Specdienestu slepeno metožu pētnieks Andrejs Soldatovs par to, kā Krievijā darbojas totālā izsekošana un valsts ar privātfirmu rokām organizē kiberuzbrukumus ārzemēs
Paradoksāli un ironiski, ka bijušais ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes darbinieks Edvards Snoudens, kas patvēries Krievijā, 2014. gadā rakstīja: Andrejs Soldatovs ir, «iespējams, visievērojamākais Krievijas spiegošanas aparāta kritizētājs (kurš pagājušogad vairākkārt kritizējis mani)…».
Soldatovs ir mēģinājis tikties ar Krievijas specdienestu aprūpēto pārbēdzēju, taču neveiksmīgi. Viņa kritika skandalozi slavenajam «trauksmes cēlājam» bija par to, ka viņš klusē par Krievijas specdienestu totālās izsekošanas metodēm. Taču Snoudenam taisnība, ka Soldatovs tās pārzina droši vien labāk nekā jebkurš cits žurnālists.
Arī Putina režīms ir novērtējis Soldatova zināšanas par Krievijas specdienestu slepeno mašinēriju. 2002. gadā FDD bija ierosinājis pret viņu krimināllietu «par valsts noslēpuma izpaušanu», bet kopš 2008. gada pieredzējušais žurnālists vairs nav vēlams Krievijas preses izdevumos.
Toties viņš ir biežs viesis The Guardian, Foreign Affairs, Amerikas Balsī, Radio Brīvā Eiropa, citos Rietumu medijos un drošības jautājumiem veltītās starptautiskās konferencēs. 28. septembrī Stokholmas Ekonomikas skolā Rīgā Soldatovs prezentēja kopā ar ilggadējo līdzautori Irinu Boroganu uzrakstīto jauno grāmatu Sarkanais tīmeklis par Krievijas «digitālo diktatoru» politiku un darbības metodēm internetā.
Padomju laikos bija populāri teikt «šī nav telefona saruna». Tagad zinām, ka VDK nebija tik plašu tehnisku iespēju, lai noklausītos visus un vienmēr. Kā ir pašlaik Krievijā?
Tehniskas grūtības ir joprojām, internets attīstās tik strauji, ka Krievijas specdienesti netiek līdzi. Galvenā problēma – tie arvien paliek VDK priekšstatu gūstā, veic tā dēvēto mērķēto izsekošanu. Proti, vispirms izvēlas cilvēku, tad viņu izseko.
Citur pasaulē pēdējo gadu tendence ir pretēja – tā dēvētā masu izsekošana, kad speciāli tehniski līdzekļi analizē internetā rakstīto vai runāto un tad uzrāda specdienestiem konkrētus cilvēkus. Tas ir cita tehniskā līmeņa uzdevums, Krievijas specdienestiem nav tāda nodrošinājuma.
Taču, ja specdienesti jau zina, kam jāseko, tad ir visas iespējas organizēt elektronisko izsekošanu. Krievijas izsekošanas sistēma paredz totālu komunikāciju kontroli tādā līmenī, kāds Rietumeiropā pat sapņos nerādās. Šo sistēmu izgudroja vēl 80. gadu beigās, padomju laikos nepaguva ieviest. VDK vēlējās atkārtot Austrumvācijas slepenpolicijas Stasi panākumus. Tur bija citi mērogi. Piemēram, Maskavā VDK varēja vienlaikus noklausīties ne vairāk kā 300 telefona līniju, bet Stasi Vācijā – vismaz 4000. VDK viņus apskauda.
Viens no jūsu grāmatas personāžiem VDK ģenerālis Andrejs Bikovs bija atbildīgais par Rīgas rūpnīcu Alfa un Komutators tehnikas un dokumentu izvešanu uz Krieviju pēc PSRS sabrukuma. Ko īsti tolaik izveda?
Saražoto tehniku un dokumentāciju šīs tehnikas – noklausīšanās ierīču – ražošanai.
Vai Rīga bija vienīgā vieta PSRS, kur tās ražoja?
Jā. Tam vajadzēja nopietnu tehnisko bāzi un labus inženierus. Padomju Savienībā tā arī neiemācījās ražot, piemēram, labas lēcas, tāpēc fotoaparātiem un speciālajai tehnikai tās iepirka Vācijā. Bet kaut kādas lietas tomēr varēja uztaisīt, un tās taisīja Rīgā.
Vai izvestie bija tikai tehniskie dokumenti vai arī materiāli, kas iegūti ar šīm speciālajām ierīcēm?
Ģenerālpulkvedis Bikovs bija tehnisks cilvēks, viņu neuztrauca izlūkošanas dati. Viņa vadītā Operatīvi tehniskā pārvalde operācijas neveica. Starp citu, kad viņš man piezvanīja, arī teica – tā neesot telefona saruna.
Kādas iespējas Krievijas specdienestiem pašlaik ir noklausīties sarunas ārpus Krievijas?
Ir jēdziens «dabiskās priekšrocības». Amerikāņiem ir priekšrocības, ka caur viņiem iet milzīgas starptautiskās datu plūsmas. Bet Krievijai ir dabiskās priekšrocības, ka vairāku pēcpadomju valstu internets iet caur Krievijas teritoriju, šo satiksmi var pārtvert specdienesti. Daudzi citās postpadomju valstīs izmanto Krievijas sociālo tīklu VKontakte.
Kas ir SORM?
Tā ir absolūti totalitāra sistēma. Katram interneta pakalpojumu sniedzējam un katrai telekomunikāciju kompānijai Krievijā ir pienākums uzstādīt SORM kasti. Tās uzdevums ir kopēt informācijas plūsmu un novadīt uz vietējo FDD biroju. Tas atšķiras no Rietumeiropas pieejas, kur informācijas pārtveršanas sistēmas ne tikai tiesiski, bet arī tehniski izskatās citādi. Gan Rietumeiropas ETSI, gan ASV CALEA sistēmā ir divi kabeļi, ar kuriem, piemēram, policija savienota ar kādu interneta pakalpojumu sniedzēju. Vienu kabeli izmanto, lai nosūtītu tiesas orderi pakalpojumu sniedzējam. Jāuzsver – informāciju pārtver telekomunikāciju uzņēmuma darbinieki. Tad viņi izmanto otro kabeli, lai nosūtītu atpakaļ pārtveršanas rezultātus.
Krievijā ir tikai viens kabelis. Un to neizmanto, lai sūtītu tiesas orderi, jo Krievijas sistēmā pārtveršanu veic nevis telekomunikāciju uzņēmuma, bet gan FDD darbinieki, sēdēdami savā SORM vadības punktā. Pakalpojumu sniedzējam nav pat iespēju vispār uzzināt, kādu informāciju noņem no viņa servera.
Ko nozīmē pašlaik notiekošie pārkārtojumi Krievijas drošības dienestos?
Desmit gadus kopš 2000. gada Putins padomju retorikas ietērpā mēģināja izdomāt pilnīgi unikālu specdienestu – izveidot FDD par jaunu «muižniecību». Par struktūru, kurai ne tikai jāmedī spiegi un jācīnās pret terorismu, bet kura būtu gan intelektuālais spēks, kas izdomātu valstij ideoloģiju, gan kadru rezerve svarīgiem amatiem.
VDK nebija šādas struktūra, tā vienmēr atradās stingrā partijas kontrolē. FDD bija ārpus jebkādas kontroles, pat padotība prezidentam bija nomināla. Kādā brīdī Putins saprata, ka radījis struktūru, kura neatbilst iecerētajiem mērķiem, un sāka pakāpeniski pastiprināt tās funkcijas, kuras bija tradicionālas VDK, un atņemt no jauna piešķirtās funkcijas.
Piemēram, tagad augsta līmeņa ierēdņu vai gubernatoru amatos vairs neieceļ FDD darbiniekus. Vēl vairāk – tie cilvēki, kuri bija FDD īpašās lomas ideologi – tādi kā [bijušais Krievijas dzelzceļa vadītājs Vladimirs] Jakuņins vai bijušais prezidenta administrācijas vadītājs Sergejs Ivanovs -, ir šķīrušies no amatiem.
Vienlaikus parādījusies ideja par Valsts drošības ministrijas atjaunošanu. Putins beidzot sapratis – viņam nesanāca radīt cilvēku kopu, kura būtu uzticams režīma sargs no visiem apdraudējumiem, un viņš ir nolēmis sekot padomju paraugam.
Atkal pakļaut specdienestu partijas kontrolei?
Viņam būs sarežģīti atrisināt kontroles jautājumu. PSKP bija daudz lielāka nekā pašlaik prezidenta administrācija. Tātad būs jāizdomā kāds jauns kontroles mehānisms.
Kā ir organizēta darbība citu valstu datoru sistēmu uzlaušanai un troļļu fabrikas?
Abas lietas ir cieši saistītas. Tieši troļļi bieži vien var būt sabiedriskās domas manipulēšanas instruments. Proti, to var darīt ar hakeru uzbrukumu, ar DDoS [pieejas liegšanas] uzbrukumu kā Igaunijai 2007. gadā, bet var ar troļļiem – tā principā ir tā pati darbība.
Te ir paradokss. Tika uzskatīts, ka elektroniskā izlūkošana krieviem gan padomju laikā, gan vēlāk deviņdesmitajos bija ja ne tikpat laba kā amerikāņiem un britiem, tad trešā labākā pasaulē.
Bet tad notika pirmais nopietnais izaicinājums Kremļa informācijas monopolam – otrā Čečenijas kara laikā 1999.-2000.gadā separātisti, kuriem bija nogriezta pieeja tradicionālajiem plašsaziņas līdzekļiem, strauji izgāja internetā, palaida jaudīgas vietnes, kā Kavkaz Center, kuras kļuva par informācijas avotu arī Krievijas žurnālistiem. Pēkšņi izrādījās, ka Krievijas specdienesti īsti nezina, ko darīt.
Tam bija vairāki iemesli. Specdienesti vadījās no idejas par iekļūšanu pretinieka tīklos un uzskatīja, ka arī jāaizstāvas no tāda paša apdraudējuma. 1996. gadā, kad sāku par to rakstīt, Krievijas specdienesti uzskatīja internetu par ASV specdienestu līdzekli iekļūšanai Krievijas valdības sakaru tīklos. Bet izrādījās, ka apdraudējums ir pavisam citāds – čečenu separātisti palaiž savu informāciju par to, kas notiek Čečenijā. Un mājaslapas arī fiziski atrodas ārpus Krievijas, vērsties pret tām legāli nevar.
Tad pirmo reizi parādījās shēma, ko var dēvēt par valsts un privātu partnerību. Sākumā parādījās tā dēvētie patriotiskie hakeri, kuri uzbruka čečenu vietnēm. Viņi diezgan drīz, ap 2005. gadu, nonāca līdz kādai organizētībai. Izveidojās trīs kārtu sistēma – prezidenta administrācija izdomā shēmas, sabiedriska prokremliska kustība pilda vidutājas lomu un var samaksāt hakeriem, un kriminālie hakeri vai nu pārdod nodrošinājumu, vai arī par naudu veic uzbrukumus Kremlim interesējošiem objektiem.
Šī shēma darbojās ilgi, taču tā mainījās tehniski, kad saprata – DDoS uzbrukumi nav īpaši efektīvi, ņemot vērā sociālo tīklu attīstību, daudz interesantāk ir izmantot tos pašus resursus troļļošanai. Un tās pašas prokremliskās jaunatnes organizācijas sāka piegādāt troļļus.
Tas bija ļoti ērti Kremlim, jo specdienesti faktiski izslēdza sevi no spēles. Jo Kremlis pastāvīgi risina nopietnas sarunas ar amerikāņiem, prasa aizliegt kiberieročus un ir ļoti ērtā pozīcijā, jo var pateikt – mēs zinām, ka jūs ar Izraēlu esat izveidojuši kiberieroci Stuxnet un uzbrūkat Irānai. Tas ir slikti! Bet, kad viņiem pasaka – jūs taču uzbrukāt Igaunijai -, viņi var atbildēt: nē, mēs neuzbrukām.
Vai varēs tā atbildēt arī pēc uzbrukumiem ASV Demokrātu partijai?
Pašlaik situācija atkal mainījusies. Ļoti šaubos, ka ar dažu kriminālu hakeru grupu spēkiem var īstenot tāda līmeņa uzbrukumus, kādi pašlaik pastāvīgi notiek no Turcijas līdz Vācijai un ASV. Tam vajag citus resursus.
Sarežģītākais jautājums – kura organizācija aiz tiem stāv. Visvienkāršākais ir pateikt, ka specdienests. Tomēr shēma varētu būt sarežģītāka.
Krievijā ir milzum daudz ļoti labu inženieru, kuri radījuši labas IT kompānijas, arī kiberdrošības jomā. Šīs kompānijas atrodas diezgan sarežģītā situācijā.
No vienas puses, krievu inženieru mentalitāte, tāpat kā padomju laikā, neparedz sarežģījumus, ja specdienests palūgs palīdzību. No otras puses, selektīvu valstisku represiju apstākļos visas šīs kompānijas savā ziņā ir ķīlnieces. Ja pie viņiem aiziet FDD darbinieki, vajag ļoti lielu pilsonisku drosmi, lai atteiktos. Un, ja tas pat nav FDD darbinieks?
Pirms gada Meduza atklāja uzskatāmu piemēru, kā pašlaik strādā šī shēma. Sakaru ministrijas ierēdnis kontaktējās ar pazīstamu Kremļa sabiedrisko attiecību aģentūru un caur to sazinājās ar vienu no lielākajām kompānijām aizsardzībai pret DDoS uzbrukumiem – palūdza speciālistu, kurš varētu palīdzēt «ļoti jūtīgas» problēmas atrisināšanai. Uzņēmums speciālistu piešķīra, viņu nosūtīja uz Sofiju Bulgārijā, kur viņam pateica, ka jāpalīdz uztaisīt DDoS lielgabalu [datorsistēma, kas ar milzīgu skaitu pieprasījumu var nograut interneta lapas]. Viņš ieraudzīja, ka šādu iekārtu tiešām testē, un tās pirmais mērķis ir Ukrainas aizsardzības ministrija, otrais – Slon.ru mājaslapa Maskavā. Viņš šausmās aizbēga un pašlaik vairs neatrodas Krievijā.
Tātad ministrija caur pīār struktūru lūdz privāta uzņēmuma palīdzību, bet tie nevar atteikt. Baidos, ka pašlaik darbojas šāda shēma.
Kas notiek Skolkovo, kur bija iecerēta Krievijas «silīcija ieleja»?
Skolkovo pašlaik ir tāds ļengans projekts. [Bijušais prezidents Dmitrijs] Medvedevs koķetēja ar Rietumiem, jo lieliski apzinājās, ka modernizāciju nav iespējams īstenot bez to tehnoloģijām. Putinam ir pilnīgi pretējs viedoklis, viņš pasludinājis «importa aizvietošanu». Bet Krievijas kompānijām bieži vien vienkārši nav tehnoloģiju, piemēram, interneta filtrēšanai un kontrolēšanai.
Krievijas internets ir būvēts uz amerikāņu tehnoloģijām. Pēc «importa aizvietošanas» pasludināšanas speciālisti brīnās, ar ko tad aizvietos visu šo aprīkojumu. Tas vienkārši nav iespējams. Un tieši tas sniedz mums visiem kaut kādu cerību. (Smejas.)
Kā jums pašam klājas Krievijā?
Diemžēl nākas izmantot diezgan dīvainus paņēmienus, lai savu pētījumu rezultātus darītu zināmus Krievijas publikai. Kopš 2008. gada ne es, ne mana līdzautore Irina Borogana nevaram strādāt Krievijas medijos kā štata žurnālisti. Nākas izdomāt apkārtceļus. Piemēram, kad veicām pētījumu par izsekošanas ierīcēm, kuras olimpiādes laikā bija uzstādītas Sočos, to vispirms publicēja The Guardian un tikai tad Krievijā. Tāpat ar grāmatām – tās rakstām un izdodam ASV. Jaunā muižniecība nonāca Krievijā pēc gada. Lielākie Krievijas interneta veikali, piemēram, Ozon, atteicās grāmatu tirgot, arī pašlaik to nevar nopirkt, kaut gan tā kļuvusi par bestselleru un izdota vēl trīs reizes. Taču pirāti to jau sen izlikuši atvērtai pieejai internetā.
Tramps ir aicinājis FDD publicēt 30 tūkstošus pazudušo Klintones e-pastu. Kā jums šķiet, vai FDD atsauksies uz viņa aicinājumu?
Šo stāstu īpaši bīstamu dara neprognozējamība. Mēs pieņemam, ka Putinam ir stratēģija vai plāns. Bet bieži vien tā nav. Putins ir ļoti labs taktiķis, un vairākums viņa lēmumu ir taktiski.
Man šķiet, sākotnējā ideja bija tikai uzlauzt Demokrātu partijas e-pastus. Tam jau aprīlī bija izveidota īpaša mājaslapa – DCLeaks.com. Viņi cerēja, ka visi apspriedīs saturu. To Putins pats pateica [Bloomberg] intervijā – nevajag apspriest, kurš uzlauza, jāapspriež sarakstes saturs.
Taču tad situācija kļuva nekontrolējama, visi sāka runāt par Krievijas pieaugošo ietekmi. Manuprāt, par to atbildīgie cilvēki Maskavā krita ažiotāžā – re, cik vareni, pamēģināsim vēl! Un parādījās antidopinga aģentūras WADA uzlaušana. Tagad nevar prognozēt, kas notiks. Stratēģiska plāna nav, tāpēc neviens nezina, kas būs tālāk.
Vai mums pirms vēlēšanām ir jābažījas par Krievijas iejaukšanos šajos procesos?
Tas diemžēl kļūst par acīmredzamu politiskās cīņas instrumentu. Viendien runa ir par politiskās partijas uzlaušanu Turcijā, pēc dažām nedēļām – informācija par Vācijas parlamentu. Tā dēvētā atribūcija ir nolādēts vārds kompjūteru pasaulē. Ir ļoti sarežģīti precīzi noteikt, kuras valsts kura aģentūra ir aiz katras konkrētās uzlaušanas. Nepārprotamas identificēšanas līdzekļi joprojām nav atrasti. Tas provocē izmantot uzlaušanu atkal un atkal. Iedomājieties, cik lieliski – neviens neiet bojā, bet mērķi tiek sasniegti! Un tas ir lētāk nekā palaist televīzijas kanālu, izmētāt skrejlapas vai organizēt manifestācijas, kur uzreiz var redzēt finansēšanas ceļus, organizētājus.
Ko var likt pretī?
Baidos, ka pašlaik nevienam nav atbildes. Es pat negribu sākt stāstīt, līdz kādam sarežģītības līmenim nonāk kiberspeciālistu diskusijas. Nu, piemēram, ir noticis uzbrukums japāņu kompānijai Sony Amerikā. Nopietns gadījums, valstis skaidro attiecības, kuram jāmaksā par šīs sistēmas aizsardzību: kompānijai, valstij, kurai no valstīm? Neviens nezina.
Kā uz to atbildēt – ar tādiem pašiem līdzekļiem, ar spiedienu, militāri? Neviens nezina. Neviens līdz galam nesaprot spēles noteikumus. Krievijas ierēdņi paradoksālā kārtā izrādās vinnētāju pozīcijā, jo vienmēr atgādina – mēs piedāvājām aizliegt kiberieročus, bet jūs atteicāties.
Tagad ASV drošības dienesti izmeklē Demokrātu partijas uzlaušanu. Vai ASV ir tehniskas iespējas padarīt šādus uzbrukumus daudz bīstamākus uzbrucējiem?
Baidos, ka problēma ir kļuvusi jo sarežģītāka. Vēl pirms dažiem gadiem runa bija tikai par kādu supersarežģītu sistēmu uzlaušanu, teiksim, Pentagonā. Bet tagad lielāku efektu bieži vien var panākt, uzlaužot politiskas partijas vietni, kas, protams, netiek aizsargāta tikpat nopietni kā militārs datortīkls. Uzsvars arvien vairāk novirzās uz saturu – visi runā nevis par datortīklu aizsardzību, bet gan par sociālo tīklu aizsardzību no propagandas un dezinformācijas.
No vienas puses, tajā ir patiesības elements, ņemot vērā troļļu daudzumu un visu, kas notika pēc Krimas aneksijas. No otras puses – ironiski, ka šādā diskusijā savā ziņā uzvar Krievijas dienaskārtība. Jo tieši Krievija vienmēr uzstāja, ka kiberdrošība nav par datoriem, bet ir jākontrolē saturs, ar to domājot cenzūru. Un amerikāņi vienmēr atbildēja – nē, pat nerunāsim šādos terminos. Piecpadsmit gadus tas bija akmens, kas gulēja starp Rietumu pasauli no vienas un Krieviju un Ķīnu no otras puses. Un nekas nenotika. Pašlaik amerikāņi arvien vairāk sliecas teikt – jā, ir jārunā arī par informatīvo drošību.
Vai, jūsuprāt, Putins patiešām uzskata, ka internetu izgudroja CIP?
Jā, protams! Esmu daudz runājis ar to struktūru ierēdņiem – viņi sirsnīgi tam tic. Tas vispār ir priekšstats, kā iekārtota pasaule. Proti, ka visam vienmēr ir priekšnieks. Nekas nenotiek spontāni. Vienmēr kāds pašā augšā ir teicis – «sāc!». Revolūciju vai protestus, vai jebko.
Ņemot vērā, kādas milzīgas iespējas internets ir sniedzis amerikāņiem, protams, tādu cilvēku smadzenēs automātiski rodas secinājums – tātad tieši šādam mērķim tas bija izgudrots. Kurš par to atbild? CIP! Šīs shēmas viņiem izkārtojas momentāni un vienmēr ir tās pašas.
Vai Putinam izdosies panākt, lai globālās interneta firmas izvieto savus serverus Krievijā?
Nē. Likme uz spiedienu nav nospēlējusi. Ārzemju kompānijām bija jāpārceļ serveri uz Krieviju jau pērn septembrī, taču tas nenotika.
Roskomnadzor nonāca ļoti smagā situācijā. Teica – labi, atliekam līdz janvārim. Pienāca janvāris, februāris – nekas nenotika. Martā Krievijas – Ķīnas kiberforumā Maskavā Roskomnadzor vadītājs [Aleksandrs] Žarovs pateicās ķīniešu partneriem, ka viņi serverus ātri pārcēluši. Tas bija smieklīgi, jo viss likums bija ne jau par ķīniešu kompānijām, kuru tīklus neviens Krievijā nelieto. Tā faktiski bija fiasko atzīšana.
Manuprāt, pērn rudenī Roskomnadzor pieļāva briesmīgu kļūdu, aizliegdams lielāko torentu vietni Rutracker. Jo uzreiz Krievija izvirzījās otrajā vietā pasaulē pēc cenzūras apiešanas rīka Tor lietotāju skaita. Pēc tam šantažēt Facebook ar to, ka Krievijā neviens nelieto Tor, bija neiespējami.
Viņiem jau ir zināma pieredze Ķīnā, tāpēc viņi saprata – tā ir spēle uz izturību, un vienkārši nokausēja krievu ierēdņus.
sarakstītās grāmatas
Kopā ar Irinu Boroganu
2005
Jaunās patriotu spēles. Kā drošības dienesti nomainīja savu ādu 1991-2004./New patriot games. How secret services have been changing their skin 1991-2004 ( 2005)
2010
Jaunā muižniecība: Krievijas drošībnieku valsts atjaunošana un VDK ilgais mantojums/The New Nobility: The Restoration of Russia’s Security State and the Enduring Legacy of the KGB (2010)
2015
Sarkanais tīmeklis: cīņa starp Krievijas digitālajiem diktatoriem un jaunajiem tiešsaistes revolucionāriem/The Red Web: The Struggle Between Russia’s Digital Dictators and the New Online Revolutionaries (2015)
Andrejs Soldatovs
Dzimis 1975. gada 4. oktobrī
Beidzis Maskavas Valsts sociālās universitātes Žurnālistikas fakultāti
No 1996. līdz 2008. gadam – laikrakstu Segodņa, Izvestija, Versija, Moskovskije novosti, Novaja gazeta žurnālists
2000. gadā kopā ar domubiedriem nodibina portālu Agentura.ru
2008. gadā atlaists no darba Novaja gazeta un pēc tam publicējies lielākoties Rietumos
