Žurnāla rubrika: Kultūra

Kinojaunumi

 

Stārķi / Storks. Izklaides kinogabals par stārķiem, kas bērnu vietā nu piegādā gadžetus no internetveikala. Filma ir mazākiem bērniem draudzīga gan garuma, gan dinamiskā ritma un kolorīto tēlu dēļ, tomēr tajā pietrūkst kaut nelielas, taču izglītojošas pievienotās vērtības. Protams, uz pārspīlējumiem un trāpīgiem dialogiem, kā arī atjautīgiem gegiem balstīto labestīgo stāstu var uzlūkot kā pasaku, kas spēj aizkustināt gan bērnus, gan pieaugušos.  Kino no 30. septembra.

Mis Peregrīnas nams brīnumbērniem / Miss Peregrine’s Home for Peculiar Children. Šis režisora Tima Bērtona darbs – Rensoma Rigsa sarakstītā bestsellera ekranizācija –  neieguls atmiņā kā viens no režisora filmogrāfijas noslīpētākajiem stūrakmeņiem, tomēr tajā ir jūtams spēcīgs rokraksts, kas izgaismo Bērtona labestīgo interesi par citādo. Filmā iemūžinātie brīnumbērni ir iemantojuši vizuāli baisas aprises, taču jauneklīgais piedzīvojumu gars šo darbu padarīs interesantu, ja ne pašiem mazākajiem, tad gados jauniem skatītājiem noteikti.  Kino no 30. septembra.

Likteņzeme. Jāņa Ozoliņa-Ozola dokumentālā filma par kādas latviešu ģimenes atkalapvienošanos vairāk nekā pusgadsimtu pēc padomju okupācijas un represijām. Notikušā dramatisms ir sāpīgi pazīstams daudzām Latvijas ģimenēm, tomēr tikai ar apelēšanu pie šīs tēmas nepietiek, lai radītu labu kinodarbu. Filma atstāj nesavāktu iespaidu nemitīgās atkārtošanās dēļ, kā arī rada sajūtu, ka veidotāji apstājušies pie pašsaprotamām atziņām par piederību un asinsbalsi, – labs stāsts ir pazudis paviršā izpildījumā. Kino no 29. septembra.

 

Kur satiekas dullie daukas

Milzīga fiziskā un garīgā kapacitāte. Jūtu darbs, zvēra darbs! 
Tā apgāda Neputns galvenā redaktore Laima Slava raksturo režisora Alvja Hermaņa veikumu. Apgāds tikko izdevis divas viņa grāmatas

Viena – monumentāla Alvja Hermaņa izrāžu vizuālā dokumentācija, liela, smaga – 3,8 kilogrami. Otra – maza, viegliņa, demokrātiska arī cenas ziņā. Neputns tikko izdevis divas grāmatas par režisoru Alvi Hermani. Kā precizē apgāda galvenā redaktore Laima Slava, patiesībā trīs. Albumu Alvis Hermanis latviešu un angļu valodā un «Dienasgrāmatu» – viņa paša piezīmes. «Ir interesanti padzīvot otra cilvēka galvā, īpaši, ja interesē viņa darbs,» Laimai Slavai, kas ir albuma Alvis Hermanis sastādītāja un viena no pirmajām «Dienasgrāmatas» lasītājām, šis nav rutīnas projekts.

Futbola mača tiešraides vērošana Plāsido Domingo viesnīcas numurā pēc mēģinājuma operā La Scala, gatavošanās Josifa Brodska dzejas izrādei Mihaila Barišņikova vasaras mājā Dominikānā, Hamburgas Thalia Theater skandāla aizkulises un veselības problēmas, ar ko beigusies spriedze Hektora Berlioza Fausta nolādēšanas iestudēšanā Parīzes Bastīlijas operā… «Dienasgrāmatā» režisors ieskicē savas dzīves intensitāti viena gada laikā. Lielo atbildību un, jā, arī eksistenciālo vientulību.

Kāpēc tieši pašreiz iznāk šīs grāmatas, gluži kā kāda radošā posma noslēgumā? «Dienasgrāmatā» un arī intervijās Hermanis min, ka atkal grib vairāk uzmanības veltīt Latvijas publikai un JRT aktieriem.

Jā, tiešām iznāk, ka ir apzināti domāts par kopsavilkumu līdzšinējam dzīves posmam. Bet vēsture ir desmit gadus gara. Ideja, ka vajadzētu izdot Alvja Hermaņa darbu albumu, radās, kad bija iestudēts viņa lielais projekts Ledus Vācijā, Rūras triennālē. Tur bija ne tikai izrāde, bet arī instalācijas, ar objektiem piepildīta pamesta industriālā telpa. Varēja novērtēt, cik ļoti Alvja domāšana ir saistīta ar vizuālo mākslu. Ka viņš tikpat lielā mērā ir vizuālais mākslinieks kā teātra režisors. Vēl paspēju uzrunāt [kritiķi] Normundu Naumani. Viņš vienmēr ir rakstījis par Hermani. 

Liktenis bija lēmis citādi: no Normunda tekstus nesaņēmu. [Bijusī Dienas redaktore] Sarmīte Ēlerte no viņa recenzijām izveidoja izlasi. Izlēmām, ka Alvis grāmatā uzrakstīs konceptu katrai izrādei, to papildinās NN recenziju fragmenti, [kritiķes] Edītes Tišheizeres ievadteksts un Sarmītes Ēlertes intervija ar Hermani. Sarmīte ir bijusi visās Alvja izrādēs, ne tikai Latvijā, bet arī ārpusē. 

Gribējām paspēt uz Hermaņa 50 gadu jubileju, bet neizdevās. Pat nebija domāts, ka grāmata būs tik grandioza. Materiāls veidojās arvien apjomīgāks. Krāsas pamattonis, kas ir kā priekškars sadaļai par katru izrādi, ir speciāli pasūtīts, iejaukts Vācijā, viss ir mākslinieces Ineses Hofmanes pārdomāts. Liels [mecenāta] Jāņa Zuzāna ieguldījums: viņš entuziastiski teica: «Jā!» Zuzāns ir liels Hermaņa fans, brauc arī uz viņa izrādēm ārzemēs.

Kultūras cilvēkiem, kuriem interesē Hermaņa darbība, ir vajadzējis sekot viņam pa pēdām Eiropas opernamos un teātros.

Šajā grāmatā nav viss. Alvis teica – ņemsim izrādes, kuras ir vizuāli interesantākas. Četrdesmit trīs izrādes gan Latvijā, gan Eiropā. Grāmatas ievadā rakstu, ka šie attēli ir kā gleznas, kuras var skatīties atkal un atkal, atrodot dziļāku saturu. Atlase bija nopietna – tūkstošiem attēlu! Šķita svarīgi fotogrāfijās ieraudzīt izrāžu iekšējo dramaturģiju. 

Biju pārsteigta, kādu baudu sagādā šo attēlu skatīšanās. Tik daudz dzīvu jūtu, emociju un enerģijas! Ir izmantoti 23 autoru darbi: itāliešu, franču, vācu, austriešu, šveiciešu. Tik izcils vārds kā Georgs Soleks, Vīnes akcionistu performanču, Hermana Niča (Hermann Nitsch) ekstrēmo projektu dokumentētājs. Mūsu pašu pieredzējušie Jānis Deinats un Gints Mālderis.

Nodot atklātībai dienasgrāmatu – tā bija Hermaņa ideja?

Pagājušā gada rudenī, kad «lielajai» grāmatai jau bija iezīmējušās aprises, Alvis it kā starp citu ieminējās, ka esot domājis pats uzrakstīt par to, ko dara. Tas varētu būt kas ļoti vienkāršs, atsevišķa grāmata. Teicu – okei. Laiks gāja, un ziņu par to nebija, tāpēc biju pat pārsteigta, kad pavasarī Alvis saka – jā, viņš ir rakstījis, bet nezina, vai to var publicēt. Izlasīju, biju sajūsmā. Mani fascinē radošas personības. Viņas var būt pretrunīgas, vienā brīdī pateikt vienu, citā – pavisam ko citu. Bet tā jau ir – radoša personība nespēj būt vienkārši politkorekta, vienkāršota.

Hermanim piemīt tā brīnišķīgā īpašība – spontāni reaģējot, to vienmēr darīt godīgi. Ja viņš kļūdījies, ir spējis to atzīt. Protams, viņam vienmēr bijis raksturīgi provocēt cilvēkus ar savu viedokli, bet tas arī tāpēc, ka viņš to pasaka nelaipojot, tieši. Es to augsti vērtēju. Piegludinātie un pareizie viedokļi padara mūs par bezsejainu masu.

Kāpēc vārds «dienasgrāmata» ir pēdiņās?

Alvis saka – tā nav īsta dienasgrāmata, viņš rakstot zināja, ka kāds to lasīs. 

Hermanis dienasgrāmatas sākumā secina: katrai latviešu skolotājai ir bijis skaidrs, ka Dullais Dauka, kas devās aiz apvāršņa, gāja bojā, nevis uzkāpa uz kuģa un aizbrauca uz tālām zemēm. Vai, lasot dienasgrāmatu, radās lielāka izpratne, kāpēc viņš ir tik dulls?

Radās arvien lielāka apbrīna par to milzīgo darbu, ko viņš bijis spējīgs veikt, – kaut ko tik dažādu un grandiozu! Milzīga fiziskā un garīgā kapacitāte. Jūtu darbs, zvēra darbs! Viņš ir atradis vizuālos risinājumus mazbudžeta izrādēm tepat JRT. Bet tas, ko viņš paveic tad, kad ir doti līdzekļi, palīgi, brīvas rokas atraisīt savu fantāziju! Aizpildīt Parīzes Bastīlijas operas milzīgo skatuvi! Fausta nolādēšana Parīzē, manuprāt, ir viens no viņa spēcīgākajiem darbiem.

Provokatīvā Pakļaušanās iestudējuma sakarībā cilvēki sacīja: pietrūkst Normunda Naumaņa komentāra. Neputna albumā Hermanis un Naumanis atkal ir satikušies.

Kā man pietrūkst kritiķu recenzijās – domas pasviešana tālākam risinājumam, ko Normunds bija spējīgs izdarīt. Paskatīties uz režisora veikumu, pasauli atvērt jau ar citu skatu, likt domāt tālāk. Naumanis arī bija mākslinieks –  vārda mākslinieks, tā ir divu mākslinieku saruna. Varbūt šodien viņa recenzijās izlasām pat vairāk nekā tajā laikā, kad ātrumā tām paskrējām garām. 

Trusītis ar greizo balsi

Lieliskā Merila Strīpa «pasaulē sliktākās operdziedātājas» lomā

Nosaukumā minētais «trusītis» ir filmas titulvarone, septiņdesmit sešus gadus vecā Florense Fostere-Dženkinsa – smalka 20. gadsimta sākuma Ņujorkas sabiedrības dāma, dedzīga mūzikas mecenāte un nesatricināmi entuziastiska «operdziedātāja». Par Trusīti viņu mīļi dēvēja dzīvesbiedrs Senklērs Beifīlds – caurkritis britu aktieris, kāda augstmaņa ārlaulības atvase. 

Britu režisors Stīvens Frīrss Dženkinsas pēdējā mūža gada notikumus iemūžinājis filmā, kas ir krāšņs mikslis starp traģēdiju un klaunādi; tajā titulvaroni un viņas dzīvesbiedru smalki nospēlē Merila Strīpa un Hjū Grānts.

neaizspiediet ausis!

Dženkinsas personība un dzīvesstāsts ir kolosāls materiāls filmai: viņa ir bijusi turīgas ģimenes atvase, kuru tēvs sākotnēji izslēdzis no mantojuma; bērnībā – klavierspēles brīnumbērns -, stūrgalvīga savā vēlmē nodarboties ar muzicēšanu un traģisks sifilisa upuris. Taču no vēstures hronikām Dženkinsa nav pazudusi savas dziedāšanas dēļ – ik dienas niekojoties ar dārgām vokālajām privātnodarbībām, viņa no iztapīgās svītas saņēma daudz komplimentu, kaut balss un dikcija bija greizākas par greizu. 

Uzslavu un pašsuģestijas vadīta, Dženkinsa mūža nogalē pat ierakstījusi plati un uzstājusies Kārnegija zālē Ņujorkā. Dženkinsas griezīgo dziedājumu aktrise, starp citu, spēj imitēt, gandrīz līdz vīlītei – to klausīties (īpaši plūstam no kinoteātra jaudīgās skaņu sistēmas) dažbrīd ir tiešām grūti. 

Merila Strīpa un Hjū Grānts savas lomas – mīlīgi vecišķus un maķenīt frivolus smalko aprindu varoņus – spēlē sirsnīgi. Savukārt režisors, kura vadībā pie Oskariem un to nominācijām tikušas tādas aktiermākslas granddāmas kā Helēna Mirena (Karaliene) un Džūdija Denča (Filomena) dara visu, lai Dženkinsas portretējums nezaudētu cienīgumu un nepārvērstos prastā karikatūrā. Lai arī greizās dziedāšanas ainas netiek taupītas un tās neiespējami skatīties bez jautrības, Frīrss vēstījuma dialogos vairākkārt iestarpina, ka irgoties tomēr nevajadzētu. 

Un režisoram taisnība – filmai ir krietni plašāks vēriens nekā tikai Dženkinsas spalgā tembra pētīšana. Tas ir darbs par neatkarīgas sievietes dzīves lēmumiem – izvēli atrasties laikmetam neierastās platoniskās un brīvās attiecībās ar vīru, kā arī izvēli dzīvot sava veida izolācijā no apkārtējās pasaules – tikai savas te aizbildnieciskās, te lišķīgās anturāžas ielenkumā.

Acī nebaksta

Lauvas tiesu autentiska Dženkinsas stāsta radīšanā ir paveikusi Merila Strīpa. Pieņemu, ka ekscentriskas ziedu kompozīcijas uz galvas nēsājošās kundzes loma būs tik spēcīgs veikums, lai par aktrisi dzirdētu 2017. gada Oskaru kontekstā – viņa savu varoni tiešām ataino grodi un iejūtīgi. Strīpas tēlojumā Dženkinsa ir īsts «trusītis» – spītējot gadiem, vēl aizvien bērnišķīgi naiva, ideālistiska un neiedragājamas apņēmības pilna. Protams, paliek noslēpums, kā cilvēks, kurš tik sirsnīgi interesējas par mūziku, spēj nepamanīt savu nespēju dziedāt. 

Iespējams, ka Frīrss savas filmas varoņu rīcības motivācijas nianses apzināti pavēstījis pustoņos, atstājot vietu skatītāja paša interpretācijai. Par filmā atainoto Dženkinsu var gan jūsmot, gan viņai piedēvēt tuvredzīgu frivolitāti. Režisora lēmums stāstu vēstīt viegli atturīgajā veidā ir daudz tīkamāks par, piedodiet, uzskatāmu faktu bakstīšanu skatītāja acīs. Taču papildu iedziļināšanās kolorītajos personāžos šo kinodarbu paceltu citā līmenī un rosinātu līdzpārdzīvot vairāk, nevis tikai vērties no attāluma. 

Taču kino baudījumam ir gana arī ar Strīpas aktierspēli. Aktrisei ir pa spēkam stāstam piešķirt sirsnīgu labestību un reti sastopamu naivumu. 

Sniedziņš un čūskas

NULL

8 mīlošas sievietes – stilīga, gandrīz perfekta un… auksta izrāde

Krīt sniegs. Ziemassvētkiem piedienīgi, ausīs ieskanas Balts sniedziņš krīt no debesīm…, lai arī mūzika, protams, ir pavisam cita. Skaistums un svētku izjūta ir gandrīz jau neizturama. Zilganā mijkrēslī vīd eglītes un mājas siluets, kas norobežo redzamību, priekšplāna joslā dzīvosies astoņas sievietes. Mīlošas, saprotams. Par to, ka svētki un harmonija ir tikai virspusējs šķitums, signalizē glezna pie mājas sienas – vienīgais īsti spilgtais plankums. Sieviete ar cigareti koši krāsotajās lūpās. Pārējais skaistums noraudāts vai lietus aizskalots. Un vēl arī nokaltis un nocirsts koks kā galvenā interjera detaļa, spoži nolakots. 

Dž. Dž. Džilindžers kopā ar scenogrāfu Kristiānu Brekti un gaismu mākslinieku Jevgeņiju Vinogradovu ir radījuši Robēra Tomā «diez vai kriminālkomēdijai», kā formulēts programmā, atturīgi stilīgu spēles telpu, panākdami gandrīz neiespējamo (Dailes lielā skatuve!), – sajūtu, ka tā ir šaura un visas astoņas mīlošās sievietes nepārtraukti trinas cita gar citu. 

Režisors ievirzījis darbību lēnā, gandrīz vai hipnotiskā ritmā, un aktrises to konsekventi iztur. Mierīgi un klusi, tikpat mikrofons nodos līdz pēdējai rindai arī čukstu. Katrai no astoņām atļauts labi ja viens iekliedziens, pārējā laikā temperaments un noskaņojums jāatklāj smalkākiem līdzekļiem: ar plastiku, galvas pagriezienu, pozas maiņu, nesteidzīgu un līganu. Un tad pēkšņi, tikpat rāmi un klusi, cirtiens! Ar nevainīgu smaidu otrai tiek uzdots visnepatīkamākais jautājums, ietriecot dunci tieši sirdī. Bet duncis nav īstais vārds. Indes zobs. Kā «multenē» – kobra uzšaujas stāvus, noplivina skropstas, iedzeļ un atkal saritinās. Varbūt tāpēc arī palēninātais ritms: čūskām jau aukstas asinis, ziemā viņas guļ.

Gan spēles stils, gan skatuves noformējums ļauj lieliski demonstrēt katras aktrises talantu un tēlu. Demonstrēšana tā ir arī tāpēc, ka viņas gluži kā uz modes skates mēles izrāda arī kostīmu mākslinieces Katjas Šehurinas izcilos tērpus – vienotus krāsu gammā (pirmajā cēlienā melns un balts, otrajā – balts un sarkans, piegriezums nemainās), īpaši dizainētus, lai izceltu katras skaistumu un individualitāti. Perfekta kleita ar pērļu virtenīti ap kaklu Lilitas Ozoliņas vecmāmiņai. Viņa galvenokārt vēro, sēž krēslā ar neiztrūkstošu viskija glāzi rokā un pamazām ieslīgst reibumā. Matēti cēls kostīms ar briljanta piespraudi pie apkakles un zvanveida svārkiem nama saimniecei – Rēzijas Kalniņas Gabijai; pārmaiņus iespējams pievērst uzmanību dekoltē vai brīnišķīgajām potītēm. Saimnieces māsai, Vitas Vārpiņas Ogistīnei oderēts, brīvi krītošs tērps ar ziedu rakstu, netverami klīrīgs kā pati vecā meita. Un tā tālāk. 

Dailes teātra aktrises šajā izrādē ir lieliskas visas kā viena: Indras Briķes klusā apteksne Šanele ar caururbjošo skatienu, Ilzes Ķuzules-Skrastiņas istabene Luīze, ļaunprātīga mailīte, kas iedomājusies sevi par haizivi; burvīgās meitiņas – Dārtas Danevičas Sūzena un Leldes Dreimanes Katrīna, kas mācās no māmiņas un tantes, kā pareizi otru iznīcināt; Kristīnes Nevarauskas Pjereta, nogalinātā vīrieša māsa – objektīva soģe, kas izrādās tāda pati efeja kā pārējās.

Patiesībā ir gandrīz vai vienalga, par ko ir stāsts. Tas, ka mājas saimnieks atrasts no rīta guļamistabā ar nazi mugurā, gandrīz vai aizmirstas. Dramaturgs citu pēc cita lidina no skapjiem (to uz skatuves nemaz nav) skeletus, kuri atklāj, cik savtīgi nolūki bijuši katrai no šīm sievietēm, kas sakās mīlējušas nogalināto. Izņemot vecmāmiņu, proti, sievasmāti, viņa esot tikai pateicīga par sniegto pajumti. Sievietes ir atšķirīgas jūtu izrādīšanā. (Gluži fantastiska, piemēram, ir Vitas Vārpiņas Ogistīnes plastika – ja kustības notiktu normālā ātrumā, tā būtu histēriska tirgus sievas uzvešanās, netveramā palēninājumā viss iegūst gandrīz klasisku cēlumu.) Bet visas vieno slēptās dziņas – dabūt upuri savā varā un ietriekt pārējās savu indes zobu. Vieno viņas arī Agra Daņiļeviča horeogrāfija, ik pa laikam viņas kārtojas dejai – pievilināt, pieglaust, sagrābt, nelaist vaļā.

Salīdzinājums nav arguments. Protams, nav. Bet abi lielie Rīgas teātri atklājuši sezonu ar izrādēm par sievieti, kas nav cilvēks, bet… sieviete. Kaut kas atšķirīgs un dvēseles dziļumos nelabs. Godīgi runājot, man tuvāks ir Robēra Tomā ciniskais, bet piedodošais skatiens – nu, ko tad no sievietēm, šiem burvīgajiem radījumiem, vispār var gribēt, nevis Andreja Upīša smagais, sadistiskais psiholoģisms un apsūdzība Nacionālā teātra izrādē Sieviete.

Izrāde Astoņas mīlošas sievietes ir stilīga, gandrīz perfekta un… auksta. Dž. Dž. Džilindžers ir nevainojams inscenētājs ar gaumi un ironiju. Ak, ja viņš reiz atkal atrastu materiālu, kas pašu ne tikai amizētu, bet skartu pa īstam – kā Kaligula savulaik Dailē, kā Pīļu medības vai Hanana Liepājā… Noguruša talanta rotaļas ātri sevi izsmeļ. 

Aizbēgt!

Aiks Karapetjans Latvijas Nacionālajā operā iestudē Šarla Guno Faustu vēlīnās gotikas estētikā. «Ko jūs darāt ar savu dzīves laiku?» – tas ir galvenais jautājums, ko režisors vēlas rosināt skatītājos

Pirms pieciem gadiem, kad Aiks Karapetjans kļuva slavens ar savu pirmo pilnmetrāžas spēlfilmu Cilvēki tur – skarbo kāda Rīgas mikrorajona jauniešu dzīves reāliju, kas guva plašu rezonansi – , viņš nesen  bija iestudējis pirmo lielo darbu kādā citā žanrā. Proti, Seviļas bārddzini operā. Izrāde kā gada iestudējums ieguva Lielo mūzikas balvu. 

Vēsture atkārtojas: gada pirmajā pusē kārtīgi pastrādājis pie savas jaunās filmas – drāmas Pirmdzimtais, nu Karapetjans iestudē Šarla Guno Faustu. Vienu no operas vēsturē visbiežāk uzvestajām izrādēm, kuras libretā izmantota Gētes darba pirmā daļa. Fausts tika izvēlēts par Ņujorkas Metropoles operas inaugurācijas izrādi 1883. gadā. Latvijas režisors, kura uztverē drosme runāt nesaudzīgi un atklāti ir viena no vērtīgākajām īpašībām mākslā, savu Faustu veidojis, vēloties ar Mefistofeļa muti pateikt ko svarīgu mūsdienu cilvēkam. Pirmizrāde 30. septembrī.

«Muzikālās idejas manā galvā ievirmo kā tauriņi – atliek tikai pastiept roku un satvert.» Tā teicis Šarls Guno. Pārsteidzoši triviāli. Kāda, tavuprāt, ir robeža starp elitāro un triviālo operas mākslā?
Ja runājam par operu, tikai mūzika ir ne-triviāla. Libreti ir banāli. Grūti par to runāt, jo es kā režisors mēģinu tikai vizualizēt mūzikā esošo. Pielāgojos. Mēģinu mūziku mīlēt. Iestudēt Faustu nebija mana ideja, to piedāvāja Zigmars Liepiņš. Klausījos, klausījos mūziku. Un piekritu. Caur mūziku atnāca ideja. Tēls vienmēr zaudē mūzikai. Mūzika ir augstākā no mākslām. Jo tā ir nemateriāla. Tāpēc jau tā runā uz visiem. 

Ja salīdzinām [operu] ar kino, tas ir brīnišķīgi – gatavs soundtreks, man vajag tikai bildi uztaisīt. Mūzika diktē savu vizuālo ritmu. Sevišķi Faustā tā ir gan romantiska, gan traģiska. Dziedātājiem saku, mums vajag pielāgoties mūzikai! Nevajag taisīt psihoanalīzi!

Kā nonāci līdz skaidrībai, kāds būs tavs Fausts
Palasīju par Faustu, paklausījos mūziku un sāku domāt, kādai bildei tā mūzika piestāvētu. Sevišķi neticu režisoriem, kuri intepretē operu citā vēstures periodā, piemēram, romantisma mūziku 20. gadsimta trīsdesmito vai septiņdesmito gadu estētikā, vai mūsdienās. Mūzika atspoguļo laiku, kurā radīta. Piemēram, es nevaru iedomāties, kā var ienākt prātā baroka mūziku atspoguļot mūsdienu stilistikā. 

Kaut gan vācu, austriešu teātros esmu redzējis Hendeļa operas, kas interpretētas mūsdienīgi. Es kaut kā neuztvēru. Man liekas, tādā veidā režisors rada pilnīgi savu pasauli, kas nav saistīta ar mūzikas realitāti. Es savukārt mēģinu caur stāstā doto laikmetu uzbūvēt savu pasauli. Laikmets kā asociācija ar mūziku. Protams, es to esmu deformējis, kā man gribas. Faustā ar fantāziju var darīt visu ko!

Ko tu domā par Fausta vēsturisko laiku? Izrādes pieteikuma vizuālais materiāls rāda, ka esi tam ķēries klāt ar ironiju.
Romantiskā puse – mūžības noslēpuma meklējumi, mīlestība – man nav īpaši tuva. Taču baroka mūziku ļoti labi izjūtu. Tā ir harmoniska, nekonfliktējoša. Es skatos Fausta stāstā, un tas ir par viduslaikiem. Mūsu izrādes gadījumā nebūs klasiski viduslaiki, bet izmantosim vēlīno gotiku kā elementu. Daudz laika prasīja izpēte. Protams, biju lasījis Gēti, bet lasīju visu ko klāt. Noskatījos [Fridriha Vilhelma] Murnava 1926. gada filmu Fausts, tā ir brīnišķīga. Nebiju zinājis par to. Jā, bet vēsturiskums pats par sevi man nebija tik svarīgs. Vajadzēja bāzi, lai skatītājs izrādes laikā aizmirstu par visu, kas ir ārpus operas sienām.

Arī mūzikla Operas spoks veidotāji esot iespaidojušies no Fausta tematikas. 
Izrādi strikti esmu sadalījis žanros – katrā cēlienā pa vienam. Mūzika to diktē. Pirmais cēliens būs vissadzīviskākais. Otrajā cēlienā mūzika ļoti romantiska, liriska. Mēs tajā ienesīsim savu daļu humora. Trešais cēliens – traģēdija. Neteikšu, ka mani uzrunā romantisms, bet šobrīd, iestudēšanas procesā, vismīļākais ir tieši otrais cēliens. Ļoti ilgi nevarēju izdomāt, kā to uztaisīt, jo darbības ziņā – dārzā – tur, pēc libreta, nekas it kā nenotiek. Mūzika ļauj izrādi veidot neviendabīgu. Ieviest tajā gan vardarbību, gan humoru, gan mīlestību, gan fantasmagoriju, gan traģēdiju (Guno operai ir pieci cēlieni, bet šajā gadījumā izrādei būs trīs daļas – red.). 

Vai stāstā ir kaut kas uzrunājošs arī mūsdienu cilvēkam?
Es nesaskatu izrādes libretu tik dziļu, kā lasāms Gētes Faustā. Operas libretā izmantota Gētes Fausta pirmā daļa. Raksturīgi frančiem, kas var paņemt no stāsta tikai lirisko, romantisko pusi. Man stāstīja, ka vāciešiem nepatīkot Guno opera. Viņi uzskatot, ka franči no Gētes darba paņēmuši tikai visprimitīvāko. Nekādas filozofijas! Stāsts par nevainīgu būtni, kurai dzīvi sačakarē cilvēks, kurš gribējis tikai baudu. Viss.

Vai esi domājis, ka librets savā ziņā ir otrādi apgriezts Jaunavas Marijas stāsts – bibliskajā versijā brīnišķā, nevainīgumā pilnīgā būtne nonāk Svētā Gara rokās, bet Guno operā – elles izdzimuma rokās, un kas no tā visa iznāk?
Par to nebiju iedomājies! Es šo stāstu redzu kā pasaku pieaugušajiem. Mēs sākām runāt par to, ko izrāde var nozīmēt mūsdienu skatītājam… Tieši Grietiņas pazemošana noteikti izraisīs dusmas. Un atvieglojumu: ak, cik labi, ka dzīvojam 21. gad-

simtā, kad nevienu sievieti vairs nenosoda par to, ka viņai blakus nav vīrieša, un bērnus nesauc par bastardiem tikai tāpēc, ka tie nav dzimuši laulībā! Tagad mums bastardu ir puse nācijas.

Vai tevi interesē mūsdienu cilvēks? Tavas filmas stāsta, ka jā.
Arvien mazāk mani interesē mūsdienu realitāte. Tāpēc ar savu jaunāko filmu, ko mēģinu pabeigt, esmu aizgājis pavisam citā pasaulē. Ar operu aiziešu vēl vairāk. Par mūsdienu cilvēku es kaut ko pateicu savā pirmajā filmā [Cilvēki tur] pirms pieciem gadiem. Vairs man nav, ko teikt. Mākslinieki tagad runā par to, kas notiek Eiropā. Man tas nešķiet interesanti. Nedomāju, ka autori spēj pateikt ko jaunu. 

Visiem bilde ir skaidra – atliek tikai piekrist vienam vai otram redzējumam. Man ir interesanti radīt savu pasauli. Es netaisos sevi salīdzināt, bet savu pasauli kino pilnīgi radīja Fellīni, Tarkovskis. Aizbēgt no šīs reālās pasaules. Aizbēgt cilvēka iekšējā pasaulē.

Mūsdienu realitāte un cilvēki ir neinteresanti – vai tāpēc?
Šausmīgi interesanti. Sevišķi tagad, kad pasaule tik ātri mainās. Tik ātri, ka cilvēki nevar paspēt laikam tikt līdzi. Nevar samierināties ar ātrumu. Dzīvo bailēs. Visi tagad dzīvo bailēs – no gejiem, no bēgļiem, no krieviem, no amerikāņiem, no reliģijas. Es pats bailēs dzīvoju, katru dienu. Baiļu tēma ir ļoti interesanta. Nevis iemesli, kāpēc cilvēks baidās.

Mana jaunākā filma Pirmdzimtais ir par to, ka vīrietis dzīvo bailēs. Viņa baiļu cēlonis ir sieviete. Filma ir par vīrieti un sievieti, attiecībām. Galvenajās lomās Kaspars Znotiņš un Maija Doveika. Vasarā pabeidzām filmēt. Tagad skaņosim. Šogad man ir gan filma, gan opera. Nākamgad droši vien nebūs nekā. Pagājušo reizi, kad strādāju operā [2011. gadā], tā arī bija – filmu biju tikko pabeidzis un iestudēju izrādi.

Redzēs, kāda jaunā filma būs sanākusi, kad pats to noskatīšos pilnībā pabeigtu. Noteikti ne tāda, kā esmu iedomājies. Vai nu labāka, vai sliktāka. Fellīni teicis, ka viņa filmas par apmēram 60% sanāk tādas, kādas viņš bija iedomājies. Vislabākais brīdis ir, kad filma pati sāk diktēt, ko darīt. Tad esi uz pareizā ceļa. Šoreiz mums tā bija uzņemšanas laikā – filmai nepatika, ko darām. Klausījām, ko tā saka. Es nevaru pateikt, no kurienes nāk tas «filma saka», bet visi uzņemšanas laukumā to jūt.

Kas ir jaunās filmas scenārija autors?
Pats esmu scenārists. Diemžēl. Rakstīšanas process ir ļoti smags. Es pa filmai taisītu katru gadu, ja man būtu scenārists, kuram dodu uzdevumu, un pats tikai filmēju. 

Operas grandiozitāte tevi biedē vai iedvesmo?
Jā, tas ir pilnīgi citādi nekā kino! Džeki zāģē dekorācijas, es zāģēju dziedātājus, bet diriģents zāģē mani: «Solistu nedzirdēs, ja viņš stāvēs tur!» Man ļoti patīk šis process. Ļoti veicies ar iestudējuma diriģentu [Tadeušu Voicehovski], arī iepriekšējā reizē bija tāpat. Varbūt arī diriģentam veicies ar mani, jo mūziku uzskatu par vissvarīgāko. Ja diriģents saka, manas režijas dēļ ar mūziku kaut kas nebūs labi, uzreiz mainu. Man ir svarīgi, lai skan labi. Esmu gatavs mūzikas priekšā atkāpties. Būtu grēks to bojāt ar savu ambīciju klātbūtni.

Mēs esam ļoti konservatīva valsts. Cilvēki šeit grib redzēt to, ko gaida. Viņi negrib būt bez pārtraukuma pārsteigti. Ja skatītājs Latvijā uz skatuves ieraudzīs ne to, ko gaidījis – pat ja tas ir ļoti labi -, viņš jutīsies neapmierināts. Skatītājs grib parūkas, ļaunu Mefistofeli. Pēkšņi – džeki džinsos un parūkās pa skatuvi staigā. Kas notiek?! Man nepatīk! Es eju skatītāja vēlmēm līdzi, jo mani pašu teātris kā mākslas veids ļoti maz interesē. Operu es iestudēju tikai mūzikas dēļ. 

Par teātri runājām ar [JRT aktieri] Kasparu Znotiņu Pirmdzimtā filmēšanas laikā. Teicu, kad apsēžos zālē un pieauguši cilvēki uz skatuves sāk kaut ko tēlot, jūtos ļoti neērti. Man pat grūti atrasties vienā telpā ar viņiem. Kaspars saka, tas ir normāli, ka ir tādi cilvēki kā tu! Dažreiz gan aizmirstos. Piemēram, Māras Ķimeles Otello Jaunajā Rīgas teātrī. Tik brīnišķīga izrāde, ka aizmirsu – esmu teātrī.

Pasaki, kāpēc tev pašam nepatiktu iestudēt teātrī?
Tāpēc, ka teātrī režisoram nav kontroles pār notiekošo. Līdzīgi kā futbola treneris, viņš nezina, kas laukumā var notikt jau nākamajā mirklī. Dekorācijas var sagāzties. Aktierim slikts garastāvoklis, un viņš nevar nospēlēt. Tā ir bijis: sēžu skatītāju zālē savā izrādē un redzu  – nav! Kaut kas nav! Ne tādā ziņā, ka skatītāju reakcija būtu negatīva, bet sajūtu līmenī. 

Aktieriem var būt dienas, kad nevar nospēlēt, jo nepatīk. Visu izdara pareizi uz skatuves, bet sajūtu līmenī – kaut kas nav. Kino pilnīgi citādi. Tur es visu varu kontrolēt. Vienīgais mīnuss, ka kļūdas filmās paliek uz mūžu.

Ko tev kā cilvēkam dod tas, ka esi mākslinieks?
Kāds es mākslinieks. Esmu cilvēks, kurš izvēlējies profesiju un cenšas strādāt labi, nepazaudēt paškritiku. (Ironiski.) Jā, tad varbūt cilvēkā parādās mākslinieks – kad viņš pazaudē paškritiku. Latvijā tagad ir modē būt ģēnijam. Parādās mums ģēniji, par kuriem visi uzskata, viņi ir ģeniāli, lai ko arī taisītu. Tam ļoti patīkami noticēt. Un apvainoties, kad pasaka – mani tavs pēdējais darbs ne sevišķi uzrunāja. Tā apvainojās kolēģis, ka ar mani vairs nerunāja. 

Bieži sēžu un domāju, ka esmu ļoti netalantīgs cilvēks. Visbailīgāk ir, ka vari zaudēt reālistisku skatījumu uz to, ko dari. Dzīvot ilūzijās. Visu laiku sevi attaisnot. Piemēram, uztaisīt darbu, par kuru kritiķi saka  «sūds» un skatītāji saka «sūds», bet es: «Godāram arī bija darbs, par kuru visi teica «sūds», bet tagad tā ir klasika!»

Lai arī Guno Faustu neraksturo Gētes filozofiskie vēzieni, jautājums par zinātnieka, tiklab mākslinieka darba jēgu tev ir svarīgs?
Jā, bet interesanti – indes kausu Fausts tomēr neizdzer. Pašnāvības koncepts paredz, ka cilvēks pazaudējis jebkādu jēgu dzīvot un viņam vairs nav neviena iemesla eksistēt. Noteikti tas ir drosmīgs lēmums. Tomēr Faustam kāds iemesls dzīvot bija palicis. Tāpēc arī Mefistofelis parādās. No Fausta pozīcijām vispareizākais būtu bijis kausu izdzert, Mefistofeli nesagaidīt. Taču tā nenotika.

Es noskatījos dokumentālo filmu par režisoru Luiju Mali – jaunībā viņš, izrādās, bija uzrakstījis vēstuli Sātanam. Solījis, ka atdos savu dvēseli, «tikai padari mani par slavenu režisoru!». Filmā rādīja šo vēstuli ar viņa parakstu. Pēc diviem gadiem viņš ar savu pirmo filmu tiešām kļuva slavens. Sāku domāt, varbūt man arī tādu vēstuli [Sātanam] uzrakstīt? Un, ja nu kļūstu pasaulslavens – kā es dzīvotu tālāk? Būtu grūti slavu izbaudīt.

Katrā cilvēkā sēž tāds mazais fašists, kurš domā, ka ir labāks par citiem. Īpašs. Paskaties, kā par savu bērnību runājam: vienmēr kaut ko, lai sevi izceltu. It kā pierādītu, ka vienmēr bijis potenciāls kļūt īpašiem.

Kas ir Fausta lielā traģēdija, tavuprāt?
Es no Mefistofeļa viedokļa raugos: viņš parāda cilvēkam, cik bezjēdzīgi un dumji tiek tērēts laiks tukšām kaislībām, par kurām turklāt cilvēks negrib uzņemties atbildību. Mefistofelis ir cinisks varonis, kurš skaļi pasaka to, ko neviens cits negrib teikt. Viņš saka cilvēkam – tu esi stulbs lops! Tev iedeva otro iespēju, un tu atkal izcūkoji!

Visa neglītā patiesība par cilvēku – Mefistofeļa rokās.
Tāpēc mizantropija man ir ļoti tuva. Es savu Mefistofeli taisu citādi, nekā ierasts redzēt filmās un izrādēs. Teikšu, ka viņš būs tēls bez tēla. Strādājam ar dziedātājiem, lai viņi ar kustībām to spēj atveidot.

Ko tu gribi ar šo izrādi pateikt skatītājiem?
Ka jāvērtē savs laiks. Nevis kā biznesmeņiem, bet pēc būtības. Netērēt savu laiku stulbībām. Laiks ir vienīgais, ko mēs nespējam ietekmēt. Cilvēks kļūst skumjš novecojot. Par laiku es katru dienu domāju. Baidos un uztraucos, ka tas iet uz priekšu, bet es – ne. Mīlasstāsts mani interesē mazāk. Faustā es gribu runāt tieši par laiku.

Ko saki par reālo laiku ārpus operas sienām?
Nezinu, kad lasu ziņas, daudz kas šķiet tik stulbi, ka labāk dzīvoju izdomātajā pasaulē. Manā profesijā to var atļauties. Ja man būs iespēja kaut ko pasaulē mainīt uz labu, es to darīšu. Bet dotajā momentā ar karogu pa priekšu neskriešu. 

Eiropa mainīsies, tas ir skaidrs. Tā vienmēr mainījusies. Pirms divdesmit gadiem tā nebija tāda, kāda bija pirms četrdesmit. Cilvēki baidās no pārmaiņām. Baidās pat dzīvokļa plānojumu mainīt. Aizvāc veco paklāju un uztraucas: kā tagad bez paklāja! 

Uztrauc nacisms, kas gaisā. Kara mistikas ideja atdzimst. «Karš visu iztīrīs un sakārtos!» Tāda gaisotne ir, vārdos pat neformulēta. Liberālās idejas vairs īsti nestrādā. Kas tad ir liberālisms? Ideāls skatījums, kādai sabiedrībai jābūt. Reāli tas nevar darboties bez pretrunām, konfliktiem. Tāpēc nāks klāt uzsvars uz konservatīvām idejām, par ko esmu savā ziņā priecīgs. Man šķiet, ir jābūt līdzsvaram. Galvenais, lai kopā ar konservatīvām idejām, kas ētiski ir labas, neatnāk arī kaitīgās. 

Aiks karapetjans

Dzimis 1983. gada 10. jūlijā
Latvijas Kultūras akadēmijā ieguvis maģistra grādu kinorežijā
Mācījies Parīzes kinoskolā ESEC
2007.gadā ieguvis Lielo Kristapu par labāko kinorežijas studentu darbu ­­- filmu Riebums 
2011 – pilnmetrāžas mākslas filma Cilvēki tur
2011 – Latvijas Nacionālajā operā Džoakīno Rosīni Seviļas bārddziņa iestudējums. Izvirzīts Spēlmaņu nakts balvai kā gada režisors, izrāde ieguva Lielo mūzikas balvu kā gada iestudējums
2012 – šausmu filma M.O.Ž.
2016 – Latvijas Nacionālajā operā un baletā iestudē Šarla Guno operu  Fausts
2017 – uz ekrāniem jāiznāk drāmai Pirmdzimtais
Strādā arī pie reklāmas projektiem

 

Ir iesaka

Kultūras un izklaides notikumi


22. 
septembris.
 IZRĀDE. KLAVIGO NACIONĀLĀ TEĀTRA JAUNAJĀ ZĀLĒ.Austriešu režisors Folkers Šmits iestudējis Johana Volfganga Gētes lugu, kas stāsta par cilvēku, ko plosa pretrunas starp romantiskas un nesavtīgas mīlestības ideālu un pragmatisku attiecību upurēšanu karjeras labā. Titullomā Kaspars Dumburs. Biļetes cena 15 €. Bilesuparadize.lv 

23. septembris. KONCERTS. SINFONIETTA RĪGA SEZONAS ATKLĀŠANAS KONCERTS LIELAJĀ ĢILDĒ. Kamerorķestris sezonu iesāks ar Franča Šūberta Lielo simfoniju, Kristapa Pētersona kamersimfoniju Akustikas apguve, kas tapusi Spilves lidostas arhitektūras ansamblim, un  Mocarta Sinfonia Concertante vijolei, altam un orķestrim. Solisti – vijolniece Vineta Sareika un altists Gregors Zīgls. Diriģents Normunds Šnē. Biļetes cena 7-25  €. Bilesuparadize.lv

25. septembris. KONCERTS. THE QUEEN SYMPHONY LIELAJĀ ĢILDĒ. Pūtēju orķestra un kora versijā skanēs Tolga Košifa skaņdarbs, kura muzikālo materiālu veido grupas Queen un Fredija Merkurija dziesmas. Piedalās LU pūtēju orķestris un jauktie kori. Solisti vijolniece Kristiāna Ozoliņa, čelliste Ieva Upatniece, pianists Dainis Tenis. Programmā arī Džeimsa Bārnsa, Nino Rotas un Džona Barija mūzika. Biļetes cena 3-7 €. Bilesuparadize.lv

No 27. septembra. IZSTĀDE. GAISMA KABEĻA GALĀ. LATVIJAS MĀKSLA DIGITĀLAJĀ LAIKMETĀ DZELZCEĻA VĒSTURES MUZEJĀ. Latviešu mākslinieku darbi, kuri atrodas topošā Laikmetīgās mākslas muzeja krājumā un atspoguļo digitālā laikmeta izaicinājumus – virtuālo realitāti, manipulāciju iespējas, tehnoloģijās bāzētu romantismu vai, gluži pretēji, paradoksu pilnu izteiksmi. Kuratore Helēna Demakova. Tat.lv

Kinojaunumi

 


ooo
 Lieliskais septiņnieks / The Magnificent Seven. Tikko pirmizrādīts Toronto kinofestivālā, šis vesterns – režisora Džona Stērdžesa 1960. gada lentes pārfilmējums – ir pilns citātu un vienrindīšu, kas norāda uz citiem klasikas darbiem. Tas ir veikls gājiens, jo pārnes uzmanību no oriģinalitātes trūkuma uz atsauču makšķerēšanu. Efekts, protams, īslaicīgs, bet labi papildina šo spraigā sižeta un robustā humora jūkli. Interesanti ir vērot Denzela Vašingtona spēlētā varoņa vadīto septiņu «labo mērgļu» blicīti – tā, ietverot arī lielisko Ītenu Houku, ir kolorīta kompānija, kas rātni atspoguļo sabiedrības daudzveidību. No 23. septembra.

oo Blēras ragana / Blair Witch. Mūsdienas kinematogrāfa vēsturē ieguls kā nevajadzīgo turpinājumu laiks – šī šausmene to noteikti apstiprina, attīstot 90. gadu beigu pazīstamās baisenes (The Blair Witch Project) stāstu. Pseidodokumentālajā stilistikā veidotā filma par studentu saujiņas neveiksmīgajiem piedzīvojumiem «brauc» uz vecu notikumu un klišeju apspēlēšanu, un, skatoties šo pusotru stundu garo filmu, nepamet ilgas pēc jēgpilna satura un spēcīga déjà vu sajūta.  No 23. septembra.

Filmu festivāls 2ANNAS. Īsfilmu festivāla šāgada tēma – Klejotāji. Festivāls piedāvā gan vietējo, gan ārvalstu kuratoru veidotas kinoprogrammas – liela daļa filmu veltītas aktuālajai migrācijas tēmai. Būs arī jaunākie īsmetrāžas darbi no Baltijas valstīm un Eiropas Kinoakadēmijas balvai nominētās filmas. No 27. septembra līdz 2. oktobrim. Kaņepes kultūras centrā, kinoteātros K.Suns un Kino Bize. Biļetes cena 3,50 – 4,50 €. 2Annas.lv

Kosmiski, karaliski un nedzirdēti

Pieci interesanti koncerti rudens pirmajā pusē


30. septembrī Jūrmalā Dzintaru koncertzāles Mazajā zālē
Quatuor Ebène un Bēthovena stīgu kvarteti (Rudens kamermūzikas festivāls)

Godalgotais franču stīgu kvartets (viena no pēdējām un nozīmīgākajām – Echo Klassik 2015 balva) atklās kamermūzikas cienītājiem ierasto, agra rudens gaisotnē izskanošo koncertu sēriju. Franču četrotne nav pirmais un noteikti ne pēdējais no ansambļiem, kuri savu repertuāru papildina ar neakadēmiski un popmuzikāli iedvesmotu materiālu. Jūrmalā gan nedzirdēsim neko nepieradinātu, tikai žanra klasiku – pa agrīnajam un vēlīnajam Bēthovena stīgu kvartetam. 

Quatuor Ebène ir franču kamermūzikas speciālisti un augstākā līmeņa karognesēji, tāpēc skanēs arī Debisī kvartets, un ir vērts atzīmēt, ka kritiķu visatzinīgāk novērtētie ir tieši kvarteta franču mūzikas ieraksti.

6. oktobrī Lielajā ģildē 
Sinfonietta Rīga, obojists Aleksejs Ogrinčuks un Bellīni Obojas koncerts (Rudens kamermūzikas festivāls)

Klausītājiem, kuri pirms divām koncertsezonām pieredzēja orķestra Sinfonietta Rīga un Amsterdamas Karaliskā Concertgebouw orķestra oboju koncertmeistara Alekseja Ogrinčuka fantastisko saspēli Riharda Štrausa Obojas koncertā, nav divreiz jāstāsta, ka oktobra koncertam ir lielas izredzes kļūt par vienu no rudens sezonas spilgtākajiem notikumiem. 

Intervijā radio Klasika Ogrinčuks teicis, ka diriģēšana viņam ir mākslinieciska nepieciešamība. Viņš būs saspēles vadītājs Mocarta Serenādē pūšaminstrumentiem un Mendelszona Trešajā Skotu simfonijā, savukārt mūziķa solo skanēs (mums pierasts domāt – operkomponista) Bellīni Obojas koncertā. Iespēja dzirdēt pasaules līmeņa mūziķi kopā ar atraisītas, virtuozas muzicēšanas meistariem Sinfonietta Rīga.

7. oktobrī Lielajā ģildē
Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, pianists Reinis Zariņš un Volfganga Dārziņa klavierkoncerts

Koncerta, kurā skanēs arī Riharda Štrausa simfoniskā poēma Varoņa dzīve, lielākā intriga tomēr ir Volfganga Dārziņa Otrais klavierkoncerts, sarakstīts 1948. gadā. Komponista pirmā klavierkoncerta notis vismaz pagaidām ir zudušas. Intriga ne tikai tāpēc, ka skatuves gaismā tiek celta Dārziņa mūzika un līdzās diriģentam Andrim Pogam un LNSO pie klavierēm sēdīsies izcilais interprets Reinis Zariņš (kāds noteikti atcerēsies šīs komandas salīdzinoši nesen atskaņoto Lūcijas Garūtas klavierkoncertu). Bet arī tāpēc, ka šādā sastāvā Dārziņa opuss ir ieskaņots ciešripā, un tātad koncerts būs arī svētki Latvijas mūzikā. 

Kā vēl labāk nosvinēt, ja ne pieredzot šo mūziku dzīvā atskaņojumā?

No 13. līdz 16. oktobrim Rīgas Biržā, mūzikas namā Daile, Marka Rotko centrā
Nepieradinātās mūzikas festivāls Skaņu mežs

Nepieradināto, elektroniski un akustiski spuraino žanru cienītājiem šis ikgadējais mūzikas notikums nav īpaši jāpiesaka. Nupat Baltajā naktī ar nelielu, bet jaudīgu un daudzveidīgi košu prelūdiju festivāls tika ieskandināts Anglikāņu baznīcā, taču oktobra koncertos var gaidīt vēl vairāk. 

Starp eksperimentālo hiphopu, psihedēlisko drīmpopu, jauno sarežģītību, frīdžezu un augstas raudzes elektronisko mūziku vērts izcelt komponistes Santas Ratnieces stīgu kvarteta Silsila Latvijas pirmatskaņojumu (14. un 15. oktobrī mūzikas namā Daile), bet 16. oktobrī Skaņu mežs viesosies Daugavpilī un festivāla labumus varēs izbaudīt gan daugavpilieši, gan visi tie, kas tajā dienā dosies uz Marka Rotko centru. 

15. oktobrī Rīgas Biržā
Latvijas Radio kora grupa, diriģents Kaspars Putniņš, ģitārists Matīss Čudars (Rudens kamermūzikas festivāls)

Koncertā iesaistītie mūziķi vēl nesen izmēģināja saspēli kontrolētās improvizācijas tehnikā, vasarā uzstājoties Cēsu Mākslas festivālā. Nu pienācis laiks atgriezties pie pierakstītām notīm, ciktāl tas attiecas uz Karlheinca Štokhauzena mūziku, kas skanēs šajā koncertā. Tie, kuriem bail no muzikālā avangarda un Štokhauzena, – tikai mieru! Skaņdarbs Stimmung sarakstīts, par mūzikas materiālu ņemot dabisko virstoņu rindu, citiem vārdiem – nekā cilvēka prātā sadomāta un samocīta, tikai atšifrēta skaņas iekšējā iedaba. Protams, kompozīcijas organizācijā atrodamas Štokhauzena pedantiskās struktūras, bet ar tām lai cīnās muzikologi. Klausītājiem paliek apburoši meditatīvs, kosmiski hipnotizējošs skaņdarbs.

Ko jaundarbā Bollingenas pils būs sarūpējis džeza ģitārists Matīss Čudars, lai paliek iespēja noskaidrot koncertā. Zināms tikai tas, ka iedvesmu viņš smēlies Karla Gustava Junga autobiogrāfijā, kur psihoanalītiķis stāsta par Bollingenas pili, ko uzcēlis pie Cīrihes ezera, lai dotos turp savu sapņu izpētē.

Sieviete, pušu plēstā

Nacionālā teātra izrāde Sieviete spriež bargu tiesupār sievieti, kas uzdrošinājusies atriebt pazemojumu

Iestudējums, kam par pamatu režisore un dramatizētāja Ināra Slucka ņēmusi Andreja Upīša agrīno romānu Sieviete, iesākas daudzsološi. O, tāda varētu būt ideālā vīriešu pasaule, skatīta sievietes acīm. Cits pēc cita uzrikšo puskaili skaistuļi, staipās, iesildās, demonstrējas paši sev, cits citam un mums. Gaiss zum no testosterona, viņi atavistiskā niknumā sit boksa maisu, un prātā iešaujas ģeķīga doma: tas varbūt tāpēc, ka šis objekts gaužām jau nu atgādina falliskās nelaimes simbolu. 

Pēc tam ir īsta duša, bet stratēģiski svarīgās vietas aizsedz uz durvīm pakarināts dvielītis; nesteidzīga ģērbšanās – zeķturi ap muskuļotiem ikriem, gumija ap krekla piedurkni, lai manšetes maliņa būtu redzama precīzi tik, cik nepieciešams, veste, platmale… Sacensība pāraug laiskā tango, mirklīga saķeršanās, pāris soļu, nekas jau vairāk. Cik tāda vīriešu brālība tomēr ir homoerotiska un nepieejama! Prieks skatīties un aprakstīt. 

Laiki drusku jūk, spriežot pēc tērpiem (kostīmu māksliniece Keita), romāna iznākšanas gads – 1910. – pārcelts vismaz desmit gadus vēlāk, kad Pirmā pasaules kara traumas daudzmaz aizdziedētas un līdz Lielajai depresijai ir vēl kāds brītiņš jautrai dzīvošanai. Visi pieci skaistuļi – Mārtiņš Brūveris (Grundulis), Gundars Grasbergs (Grīns), Ģirts Liuziniks (Apse), Kaspars Aniņš (Pūpols) un Raimonds Celms (Līcītis) turklāt vēl dzied starpkaru laika populārā vieglās mūzikas autora Marka Marjanovska dziesmas, saldas un burvīgas.

Tad šajā pašpietiekamajā vīriešu pasaulē, proti, pansijā, parādās sievietes. Vispirms pansijas saimniece, sulīga atraitne Marianna (Zane Jančevska) ar meitu kā pumpuru Lidiju (Sanita Pušpure). Viņas pārāk netraucē, jo zina savu vietu – apkalpot un vilināt, turklāt dzīvo tikpat stilizētu dzīvi kā pieci skaistuļi: tajā vilinošajā joslā starp vibrāciju satraukta pulsa ritmā un deju (vienkārši lielisks ir horeogrāfes Agneses Vanagas darbs!). Saskaņu izjauc pelēka pele, Pūpola māsa Elza (Dita Lūriņa) – nobrauc lejā ar džinkstošu liftu, pieprasa, lai brālis pārtrauc šķiest vecāku naudu, slinki studējot, un brauc mājās pie slimā tēva. Pansijas iemītnieki viešņu aši piedzirda, līdz viņa pati laižas dejā, neveikli mētājot bomeļzeķēs ieautās kājas – nekā no vīriešu klubiņa elegances! Divi no viņiem – Grīns un Apse – ievilina galīgi apskurbušo Elzu liftā un nobrauc, saprotams, lejā. Kas notiek tur, tas katram skaidrs.

Šajā vietā izrādē notiek nopietns lūzums – nevis dramaturģijas, bet stila un notiekošā interpretācijas ziņā. Viss līdzšinējais iestudēts tīrā, sīkumu nesadrumstalotā, sacīsim, kabarē stilā: tur svarīgākas par vārdu ir kustība un dziesma, notikumi attīstās lēcienveidīgi, psiholoģisku cēloņsakarību vietā ir nosacītas zīmes. Vai titri – kā šajā izrādē. Viss tiek spēlēts ar distanci un mazu ironiju. 

Tālāk sākas it kā no citas izrādes nākuši iespraudumi ar pretenziju uz psiholoģiju un reālismu. Tie var būt visnotaļ simpātiski uzzīmējumi – kā brāļa Pūpola naudas prasīšana Elzai, māsu vēl vainojot par skopumu un pazemošanu. Taču pamazām tie kļūst aizvien naturālāki, nopietnāki un… garlaicīgāki un plēš līdzšinējo izrādes audumu, it kā smalku fulārzīdu kāds mēģinātu izšūt ar pluskainu pakulu auklu. Tomēr daudz dīvaināka man liekas notiekošā interpretācija: Elza, kas uzdrošinās atriebties saviem pavedējiem, bet būtībā izvarotājiem, tiek padarīta par visa ļaunuma sakni, kas samaitā vīriešus (tik skaistus un elegantus, kā mēs redzējām sākumā!), beigās pati ņem nelabu galu, un tā viņai vajag. 

Dita Lūriņa ir aktrise, kas vienlīdz pārliecinoši spēj nospēlēt gan sākuma neveiklo pīlēnu, gan vēlāko tauriņu, kas izkūņojas no pelēkajām drānām, gan lidojoša sapņa iemiesojumu, gan līdz riebumam reālistisko nelaimes čupu, kas brēc uz vīru un tiek dauzīta pret sienu. Tomēr es nudien nespēju saprast, kāpēc režisore ir sekojusi Upīša moralizēšanai, vainojot sievieti, ja kāds vīrietis rīkojas kā draņķis. Un šī morāle man izraisa pretenzijas daudz vairāk nekā stila nojaukšana vai kāda tēla dramaturģijas nekonsekvence. 

Programmā režisore raksta par rakstnieces Ingas Gailes vēstuli, kurā viņa atteikusies  komentēt Andreja Upīša romānu, jo viņam esot (citēju režisores pārstāstu) «ļoti vāja nojausma par sievietes seksualitāti un par to, kā jūtas emocionālas varmācības upuris» un ka «Upītis skaidro sievieti pēc savas izpratnes». Ziniet, nevaru nepiekrist rakstniecei. Vēl jo vairāk nesaprotu, kāpēc, programmā aicinot atstāt taisno tiesu Dieva rokās, izrādes veidotāji tik neganti ir notiesājuši Elzu. Ļaujot vīriešiem joprojām palikt elegantiem, ironiskiem un dziedāt.

ooo

SievieteNākamās izrādes 5. un 6. oktobrī. 3-17 eiro.

Paradīzes uzraugs

Aleksandrijas bibliotēkas direktors Ismails Serageldins salīdzina pašlaik cilvēkiem pieejamo informācijas apjomu ar ūdens strūklu sejā no ugunsdzēsēju šļūtenes. Modernai bibliotēkai jāspēj nodrošināt, lai šo ūdeni var padzerties

Pirms doktora Serageldina lekcijas LU Humanitāro un sociālo zinātņu centrā 2. septembrī  Vaira Vīķe-Freiberga viņu raksturoja kā renesanses cilvēku, kuram ir zināšanas par visu. Dzimtenē mēdz dēvēt par «inteliģentāko cilvēku Ēgiptē». Pēc 28 gadu karjeras Pasaules Bankā aizgāja no tās viceprezidenta amata, jo bija saņēmis piedāvājumu, no kura nevarēja atteikties – atjaunot 288. gadā p. m. ē. dibināto Aleksandrijas bibliotēku, kura pirms 16 gadsimtiem pārstāja eksistēt pēc vairākiem ugunsgrēkiem un kariem. Jaunā bibliotēka vēra durvis 2002. gadā un ir nozīmīgs pasaules mēroga zināšanu glabāšanas, taču arī moderns informācijas tehnoloģiju centrs ar 15 institūtiem un pētījumu centriem, četriem muzejiem, 15 pastāvīgām izstādēm, globālā interneta arhīvu, kā arī globālu cenzēto materiālu datubāzi. Serageldina kredo: «Visu informāciju visiem cilvēkiem visu laiku.»

Savā priekšlasījumā pieminējāt Borhesa teikto, ka viņš iedomājoties paradīzi kā tādu bibliotēku. Kā ir būt paradīzes uzraugam?
Tā, protams, ir ļoti īpaša privilēģija. Bet vēl svarīgāk, ka cilvēces zināšanu ceļi turpinās visu laiku. Iespēja palīdzēt to organizēt jaunākām paaudzēm ir pat lielāka privilēģija.

Gadu simtiem bibliotēka bija zināšanu fiziska glabātava. Kas mūsdienās ir bibliotēka?
Ir milzīga atšķirība starp to, kas pēdējos apmēram 200 gadus bijusi bibliotēka un kāda tā kļūs nākamajos 20 gados…

Pēdējos divus, nevis vismaz 20 gadsimtus?
Es runāju galvenoties par jaunāko laiku pēc drukātu grāmatu ieviešanas. Rokrakstu bibliotēkas senākos laikos bija ļoti īpašas. Antīkajās bibliotēkās bija skriptoriji, un, piemēram, senajā Aleksandrijā valdīja režīms, kas pārmeklēja karavānas un kuģus, konfiscējot jebkādus rakstītus materiālus, lai nogādātu uz bibliotēku un nokopētu. Viņi atņēma rakstītus materiālus, lai nevis novērstu to izplatīšanu, bet gan lai pavairotu. Tas varbūt bija viens no nedaudzajiem režīmiem vēsturē, kas tā darīja. (Smejas.) Antīkā bibliotēka tiecās savākt un organizēt visas pasaules zināšanas no visiem avotiem.

Cilvēce piedzīvoja būtiskas pārmaiņas līdz ar Gūtenberga iespiedmašīnas izgudrošanu. Attiecības starp bibliotēkām un iedzīvotājiem ļoti mainījās, drukāšanai kļūstot arvien vairāk izplatītai un pēc tam ar masu izglītības izplatīšanos pretstatā tās pieejamībai plānam elites slānītim.

Pašlaik internetā ir pieejams milzīgs materiālu apjoms. Šogad vien pievienoto datu apjoms sasniedz zetabaitu, kas ir apmēram tūkstotis eksabaitu. Lai to iztēlotos – ja digitalizētu visus ASV Kongresa bibliotēkas tekstus, tā būtu viena eksabaita simttūkstošā daļa. Tātad viens zetabaits ir simt miljonu reižu vairāk nekā viss, kas ir Kongresa bibliotēkā. Tik daudz nāk klāt tīmeklī katru gadu. Dzīvojam pasaulē, kurā problēma ir ne vairs informācijas trūkums, bet gan spēja iegūt autoritatīvu informāciju un to organizēt.

Ja lietojam metaforu par zināšanu slāpēm – kad biju jauns, jutos ļoti izslāpis, un, ja man uz mēles uzpilināja vienu vai divus pilienus ūdens, ar to bija par maz, lai remdētu manas slāpes. Tagad ir tā, it kā sejā šļāktos ūdens no ugunsdzēsēju šļūtenes. Nevar padzerties, jo ūdens ir vienkārši par daudz.

Tāpēc bibliotēkas būs vietas, kur tiks nodrošināts, ka saņemsiet tik daudz ūdens, cik varat lietot, un ka šis ūdens ir tīrs, nav saindēts. Tas prasīs arī citādu veidu, kā sadarboties ar jauniem cilvēkiem. Piemēram, es esmu Masačūsetsas Tehnoloģiskā institūta bibliotēku Vieskomitejā, un esam novērojuši, kā pēdējā kursa studenti, kuri ir starp labākajiem un talantīgākajiem pasaulē, izturas pret bibliotēkām. Viņiem vajag telpas, kurās var būt radoši – lai ir rokmūzika, picas kastes mētājas uz grīdas, pie sienām plakāti. Un arī telpas, kurās var strādāt mazās grupās un diskutēt. Un ir arī klasiskas lasītavas, kur lasīt grāmatas, vai kabīnes, kur rakstīt savu doktora disertāciju. Un vēl bibliotēkas var nodrošināt tādas telpas, kādas ir jūsu Nacionālajā bibliotēkā brīnišķīgajai izstādei par grāmatu.

Bibliotēkas ir pagātnes glabātājas, taču tās kļūst arī par nākotnes inkubatoriem. Ir vajadzīgs zināms pārejas posms no viena uz otru, taču šis ir laiks, kad tas notiek.

Jūsu teiktais par milzīgo informācijas apjomu atkal liek atcerēties Borhesu, Grāmatas cilvēku viņa stāstā Bābeles bibliotēka – mītisku, visu meklētu personu, kura it kā zinot kodu, kā iegūt zināšanas no bibliotēkā glabātajiem milzumdaudz nesakarīgajiem tekstiem. Vai jau pats informācijas apjoms nav kļuvis par problēmu cilvēkiem?
Nē, ja viņi zina, ko grib. Taču patiesībā jūs uzdodat divus dažādus jautājumus. Viena lieta, ja ir brīnišķīgs parks, kurā atrodas daudz statuju, un es vēlos aiziet pie vienas konkrētas, piemēram, pie Bēthovena statujas, un es zinu, kā pie tās nokļūt, vai arī man ir parka karte. Cita lieta, ka var arī vienkārši pastaigāties parkā, baudīt atsevišķas vietas un atklāt – ak, mans Dievs, te ir Gētes statuja, un te Bēthovens, un tur Voltērs! Tie ir divi dažādi pieredzes veidi tajā pašā parkā. 

Tas bibliotēkās būs nākotnē. To sasniegt mums palīdzēs milzīgie panākumi mākslīgā intelekta veidošanā, informācijas meklēšanas jaunas metodes. Mašīnas kļūs arvien labākas, un absolūti nebūs cita veida, kā rīkoties ar informāciju, kā vien ar mašīnu starpniecību. Un patiesībā tā jau ir pašlaik, atskaitot daļēji tīro matemātiku un dažus īpašus metafiziskus jautājumus, piemēram, pārdomas par to, kas ir dzīves jēga vai Visuma mērķis. Un tas nav ne labi, ne slikti, tā tas vienkārši ir. (Smejas.)

Vai nav risks kļūt tik atkarīgiem no mašīnām zināšanu iegūšanā, ka mašīnas kontrolēs, kā un kādas zināšanas iegūstam?
Tās jau to dara. Tās kontrolē mūsu zināšanu iegūšanu tādā ziņā, ka dara to iespējamu. Taču tas ir sadarbības ietvars. Cilvēkiem šodien, piemēram, būtu ļoti grūti iedomāties, kāda būtu dzīve bez elektrības.

Jā, taču elektrība tikai darbina mašīnas, nevis noteic, kādas zināšanas mums būs vai nebūs.
Mūsu dzīvesstils ir atkarīgs no elektrības pieejamības, taču tāpēc nedomājam, ka elektrība mūs kontrolē – uzskatām, ka mēs kontrolējam elektrību. 

Tāpēc varat uzdot filozofisku jautājumu kā Diogēns, ja gribat dzīvot viens pats mucā un ar lampu rokā teikt: «Es meklēju cilvēku, īstu cilvēku.» Bet varat arī pateikt sev, ka dzīve kļūst zināšanām bagātāka un sarežģītāka, un rezultātā vajag vairāk rīku. Pagātnē vajadzēja zīmuli un papīru, iespēju lasīt grāmatas un runāt ar cilvēkiem. Tagad vajag pieeju internetam, vajag meklētāju, klēpjdatoru vai iPad. Rīki mainās, un vairs nevarēsim lietot pagātnes rīkus, lai tiktu galā ar nākotnes izaicinājumiem. Un kāpēc gan to vajadzētu? Šodien ir vairāk zinātnieku, kuri strādā pie jebkurām problēmām, nekā visā iepriekšējā cilvēces vēsturē kopā.

Vai jaunu zināšanu vieglā pieejamība nav pretrunā ar cilvēka dabu, kurai vajag piepūli, lai atklātu jaunas lietas?
Tam es nepiekrītu. Uzskatu – jo vieglāk ir atrast to, ko mums vajag, jo labāk. Viens no maniem lielajiem varoņiem ir Džimijs Veilss. Ideja savest kopā simt tūkstošus cilvēku, kuri cits citu nepazīst, lai viņi sadarbojas kolektīvā projektā, un radīt Vikipēdiju, pasaulē lielāko enciklopēdiju, kas pastāvīgi tiek papildināta – pirms 20 gadiem tas šķistu smieklīgi. Bet Džimijs to izdarīja!

Vikipēdija ir īpaši svarīga, jo ir salīdzinoši drošs informācijas avots. Īstā problēma ir cita. Mans nelaiķis draugs Umberto Eko bija viduslaiku speciālists, un viņš man pirms kādiem 15 gadiem, kad sākām bibliotēku, stāstīja, ka internetā atradis 74 mājaslapas par Svēto Grālu. Viņš izpētījis katru no tām un atzinis, ka divas bija labas, pārējās 72 – muļķības. Lūk, tā ir īstā problēma ar internetu.

Viņš bija viduslaiku speciālists, bet es neesmu. Ja es apskatīšu 74 mājaslapas par Svēto Grālu (visticamāk, apskatīšu tikai pirmās trīs vai četras), tad nevarēšu pateikt kā Eko, vai tur ir draza vai tās ir patiešām labas. Bērnam, kurš vienkārši atklāj lietas, nebūs kritiskas spējas atšķirt labu no slikta. Un diemžēl autoritatīvas vietnes nav īpaši labas komunikācijas ziņā. Arī tāpēc tāds projekts kā Vikipēdija ir lielisks, jo tajā ir iebūvētas daudzas labošanas iespējas.

Ir vēl viena veida briesmas – neraugoties uz milzīgo pieejamās informācijas daudzumu un plašajām izvēles iespējām, cilvēki nav labi informēti. Cilvēki nonāk tā sauktajās «atbalss kamerās». Citiem vārdiem sakot, es dodos uz interneta vietni, kura atbalsta manu viedokli un pastiprina manus aizspriedumus, un neklausos, ko saka alternatīvi informācijas avoti. Rezultāts ir polarizētākas politiskās diskusijas, vairāk ekstrēmu uzskatu.

Skārāt politiski sprādzienbīstamu tematu – cilvēku jušanos komfortabli savos noslēgtajos informācijas burbuļos. Ko pret to var iesākt?
Ir interesants jauns pētījums, kas nebūtu iespējams bez datoriem. Pētnieki piecus gadus sekoja 54 miljoniem Facebook kontu, identificēja vairāk nekā 48 tūkstošus uz sazvērestības teorijām orientētas interneta vietnes un tad izmēģināja, kas notiek, ja tajās ievieto autoritatīvu, pārbaudītu informāciju. Lielais vairākums dalībnieku to vienkārši ignorē. Bet daži radikālākie noraida, paziņodami: «Redzat, valdība atkal mēģina jūs maldināt.» Nekāda izvērtējuma.

Tas nozīmē – ja vēlaties kaut ko iesākt pret radikalizēšanos internetā, ir lielāka jēga mēģināt novērst cilvēku ieraušana melu atvarā, pirms viņi noslēdzas šādā atbalss kamerā, nekā cerēt pārliecināt viņus pēc tam, kad tur jau nonākuši. Tas par rīcības stratēģiju. 

Bet attiecībā uz sociālajām zinātnēm – vai varat iedomāties, ka 54 miljoniem kontu seko piecus gadus? Neviens to nevarētu izdarīt bez liela apjoma datu analīzes iespējām. Nesen lekcijā Ņujorkā šokēju klausītājus, paziņodams, ka nākamajos 10-15 gados sociālās zinātnes pilnībā izzudīs. Man prasīja – kā jūs to domājat? Jā, tās izzudīs. Jo sabiedrība arvien vairāk informācijas izliek internetā milzīgā apjomā. Rezultātā tradicionālās sociālās zinātnes, kādas esam tās studējuši, tiks totāli pārskatītas.

Tad man arī jāvaicā – kā jūs to domājat?
Tā nav tik mežonīga doma, kā varētu šķist.  Kā piemēru varu minēt zinātni, kura pamatā ir izzudusi, – bioloģiju. Padomājiet, kāda bija bioloģija no 19. gadsimta beigām līdz pagājušā gadsimta 60. gadiem un kāda – pēc tam. Viss ir par DNS un tamlīdzīgi, kas bija pilnīgi neiespējams pirms 1953.gada, kad [Džeimss] Votsons un [Frānsiss] Kriks iedeva mums DNS struktūru, taču tad arī tas prasīja ilgu laiku. Mums bija jābūt ātriem datoriem. Neviens cilvēks nevar pierakstīt trīs miljardus [ģenētisko] burtu, tad vēl trīs miljardus un pēc tam abus pierakstus salīdzināt un atrast viena nukleotīda polimorfismu. 

Pēdējos 20-30 gados pasaulē notikušas milzīgas pārmaiņas. Ir milzīgs informācijas apjoms, un sociālie zinātnieki nevar ar to rīkoties tāpat kā agrāk – gadījuma aptaujas, dažu dokumentu analīze. Ir jāmainās rīkiem. 

Bioloģija kā zinātnes nosaukums arvien eksistē, ir pat Nobela prēmija bioloģijā, taču tās saturs ir pilnīgi cits. Tas pats notiks ar sociālajām zinātnēm. Pirmīt minētais pētījums par 54 miljoniem Facebook kontu ir priekšvēstnesis – lielo datu analīzes sākums.

Kā bibliotēkas var mazināt pārmaiņu negatīvās sekas – nezināšanas svētlaimi informācijas jūrā, kam nu jau ir nopietnas sekas arī globālajā politikā, piemēram, Brexit Lielbritānijā, ekstrēmistu armijas Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā, labējais radikālisms Eiropā, Tramps Amerikā?
Cilvēki vēlas palikt savas atbalss kamerā, kas pastiprina viņu aizspriedumus, nevis par tiem nopietni padomāt. Uzskatu, ka viena no labākajām pretindēm tam ir pieeja informācijai. 

Bibliotekāru darbs ir iestāties par vērtībām, un viņi to dara. Parasti nedomājam par bibliotekāriem kā līderiem lielajās kaujās par pilsonisko brīvību. Bet ASV Patriotisma likumā, ko pieņēma pēc 2001. gada 11. septembra, bija norma, ka valdība var saņemt informāciju par to, kādas grāmatas lasāt. Kad to mēģināja īstenot vienā konkrētā gadījumā, bibliotekāri pateica «nē». Viņiem paskaidroja – jūs nevarat atteikties, nevarat to apspriest ne ar vienu un nedrīkstat nevienam izpaust, ka mēs jums to lūdzām, un to nosaka likums.

Tad četri bibliotekāri Konektikutas štatā pateica – pie velna likumu, mēs to pārkāpsim un izstāstīsim mūsu advokātiem, ka tas notiek. Varbūt padomju Krievijā vai Hitlera Vācijā varēja prasīt, ko cilvēki lasa, bet šeit mēs to nepieļausim! Sabiedrība pārliecinoši nostājās bibliotekāru pusē, un valdība piekāpās, labotajā Patriotisma likumā vairs neiekļāva šādu normu. Jā, bibliotekāri! (Smejas.) Parasti iedomājamies bibliotekārus kā klusus cilvēkus ar brillēm, taču šajā gadījumā viņi bija pilsoņu tiesību aizstāvības pirmajās rindās. Un tur viņiem arī jābūt, jo mēs ticam informācijas brīvībai.

Vai jums ir nācies šīs vērtības aizstāvēt Ēģiptē, it īpaši pēc 2011. gada revolūcijas?
Man nācās aizstāvēties, kad, piemēram, cilvēki prasīja, vai mūsu bibliotēkā ir [Salmana Rušdi] Sātaniskās vārsmas. Es teicu – protams, ir. Rietumnieki tālāk nevaicāja, bet vietējie ēģiptieši vērsās pret mani – tā ir aizvainojoša grāmata! Es teicu – patiesībā jums piekrītu, esmu to lasījis, un tā man nepatīk. Tad kāpēc jums tā ir? Teicu – tas ir mans darbs. Izplatīt melus? Es teicu – neizplatu melus, tas ir cits stāsts. Ja gribēsiet uzrakstīt atspēkojumu Rušdi kunga rakstītajam, kur jūs atradīsiet grāmatas eksemplāru? Atnāksiet uz bibliotēku, uzrakstīsiet, un, kad tas būs publicēts, es arī to ielikšu savos plauktos. Un tad citi cilvēki varēs izlasīt viņa grāmatu, jūsu grāmatu un paši spriest. Un rakstīt savas grāmatas.

Vai jūs neapbēdina tas, ka nu jau ir bibliotēkas, kurās vispār nav grāmatu?
Pieņemu, ka nevis tāpēc, ka Daesh tās sadedzinājis, bet tāpēc, ka tās ir digitalizētas. Tas notika 2010. gada oktobrī, kad Teksasas Universitātes Izglītības koledža aizvāca grāmatas no plauktiem un tās simtprocentīgi digitalizēja. Jā, tas mani skumdina. Kaut gan uzskatu – nākotnē virzība būs uz pilnībā digitālu materiālu, citādās formās, nekā cilvēki pašlaik iedomājas.

Tomēr pašlaik drukā vairāk grāmatu nekā jelkad agrāk. Un digitālās grāmatas, kas strauji sāka, ir stabilizējušās ap 20% procentiem no jaunajām drukātajām.

Ir prieks turēt rokās apdrukātas lappuses. Grāmatas ērtums vēl nav pārspēts. Grāmata ir draugs. Pāršķirot lapas, redzu pirms 25 gadiem manis izdarītās atzīmes to malās – tās ir ļoti īpašas attiecības.

Ko pats pašlaik lasāt?
Lasu vairākas grāmatas vienlaikus, jo esmu iesaistījies vairākos projektos. 

Daudz lasu par ģenētiku, jo esmu Amerikas Zinātņu akadēmijas un Amerikas Medicīnas akadēmijas Ģenētikas komitejā.

Taču mēdzu arī apsēsties un palasīt dzeju. Nizami dzeju – es un prezidente Vaira [Vīķe-Freiberga] esam Nizami Gandžavi starptautiskā centra padomes līdzpriekšsēdētāji. Taču arī arābu dzeju un arī Šekspīru – šis ir Šekspīra nāves 400. gads, tad nu daudz pārlasu Šekspīru, un viņš patiešām ir dzejnieks visiem laikiem. Tātad no dzejas līdz vēsturei, analītikai, ģenētikai – liela dažādība. Tas ir viens no dzīves priekiem!

CV

Dzimis 1944. gadā Gīzā Ēģiptē
1964. gadā beidzis Kairas Universitāti
Ieguvis maģistra (1968) un doktora grādu (1972) Hārvarda Universitātē
1972. gadā sācis strādāt Pasaules Bankā
PB viceprezidents (1992-2000)
No 2001. gada – Aleksandrijas bibliotēkas direktors
Vairāk nekā 100 grāmatu un 500 rakstu autors
34 dažādu pasaules valstu augstskolu goda doktors
Daudzu akadēmisku, pētniecības, zinātnes un starptautisku organizāciju valžu un padomju priekšsēdētājs vai loceklis