Žurnāla rubrika: Kultūra

Jaunākās grāmatas

Posted on janvāris 13, 2016 by - Grāmata

 


ROMĀNS. DŽESS VOLTERS. SKAISTĀS DRUPAS. IZDEVNIECĪBA BAIBABOOKS. Romāns ir negaidītu pavērsienu pilns un vēsta par cilvēku kaislībām, nodevībām, mīlestību un dzīvi. Šoreiz viss notiek dižajā Holivudā, kur kino vārdā viss ir svēts un vienlaikus nekas nav svēts. Apgāda cena 12,80 €.

ROMĀNS. UMBERTO EKO. PILOTNUMURS. IZDEVNIECĪBA JĀŅA ROZES APGĀDS. Laikraksts, kam uzdots nomelnot un fabricēt ziņas, paranoisks redaktors, kas rekonstruē 50 gadus senu vēsturi, trausls mīlas stāsts starp diviem neveiksminiekiem, sazvērestības teorijas un negaidīta slepkavība. Romāna darbība noris 1992. gadā. Apgāda cena 11,50 €.

ROMĀNS. LAIMA KOTA. MIERIELAS VILKME. IZDEVNIECĪBA DIENAS GRĀMATA. Maģiskā reālisma garā rakstītais darbs lūko izstāstīt Miera ielas vēsturi, tomēr, meistarīgi darbojoties ar pārspīlējumiem, autorei izdodas reālo un sadomāto vēsturi saaust košā gobelēnā, kas vēsta arī par piederību mājām, valstij, katra paša brīvību un atbildību. Apgāda cena 8,67 €.

Ir milzu teātris šī pasaule

Posted on janvāris 13, 2016 by - Grāmata

Ievas Melgalves jaunais romāns – postmoderna distopija

Fantastikas žanra grāmatas latviešu literatūrā joprojām ir retums, par spīti tam, ka pasaulē tas ir populārs un sevi pierādījis. Vēl retāk pie mums ir sastopami fantastikas romāni, kas varētu lepoties ar patiesu ideju dziļumu un daudzslāņainību. Tāpēc Ievas Melgalves jaunākais darbs Mēness teātris ir gandrīz vai unikāls notikums, kam vērts pievērst uzmanību.

Melgalves spēcīgākā puse neapšaubāmi ir jaunu pasauļu veidošana, kas arī Mēness teātrī izpaužas spilgti. Romānā rakstniece ir «uzbūvējusi» no ārpasaules atrautu un noslēgtu teātri, kurā dzīve ir pakārtota tikai un vienīgi seriāliem – interesantam izrādes veidam, kurā uz neskaitāmām teātra skatuvēm aktieri apvieno teātra mākslu ar televīzijai pierasto seriālu formātu. Ārpus seriāla aktieri, kas teātrī ne tikai spēlē, bet arī dzīvo, ir pelēkas, tukšas būtnes. Viņi piepildījumu sasniedz tikai uz skatuves, izspēlējot scenāristu sagatavotās lomas – tikai tur aktierim ir vārds un kāds vērā ņemams liktenis, tikai uz skatuves ir pieļaujama saskarsme ar citiem, tur notiek īstā dzīve. Nevienam lāga nav skaidrs, kādam tad ir jābūt labam aktierim. Bet visi cenšas par tādiem kļūt, jo scenāristu saniknošana var beigties, piemēram, ar nonākšanu mediķu seriālā, kur kādu dzīvībai svarīgu orgānu operēs aktieris ar tādām zināšanām par medicīnu, kas nesniedzas tālāk par prasmi izrunāt vārdu «neiroķirurgs». Teātrī eksistē arī ļaunāki atriebības paņēmieni – aktieris var nonākt bezvārda statistu masā vai – visļaunākajā gadījumā – viņu aiznes mīms. Mīmi šajā teātrī ir roboti, kas uztur kārtību un kaut ko zina par pasaules vēsturi. Viens no viņiem ir interesantākais grāmatas varonis – kļūmes rezultātā viņš sāk sevi apzināties, apšaubīt priekšnieku lēmumus un apdomāt labā un ļaunā konceptus. Bez viņa romānā darbojas pieci aktieri – Malda, Pīters, Maikls, Lapsa un Gurds. Katrs ar savām metodēm mēģina atrast vietu teātra dzīvē, iegūt labākās lomas vai atrast personīgo laimi.

Noslēgtā pasaule autorei ļauj perfekti pētīt cilvēka dabu un lēmumu pieņemšanas mehānismus, romānā tiek apcerēta sabiedrības ietekme uz indivīdu, mākslas un skatītāja attiecības. Faktiski Mēness teātri varētu dēvēt par greizo spoguli, kurā Ieva Melgalve ar sev raksturīgo ironiju un provokatīvo stilu sabiedrībai rāda pašu īpatnības un trūkumus.

Kritiķi bieži mēdz Melgalvei pārmest novēršanos no «elitārās literatūras», rakstot fantastikas un fantāzijas žanrā. Tomēr pārmetumi ir nevietā – ne jau žanrs nosaka literatūras kvalitāti. Arī rakstniece kādā no intervijām atzīst, ka jau pirmajā grāmatā Bezzaudējumu punkts (1999) bija vērojamas spēcīgas fantastikas iezīmes un pievēršanās šim žanram ir tikai likumsakarīga. Melgalve spilgti pierāda, ka arī fantastikai ir vieta nopietnās literatūras plauktos – romāns ir daudzslāņains, rūpīgi pārdomāts un filozofisks. 

No Mēness teātra lasīšanas nevajadzētu bīties arī tiem, kas ar fantastikas žanru nav tuvos draugos. Lai arī tehniski šis darbs ir postapokaliptiskā distopija, uzmanīgs lasītājs to varētu uztvert arī kā postmoderni simbolisku vēstījumu par sabiedrības pašiznīcināšanos un pakļaušanos iedomātai varai. Ja romānu lasām šādā veidā, zūd arī jautājumi par vienu otru tehnisku teātra darbības niansi, jo ir skaidrs, ka šī pasaule, lai arī cik brīnišķīgi būvēta, ir tikai forma, kas dod iespēju Melgalvei runāt par sabiedrību un tās dzīvesveidu.

Ieva Melgalve. Mēness teātris. Izdevniecība Zvaigzne ABC. Apgāda cena 13,99 €.

Nu tik jūs redzēsit!

Posted on janvāris 13, 2016 by - Afiša

Šogad intriģējošu kinojaunumu netrūks – latviešu filmas, seriāli un spilgtu autoru darbi

Kino ziņā šis ir daudzsološs gads, kas sācies ar videostraumēšanas milža Netflix ienākšanu Latvijā. Tomēr ar zvilnēšanu uz dīvāna aizrauties nevajadzētu: šogad gaidāms lērums uzmanības vērtu filmu ne tikai uz «privātajiem» ekrāniem. Krietni vien piesātinātāks būs arī Latvijas kinopiedāvājums. 

Turpinot par Netflix – par portāla pagaidām liesāko nekā citviet saturu sadugt nav pamata, tas ar laiku pieaugs, kolīdz tiks sistemātiskāk risināti filmu izrādīšanas tiesību jautājumi. Katrā ziņā šo straumēšanas servisu veselīgāk uztvert kā konkurenci nevis kinoteātru repertuāram, bet gan filmu nelegālajai lejupielādei, kas Latvijā diemžēl ir pieņemta kā norma. 

Piemēram, gaidot, kamēr Latvijas Netflix aplaimos politiskās intrigas apspēlējošā seriāla Kāršu nams parādīšanās, var legāli un labā kvalitātē atsvaidzināt atmiņu par kinoklasikas stūrakmeņiem. Kompaktajā Netflix piedāvājumā var skatīties kādu no piecām pieejamajām ģeniālā Stenlija Kubrika filmām vai Romāna Polaņska Ķīniešu kvartālu (1974). Tāpat «programmā» ir cienīgs film noir piedāvājums, piemēram, drāmas ar Hamfriju Bogartu: Maltas ērglis (1941) un Kasablanka (1942).

Var izvērsties

Ir intriģējoši pasekot līdzi režijas «slavenībām» – šogad pie skatītājiem pasaulē nonāks pazīstamu autoru darbi, kas tapuši televīzijai piemērotajā daudzsēriju formātā. Piemēram, paredzēts izlaist Larsa fon Trīra seriālu Džeka celtā māja (The House That Jack Built) – stāstu par sērijveida slepkavu, izklāstītu no viņa skatpunkta. Šī būs dāņu režisora atgriešanās pie TV sērijas formāta pēc 12 gadu pārtraukuma, kopš ironiskā slimnīcas seriāla Karaliste. 

Kabeļtelevīzijas giganta HBO paspārnē iznāks arī itāļu režisora un vairākkārtējā Eiropas Kinoakadēmijas balvas laureāta Paolo Sorentīno debija seriālu formātā Jaunais pāvests (The Young Pope) ar Džūdu Lovu titullomā. Astoņas epizodes garais miniseriāls ir vēstījums par izdomātu, ASV dzimušu pāvestu, kurš nonāk konfliktā ar Vatikāna kanoniem. Zinot HBO nevairīšanos no skandālus raisošiem projektiem, domājams, šis kinodarbs baznīcu «pa spalvai» neglaudīs. 

Strādāt fragmentētajā epizožu formātā, turpinot par to sūkstīties, piekritis arī Vudijs Allens – šā gada laikā dienasgaismu ieraudzīs viņa veidotais seriāls, radīts īpaši Amazon piedāvātajam straumēšanas servisam, uzkurinot tā konkurenci ar Netflix. 

Seriālos metušies arī Bazs Lurmens (muzikālā drāma The Get Down, Netflix) un dāņu režisore Sūzena Bīra – viņas veidotā un spiegu romānu autora Džona Lekarē darba iedvesmotais miniseriāls Nakts menedžeris (The Night Manager) top BBC paspārnē. 

Apzinoties kabeļtelevīziju un straumēšanas servisu finansiālo un izteiksmes brīvības pārsvaru pār kinoindustriju, nākotnē varam gaidīt aizvien vairāk autoru pieteikumu seriālu žanrā.

Bagāts gads latviešiem

Salīdzinot ar pagājušo gadu, kad pašmāju pilnmetrāžas spēlkino žanrā piedzīvojām tikai Lailas Pakalniņas fotogrāfiski skaisto un sižetiski jaudīgo Ausmu, 2016. gads būs krietni vien «ražīgāks», it īpaši vēsturisko drāmu kontekstā. Jau nākamnedēļ, 21. janvārī, pirmizrādi svin Dāvja Sīmaņa vēsturiskā filma Pelnu sanatorija – «kara drāma par Pirmā pasaules kara notikumiem un cilvēcību pāri visam». 

Gada pirmajos mēnešos uz ekrāniem nonāks arī jaunā režisora Renāra Vimbas debija – pieaugšanas stāsts Es esmu šeit ar Ērika Ešenvalda komponētu mūziku. 

Gandrīz noslēdzies ir darbs pie citas vēsturiskās drāmas – ilgi gaidītās Viestura Kairiša veidotās lentes Melānijas hronika; filma drīzumā tiks piedāvāta starptautiskajiem festivāliem. Atkarībā no ārvalstu pirmizrādes laika lenti paredzēts izrādīt Latvijā septembra vidū vai beigās. 

Melānijas hronikas producents Gints Grūbe uzsver, ka, dzīvojot laikā, kad Krievijā tiek darīts viss, lai slēptu staļinisma noziegumu pēdas, filma ir īpaši aktuāla starptautiskā kontekstā: kinodarba pamatā esošā rakstnieces Melānijas Vanagas autobiogrāfiskā liecība ir izteiksmīgs šīs tendences pretspars. 

Savukārt oktobrī, paredzams, iznāks jaunā režisora un Lielā Kristapa balvas laureāta Staņislava Tokalova «psiholoģiskā drāma ar zinātniskās fantastikas elementiem» Tas, ko viņi neredz, kuras filmēšana ir noslēgusies. 

Vēl aizvien turpinās darbs pie Aigara Graubas režisētā un Andreja Ēķa producētā vēsturiskā «varoņstāsta» Nameja gredzens uzņemšanas – šo, ticams, patriotisko grāvēju plānots izlaist gada nogalē.

Autoru uznāciens

Tikām Eiropas kino «jaunais gads», kā to ierasts uzskatīt, pienāks tikai 11. februārī, kad startēs Berlīnes kinofestivāls. Tur brāļu Ītana un Džoela Koenu komēdija Sveicināts, Cēzar! (Hail Caesar!) būs viena no pirmajām šāgada spožajām pirmizrādēm. Latvijā filma pie skatītājiem nonāks 19. februārī. 

Ievērības cienīgu pirmizrāžu netrūks, jo jaunumi gaidāmi arī no Mārtina Skorsēzes (vēsturiskā drāma Klusums / Silence), Ksavjē Dolana (drāma Tas ir tikai pasaules gals / It’s Only the End of the World), Pedro Almodovara (likteņstāsts Džuljeta / Julieta), Džima Džārmuša (attiecību drāma Patersona / Paterson) un citiem. Lai redzētu tos, visticamāk, vēl jāpaciešas līdz rudenim.

Pirms aizsalst upe

Posted on janvāris 13, 2016 by - Recenzija

Māras Ķimeles iestudētajā Rudens sonātē aukstums apdedzina 

Jaunā Rīgas teātra izrāde Rudens sonāte piedāvā vairākas baudas: izcilu dramatisko materiālu, skaidru režiju, precīzu aktierspēli, stilā tīru telpu un kā bonusu – mierīgu, psiholoģisku reālismu. Nekā no sadzīves patiesības, toties iedziļināšanās tajos paradoksos, kas var rasties tikai cilvēka galvā, sirdī, jutekļos. Režisore Māra Ķimele atvērusi Ingmara Bergmana smalko, ekrāna tuvplānos un dialogos balstīto scenāriju ar tikpat niansētu teātra atslēgu, pierādot, ka skatuves valodā iespējams pārtulkot jebko. 

Rudens sonātes fabula – taisnais ceļš starp diviem punktiem – ir izstāstāma pāris teikumos. Slavena pianiste Šarlote atbrauc pie sen neredzētās meitas Evas, sastop tur arī savu otru bērnu, slimo Lēnu, un… atkal aizbrauc prom, iespējams, uz neredzēšanos. Ko vienkāršajā fabulā atklāj režisore, viņas jauneklīgā radošā grupa un aktieri? Tur, kur sastopas cilvēki, nekas nav vienkāršs, tāpat kā nav taisnu līniju, tīru jūtu un pareizu atbilžu.

Ziemeļu gaisma

Telpa, ko piedāvā jaunā scenogrāfe Austra Hauks, ir pirmais pārsteigums, ienākot JRT Mazajā zālē. Skatītāju rindu priekšā pilnīgi tīrs interjers, nekā no ierasti apbružātajām darba telpām. Skandināvu minimālisms, pelēka starpsiena ar platu ailu un vairākām savienotām durvīm, kas kalpo arī par širmjiem, dažas mēbeles. Cilvēki, ienākot istabā, pārvieto širmjus, kaut ko noslēpjot vai atklājot, ja vajag, izstumj gultu, tāpat sēžot, pabrauc tālāk dīvānu. Telpa nepārtraukti mainās, tā plūst – lēni kā upe, grasīdamās pārklāties ar ledu. Pa logiem nāk iekšā rudenīga ziemeļu gaisma (gaismu mākslinieks Jānis Sniķers). Saule ir zemu, spīd acīs, izlīst pa grīdu. Telpa un gaisma pārveidojas, ienākot cilvēkiem, un ietekmē arī viņus.

Māra Ķimele prot tā uzlādēt lauku ap aktieriem, ka klusums zum, kad tēliem nav ko teikt. Tādā augstspriegumā sastopas Ingas Tropas Eva un Ģirta Krūmiņa Viktors: – vai es netraucēšu? – jautā sieva, un šajā iejūtībā ir neizsakāms, no personības dzīlēm nācis aukstums. Viktors klusuciešot raugās pa logu un lēnām apledo. Kad viss būs galā, viņš būs nosalis. 

Inga Tropa spēlē Evu, sapludinot pilnīgi pretējas jūtas – viņas maigums ir gandrīz tas pats, kas naids, viņas uzticība saldē vīru, viņas rūpes lauž māsu. Baiss ir pašaizliedzīgais spēks, ar kādu viņa modina Lienas Šmukstes Lēnu no murga, aizvien no jauna apskauj un mierina, bet vienlaikus liedz māsai vienīgo iespējamo brīvību – peldēt kaut vai briesmīgā sapnī. Eva spēj mīlēt tikai to, kas tai nav dots. Māti, kad viņas nav klāt. Pusparalizēto māsu Lēnu, kura arī aiziet, kuras tikpat kā nav. Dēlu, kas noslīcis. Viņa virpuļo pa istabu ar mazītiņu trīsriteni, un viņas prieks, dzīvojoties ar mirušu bērnu, neļaujot saitei pārtrūkt, uzdzen šermuļus.

Talanta taisnība

Izrāde eksistē vēl vienā dimensijā – mūzikā. Tā atklājas ne tik daudz skaņā, proti, ierakstos, kā kustībā. Plastika ir skatuves ekvivalents mūzikai. Mātes aicināta, Eva spēlē Šopēna prelūdiju No.2 mi minorā. Aktrise paceļ rokas, nolaiž tās uz «taustiņiem», un atskan melodija, skaista un maiga. Iejutusies tajā, Eva pamazām sāk  kustēties līdzi, plaukstas glāsta kādu, apmīļo, lolo (Alises Putniņas kustības). Un tad to pašu Šopēna prelūdiju spēlē Baibas Brokas Šarlote. Tieši tāpat kā meita, nolaiž rokas uz «taustiņiem», bet tālāk nav nekādas dzīves mākslā, Šarlote sēž pilnīgā nekustībā, tikai brīdi roka uzlido augšā. Tā ir pavisam cita mūzika. Protams, skan arī cita mākslinieka ieraksts, tomēr tieši aktrises koncentrēšanās mirklim, mērķapziņa un sevis noliegums nospēlē talanta mērogu pretstatā apdāvināta diletanta centībai. Aina ir nežēlīga un varētu būt atminējums Evas personībai. Bet vienkāršu atbilžu vai atminējumu nav. Ir talanta taisnība, talanta tiesības satricināt un apskaidrot. Jā, arī pazemot un sāpināt. Talanta neiespējamība neizpausties.

Skatoties, kā Baiba Broka atklājas Šarlotes lomā, ienāk prātā: kas piešķir cilvēkam talantu – Dievs vai daba? Ja Dievs, tad, jādomā, tā ir dāvana, kurai līdzi nāk arī nojausmas par labu un ļaunu, par vainu un piedošanu. Ja daba – tad talants ir pati cilvēka būtība, viņa uzbūve, ko viņš nevar mainīt, tikai iznīcināt, ejot bojā arī pats. Šarlote ir tāds dabas dots talants, un nav viņai iespējas būt kam citam, ne gādīgai mātei, ne pat vienkārši nesavtīgam cilvēkam.

Nav to taisno līniju, nav. Ziemeļu gaismā pamazām aizsalst upe.

ooooo

Rudens sonāte. Nākamās izrādes 16., 17., 23. un 24. janvārī. Izpārdotas.

Vēsture runā

Posted on janvāris 13, 2016 by - Intervija

Režisora Dāvja Sīmaņa (35) vēsturiskā filma Pelnu sanatorija skar Pirmā pasaules kara laiku Latvijā, bet ne tikai. Tā uzdod jautājumu par individuālo atbildību arī šodienas cilvēkam ģeopolitisko sarežģījumu griežos

Labi zinot, ka ir nepieklājīgi runāt ar mākslinieku par darbu, kamēr tas nav pabeigts un atdots prom baudīšanai, es tomēr to izdaru. Sarunas sākumā Dāvim Sīmanim saku, ka gaidu viņa Pelnu sanatoriju kā labu mākslas darbu. Atjaunotās Latvijas laikā vēsturisko filmu «atmiņu mapītē» tādu pavisam maz. Sīmanis nosauc nupat iznākušo Lailas Pakalniņas Ausmu – par padomju laiku. Uz Latvijas simtgadi tapšot vairākas jaunas, dažādas.

Mans priekšlaicīgais kompliments (filmas pirmizrāde 21. janvārī) nav izteikts tāpat vien: režisora dokumentālajām filmām Valkyrie Limited, Pasaules skaņa, Escaping Riga piemīt augstvērtīgas kvalitātes zīme. Jaunās filmas stāstu caurstrāvo griezīga poēzija, kurā īpaša loma ir svešāduma metaforai – Tabitas Rudzātes un Dāvja Sīmaņa scenārijā vācu ārsts Ulrihs 1917. gadā ierodas Kurzemē, lai ieviestu kārtību nomaļā sanatorijā, kur garīgos ievainojumus ārstē izbijušie kareivji.

Iespēja runāt par cilvēcību šodienas notikumu kontekstā – tā jūs sakāt par savu filmu. Vai atceraties, ar kādu jūsmu Pirmo pasaules karu gaidīja daudzi Eiropas intelektuāļi, viņu vidū Tomass Manns, kurš uzskatīja to par iespēju apturēt sabiedrības izkurtēšanu, pārvērtēt vērtības, saliedēties?
Karš ir baiss, neglīts. Vienlaikus estētisks. Šī pretruna ir viena no lielajām mistērijām pasaules vēsturē. Pirmais pasaules karš ir īpašs ar to, ka tēmas, par kurām pirms tā runāja lielie ģēniji – ka tas atjaunos līdzsvaru pasaulē -, zināmā mērā atbilda patiesībai. Notika nozīmīgas ekonomiskās izmaiņas, radās nacionālas valstis, mākslā attīstījās modernisms. Vienlaikus karš atnesa totālu iznīcību: pirmoreiz vēsturē cilvēki tiek tehniski masveidā iznīcināti. Vara cilvēku masas vadīja uz pašiznīcināšanos.

Domājot par karu, nedrīkstam palaist garām indivīda faktoru. Vai spējam lielās vēsturiskās kolīzijās ieraudzīt cilvēku? Parasti skaitām: tik un tik miljoni nogalināti. Bet aiz katras kara stundas un minūtes slēpjas individuāli stāsti. Savā ziņā katrs cilvēks ir upuris, vienlaikus – līdzatbildīgs par notiekošo. Arī mēs šajā laikā.

Filma ir drāma. Tajā nav daudz dzīvi apliecinoša. Negribējām radīt maldus, ka karš var izrādīties tā vērts, lai karotu. Visi, kas apdzied karu, manuprāt, nepiedodami kļūdās. Ticība sabiedrības progresam caur karu pašu karu tieši izraisa. Veidojot filmu, likās svarīgi ieraudzīt mazo saitiņu – cilvēcību, ko indivīds spēj iznest karam cauri, lai pierādītu tā bezjēdzīgo vardarbīgumu.

Sanāk, ka filmā esat ieniris aukstasinīgajā kara statistikā, lai ieraudzītu nevis varoņus vai zaudētājus, bet cilvēkus ar kara savainotu iekšējo pasauli?
Upuri ir visi: ar fiziskajiem ievainojumiem, mentālajiem un arī tie, kuriem it kā nekādu ievainojumu nav, bet viņi visu laiku atradušies tepat blakus. Filmas galvenais varonis ir baltvācu kara ārsts. Jautājums – kā karš ir ievainojis viņu? No otras puses, viņš pats ar savu darbu ir veicinājis karu – tas ir ļoti svarīgs motīvs. 

Runājot par šodienas notikumiem pasaulē, aktīvi deldējam bēgļu tēmu, Krieviju. Tajā pašā laikā izslēdzam sevi kā dalībniekus un atbildīgos. Negribu, lai filma tiktu uztverta kā morāla pamācība mūsdienām. Tomēr jebkura vēsturiska filma savā veidā par tādu kļūst. Filmas ir kā projekcija no pagātnes, kas liek saprast – jā, tas viss attiecas arī uz mani!

Vai pētījāt vēstures materiālos – kā saprotu, stāsts par Pelnu sanatoriju nav gluži izdomāts…
Ideja saistīta ar mūsu ēras pirmo gadsimtu, [romiešu dzejnieka] Ovīdija izsūtīšanu no Romas uz nomaļu vietu pie Melnās jūras tagadējās Rumānijas teritorijā. Viņa vēlākajās poēmās atrodam pārsteidzošu atklājumu, ka viņš it kā spējis komunicēt ar vietējiem, tomēr juties pavisam vientuļš nesaprotamā pasaulē. Iespaidojoties no Ovīdija stāsta, radās ideja par baltvācu ārstu, kurš Pirmā pasaules kara laikā ierodas Latvijā, kad šeit bija austrumu frontes līnija. Ārsts vārdā Ulrihs sastop pacientus, kas dzīvo viņam svešā pasaulē.

Svešais kā neizprotamais, tāpēc biedējošais? Līdzīgi arī mūsdienās!
Pilnīgi noteikti. Kad mūs iemet jaunā esamības situācijā, vai esam gatavi sevi pārveidot, nākt pretī svešajam, vai ne. Scenāriju rakstot, palīdzēja Medicīnas vēstures muzeja pētniece Ieva Lībiete. Viņa pētījusi psihiatriskās aprūpes iestādes starpkaru periodā Latvijā, arī kara laikā. Atklājām, ka gandrīz viss, ko bijām izdomājuši scenārijā, saskan ar vēsturiskajiem pētījumiem. Vēl dramatiskāk – aprūpes iestādes kara laikā bija visneaizsargātākās. Cilvēki tajās tika iznīcināti – viņus pieveica paramilitāras bandas, arī slimības. Šajā karā visvairāk upuru bija no slimībām, bada. Kad faktu vēsture ienāca mūsu fantāzijā, bija bailīgi, bet tas bija arī ļoti svarīgi. Beigās izrādījās, ka pat mūsu ārstam ir [kara laika] prototips.

Kad domāju par 20. gadsimta sākumu un mūsu laiku, ir redzams, ka vara visu laiku izdara neatgriezeniskus lēmumus. Pirmkārt, nelielas provokācijas ved pie kara. Otrkārt, pretrunas starp elitēm ved pie dramatiskām sekām vienkāršajam cilvēkam. Bet – kur ir varas komunikācija ar šo cilvēku, viņa uzklausīšana? Nav. Vai Latvijā nav tāpat? Vara sevi ir izolējusi. Tā pastāv kā autonoms veidojums ar savām specifiskām attiecībām, ilūzijām. Kamēr sabiedrībai tiek dota viltota labklājības sajūta, tikmēr viss ir labi. Tikmēr uz eliti skatāmies kā kaut ko dīvainu, dažreiz lamājam, būtībā paliekot pilnīgi atrauti. Jautājums, kurā brīdī sabiedrība sakustas un «sāk iet varai virsū».

Vai jums ir kāds piemērs?
Valdības formēšanas mehānisms patlaban! Ministru prezidenta meklēšana. Viena no viltus frāzēm, ko dzirdam: protams, ar sabiedrības viedokli mēs rēķināmies! Taču viss liecina par pretējo. Ir varas intrigu pasaule, kurā kaut kādi cilvēki kaut ko lemj, un viņiem neinteresē sabiedrības viedoklis.

Vairāk nekā 20 gados Latvijā sacelšanās pret varu notikusi tikai vienu reizi. Nesen kāds vīrietis, pēc profesijas gids, kurš piedalījies janvāra notikumos [2009. gada grautiņos Vecrīgā], dokumentālā īsfimā stāstīja par procesu Marokā – rabatizāciju. 

Par cilvēkiem, kuri atsakās piedalīties sociālpolitiskajos procesos un aiziet prom tuksnesī. Vairākus gadus viņi dzīvo pilnīgā askēzē, bet ar savu atgriešanos sabiedrībā maina pasauli ap sevi. Savā ziņā [Vāgnera] Loengrīna, Dostojevska Idiota motīvs – pasaule, kāda tā ir apkārt naivajam, tīrajam cilvēkam, tāda vairs palikt nevar. 

Es domāju, Latvijā pietrūkst Idiotu un Loengrīnu. Kad nav spēcīga, tīra parauga, tumsonībai vieta atrodas vienmēr. Arī filmā tas ir svarīgs motīvs: neizbēgamības pieņemšana kā sava veida tumsonība, konformisms kā vienīgais izdzīvošanas veids.

Pirms kāda laika par mīļāko latviešu grāmatu tika atzīta Kārļa Skalbes pasaka Kaķīša dzirnavas. Pirmā pasaules kara sākumā, 1915. gadā Skalbe rakstīja kaismīgu uzsaukumu tautiešiem cīņai pret vāciem zem diženās Krievijas karoga. Vai nav dīvaini, kā vienā cilvēkā sadzīvoja tik atšķirīgas emocionālās faktūras?
Austrumeiropas valstu situācija bija īpatnēja – karš, lielvaru sagrāve, režīmu maiņa deva iespēju nodibināt savu valsti. Ja skatāmies vēsturiski, Pirmais pasaules karš turpinās visu starpkaru periodu un rezultējas Otrajā pasaules karā. Varam pat teikt, ka pirmais karš kaut kādā ziņā nav beidzies joprojām. Latvija 20. gadsimta pirmajā pusē tika dzemdināta caur karu, gan arī iznīcināta [40. gados] caur to pašu karu. Tātad runāt par patriotisko pienākumu karot… 

Protams, valsts aizstāvēšanas ideju mēs saprotam, galējā formā tā var būt arī karošana. Taču ar mūsu valsti patiesi ir tā, ka caur karu tā piedzima un caur karu gāja bojā. Ne tikai kaujās. Mēs zaudējām milzīgu daļu inteliģences. Tagad sūdzos, ka nav parauga – intelektuāla, emocionāla vilcējspēka, kas stāvētu pāri vienkāršai izdevīguma domāšanai un iedvesmotu, bet tas lielā mērā tika pazaudēts kara laikā. Tauta tika noplicināta.

Ja atceramies erchercoga Franča Ferdinanda nogalināšanu pirms Pirmā pasaules kara, varam domāt par to, ka jebkurai provokācijai mūsdienās, piemēram, tikko nogalinātiem diviem Ukrainas karavīriem Doņeckā vai Krievijas lidmašīnas notriekšanai Turcijā, ir potenciāls būt par «erchercoga slepkavību». Notikumi, kuri pēc mēroga varbūt nav tik lieli, spēj radīt vispārēju amoka skrējienu – nekā citādi atrisināt lietas nevar, tikai karojot! Kad kara manufaktūra ir iedarbināta, to nevar apstādināt.

Kāpēc neviena valsts toreiz neapstājās?
Vēsturnieki aizvien nav raduši skaidru atbildi. Pat tādi klasiķi kā Džons Kīgans, kurš sarakstīja episku darbu par Pirmo pasaules karu. Viena atbilde, liekas, slēpjas Normana Deivisa grāmatā Eiropas vēsture. Viņš saka – tas bija brīdis, kad pasaule sajuka prātā. Pirms gada Angela Merkele teica, ka Putins ir sajucis prātā, un tas rezonē ar vēsturi.

Galvenās lomas atveidotājs filmā ir vācu aktieris Ulrihs Matess, viņš iepriekš spēlējis galveno lomu filmā, kas uzņemta pēc 20. gadsimta klasiķa Roberta Mūzila romāna Cilvēks bez īpašībām. Zīmīgas sakritības ar jūsu filmā risinātajām tēmām.
Ar Ulrihu Matesu tikāmies Berlīnē, viņam iepatikās scenārijs. Šī ir mana pirmā īstā spēlfilma, tāpēc strādāt ar tāda līmeņa aktieri bija vērtīgi. Viņš būs arī Rīgā uz pirmizrādi, ir jau filmu noskatījies un sauc to par vienu no nozīmīgākajām savā profesionālajā pieredzē.

Vai vācietis Ulrihs zināja Latvijas vēsturi? Pastāstīja par savu ģimeni 20. gadsimta vēstures griežos?
Tāda saruna mums neiznāca. Vācijā un vispār Rietumeiropā raksturīgi, ka viņu apziņā pastāv tikai [Pirmā pasaules kara] rietumu fronte. Austrumu fronte asociējas ar lielu sajukumu: notiek revolūcija Krievijā, vairs nav skaidrs, ar ko karojam; pēkšņi arī Vācijā notiek revolūcija; nu karo nevis impērijas, bet neskaidri militārie veidojumi.

Jā, Rietumeiropā varbūt atceras tikai rietumu fronti, bet – vai tas nav saistīts arī ar to, ka pārāk maz paši turam godā savu strēlnieku stāstus no laika, kad Latvija iegāja neatkarīgas valsts fāzē? Vai pietiekami daudz runājam par Pirmā pasaules kara notikumiem Latvijā? Madonas novadpētniecības muzejā nesen apmeklēju izstādi, kas veltīta strēlnieku simtgadei. Kāds no viņiem Ziemassvētku kauju laikā rakstīja uz mājām vēstuli, kā Rīgā ēdis saldējumu. Visu laiku jau viņi neatradās ierakumos, palaida arī pa vienam uz pilsētu. Vēstule mani šokēja ar kara šausmīgo absurdu: varbūt viņu pēc divām dienām nošaus, jo sāksies Ziemassvētku kauju galvenā cīņa, bet pirms tam viņš kafejnīciņā Rīgā ir ēdis saldējumu… Viņš par to raksta savai meitenei.

Jauni cilvēki, daudziem bija ne vairāk par 17-19 gadiem.
Mans vectēvs kā jauns students nonāca Bermontiādē. Par dalību vēlāk tika apbalvots, ieguva zemes pleķīti Berģos. Būtu svarīgi katrā ģimenē runāt par to laiku – tā atklājas vēsturiskie stāsti.

Vai jūsu ģimenē ir runāts?
Man paveicās, vecāmamma bija superinteliģenta sieviete, dzimtas stāstus izstāstīja. Arī onkulis Guntars Ābols un tante Aina Nagobads-Ābols, kuri dzīvo Francijā, ir daudz stāstījuši. Stāstus vajag klausīties, kamēr nav par vēlu. Kara laikā ir svarīgi tālāk nodot cilvēcības saitiņas, bet miera laikā – gudrības saitiņas, lai būtu vienoti tajā, kas ar mūsu tautu noticis iepriekš.

Vēsturi, aiz kuras stāv dzīvi cilvēki, vara bieži nelietīgi izmanto savās interesēs. Tikai viens no daudzajiem piemēriem: mani šokēja Ivetas Grigules, neticami nekompetenta cilvēka, kurš tagad Latviju pārstāv Eiropas Parlamentā, kampaņa. Pirmo pasaules karu viņa izmantoja savās reklāmās, rādot bildes ar strēlniekiem. Totāls cinisms – varas dēļ apelēt pie cilvēku patrotiskajām jūtām.

Neko jau nedod, ka pāris reizes gadā sanākam kopā un ar patosu vicinām sarkanbaltsarkanos karogus. Svarīgi, kā un vai vispār valstiskumu piedzīvojam diendienā, piemēram, savā vēsturiskajā atmiņā. Bet mēs noticam viltus labklājībai – ka varam ērti dzīvot, un tas ir galvenais. Tajā brīdī pārstājam domāt.

Vai esat gatavs atklāti runāt par jautājumiem, kas Eiropas sabiedrībā kļuvuši kontroversiāli? Režisors Alvis Hermanis piedzīvoja pamatīgu kritiku, izsakoties par bēgļu uzņemšanu.
Poblēma ar viedokļiem ir tā, ka viegli ļaujam sev izdarīt radikālus secinājumus par jautājumiem, kuri prasa nopietnu iedziļināšanos. Kaut vai bēgļu jautājums. Tajā brīdī, kad par kaut ko esat «ļoti par» vai «ļoti pret», vienīgais, kas tiek veicināts, ir sabiedrības radikalizēšanās. Un varas labums, kas to veikli izmanto saviem mērķiem. Varbūt, pirms radikāli izteikties, labāk gadiņu pasēdēt bibliotēkā?

Vai nav bažu, ka arī jūsu filmu var izmantot?
Diskusijas tā izraisīs. Taču filmā ir daudz nosacītības, kas to padara sarežģītu – konteksti politiski vēsturiskā nozīmē nav tik plakani, lai izmantotu.

Man patīk, ka Nacionālais kino centrs pierādījis spēju būt neatkarīgs no varas uzstādījumiem. Ja iestātos situācija, ka valsts kā naudas devējs iejaucas, visiem kinoindustrijā strādājošajiem būtu jāpārtrauc filmēt – lai nenonāktu līdz slavenajam Ļeņina citātam, ka kino ir vissvarīgākā māksla un tā jāizmanto propagandas nolūkos. Ja rastos kaut nelielas indikācijas par iejaukšanos, jābūt kolektīvam lēmumam vairs nefilmēt. Nekādā gadījumā nebūt angažētiem.

Vai savā – Atmodas laika bērnu – paaudzē redzat šādu iekšējo stingrību?
Daudzi cilvēki ikdienas dzīvē to realizē. Taču elites līmenī gan ideāli pazuduši. Ir gadījuma cilvēki. Redzam, kas notiek ar dažiem jauniem politiķiem, kuri ienāk politikā, ticot godīgiem mērķiem. Viņi attopas situācijā, ka tur visiem nospļauties par viņu ideāliem. Pēc brīža nākas vai nu pielāgoties noteikumiem, vai paceltām rokām aiziet. Viens no tēliem, kas man ar to asociējas, ir bijušais finanšu ministrs Andris Vilks. Nevar šo cilvēku apvainot, ka viņam trūktu godaprāta. Ko sistēma izdarīja? Izstūma viņu.

Vai no vēstures ir iespējams mācīties?
Var – tāda ir mana gan kā vēsturnieka, gan filmu veidotāja pārliecība. Taču vēsturi nedrīkst ņemt kā instrumentu un izplatīt savu mācību. Tad jau esi ideologs.

Sekojot Anrī Bergsona domai – mēs atrodamies nepārtrauktā pasaules izmaiņu straumē. Neviens gadsimts nav līdzīgs citam, un vēturiski notikumi neatkārtojas tādās pašās formās. Katram ir tiesības novērot vēsturiskās līdzības, domāt par tām, bet nevajag pārvērst māņticības formās.

Manas doktora disertācijas tēma bija vēstures interpretācija filmās. Izvirzīju tēzi, ka nepieciešams radīt tādas vēsturiskas filmas, kurās uzsvērta nosacītība, stiliziācija, lai skatītājs tiktu pasargāts no domas, ka tas, ko viņš redz, ir pagātnes notikumu patiesā gaita. Vēlamais būtu, ka viņš pēc tam sāk interesēties, pētīt konkrēto vēstures posmu. Šajā ziņā man bija interesanti strādāt ar Pelnu sanatoriju. Paskatīties uz sava pētījuma tēzēm kā intelektuālu uzdevumu, risināmu kinovalodā.

Piecas izcilas filmas par Pirmo pasaules karu

Žans Renuārs. Lielā ilūzija (La Grande Illusion). 1937
Izcila kinomeditācija par Eiropas civilizācijas iepriekšējās kārtības sabrukumu. Līdzšinējais viedoklis, ka abās frontes līnijas pusēs cīnās džentelmeņi, izrādās tikai ilūzija.

Stenlijs Kubriks.  Slavas ceļi (Paths of Glory). 1957
Kubriks pierāda – kara absurds ir tajā, ka cilvēcība pēkšņi kļūst par sodāmu noziegumu un tos, kas atsakās nogalināt, gaida tribunāls.

Mihaels Haneke.  Baltā lente (Das weiße Band). 2009
Melnbaltā filma precīzi atveido pirmskara sabiedrības «iekšējo slimību», kas slēptā veidā veda pretī globālai traģēdijai.

Luiss Mailstouns. Rietumu frontē bez pārmaiņām (All Quiet on the Western Front). 1930
Remarka romāna episkā ekranizācija iemeta savus skatītājus tieši kaujas viducī, bet vēlāk kļuva par paraugu visām turpmākajām kara filmām.

Mario Moničelli. Lielais karš (La grande guerra). 1959
Jautrā komēdija parāda karaspēka ikdienu caur divu draugu smieklīgu pārpratumu virkni, galu galā tomēr atklājot, ka arī viņiem klāsies plāni.

CV

Dzimis 1980. gadā Rīgā
Absolvējis LU, doktora grāds vēstures zinātnē
Pasniedzējs Kultūras akadēmijā
2006. gads. Debijas filma Versija. LNO saņem kinobalvu Lielais Kristaps
2009. gads. Filma Valkyrie Limited festivālā Lielais Kristaps saņem FIPRESCI balvu kā gada labākā dokumentālā filma
2010. gads. Filma Pasaules skaņa saņem kinofestivālu Kameraton un Zlata Praga Grand Prix
2014. gads. Filma Escaping Riga par Jesaju Berlinu un Sergeju Eizenšteinu apceļo vairāk nekā 20 kinofestivālu oficiālo programmu. Grand Prix festivālā Historical Documentary Festival

Ir iesaka

Posted on janvāris 6, 2016 by - Kalendārs

Kultūras un izklaides notikumi

7. janvāris. KONCERTS PAREIZTICĪGO ZIEMASSVĒTKI DZINTARU KONCERTZĀLĒ. Programma, kurā uzstāsies Radio koris, aptvers krievu sakrālo kormūziku no 18. gadsimta līdz mūsdienām. To veidojis un diriģēs izcilais krievu komponists un diriģents Sergejs Jekimovs. Biļetes cena 7-20 €. Bilesuparadize.lv

No 7. janvāra. IZRĀDE. RUDENS SONĀTE JAUNĀ RĪGAS TEĀTRA MAZAJĀ ZĀLĒ. Izrāde veidota pēc Ingmara Bergmana filmas scenārija. Pianiste Šarlote meitas ģimenē tiek konfrontēta ar pagātni un gadu gaitā samilzušām attiecībām. Režisore Māra Ķimele, aktieri Baiba Broka, Inga Tropa, Liena Šmukste un Ģirts Krūmiņš. Biļetes cena 20 €. Jrt.lv

No 8. janvāra. IZSTĀDE. TVERAMĀ KUSTĪBA IZSTĀŽU ZĀLĒ ARSENĀLS. Eksperimentējot ar ikdienas lietām, dabas formām un struktūrām, priekšmetiem un telpas fragmentiem, mākslinieks Pēteris Sidars glezno, veido objektus un instalācijas. Lnmm.lv

11. janvāris. PASĀKUMS. NN NAKTS JAUNAJĀ RĪGAS TEĀTRĪ.Pirmo reizi tiks pasniegta teātra un kino kritiķa Normunda Naumaņa balva kritikā, pazīstami aktieri lasīs viņa esejas, būs Vladislava Nastavševa klavieru improvizācijas. Notiks saruna ar režisoru Alvi Hermani un kritiķiem, būs Shipsea uzstāšanās. Izpārdots. Jrt.lv

Kinojaunumi

Posted on janvāris 6, 2016 by - Kino

 


oooo Pavisam Jaunā derība / Le tout nouveau testament. Jauna svēto rakstu derība kā bestsellers un Dievs kā nīgrs vecis no Briseles – tās ir tikai dažas no komēdijas sulīgajām pikantērijām. Pusdulla, taču izdevusies ironija ne tikai par reliģiju, bet arī par cilvēciskās dabas untumiem. Nominēta Zelta globusam labākās ārzemju filmas kategorijā. Splendid Palace no 8. janvāra.

ooo Labais dinozaurs / The Good Dinosaur. Pixar filma, lai arī palikusi spožās «laikabiedres» Prāta spēles ēnā, ir nostrādāts piedzīvojumu un draudzības stāsts labā animācijā. Nesamezglots, naivi sirsnīgs sižets un atšķirībā no Prāta spēlēm tēmēta tieši bērnu publikai, ar pārmērībām un jēlībām nekaitinot arī pieaugušos.  Kino no 8. janvāra.

ooc Mežs / The Forest. Baisene, kas uz ekrāniem atsauc bēdīgi slaveno Aokigahara jeb «pašnāvību» mežu Fudzi kalna pakājē; atcerieties, tur noritēja arī nesenā Gasa van Santa filma The Sea of Trees. Laba augsne spoku stāstam vai sagurusi klišeja – spriediet paši. Taču filmā ir kas tīkams – pazudušo māsu meklējošas sievietes un pašas māsas dubultlomā rosās Troņu spēļu zvaigzne Natālija Dormere. Kino no 8. janvāra.

oo Siržu lauzēja – Parīzes padauza / Connasse, princesse des coeurs. Lai arī franču TV šovos roku iemēģinājušais režisoru tandēms Eloīza Langa un Noēmija Salio uzsver, ka viņu komēdija neesot nekāds Borats, līdzības ir uzkrītošas. Galvenās varones ālēšanās, lūkojot «apprecēt» princi Hariju, ir izaicinoša, un liek skatītājam sarauties neērtībā. No 8. janvāra.

Franču animācijas filmu programma. Trīs animācijas filmas Ziemassvētku sajūtas paildzināšanai. Programmu vērts apmeklēt Žaka Remī Žirēra smalkās animācijas Zēns ar zvārgulīti (L’enfant au grelot) dēļ – nevainojami uzzīmētais stāsts par kāda pastnieka atrastu bāreni un viņa dzīvesstāsta izzināšanu ir patiesi aizkustinošs. Kinoteātrī KSuns 9. janvārī plkst. 12, 10. janvārī plkst. 14. Bērniem un vecākiem ieeja brīva; pieteikšanās – [email protected].

Jaunākās grāmatas

Posted on janvāris 6, 2016 by - Grāmata

 


ROMĀNS. KRISS HARISONS. NEPRĀTĪGI  IEMĪLĒJIES. IZDEVNIECĪBA BAIBABOOKS. Kriss ir austrālietis, kurš daudz ceļo. Kaislīgas jūtas aizved viņu uz Itāliju. Sirsnīgs un asprātīgs ceļvedis ceļā uz mīlestību pret šo dienvidu valsti. Daudz dabas un itāļu virtuves aprakstu humora un asprātības mērcē. Apgāda cena 12,80 €.

KULTŪRVĒSTURE. RŪTA KAMINSKA. ANITA BISTERE. SAKRĀLĀS ARHITEKTŪRAS UN MĀKSLAS MANTOJUMS VĒSTURISKAJĀ KRĀSLAVAS RAJONĀ. IZDEVNIECĪBA NEPUTNS. 38 dažādu konfesiju dievnami. Īss ieskats to vēsturē, baznīcu ēku un mākslinieciski vērtīgā inventāra raksturojums. Mūsdienu fotogrāfijas un arī vēsturiski fotouzņēmumi, celtņu atspoguļojumi senos zīmējumos un akvareļos. Apgāda cena 9 €.

ROMĀNS. BOŽENA ŅEMCOVA. VECMĀMIŅA. IZDEVNIECĪBA PĒTERGAILIS. Viens no ievērojamākajiem čehu literatūras darbiem. Romānā attēlotā kņaze Katrīna Vilhelmīne bija pēdējā Kurzemes hercoga Pētera Bīrona meita un pirms vairāk nekā 200 gadiem staigāja pa Rundāles pils zālēm. Kad hercogam Pēterim nācās pamest Kurzemi, viņš izvēlējās čehu zemi. Apgāda cena 5,95 €.

Cilvēkizmēra apokalipses

Posted on janvāris 6, 2016 by - Grāmata

Septiņi attiecību stāsti, kuru varoņi baidās zaudēt vai iegūt mīlestību

Rakstniecei Ingai Žoludei pa prātam kosmiska vēriena kaislības, uz robežas starp dzīvi un nāvi, pasaules radīšanu un bojāeju. Rakstniecībā viņa pieteica sevi ar incesta tēmu romānā Siltā zeme (2008), Mierinājums Ādama kokam (2010) spēlējās ar Dantes Dievišķās komēdijas elles lokiem, bet Santa Biblia (2013) bija ceļojums, kura trillera cienīgajos notikumos paralēles var vilkt ar trīs Austrumu gudro ceļojumu pretim Jēzusbērna dzimšanai. 

Nupat iznākusī grāmata pārsteidz ne tikai ar lakonisko nosaukumu Stāsti, bet arī ar pieticību mērogos – tie ir attiecību stāsti, jūtu tuvplāni, kuros vai nu kāds baidās zaudēt mīlestību, vai baidās to iegūt. Cilvēki šādos brīžos ir smieklīgi, savtīgi un grūti vispārināmi. Un vispārsteidzošākais, ka Ingas Žoludes spalvai tik raksturīgais vēriens un aprakstīto jūtu kosmiskā jauda palikusi tā pati. Arī šajā krājumā katrs stāsts ir sava veida pasaules gals – tikai tāda cilvēkmērogu apokalipsīte, pasaules, kas dzimst vai iet bojā, cilvēkiem tiekoties un šķiroties. 

Grāmatā ir septiņi stāsti, to lakoniskie nosaukumi nepalīdz uzminēt saturu, drīzāk kalpo kā atslēgvārdi, kas rāda, cik dažādām jomām var būt piederīgas vārda iedarbinātās asociācijas.  

Enerģija ir stāsts par nepareizi samontēta vēja ģeneratora propelleru, kurš krītot iznīcina saimniecību un aptur satiksmi uz blakusesošās šosejas. Bet sākas viss ne jau ar vēja enerģiju, bet gan sievas dusmām pret dzīvības spara pamesto vīru. Lavīzes dusmas gluži kā iedarbināts motora mehānisms pāriet purpināšanā, ražo aizvien jaunu enerģiju, ierauj šajā viesulī visus mājā mītošos, līdz kļūmīgā enerģijas aprite iznīcina lauku sētas mikropasaulīti. Inga Žolude raksta ļoti vizuāli, lasītājs nedaudz var justies arī kā kinoskatītājs. Turpinot šo salīdzinājumu, stāstā Enerģija vārdu plūdums ir vibrējošs, it kā uzņemts ar Larsa fon Trīra kameru, to tricina savstarpējās jūtas un rakstītā enerģija. Stāstā Ķērpji rakstniece šo pašu prasmi nodemonstrē ar izsaukuma un jautājuma zīmju lietojumu, atraidītā lauleņa tēls šķiet kaitinošs un muļķīgs, taču, kad jūtu sadure izsmēlusi konfliktu, tikpat rotaļīgi šim pašam varonim tiek atjaunots cilvēka cienīgs runas veids.

Mati ir viens no maniem mīļākajiem stāstiem krājumā – par vīrieti, kuram jādzīvo starp dzīvi un nāvi, jo viņam ir divas sievas. Viena – mūža sieviete, sieva, bet vēzim nolemto slimnīcas palātā, otra – kucēndumja, bet dzīvības pilna. Viss šim vīram sanāk kaut kā nepareizi, taču tā ir tā atšķirība starp nāvi un izvēli dzīvot.

Stāstu varoņiem ir svešādi, labskanīgi vārdi, arī notiekošā laikmeta kontekstu brīžiem grūti saprast. Laika ritējuma drebelīgums, cilvēciskas kļūdīšanās iepriekšnolemtās klišejas, un tam pretim – patiesi būtiskā nemainīgais pamatīgums. Stāstā Pārgājiens trīs večuki dodas kopīgā pastaigā pa kalniem, viņus nesaista nekas cits kā tikai kopīgi nodzīvotais laiks un tie skeleti skapī, kurus lielā vecumā glabāt kļūst par grūtu. Šis stāsts nav par bēgļiem un civilizāciju bojāeju, taču tajā ir par visas dzīves cenu iemantotais iecietības pret kopīgiem trūkumiem viedums, ko man gribētos visiem novēlēt, atgriežoties pie mediju virsrakstu lasīšanas.

Inga Žolude, raksturojot jauno grāmatu, teikusi, ka viņu interesē rakstnieku radošo namu tēma, šajos namos bieži vien, lai izprovocētu mākslinieku radošai darbībai, tiek izdomāti kādi visai traki dzīvošanas nosacījumi. Kā stāstā Putekļi, kuru noteikumi paģēr sadarboties divu dažādu mūzu kalpiem, un savādā maģijā savijas abu savstarpējās attiecības ar nepieciešamību vēl arī radīt. Radīt darbu, kas dzīvos savu, patstāvīgu dzīvi, tiks nodots svešiem skatieniem. 

Ja atceraties, 2013. gada prozas lasījumos Inga Žolude uzvarēja ar stāstu, kurā bija aprakstīta vēl trakāka radošā nama iecere: stāsts bija par Rakstnieku nošaušanās namu. Arī šis stāsts ir grāmatā. Ja jums dzīvē viss ir apnicis, laipni lūgti pie mums radīt izcilāko māk-slas darbu savā mūžā un pēc tam noliktajā termiņā labprātīgi nošauties! Paradokss, bet prozas lasījumu balva uzvarētājam toreiz bija ceļazīme uz kādu lielisku rakstnieku namu. Paldies Dievam, Inga Žolude ir dzīva, un raksta tik labi kā vēl nekad.

Inga Žolude. Stāsti. Izdevniecība Dienas Grāmata. Apgāda cena 7,03 €.

Asinis nežēlo

Posted on janvāris 6, 2016 by - Recenzija

Tarantīno jaunākā filma Pretīgais 8nieks – Agatas Kristi motīvi un kičs 

Slepkavnieciski varmākas, rasisti, aukstasinīgi meļi un egoistiski divkoši – Kventina Tarantīno jaunākās filmas Pretīgais 8nieks galveno varoņu «oktets» smalki atbilst nosaukuma latviskojumā iekļautajam īpašības vārdam. Savukārt cits «astotnieks» (šī ir režisora 8. pilnmetrāžas filma) apzīmējumam atbilst ne mazāk cienīgi – stilizētas, pārbagātas vardarbības ainas nemainīgi ir Tarantīno darbu «dienaskārtībā». 

Šoreiz režisors ir īpaši dāsns, saturieties! Piešpricējot ciniskos dialogus, atraktīvās spēlītes ar kinoatsaucēm sanāk gluži vai «tipiska» Tarantīno filma, taču šoreiz drudžainā kinoentuziasta darbā jūtams neliels «iztrūkums» un ierasto, kinematogrāfiski bagāto asprātību vietā notiek knibināšanās ap autora iepriekšējiem darbiem – visuzkrītošāk Atsvabinātajā Džango redzētajiem motīviem. Hronoloģiski ietilpīgās (167-187 minūtes atkarībā no versijas) filmas gaitā nākas atcerēties Tarantīno paziņojumu par savlaicīgu aiziešanu pensijā un bailēm no radošās stagnācijas. 

Vēži kulītē

Lai arī vietumis dēvēta par vesternu, filma, kuras darbība noris 12 gadus pēc Amerikas pilsoņu kara, nav piederīga vienīgi šim žanram, kā revolveru šāviņu «simfonijas» iespaidā varētu šķist. Notikumi risinās divās slēgtās vidēs – karietē un puteņa izolētā veikaliņā Vaiomingas kalnos, kur kā vēži kulītē «samesti» cits par citu šaubīgāki tipi un arī pret naudas žūksni iemaināma noziedzniece – šķietams visu blēžu mērķis. 

Personāžu allaž aizdomu pilnā stīvēšanās klaustrofobiskajā vidē un slēptie nodomi brīžam uzkrītoši atgādina kādu Agatas Kristi romānu – Austrumu ekspresi vai kādu citu Puaro epizodi. Vienīgi Pretīgajā 8niekā viss, protams, notiek daudz nekrietnāk, asiņaināk un robustāk – galantuma vietā negaidīti seko sitiens pa degunu. 

Spītējot filmas izstieptībai, Tarantīno labu laiku nepagurstoši notur spriedzi, personāžu savstarpējās attiecības manipulējot tik aukstasinīgi, it kā stumdītu šaha figūras. Viņš bieži maina spēku pārsvaru, nebaidoties ar rokas mājienu visu pēkšņi aizmēzt pie velna. 

Pārsteigumu netrūkst, taču netrūkst arī vilšanās, galvenā – par salīdzinoši plakanajiem personāžiem, kuri, lai arī kolorīti, laika gaitā tomēr kļūst apnicīgi. Lai gan aktieru, it īpaši Tarantīno filmu «veterāna» Semjuela Lī Džeksona, Kurta Rasela un Dženiferas Džeisones Lī sniegums ir spožs un tēli izteiksmīgi, filmas beigās par viņu atveidotajiem varoņiem skatītājs ir gandrīz tikpat gudrs, kā bija sākumā.

Aizķeras, bet nekrīt

Taču, lai arī šī ir visjuceklīgākā un neveiklībām pilnākā Kventina Tarantīno filma, tā tomēr izceļas uz «regulārās» kinoplūsmas fona un ne jau tikai kliedzoši kičīgās vardarbības un izaicinošā politnekorektuma dēļ. Uzņemts Kolorādo plašumos uz platās 65 mm filmas ar objektīviem, kas izrakti no pusgadsimta dīkstāves, Tarantīno kinodarbs ir vizuāli krāšņs arī tad, ja to kinoteātrī, visticamāk, skatītāji redzēs projicētu digitālajā formātā, nevis uz tehniski prasīgās 70 mm filmas, kā režisors iecerējis.

 Jānovērtē arī tas, ka Tarantīno sadarbībai tomēr ir pielauzis leģendāro itāļu komponistu Enio Morikoni, kurš paziņoja, ka ar šo režisoru vairs nemūžam nestrādās, iebilstot pret savas mūzikas izmantojumu Atsvabinātajā Džango. Lentes pirmajos kadros – gleznieciski skaistās ainavās – Morikones mūzika spēlē galveno lomu, uz īsu brīdi atsaucot atmiņā kinoklasikas vērienu un pamatīgi kontrastējot ar šausmenei līdzīgo, piesmakušo finālu. 

Tas viss, protams, apzināti, jo, kā jau Tarantīno filmās pieklājas, viss ir pārdomāts līdz pēdējai mušiņai, taču šoreiz bez jaunas elpas.

oooc

Pretīgais 8nieks / The Hateful Eight. Rež. Kventins Tarantīno.