Valmieras teātra izrādē Muiža kaņepēs žilbina šeptmaņi un mīlētāji
Režisores Indras Rogas jaunā izrāde stāsta par teātri, seksu un šeptēm. Ne visas tēmas režisorei izdevies atrisināt vienlīdz veiksmīgi, un tas, ko izrādē uzskatīsiet par galveno, ietekmēs jūsu vērtējumu. Taču skatīties ir vērts – tukšā nepaliksiet.
Pārliecība, ka krievu 19. gadsimta dramaturga Aleksandra Ostrovska komēdija Mežs stāsta par mākslas cildenumu iepretim sadzīves purvam, ir teātra aprindās pamatīgi iesakņojusies. Divi nabadzīgi aktieri – traģisko lomu izpildītājs Nesčastļivcevs un komiķis Sčastļivcevs – satiekas uz ceļa netālu no Neščastļivceva tantes muižas un nolemj uz dažām dienām tajā iegriezties. (Protams, nestāstot, kas ir viņu nodarbošanās, – krustdēls izliekas par atvaļinātu virsnieku, bet draugu uzdod par savu sulaini.) Tante – atraitne Gurmižska – akurāt nonākusi šaurā dzīves punktā: viņa uztur askētiskas, dievbijīgas sievietes tēlu, bet ir traki iemīlējusies krietni jaunākā caurkritušā ģimnāzistā Bulanovā. Lai mīlas objektu paturētu tuvumā un palīdzētu viņam izsisties, skata pēc nākas viņu precināt krustmeitai Aksjušai, kuru tante, saprotams, nīst. Muižas dzīvē līdz ar to ņudz visādu veidu «kreisie darījumi», liekulība, blēdības, kurām pa vidu, paši negribēdami, iemaisās atnācēji ar saviem ideālistiskajiem priekšstatiem par to, kā vajadzētu dzīvot…
Lasot Ostrovska lugu, šķiet, ka mākslas pārākumu (vismaz ētiskā, idejiskā ziņā) pār dzīvi tiešām iespējams nospēlēt. Pēc Rogas izrādes vairs neesmu tik pārliecināta, turklāt – režisore darījusi visu, kas viņas spēkos, lai šo tēmu izceltu. Mārtiņa Vilkārša scenogrāfijas uzbūve it kā slēpj, bet īstenībā – uzsver, ka darbība notiek teātrī. Caur koka apšuvuma, kas ietver skatuves kasti, spraugām vīd Valmieras teātra šņorbēniņi, skatuves siena, kulises. Teātra mašinēriju režisore rāda arī uz skatuves: redzam skatuves strādniekus, kas pārmontē mizanscēnas, dzirdam izrāžu vadītājas balsi translācijā, sajūtam, kā gaismotāji un skaņotāji reaģē uz aktieru zīmēm (knipis liek skanēt mūzikai, valdonīgs žests paspilgtina gaismu utt.). Lai būtu pavisam nepārprotami, Gurmižskas muižas otrā stāvā novietots izgaismots krievu teātra reformatora Konstantīna Staņislavska portrets, kam aktieri klanās līdzīgi ikonai, bet programmiņā drukātas mākslinieku atziņas par teātri. Turklāt lielāko daļu izrādes varoņu spēlē pretējā dzimuma aktieri, tādējādi, protams, akcentējot spēles ne-reālistisko dabu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.