Lupatu sega • IR.lv

Lupatu sega

5
NULL

Laimas Kotas romāns Istaba – pastāsts par padomju laiku

Pēc zināma klusuma brīža klajā laists nākamais vēsturisko romānu sērijas Mēs. Latvija, XX gadsimts darbs – Laimas Kotas romāns Istaba. Episkās ieceres īstenošanas gaitā hronoloģiskā secība acīmredzami ir sašķobījusies, un katru nākamo romānu vairs neatklājam kā pēctecīgu lappusi mūsu pašu literarizētajā vēsturē. 30. gadu beigu Latvijas interpretācijai (Ingas Gailes Stiklos) seko 80. gadu vidus, kas plūdeni pāriet laikmetā, ko dēvē par perestroiku un pēc tam par trešo Atmodu. Taču radošā enerģija un varēšana ne vienmēr pakļaujama striktiem kalendāra nogriežņiem, bet veido pati savu ģeometrisko rakstu, kura tapšanai atliek tikai sekot – sērijā vēl jāiznāk vairākiem romāniem.

Šķiet, Laimai Kotai ļoti veicies, jo romāna sērijas desmitgažu dalīšanā autorei kritusi laimīgā loze: jāraksta par laikmetu, kas pieredzēts pašas acīm, izdzīvots uz savas ādas. Autoram tas stipri atvieglo darbu – nav nepieciešama detaļu vākšana laikmeta faktūras konstruēšanai, fakti nav jāmedī un jāatklāj, bet tikai jāprecizē, var nodoties sižeta un tēlu veidošanai. Turklāt «sava istaba» ir pateicīga metafora – realitātē bieži tā arī nepiepildīts padomju cilvēka sapnis.

Romāns daudzsološi sākas ar autorei labi zināmas vides un viegli iztēlojamas varones pieteikumu – leģendāro Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu un tās audzēkni Margrietu. Vajadzība pēc naudas apvienojumā ar meitenes māksliniecisko talantu un sociālo krampi to ieved asociatīvi daudznozīmīgajā «Ārona Markoviča pasaulē», kurā viņa kļūst par mākslas darbu viltotāju, un profesionālisma kalngalus šajā žanrā sasniedz perestroikas laikā, izgatavojot viltotus ASV dolārus. Varētu būt ne pārāk oriģināls, tomēr trillera cienīgs pamats. 
Autore izšķīrusies par kaleidoskopisku vodeviļu, sadzīviskā piezemējumā tverot īpašās padomju kopdzīves formas – komunālā dzīvokļa – astoņu istabu iemītnieku likstas un priekus, un lasītāja acu priekšā no tiem uzšujot simbolisku lupatu segu «Kā mēs padomijā dzīvojām». Nē, tā nav piepildīta dziļiem emocionāliem pārdzīvojumiem, un katrs tās gabaliņš nav izraudāts sāpju ceļos. Romānā smagām ciešanām neviens laiku nevelta, tas jāpasaka uzreiz, lai neatbaidītu potenciālos lasītājus, ka atkal par tiem drūmajiem padomju laikiem un cik vispār, ziniet, var… Ja arī kādam no «komunaļņika» iemītniekiem paliek nedaudz skumjāk ap sirdi vai dzīvē gadījies kas traģiskāks, paliek bēdu zem akmeņa, dod dzīvei prettriecienu un iet tālāk, jo padomju rūdījumā izdzīvojušie spēj gandrīz visu un jebko. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu