Pasaulē slavenais Pēteris Vasks pirms 70. dzimšanas dienas stāsta par savu mūziku un garīgumu, par komponistiem Arvo Pertu un Raimondu Paulu
Pēteris Vasks ir pasaulē pazīstamākais latviešu komponists. Viņa izdevēja Schott mājaslapā redzams, ka gandrīz katru otro dienu kaut kur pasaulē tiek atskaņoti viņa darbi, un šonedēļ tie skanēs ne tikai Latvijā jubilejas koncertos, bet arī Turcijā, Nīderlandē, Somijā un Serbijā. Viņa darbus atskaņojuši tādi slaveni mūziķi kā Kronos Quartet un čelliste Sola Gabeta, tos bieži gan Ziemeļamerikā, gan Eiropā izmanto baletu un modernās dejas uzvedumu veidošanai, un apmēram 50 Vaska kompozīcijas ierakstītas diskos, nereti pat vairākkārt.
Tiekamies ar Vasku savrupmājā klusā Pārdaugavas sānieliņā, kur viņš var katru dienu mierīgi strādāt, pa darbistabas logu skatoties, kā dārzā mainās gadalaiki.
Cik pavisam skaņdarbu esat uzrakstījis?
No tā brīža, kad 70. gadu sākumā sāku skaitīt, ir ap 150 dažādu opusu.
Kuri visbiežāk tiek atskaņoti?
Ļoti bieži skan skaņdarbi, kas rakstīti kamerorķestriem. Tie ir daudz fleksiblāki programmas izvēlē, jo lielie simfoniskie orķestri ir stipri konservatīvi. Viņiem pamatā vajag zināmās lietas, un ir jābūt diriģentam ar lielu pārliecību, ja grib kaut ko jaunu. Diezgan daudz skan mani instrumentālie koncerti. Tur nāk iniciatīva no interpretiem – gan abi čella koncerti, gan vijoles koncerts, gan Vox Amoris. Redzu, ka flautas koncerts skanēs Grieķijā un Spānijā. Spēlēs man pilnīgi nepazīstami mūziķi. Esmu priecīgs, ka mana mūzika skan. Ne jau tikai egocentrisma dēļ. Tajos darbos ielieku galveno vēstījumu, kuru gribu saviem laikabiedriem nodot. Ja kāds komponists stāsta, ka viņa mūziku neviens nesaprot un spēlēs tikai kaut kad nākotnē, tās ir muļķības. Tu raksti mūziku šobrīd, šeit, tu stāsti.
Jūs vienmēr esat mundrs un smaidīgs, bet jūsu mūzika bieži ir smaga, ar lielu patosu. Kā šīs divas lietas ir savienojamas?
Es rakstot neuzdrošinos nobeigt skaņdarbu [ar domu], ka nekas nebūs. Tā ir mana iekšējā pārliecība. Arī gandrīz visas mūsu tautas dziesmas ir minorā, arī līgo dziesmas ir minorā. Tā ir mūsu mentalitāte. Mažors man ir diezgan svešs. Varu pielikt pēdējo akordu mažorā, bet es mažoru nejūtu, man liekas, ka minorā ir daudz lielāks spēks. Tagad man ir tāds periods, kad liekas – ir palicis maz laika, un jāraksta tikai par gaismu un ticību. Drāmas un sarežģījumi – lai tie paliek.
Skaņdarbu beigas nav nomācošas, bet klausoties pārdzīvojums ir ļoti spēcīgs.
Jā, bet mūzikai ir jāizsit tevi no ikdienas, lai būtu pārdzīvojums. Galvenais – lai pēc tam nesabruktu, lai pēc tā pārdzīvojuma būtu garīga attīrīšanās.
Kā jūsu mūziku ietekmēja padomju laiki un politiskās pārmaiņas?
Tas bija galvenais jautājums, kad mēs 90. gadu sākumā beidzot tikām ārā no tās nolādētās impērijas un varējām braukt mazliet pasaulē. Visi prasīja – kā jūs tad rakstījāt mūziku, un kā jūs tagad rakstāt mūziku? It kā vajadzētu visam pilnīgi mainīties. Es vienmēr esmu teicis, ka es biju iekšēji brīvs un pilnīgi brīvi rakstīju mūziku tajā laikā, okupācijas gados, un es turpinu tā rakstīt.
Vai padomju gados nebija reizes, kad teica – to nespēlēs, jo tas ir pārāk formālistiski vai kā citādi ideoloģiski nepieņemami?
Nē, tie laiki bija garām. Tas bija privileģēts stāvoklis. Es savā mūzikā biju brīvs, tā bija mana brīvības sala, kas nebija citiem. Reālā dzīve bija baisa un kļuva aizvien briesmīgāka. Baltijas valstīs tomēr bija daudz lielāka radoša brīvība. Gan Maskavā, gan Ukrainā kontrole bija daudz trakāka. Mēs bijām it kā atdalīti no pārējas pasaules, bet tas nemaz nebija tik slikti, jo tu izveido savu muzikālo domāšanu. Kad beidzot bija iespēja dzirdēt visu to, par ko bija tikai kaut kur pa ausu galam kaut kas dzirdēts, diezgan bieži bija vilšanās, ka tā izslavētā Rietumu mūzika ir pārāk sausa, racionāla, izdomāta. Tur pietrūka dzīvības sulas. Mums mūzika bija arī eksistenciāls, būt vai nebūt [jautājums], tur iekšā bija garīga pretestība. Rietumos – komforts, intelektuāla skaņu rotaļa.
Kā karjeru ietekmēja tas, ka jūsu tēvs bija baptistu mācītājs?
Mani neuzņēma Latvijas konservatorijā, un es aizbraucu uz Lietuvu. Mēs bijām trešās šķiras cilvēki. Pirmā bija dižie krievzemieši, tad latvieši un tad [tie, kam] ir kaut kāda tāda biogrāfija. Tēvam atņēma tiesības būt par mācītāju. Mans brālis gribēja studēt jurisprudenci – kādas runas, pilnīgi izslēgts. Viņš kļuva par agronomu. Man arī teica – jūs neesat padomju cilvēks un pie mums nestudēsit. Pēc tam, kad izstudēju Viļņā, bija drusciņ labāk.
Es vienmēr esmu ļoti pateicīgs savam kompozīcijas profesoram Valentīnam Utkinam. Viņš bija no krievu dzimtas, kas ilgstoši dzīvoja Latvijā, ļoti bagātas, un kas visu zaudēja. Viņš bija katedras vadītājs, pateicoties viņam, es tiku konservatorijā, un visus studiju gadus viņš par saviem studentiem stāvēja un krita. 70. gadu beigās, 80. gadu sākumā arī kultūras funkcionāri tā kā pret režīmu klanījās, tomēr tajā pašā laikā kaut kas no tā latviešu gēna arī bija iekšā. Grūti izspriest, cik tur bija politiskā liekulību un cik [centieni] izturēt, saglabāt savu nacionālo identitāti. Latviešiem tas bija mazāk, lietuvieši darīja veiksmīgāk.
Tas, ka jūsu tēvs bija mācītājs, noteikti arī ietekmējis jūsu tematisko izvēli, jo ļoti daudziem darbiem ir reliģiska tematika.
Pilnīgi pareizi. Es baznīcā uzaugu.
Jūs vēl aizvien ejat baznīcā?
Diezgan reti. Man nav tādas iekšējas vajadzības. Bet visu bērnību pavadīju baznīcā, mums tur bija dzīvoklītis. Bija baznīcas koris, mana mamma dziedāja, es rakstīju viņai solodziesmas un [darbus] baznīcas korim. Kādu laiku es biju atgājis un tad atkal no deviņdesmitajiem sāku tam tuvoties. Cik laika vēl ir atlicis, neviens nezina, bet tajā laikā gribas lūgt. Lūgšana man ir garīgas mobilizācijas process – lai manas mūzikas klausītāji iekšēji sevi atver, lai neaizmirst, ka mēs visi esam mirstīgi, bet mūsu gars ir nemirstīgs. Ir sajūta, ka mēs par daudz remdeni dzīvojam. Bez ideāliem, bez ticības. Ja nav ticības, kā tu vari dzīvot?
Jūs neejat baznīcā, bet esat ticīgs?
Kad mēs vasarā no rīta ejam caur mežu, tas ir tāds dievkalpojums! Un dievkalpojums vakarā, kad tu skaties uz to radības brīnumu, uz miljardu zvaigžņu. Tur ir mana baznīca.
Jūs un igaunis Arvo Perts esat vispazīstamākie no mūsu reģiona komponistiem, un jums abiem reliģiskais elements ir ļoti spēcīgs.
Perts sākumā 60. gados bija īsts modernists. Pirmie darbi mani sajūsmināja, jo tie bija neparasti, negaidīti, spēka pilni. Bet es visu laiku jutu, ka Perta stipri modernajos opusos vienmēr bija garīgās vertikāles meklēšana. Tad viņš apklusa. Es runāju ar dažiem igauņu diriģentiem – kas ir noticis? Viņi teica: trakas lietas. Arvo ir galīgi sajucis, viņš ar tiem pareizticīgajiem kaut kā tur sasities. Viņi bija diezgan apmulsuši un domāja, ka tas ir aplami. Bet nē, viņš iznāca, attīrījās. Kas ir atšķirīgs – Arvo mūzika ir garīga arī tādā ziņā, ka viņam diezgan maz ir saites ar mūsu skaisto, bet grēcīgo zemi. Viņš ir diezgan askētisks. Man visu laiku ir šīs zemes sāpes un skaistums, un tad tas sapnis, tā garīgā vertikāle, bez kuras es nevaru iedomāties, ka cilvēks vispār ir cilvēks.
Jā kāds jums ārzemēs prasa par latviešu mūziku, par kuriem komponistiem stāstāt?
Ir diezgan bēdīgi, jo ir virkne lielmeistaru, kurus neviens nezina, arī šeit Latvijā. Jānis Ivanovs – viņam ir brīnišķīgi skaņdarbi, fantastiskas simfonijas. Tās nespēlē Latvijā – kā tad kaut kur citur? Lielisks komponists ir Artūrs Grīnups. Viņš samērā ātri uzrakstīja astoņas simfonijas un tad pēkšņi nobijās un apstājās, sāka daudz rakstīt kamermūziku. Tad uzrakstīja 9. simfoniju. Dienā, kad bija pirmatskaņojums, mēs viņu kapu kalniņā apglabājām.
Mazo valstu komponistiem ir skumjais liktenis, ka var būt izcili meistardarbi, bet tie gandrīz nekur netiek [spēlēti ārpus viņu valsts]. Ir diezgan daudz izcilu mūsu komponistu, par kuriem neviens pasaulē neuzzinās. Mūsu tik bezgalskaistā koru mūzika faktiski ir vairāk mūsu personīgai, iekšējai lietošanai. Es nezinu, vai kaut kur pasaulē var pārdot, piemēram, Emili Melngaili. Viņa mūzika ir tik skaista, bet tik dziļi mūsu, un visi teksti ir no folkloras. Lielais pavērsiens ir sācies pēc neatkarības atgūšanas, kad jaunā paaudze var ceļot, mācīties, veidot kontaktus un attiecības ar mūziķiem. Vienīgi sarežģī tas, ka viņi ir no mazas valsts, bet iespējas tomēr ir lielākas.
Ēriku Ešenvaldu daudz atskaņo ārzemēs.
Ir vēl viena svarīga lieta. Tu esi komponists, bet tajā pašā laikā tev pašam ir jābūt savu darbu popularizētājam. Ešenvalds arī šajā ziņā ir ļoti talantīgs. Viņš ir atradis nišu koru mūzikā, tā ir ļoti ejoša lieta, skaidrs, ka viņam būs fantastiski panākumi pasaulē. Ļoti labs ir Andris Dzenītis, bet viņš vairāk raksta simfoniskos darbus. Paldies Dievam, ka par viņu ir ieinteresējies [diriģents Karels Marks] Šišons. Nedomāju, ka viņa darbība šeit [kā Nacionālā simfoniskā orķestra galvenajam diriģentam] bija sevišķi izcila, bet Dzenīti viņš diriģē. Dzenītis iet smagāko, grūtāko ceļu, bet tur ir lielas, pozitīvas vērtības.
Varbūt Bostonas Simfoniskā orķestra galvenais diriģents Andris Nelsons varētu mums tādā ziņā palīdzēt?
Atšķirībā no igauņu un somu diriģentiem mūsējie ir diezgan kūtri pa šo līniju. Protams, ir argumenti, ka neviens to negrib, ka es nevaru ar varu [uzspiest], bet ir tāda līmeņa diriģenti, kas paši var noteikt, ko viņi diriģēs. Spilgts piemērs ir [igaunis] Nēme Jervi. Viņam bija tāds noteikums – ja viņu aicina, viņš atbild: jā, labi, bet es gribu nodiriģēt šo igauņu komponista skaņdarbu. Ja jūs to akceptējat, tad es braucu pie jums. Viņam tas ir pats par sevi saprotams, jo kas tad igauņu mūziku [popularizēs], ja ne viņi paši. Vai mums tas ir asinīs? Domāju, ka nav. Bet šeit uz vietas – visu cieņu. Liepājas orķestris vienmēr ir ļoti daudz darījis. Ar Nacionālo orķestri tagad izskatās labāk. Tad, kad brauca ārzemju diriģenti, viņiem tā bija tikai pieturas vieta, nevis kas vairāk.
Sapņoju – kāpēc tas pats Nelsons nevarētu nākt ar ideju vasarā savākt Latvijas studentus un izveidot simfonisko orķestri? Viņi varētu spēlēt mūsu mūziku un izcilus klasiskus gabalus un cilvēkus tā darīt tuvākus tādai mūzikai. Būtu daudz iespēju, ja sajūti to kā savu zemi un gribi tai labu darīt. Tāds piemērs ir Gidons Krēmers. Izveidot Kremerata Baltica bija viņa iniciatīva, un tā ir milzīga lieta, ko viņš izdarīja. Tie jaunie mūziķi visi tagad spēlē izcilos orķestros. Ir apbrīnojama Krēmera ieinteresētība tajā, lai skanētu Baltijas mūzika. Es arī vienmēr minu [Aleksandru] Antoņenko, mūsu izcilo varoņtenoru, kurš ļoti labprāt dzied latviešu vokālo liriku. Par viņu ir stāsts, kā leģenda. Pirms kādiem desmit gadiem viņam piezvana no Vīnes operas un saka – zini, mums ir saslimis tenors. Brauc izpalīdzi, [maksāsim] desmit tūkstošus par vienu vakaru.
Viņš saka – atvaino, veco zēn, man šovakar ir koncerts Susejas baznīcā. Esmu apsolījis, es nevaru piemānīt.
Jūs neesat daudz rakstījis Dziesmusvētkiem. Tas ir apzināti?
Man Dziesmusvētki vienmēr ir bijusi svēta lieta, un paldies Dievam, ka komunistu laikos viņi nesaprata, cik mums bija svarīgi saprast, ka tauta vēl ir un ka tā dzied. Man ir viena otra tiešām vienkārša dziesma, bet tās [kopkorim] ir par grūtu. Es nezinu, vai es nemāku. Es speciāli nepārdzīvoju, man nav tādu ambīciju vai sapņa – kaut manas dziesmas dziedātu 10 000 cilvēku. Man ir laimes sajūta par to, kā tauta iet uz tiem koncertiem, par to enerģētiku. Galvenais – lai mums būtu prāts neaiziet pa vieglākās pretestības ceļu, pa kuru esot aizgājuši lietuvieši. Viņi dziesmu svētkos dziedot tikai vienkāršas dziesmas, vēlams ar pavadījumu, gandrīz kā tāds liels pikniks. Iedomājies – tās dziesmas, kuras dziedāja pirms vairāk nekā simt gadiem, taču bija grūtas! Dārziņš, Vītols.
Un kas bija tie, kas dziedāja? Lauku meitas un puiši, fabrikas strādnieki. Kāda viņiem bija izglītība? Nekāda, bet viņi varēja nodziedāt. Ja tagad prasa pēc iespējas vienkāršāk, vienbalsīgi vai divbalsīgi, tad tie nav Dziesmusvētki.
Ko jūs domājat par Raimondu Paulu, kuram arī šogad apaļa jubileja?
Es vienkārši skatos un apbrīnoju. Viņš ir desmit gadus vecāks [par mani]. Viņa spējas vēl būt uz skatuves lieliskā formā ir piemērs mums visiem. Paldies Dievam, ka viņš arī pēdējā laikā neko daudz neizsakās par lietām, par kurām viņam nevajadzētu runāt. Viņa retorika par politiku bija tāda stipri prokrieviska, man tā likās. Tas ir diezgan traki, jo tauta jau uz to skatās.
Kā vērtējat viņa mūziku?
Kad biju jaunāks, biju krietni skeptiskāks pret to, ko viņš rakstīja. Es uzskatīju, ka tautas gaumi vajag celt, nevis tai izpatikt un atdoties. Bet faktiski tā vairs nedomāju, un viņa mūzika arī ir mainījusies. Viņš ir kaut kur trāpījis. Tauta viņu mīl, tās skaņas ir tādas, kas ir vajadzīgas. Mēs varam būt tikai lepni, ka ir tāds stiprs vīrs.
Jūs arī savulaik diezgan bieži parakstījāt dažādas vēstules par politiskiem jautājumiem, bet pēdējā laikā neesat par tiem sevišķi izteicies. Vai tas nozīmē, ka viss ir kārtībā?
Es, protams, visam sekoju, tā ir mūsu zeme un mūsu valsts. Nekad neesmu sapratis – mums ir vissliktākie rādītāji Baltijas valstu starpā tur un tur, un tur, un mēs to vienkārši pieņemam, ka tā tas ir. Mūsu politikā pietrūkst vizionāru, kas cīnās par lielākiem mērķiem, lai mēs nebūtu pēdējie, lai nebūtu starp vissliktākajiem dzimstības rādītājiem. Man arī liekas nožēlojami, ka viss tā veidots, it kā mēs esam nākuši šajā pasaulē, lai atpūstos, lai izklaidētos. Kur ir tās runas, ka mums ir vispirms forši radoši jāstrādā, un tikai tad vari atpūsties un izklaidēties?
Jūs rakstāt mūziku pie rakstāmpults, stāvot kājās. Tas tagad skaitās veselīgi un stilīgi. Kad jūs sākāt to darīt?
Tas bija tad, kad mēs ievācamies šeit, [Pārdaugavas mājā], 2000. gadā.
Jūs ejat laikam pa priekšu.
Vienkārši sēdēšana nogalina, sabojā stāju. Pie klavierēm es sēžu, bet rakstu darbus kājās. Man vispār arī patīk, ka muzicē kājās stāvot. Izcilais stīgu kvartets Artemis stāv kājās. Tas dod ļoti daudz ko. Es arī eju uz sporta klubu un sportoju, ļoti daudz staigāju kājām. Uzskatu, ka ķermenim ir jābūt tādā formā, lai tu labi justos. Nevar tikai domāt un sapņot, jābūt fiziski aktīvam.
Bieži uz koncertiem ejat džemperī. Jums ir principiāli iebildumi pret žaketēm?
Jā. Es ciest nevaru. Man ir sajūta, ka uzvalks ir gandrīz kā formas tērps. Tāpēc es dabīgi jūtos džinsu biksēs un džemperī.
5 nepelnīti maz atskaņoti latviešu komponistu darbi
Alfrēds Kalniņš. Mana Dzimtene. Brīnumskaista simfoniska miniatūra, īsta latviskuma pērle.
Jānis Ivanovs. 8. simfonija. Sajūt Latvijas sāpi un mīlestību pret dzimto zemi, rakstīta 1958. gadā.
Marģers Zariņš. Concerto grosso klavierēm, klavesīnam un orķestrim. Pozitīva enerģija, daudz asprātības, humora.
Artūrs Grīnups. 9. simfonija. Komponista pēdējā, liktenīga simfonija. Kompakta, intensīva, ar noslēpumu izskaņā.
Pēteris Plakidis. Mūzika klavierēm, timpāniem un stīgu instrumentiem. Pilnīgi jauns un negaidīts darbs 60. gadu vidū.
CV
Dzimis 1946. gada 16. aprīlī Aizputē
1970. gadā absolvē Lietuvas konservatoriju, kur studē kontrabasa spēli
1978. gadā absolvē Latvijas Mūzikas akadēmijas kompozīcijas klasi
Trīs reizes saņēmis Lielo mūzikas balvu
Vaska darbus regulāri atskaņo visā pasaulē
