Simpsonu scenārists un producents Maiks Reiss par slavenā raidījuma tapšanu un veiksmes formulu
Lai gan viņi ir pasaules TV zvaigznes, žurnālistiem nekad nebūs iespējas intervēt Homēru, Bārtu vai Līzu Simpsonus. Multfilmu varoņi var izdarīt neiespējamo, bet tikai ekrānā. Taču nesen Rīgā bija iespēja parunāt ar vienu no cilvēkiem, kas kopš pirmsākumiem piedalījies fantastiski sekmīgā seriāla Simpsoni radīšanā. Maiks Reiss (Mike Reiss) jau 1989. gadā strādājis par Simpsonu scenāristu, pēc tam kļuvis arī par animācijas seriāla līdzproducentu.
Viņš pēc Nacionālā kino centra ielūguma ieradās Latvijā, lai iepazītos ar mūsu kinoindustrijas iespējām, un ar vienu parādīšanos Latvijas televīzijas ziņās piesaistīja tik lielu interesi, ka pirms mūsu intervijas Reisu uz ielas Vecrīgā uzrunāja kāda ģimene – viņš taču ir no Simpsoniem! – un lūdza iespēju kopā nofotografēties.
Kāpēc Simpsoni ir tik populāri ne tikai ASV, bet visā pasaulē?
Uzreiz jums teikšu – man nav ne jausmas. Pagājušajā mēnesī biju Indijā, kur Simpsoni parādījās diezgan vēlu. Seriāls citur bija redzams jau 18 gadus, kad viņi to sāka skatīties. Tagad viņi ir pilnīgi traki ar Simpsoniem. Bolīvijā ir daudz nabadzīgu zemnieku un kalnos dzīvojošu indiāņu, un viņi tur ir apsēstāki ar Simpsoniem nekā jebkurā citā vietā, kur esmu bijis. Ko bolīvieši no tā iegūst? Es nezinu. Mēs – TV seriāla radītāji – nedomājām pat par to, vai tas patiks cilvēkiem Losandželosā. Mēs vienkārši cenšamies paši sevi uzjautrināt. Tiesa, man ir viena teorija… Lai gan visas teorijas patiesībā ir muļķības. Tomēr varbūt Austrumeiropā, kur seriāls ir ļoti populārs, cilvēki tā nihilismu uztver pārāk tieši un saka: jā, tāda tiešām ir mūsu dzīve.
Mēs to rakstām kā komēdiju – ka visi policisti ir korumpēti, skolas nekam neder, politiķi ņem kukuļus. Dažās valstīs tā ir cilvēku īstā dzīve.
Vai ir kādas valstis, kur Simpsoni nav populāri?
Vienīgi Japāna. Tas izplatītājus padara vai trakus, viņi nevar iekarot japāņu tirgu. Tas ir pasaulē lielākais tirgus, kurā cilvēki Simpsonus vienkārši nesaprot. Es [izplatītājiem] saku: jūs neesat Napoleons vai Aleksandrs Lielais, Simpsoniem nav jāiekaro pasaule. Tomēr viņi ļoti gribētu tur būt. Esmu redzējis japāņu komēdijas, es tās pilnīgi nesaprotu.
Man stāsta, ka Simpsonu filma Japānā izgāzās daļēji tāpēc, ka cilvēki baidās smieties. Ja viņi smejas un neviens cits nesmejas, tad viņi zaudē seju. Tādu tirgu nevar iekarot.
Simpsoni bijuši ēterā neticami ilgi. Vai plānojat ar laiku tos pārtraukt?
Nav tāda plāna. Ik pa pieciem gadiem runājam, ka nu būtu laiks beigt. Tā teicām pēc 20. sezonas, sevišķi pēc 25. sezonas. Tagad tuvojamies trīsdesmitajai. Pagāja ilgs laiks, līdz sapratu, kāpēc raidījums turpinās. Nevienam nebija labas versijas, bet tad man pielēca – visi sekmīgi raidījumi tik ilgi turpinātos, ja dzīvajiem aktieriem tie vienkārši neapniktu. Viņiem kļūst garlaicīgi.
Tas ir vienīgais iemesls, kāpēc tika pārtraukts Seinfeld vai Cheers. Savukārt animācijas sērijas turpinās mūžīgi. Pat nerunājot par mums – South Park ir ēterā jau 18 gadus, Family Guy – 14.
Kā jūs spējat būt joprojām radoši un oriģināli? Kā varat turpināt izdomāt jaunus sižetus tiem pašiem tēliem?
Tas mūsu darbā ir vissarežģītākais uzdevums. Ne tik daudz joku rakstīšana, cik atrast sižetu, kuru līdz šim neesam izmantojuši. Bieži vien tas liek mums ielīst pavisam dīvainos dzīves nostūros, jo par tiem agrāk neesam taisījuši sēriju. Ja atkārtojamies, tad fani mūs sāk bombardēt ar pārmetumiem, jo ir daudzi apmāti skatītāji.
Par kādu sēriju reiz fans mūsu mājaslapā norādīja, ka to pašu sižetu esam izmantojuši pirms četrpadsmit gadiem. Bet rakstītājam pašam bija divpadsmit gadu! Puis, neesi tik augstprātīgs, tas pat nebija tavas dzīves laikā!
Jūs esat strādājis Simpsonos kopš pašiem pirmsākumiem. Vai pašam neapnīk?
Es [pie šī šova] strādāju tikai vienu dienu nedēļā. Visi rakstnieki izvēlas, cik daudz strādās. Tas nav saistīts ar to, cik viņiem ir laika, bet ar to, cik viņi jūtas radoši. Ir cilvēki, kas strādā divas dienas nedēļā, citi – četras. Viss atkarīgs no tā, cik viņi paši jūtas spējīgi raidījumam kaut ko dot. Tas, ka es tur strādāju tikai vienu dienu nedēļā, neko labu par mani neliecina, bet pirmos četrus piecus gadus es strādāju apmēram simt stundu nedēļā. Tam vajadzēja būt lieliskākajam manas dzīves darbam, bet raidījuma producēšana gandrīz izvērtās par visnelaimīgāko.
Mums ir ļoti daudz scenāristu – gandrīz tikpat daudz, cik ir raidījumu gadā. Tāpēc katram scenāristam ir jāuzraksta tikai viena laba sērija, viena lieliska ideja gadā.
Kā top viena sērija?
No pirmās versijas līdz tam, kas aiziet ēterā, sākotnējais sižets tiek pārrakstīts astoņas reizes no sākuma līdz galam. Tas dramatiski mainās pirmajās reizēs, bet pat tad, kad saņemam animāciju no Korejas, mēs turpinām pārrakstīt. Uzlabojam līdz pat piecpadsmit jokus vai tekstus, izmetam kādas ainas. Pat ja tu esi uzrakstījis lielisku Simpsonu sērijas pirmo variantu, 80% būs izmainīti līdz brīdim, kad tas parādās ēterā. Mēs arī lasām sižetu uzaicinātai publikai – visiem producentiem, viņu draugiem un palīgiem. Sanāk ap 60-70 cilvēku. Klausāmies, par ko cilvēki smejas. Tas ir pavisam traks process, jo mēs nolasām priekšā arī vizuālos jokus. Paturam to, par ko smejas.
Kura ir jūsu mīļākā sērija?
Pie Simpsoniem esmu strādājis visās sezonās, izņemot divas. Tās man šķiet lieliskas, un man sev jājautā – varbūt es faktiski raidījumu gremdēju? Tās ir vienīgās divas sezonas, kuras skatoties, varu būt pārsteigts. Viena sērija man sevišķi patīk, kad Līza atrod eņģeļa kaulus. Tajā redzamas tēmas, kas Simpsoniem padodas vislabāk. Tā bija par teoloģiju, par ticību un agnosticismu. Par tādiem tematiem animācijas filmās parasti nerunā.
Simpsonos ļoti bieži parādās temati, kurus var saprast tikai pieaugušie, taču arī bērniem patīk tos skatīties. Kā jūs spējat sarakstīt tik inteliģentus materiālus, kuri patīk arī septiņgadniekiem?
Bērniem patīk jebkuras animācijas. Rakstot sižetus, mēs par bērniem vispār nedomājam. Kad raidījums sākās, visi bijām ļoti jauni, nevienam nebija bērnu, šķiet, visi bija neprecēti. Tāpēc par bērniem vispār nedomājām. Ir joki, kas patīk bērniem, taču viņi nesaprot 80% no raidījuma komiskuma. Kad es biju jauns, bija tāda multfilma Rocky and Bullwinkle, kurā bija daudz politisku vai grūti saprotamu joku. Man kā bērnam raidījums ļoti patika, kaut arī zināju, ka daļu joku es nespēju saprast. Tas mani intriģēja.
Simpsoni droši vien daudzus cilvēkus ir arī aizvainojuši.
Nē. Visi gan tā domā. Man priekšlasījumā Rīgā jautāja, kas ir lielākais ar Simpsoniem saistītais konflikts. Man bija grūti atbildēt. Kad raidījums parādījās 1989. gadā, tas bija skandalozs. Tā laika prezidents Džordžs Bušs vecākais to nosodīja, viņa sieva Barbara to nosodīja, Nacionālā Baznīcu padome to nosodīja. Jebkurš, kuru Simpsoni aizvainoja, pārstāja to skatīties 1990. gadā, un kopš tam neesam saņēmuši nekādas sūdzības. Mums nesūta naidpilnas vēstules. Jau no paša sākuma bija skaidrs, kas mēs esam.
Jūs ļoti bieži izsmejat raidorganizāciju Fox, kuras kanālos parādās Simpsoni. Vai viņi neapvainojas?
Nē. Cepuri nost, tas nekad viņus nav satraucis. Šķiet, viņiem tas ļoti patīk. [Fox īpašnieks] Ruperts Mērdoks ir bijis raidījuma viesis, un mēs viņu pazemojām. Daļēji tas ir vienkārši godbijības trūkums, vēlme nedaudz iekost rokā, kas mūs baro, bet daļēji tāpēc, ka mēs tiešām nepiekrītam Fox politiskajai līnijai. Cilvēki prasa – kā Fox var atbalstīt to, ko jūs darāt savā raidījumā? Taču jautājumu var apgriezt arī otrādi – kāpēc mēs esam gatavi strādāt šajā ultralabējā organizācijā? Taču mēs esam gatavi ņemt viņu naudu, un viņi ir gatavi [ar mums pelnīt].
Daudzi slaveni cilvēki ir parādījušies Simpsonos. Ar kuriem jums visvairāk patika strādāt, ar kuriem ne?
Man nevajadzētu runāt par viesiem, kuri man nepatika, bet tie ir tikai trīs cilvēki no trijiem simtiem. (Simpsonu sižetos bieži parādās pazīstami cilvēki, kuri paši sevi ierunājuši – red.) Visi citi ir bijuši īsta bauda, ļoti patīkami. Viņi ir sajūsmināti par iespēju piedalīties šajā šovā, un to ir ļoti viegli izdarīt. Viņi var ierasties, kad vien viņiem ir ērti, mēs pat esam gatavi aizbraukt pie viņiem uz mājām, lai veiktu ierakstu. [Basketbolistu] Maģisko Džonsonu ierakstīja viņa mašīnā. Tas ir ļoti viegls darbiņš, un tad viņi kļūst par savu bērnu varoņiem. Turklāt mums ir bijis tik daudz slavenu viesu, ka daži cilvēki jūtas pat aizskarti, ja nav tikuši uzaicināti.
Tagad cilvēki vecās sērijās atrod pārsteidzošas prognozes par nākotni, piemēram, pirms sešpadsmit gadiem Simpsoni jau runāja par ASV prezidentu Trampu.
Esmu redzējis sarakstu ar kādām desmit lietām, kuras Simpsoni ir paredzējuši. Senais joks par Trampu ir fantastisks, jo mēs vienkārši sēdējām un domājām – kas ir visstulbākā lieta, kas varētu notikt?
Ja dzīve sāk atdarināt Simpsonus…
Nesen kāds no mūsu rakstniekiem teica, ka šādas lietas ir neizbēgamas, ja raidījums ir bijis ēterā bezgalīgi. Simpsoni ir kļuvuši par mērkaķi pie rakstāmmašīnas, [kas neierobežotā laikā uzraksta visus iespējamos tekstus].
Vai esat apmierināti ar Simpsonu filmu?
Man ir prieks, ka cilvēkiem patika, bet tas bija ļoti smags darbs. Mēs to negribējām taisīt. Jau kopš otrās sezonas Fox teica, ka cilvēki grib redzēt Simpsonu filmu, bet scenāristi pretojās. Prasījām – ko vēl varam skatītājiem dot, ko viņi jau nesaņem pa brīvu katru nedēļu televīzijā? Kāda jēga filmai? Spiediens panākt labu rezultātu bija milzīgs. Kad beidzot filma nāca klajā, kritiķi bija laimīgi, un publika bija laimīga, bet mēs bijām vienkārši atviegloti, ka tā nebija izgāšanās. Tas bija pirms desmit gadiem, un neviens no mums nesaka – darīsim to vēlreiz.
Tātad vēl vienas Simpsonu filmas nebūs?
Man ir sajūta, ka agri vai vēlu būs vēl viena. Man šķiet, plāns varētu būt uztaisīt filmu divus vai piecus gadus pēc seriāla beigšanas, taču Simpsoni turpina parādīties ēterā.
Kā jūs kļuvāt par komēdiju raidījumu scenāristu?
Man vienkārši tas patika. Man nebija ne plānu, ne ambīciju. Vienmēr ir paticis rakstīt jocīgus stāstiņus. Es tos uzrakstīju, parādīju mammai un tad iemetu miskastē, jo man bija vienalga, vai kāds tos izlasīja. Augstskolā rakstīju humora izdevumam Harvard Lampoon, un kāds no žurnāla National Lampoon izlasīja manis rakstīto un piedāvāja darbu. Tad kāds Holivudā izlasīja manus darbus un uzaicināja uz turieni. Tā bija laimīgu sagadīšanos virkne.
Vai šādā veidā cilvēki kļūst par TV un filmu scenāristiem?
Man ir nedaudz kauns, jo daudzi ir mērķtiecīgāki par mani. Man bieži paveicās. Esmu par to domājis arī saistībā ar Latvijas centieniem attīstīt filmu industriju. Tas ir saistīts ar lielu darbu, ar kontaktu veidošanu un sevis reklamēšanu, bet arī ar veiksmīgu sagadīšanos. Latvijā varētu būtu lieliska animācijas studija. Rumānijā ir lieliska animācijas studija, bet tā radās tikai tāpēc, ka kāds animators, kuru es pazīstu, iemīlējās rumānietē. Viņi apprecējās, pārcēlās uz Rumāniju, viņam valsts ļoti patika, un viņš tur uztaisīja animācijas studiju. Es arī Simpsonos nonācu pilnīgas sagadīšanās rezultātā, kad divi draugi atteicās no piedāvājuma strādāt seriālā un ieteica vietā mani. Mums nevienu brīdi nelikās, ka tas būs sekmīgs.
Kad sapratāt, ka tas būs populārs?
Pēc pirmās pārraides mums bija atklāšanas ballīte. Tā notika boulinga centrā. Ballīti taisīja, cik vien lēti var, jo gaidas bija minimālas. Tad kāds ienāca ar žūksni recenziju, kuras bija parādījušās todien, un kritiķi rakstīja, ka televīzija ir izmainījusies uz visiem laikiem, šis būs leģendārs raidījums, kādu nekad līdz šim neesam redzējuši. Mēs apstulbām. Mums tas likās kā nenopietns vasaras darbiņš, bet kritiķi tajā kaut ko saskatīja. Nākamajā dienā, kad parādījās reitingi, izrādījās, ka pirmajam raidījumam bija augstākie reitingi Fox vēsturē.
Jūs esat iesaistījies arī daudzos citos animācijas projektos, gan TV raidījumos, gan filmā Ice Age. Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados animācija nīkuļoja, bet tagad atkal ir ļoti populāra. Kāpēc tā?
Parasti, ja notiek kaut kas ļoti liels, tam ir vairāk nekā tikai viens iemesls. Tajā pašā gadā, kad sākās Simpsoni, iznāca arī Mazā nāriņa. Disnejs, kas vairākus gadus bija taisījis ne sevišķi ievērojamas filmas, radīja jaunu klasisku filmu, kuru skatījās arī pieaugušie. Animācijai palīdz arī tas, ka auditorija tagad ir ļoti sadrumstalota. Ģimenes vairs kopā neskatās televīziju. Simpsoni ir iedarbīgi tāpēc, ka atšķirīgas auditorijas to skatās atšķirīgu iemeslu dēļ. Bērni skatās, jo tā ir multene. Vecāki tāpēc, ka tas ir jocīgi. Tīņi tāpēc, ka tur pasmejas par autoritātēm.
Ko citi var mācīties no Simpsonu sekmēm?
Ir jāatrod tādi cilvēki kā Simpsonu radītājs Mets Grēnings vai [Family Guy radītājs] Sets Makfarlēns, vai South Park izveidotāji, kuri ir oriģināli, nedomā par skatītājiem, bet rada tādas lietas, par kurām tu saki: o, tas ir jocīgi, man tas jāparāda draugiem. Nevajag censties kopēt citu formulas.
Neparasti talanti rada lietas tāpēc, ka vienkārši grib tās radīt – darīt to, kas viņiem liekas smieklīgi.
Vai jums ir bijusi iespēja noskatīties kādas latviešu animācijas filmas?
Jā, pēc manas prezentācijas šeit man parādīja vairāku filmu fragmentus (Reiņa Kalnaeļļa, Edmunda Jansona, Ivo Brieža, Vladimira Ļeščova, Indras Sproģes, Dzintara Zilbaloža u. c. darbus – red.). Man ļoti patika viss, ko redzēju, sevišķi vizuālais stils, kas katram ir unikāls.
Tā ir viena no grūtākajām lietām, ko atrast animācijā. Es pirms diviem gadiem uztaisīju Ziemassvētku raidījumu, kas balstījās vienā no manām bērnu grāmatām. Vissarežģītākais bija tas, ka es gribēju jaunu, oriģinālu vizuālu stilu, bet nevarēju to izskaidrot animatoriem.
Es šeit redzēju astoņus dažādus animācijas fragmentus, un katram bija savs stils, visi izskatījās lieliski un unikāli.
CV
Dzimis 1959. g. Konektikutas štatā ASV
Dzīvo Ņujorkā
Hārvarda Universitātē vadījis studentu humora izdevumu Harvard Lampoon
1989. gadā sācis strādāt par The Simpsons scenāristu, pēc tam arī par seriāla producentu
Par Simpsoniem saņēmis četras Emmy balvas
Piedalījies daudzu citu raidījumu un filmu veidošanā kā producents vai scenārists, tai skaitā Simpsonu filmā un trešajā Ledus laikmeta filmā
17 bērnu grāmatu autors
Nelieto mobilo telefonu
