Nacionālā teātra izrāde Sieviete spriež bargu tiesupār sievieti, kas uzdrošinājusies atriebt pazemojumu
Iestudējums, kam par pamatu režisore un dramatizētāja Ināra Slucka ņēmusi Andreja Upīša agrīno romānu Sieviete, iesākas daudzsološi. O, tāda varētu būt ideālā vīriešu pasaule, skatīta sievietes acīm. Cits pēc cita uzrikšo puskaili skaistuļi, staipās, iesildās, demonstrējas paši sev, cits citam un mums. Gaiss zum no testosterona, viņi atavistiskā niknumā sit boksa maisu, un prātā iešaujas ģeķīga doma: tas varbūt tāpēc, ka šis objekts gaužām jau nu atgādina falliskās nelaimes simbolu.
Pēc tam ir īsta duša, bet stratēģiski svarīgās vietas aizsedz uz durvīm pakarināts dvielītis; nesteidzīga ģērbšanās – zeķturi ap muskuļotiem ikriem, gumija ap krekla piedurkni, lai manšetes maliņa būtu redzama precīzi tik, cik nepieciešams, veste, platmale… Sacensība pāraug laiskā tango, mirklīga saķeršanās, pāris soļu, nekas jau vairāk. Cik tāda vīriešu brālība tomēr ir homoerotiska un nepieejama! Prieks skatīties un aprakstīt.
Laiki drusku jūk, spriežot pēc tērpiem (kostīmu māksliniece Keita), romāna iznākšanas gads – 1910. – pārcelts vismaz desmit gadus vēlāk, kad Pirmā pasaules kara traumas daudzmaz aizdziedētas un līdz Lielajai depresijai ir vēl kāds brītiņš jautrai dzīvošanai. Visi pieci skaistuļi – Mārtiņš Brūveris (Grundulis), Gundars Grasbergs (Grīns), Ģirts Liuziniks (Apse), Kaspars Aniņš (Pūpols) un Raimonds Celms (Līcītis) turklāt vēl dzied starpkaru laika populārā vieglās mūzikas autora Marka Marjanovska dziesmas, saldas un burvīgas.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.