Žurnāla rubrika: Kultūra

Kinojaunumi

Posted on janvāris 11, 2017 by Kristīne Simsone - Kino

oooo Vilcienvakte / Trainspotting. Gaidot 3. martu, kad uz Latvijas ekrāniem nonāks Denija Boila Vilcienvaktes turpinājums T2: Trainspotting, ir iespēja noskatīties stāsta pirmo daļu – ievērojamāko Boila filmogrāfijas darbu. 1996. gadā uzņemtā skotu rakstnieka Ērvina Velša romāna ekranizācija savā robusti asprātīgajā un autentiskajā Edinburgas atkarībnieku portretējumā pelnīti iemantoja kinoklasikas statusu un pacēla jaunos augstumos gan Boila, gan aktiera Jūena Makgregora karjeru. Kino Citadele 13. janvārī plkst. 18.30.

oooo Jaunkundze / The Handmaiden. Dienvidkorejiešu autora Čanvuka Parka filma ir erotisks trilleris laikmeta drāmas veidolā, kas aizrautīgi ved cauri neparedzamiem sižeta labirintiem, ik pa laikam «uzmundrinot» ar skarbu humoru. Vairāk nekā divas stundas garais stāsts par atriebi un krāpšanu ir krāšņs veikums, kas virtuozi nobalansē uz pārmērības robežas un apliecina, ka režisors ir viens no spilgtākajiem savas paaudzes kinoveidotājiem. Splendid Palace no 13. janvāra.

ooo Līdz pēdējam / Bleed for This. Biogrāfiskā drāma par amerikāņu boksera Vinija Paciencas (Vinny Pazienza) atgūšanos no smagas traumas. Ekspresīvs darbs ar sulīgu, estetizētu 90. gadu vides atainojumu un divi sakarīgi aktierdarbi – jaunais censonis Mailzs Tellers (Atsitiens) un Ārons Ekharts (Tumšais bruņinieks). Kino no 13. janvāra.

ooo Arī divi ir ģimene / Demain tout commence. Sirsnīgs Eiropas komerckino projekts ar filmas Neaizskaramie zvaigzni Omāru Sī, kurš ir kļuvis par vienu no pazīstamākajiem pēdējā laika franču aktieriem. Vēstījums par bezrūpīgu pleiboju, kuram pēkšņi jāuzņemas tēva loma, ir nesamezglots un emocionāls. Aizkustinošs izklaides kino bez ilglaicīgas iedarbības.Kino no 13. janvāra.

Ko lasīsim?

Posted on janvāris 11, 2017 by anon - Grāmata

Latvijas izdevniecības atklāj šāgada visvairāk gaidītās grāmatas

Bargā atklāsmes

Gada pirmajā pusē izdevniecība Zvaigzne ABC papildinās oriģinālliteratūras klāstu ar diviem latviešu autoru darbiem. Provokatīvā rakstnieka Riharda Bargā Plikie rukši ir pēdējās desmitgades Latvijas kultūrvides atspoguļojums, ko caurvij personīgā pieredze un skarbs humors. Savukārt vēsturisko romānu meistara Jāņa Lejiņa jaunākais romāns Vīrieša sirds vedīs lasītājus uz 20. gadsimta 30. gadu Latviju. Ar romāna galvenā varoņa, militārās mācības skolotāja, Luda Šteinberga acīm aplūkota gan indivīda atbildības tēma, gan varonības jēdziens un vienkārša cilvēka loma būtiskos laikmetu griežos.

Izdevniecība turpinās izdot Elenas Ferrantes tā dēvēto Neapoles romānu ciklu, pērn iznākušajai tetraloģijas pirmajai daļai Brīnišķīgā draudzene piepulcinot pārējās trīs. Otrā daļa Jaunais uzvārds grāmatu plauktos nokļūs februārī. Gada izskaņā detektīvromānu cienītājiem izdevniecība piedāvās izmeklētāja Harija Hola jaunākos piedzīvojumus – romānu Slāpes, kas ir vienpadsmitais darbs norvēģu rakstnieka Jū Nesbē detektīvromānu ciklā.

Majakovska fantāzijas

Jāņa Rozes apgāda tulkotās daiļliteratūras klāstam pievienosies spāņu rakstnieka Huana Boniljas grāmata Bez biksēm ienākt aizliegts, ko tulkojis Edvīns Raups. 2013. gadā Spānijā izdotais stāsts vēsta par krievu avangarda dzejnieku Vladimiru Majakovski (1893-1930). Kaut arī dzejnieks bija reāla persona, Bonilja viņa biogrāfiju ievij fantāzijas lidojumā. Grāmata tika atzīta par 2012./2013. gada labāko grāmatu spāņu valodā.

«Vēlējos uzrakstīt par īstu cilvēku vēsturi, kas piedzīvota uz zemes, nevis vēsturi ar lielo «V»,» – tā par grāmatu Perfektā teikuma nāve teicis igauņu rakstnieks Pauls Rauds. Romāns, kas balstīts uz autora atmiņām, stāsta par padomju okupācijas pēdējiem mēnešiem Igaunijā. Rauds decembrī viesojās Rīgā un festivālā Prozas lasījumi 2016 lasīja romāna fragmentu.

Bet no oriģinālliteratūras apgāds laiž klajā rakstnieces Andras Neiburgas stāstu krājumu Stum stum: piecpadsmit īsprozas darbi, kas tapuši 90. gadu sākumā, bet dienasgaismu ieraudzījuši 2004. gadā apgāda Valters un Rapa izdevumā. Teātra skatītājiem pieci no stāstiem šķitīs pazīstami, jo iedzīvināti uz Jaunā Rīgas teātra skatuves izrādē ar tādu pašu nosaukumu.

Ābele par 1949

Janvārī pie lasītājiem nonāks Ingas Ābeles romāns Duna, kas vēsta par 1949. gadu: Rīgas hipodroms, čekas modrā acs un pārdzīvotā kara sekas Rīgā, Sēlijā un Latgalē. Grāmata turpina izdevniecības Dienas Grāmata romānu sēriju Mēs. Latvija, XX gadsimts. Bet dokumentālo žanru papildinās žurnālista Ata Klimoviča tulkotais Jurija Felštinska un Vladimira Pribilovska apjomīgais pētījums par Krieviju un VDK gadsimtu mijā – Korporācija.

Tulkojumu latviešu valodā piedzīvos arī skotu rakstnieka Ērvina Velša pērn izdotais romāns Asmens mākslinieks. Romāns seko līdzi Velša iepriekšējās grāmatās Vilcienvakte un Porno iepazītajam Frenkam Begbijam. Pagājuši desmit gadi kopš Porno aprakstītajiem notikumiem, un galvenais varonis, nomainījis identitāti un kļuvis par Holivudas zvaigžņu aprindās pieprasītu skulptoru, atgriežas Skotijā. Šī ir īstā lasāmviela tiem, kas nespēj sagaidīt, kad marta sākumā uz kinoekrāniem parādīsies uz romānu balstītās 1996. gada filmas Vilcienvakte turpinājums.

Tautsaimniecība

Izdevniecība Jumava turpinās pērn aizsākto tradīciju par godu Latvijas simtgadei tulkot latviešu literatūru angļu valodā. Grāmatnīcu plauktos janvārī nonāks Aleksandra Čaka poēmas Mūžības skartie tulkojums. Strēlnieku varonībai veltīto poēmu papildinās Valda Villeruša adaptētās ilustrācijas, kas veidotas mats matā kā 1989. gada izdevumā redzamie mākslinieka Aleksandra Stankeviča darbi.

Angļu valodā tiks tulkotas arī Imanta Ziedoņa Krāsainās pasakas. Grāmatā būs redzamas Londonā dzīvojošās ilustratores Līgas Kitchen ilustrācijas, kas rotājušas vairākus fonda Viegli mūzikas albumu vāciņus.

Februārī Jumava izdos armēņu mūka Narekas Grigora sarakstīto Žēlabu grāmatu. Dēvēta par armēņu bībeli, šī dzejas formā rakstītā cilvēces grēksūdze pirmo reizi izdota 13. gadsimtā. «Liela formāta suvenīrizdevums ar skaistām ilustrācijām,» stāsta izdevniecības redaktore Liene Soboļeva.

Bet maijā tiks atklāta enciklopēdija Latvijas tautsaimniecības vēsture, kuru sastādījis Vidzemes augstskolas rektors Gatis Krūmiņš, bet autoru kolektīvā darbojies arī Valdis Dombrovskis un Vaira Vīķe-Freiberga. Tūkstoš lappusēs aprakstīta valsts ekonomika, sākot no 18. gadsimta beigām līdz mūsdienām. Informāciju papildina nozares ekspertu viedokļi.

Vēsture un kultūra

Apgādā Mansards tiks izdota virkne ar Latvijas vēsturi un kultūru saistīti darbi. Viņpus Alpiem. Rainis un Aspazija Kastaņolā: Jaunatklāti tuvplāni ir jaunākais literatūrzinātnieces Gundegas Grīnumas pētījums. Tas vēsta par politiskās emigrācijas laiku, kurš, autores vārdiem, «ir visnepilnīgāk izpētītais posms Raiņa un Aspazijas paralēlajās biogrāfijās».

Tulkojumu latviešu valodā piedzīvos Vašingtonas Universitātes asociētā profesora Gunta Šmidchena 2014. gadā izdotais pētījums Dziesmu vara. Nevardarbīga nacionālā kultūra Baltijas dziesmotajā revolūcijā. Tas ir pirmais plaša mēroga pētījums par Baltijas valstu atmodas kustību – dziesmoto revolūciju.

Nacionālās vēstures tēmu turpinās Okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītāja Ulda Neiburga zinātniskais darbs Draudu un cerību lokā. Latvijas pretošanās kustība un Rietumu sabiedrotie (1941–1945). Monogrāfija vēsta par vācu okupācijas laikā Latvijā strādājušās pretošanās kustības sakariem ar Rietumu sabiedrotajiem ASV un Lielbritāniju.

Par Kronenbergu

Mākslas vēsturnieces Aijas Brasliņas sastādītais albums Janis Rozentāls, Zigurda Konstanta monogrāfija par vienu no noslēpumainākajiem latviešu māksliniekiem Georgu Šenbergu – 2017. gadā izdevniecība cītīgi papildinās Latvijas mākslai veltīto izdevumu klāstu. Jau šomēnes tiks izdota grāmata Darbnīca «Baltars» par pazīstamo Rīgas porcelāna apgleznošanas darbnīcu. Tā būs sešpa-dsmitā grāmata no Latvijas mākslas klasiķiem veltītās sērijas.

Par godu latviešu grafiķa un rakstnieka Alberta Kronenberga 130. jubilejas gadam Neputns iztulkojis somu žurnālista Jukas Rislaki grāmatu Vilki, velni un vīri. Alberta Kronenberga dzīve un daiļrade. Alberta Kronenberga radītie tēli grāmatās Mazais ganiņš, Tuntuļu Jurītis, Jērādiņa bērnības gaitās pavadījuši ne vienu vien paaudzi.

Bet savdabīgu ieskatu Latvijas vēsturē nodrošinās Jāņa Kalnača monogrāfija Rīgas dzīvokļu «likumīgā» izlaupīšana. 1944–1949, kurā aplūkots, kas notika ar 1944. gadā bēgļu gaitās devušos iedzīvotāju atstāto iedzīvi.

Pieticība daiļo

Posted on janvāris 11, 2017 by anon - Recenzija

Drāma Mančestra pie jūras – Holivuda ārpus grāvējiem

Pārfilmējumu, bezjēdzīgu turpināju-mu un grāvēju straumē, kuras virzienu nosaka daudzmiljonu reklāmas kampaņas, tādas filmas kā Mančestra pie jūras ir mierinošs atgādinājums – Holivudā nav izsīkusi ne cilvēcība, ne labs kino. Režisora, savulaik arī Ņu-jorkas bandu scenārista Keneta Lo-ner-gana veidotā filma ir nepiespiesta un autentiska, taču ne burtisks ikdienišķas dzīves pārnesums uz ekrāna. Psiholoģisko līkloču piesātinātajā kinodarbā, līdzīgi kā dzīvē, pārdzīvots zaudējums ir tikai daļa no traģēdijas: vienlīdz lielu nastu sagādā tā sekas – neizsāpētais un neizrunātais.

Tas atbalsojas aktiera Keisija Afleka spēlētā varoņa rezignētajā eksistencē – viņa vienaldzība ir čaula kādas piedzīvotas traumas radītajam izmisumam un bezspēcīgajām dusmām. Viņš no tām ir patvēries citā pilsētā, taču ir spiests atgriezties, lai rūpētos par brāļa nepilngadīgo dēlu. Dzimtajā vidē – nosaukumā minētajā Masačūsetsas štata Mančestrā – gaisā karājas visiem (izņemot skatītāju) zināma atgadījuma smagums un neērtās attiecības ar bijušo sievu (Mišela Viljamsa).

Paaudzes aktierdarbs

Zelta globusu pasniegšanas ceremonijā 8. janvārī Afleka sniegums pelnīti tika novērtēts ar balvu par labāko aktierdarbu. Šī loma aktiera karjerā (viņš ir pazīstamā Bena Afleka jaunākais brālis) ir viens no būtiskākajiem pieturpunktiem pēc darba vesternā Džeses Džeimsa slepkavība no gļēvuļa Roberta Forda rokas. Viņa sniegumu – rezignēta un iekšējos cīniņos iegrimuša cilvēka kluso un nepretenciozo atainojumu – var uzlūkot arī kā mūsdienu ASV kinematogrāfam raksturīgu aktierspēles manieri. Piemēram, pērn izdevumā Film Comment amerikāņu kinozinātniece un kritiķe Šonni Enelova rakstīja, ka jaunā aktieru paaudze savās izteiksmēs ir ieturētāka un uz ekrāna vairs tik izteikti «nespēlē».

Neierastā Holivuda

Tieši aktieri – Keisijs Afleks, Mišela Viljamsa un Kails Čandlers – ir visspēcīgākie «atgādinājumi» par filmas amerikānisko izcelsmi. Reālistiskā un vizuāli pieticīgā filma gan atsauc atmiņā Skandināvijas kino lakonismu un psiholoģisko dziļumu, nevis līdzinās Holivudas izskaitļotajiem un smalki noformētajiem darbiem. Tas, tāpat kā filmas pieticīgais budžets (8,5 miljoni dolāru), kas ir mazāks nekā «ierindas» grāvēja reklāmas līdzekļiem atvēlētās summas, ir papildu izaicinājums, lai piesaistītu skatītājus.

Taču līdzšinējais un gaidāmais balvu birums Mančestras veidotājiem ir bijis glaimojoši bagātīgs. Kinovidē arvien lielāku ietekmi gūstošais milzis Amazon Studios par izplatīšanas tiesībām ASV tālredzīgi samaksāja par filmas budžetu lielāku summu – 10 miljonus dolāru. Filma sevi ir atpelnījusi trīskārši, jācer, ka saņemtās balvas pamudinās uz kino doties arī Latvijas skatītāju, kura uzmanību pārsvarā gan izkaro tikai ik uz soļa izvietotās grāvēju reklāmas. Taču Lonergana filmu tās šķietami smagnējās noskaņas un tēmas dramatisma dēļ nevajag norakstīt: tā suģestē un mierina, jo vēstījumu noslēdz uz cerīguma pilnas nots. Lai arī dažviet tā neiztiek arī bez stila klupieniem, piemēram, absolūti neiederīga akadēmiskās mūzikas pielietojuma, tas skatīšanos netraucē. Lonergana filma nav manipulatīva žēlošanās, šis drīzāk ir stāsts par brūču dziedēšanu, kurā netiek ignorētas tumšākas toņkārtas, taču ik pa laikam uzplaiksnī sadzīvisks humors.

Paradoksālā kārtā Mančestrai ir paveicies ar sākotnējo plānu izputēšanu: ja viss notiktu, kā iecerēts, filmu būtu režisējis un galveno lomu atveidotu Mets Deimons. Visu cieņu Deimonam, taču tad, visticamāk, runātu par aktiera kārtējo projektu, nevis paliekošu darbu ar emocionāli inteliģentiem aktierdarbiem.

Guli, guli, mazais šmuli

Posted on janvāris 11, 2017 by anon - Recenzija

Infantilisms ir bīstams, nolasāms Elmāra Seņkova iestudētajā Kaijā Nacionālajā teātrī

Savulaik Maijas Lūsēnas dziedātā savādā šūpuļdziesma iešaujas prātā, raugoties, kā šiverīgam rūķim līdzīgais Kostja Trepļevs (Uldis Siliņš), pasīks čalītis adītā micē, kopā ar draugu ģitāristu (Mārtiņš Zariņš) un draudzeni Ņinu (Alise Danovska) tepat no kaimiņiem gatavojas ballītei, domājams, nupat uz ātru roku saklapētajā āra skatuvītē: pārbauda skaņu aparatūru, iedzied kaut ko nesakarīgu. Tad jau arī pārējie radi un kaimiņi sanāk un danco, katrs kā māk.

Kāpēc tomēr tā dziesmiņa par šmuli maisās pa galvu? Ak tā, pirms vēl strādnieki darbmācības skolotāja Seņas Medvedenko (Arturs Krūzkops) vadībā aizvāca jaunbūvei priekšā aizliktās finiera plāksnes, Nacionālā teātra Jaunajā zālē minūtes desmit vai vairāk skanēja daktera Zālīša īpatnējā balss, hipnotiski vilinot migt ciet un solot ciešu miegu. (Kāda sagadīšanās! Pirms dažiem mēnešiem Laura Groza-Ķibere tieši tā sāka izrādi 51. fotogrāfija Liepājas teātrī, tikai tad dr. Zālītis suģestēja atslābināties pirms jauna darba cēliena.) Kur miegs, tur šūpuļdziesma.

Kad dejotāji izklīduši, Medvedenko ar Mašu (Sanita Puš-pure) nomet zemē spīdīgi melnu plastikāta ripuli un drebinādamies «ielec» tajā peldēties – tāds tas Čehova komēdijā Kaija pieminētais burvju ezers. Izrādes vieta un laiks ir pagaidu teātris. Nekādu precizējumu nav un nevajag ar.

Ilgu laiku šķiet, ka režisors Elmārs Seņkovs raudzījies uz Čehova lugu pārsteidzoši maigi un labdabīgi – visi tādi jauki cilvēki, pat saspringuma brīžos ne kliedz, ne citādi pārlieku satraucas un, ja arī par kaut ko sapūšas, tad uz brītiņu – kā bērni. Bērnišķība ir šo jauko cilvēku galvenā iezīme. Viņi spēlējas. Tie tur divi spēlējas, ka peldas šausmīgi aukstā ūdenī. Citi spēlējas pamatīgāk – ka ir mākslinieki, vecāki, dakteri vai kas cits. Apbrīnojama ir šo pieaugušo cilvēku spēja redzēt un dzirdēt tikai sevi, kamēr jebkuru citu – tik, cik vajadzīgs spēlēšanās brīdī. Arkadina (Maija Doveika), teiksim, spēlējas, ka ir dīva, ka viņai kaut kur ārpusē ir kāda noslēpumaina mākslinieces dzīve, un sapiktojas, kad pāķis Šamrajevs (Juris Lisners) iejaucas viņas spēlītē ar muļķīgiem jautājumiem un nepareiziem noteikumiem. Citā brīdī viņa spēlējas «mātēs un bērnos», mēģina pārsiet sava pieaugušā dēla Kostjas galvu, bet, kad apnīk, vienkārši iegāž brūcē savas smaržas. Dorns (Ivars Puga) ilgu laiku ir spēlējies «apkaimes labākajos sieviešu dakteros», izmantojot visām «pacientēm» vienas un tās pašas «zāles». Viņam ir pat siržu lauzēja rotaļai nepieciešamais rekvizīts – parūka, ko reizēm uzbāž galvā otrādi. Izkrituši no spēlītes, šie cilvēki vienkārši apjūk. Kad pie Dorna mierinājumu meklē nelaimīgā Maša, rokas jau stiepjas, lai rutinētā donžuāna žestā meiteni apkamptu, un – nolaižas gar sāniem. Spēlēšanās neder, bet pa īstam mierināt viņš ne prot, ne vēlas. Ne jau viņš vienīgais tāds: rūpes par otru, pat patiesa uzmanība pret kādu citu, izņemot sevi, dārgo, te reti kam pazīstama. Viens, kas rotaļājies visilgāk, ir Arkadinas brālis Sorins. Edmunds Freibergs, uz skatuves izvilkts, atplaukst gluži fantastiskā aktieriskā krāšņumā un niansēs. Viņa Sorins vienīgais, iespējams, apjauš, ka rotaļāšanās un vieglā dzīves uztvere, ar ko visi te aizņemti, ir kļuvusi par infantilismu smagā formā, un gals spēlītei būs bēdīgs un smieklīgs reizē: kā Arkadinas «šmuce», ierodoties pie vājinieka ar jau gatavu bēru vainagu.

Liekas, ka režisors apzināti vairījies no tā, ka Čehova lugā pretnostatītas divas aktrises – jaunā Ņina Zarečnaja un pieredzējusī Arkadina, tāpat kā divi rakstnieki – populārais Trigorins (Ģirts Liuziniks) un tā arī panākumus īsti neguvušais Kostja Trepļevs. Elmāru Seņkovu tikpat kā nemaz nav interesējis jautājums, vai un kurš te ir talantīgs, kam pienākas tiesības uz «jaunām formām», tāpat kā cena, kas maksājama par tiesībām eksistēt mākslā. Daudz vairāk, man šķiet, viņu uztraucis tas, kādas konsekvences ir gaidāmas pieaugušu cilvēku bezatbildības rotaļām. Smagas: savā vaļā pamestie bērni Kostja un Ņina vienkārši aiziet bojā. It kā Arkadina, cerēdama, ka puika netraucēs dzīvot, kā pašai tīk, patiesi būtu dziedājusi Kostjam to «guli, guli, mazais šmuli» ar visu dīvaino turpinājumu – «līdz pat izmisumam guli». Un viņš arī izmisumā aizmieg. Pavisam. Galu galā izrādās, ka režisora skatījums nav ne viegls, ne piedodošs.

Bet arī ne bezcerīgs. Ir divi, kas paguvuši tikt ārā no infantilās spēlēšanās, proti, Maša un Medvedenko. Varbūt tāpēc, ka spēj rūpēties vismaz par Ziemassvētku eglīti, vismaz par veco Sorinu. Starp citu, viņiem ir arī bērns, un, cerams, viņam nevajadzēs klausīties fatālas šūpuļdziesmas.

Tīrs spirts

Posted on janvāris 11, 2017 by Anda Burve-Rozīte - Intervija

Maija Kurševa (35) ir smagi strādājusi, lai iestātos Mākslas akdēmijā un kļūtu par mākslinieci. Nu viņa ir viena no astoņiem pretendentiem, kas nominēti Purvīša balvai

Maijai ir skaista, jauna darbnīca Ģertrū-des ielas īres nama pagrabstāvā. Šeit ir baltas sienas un mi-nimālistisks inter-jers. Valda perfekta kārtība, kas šķiet tik neparasti izslavētajai dumpiniecei Lat-vijas mākslā. Kopā ar draugu Maija pa-grabstāvu remontēja laikā, kad strādāja pie izstādes Rūtainā kārtība, kuru galerijā Māksla XO atvēra pagājušā gada rudenī. Tā arī nominēta Purvīša balvai kā viena no gada izstādēm. Taču Maijas videoinstalācija Dzīvesprieks no 2015. gada izstādes Dzelzceļa vēstures muzejā Lielāks miers, mazāks miers ir iekļuvusi Purvīša balvas fināla astotniekā. Balvu vienam no astoņiem māksliniekiem pasniegs 17. februārī, bet no 18. februāra Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā būs skatāmi viņu darbi, arī Maijas Dzīvesprieks.

Latvijas mākslas ainā Maija Kurševa sevi spilgti pieteica pirms deviņiem gadiem ar Žani, dumpīgu radījumu zaļā krāsā, kas ceļo no viena viņas darba uz nākamo savdabīgā mākslinieces pašas radītu mītu un sociālās kritikas kontekstā. Mākslas kritiķi allaž uzsver, ka Maija ir izcila zīmētāja, un vienlaikus slavē viņas daudzveidīgās prasmes – Maija zīmē komiksus, darbojas animācijā, veido video un instalācijas, zīmē plakātus. Pēdējos gados tam pievienojušās jaunas izpausmes formas: Maija ir pasniedzēja Mākslas akadēmijā un, domājot par savu studentu izaugsmi, izveidojusi zīnu Popper Publishing (no vārda magazine; neliela formāta žurnāls, ko paši satura radītāji izdod par viņus interesējošām tēmām). Zīnā jaunie mākslinieki var publicēt savus darbus. Nu Maija spērusi soli tālāk un šopavasar līdzās darbnīcai atvērs mākslas galeriju Low, kur brīvā gaisotnē būs iespēja izstādīties tieši jaunajiem. Intervijā viņa stāsta, kas viņu iedvesmo strādāt mākslā un kāpēc tieši Latvija ir vislabākā vieta, kur radošajiem gariem izpausties.

Tev patīk taisīt remontu, jo tad redzi, kā no haosa izveidojas kaut kas labs un skaists. Vai «taisīt mākslu» nozīmē virzīties no haosa un kārtību vai drīzāk otrādi – izjaukt kārtību?
Kā kuram māksliniekam. Man grūti runāt par sevi atsvešināti. Tad jārunā par konkrētiem darbiem, jo neesmu gatava, vesela. Visu laiku notiek attīstība. Piemēram, jaunākā izstāde Rūtainā kārtība, kas 2016. gadā bija galerijā Māksla XO, – tur jau nosaukumā viss pateikts. Viss pa rūtiņām, kārtīgs. Agrāk man bijusi raksturīga destrukcija. Protests. Vēlme izālēties. Ir dažādi mākslinieki, piemēram, tādi, kuri nevar ciest kārtību, mēslu čupā glezno ģeniālas gleznas. Man savukārt vajadzīga kārtība, lai sāktu domāt. Jābūt visam pa leņķīšiem saliktam.

Kā nonāci pie idejas par izstādi Rūtainā kārtība?
Tajā laikā jaunajā darbnīcā Ģertrūdes ielā biju tikko uztaisījusi remontu. Bija vasara. Katru dienu no mājām Lāčplēša ielā nācu uz šejieni. Sēdēju, domāju, lasīju. Izejmateriāls – rūtiņas – man jau bija. Sāku taisīt kolāžas no vecām skicēm, pilnīgi nedomājot par galarezultātu. Viss notika procesā: uztaisi vienu lietu, tad redzi nākamo, kas jātaisa. Vienā brīdī sākas atlases process: kaut ko atmet, kaut ko noliec sev priekšā, skaties uz to un galvā būvē tālāko. Man tas ir vispatīkamākais: būvēt kaut ko galvā. Un pēc tam strādāt ar rokām. Sākums visiem maniem sietspiedes darbiem bija kolāžas, taktilā pieredze: graizi kaut ko, bīdi. Grābsties kā pa tumsu. Kad nāk tuvāk izstādei, ņem nost, nost, nost. Kamēr paliek kondensāts. Tīrs izdzīts spirts.

Ko saki par māksliniekiem, kuri ir daļa no popkultūras – slaveniem, bagātiem un tādiem, kas figurē skandālos?
Man ļoti simpātiska liekas Latvijas dzeltenās preses neieinteresētība mākslā. Ir bijuši ārprātīgi gadījumi – mākslinieks skrien pliks pa ielu un kas tik vēl ne, bet dzeltenie vairāk uz aktieriem metas. Cilvēki skatās seriālus, aktieri žurnālos «tiek pārdoti» labāk. Mākslinieki – tie nu tā! Pasaules superstāru, piemēram, Džefa Kūna, situācija ļoti saistīta ar mākslas tirgu. Latvijā tāda nav. Taču, ja kādam patīk būt popkultūras daļai, – kāpēc ne?! Tā jau arī ir tēma, ar ko strādāt, – sabiedrības apsēstība ar citu dzīvēm. Mana tēma gan tā nav.

Vai slava un bagātība māksliniekam palīdz radīt vai tomēr kaut ko atņem?
Esmu laimīga, ja kāds nopērk manus darbus. Tad varu domāt, pie kā strādāt tālāk. Tikko Nacionālais mākslas muzejs nopirka darbu. Es gribu arī Purvīša balvu! Gribu to naudu! (Smejas.) Man būs, kur to likt. Nav tā, ka es tikai «tuvāk pie Dieva» un «visa laicīgā dzīve vienaldzīga». Skaidrs, ka jāmaksā rēķini. Nodarbošanās ar mākslu ir vieni vienīgi izdevumi. Kaut vai elementāri – nopirkt saplāksni. Pēdējai izstādei Kultūrkapitāls iedeva 1500 eiro. Ar to kaut ko var iesākt! Arī ar 500 eiro, un pat 300 ir kaut kas – var paciņu krāsas nopirkt, vēl kaut ko.

Runāju ar jauniešiem, kuri te [pašas izveidotajā galerijā līdzās darbnīcai] martā taisīs izstādi. Viņi man prasa, kur dabūt naudu, lai strādātu? Kā dzīvot? Es apmulsu. Nezinu… Negribas būt depresīvam rūķim, kas atbild: bezceris, aizmirsti! Ar mākslu neko nenopelnīsi! Īstenībā tiešām ir tā, ka nevari cerēt, ka ar mākslu izdzīvosi.

Man ir mērķis, kas varbūt izklausīsies patētisks. Mākslā varu darīt jebko, un tā ir liela brīvība. Gribu iezīmēt aizvien jaunas savas brīvības robežas. Uztaisot kaut ko, iezīmē jaunu teritoriju. Neesmu racēja, nevaru vienu tēmu vilkt mūžam. Man patīk izmēģināt dažādas tehnikas, apzināties, ka varu bīdīt uz priekšu savas brīvības robežas ar katru nākamo darbu. Tas ir izaicinājums gan intelektuāli, gan tehniski. Cik daudz tas man izdodas – tas ir cits jautājums. Esmu skeptiska pret sevi. Skatoties uz savu pēdējo izstādi – kur tad ir tā mana brīvība? Vai esmu kaut ko jaunu pārvarējusi, atklājusi?

Esi?
Grūti uzreiz pateikt. Vajadzīga laika distance. Neuzskatu sevi par pārcilvēku. Katram ir jāļauj kļūdīties. Nevar prasīt no sevis un arī no citiem māksliniekiem, lai visu laiku darbi ir perfekti. «Tālāk! Stiprāk!» Tā nenotiek. Ir labas izstādes un ir sliktas. Tas ir normāli. Es vispār maz reflektēju par pagātni. Nesniedzu sev atskaiti. Pat slikti atceros. Raugos visu laiku uz priekšu. Mākslā atšķirībā no teātra vai kino nav atsauksmju, ko uzreiz sajūti. Piemēram, teātra pirmizrāde – aplausi vai nu ir, vai nav.

[Māksliniece] Kristīne Kursiša reiz teica, ka pie mums par mākslu kā par miroņiem – vai nu labu, vai neko! Man ir viens draugs, kuram ļoti nepatika mana izstāde XO galerijā, bet viņš to man nav pateicis. Draudzene izstāstīja. Protams, es gaidu atsauksmes! Taču tam ir arī otra puse: pēc savas animācijas izstādes 2013. gadā izlasīju recenziju, un likās – nu gan kritiķe nav uzķērusi manu domu! Recenzija par neko! Ja nesaprata, varēja taču man pavaicāt, es nodomāju. Patiesībā izstādē visam jābūt skaidram bez paskaidrojumiem, vai ne? Man joprojām ir pretīga sajūta par recenziju, kuru man pirms dažiem gadiem palūdza uzrakstīt žurnāls Ir, – par Ausekļa Baušķenieka izstādi. Man šis mākslinieks ne īpaši patīk. Uzrakstīju, ko domāju, bet pēc tam apjautu – tik stulbi tomēr, ka es ar savu viedokli… «Ņeh, man nepatīk!» Bet cilvēkam tie darbi ir visa viņa dzīve.

Kam mākslinieki vispār vajadzīgi?
Sabiedrība nav noteikta, nemainīga vienība. Māksla vajadzīga tiem, kuri ar to nodarbojas, un tiem, kurus tā interesē. Pārējiem pofig. Ne man no viņiem kaut ko vajag, ne viņiem – no manis. Tās pasaules nekad nesatiekas. Tas, ka es kaut ko cenšos darīt ar Popper Publishing un tagad ar šo galeriju, pašai liekas tik svarīgi, bet tad saskaros ar to, ka pat tuvākajos lokos Mākslas akadēmijā ne visi zina. Tad liekas – nujā, tas būtībā interesē tikai šauru loku… Esmu mierā, ka neesmu vajadzīga visiem. Māksla ir tik specifiska, ka visiem tā nekad neinteresēs.

Vai jūtu jēgu sev kā māksliniecei? Darbā akadēmijā to jūtu, saskaroties ar jauniešiem. Tas ir jēdzīgi pavadīts laiks, no tā ar laiku radīsies kaut kas labs. Pasniedzēja darbs nozīmē intelektuālā ziņā intensīvi piepildītu laiku. Tev jābūt ar atvērtu uztveri. Visu laiku jāstrādā ar idejām. Jāuzklausa un jādod pretī savs skatījums. Jaunajiem māksliniekiem tagad ir iespēja sevi parādīt Popper. Būs arī galerija. Zīnu festivālu noorganizējām. Tā viss, ko daru, labi saslēdzas.

Kāpēc bija svarīgi izdot žurnālu – kā alternatīva vai protests «dārgajai mākslai», kurai galerijas veido katalogus, izstādes?
Šajā ziņā manī nav protesta, jo redzu, kā muzejiem un galerijām Latvijā klājas. Visi īstenībā sitas. Ja zini situāciju, nav, pret ko protestēt. Kaut kādā ziņā nožēlojami, ka nav, pret ko cīnīties. Kur tad mums tas glamūrs mākslā? Nav. Tagad es turklāt pasniedzu akadēmijā. Kad tur nokļuvu [kā pasniedzēja], bija sajūta, ka esmu nonākusi ienaidnieka teritorijā. Institūcijā. Kad redzi to visu no iekšpuses, saproti, cik tas atbildīgi – darīt šo darbu. Un nekādu zelta kalnu tur nav. Tad tu domā: pret ko protestēsi, Maija?

Tā garā krāsainā strīpiņa plauktā (daudzu žurnāla Popper Publishing numuru rinda Maijas darbnīcā – red.) radās kā atbalsts māksliniekiem. Katrs var nākt te, uz darbnīcu, ar risogrāfu (specifisku printeri – red.) producēt savus darbus – publikācijas. Zīns ir viens veids, kā vari savus darbus parādīt. Ļoti pieticīgs veids, bet ir. Tad vēl telpu trūkums – nav, kur rīkot izstādes, it īpaši jaunajiem māksliniekiem. Tāpēc tas bija nākamais solis, ko gribēju spert. Izveidot galeriju, lai jaunajiem ir, kur sevi parādīt. Šeit strādāju, turu savus darbus. Šeit mākslinieki var nākt un darboties ar risogrāfu, šeit top Popper izstādes. Galerija, kas te būs, dos iespēju jaunajiem māksliniekiem, kurus citas galerijas varbūt neņem, jo nezina, ko no viņiem sagaidīt. Izstādes lielajās galerijās tiek plānotas divus gadus uz priekšu, bet te viss notiks ātri – varēs nākt un izstādīties, kurš grib. Daudziem jau arī nav, kur strādāt. Ja kādam vajadzēs – lūdzu, te var nākt uz mēnesi būvēt savu izstādi! Ir neērti saukt šo vietu par galeriju, bet esmu jau izdomājusi nosaukumu – Low. Zemu. Drusku ar ironiju, protestu pret visu augsto.

Tevi interesē dzīve? Tik daudz ko izdari, par to visu aizrautīgi stāsti.
Dzeru antidepresantus. Reāli palīdz. Dzīve liekas skaista! (Smejas.) Man bija aizspriedumi – priekšstats, ka, dzerot šīs zāles, palikšu par dārzeni. Kad neirologs teica, ka būs jādzer (nenormāli sāpēja mugura no nervozitātes, nevarēju naktīs aizmigt), purināju galvu. Taču zāles man palīdz mobilizēties. Iet un darīt. Nevis gulēt un mirt nost. Reizēm uzpīpēju vieglu hašišu – tas uzlabo garastāvokli.

Mākslas akadēmijā tu iestājies «no malas» – nebiji iepriekš mācījusies ne rozentāļos, ne lietišķajos. Tā nenotiek bieži.
Trauslajos tīņa gados nokļuvu internātskolā Jelgavā – muguras dēļ, vajadzēja to saārstēt. Bija šoks, ka esmu prom no ģimenes, draugiem. Mazliet kā cietuma vidē, ar hierarhiju. Vēl tas stulbais vecums, kad sekss sāk interesēt. Galvā viss gāja – ššš! Sāku zīmēt ķieģeļu sienas, kas drūp, aci ar asaru, rozes. Cietuma simbolika! Klases audzinātāja vēroja. Ieteica zīmēšanas kursus pie Ulda Rogas. Nesen izrādījās, ka šajos kursos esmu gājusi kopā ar [rakstnieku] Jāni Joņevu.

Vidusskolas laikā uzzīmēju fotoreālistisku Džimu Morisonu. Viņš man sanāca ļoti labs! Iestājos Rīgas Amatniecības vidusskolā – ar vidusskolas diplomu, kas man jau bija, tur vajadzēja mācīties tikai divus gadus. Tur sastapu [pasniedzēju] Modri Tenisonu, kuru uzskatu par savu pirmo īsto skolotāju. Apbrīnojami, ka viņš bija gatavs velīt laiku tādam divdesmitgadīgam skuķim, kurš ļoti gribēja runāties. Tad jau biju izlēmusi, ka stāšos akadēmijā. Gatavojos. Pirmajā reizē netiku. Gāju pie [pasniedzēja] Ojāra Pētersona pēc padoma. Viņš, kā visiem jauniešiem, kuri izrāda interesi, ieteica divas reizes nedēļā nākt – došot uzdevumus. Vienkārši tā, bez maksas. Uzdevumi bija saistīti ar domāšanu, asprātību.

Nesen Ojārs man pateica, ka biju viena no retajām, kas atnāca pie viņa otro reizi. Arī trešo reizi, ceturto. Noraudājusies, jo viņš bija nokritizējis manus darbus. Sitos kā traka. Ļoti gribēju tikt akadēmijā. Neko daudz par mākslu tajā laikā nezināju. Nezināju arī, ko īsti mākslā gribu darīt. Bija tikai liela vēlme. Ojārs man ir ļoti daudz devis. Brīžiem domāju – pat vairāk nekā vecāki. Ģimene man radoša, ar mūziku saistīta. Mamma ir kordiriģente. Tētis – bards, anarhists. Tiku audzināta ļoti brīvi. Ģimenē esam trīs bērni, es visjaunākā. Mammai nesen prasīju, kāda biju bērnībā. Ļoti nopietna, viņa atbildēja. Nekādu joku ar tevi nebija.

Kā uztaustīji savu stilu mākslā?
Cilvēki saka – uzreiz var redzēt, ka zīmējusi Maija! Esmu par to skeptiska, jo man ir «piesieti» arī darbi, kas nav mani. Zīmēšanu ļoti attīstīju, mācoties [studiju apmaiņas programmā] Berlīnē. Nokļuvu ilustrācijas klasē pie profesora Heninga Vagenbreta. Berlīnē uztaisīju savu pirmo videodarbu, pirmo animāciju. Ieguvu pārliecību, ka būt mākslā – tas ir normāli. Mākslinieks ir normāls cilvēks. Nav nekas vājprātīgs, kā Latvijā reizēm šķiet – uz tevi skatās kā uz īpatni.

Kad sāku strādāt mūsu akadēmijā par pasniedzēju, aiztriecos pie sava Berlīnes profesora runāt par pedagoģiju, mācību metodēm. Gribēju zināt, kā viņš attīsta savu studentu kursu. Man taču visu laiku jāmācās, lai strādātu ar studentiem! Berlīnē dzīvot? Nē. Latvijā tik daudz kā vēl nav. Vari būt pirmais: iespraust karodziņu zemē – rekur zīnu festivāls! Rekur «selfpablišings»! Rekur galerija jaunajiem māksliniekiem! Vācijā ir liela kārtība un liela konkurence. Tur nav sajūtas, ka tevi ļoti vajag. Te tāda sajūta man ir.

Prasīji par stilu mākslā. Nedomāju, ka esmu ļoti oriģināla. Esmu ietekmējusies no 90. gadu vācu komiksu avangarda – ATAK, Anke Feuchtenberger. Ja sevi profesionāli attīsti, ar laiku tur kaut kas izaug. Laiks Berlīnē – grūtības, vientulība – mani rosināja daudz zīmēt. Vienmēr bija līdzi blociņš. Domāšanas process noritēja zīmējot. Pamazām izveidoju savu tēlu sistēmu.

Uz Purvīša balvu ceri?
Domāju, ka balvu dabūs Krišs Salmanis, man ļoti patika viņa izstāde. Nē, forši, ka ir novērtējums. Taču es nejūtos baigais ģēnijs. (Zvana telefons.) Drīz nāks topošie mākslinieki runāt par izstāžu datumiem. Tā man jauna lieta – plānot izstādes!

Nevar jau tikai te, pa pīļu dīķi, vārtīties. Atvērtās [Eiropas] robežas man liekas tik labas. Iesēdies lidmašīnā par lētu naudu, čik, aizbrauc apskatīties izstādes. Atgriezies, uztaisi savu. Latvijā ir tāds potenciāls! Tik daudz tukšo vietu! Te katrs var darboties. Taisi savu izstādi kaut vai uz ielas!

Es pati sāku ar ielu mākslu. Mazliet ar anarhista piesitienu. Bija sajūta: te es dzīvoju un drīkstu izpausties! Kāpēc ielās drīkst būt tikai apmaksātas reklāmas? Arī man ir tiesības parādīt, ko domāju! Mākslinieks var izmantot ielas. Izmantot jebko, lai pateiktu: šeit ir manas mājas, te es varu pateikt visu, kas svarīgs, un neviens no augšas man nevar to liegt!

Maija Kurševa

Dzimusi 1981. gadā
2008. gadā absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu
2004. gadā apmaiņas programmā studējusi Berlīnes Mākslas universitātes Vizuālās komunikācijas nodaļā
2007. gadā veidojusi latviešu dzejas vizualizācijas klipus Dzejas dienām
2008. gadā veidojusi scenogrāfiju Umka.lv leļļu teātra izrādei
2012. gadā kopā ar domubiedriem izveidojusi žurnālu Popper Publishing
Kopš 2010. gada pasniedzēja Lavijas Mākslas akadēmijā
Sarīkojusi trīs personālizstādes
Piedalījusies vairāk nekā 40 grupu izstādēs Latvijā un Eiropas valstīs

Ir iesaka

Posted on janvāris 4, 2017 by anon - Kalendārs

Kultūras un izklaides notikumi

5. janvāris. IZRĀDE. KAIJA NACIONĀLĀ TEĀTRA JAUNAJĀ ZĀLĒ. Lielā intriga – kā režisors Seņkovs interpretēs slaveno Čehova lugu? Anotācijā rakstīts: «Tu gribi kļūt mākslinieks, jo mamma ir māksliniece. Nolem parādīt viņai savu pirmo darbu. Viņa tevi nesaprot. Viņa pat pasmejas. Kā dzīvot tālāk?» Lomās Maija Doveika, Edmunds Freibergs, Agnese Cīrule un citi. Biļetes cena 20 €. Bilesuparadize.lv

7. janvāris. KONCERTS. ZIEMASSVĒTKU ĒRĢEĻMŪZIKAS KONCERTS RĪGAS DOMĀ. Pazīstamais itāļu ērģelnieks no Veronas Paolo Bačanella atskaņos Ziemassvētku koncertprogrammu, kurā iekļauti Johana Sebastiana Baha un Francijas romantiskā ērģeļsimfonijas žanra pārstāvju darbi. Biļetes cena 20-30 €. Bilesuserviss.lv

10.-12. janvāris. KONCERTS. OPERAS MARIJA STJUARTE KONCERTUZVEDUMS LIELAJĀ ĢILDĒ UN LIELAJĀ DZINTARĀ. Nežēlīga cīņa par varu 16. gadsimta Anglijā, nepiepildīta mīlestība, greizsirdība un nāve – Gaetāno Doniceti operas vēstījums. Koncertuzvedumā piedalās pasaulslavenā dziedātāja Marina Rebeka, ārzemju solisti, Festivāla orķestris un koris Latvija. Biļetes cena 25-110 €. Bilesuparadize.lv

Līdz 21. janvārim. IZSTĀDE. KURZEMES ALBUMS MŪKUSALAS MĀKSLAS SALONĀ. Attēlu kolekcija, kurā ir 90 zīmējumu, siluetgriezumu un fotogrāfiju, reiz piederējusi Kurzemē mitušajai Groškes-Kleinu dzimtai un ir unikāla liecība par piemiņas albumu tradīciju un amatiermākslinieču dzīvi Latvijā 19. gadsimta pirmajā pusē. Izdevniecībā Neputns iznākusi tāda paša nosaukuma grāmata. Mmsalons.lv

Jaunākās grāmatas

Posted on janvāris 4, 2017 by anon - Grāmata

RELIĢIJA. VALDIS CELMS. BALTU DIEVESTĪBAS PAMATI. IZDEVNIECĪBA LAUKU AVĪZE. Autors raksta par dievturības izpratni: baltu un latviešu dievībām, ilustrē visu ar dainām un dievturības pētnieku citātiem. Grāmata ir veltījums baltu vienībai – teksts ir lasāms latviešu un lietuviešu valodā. Apgāda cena 12 €.

DZEJA. NIKOLAJS GUMIĻOVS. DZEJA. IZDEVNIECĪBA NEPUTNS. Romantiķis un utopists, kritiķis un tulkotājs, dzejnieces Annas Ahmatovas vīrs. Aizlieguma dēļ viņa grāmatas līdz 1988. gadam padomju valstī neiznāca. Atdzejotāji Einārs Pelšs, Valentīns Jakobsons, Amanda Aizpuriete un Valdis Ķikāns. Priekšvārda autors Aleksandrs Zapoļs. Apgāda cena 9 €.

ROMĀNS. TERIJS HEIZS. ES ESMU SVĒTCEĻNIEKS. IZDEVNIECĪBA ZVAIGZNE ABC. Ņujorkas centrā notikusi slepkavība. Upuris nav identificējams, tāpēc izmeklētājs ir ataicinājis īpašu cilvēku – bijušo slepeno dienestu aģentu, kura vārdu nezina neviens. Nepārejoša spriedze un atsauces uz aktuāliem notikumiem. Pieejama e-grāmata. Apgāda cena 18,99 €.

Kinojaunumi

Posted on janvāris 4, 2017 by Kristīne Simsone - Kino

ooo Patriotu diena / Patriots Day. Lai arī filmai par 2013. gada Bostonas maratona sprādzieniem kinematogrāfiski «viss ir vietā», tik holivudiska neseno notikumu dramatizācija ir neētiska. Veidotāji centušies nobalansēt starp «cieņpilnu» izklāstu un izdabāšanu pēc dramatisma izslāpušajiem, tāpēc nepamet sajūta, ka traģēdija ir izmantota kases pildīšanai. Kino no 6. janvāra.

oo Kāpēc viņš? / Why Him? Mazliet aizkavējusies ziemas brīvdienu komēdija, kura paķer publiku ar harismātiskiem aktieriem (Džeimss Franko un Braiens Krenstons), lai izvilinātu smieklus ar muļķīgiem jokiem. Pustraka «boifrenda» un konservatīva tētuka duelis.No 6. janvāra.

oo Skaistums tev līdzās / Collateral Beauty. Trāpīgs piemērs, ka nāves un zaudējuma tēma dara bažīgus Holivudas filmu veidotājus un komercpanākumu skaitļotājus. Stāsts par meitu zaudējušu reklāmistu (Vils Smits) ir savārstīts un haotiski atšķaidīts te ar manipulatīvu apelēšanu pie tēmas dramatisma, te ar pusezotēriskām atziņām. Režisora Deivida Frenkela daudzās virāžas izskatās pilnīgi neticamasi, dažbrīd pat nejēdzīgas. No 6. janvāra.

Kinolektorija cikla Tas, ko tu nedrīksti nezināt 12. sezona. Viens no saturīgākajaiem kinoklasikas izzināšanas veidiem. Sešas pirmsseansu lekcijas veltītas pilsētas lomai filmās; seansos monumentāli darbi – Alena Renē Hirosima, mana mīla, Andžeja Vajdas Pelni un dimanti, kā arī Dzigas Vertova Cilvēks ar kinokameru un Frica Langa M. Lektori – Daira Āboliņa, Viktors Freibergs, Dita Rietuma un citi. Splendid Palace katru trešdienu no 11. janvāra līdz 22. martam.

Lupatu sega

Posted on janvāris 4, 2017 by anon - Grāmata

Laimas Kotas romāns Istaba – pastāsts par padomju laiku

Pēc zināma klusuma brīža klajā laists nākamais vēsturisko romānu sērijas Mēs. Latvija, XX gadsimts darbs – Laimas Kotas romāns Istaba. Episkās ieceres īstenošanas gaitā hronoloģiskā secība acīmredzami ir sašķobījusies, un katru nākamo romānu vairs neatklājam kā pēctecīgu lappusi mūsu pašu literarizētajā vēsturē. 30. gadu beigu Latvijas interpretācijai (Ingas Gailes Stiklos) seko 80. gadu vidus, kas plūdeni pāriet laikmetā, ko dēvē par perestroiku un pēc tam par trešo Atmodu. Taču radošā enerģija un varēšana ne vienmēr pakļaujama striktiem kalendāra nogriežņiem, bet veido pati savu ģeometrisko rakstu, kura tapšanai atliek tikai sekot – sērijā vēl jāiznāk vairākiem romāniem.

Šķiet, Laimai Kotai ļoti veicies, jo romāna sērijas desmitgažu dalīšanā autorei kritusi laimīgā loze: jāraksta par laikmetu, kas pieredzēts pašas acīm, izdzīvots uz savas ādas. Autoram tas stipri atvieglo darbu – nav nepieciešama detaļu vākšana laikmeta faktūras konstruēšanai, fakti nav jāmedī un jāatklāj, bet tikai jāprecizē, var nodoties sižeta un tēlu veidošanai. Turklāt «sava istaba» ir pateicīga metafora – realitātē bieži tā arī nepiepildīts padomju cilvēka sapnis.

Romāns daudzsološi sākas ar autorei labi zināmas vides un viegli iztēlojamas varones pieteikumu – leģendāro Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu un tās audzēkni Margrietu. Vajadzība pēc naudas apvienojumā ar meitenes māksliniecisko talantu un sociālo krampi to ieved asociatīvi daudznozīmīgajā «Ārona Markoviča pasaulē», kurā viņa kļūst par mākslas darbu viltotāju, un profesionālisma kalngalus šajā žanrā sasniedz perestroikas laikā, izgatavojot viltotus ASV dolārus. Varētu būt ne pārāk oriģināls, tomēr trillera cienīgs pamats.
Autore izšķīrusies par kaleidoskopisku vodeviļu, sadzīviskā piezemējumā tverot īpašās padomju kopdzīves formas – komunālā dzīvokļa – astoņu istabu iemītnieku likstas un priekus, un lasītāja acu priekšā no tiem uzšujot simbolisku lupatu segu «Kā mēs padomijā dzīvojām». Nē, tā nav piepildīta dziļiem emocionāliem pārdzīvojumiem, un katrs tās gabaliņš nav izraudāts sāpju ceļos. Romānā smagām ciešanām neviens laiku nevelta, tas jāpasaka uzreiz, lai neatbaidītu potenciālos lasītājus, ka atkal par tiem drūmajiem padomju laikiem un cik vispār, ziniet, var… Ja arī kādam no «komunaļņika» iemītniekiem paliek nedaudz skumjāk ap sirdi vai dzīvē gadījies kas traģiskāks, paliek bēdu zem akmeņa, dod dzīvei prettriecienu un iet tālāk, jo padomju rūdījumā izdzīvojušie spēj gandrīz visu un jebko.

Šāds domu kokteilis formē ne tikai saturu, kurā dominē laikmets, un romāna tēlus, no kuriem daži ir pavisam stereotipiski, atstājot tos ilustratīvi plakanus un neizstrādātus, bet spriedumu jēgu un sparu, teksta kopējo gaisotni, kurā arī īsti neiederas mūsdienām raksturīgas leksikas izmantojums.

Brīdī, kad pārņem sajūta, ka autore diemžēl vairs nespēj pārraudzīt pašas gandrīz kā interjera maketā sastatīto panorāmisko tēlu galeriju un tikai padomju laika dzīvei raksturīgo gadījumu, parādību un tendenču aprakstus, romāns iepeld farsa formā. Nekādu iebildumu pret to nevar būt, tikai skaidrība par izvēlēto žanru būtu bijusi noderīgāka vēl pirms darba sākšanas. Un var jau būt, ka arī pats vēsturiskā romāna žanrs šīs sērijas ietvarā ir pelnījis tikt parodēts, bet to lai izšķir literatūrzinātnieki.

Romāna autore gan ievadā, gan pēcvārdā norāda, ka daudzko atstāj akadēmisko vēsturnieku ziņā un ka viņai tuvāka ir laika mērīšana ziloņos, atsaucoties uz lasītājiem pašsaprotami zināmo indiešu leģendu par trim aklajiem un ziloni. Tādējādi mēģinot it kā aizbildināties, ka nepretendē uz romānā ietvertā laika posma dziļāku izprašanu, tikai apraksta to lielākoties atstāsta – pastāsta līmenī.
Iespējams, ka cienījami apjomīgajam darbam, ko rakstniece ir ieguldījusi romāna izejvielas vākšanā, adekvātāks pielietojums būtu «patiesās dzīves» vai mutvārdu vēstures pētniecības žanrs. Uzrakstītā teksta spēcīgākā kvalitāte tāpēc ir padomju okupācijas laika sadzīves situāciju fiksācija, kas nākotnē, domājams, var noderēt par padomju Latvijas ikdienas dzīves vēstures avotu.

Laima Kota. Istaba. Izdevniecība Dienas grāmata. Apgāda cena 8,55 €.

5 interesanti koncerti janvārī

Posted on janvāris 4, 2017 by anon - Afiša

Skaņraži no Somijas un Lietuvas, autentiskais Musorgskis, Perts igauņu balsīs

7. janvārī. Latgales vēstniecībā Gors

Igaunijas Filharmonijas kamerkoris, diriģents Kaspars Putniņš un pareizticīgo Ziemassvētki koncertā Magnificat
Jau divas koncertsezonas Igaunijas Filharmonijas kamerkori vada Kaspars Putniņš. Igauņu diriģenta Tenu Kaljustes izveidotais kolektīvs ir viena no spēcīgākajām ziemeļu kaimiņu vokālajām apvienībām, kas, muzicējot kopā ar kamerorķestri Sinfonietta Rīga, 2012. gadā izpelnījās Grammy balvu par Arvo Perta mūzikas ierakstu Adam’s Lament. Uz Rēzekni kolektīvs ved Rahmaņinova mūziku, arī fragmentus no Svētā Jāņa Zeltamutes Dievišķās liturģijas, daļu no Šnitkes Grēksūdzes psalmiem un daudzus Arvo Perta opusus.

Vokālās mūzikas skaistumu aprakstīt būtu veltas pūles, tāpēc nav nepieciešami citi argumenti, lai ieteiktu doties uz šo koncertu. Sevišķi, ja notīs ieaustais skaistums materializēsies izcilu interpretu sniegumā.

13. janvārī. Lielajā ģildē

Vijolniece Baiba Skride, LNSO, diriģents Andris Poga, Čaikovska Sestā
Uz koncertu jāiet ne tikai tādēļ, lai nepalaistu garām izdevību dzirdēt izcilo vijolnieci Baibu Skridi, patiesībā te ir dubultiegansts: kopā ar LNSO un diriģentu Andri Pogu vijolniece saspēlēsies poļu komponista Karola Šimanovska noslēpumaini valdzinošajā, dzirkstīgajā Otrajā vijoļkoncertā. Līdzās spilgts Stravinska jaunības opuss un Čaikovska Sestā simfonija – romantiski, traģiski sakāpinātā komponista mūzikas kvintesence. Der atcerēties, ka ceturtā – pēdējā – simfonijas daļa izskan lēni un klusi (lai aiz sajūsmas nesāktu aplaudēt brīdī pēc apliecinošās kadences).

LNSO vēsta, ka koncerts ir daļa no cikla Klasikas virsotnes, kura devīze ir «Mūzika visiem». Orķestris aicina klausītājus atcerēties: ne tikai romantiskā mūzika, bet arī modernisms ir domāts visiem.

14. janvārī. Vidzemes koncertzālē Cēsis

Ilona Bagele, Samsons Izjumovs un krievu romances
Apstrīdiet mani, ja alojos, taču krievu romanču programma, kurā dzied duets, Latvijas koncertdzīvē ir reta parādība. Pavisam noteikti mazāk sastopams nekā koncerti, kuros dzied viens solists. Un divu balsu labskanīgais saslēgums slāviski siltajās un smeldzīgajās intonācijās ir spilgts sajūtu piedzīvojums. Uz tādu aicina divi lieliski Latvijas Nacionālās operas solisti Ilona Bagele un Samsons Izjumovs.

Kārlis Lācis un Andrejs Puškarevs sarūpējuši jaunus kopskaņu salikumus, kuros piedalās pianiste Ilze Ozoliņa, vijolniece Svetlana Okuņa, čelliste Inga Sunepa, akordeoniste Inita Āboliņa, kontrabasists Mareks Auziņš un ģitārists Kaspars Zemītis.

21. janvārī. Vidzemes koncertzālē Cēsis

LNSO, pianiste Plamena Mangova, Ravela Klavierkoncerts, Rahmaņinovs, Musorgskis
Nupat apgādā Lasītava Dinas Nātiņas tulkojumā izdota Roalda Dobrovenska grāmata par Modestu Musorgski Reiz dzīvoja bruņinieks nabags. Cēsīs LNSO sniegumā būs iespējams noklausīties krievu komponista simfonisko tēlojumu Sv. Jāņa nakts kailajā kalnā un nevis kolēģa Rimska-Korsakova pieslīpētajā un skaisti nopulētajā, bet autentiskajā Musorgska versijā.

Pirmskoncerta sarunās piedalīsies arī Dobrovenskis, kurš iedziļinājies dižgara mūzikā un dzīvē ar milzonīgu atvēzienu, ar savām domām un stāstu par Musorgski iedvesmojot gan mūziķus, gan klausītājus no jauna atklāt un klausīties komponista mūziku.

Ne mazāk intriģējošs ir skaistuma un dzīvesprieka pilnais Ravela Klavierkoncerts sol mažorā, kuru tulkos Latvijas klausītājiem jau zināmā talantīgā bulgāru pianiste Plamena Mangova, un Rahmaņinova Simfoniskās dejas.

28. janvārī. Lielajā ģildē

Pianists Reinis Zariņš, Sinfonietta Rīga, diriģents Juha Kangass, Mocarts, Narbutaite, Nūrdgrēns
Pie mums viesosies ievērojamais somu diriģents Juha Kangass, tāpēc šķiet pašsaprotami, ka viņa vadībā dzirdēsim kādu somu opusu. Komponista Pēra Henrika Nūrdgrēna (1944-2008) savdabīgajā mūzikā savienojas spēcīga ietekme no somu un japāņu folkmūzikas un laikmetīgs izteiksmīgums. Iepazīšanās (vai atkalredzēšanās) ar viņa mūziku jau vien ir pietiekami vērtīgs iegansts, lai apmeklētu koncertu.

Bet ir vēl arī citi: muzikāla tikšanās (skaņdarbā Was There a Butterfly?) ar lietuviešu komponisti Onuti Narbutaiti, kura ir smalkrūpīgi savītas, izteiksmīgas mūzikas autore, sava amata izcila meistare, kā arī iespēja dzirdēt Mocarta 23. klavierkoncertu, kuru ar Sinfonietta Rīga iztulkos virtuozais klaviermilzis Reinis Zariņš.