…un sēņotne aug

Mārtiņš Eihe iestudējis Smaržo sēnes pārliecībā, ka teātris ir sociāla māksla un varbūt pat spēj kaut ko mainīt

Nu jau teātri izziņojuši pēdējās pirmizrādes un sezonai redzams gals. Tāpēc, raugoties uz visa teātra gada kontekstu, šoreiz gribu atgādināt par izrādi, kas man liekas ļoti nozīmīga, bet ko var pagūt ieraudzīt vairs tikai vienu reizi – 5. maijā. Mārtiņa Eihes Valmieras teātrī iestudētā Gunāra Priedes luga Smaržo sēnes (sacerēta 1967. gadā) man liekas skaidrs un principiāls mākslinieka vēstījums: sporas, kas izkaisītas turpat pirms piecdesmit gadiem, ir dzīvotspējīgas joprojām, un micēlijs, zem sūnām paslēpies, ir, oi, oi, oi, cik sazarots.

Mārtiņš Eihe ir viens no nedaudzajiem šābrīža režisoriem, kas mierīgā spītībā turas pie pārliecības, ka teātris ir sociāli un varbūt pat politiski nozīmīga māksla, kuras uzdevums ir regulāri atgādināt un analizēt nepatīkamas lietas. Kaut vai to, no kurienes aug kājas mūsu šīsdienas neizlēmības, pussolīšu un «grābekļu» politikai. Eihe ik pa laikam atgriežas pie padomju laika dramaturģijas, un šī ir jau ceturtā Gunāra Priedes luga viņa režijā. Pirms tam bija studiju darbs Udmurtijas vijolīte, Zilā (2005) un Trīspadsmitā ar nosaukumu Citi balti krekli (2009) Liepājas teātrī – visas lugas, ja tā padomā, par ērtībām un kompromisiem, kuri to dēļ jāuzņemas. Jau tad režisors visai radikāli iejaucās lugas tekstā, teiksim, Zilajā izķeksēja slēptās dziņas un lika varoņiem tiešā tekstā tajās atzīties. 

Šoreiz liekas, ka režisoru vairāk par pašu lugu interesējuši notikumi ap to. Proti, vienīgā padomju laikos izrādīšanai aizliegtā luga salikta kopā ar protokoliem par tās apspriešanu Rakstnieku savienībā: vispirms izskan kolēģu prieks par labi uzrakstītu un aktuālu darbu, pēc tam – jau partijas priekšnieku klātbūtnē – parādās piesardzīga atkāpšanās, izvairīgi formulējumi vai nepiedalīšanās kā vienīgā iespējamā daudzmaz godīgas attieksmes izpausme.