par dzimteni, uz kuru vēl jāiet, lai tiktu atpakaļ pie sevis un tā, kas ir patiešām būtisks un dārgs. Par vecumu, atmiņām un aizmirstību kā šā ceļa daļu.

Pēc tam jau izlasīju, ka tas pirmais izrādes dzejolis par balsi, kas sveicina draugu no «citas zemes – piedod! – cita gadsimta», uzrakstīts nevis emigrācijā, bet Krievijā, kad Brodskis bija nodzīvojis 22 gadus, bet līdz nākamajam gadsimtam vēl bija jāpaiet divkārt ilgākam laikam.

Vārds kļūst par miesu

Kas ir izrādes galvenais varonis? Vārds, es teiktu. Brodska dzejas vārds ir tik pašvērtīgs un arī pašapzinīgs, ka kļūst redzams. Tajos baltajos augšupkrītošajos parindeņos, kuros pēkšņi ieraugāms, ka krieviskajā «пространство» ir plašums un izvērsums, bet latviskā «telpa» ir šaura un dziļa kā melnais caurums. Vārdu redzamu padara arī tā Barišņikova skatuves eksistences daļa, kam nepiederas ne dejas, ne pantomīmas apzīmējums. 

Tas, ko viņš dara, ir… Te jāņem palīgā krievu valoda: «Слово становится плотным, становится плотью.» (To, protams, var pateikt latviski – vārds kļūst blīvs un top par miesu – bet tas būs netverami citādi.) Atskan magnetofona lentē iemūžināta balss, un cilvēks tai atbild ar ķermeni. Tas vienmēr notiek tajā verandā nenosakāmās melodijas pavadījumā. Reizēm Barišņikovs vienkārši kustību valodā atkārto tos pašus vārdus. Reizēm rada pavisam citu dzejoli, kad plauksta kā kāpurs slīd pār stiklu, roka sāk drebēt, pārvēršas tauriņā un virpuļo starp caurspīdīgajām sienām. 

Par izrādes kulmināciju man kļūst brīdis, kad balss runājas ar traģēdiju kā ar sievieti, izaicina viņu un kaitina, bet cilvēks, sastindzis kā līķis Noriļskas lēģera sniegos (šaušalīga asociācija, bet to jau izsaucis vārds), lauž sevi, lai atgrieztos dzīvē. Jo vēl ir jāiet.

Šie dialogi ir ļoti privāti un intīmi, robežas starp cilvēku, mākslinieku, tēlu ir gandrīz netveramas. Tāpēc jo vērtīgāki ir mirkļi, kad Barišņikovs atļauj saskatīt pārejas, atļaujas būt aktieris pārvērtības brīdī, ļauj nojaust, cik kails, absolūti neaizsargāts ir mākslinieks šajā starptelpā – pat ja viņš to tikai spoži nospēlē un apmāna labticīgo klātesošo. Stāsts jau tikpat ir mans. Jo – «…kad tu neviļus nodrebi, sajuzdams, cik esi mazs,/atceries: telpai, kurai, kā šķiet, nav vajadzīgs/ itin nekas, patiesībā ļoti vajag, lai uzmet skatu/ no malas tai, lai mēro ar tukšumu./ Un padarīt šo darbu vari tikai tu.» (Pamācība XI /Назидание XI, Kārļa Vērdiņa parindenis). 

Izkāpt no rāmja

Posted on oktobris 21, 2015 by - Intervija

Nora Ikstena, rakstot romānu Mātes piens, vētījusi gan padomju laika sekas, gan savas ģimenes individuālo pieredzi. «Tā ir manas dzīves svarīgākā grāmata»

No vīra rakstnieka Levana Beridzes dzimtās Gruzijas, kas tagad kļuvusi par Noras Ikstenas otrajām mājām, Skype sarunā nejūt attālumu. Latviešu rakstnieces balss skan kā tepat blakus. Koncentrēta un noteikta, taču tik pilna emociju, ka brīžiem aizlūst. Pēc mūsu virtuālās tikšanās viņa ar interneta starpniecību grasās piedalīties pašas savulaik dibinātā Latvijas Literatūras centra biedru sapulcē, kur tiks iztirzāts nepatīkamais starpgadījums – naudas pazušana no organizācijas kontiem. «Milzīga apjoma vilšanās un šoka stāvoklis,» Nora neslēpj, ka šie notikumi sagandējuši tik gaidīto braucienu uz Gruziju, kur dzīve rudeņos, jaunās ražas laikā, mutuļo īpaši laimīgi un pilnasinīgi.

«Bet klausies, Ieva, lūdzu, nesāc ar to rakstu! Es negribu ar to sākt. Gribu sākt ar skaisto notikumu – Mātes pienu,» Nora piemin savu jauno grāmatu. Sējumiņu ar mammas fotoattēlu uz vāka, ko kļūdaini noturu par rakstnieces pašas bērnības bildi, viņa sarunas brīdī pat vēl nav turējusi rokās, dienu pirms tam par tā iznākšanu pavēstījusi izdevēja. Labākā dāvana! «Man rīt ir dzimšanas diena. Braucu uz mīļu vietu Gruzijā, ko saucu par savu dvēseles vietu, Bodbes pareizticīgo sieviešu klosteri. Braucu iemērkties avotā un noskalot visu nepatīkamo un pieņemt jaunus spēkus, jo arī Mātes piens man ir prasījis milzīgu emocionālo un garīgo enerģiju.»

Intervijā žurnālam Domuzīme teici: jaunajā romānā ir sakoncentrēta visa tava rakstīšanas pieredze. Un arī cilvēcīgā pieredze?
Jā, gan viens, gan otrs. Šis romāns ir spēcīgi balstīts dokumentalitātē. Katram cilvēkam dzīvē ir kāds lielais jautājums. Man tas ir par māti. Man bija 28 gadi, kad nomira mamma, [sava pirmā romāna] Dzīves svinēšana eksemplāru saņēmu divas dienas pirms viņas bērēm. Viņa nekad to grāmatu neieraudzīja. Viņa bija talantīga ārste, bet sevi sadedzināja.

Mātes pienu rakstīju ar milzīgu emocionālu piesaisti un vienlaikus ar distanci. Ne velti grāmatā cilvēkiem nav vārdu. Tur ir māte, mātesmāte un viņas meita… Centos uzrakstīt grāmatu par cilvēku, kuram nepiemīt dzīves alkas, kuru visu laiku veļ uz priekšu kāds neiedomājams spēks, kas viņu [patiesībā] atrauj no dzīves. Manī pašā ir milzīgas dzīves alkas, tāpēc man tas ir neatbildams jautājums: kāpēc? Kāpēc cilvēkam ir vēlme izkāpt no dzīves?

Protams, ka atmiņā spilgti palicis arī vēsturiskais fons. Atceries gastronomu uz ielas stūra vai sulu automātu, un personīgās atmiņas sāk veidoties kā bilde. No tā arī Mātes pienu būvēju.

Aptverot padomju periodu, esi nevilšus piepulcējusies vēsturisko romānu sērijai Mēs. Latvija, XX gadsimts, kaut gan iepriekš tā laikam nebija plānots?
Ideja par Mātes pienu man bija jau gadiem, un ir iznācis jauki, ka ar šo grāmatu es varu būt šajā sērijā. Uzskatu, ka šī sērija mūsdienu latviešu literatūrai ir izcils gājiens. Varbūt tas ir klikšķis rakstniekiem – paskatīties citā virzienā. Jo tiešām, [20.gadsimta vēsture] ir bagāta un krāsaina vide, lai taptu proza. Vēsturiskie romāni, kas ir iznākuši un turpinās iznākt, ienes latviešu prozā jaunu spēku!

Somu rakstniece Sofi Oksanena pirms laba laika ir izgājusi starptautiskajā apritē ar romāniem par padomju laikiem, tu par to raksti tikai tagad. Vai līdz šim tev šķitis triviāli runāt par to, ko daudzi vēl atceras? Nespēj no tā distancēties?
Kad rakstīju Mātes pienu, jutu fantastiski bagātu kontekstu, vidi, kurā vari rīkoties ar detaļām, tās vienkārši gāžas virsū. Uz tām skaties no malas, jau ar laika atstatumu. It kā pats esi to laiku izdzīvojis, bet vajag distances izjūtu, lai par to runātu.

Es neesmu autors, kas uzkonstruē sava romāna vai stāsta tehnoloģiju. Es neizplānoju. Man ir dievišķi paveicies ar redaktori Gundegu Blumbergu. Gundega jūt manu rakstnieces tembru. Jūt, kur es novirzos, kur atkrītu atpakaļ vecajās rakstīšanas ligās, par daudz izmantoju iemīļotos salīdzinājumus vai izteicienus, kur atkārtojos. Mātes pienā visgrūtāk bija saglabāt jaudu un izturēt ritmu. Tas gandrīz ir tāds darbs, kur vajadzētu piesēsties un neatiet no datora, kamēr nav pabeigts.

Šī grāmata skan kā atsevišķas instrumentu partijas orķestrī, kas noslīpējot saplūst vienā veselumā. Tur ir arī konfliktējošas partijas, kas harmoniju var izjaukt.
Jā, instrumentu sajūta, daudzbalsība! Tieši tā kā kamermūzikā!  Es pati grāmatu saucu par kamerromānu. Redzi, stāstījums pirmajā personā vispār ir viltīgs – noturēt ritmu nav vienkārši.

Un padomju bērnība un skolas gadi mums ir tādā atmiņā… Cilvēki dzīvoja savu vienīgo dzīvi, nevar uz to skatīties kā uz šausmu romānu! Vajag palūkoties uz šo laiku ar distanci un saprast, ko tas mums ir devis un ko atņēmis. Tie bija noteikti vēsturiskie apstākļi pie noteiktas politiskās varas. Taču tas ir arī eksistenciāls jautājums par cilvēka dzīvi. Cik daudz viņš jūtas kā skaistā bezrobežu jūrā un cik – kā kāmis krātiņā.

Uzskatu, ka katra trauma (tomēr neaicinot uz šīm traumām!) cilvēka dzīvē ir ieguvums – ja ir iespēja tikt tai pāri. Jo pēc tam uz dzīvi raugies citādi. Arī mums tas, ko varbūt definējam kā padomju traumu, beigu galā ir izrādījies ieguvums. Pārdzīvojām to laiku un iekļuvām citā laikā. Domāju, ka visgrūtāk bija mūsu vecāku paaudzei. Jo viņu dzīve noritēja tikai tajā laikā.

Arī padomju režīmā cilvēka dzīves pamatā bija individuālā izvēle. Stāties partijā vai nestāties, rakstīt denunciāciju par kaimiņu vai nerakstīt, stučīt vai nestučīt… Bet neaizmirsīsim, ka bieži tas notika ap-stākļos, kuros cilvēku vienkārši piespieda izvēlēties. 

Mātes piena galvenā varone nespēj stāties sakaros ar šo pasauli, ar režīmu un caur to ar dzīvi vispār. Viņa aiziet un aiziet, līdz no izcilas ārstes kļūst par drāšu birstīšu sējēju.

«Piekāšot laikmeta pieturvietu, kurā viņai bija lemts piedzimt un dzīvot» – grāmatas sākumā, stāstot par māti, lieto šādu frāzi. Taču pakāpeniski šī pieturvieta «piekāš» viņu.
Jā, mums palaimējās piedzimt 60.gadu beigās, 70.gadu sākumā. Jo tad, kad bijām jauni un cerību pilni, un gatavi kaut ko dzīvē izdarīt, nāca lielās vēsturiskās pārmaiņas. Bet viss bija tik trausli – kā redzi, arī romānā meita nokļuva tādā pašā situācijā kā māte – saprot, ka, atbildot uz [pratinātāju] jautājumiem, viņa netiešā veidā nodod savu skolotāju.

Tā ir reāla epizode no tavas dzīves?
Tā ir reāla epizode no manas dzīves, jā.

Tev gadus divus vispār neesot gribējies rakstīt.
Tā bija. Es, protams, kaut ko darīju, uzrakstīju jaukas grāmatiņas. Bet, saproti, nebija tās īstās rakstīšanas sajūtas. Katrs rakstnieks tev pateiks – to jūt momentāni. Kad pirms diviem gadiem Prozas lasījumos dzirdēju Māri Bērziņu lasām fragmentu no Svina garšas, man fiziski sagribējās rakstīt. Tā ir izcila grāmata. Dzīvē ir gadījies, ka intuīcija ir mani smagi pievīlusi attiecībā uz cilvēkiem, bet rakstniecībā nekad.

 

Biju nospriedusi, ka esi privāti tik ļoti laimīga, lai nevēlētos rakstīt par kaut ko smagu.
Ieva, lūdzu, iekal lieliem burtiem –  tā ir muļķība! «Es rakstu tāpēc, ka esmu nelaimīga, un tad es satieku savu dzīves mīlestību, un tad man vairs nav jāraksta…» Tas ir, es atvainojos, lielākais bulšits, ko esmu dzirdējusi. Lielā mērā pateicoties tam, ka man blakus ir mīļš un gudrs cilvēks, arī rakstnieks, es uzrakstīju Mātes pienu. Viņš kā neviens saprot to, ko nozīmē rakstīt, mums nekas nav otram jāstāsta. Levana enerģija un atbalsts man palīdzēja tikt ar grāmatu galā. Tas ir vienkārši – tur, kur cilvēkam, kas nav rakstnieks, būtu daudz jautājumu, viņam to nav. 

Mums ir arī interesanta personīgās dzīves sakritība. Tāpat kā man lielais jautājums ir par māti manā dzīvē, tā viņam par tēvu. Levana tēvs bija izcils savas paaudzes esejists un kritiķis, no angļu valodas tulkojis Edgaru Alanu Po un traģiski aizgāja no dzīves 38 gadu vecumā. Droši vien, ka šie mūsu pieredzes stāsti arī palīdzēja tapt Mātes pienam.

Varbūt arī ārēji apstākļi, ģeopolitiskā situācija iegrozījās tā, lai tieši tagad vētītu šīs pieredzes?
Rakstīšana sakrita ar Ukrainas notikumiem. Tā baiļu klātbūtne… Ukrainas notikumi mūs visus atmeta atpakaļ laikā.  Atceros, es Ikšķilē rakstīju Mātes pienu, un ik pa brīdim mani pārņēma fiziskas bailes: kā tas būs, ja man tagad jāsakrāmē čemodāns un jāpamet Ikšķile uz visiem laikiem. Vai uz laikiem, par kuriem nezinu. Tieši tā situācija, kas romānā ir mātesmātei. Es redzu, kā vecmāmiņa pieņem lēmumu – tāpēc, ka gaida bērnu, – nebraukt prom no Latvijas. Redzu, kā vecvecmamma bēg no savām Kaļvu mājām netālu no Odzienas, jo naktī ir pieklauvēts un pateikts, ka viņa ir izsūtāmo sarakstā. Paņem tikai rokassomiņu, aiziet kājām uz Rīgu. Es redzu vectētiņu, kurš dzīvo pa nometnēm astoņus gadus, un otru, kurš atgriežas kā vraks un nodzeras. 

Ukrainas kara kontekstā es ļoti tieši ieraudzīju epizodes, no kurām caur senčiem veidojas mana dzīve. Varbūt skan banāli, bet jūtu, ka esmu izdarījusi labu darbu. Nav tā, ka es tagad slavētu savu grāmatu, bet par to, ka es spēju izstāstīt šo stāstu, – es noteikti tā jūtos.

Ko no padomju mantojuma, par kuru raksti, visvairāk jūti mūsdienu sabiedrībā, varbūt arī sevī pašā?
Protams, šāds laikmets atstāj iespaidu uz vairākām paaudzēm, uz mūsu paaudzi noteikti. Apspiestība, bailes, sajūta, ka vara tevi vajā, cenzūras klātesamība, cenšanās izteikties zemtekstos, lai nepateiktu kaut ko lieku… Bailes par tuvākajiem, nospiestības sajūta attiecībā pret savu kultūru un valodu, mēģināšana izdzīvot divās pasaulēs. Viss šis lielais sajūtu loks lēni cilvēkos ir attīrījies, bet cita veida formas ieguvis jaunajā sabiedrībā un tāpat visu laiku «pūķa galvas» bāž laukā.

Migrantu bariem, kas Latvijā ieplūda padomju laikā, tagad  mēdz pielīdzināt bēgļus. Vai šeit saskati paradoksu, vai arī tā vienkārši ir cilvēcīga reakcija?
Tas ir absolūts paradokss. Racionāli domājošam cilvēkam ir jāsaprot, ka bēgļu jautājums, pirmkārt, ir realitāte, otrkārt, viņu pieņemšana ir pienākums. Ja pēc Otrā pasaules kara gandrīz pusi latviešu tautas nebūtu pieņēmušas dažādas citas zemes, šo cilvēku vienkārši vairs nebūtu. Cilvēki pāri jūrai bēg no kara, no vajāšanām  –  tieši tas, kas notika ar latviešiem 1944.gadā, kad viņi sēdās laivās uz Zviedriju. 

Eksprezidentes dzīvesbiedrs Imants Freibergs, kurš pats ir bijis bēglis, intervijā Sestdienai uzsvēra, ka patlaban tomēr ir citi ģeopolitiskie apstākļi nekā pēc Otrā pasaules kara. Miljoni no kara zonām pēkšņi laužas uz labklājīgo Eiropu, jo ir musinātāji, kuri uz bēgļu rēķina pelna.
Iespējams, ka tā ir pārdomāta sistēma, kā Eiropu pārplūdināt ar šiem cilvēkiem. Taču vienalga, vai tie būtu vervētāji vai musinātāji, mēs no šīs realitātes izvairīties nevaram. Kāpēc Vācijai ir jāuzņem 

800 000, bet mēs nevaram uzņemt 800 cilvēku?  Esot Eiropas Savienībā, mums tomēr jābūt solidāriem šajā jautājumā. Nevaram izvirzīt savas ekskluzīvās prasības.  

Latvijā vēl nav beigusies diskusija, vai būtu jāpublisko to cilvēku vārdi, kas atrodas čekas maisos. Sadarbība ar čeku tiek pārmesta arī rakstniekiem, kuriem padomju laikos tika dota iespēja viesoties Rietumos.
Liela Latvijas kļūda, ka tas netika izdarīts 90.gados. Citas valstis ir pierādījušas, ka to varēja izdarīt un no tā attīrīties. Ir grūti prognozēt sekas, kādas būtu tagad, atverot čekas maisus. Vai tas notiktu uz labu, vai arī tas būs sabiedrību šķeļošs un sadragājošs notikums jau tā sarežģītajā situācijā.

Tad vēl jezga ap «tikumības likumu», kas diemžēl arī ir politisks solis. Vai tev arī ir savs stāsts par cenzūru un tikumību?
Man ir ļoti krāšņs stāsts, kas parāda, cik ļoti struktūras, kuras nosaka, kas mūsu valstī būs vai nebūs tikumisks, ir apaugušas ar sūnām un piepēm. Tad, kad mans vīrs rakstīja grāmatu Salatvelo. Latviešu valoda gruzīnu studentiem, teksts bija jāsaskaņo ar visām izglītības instancēm. Un tur ir dialogs: kas gruzīnu zēnam un latviešu meitenei šķiet dīvaini vienam otra valstī. Gruzīnu puisis teica: viņam šķiet dīvaini, ka tevi var sodīt par to, ja tu svētkos neizkar valsts karogu. Tas tika izcenzēts ārā. Bet tieši pēc grāmatas iznākšanas ārzemju latviete Eiropas tiesā vinnēja lietu – cik absurdi, ka tevi var sodīt par to, ka neesi izkāris valsts karogu. Jo par patriotisma klātbūtni vai neklātbūtni nevar uzlikt naudassodu. 

Es atvainojos, bet par kādu tikumības likumu mēs runājam laikmetā, kad katrs jaunietis var 24 stundas diennaktī sēdēt internetā un redzēt pilnīgi visu!? Gan valodas, gan visos citos līmeņos. Kāds būs nākamais solis – kā Ķīnā aizliegsim feisbuku un tviteri? 

Esmu daudz tikusies ar latviešu valodas un literatūras skolotājiem Latvijā un gribu jautāt: kad beigsim viņus nomākt ar jau tā nenormālo birokrātiju un ļausim radoši un brīvi strādāt? Ko mēs darīsim, ja skolēni no skolas iznāks, ielikti rāmī, no kura būs jārāpjas ārā visu atlikušo dzīvi? 

Nora Ikstena

Studējusi latviešu filoloģiju Latvijas Universitātē (1987-1992), angļu valodu un literatūru Kolumbijas universitātē Misūri (1994-1995)

6 romānu, 6 biogrāfiju, 4 stāstu krājumu un 1 ēdiena eseju grāmatas autore

Par grāmatu Nenoteiktā bija saņēmusi Baltijas Asamblejas balvu, Latvijas Literatūras gada balvu un laikraksta Diena Gada balvu kultūrā

Darbi tulkoti angļu, vācu, franču, krievu, igauņu, lietuviešu, dāņu, zviedru, gruzīnu, hindu, itāliešu valodā

Precējusies ar rakstnieku Levanu Beridzi

Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece

Ir iesaka

Posted on oktobris 13, 2015 by - Kalendārs

Kultūras un izklaides notikumi


15.oktobris. IZRĀDE. BRODSKIS/BARIŠŅIKOVS JAUNAJĀ RĪGAS TEĀTRĪ. Alvja Hermaņa iestudējumā slavenais baletdejotājs Mihails Barišņikovs interpretēs Nobela prēmijas laureāta, sava drauga Josifa Brodska dzeju. Izrāde aizvedīs skatītājus iedomātā pasaulē, ļaujot līdzpārdzīvot dzejnieka sarežģītās, liriskās un iedarbīgās vārdu spēles. Izrāde krievu valodā ar titriem latviešu valodā. Biļetes izpārdotas. Jrt.lv

21.oktobris. KONCERTS. JANS GARBAREKS AR GRUPU KONGRESU NAMĀ. Rīgā uzstāsies viens no pasaules labākajiem saksofonistiem. Kopā ar Janu Garbareku muzicēs viņa ilggadējais taustiņinstrumentu spēlētājs Rainers Brīninghauss, basģitārists no Brazīlijas Juris Daniels un perkusionists Triloks Gurtu no Indijas. Muzikāls piedzīvojums garantēts. Biļetes cena 24-64 €. Bilesuserviss.lv

20.-21.oktobris. IZRĀDE. VJATLAGS JAUNĀ RĪGAS TEĀTRA MUZEJĀ ZĀLĒ. Kirovas Dramatiskās laboratorijas un Maskavas dokumentālā teātra Teatr.doc izrāde ir latviešu izsūtītā Artura Stradiņa dienasgrāmatas lasījums. Izrāde tika iestudēta laikā, kad Maskavā sākās tiesas prāvas pret Bolotnajas laukuma protestu dalībniekiem. Izrāde nominēta Krievijas teātra apbalvojumam Zelta maska. Biļetes cena 15 €. Bilesuparadize.lv

Līdz 6.novembrim. FESTIVĀLS. JAUNĀS MŪZIKAS FESTIVĀLS ARĒNA. DAŽĀDĀS LATVIJAS VIETĀS. Rīgā, Siguldā un Liepājā desmit laikmetīgās mūzikas un mākslas programmas. Īpašas uzmanības vērti trīs projekti – elektroakustiskā kameropera Marienglass, Radio kora projekts Canto 33 un franču komponista Fransuā Sarāna performances No say no way pasaules pirmatskaņojums. Biļetes cena 7-15 €. Bilesuparadize.lv, Arenafest.lv

Kinojaunumi

Posted on oktobris 13, 2015 by - Kino

 


ooo Leģenda / Legend. Filmas galvenā «atrakcija» ir aktieris Toms Hārdijs, kurš spoži nospēlē dubultlomu, iemiesojot Londonas gangsterus – dvīņubrāļus Redžinaldu un Ronaldu Krejus (garīgi nestabilu varmāku un Īstendas pleiboju). Filmai par labu «spēlē» arī kārdinošā britu 60.gadu vizuālā estētika, kas noslīpēta līdz vīlītei. Vienīgi žēl, ka vizuālo smalkumu un Hārdija aktierspēles priekšā piekāpjas filmas stāsts – vēstījums par brutālu, reāli dzīvojušu noziedznieku tandēmu ir tapis kā nostalģiska, pietušēta izklaides pasaciņa. No 16.oktobra.

ooo Purpura smaile / Crimson Peak. Fantāzijas elementu krāšņota šausmene jeb «gotiskā romance», kā filmu dēvē autors – viens no pazīstamākajiem mūsdienu Meksikas režisoriem Giljermo del Toro. Viņa lentes, kā allaž, vien ir ko vērtas to mākslinieciskā noformējuma dēļ, arī šoreiz stāsta norises vieta – brūkoša, gotiska savrupmāja – ir vienā no «galvenajām lomām». Īpaši filmēšanai uzslietā ēka, protams, ir iespaidīga, radot spēcīgu noskaņu, taču stāstu caurumo ne viena vien spoku filmu klišeja, personāži dažbrīd izskatās kā dekoratīvā lugā. No 16.oktobra.

oo Glābiņa nav / No Escape. Lai arī filmai piemīt trillera cienīga spriedze, tās sižeta plakanums nokauj vēlmi šo spraigo vajāšanas drāmu skatīties. Iespējams, ne ļaunprātīgi, taču stāsts par kādas Āzijas valstiņas apvērsumu un pēc tam nežēlīgu ārvalstnieku slepkavošanu ir pasniegts tendenciozi un ksenofobiski. No 16.oktobra.

Piešķirt seju vēsturei

Posted on oktobris 13, 2015 by - Personība

Šogad Nobela prēmija literatūrā piešķirta baltkrievu rakstniecei Svetlanai Aleksijevičai «par viņas daudzbalsīgo literāro darbību, kas kalpo kā piemineklis mūsdienu cilvēku ciešanām un drosmei»

Svetlanas Aleksijevičas grāmatas daudz tulkotas visā pasaulē, divas no tām – Černobiļa. Lūgšana un Cinka zēni – nonākušas arī līdz latviešu lasītājiem. Savukārt dzimtenē, autoritārajā Baltkrievijā, Aleksijevičas grāmatas ir izdotas maz, dažas tikai ārzemēs, un arī viņa pati ilgstoši bijusi spiesta dzīvot Eiropā, bēgot no represijām, kas Baltkrievijā vērstas pret brīvi domājošiem žurnālistiem un rakstniekiem. Svetlana Aleksijeviča neslēpj savus politiskos uzskatus – viņa ir pret autoritāro prezidentu Lukašenko un Putina valdības stilu, pret cenzūru un informācijas noklusēšanu. 

Svetlana Aleksijeviča ir dzimusi 1948.gadā Ukrainā, viņas māte ir ukrainiete, bet tēvs baltkrievs. Vēlāk, kad tēvs atvaļinājās no armijas, ģimene pārcēlās uz Baltkrieviju, kur abi vecāki strādāja par skolotājiem. Par spīti vecāku profesijai Svetlana skolu nepabeidza un sāka Narovļā strādāt par žurnālisti vietējā laikrakstā, kas kalpoja par atspēriena punktu turpmākajai žurnālistes karjerai. 2000.gadā Lukašenko represiju dēļ viņa bija spiesta Baltkrieviju pamest – Aleksijeviča ilgstoši dzīvoja Parīzē, Gēteborgā un Berlīnē, arī viņas grāmatās ir jūtama Rietumu kultūras ietekme un kosmopolītisks skatījums.

Šobrīd viņa atkal ir atgriezusies uz dzīvi Minskā, bet varas elite turpina izlikties, ka viņa neeksistē. Presei Aleksijeviča atklāja, ka pēc paziņojuma par Nobela prēmijas piešķiršanu ir saņēmusi apsveikumu pat no Krievijas kultūras ministra, turpretim Baltkrievijas varasvīri klusē.

Baltkrievijā Svetlana Aleksijeviča saņem pārmetumus ne tikai no varas, bet arī no citiem rakstniekiem – galvenokārt par to, ka raksta krievu, nevis baltkrievu valodā. Savukārt Zviedru akadēmijas pārstāvji norāda, ka viņa pasaulei faktiski atklājusi jaunu literatūras žanru, kuru šobrīd dēvē par daudzbalsīgo vai kolektīvo romānu. Pati autore Cinka zēnu priekšvārdā savu literāro stilu dēvē par jūtu vēsturi, jo par vēsturiskām traģēdijām neizklāsta faktus, bet gan «piešķir balsi» parastiem cilvēkiem un viņu emocijām. Svetlana Aleksijeviča ir rakstījusi par Afganistānas karu, Černobiļas kodolreaktora avāriju, sieviešu lomu Otrā pasaules kara frontē un citām traģēdijām, kas neatgriezeniski ietekmējušas cilvēku dzīves. Aleksijeviča publiski paziņojusi, ka viņas Nobela prēmiju ir pelnījusi visa baltkrievu tauta, kas «ilgstoši tikusi malta vēstures dzirnakmeņos».

Svetlana Aleksijeviča ir intervējusi tūkstošiem bērnu un pieaugušo – viņa uzklausa iedzīvotāju atmiņas, uzdod jautājumus, par kuriem citi nevēlas runāt, un ar milzīgu pietāti un iejūtību izturas pret ciešanām, ko savās grāmatās atklāj ar cilvēku monologu starpniecību. Aleksijeviča personiski ļoti sāpīgi pārdzīvo citu nelaimes un vairākkārt ir izteikusies, ka vairs negrib rakstīt par karu, vardarbību un bezjēdzību, tomēr atkal un atkal atgriežas pie šīm traģiskajām tēmām.

Savās grāmatās Svetlana Aleksijeviča rada spilgtu padomju un postpadomju cilvēka portretu, pēta domāšanas veidu un to, kā cilvēki piedzīvo vēsturi. Autore stāsta, ka vienmēr ir meklējusi veidu, kā literatūrā parādīt patieso dzīves seju, un jāsaka, ka šo prasmi viņa ir izkopusi līdz pilnībai. Tieši viņas romānu daudzbalsība ļauj lasītājam iedziļināties vēsturiskos notikumos un izprast to būtību, kā arī dod iespēju apjaust traģēdiju patiesos apmērus. Cilvēkam ir grūti just līdzi skaitļiem un statistikai, līdzjušanai nepieciešams identificēties ar citu cilvēku ciešanām.

Latviski tulkotās Aleksijevičas grāmatas stāsta par padomju laika traģēdijām. Cinka zēni vēsta par Afganistānas karu un sekojošo bezjēdzības sajūtu; romānā iekļauti karavīru, medmāsu, ārstu, atraitņu un māšu monologi, kas sirdi plosošā stāstījumā atklāj traumu, ko Afganistānas karš uz visu dzīvi iecirtis karavīriem un viņu tuviniekiem. Puiši stāsta, kā viņi karā ievilkti ar viltu, nav zinājuši, kurp tiek vesti, un ticējuši politiskajiem meliem. Medmāsu stāsti atklāj absurdo situāciju, kad karadarbības zonā vispirms nonāk «pareizā» propaganda un tikai pēc tam medicīniskā palīdzība.

Savukārt grāmata Černobiļa. Lūgšana ir veltīta cilvēkiem, kas strādāja Černobiļas kodolreaktorā, un tiem, kas dzīvoja «zonā» – radiācijas skartajā apkārtnē. Tas ir stāsts par informācijas slēpšanu, iedzīvotāju neizpratni par notiekošo, par vājprātīgu bezatbildību un mokām. Černobiļas avārija turpina ietekmēt cilvēku dzīves, un joprojām cilvēki jautā: «Par ko mums tāds sods?»

Kāda sieviete grāmatā Černobiļa. Lūgšana retoriski jautā, vai ir kas briesmīgāks par cilvēku. Svetlanas Aleksijevičas grāmatās caur rindiņām lasāma neglaimojoša atbilde: «Nav. Nav nekā briesmīgāka par cilvēku.»

Svetlanas Aleksijevičas grāmatas ir spilgtas un aktuālas, darbiem piemīt spēcīgs potenciāls Rietumu pasaulei dot iespēju izprast postpadomju valstis un to iedzīvotājus. Pati Aleksijeviča saka – Nobela prēmija viņai palīdzēs izpirkt brīvību, jo viņas vēstījumam nu tiks pievērsta lielāka uzmanība un naudas prēmija ļaus netraucēti strādāt pie jaunām grāmatām.

Kinosmalkumu kalendārs

Posted on oktobris 13, 2015 by - Afiša

12 filmas, kas obligāti jāredz Rīgas Starptautiskajā kino festivālā 15.-25.oktobrī. Lai palīdzētu orientēties, esam sadalījuši trīs kategorijās

TOUR DE FORCE 

Omārs. Rež. Jorgs Lantimoss
Režisors turpina ironisko sabiedrības kontroles mehānismu apspēlēšanu, kas bija redzama viņa amizantajā drāmā Acu zobs (Dogtooth, 2009). Ar dāsnu devu iztēles, ironijas un absurda, Lantimoss kritizē attiecības, kas tiek veidotas tikai plikas reprodukcijas vārdā. Šā gada Kannu kinofestivāla žūrijas balva, zvaigžņota aktieru plejāde – Kolins Farels, Reičela Veisa, Lea Seidū u.c. 
Splendid Palace Lielajā zālē 22.10. plkst.17; 25.10. plkst.21.30

Saula dēls. Rež. Lāzlo Nemešs
Šī drūmā lente – nacistu nāves nometņu hronika – ir kluss, sāpīgs dehumanizācijas vērojums tumšās toņkārtās. Tas skatītāju nostāda liecinieka lomā – bez mazākās manipulācijas, bet ar spēcīgu dramaturģiju un reālistisku, stāstniecību pastiprinošu operatora darbu. Kannu kinofestivāla atklājums un kompliments Ungārijas kinomākslai.
Splendid Palace Mazajā zālē 19.10. plkst.18.30; Lielajā zālē 22.10. plkst.19.19

Sejas. Rež. Džons Kasavītiss
Uz lielā ekrāna obligāti jānoskatās kinoklasika – festivāla programmā ir viena no ASV neatkarīgā kino «tēva» Džona Kasavītisa nozīmīgākajām filmām. «Sadzīviskajai drāmai» par kāda pāra jūkošo laulību un neapmierinātību ar savu dzīvi piemīt teju sprādzienbīstama spriedze. Nevainojama vizuālā estētika, kuru varēs pienācīgi novērtēt – filma tiks demonstrēta uz 35 mm lentes.
Splendid Palace Lielajā zālē 17.10. plkst.21.30

Eimija. Rež. Asifs Kapadija
Stāsta ziņā šī ir sensacionāla filma – tik ļoti, ka Eimijas Vainhausas tēvs piedraudējis ar tiesu. Vēstījums par 2011.gadā mūžībā aizgājušās dziedātājas slavu un norietu, par šovbiznesa aizkulisēm un popularitāti – nastu, kura ne visiem ir pa spēkam. Filma uz traģiski aizgājušās talantīgās dziedātājas mūziku liek palūkoties no personiskas perspektīvas. Lentes efekts graujošs – sajūta kā slepkavības lieciniekam. Splendid Palace Lielajā zālē 21.10. plkst.23.30; 24.10. plkst.21.30

JAUNĀS KINO BALSIS

Ne savā dabā. Rež. Ole Gjevers
Filma pelnījusi uzmanību nevis tāpēc, ka režisors un galvenās lomas atveidotājs Ole Gjevers tajā, piedodiet, deso ar pliku pēcpusi, bet gan sava vēstījuma dēļ. Minimālistisks skandināvu autorkino, kas ir trīsdesmitgadnieka krīzes un sociālās neapmierinātības šķērsgriezums. Galvenā varoņa brīvdienu «pārgājiens» kalnos atklāj šaubu māktas un noklusētas pārdomas par dzīvi. Lai gan netrūkst arī humoristisku atkāpju, skaudrā atklāsme par dzīves monotoniju pamatīgi satricina. 
Splendid Palace Lielajā zālē 20.10. plkst.19.19; Mazajā zālē 25.10. plkst.21

Sangailes vasara. Rež. Alante Kavaite
Šā gada kinofestivālu «hits» – Francijā dzīvojošās lietuviešu režisores pieaugšanas drāma ir juteklisks, vizuāli noslīpēts vēstījums par pašatklāsmi seksualitātē un sevis pārvarēšanu. Lai arī dažviet panaiva un skolnieciska, filma tomēr iezīmē jaunās režisores spēju kinovalodā izstāstīt personisku un labi formulētu stāstu, arī interesantu Lietuvas sabiedrības atainojumu. Jāpriecājas par kaimiņiem – «tikumības» drudža pārņemtajā Latvijā šāda lente droši vien nespētu tapt. 
Splendid Palace Lielajā zālē 20.10. plkst.17; Mazajā zālē 23.10. plkst.18.30

Mustangs. Rež. Denīze Gamze Ergjuvena
Izcila, feminisma uzlādēta debijas drāma turku izcelsmes režisores Denīzes Gamzes Ergjuvenas izpildījumā. Stāsts par piecu jaunu māsu gan burtisku, gan emocionālu izolēšanu no apkārtējās pasaules pēc nevainīgas rotaļas ar klasesbiedriem ir spēcīga aizspriedumaina konservatīvisma kritika. Ergjuvena spēj savas idejas un pasaules redzējumu izklāstīt dzīvīgā, fokusētā un oriģinālā manierē, nevienu no filmas varoņiem nepataisot par upuri. Francijas kandidāte Oskara nominācijai. 
Splendid Palace Mazajā zālē 22.10. plkst.18.30

Parabellum. Rež. Lūkass Valenta Riners
Minimālistiska un nesteidzīga, šī piezemētā sci-fi filma ar katru kadru akumulē klusu spriedzi. Stāsts par kādu mīklainu, tuvojošos apokaliptisku katastrofu kalpo par labi pārdomātu ieganstu, lai apspēlētu cilvēku tumšākās īpašības. Tās sevī atklāj bariņš pārtikušu ļaužu, kuri savdabā nometnē «trenējas», lai izdzīvotu gaidāmajā pasaules un sabiedrības sabrukumā.
Splendid Palace Mazajā zālē 17.10. plkst.16.30; Lielajā zālē 19.10. plkst.19.19

Liecības

Groznijas blūzs. Rež. Nikolā Beluči
«Ramzan, paldies par Grozniju!» – muļķīgs uzraksts uz kādas ēkas sienas. Ceļmalās un uz ielām rūpīgi izkalkulētos attālumos novietotās Putina, Ahmada un Ramzana Kadirovu fotogrāfijas «lūr» uz Čečenijas galvaspilsētas iedzīvotājiem katrā viņu ikdienas solī. 90.gadu asiņaino konfliktu pēdas tiek rūpīgi izmēztas no pilsētvides un cilvēku atmiņām. Dokumentālista Vitālija Manska veidotā Artdocfest programmā iekļautā filma ir līdz mielēm skarbs absurdas un tumsonīgas varas portretējums.
Splendid Palace Mazajā zālē 21.10. plkst.21

Entuziasms (Donbasa simfonija). Rež. Dziga Vertovs
Vertova pirmā skaņu filma, uzņemta 1931.gadā, ir dokumentāls monuments cilvēka un mašīnu mijiedarbībai, kas uzbur unikālu 20.gs. sākuma sabiedrības portretu – vēl totalitārisma nesagrautu un iluzoru, tādu, kādu to redzēja krievu konstruktīvisma mākslinieki. 
Splendid Palace Lielajā zālē 17.10. plkst.17

Es esmu Ingrīda. Rež. Stīgs Berkmans
Atzīmējot leģendārās zviedru aktrises Ingrīdas Bergmanes simtgadi, pēc viņas meitas Izabellas Roselīni ierosinājuma ir tapusi šī dokumentālā biogrāfija. Stāsts balstīts aktrises vēstulēs, dienasgrāmatu fragmentos un redzamas arī pašas Bergmanes safilmētās ainiņas, ļaujot uz izcilo aktrisi palūkoties no cilvēcīgākas puses. Tajā, starp citu, ne mazāk spožas vērtības: atbruņojoša erudīcija un laikmeta sociālajiem žņaugiem spītējoša drosme. Saistošs stāsts ar lielu informatīvo vērtību.
Splendid Palace Lielajā zālē 25.10.plkst.17

Notikums. Rež. Sergejs Lozņica
Ukrainā dzimušā režisora Sergeja Lozņicas kino allaž ir niansēta refleksija par sociālpolitiskajiem notikumiem – gan pagātnes, gan tagadnes. Šis dokumentālais darbs, atskatoties uz Padomju Savienības sabrukumu, to sasaista ar situāciju mūsdienu Krievijā. Lozņica uzdod provokatīvu jautājumu: vai PSRS ir sabrukusi, vai tikai pārdēvēta?
Splendid Palace Mazajā zālē 22.10. plkst.16.30; Lielajā zālē 24.10. plkst.15

Mēmie simboli

Posted on oktobris 13, 2015 by - Recenzija

Krievu teātra izrāde par Raini un Aspaziju – krāšņs iestudējums, bet neaizkustina

Rīgas Krievu teātris sezonu sācis ar veltījumu Raiņa un Aspazijas jubilejas gadam. Igora Koņajeva kompozīcija Mīlas svētība (viņš ir iestudējuma režisors un autors) ļauj uz skatuves skanēt abu izcilo rakstnieku dzejai, vēstulēm, dienasgrāmatām, arī fragmentiem no Roalda Dobrovenska grāmatas Rainis un viņa brāļi. Un, protams, Artura Maskata mūzikai, kas tapusi speciāli iestudējumam. Iecere lieliska. Par izpildījumu var strīdēties.

Izrāde sākas daudzsološi. Aktieri izkārtojušies efektīgā mizanscēnā, katram rokā grāmata, ko viņi lasa, tad sāk ar to izspēlēt etīdes. Tiesa, rodas sajūta, ka Koņajevs pārlieku uzmanīgi skatījies jaunākajā latviešu teātra vēsturē nozīmīgus iestudējumus, it īpaši Alvja Hermaņa Klusuma skaņas, kuru «skanošās» grāmatas un spēles ar liegu spalviņu, kas noturas gaisā tikai ar aktieru elpas palīdzību, veido arī lielāko daļu Koņajeva izrādes sākuma ainu. (Un šīs nav vienīgās saskatāmās «ietekmes».) Tomēr nepatīkamajai sajūtai, ka tuvu ir plaģiāta robeža, droši vien izdotos arī turēties pretī. Ja vien šīs zīmes izrādē tiktu izmantotas ar jēgu.

Mīlas svētība ir krāšņs iestudējums – Olgas Šaišmelašvili scenogrāfija un kostīmi ir pievilcīgi. Spilgtas krāsas – balts, melns, sarkans, zils, ietilpīgi simboli – klavieres, milzīgs koks skatuves centrā, laiva, kas karājas virs proscēnija. Ūdens baseins, sveču liesmas, un vēl, un vēl, turklāt visa šī tēlainība ir saistīta ar Raiņa darbu motīviem. (Aspazijas izrādē tikpat kā nav, ja nu vienīgi dažās vēstulēs, atsevišķās dzejas rindās; drīzāk šeit runa ir nevis par Raiņa un Aspazijas attiecībām, bet Raiņa attiecībām ar sievietēm.) 

Taču skatuves telpa un tēli netiek atdzīvināti, piepildīti ar saturu, jēgu. Izrāde ir veidota vienā ļoti garā cēlienā, un tā laikā ir jādomā: kā tas iespējams, ka kaut kas tik vizuāli efektīgs, tāds, kas fotogrāfijās noteikti raisītu interesi par neredzētu izrādi, var būt tik neierosinošs. Kāpēc vārdi vienā gadījumā ir tikai vārdi, bet citā – kļūst par dzeju? 

Tas, protams, ir pārlieku sarežģīts jautājums, lai tam nopietni pievērstos īsā recenzijā. Problēma jau neattiecas tikai uz šo iestudējumu vien – Latvijā nesenā laikā ir bijušas daudzas vizuāli iespaidīgas, bet jēdzieniski tukšas izrādes. Tas liek šaubīties, vai visi režisori, kas strādā šādā teātra estētikā, to īstenībā saprot, un arī konstatēt, ka skatītāji ne vienmēr prot atšķirt «īstu» mantu no viltojuma. Mīlas svētība šajā ziņā ir pamācoša – puse zāles aizsnaudusies, sarunājas, pat iet laukā (kas Latvijā tomēr notiek ārkārtīgi reti); otra puse beigās rīko stāvovācijas.

Izrādes trūkumi… Tas ir neviendabīgais aktieru ansamblis, kur ne pārāk labā gaismā diemžēl parādās teātra jaunākā paaudze. Kaut kādu iemeslu dēļ viņi Mīlas svētībā lieto pārspīlētas intonācijas un žestus bez jebkāda pamatojuma.. Pārmēru teatrāli tekstus skandē arī vecākā paaudze, īpaši jāpiemin aktrise Ņina Ņeznamova, tomēr šajā gadījumā vēl pieļaujams, ka tā ir atsauce uz, jā, novecojušu, tomēr savulaik nozīmīgu spēles veidu. Jaunajiem šāda attaisnojuma nav.

Otra lieta saistīta ar tekstu. Ņemot vērā, ka šī ir dzejas izrāde, kļūda ir izmantot izrādē divas valodas – latviski skan daļa dzejoļu, krieviski – vēstules, lugu fragmenti, atdzejojumi utt. Laba doma ir ļaut skanēt Raiņa dzejai latviski, nelauzt to tulkojumā. Tikai diemžēl dzejas runāšana latviešu valodā aktieriem ir bijis pārāk smags uzdevums. Prozā intonācijas kļūdas, uzsvari, neprecizitātes neduras ausīs; dzejā – brīžam ir neizturami.

Taču galvenais tomēr ir izrādes saturs. Mīlestību, kas ir Mīlas svētības tēma, režisors izprot tikai kā seksualitāti. Lai būtu. Raini, kā nojaušams, sekss allaž pastiprināti interesēja, problēmu šajā jomā viņam bija bez sava gala. Taču izrāde necenšas stāstīt par Raiņa pretrunām. Rodas sajūta, ka Koņajevam patiešām liekas – viņš seksualitāti uz skatuves atveido skaisti un smalki. Kaut gan lielākoties izmantotās klišejas – seksuāli eifēmismi, laistīšanās ar, piemēram, pienu, imitējot seksuālu katarsi utt. – rada neērtību gan tāpēc, ka teātra mākslā tādi skati ir bieži redzēti un bez īpašiem apstākļiem spēj raisīt tikai ironisku distanci, gan tāpēc, ka daudzviet ir vulgāri, piedauzīgi (īpaši jau nu sadomazohisms Lieldienu pēršanās ainā).

Tas, ka teātris atzīmē Raiņa jubilejas gadu, ir apsveicami. Kā pašvērtība novērtējama arī Maskata mūzika. Taču gaumes noslīdējumi neļauj Mīlas svētību vērtēt kā viennozīmīgi pozitīvu pienesumu Latvijas teātra mākslā. Interneta komentētāji jau izteikušies, ka pie vainas esot cita mentalitāte, kas, protams, ir muļķības, jo ne jau tautība nosaka domāšanas līmeni vai profesionalitāti. Tikai žēl, ka iestudējums, iecerēts kā cieņas apliecinājums izcilam māksliniekam, šādas zemas kaislības uzkurina.

oo

Mīlas svētība. Nākamās izrādes 17. un 18.oktobrī. 7,5-14 eiro

Nākotne — tas ir darbības vārds

Posted on oktobris 13, 2015 by - Intervija

Vecumdienās būs jāturpina strādāt, jo pensionēšanās sistēma atmirs, uzskata futurologs Magnuss Lindkvists. Taču iesaka steidzīgajā ikdienā izbrīvēt laiku nekā nedarīšanai

Intelektuāla akupunktūra. Tā tendenču un inovāciju pētnieks Magnuss Lindkvists dēvē savu nodarbošanos. Agrāk jaunībā aizrāvies ar muzicēšanu rokgrupā un sarakstījis romānu, kuru neviens nav vēlējies izdot, pēdējos gados viņš ir populārs autors un runātājs konferencēs – liek lietā visu savu harismu, lai pārliecinātu klausītājus, ka nav jāseko ne harismātiskiem līderiem, ne vairākumam. Strādā pie piektās grāmatas, kuras nosaukums Minifesto liek nojaust galveno vēstījumu: arī sīkām idejām ir nozīme.

Nākamnedēļ Magnuss Lindkvists uzstāsies konferencē RIGA COMM 2015, tāpēc pirms viesošanās Latvijā piekrīt Skype intervijai. Pašā noslēgumā mūsu sarunu aprauj Nobela prēmijas piešķiršana. Lai gan izkopis informatīvo diētu, Magnuss noteikti vēlas tiešraidē uzzināt šā gada literatūras balvas laureātu. Izdzirdot baltkrievietes Svetlanas Aleksijevičas vārdu, viņš enerģiski nokomentē: «Tas ir ļoti svarīgi!»

Uz jautājumu, kā dzīvot jēgpilnu dzīvi, bieži dzird ieteikumu koncentrēties uz tagadni, jo nožēla par pagātni un bažas par nākotni tikai novērš uzmanību. Kāpēc jūs interesē nākotne?
Cilvēki ir vienīgās būtnes, kas spēj domāt par neredzamo nākotni – lietām, kas nenotiek acu priekšā. Turklāt šī spēja ir diezgan vēlīna, pilnībā nenobriest līdz 25 gadiem un vecumā atkal samazinās. Tāpēc bioloģiskā atbilde – mēs domājam par nākotni, jo to spējam.

No socioloģijas viedokļa perspektīvas ideja – ka nākotne var atšķirties no šodienas – pastāv tikai aptuveni 150 gadus. Mēs nākam no cikliskas sabiedrības, kurā bērni darīja tos pašus darbus, ko vecāki, un mira no tiem pašiem cēloņiem. Ārsta soma 1600.gadā izskatījās aptuveni tāda pati kā 1000 gadu iepriekš. Pārmaiņas, no vienas puses, ir labas – varam novērst netaisnības, radīt jaunas lietas. No otras puses, daudz kas izzudīs – kopienas, profesijas, noteikumi, nācijas.

Cilvēki iesaka dzīvot tagadnē, jo uz jebkuru jautājumu par nākotni mūsu spontānā atbilde ir negatīva. Nepieciešama piepūle, lai nedomātu negatīvi.

Nākotne ir mana kaislība. Es aplauzos citās aktivitātēs – kā mēdzu teikt, cilvēks turpina to lietu, kuru darot nav izgāzies. Iespējams, tas ir gēnos, jo mans vectēvs Harijs Lindkvists bija viens no pirmajiem futurologiem pasaulē. Viņš nomira 1989.gadā ar sajūtu, ka neko nav sasniedzis. Iespējams, vectēvs dzīvoja pārāk tālā nākotnē, un šī indeve piemīt arī man.

Futurologs – skan diezgan aizdomīgi, gandrīz kā astrologs.
Aizdomām ir pamats. Netrūkst cilvēku, kuri apgalvo, ka spēj paredzēt nākotni, kaut gan tas nav iespējams. Neviens nevar zināt, cik ideju radīsies cilvēka prātā viņa dzīves laikā un kādas šīs idejas būs. 

Es futuroloģiju uzskatu nevis par pareģošanu vai mēģinājumu ietekmēt citus, bet gan par personisku refleksiju par to, kā mēs – indivīdi vai uzņēmumi – domājam par nākotni. Kāpēc mēdzam kļūdīties un kā varam uzlabot šo prasmi.

Kas ir vissvarīgākais, ko esat sapratis par nākotni?
Vissvarīgākais – iespējams, esam pārpratuši nākotnes nozīmi. Mēs runājam par nākotni kā par vietu, mērķi vai vīziju. Es pats joprojām bieži pakļaujos valodas tradīcijai, tomēr patiesībā ticu, ka nākotne drīzāk ir aktivitāte – tas ir nevis lietvārds, bet darbības vārds. Mēs «nākotņojam» – domājam, uzdodam jautājumus, veidojam hipotēzes.

Otrs, kas mani ļoti iespaidojis, – apjausma, ka pastāv atšķirība starp konkurenci un radīšanu. Viens ir konkurēt, darot vienu un to pašu, pavisam cits – ieviest izmaiņas. Konkurence ir ļoti izplatīta, cilvēkiem patīk sporta zvaigznes, reitingos visaugstāk esošās universitātes un valstis. Vienādošana ir viegla, bet pārmaiņas – grūtas. Ja tiešām mēģini kaut ko mainīt, cilvēki vispirms uzskatīs tevi par muļķi un mēģinās apkarot. Tikai tad, ja izrādīsies veiksmīgs, tevi pieņems un sāks sekot. 

Kad sāku nošķirt konkurenci un radīšanu, tas man ļoti palīdzēja strukturēt izpratni par pasaulē notiekošo. Un vienlaikus satracināja, jo vairs nevaru ciest visriņķī dzirdamās runas par konkurenci. Piemēram, jāsamazina algas, jo ir taču Ķīna! Tas ir ļoti šaurs skatījums, kas ierobežo mūs, mūsu bērnus un sabiedrības.

Ko vēlētos redzēt tā vietā?
Protams, nekad nedzīvosim pasaulē, kurā vairākums cilvēku radīs, jo tas ir pārāk sāpīgi. Tomēr pārāk daudz cilvēku mūsdienās meklē līderi kādā citā. Tiecas pēc harismātiskiem līderiem. Es vēlētos, kaut vairāk cilvēku spriestu patstāvīgi. Tikai tā varam izglābt politiku no šīs sacīkšu gaisotnes. Paskatieties uz Berluskoni, Cipru – nemitīgi pārliecināmies, kā harismātiskie līderi pieviļ cerības, jo problēmas vienkārši ir pārāk lielas un komplicētas, lai tās spētu atrisināt viens cilvēks.

Ar kādām trakām idejām esat sastapies, par kurām tomēr ir sajūta, ka tās varētu īstenoties? Un ar ko atšķiras iespējama ideja no neticamas?
Pirmā zīme – idejai jābūt falsificējamai. Ja apgalvoju, ka līdz 2050.gadam Pakistānā iedzīvotāju skaits sasniegs 300 miljonus, šī prognoze ir pārbaudāma. Atšķirībā no apgalvojuma, ka cilvēku suga kļūst jaukāka vai nežēlīgāka. Izteikumi par nākotni ļoti bieži ir varas instruments šodienas cīņās – tie cenšas iebiedēt vai liek ilgoties pēc tā, ko kāds piedāvā.

Otra lieta – vai ideja redzama darbībā? Piemērs ir diskusijas par robotiem, kas pārņems kontroli. Esmu vadījis robotikas konferences trīs gadus un varu teikt – roboti nav pat tuvu tam, lai kaut ko pārņemtu. Tie ir ļoti labi rīki, bet neaizstāj cilvēku. Precīzāks vārds būtu «kobots», atvasinot no darbabiedra, ar kuru strādā kopā. Jā, digitalizācija ir izskaudusi darbavietas, taču lielākoties tie bija draņķīgi darbi. Pirms 50 gadiem sievietes sēdēja telefonu centrālēs un savienoja zvanus – briesmīgs, monotons darbs. Ļoti labi, ka tas ir automatizēts. Turklāt automatizācija ir padarījusi sakarus bezgalīgi lētākus, pavērusi jaunas iespējas. Tāpēc secinu, ka pastāv milzīga plaisa starp īstenību un cilvēku priekšstatiem. Varu ieteikt attiecībā uz jebkuru apgalvojumu izmantot slaveno Toyota ražošanas pamatprincipu Genchi Genbutsu – aizej pie pirmavota, ieraugi lietas savām acīm, pārbaudi tās.

Manuprāt, domāšana par nākotni ir intelektuāla akupunktūra – mērķis ir provocēt jaunas idejas sevī. Tāpēc vēl viens kritērijs – vai ideja liek domāt neierasti? Piemēram, daudz runā par «biohakeriem» jeb gēnu «uzlaušanu» un DNS kā tehnoloģisku platformu, kuru iespējams kodēt līdzīgi kā datorprogrammu. Nav pat svarīgi, vai šī ideja ir patiesa, tā ir aizraujoša. Iedomājieties, ja cilvēkā būtu iespējams ievietot datus, pārprogrammēt sugas. Mēs varētu ražot degvielu un pārtiku, pārvietot informāciju, radīt biomašīnas. Vienlaikus tas ir biedējoši, jo kopš Mērijas Šellijas Frankenšteina mums potēts, ka zinātne var būt drauds.

Vēl viena ideja, ko esmu pamanījis, – spriedze starp hiperlokālo un globālo. Cilvēki turpina spriest, ka nācijvalstis izzudīs, taču redzam tieši pretējo. Vēl pēdējā desmitgadē nostiprinās ideja, ka nākotnes nav – dzīvojam sekulāras stagnācijas ērā, investīcijas infrastruktūrā un izglītībā sarūk, izaugsme bremzējas un inovācijas ir apstājušās. Jā, rodas Facebook un Twitter, bet nav īstu tehnoloģisku izrāvienu. Ja cilvēki vairs neticēs, ka rītdiena var būt citāda, tā būs ļoti liela izmaiņa.

Nesen Indijā klātienē pieredzēju milzīgo pārapdzīvotību, tāpēc atceļā Cīrihē ļoti uzkrītošs bija tukšums ielās – cilvēku gandrīz nav! Runas par Eiropas norietu ir senas, bet, vērojot cilvēku milzīgo pārceļošanu, vai bažas par Eiropas civilizācijas galu nav pamatotas?
Protams, cilvēku koncentrācija ir ļoti nevienlīdzīga. Taču, izbraucot pusotru stundu laukā no [jebkuras] pilsētas, piedzīvosit līdzīgu šoku. Pat Ņujorkā – jā, ir Manhetena, bet ārpus tās paveras pilnīga nekuriene.

Manuprāt, mēs īsti nenovērtējam Eiropu, runājot par tās miršanu. Eiropa ir fantastisks veiksmes stāsts – pēc gadsimtiem ilgiem kariem un cilvēku slaktēšanas tā pagājušajā gadsimtā ir kļuvusi par labklājības, vienotības un miera ostu. Turklāt tieši uz Eiropu cilvēki vēlas doties, jo tā ir daudzveidīga, eklektiska, viegli sasniedzama. Eiropas Savienība ir brīnišķīgs izgudrojums, kas ļauj cilvēkiem dzīvot, pārvarot dažādu valstu un tirgu robežas. Esmu ieguldījis nozīmīgu daļu savu pensijas uzkrājumu dažādos Eiropas fondos, jo ticu Eiropas idejai.

Bet vai ticat pensijai? Esat izteicies, ka šī ideja atmirst. Jo 19.gadsimta beigās, kad Bismarks ieviesa pensiju sistēmu, vidējais dzīves ilgums bija ap 55 gadiem, bet pensionēšanās slieksnis – 70. Proporcionāli attiecinot uz mūsdienām, pensijā būtu jādodas pēc 100 gadu vecuma.
Es ticu pensijas uzkrājuma veidošanai, bet neticu, ka būs iespējams atvaļināties un to tērēt. Mans arguments par pensiju idejas «atmiršanu» ir saistīts ar to, ka dzīves ilgums ir pieaudzis, bet pensijas vecums samazinājies. Grieķijā frizieriem ilgu laiku bija atļauts doties pensijā jau 50 gadu vecumā! Ja reiz cilvēki dzīvo daudz ilgāk, nav ticami, ka 65 vai 70 gadu vecumā jūs vienkārši pārtrauksit strādāt.

Kādas vēl sabiedrībā iesakņojušās idejas ir novecojušas?
Ideja par fiksētu algu. Tā labi darbojas stabilā, cikliskā vidē. Tikai tad katru gadu jāspēj strādāt mazliet labāk, citādi algai jāsarūk – jo deflācija, nevis inflācija ir norma. Piemēram, kādreiz platekrāna televizori bija dārgi, tagad tie ir lēti. Fiksētas algas sniedz viltus drošību, bet patiesībā tā ir palieka no plānveida ekonomikas, kurā dominēja stabilas, ilgtermiņa tendences. Tagad ekonomika ir ļoti mainīga, inovāciju laikmetā būtiskas pārmaiņas notiek nevis ik pa 30, bet 5-10 gadiem. Profesijas un darbavietas izzūd, rodas citas. 

Līdzšinējie sociālie kontrakti būs jāpārskata. Fiksēta nodarbinātība, pabalsti, pensijas – nedomāju, ka tas turpmāk būs iespējams, jo sabiedrība ļoti diversificējas. Taču mēs joprojām esam fāzē, kurā notiek asas cīņas – partijas saka: mēs negribam imigrantus, prasām garantēt darbavietas, prasām 5% ikgadēju algas pieaugumu visiem kādas profesijas pārstāvjiem. Nedomāju, ka pārmaiņas notiks tuvāko pāris dekāžu laikā, taču tām būs jānotiek.

Minējāt, ka izzūd draņķīgie darbi. Vai pasaulē būs pietiekami daudz interesantu un jēdzīgu darbu, kas ļauj pelnīt iztiku arvien lielākam cilvēku skaitam?
Ar bezdarbu ir kā ar badu. Cilvēki to cieš ne jau tāpēc, ka pasaulē trūktu pārtikas. Arī bezdarba gadījumā runa ir par nepareizu resursu sadali, birokrātiskiem šķēršļiem, korupciju. Paskatieties uz Spāniju, Itāliju, Grieķiju, daļēji arī Zviedriju… Piemēram, Vācija pirms 50 gadiem bija Eiropas vājinieks, taču reformēja darbaspēka politiku, un tagad bezdarba līmenis ir viens no zemākajiem. Mums jākļūst mazāk «reliģiskiem» par to, kas ir darbs. Darbam nav noteikti jābūt uz mūžu un dārgam. Spānijā vēl pirms dažiem gadiem tik demokrātisks pasākums kā restorāna atvēršana Barselonā prasīja vismaz 20 dažādu atļauju un vairākus gadus!

Nāku no sociāldemokrātiskas nācijas un ticu, ka sniegt noteiktu drošības līmeni visiem sabiedrības locekļiem – tā ir vērtība. Bet paskatieties uz Šveici – viņiem ir privāti finansēta veselības sistēma. Likums prasa visiem maksāt veselības apdrošināšanu, izvēloties ekonomisko, biznesa vai pirmās klases līmeni. Labā lieta – cilvēkiem, kuri par aprūpi maksā visvairāk, tā vajadzīga vismazāk. Valsts samaksā to vietā, kuru ienākumi nav pietiekami. Tā ir izcila sistēma, publiskā un privātā partnerība. Vajag eksperimentēt ar šādiem modeļiem. Nav vērts ieslīgt nostalģijā par laikiem, kad visi strādāja rūpnīcās un kaut ko skrūvēja – tie nav dižākie laiki, kuros jāatgriežas. Dzīve ir vīziju pārveidošana atmiņās. Problēmas rodas, ja atmiņas cenšas pārveidot par vīziju.

Latvijā fokusēšanās uz pagātni ir diezgan izteikta.
Tā dara daudzi, arī Zviedrija. Pagātnes vilkme ir ļoti spēcīga. Nākotne ir abstrakta, miglaina, biedējoša. Tagadne ir sarežgīta un pretrunīga. Pagātne šķiet lieliska, taču tā ir ilūzija.

Kā šo vilkmi mainīt? Kas var pārliecināt, ka jārada jaunais, nevis jācenšas nezaudēt veco?
Es neticu revolūcijām, bet gan eksperimentālai evolūcijai. Viens liels un svarīgs eksperiments, kas šobrīd notiek, ir start-up kustība. Ļoti ceru, ka nākamā uzņēmēju paaudze ienāks politikā – rezultāts varētu būt interesants. Mani vienmēr aizrāvusi ideja par nākotnes partiju, kuras programma būtu meklēt globāli labāko risinājumu jebkuram jautājumam. Vai tas būtu tilts, veselības sistēma vai izglītība – paņem efektīvāko risinājumu un pielāgo vietējiem apstākļiem. Protams, ne vienmēr tas ir iespējams, bet tā ir interesanta ideja, jo mēs dzīvojam pasaulē, kurā ikviens lokāls politiķis cenšas izgudrot savu lokālo riteni. Tas mantots no laikmeta, kad sabiedrības dzīvoja izolētāk.

Kādas interesantas jaunas tendences esat pamanījis, kuras šobrīd vēl tikai uzņem apgriezienus?
Vispārīgi runājot, ir divi būtiski spēki, kas pārveido pasauli – globalizācija un digitalizācija. Zināmā mērā arī urbanizācija. Interesanta tendence ir pakalpojumu attīstība, uzplaukst sociālā uzņēmējdarbība, tiešā pirkšana. Piemēram, jūs varat pārdot atsevišķas sava darba stundas dažādiem cilvēkiem. Vai arī kaimiņš, kuru iepriekš nepazināt, bet atradāt kontaktus interneta platformā, atnāk par pieciem eiro salabot jūsu datoru.

Tendence ir tāda, ka idejas piedzimst jebkur, tad nonāk Kalifornijā un tālāk atrod ceļu uz Ņujorku, Londonu, Stokholmu, Rīgu. Kalifornija kļūst par ideju izplatīšanas kanālu. Jautājums – vai varam dabūt Kaliforniju ārpus Kalifornijas? Kāpēc gan Rīga nevarētu kļūt par «Kaliforniju», kur cilvēki ir uzņēmīgi, gatavi riskēt, atvērti sadarbībai? Šāds domāšanas veids var kļūt par jūsu identitāti. Pēdējo reizi Rīgā biju martā, un mani satrauc, ka pie jums joprojām valda tāda 2000.gada sajūta – tā kā sākums, tā kā beigas, tāds tukšums! Bet tukšums ir vajadzīgs, lai jaunas lietas var rasties un augt. Varbūt Rīga var kļūt par laboratoriju.

Modernās sabiedrības iezīme ir milzīga informācijas pārbagātība, kuru dēvējat par infobesity jeb infotuklumu. Kāda ir jūsu infodiēta?
Arvien vairāk – nedarīt neko. Ļoti ilgi dzīvoju pārliecībā, ka vienmēr ir labāks informācijas avots, tikai pietiekami cītīgi jāmeklē. Taču būt visu laiku aizņemtam – tas ir viens no slinkuma veidiem. Informācijas ir pārpārēm. Jāizbrīvē laiks, kad sevi nenodarbināt. Grūti, taču ārkārtīgi svarīgi. Tas ir padarījis mani par labāku, neatkarīgāku domātāju.

Magnusa Lindkvista ieteikti 5 avoti, kas rosinās jūsu domāšanu par nākotni 

Podraide. The Long Now Foundation (longnow.org): Kalifornijā bāzēta organizācija ilgtermiņa domāšanas attīstībai. Pietiek gadskaitļa 2015 vietā uzrakstīt 02015, lai jūsu skatījums maģiski paplašinātos par 10 tūkstošiem gadu.

Grāmata. Matt Ridley. The Rational Optimist. Izcila grāmata, kas parāda, kā viss uzlabojas. Vienlīdz daudzsološa ir viņa jaunā grāmata The Evolution of Everything, kas iznāks šogad.

Domātājs. Oksfordas Universitātes profesore Sāra Hārpere (Sarah Harper). Vecuma pētniece, kas uzskata, ka pirmais cilvēks, kurš nodzīvos līdz 200 gadu vecumam, varētu būt jau piedzimis. 

Domātājs. Anderšs Sandbergs (Anders Sandberg) no Future of Humanity Institute ir talantīgākais nākotnes domātājs, kuru pazīstu. Spēj savīt kopā tehnoloģiju, socioloģijas un cilvēku spēju attīstīšanas pavedienus. 

Blogs. Piezīmes no Petera Tīla (Peter Thiel) 2012.gadā nolasītā kursa Stenfordā par start-up. Tas izmainīs veidu, kā domājat par jebkuru tematu.

CV

Dzimis 1974.gadā nelielā Zviedrijas pilsētā Ēkšē
Studējis Stockholm School of Economics un UCLA School of Film, Television and Theatre
1998.gadā sāk strādāt vadības konsultāciju biznesā, 2002.gadā – reklāmā
2005.gadā pievēršas tendenču pētniecībai
Sarakstījis četras grāmatas: Everything We Know Is Wrong (2009), The Attack of The Unexpected (2010), When The Future Begins (2013) un The Future Book (tiks publicēta šogad)
Dzīvo Stokholmā ar sievu, Bosnijas bēgli Vesnu un dvīņu puikām