Dzejniece un dramaturģe Māra Zālīte skaidro latvieša streipuļojošo identitāti, atklāj ideju par tautas vēstuli tiesu varai un mudina saukt pa vienam pie atbildības angažētus žurnālistus
Prezidenta Valda Zatlera pagājušajā nedēļā rīkotajā pasākumā Tas vārds, kam spēks Likteņdārzā dzejniece Māra Zālīte kāpa uz skatuves, lai nolasītu Balādi par kareivi. Viņas dalība pasākumā, ko daži politikas eksperti nodēvējuši par Zatlera vēlēšanu kampaņas sastāvdaļu, vedināja domāt – vai Zālīte iesaistīsies politikā, ja Zatlers izveidos savu partiju? Intervijā viņa atbild uz šo jautājumu un skaidro, kāpēc, prezidenta pilnvaru termiņam beidzoties, Zatleru labprāt redzētu politikā.
Ja šī vasara jums būtu jāraksturo ar kādu latviešu literatūras darbu, ko jūs izvēlētos?
Laiks šovasar vairs neies vecās sliedēs*.
Jums ir tāda pārliecība?
Cerība ir. Pārliecības nav.
Tā vaicāju, jo latvieši bieži izvēlas notiekošo un paši sevi raksturot simbolu, poēzijas valodā. Šajā realitātē mums izdodas dzīvot daudz pilnasinīgāk, nekā pragmatiskajā ikdienā. Kāpēc tā?
Latviešiem simboliskā realitāte ir ļoti spēcīga, tā mums nāk no dainām, mitoloģijas. Tas ir labi. Simbolizēšana palīdz sakārtot pasauli. Simboliskās realitātes parasti ir sakārtotākas nekā īstā dzīve. Latvietis, ja viņš labi padomā, savu situāciju spēj labi noformulēt tēlu, metaforu veidā. Tāpēc mums ir tik attīstīta māksla, kultūras dzīve.
Pirms dažām dienām piedalījos brīnišķīgā pasākumā Jaunmoku pilī – Baha mūzikas festivālā, ko rīko [klavesīniste] Aina Kalnciema. Bija daudz cilvēku, skaists laiks, brīnišķīgi smaržoja liepas. Cilvēki izskatījās priecīgi un laimīgi. Bet organizatoriem bija rūpes, vai apmeklētāju būs pietiekami daudz. Viņi teica: tieši šajā dienā, 2.jūlijā, ir Imantdienas Cēsīs, mūzikas svētki Ogrē, Siguldā – Kremerata Baltica, Kuldīgā un Talsos pilsētas svētki, saprotiet, mums bail, ka publikas nebūs! Tomēr publika bija. Tas, ko tagad stāstu, ilustrē to, par ko runājam. Mēs faktiski esam mākslinieku tauta. Varam ironizēt par sevi – dziedātāji, dancotāji, it kā ar nicinājumu, bet tas ir skaisti! Un, jā, protams, mums pietrūkst tirgotāja, kupča gēna. Pirkt un pārdot. Dabūt. Labākajā nozīmē uzņēmēja gēna pietrūkst.
Kāpēc pietrūkst? Vēsturē skatoties, mums ir labas uzņēmējdarbības saknes – Krišjāņa Valdemāra jūrniecībā paveiktais, arī daudz citu piemēru.
Ir daudz piemēru Latvijas vēsturē. Es negribu absolutizēt, ka mums kā tautai nav uzņēmēja gēna. Ir uzņēmīgi, spējīgi cilvēki biznesā. Kaut vai mani kaimiņi laukos, kuri saka: esam nolēmuši audzēt ķiplokus, taisīsim biznesu! Taču runa ir par [ideālisma un pragmatisma] proporcijām. Mums ir tāda garīga kaite, ko dēvē par streipuļojošo identitāti. Mēs nespējam noformulēt savu identitāti. Un man ir šaubas, vai mēs vispār gribam to formulēt. Mēs – dziedātāju, dejotāju, mākslinieku tauta. Nē, bet arī taču uzņēmēju tauta – mums ir Krišjānis Valdemārs un Benjamiņi! Tā īsti nevaram saprast, kas tad mēs gribam būt. Iemesls ir tas, ka visu laiku aizmirstam – mēs esam jauna nācija. Vēl bērnišķīga, infantila.
Frančiem, itāļiem nav identitātes problēmu, viņi ar savu tūkstošgadu vēsturi skaidri zina, kas viņi ir. Domāju, ka dziļākajā būtībā mēs jūtamies apdraudēti ģeogrāfiskā stāvokļa un etniskā sastāva dēļ. Tas mums liek drebelīgi dzīvot, īsti neticēt, ka mēs varam [kaut ko veikt], ka mums ir nākotne un pat ka mums ir pagātne. Ka esam izturējuši, 20.gadsimtā zaudējot trešo daļu sava dzīvā spēka, ka tagad izturēsim emigrācijas vilni. Visu laiku zemapziņā apdraudētības sajūta. Tā rada kompleksus. Mēs pat īsti neticam, ka mums ir sava valsts. Šķiet, mums labāk patiktu, ja būtu kāda sliktā vara, kurai varētu visu laiku pretoties, būt varoņi.
Netiekam vaļā no disidenta identitātes?
Tieši tā! Mums gribas, lai mūs apspiež, kaut ko neļauj. Tad kļūstam spītīgi, par katru cenu dabūsim, ko mums nedod. Latvieši ir izkopuši opozicionāro stāju. Nonākot pozīcijā, kad pašam vara, latvietis jūt apjukumu. Visgrūtāk ir mainīt apziņu. Cilvēkam var radīt ideālus apstākļus, bet cilvēks nemainās. Tikai dekorācijas mainās. Apziņas pārveide ir garš un smags process.
Balādē par kareivi, ko pagājušajā svētdienā nolasījāt Valda Zatlera rīkotajā pasākumā Likteņdārzā, pēdējā pantā kareivis pakaras pie lielā zvana, jo «ķeizars ir liels maita». Ko ar to domājāt?
Es gribēju parādīt galējo konsekvenci, kur noved vilšanās, jēgas zudums. Daudziem Latvijā ir jēgas zudums, jo «ķeizars ir liels maita». Varētu izķepuroties, dzīvot, bet ir tik sāpīga vilšanās, pazemojums, ka labāk cilvēki brauc prom un kalpo fermās Īrijā, nekā paliek šeit. Cerības [par savu valsti] bija lielas. Līdz pat globālajai krīzei [2009.gadā] nekas mums netraucēja cerības piepildīt, bet ķeizari savāca tautas labumu savos nagos, salika savos ofšoros. Tas ir šausmīgi pazemojoši tautai. Runa jau nav par trīs oligarhiem, tie ir tikai simbols. Zem viņiem ir milzīga piramīda, ļoti daudz cilvēku. Tas ir līdzatbildības jautājums: kā tu pārmetīsi citam, ja vilšus vai nevilšus pats esi ieķēpājies? Daudzi ir ieķēpājušies, un šī situācija [tautā] rada masveidīgu nelaimes sajūtu.
Es iepriekš stāstīju par Baha koncertu vēl viena iemesla dēļ: pēc koncerta sazvanījos ar kādu draugu. Es koncertā novēroju fantastiski gaišus un priecīgus latviešu cilvēkus apkārt. Draugs, kas bija Imantdienās, teica to pašu – vislabākais, ka apkārt bijuši laimīgi, priecīgi cilvēki. Valstī ir krīze, nabadzība, kopēja nelaimes sajūta, bet izrādās, kultūra ir tā simboliskā realitāte, kurā cilvēki jūtas laimīgi un spēcīgi kā kopums. Tā ir īstā Latvija! Tur ir mūsu īstais spēks! Taču nevar teikt, ka nav vajadzīga matērija – miesa, kur tai latvieša dvēselei dzīvot. Tautas miesa ir valsts. Tai tā miesas funkcija jāpilda. Miesā latvieša dvēsele pašlaik jūtas nelaimīga. Kad spēj pacelties tai pāri, tad ir laimīga.
Vai latvietis, kritizēdams oligarhus, pārdzīvo, ka viņam ir atņemts, vai pārdzīvo, ka valstij ir atņemts?
Varbūt ir kādi atsevišķi cilvēki, kuri apskauž oligarhus (vai, kā man riebjas šis vārds, nobanalizēts līdz pēdējam!) un gribētu būt viņu vietā. Taču ne vairākums, nē! Domāju, ka beidzot esam sapratuši naudas varu politikā un ne tikai. Arī naudas varu medijos. Mums ir ļoti maz neatkarīgu mediju. Kad lasām Neatkarīgo Rīta Avīzi, esam pavisam citā realitātē, ne šajā valstī. Kad lasām Dienu, vispār neko nesaprotam, uz ko tas viss iet. Sabiedrību mediji sašķēluši dažādās kompetences grupās. Nupat Latvijas televīzija rādīja ziņģu festivālu Ventspilī, Guntis Skrastiņš [to vadot] tik bezgaumīgi, nu, tik bezgaumīgi izturējās. Man pat zvanīja vecāmammiņa, vienkāršs lauku cilvēks, teica: vai, dieviņ, nu gan kauns!
Kāda Guntim Skrastiņam motivācija glaimot Aivaram Lembergam viņa apmaksātos pasākumos?
Personiskais komforts.
Kā ar kauna sajūtu?
Kaut kā ierok kā suns kaulu zemē. Tas, ko dabū, ir acīmredzot viņa vērtību sistēmā noteicošais, nevis dvēseles tīrība vai personiskā brīvība. Tā ir katra paša darīšana, kā viņš tiek ar sirdsapziņu galā, bet es domāju, laimīgi tie, kuri pārdevušies, nav. Sirdsapziņa cilvēkā ir no Dieva, tā ir kā bebram zobi – ja neliek lietā, pašu sagrauž. Sirdsapziņa, kas ir tik maiga, netverama, ir milzīgs spēks cilvēkā. Ja tu pret to ej, tā iekšēji sagrauj.
Kur paliek visi brīnišķīgie cilvēki no koncertiem, par kuriem stāstījāt, kad jāmaksā nodokļi, jānoraida aploksnes, jāprotestē pret stulbiem lēmumiem, jāprasa no politiķiem godīgs darbs un pašiem no sevis arī? Mēs taču esam tie paši – visās situācijās.
Mēs neviens neesam bezgrēcīgi. Cilvēki ir duāli radīti, katram divas puses – ļaunā un labā. Ir brīvība izvēlēties, kuru no tām likt lietā. Gaišā puse jau nav ar dzeloņdrātīm nodalīta no tumšās. Ja sarkanās līnijas tiek pārkāptas, soda ne tikai paša sirdsapziņa, bet tiesiskā valstī soda arī tiesu vara. Ja mēs runājam par valsti kā tautas miesu, tiesiskums mums [Latvijā] ir liela problēma. Man pat vienu brīdi bija ienācis prātā (varbūt naivi, bet varbūt arī ne), ka vajag uzrakstīt vēstuli, tādu sirsnīgu, visiem Latvijas tiesnešiem, prokuroriem, advokātiem: mēs, tauta, lūdzam, jo paši nevaram tiesu spriest, nolieciet katru tai vietā, ko viņš pelnījis! Citādi mēs kā sabiedrība nekad neattīrīsimies.
Nevēlos izraisīt lielo tiesāšanu valstī, tomēr mēs zinām, cik daudzi cilvēki ir veikuši noziegumus [pret valsti], bet viņi netiek notiesāti. Tas pārējos rada sajūtu, varbūt es arī tā varu darīt – nekas jau nenotiek! Tautā rodas sirdsapziņas ēdas, morālais relatīvisms, identitātes kompleksi. Jo nav taisnīguma. Viens no valsts galvenajiem uzdevumiem ir taisnīgums. Ja tava izvēle ir noziegums, tad tiesa nāk, un neko nevari darīt. Esi nozadzis sešsimt miljonu un vēl vairāk? Par to ir sekas. Latvijas problēma ir tas, ka šādai rīcībai nav seku. Tas mūs ved grūtsirdībā.
Viss ir ačgārni, un tā ir norma?
Godīgie cilvēki nīkst trūkumā, neredz sava darba augļus. Viņi redz, ka nav vērts būt godīgam, tā ir liela muļķība. Kaut gan tā, protams, nav. Ne visi bagātie cilvēki savu bagātību ieguvuši negodīgā ceļā, bet sabiedrībā ir aizdomas – ja esi bagāts, tad droši vien negodīgs. Rainis runāja par pamatšķiru, mums jārunā par vidusšķiru – mēs to nevaram un nevaram izveidot. Vidusšķira ir valsts balsts. Tā ir pietiekami turīga, lai radītu bērnus, sūtītu tos labās skolās, dzīvotu labos apstākļos, pateicoties savai izglītībai un darbam, palīdzētu tiem, kam klājas grūtāk un radītu ideju slāni tautas pastāvēšanai nākotnē.
Kā redzam no kultūrvēstures, nabagi un vergi neko nav radījuši. Mocarts nomira nabadzībā, tomēr dzīvoja galmā – to visi aizmirsuši. Viņš bija galma mūziķis, tāpat Mikelandželo – Mediči galma mākslinieks. Arī mūsu tautastērpi, brīnišķīgie, ar Nīcas vainagiem, tika radīti turīgo saimnieku mājās. Vidusslānis rada ne tikai materiālo, bet arī garīgajam mantojumam palīdz tapt. Novārdzināta pusmiesa, pusdvēsele neko nevar radīt.
Atgriežoties pie naudas varas ietekmes, man nāk prātā – daudzu tautu pasakās kas slikts notiek ar zemi. Piemēram, nāk sausums. Cilvēki prāto, kāpēc viss nīkst ārā? Nekas neaug, kaut gan mēs strādājam. Tad viņi saprot, ka upei priekšā nogūlies viens oligarhs. Tas traucē. Ūdens neplūst, neapūdeņo zemi, viss nīkst. Risinājums ir gauži vienkāršs: to akmeni vajag novākt, aiznest malā! Neļaut viņam aizsprostu taisīt. Var salīdzināt ar bebriem – tie taisa aizsprostus, veido savus mazos dīķīšus. Tikai savus! Viņiem vienalga, ka meža platības iet bojā, viss iznīkst. Annai Brigaderei pasaku lugā Princese Gundega un karalis Brusubārda ir Žņaudzējs – tas pats!
Oligarhi ir galvenais cēlonis nelaimei valstī?
Nav vienīgais, bet pašlaik primārais. Kam tad pieder tie mediji, kuri ziņo – oligarhi nav Latvijas problēma? Pašiem oligarhiem! Es uzskatu, ka mediji nav ceturtā, bet galvenā vara valstī, jo informācijas laikmetā tiem ir vara pār cilvēku apziņu. Es nevaru piedot medijiem un žurnālistiem, ka viņi atbalsta negodīgu valsts pārvaldi, politiku. Šie žurnālisti, redaktori «jāvelk ārā» pa vienam, jāsauc vārdā. Jāpārtrauc iespēja bagātiem cilvēkiem, grupējumiem kontrolēt televīziju, avīzes, sponsorēt partijas. To visu var izdarīt, pieņemot likumus. Neviena Saeima līdz šim to nav darījusi – tādēļ, ka arī Saeimu kontrolē naudas vara.
Ir sajūta, ka visi vadi vienā kolektorā sasprausti. Tie vadi ir jāizrauj ārā, lai nogalinošā strāva vairs neplūst. Ja Latvijas mediji atgūtu neatkarību, ja partijas būtu tiešām partijas, nevis ekonomisko grupējumu sargsuņi, tad mēs beidzot varētu pagriezties demokrātiskas valsts izveides virzienā, vispār sākt par kaut ko domāt. Es noraidu tēzi «ne jau oligarhi vainīgi, mēs katrs!» Tā ir bildes saduļķošana – kā ar slapju roku izsmērēt akvareli, lai neko nevar saprast. Lai ir kolektīvā vainas apziņa. [Prezidentu] Zatleru es cienu par to, ka viņš novilka skaidras robežas.
Kāpēc jaunajā paaudzē nerodas spēcīgi līderi, kuri iedvesmo, dod atskaites punktus, mudina citus domāt un līdzdarboties?
Baidās zaudēt savu brīvību, angažēties. Bieži vien cilvēki neatšķir, vai kāds ir angažējies visas sabiedrības interesēs, vai savtīgās interesēs. Tā kā daudzi to nešķiro, jaunajiem cilvēkiem ir cilvēciskas bailes un pretīgums iznākt arēnā. Nav bail no zobena, bet no indīgajām mušām, kas kož mugurā. Tās tiek izlaistas no būrīša un pēc izdarītā dabū kādu sūdu bambālīti paēsties. Tāda ir šodienas pasaule. Cilvēkam ļoti nopietni jāapdomājas, pirms viņš uzņemas līdera lomu, – vai tās ķengas un ķēpas, kas nāks pār pašu, pār ģimeni, ir tā vērtas.
Arī es bieži vien domāju – velns parāvis, to, ko daru [sabiedriskajā dzīvē], daudzi taču varētu! Bet manu lugu, dzejoli neviens cits neuzrakstīs. Kad atskan kārtējais brēciens – kur ir inteliģence -, man dusmas. Kā – kur? Visur! Inteliģence ir radoša, Latvijā kultūras dzīve – aktīva. Inteliģence to rada, tā ir inteliģences sūtība sabiedrībā. Padomāsim, kas būtu, ja visi mūsu dižgari, sākot ar Aspaziju, Brigaderi, Blaumani, Ziemeļnieku, Čaku, tāpat glezniecības un mūzikas pīlāriem, būtu pametuši savu darbu un sākuši ņemties, lai atvērtu ofšorus, vai mestos kārtot nodokļu sistēmu. Radošā inteliģence rada kultūras pamatu, garīgi integrē nāciju, piešķir jēgu cilvēka un tautas esamībai.
Vai iesit politikā?
Nē, nē, es noteikti neiešu Zatlera partijā, ne arī kādā citā! Mans spēks ir tajā, ka neesmu nevienā partijā. Ejot politikā, es zināmā mērā tiktu neitralizēta. Es nekad nevarētu paust partijas viedokli: «Mūsu frakcija domā…» Es nevarētu pateikt «domāt» kolektīvā formā. Ja nu mana partija nedomā tā, kā es, ko tad? Jāstājas ārā! Nē, nē, es to negribu un nedarīšu!
Man arī riebj, ka daudzi cilvēki iešanu politikā redz kā līšanu. «Ahā, pie siles lien!» Mani aizvaino jau pats šis uzstādījums. Nekad neiešu politikā kaut vai šā iemesla dēļ – lai nevienam nav iespējas pateikt «lien pie siles!». Tas ir iemesls, kamdēļ daudzi labi, brīnišķīgi cilvēki politikā neiet, – tos uzreiz ienīst.
Tas, ka uzstājāties Zatlera organizētajā pasākumā Likteņdārzā, vedina domāt, ka atbalstāt viņa nostādnes. Kā domājat – vai viņš ir atbilstošs līderis pašreizējā situācijā Latvijā?
Jāvērtē pēc būtības, nevis pēc matu sasukas. Zatleru pazīstu kopš 16 gadu vecuma – mums ir kopīgi draugi, pie kuriem periodiski esam tikušies ilgu gadu garumā. Neesam draugi, bet labi paziņas. Zatlers ir tāds pats, kāds bija jaunībā: garš lamzaks, sirsnīgs un labsirdīgs. Visi viņu ļoti mīlēja, tiecās pie viņa. Vienmēr viņš bija kompānijas dvēsele. Viņš bija ārkārtīgi cilvēcisks, ar lielu līdzjūtības spēju pret citiem. Tāpēc varbūt kļuva par ārstu. Vienkārši izsakoties, Zatlers ir ļoti labs cilvēks. Tūlīt būs, kas kliegs par aplok-sni. Paklau, bet mēs taču esam liekuļi! Lai kliedz tie, kuri nekad nevienam neko nav devuši, nekad ne no viena neko nav ņēmuši un vienmēr visos sīkumos rīkojušies pēc augstākajiem principiem! Es neaizstāvu aplokšņu ņemšanu, protams, nē, bet Zatlers bija sistēmas daļa. Esmu pārliecināta par Zatlera godaprātu, par to, ka viņš vēlas strādāt valsts interesēs. Tieši tāds līderis mums pašlaik vajadzīgs – humānists.
Varbūt Valdis Zatlers beidzot ticis galā ar iekšējo neērtības sajūtu kā zoodārzā izvēlēts prezidents? Šķiet, viņš četrus prezidentūras gadus staigājis kā visiem atvainodamies par to, bet tagad viņā atmodusies glābēja identitāte – pacienta vietā Zatlers redz valsti?
Precīzi. Diagnozi viņš jau ir uzstādījis. Esmu redzējusi, kā Zatlers iznāk no operāciju zāles pēc tam, kad daudzas stundas operējis – kāds tas ir smagums. No cilvēka, kurš visu mūžu noliecies pār pacientiem, nevar prasīt, lai viņa gaita būtu kā modelim uz mēles. Tiešām jāsmejas, vai tad tas var būt kritērijs?!
Vai jūs prezidentu Zatleru gribat redzēt politikā?
Jā. Jo man ir radies iespaids, ka viņā ir ārkārtīgi stingra apņēmība. Viņš ir «pārgriezis vēderu» un slimnieku neatstās. Protams, viens nav karotājs, ceru, ka viņš savāks labu komandu. Pašlaik viņš ir nepārspēts līderis, kurš var saliedēt nāciju.
Mēs vairs negribam boksera tipa politiķus, mēs gribam dzejniekus?
Dzejnieks tomēr Zatlers nav, viņš ir arī ļoti praktisks.
Ko sagaidīsim rudenī?
Varu pateikt, ko es vēlētos: lai saglabājas pozitīvais Saeimas kodols, kas jau ir. Ļoti ceru, ka ZZS nedabūs tik daudz balsu kā līdz šim. Šīs Saeimas nelaime ir tieši ZZS, viņi kopā ar Saskaņas centru nobloķē jebko. Vēžu un kulīšu lieta jau arī diemžēl [pēc jaunajām vēlēšanām] būs. Domāju, ka šis vēl nav tas brīdis, kad cilvēki nebalsos pēc etniskā principa. Tāds brīdis pienāks, bet tagad vēl ne. Es pieņemu, ja Zatlers nodibinās partiju, daudz krievu balsos par viņu. Zaltera personība ir miermīlīga, tā nav konfliktējoša dziļākajā būtībā, un cilvēki to jūt – gan krievi, gan latvieši. Tas taču ir pilnīgi neloģiski, ka Latvijas sakarīgie krievi balso par vienu partiju, kas ir Kremļa filiāle (domā Saskaņas centru – red.)!
Vai tuvākajos mēnešos plānojat vēl piedalīties politiska, sabiedriska rakstura aktivitātēs, vai sēdēsit dārzā, rakstīsit?
Par rakstīšanu tik ļoti netrakoju. Tik daudz jau esmu sarakstījusi, ka mūžības priekšā neko daudz vairs nemainīs viena, divas lugas vairāk vai mazāk. Bet, protams, es darīšu, ko gribēšu – kas man sagādā gandarījumu kā rakstniecei. Ar savu radošo darbu spēju sevi uzturēt. Esmu pilnīgi brīvs, neatkarīgs cilvēks.
Vai mazbērnus auklējat?
(Sirsnīgi iesmejas.) Viņiem ir tēvs un māte (aktrise Ilze Ķuzule un aktieris Artūrs Skrastiņš – red.), paši ar visu lieliski tiek galā! Tiesa, mēs dzīvojam laukos visi kopā, bet arī neatkarīgi – katrs savā būdiņā. Dzīvojam lielā sirsnībā. Esmu ļoti laimīga, ka varu ar bērniem, suņiem, puķēm, ūdeņiem un mežu dzīvot. Tur nav liekulības, nekas nav izskaitļots, nekādu iepriekš pieņemtu standartu. Valda tikai uzticēšanās un mīlestība, viss ir īsts. Tādā sabiedrībā es gribētu mūžīgi dzīvot.
* Citāts no Edvarta Virzas dzejoļa
Māra Zālīte
Dzimusi 1952.gada 18.februārī Krasnojarskā, politiski represēto ģimenē
1970.g. beidza Murjāņu sporta internātskolu
1975. g. beigusi LVU, Filoloģijas fakultātes latviešu valodas un literatūras nodaļu
1989.gadā kļuvusi par galveno redaktori žurnālā Karogs
Bijusi Latvijas Tautas frontes dalībniece
Sarakstījusi lugas Dzīvais ūdens, Pilna Māras istabiņa, Margarēta, Tobago!, Zemes nodoklis, Še tev žūpu Bērtulis un citas
Dzejoļu krājumi Vakar zaļajā zālē, Rīt varbūt, Nav vārdam vietas, Deviņpuiku spēks, Debesis, debesis, Apkārtne, Dzeja
Sarakstījusi libretus rokoperām Lāčplēsis, Kaupēn, mans mīļais!, Indriķa hronika, mūzikliem Neglītais pīlēns, Meža gulbji, bērnu operai Putnu opera
1995.g. apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni
Precējusies ar Jāni Ķuzuli. Dēls Jānis un meita Ilze, Dailes teātra aktrise
