Žurnāla rubrika: Kultūra

Mūslaiku varonis dons Žuans

Posted on marts 8, 2017 by - Grāmata

Ar apjomīgu pētījumu Dons Žuans atgriežas kultūras pētnieks Deniss Hanovs paver priekškaru uz 18. gadsimta operu un sabiedrību

Pavedinātājs dons Žuans daudziem asociējas ar nobriedušu vīrieti, kas savas brīvības vārdā rīkojas pretēji vispārpieņemtajām normām. Šādu dona tēlu veidoja 19. gadsimta romantiķi, bet ne Mocarta libretists Lorenco Daponte. Deniss Hanovs vairāk nekā četrus gadus rakstītajā pētījumā Dons Žuans atgriežas: Volfganga Amadeja Mocarta opera Don Giovanni 18. gadsimta komunikācijas telpā noceļ donu no romantisma pjedestāla un izgaismo 18. gadsimta teātri. Viņš iededz spožas lustras skatītāju ložās un ļauj izrādes laikā skanēt tērgāšanai, kamēr uz skatuves seksuāli neremdināms jauneklis nododas baudām. Kas sodīs šo aristokrātu? 

Kāpēc pētījāt tieši Mocarta un Dapontes operu Dons Žuans?
Savā iepriekšējā pētījumā par Eiropas aristokrātiju 17.-19. gadsimtā nedaudz pievērsos arī libertīnismam (reliģiskā, intelektuālā un seksuālā brīvība). Man arī ļoti patīk operas māksla 18. gadsimtā, un Dons Žuans ir viena no mīļākajām operām. 18. gadsimtā opera bija politiskas komunikācijas telpa. Patlaban ejam uz operu baudīt mūziku, bet pirms diviem gadsimtiem uz skatuves un ložās notika kas līdzvērtīgs mūsdienu televīzijas, Saeimas vai partiju frakciju politiskajām debatēm. 

Kāds bija jūsu interesantākais atklājums?
Impulsi, kas palīdzēja Mocartam veidot muzikālo audeklu. Izrādās, ka 1. cēliena fināls, kurā sajaukti dažādu žanru un stilu muzikāli darbi, no harmoniskas mūzikas izveidojot kakofoniju un muzikālu haosu, atspoguļo Mocarta Vīnē dzirdētās baumas, ka Austrijas ķeizars Jozefs II mēģinājis rīkot balli dažādu kārtu iedzīvotājiem. Sulaiņu iznēsātie ielūgumi nebija nonākuši līdz adresātiem, tos pārķērušas šuvējas un kalpi. Daļa no viņiem arī ieradušies ballē, bet nav pratuši pienācīgi uzvesties, un sācies haoss. Uz balli ieradies arī Krievijas troņmantnieks Pāvils ar sievu Mariju Fjodorovnu, un abi ierauti dejojošajā pūlī. Mocarts kādā no savām vēstulēm rakstīja par to tēvam ar asu ironiju, jo viņam nepatika šāda balle. Mocartam bija svarīgi atrasties kārtās strukturētajā sabiedrībā. 

Interesanti bija arī pētīt Mocarta laika operas ložas. Tajās apsprieda politiskas norises, precības, baumas, tur bija pat frizieri un sunīši. Iedomājieties – ložas bija spoži apgaismotas! Vīnē ir viens teātris, kas eksperimentē ar 18. gadsimta muzikālo mantojumu, un šajā teātrī izrādes laikā gaismas neizslēdz. Skatītāji var izrādes laikā lasīt libretu un iemalkot vīnu. Vāgners mums mantojumā atstājis priekšstatu, ka opera ir katedrāle. Bet tagad, man šķiet, cilvēkiem tuvāka 18. gadsimta operas kultūra, kad skatītājus kopā ar gaismu neizslēdz līdz nākamajam starpbrīdim – viņi zālē telefonos čivina un raksta feisbukā.

Mocarts ir ģēnijs. Vai un kā šī preambula ir ietekmējusi Dona Žuana lasījumus? 
Tas, kā uztvēra operu pēc Mocarta nāves, saistīts ar pašu komponistu. Agra, anonīma nāve vienmēr sekmē kulta veidošanos. Tas saistīts arī ar muzikālo nacionālismu, mēģinājumiem lokalizēt Mocartu kā vācu komponistu, neļaujot turpināties divus gadsimtus ilgajai itāļu mūzikas dominantei Eiropā. Tāpēc Mocarta mūzika labi iekļāvās nākamajā kultūras ietvarā, ko mēs saucam par romantismu. Tam raksturīgi pretstati un iekšējie konflikti. Dons Žuans, pretēji romantisma priekšstatiem, nav brīvdomātājs, intelektuālis, viņš ir baudītājs. Romantiķu dons atsakās nožēlot grēkus, bet tas ir tālu no Mocarta un Dapontes veidotā Dona. 

Kas Donu padara par mūsdienīgu tēlu?
Mūsdienās aktuāls ir Dons Žuans kā baudītājs, kā cilvēks, kurš ne par vienu nerūpējas, neko neatceras, tikai meklē un kolekcionē baudas. Arī šodienas cilvēks ir baudītājs, bet bauda var arī darīt nebrīvu. Mani skumdina tas, ka negribam iziet no komforta telpas. Tas laupa iespēju ieraudzīt ko jaunu. Tikai tad, ja jūtamies nekomfortabli, mums sāp, jūtam līdzi, esam līdzās kādam, kam vajadzīgs atbalsts. Dons neko nejūt. Viņš ir šodienas cilvēks, ko veidojusi patērētājsabiedrība un reklāma ar aicinājumu pamest visu, kas nesagādā prieku. 

Viena no 18. gadsimta operas tēmām bija politika. Varat minēt labu mūsdienu operu, kas uz skatuves rosina runāt par sabiedrībai aktuālu tēmu? 
Opera Valentīna. Vēsturiska, bet Latvijas iedzīvotāju līdzdalība holokaustā ir politiski neizdiskutēta tēma. Nejūtam holokaustu kā mūsu visu traģēdiju, šausmas un līdz ar to atbildību. Holokausts joprojām ir visu mūsu holokausts – mēs visi bijām geto, visi bijām nošauti. Vēl viena aktuāla tēma šajā operā: kara laikā mainās cilvēka ētiskais kodols. Viņš spēj nodot, kļūt varmācīgs, bet spēj arī riskēt ar savu dzīvību, lai glābtu citus. Opera Valentīna arī rosina domāt par homoseksuālu cilvēku likteņiem. Tātad arī mūslaiku opera apspriež aktuālus jautājumus. 

Kurš no Dona Žuana iestudējumiem jums ir vistuvākais?
2008. gadā Koventgārdenas operā Londonā bija režisores Frančeskas Zambello iestudējums, kurā bija saglabāta saikne ar 18. gadsimtu. Iesaku tīmeklī noskatīties 1979. gada režisora Džozefa Lusija (Joseph Losey) mākslas filmu Dons Žuans, kas filmēta Venēcijā Villa Rotonda. Fantastiska bauda!

Bez robežām

Posted on marts 8, 2017 by - Kino

Jaunais režisors Matīss Kaža zina, kā iekarot Ņujorku

Jaunais režisors Matīss Kaža atstāj iespaidu, ka dzīvojam pasaulē, kur robežas neeksistē. 21 gadu vecais Matīss ir dzimis Zviedrijā, audzis Latvijā, pašlaik studē Ņujorkas Universitātes Tiša Mākslas skolā un savu pirmo filmu Vienu biļeti, lūdzu! ir nule kā izrādījis Gēteborgas Starptautiskajā kinofestivālā. Latvijas pirmizrāde notiks 13. martā. 

Ņujorkas teātru bieds
Stundu garajā dokumentālajā vēstījumā ir iemūžināta «Ņujorkas aktīvākā teātru apmeklētāja», 78 gadus vecā Nikija Kokrena. Viņa, allaž apkrāvusies ar tašām un maisiņiem, dienu no dienas, gluži kā ejot uz darbu, siro pa Ņujorkas kultūras pasākumiem un teātra izrādēm. Teātru darbinieki par viņas uzmācīgajiem centieniem iekļūt izrādēs bez maksas izsakās skarbi, pat sauc Kokrenu par zagli, bet Matīss stāsta, ka, vācot kinodarbam nepieciešamos līdzekļus vietnē Kickstarter, ir saņēmis dusmīgus e-pastus, kuros tikusi asi pelta vēlme par Kokrenu veidot filmu. «Tagad man ir, ko likt mārketinga kampaņā,» mierīgi pasmejoties, saka jaunais režisors. 

Ar Kokrenu viegli neklājās arī filmas skatītājam – ir jāpaiet laikam, iekams pie viņas asociālajiem gājieniem pierod. Te arī jāuzslavē jaunā režisora apņēmība veidot filmu par tik sarežģītu un nebūt ne patīkamu personāžu. Viņš ar šo uzdevumu ir ticis galā labi, filmas noslēgumā skatītājam liekot noticēt, ka Kokrenas uzvedība nav vis untums vai nekaunība, bet gan nesatricināma sekošana pašas skaidri formulētam pasaules uzskatam.

Kinopatriots

Matīss ar Nikiju Kokrenu iepazinās kādā Tēvoča Vaņas iestudējumā neilgi pēc ierašanās Ņujorkā 2014. gada rudenī. Abu vietas bijušas blakus, un kundze, «bezdievīga pļāpa», kā Matīss viņu dēvē, uzsākusi sarunu. Par teātri, protams. Matīss sākotnēji filmu bija iecerējis apmēram 25 minūtes garu kā gala darbu skolas dokumentālā kino kursam, taču, ko stāstīt, izrādījies vairāk, un līdz ar to nolēmis filmu pabeigt ārpus studiju plāna. Spēja pielāgoties situācijām un tās pavērst bagātinošā pieredzē, izskatās, ir Matīsa dabā. Tāpat arī spēcīga interese par kino un kultūras vidi. 

Viņš sevi dēvē par «kinoteātru patriotu» un kino intensīvi skatās jau kopš 7-8 gadu vecuma, kad ik nedēļu varējis izvēlēties, kuru no jaunāko filmu seansiem Rīgas kinoteātros ar vecākiem apmeklēt. Vecuma ierobežojumi tolaik vēl «nebija spēkā», līdz ar to jau bērnībā esot redzējis, piemēram, Kventina Tarantīno Nogalināt Bilu. Savukārt pateicoties mammai kinorežisorei Unai Celmai, Matīss kino uzņemšanas laukumos apgrozījies jau no pusaudžu vecuma. Vēlāk vakaros pēc skolas montējis filmu reklāmkadrus un rakstījis kino skaņu. Uzņemšanas laukumā esot izmēģinājis gandrīz visus posteņus, bijis gan «klapīte», gan strādājis par operatoru studentu filmās. 

Kultūras labirints

Par dzīvi Ņujorkā un studijām Tiša Mākslas skolā Matīss stāsta ar pieticīgu pragmatismu. Pēc Rīgas Centra humanitārās vidusskolas pabeigšanas esot pieteicies četrās universitātēs, no kurām esot uzņemts trijās. Tiša Mākslas skola piedāvājusi vislielāko stipendiju, kas izpaužas kā mācību maksas un dzīvošanas izdevumu segšana. «Lai arī līmenis ir labs, es nevarētu iedomāties to kā izglītību, kas būtu vērta 75 tūkstošus dolāru,» puspajokam par savu mācību izmaksām saka Matīss. Bez daudziem raksturīgās eiforijas par piederēšanu respektablai alma mater Matīss uzskata, ka panākumi kinojomā nav atkarīgi no mācību institūcijas, bet «no tā, cik esi asprātīgs, varbūt brīžiem nekaunīgs, un cik mērķtiecīgi atradīsi iespējas darboties un izpausties». «Ir jāizvēlas pareizā izdevība projektam, pie kura strādā.» 

Filmas Vienu biļeti, lūdzu! stāsts savā ziņā sasaucas ar paša jaunā režisora Ņujorkas iepazīšanu. Un pilsētas kultūras iespējas Matīss tver ar entuziasmu, viņam tā ir iespēja iepazīt vidi un cilvēkus, «kuri ir neordināri un ārpus vidējā aritmētiskā». Taču viņš dzīvi Ņujorkā pielīdzina labirintam. «No rīta uz skolu, bet vakarā uz izrādi vai filmu ar režisora piedalīšanos un jautājumu sesiju. Tas ir raits temps, neatliek daudz laika impulsīvām darbībām. Bet katrs students to nepieredzēs, jo ir jāzina mehānismi, kā šajos pasākumos tikt iekšā. Ar tiem zināmā mērā ir palīdzējusi manas filmas galvenā varone.» Jautāts par piemēriem, Matīss precīzi noinstruē, kā iespējams iekļūt slēgtajos ASV Kinoakadēmijas seansos, un pastāsta, kā dodas uz Metropoles operu, kur izrādes dienā biļetes iespējams iegādāties par 25 dolāriem, tad ir jāiegaumē citas (maķenīt labākas) brīvas vietas numurs un koncertu var baudīt no turienes.

Matīss pēc studiju beigšanas domā studēt maģistrantūrā, taču otro reizi atgriezties pie kino režijas kursa nevēlas, jo neko jaunu vairs negūtu. Pagaidām viņš nav izšķīries, kur grib darboties – spēles vai dokumentālajā kino. «Dokumentālais kino ir interesants, jo ļauj ilgstoši strādāt ar varoņiem, bet spēles kino iespējams radīt savu pasauli. Lielāka iespēja strādāt pie sava rokraksta.» Arī par atgriešanos Latvijā viņš pagaidām nav pārliecināts – pašreizējais kino finansējums neļauj sistemātiski darboties šajā jomā. Lai arī šķietami sapņu pilna, Matīsa vēlme kino taisīt «dažādās pasaules malās» ir iespējama – uz viņu kartē novilktās robežas neattiecas.

Uz melna ar melnu. Un asinīm

Posted on marts 8, 2017 by - Recenzija

Karmena – intriģējošs apsolījums, kas tomēr pieviļ

Mūsu operteātra jaunākais iestudējums – Žorža Bizē Karmena – sākas kā intriģējošs kriminālkino. Uz ekrāna melnbaltos kadros klusumā bēg meitene, mūsdienu ielu bērns, tīņu uniformu – melnu kapučjaku un legingus – izaicinoši papildinājusi ar baleta «pačku». Kad skatiens atduras pret kādu, kas viņu jau gaida, sākas uvertīra. Spraiga un dinamiska tā pavada meiteni skrējienā cauri noplukušiem pagalmiem, šaurām ejām; likteņa motīvam ieskanoties, viņa iebēg pazemes tunelī, un, tālā gala pretgaismā tikai nojaušams, viņai tuvojas kaut kas draudīgs. Operas inscenētāja un videokoncepcijas autore franču režisore ar kinoizglītību Marija Eva Sinjerola notiekošā būtību piesaka uzreiz.  Laiks – tagadne. Vieta – nolaista urbāna vide, aklas iekšpagalmu akas, skrapstoši garāžu aizvirtņi, netīras sienas, kuru vienīgā rota ir agresīvi grafiti. 

Priekškaram paceļoties, meitene ieskrien tādā pašā anonīmi pelēkā guļamrajona pagalmā, kur lasās kopā un uzprasās uz nepatikšanām ielām atdoti tīņi, bet viņus vēro tikpat draudīgi un dīki kārtībnieki, atšķirami tikai pēc baltajiem apsējiem uz rokas (scenogrāfs Fabjēns Tenjē, kostīmu māksliniece Yashi). Pat šīs operas ierasti spridzīgais zēnu koris, kas darās pakaļ karavīriem, pārvērties par izlaideņu baru, kas gatavs sabradāt ikvienu, kas viņiem tuvosies, un, zem viņu zābakiem pakļuvis, Moraless (Rihards Millers) tik tikko paliek dzīvs. Tikpat viņu vēlāk piebeigs pusaudžu banda un, aiz rokām un kājām paķertu, droši vien nometīs kaut kur pie miskastēm. Tumsa un agresija valda šīs Karmenas laiktelpā.

Karmena pirmizrādes sastāvā ir izcila – romāņu soprāns Ramona Zaharija iemieso mūsdienu opermākslinieku ideāltipu, kad izkoptam vokālam piedevās ir arī aktiermeistarība, plastiskā izteiksmība, temperaments un asa skatuves reakcija. Zaharijas cienīgs partneris ir arī Hozē, Pēterburgas Mihaila teātra solists Dmitrijs Golovņins, svešāds un neiederīgs tikpat kārtībnieku, kā padibeņu vidē, Karmenas apmāts un savu gribu zaudējis. Habanēra Zaharijas izpildījumā ir tīrs zelts, niansēta un smalka. Taču šajā uzvedumā tāda Habanēra, tāpat kā vēlāk – liktenīgais nāves vēstījums kārtīs, un ikviens abu galveno varoņu duets ir kā maznozīmīgs skaņas celiņš pavisam citam, dejā un mizanscēnās paustam stāstam.

Jo režisore nepārtraukti kāpina agresivitāti, neatļaudama kontrastam nevienu gaišu vai lirisku momentu. Pat tad, ja mūzika pauž kaut ko citu, to pārmāc grafiti, vardarbīgas mizanscēnas vai ielas bērnu horeogrāfija (tās autors Guntis Spridzāns un pieaicinātie hiphopa dejotāji). Tabakas fabrikas meitenes, dziedādamas par «saldajiem dūmiem», nenāk, pēc gara darba cēliena pagurušas, laiska flirta priekšnojautās, bet bezmaz lec ārā pa degošas fabrikas logiem. Karmena, savaldzinājusi Hozē un tikusi vaļā no aresta, vēl pagūst ar ieroci rokā pazemot Cunigu (Krišjānis Norvelis), kurš, starp citu, vēlāk pagrīdes bārā tiks ilgi un mokoši nogalēts. Mikaēla (Laura Teivāne) dzied savu baiļu un lūgšanas āriju augšstāvā, taču to «noēd» dejotāji apakšējā līmenī, kas izspēlē savdabīgu nupat nogalināto kārtībnieku augšāmcelšanos. 

Tomēr vispamatīgāk mainīts Eskamiljo tēls. No tautas mīluļa un varoņa, kas riskē ar savu dzīvību, viņš kļuvis par… vergu tirgotāju. Kā suni siksnā viņš vadā apkārt puskailu hiphopa dejotāju, kam beigās pārgriež rīkli, lai nākamajā mirklī solītu Karmenai «mīļā, tu drīz varēsi lepoties ar mani». Jānis Apeinis ir pārliecinošs arī šajā zīmējumā, taču operas «skeletam» līdz ar to ir smagi lauztas «ribas» – dzīvot var, bet elpu ievilkt gandrīz neiespējami.

Laika un vietas maiņa ir mūsdienu operrežijas zīme, kas diez vai kādu vēl spēj pārsteigt vai kaitināt. Aizņemoties nosaukumu no Mocarta operas – «tā dara visi», ar Dmitriju Čerņakovu vai Kasparu Holtenu sākot un Alvi Hermani vai Viesturu Kairišu beidzot. Taču, brīvi rīkojoties ar libreta «miesu», viņi paļaujas un balstās uz muzikālās dramaturģijas «skeletu», tām smalkajām attiecībām un proporcijām, kas ieliktas mūzikā. 

Aizlaisti guļamrajoni uz graustu robežas, ielu jaunieši kā urbānās padibenes ir visnotaļ loģiska 21. gs. analoģija Prospēra Merimē skarbajai un pat libretistu Anrī Mejaka un Ludovika Alevī krietni romantizētajai kontrabandistu videi. Sinjerolas uzvedums sāk radīt pretestību tajā brīdī, kad atklājas, ka mūzikas «mugurkauls» tiks vardarbīgi lauzts, bet dramaturģiskās proporcijas nojauktas, agresijai pretī liekot vēl lielāku agresiju, un pēc tam – aizvien jo lielāku agresiju. Režisore savu stāstu raksta uz melna pamata ar vēl melnāku tinti un asinīm, rūpīgi aizkrāsojot ikvienu gaišāku laukumiņu un tādējādi iznīcinot pašu teātra būtību – tā ir konfliktu māksla, un viszemākajam tajā ir jēga tiktāl, ciktāl ir kāds, kurš no tā grib tikt ārā un augšup.

oooc

Karmena. Nākamās izrādes 27. aprīlī, 11. un 14. jūnijā. 9-65 eiro.

Dizains — sabiedrības spogulis

Posted on marts 8, 2017 by - Intervija

Arhitekte, Vesterdāla Oslo mākslas augstskolas profesore Vēsma Kontere-Makvilana raksta grāmatu par modes namu Prada. Viņa bija arī viena no Latvijas dizaina gada balvas žūrijas loceklēm un, vērtējot darbus, gaidījusi vairāk labu interjera projektu

Pirms desmit gadiem arhitekte Vēsma Kontere-Makvilana pārcēlās uz dzīvi Oslo Norvēģijā. Kļuva par Westerdals Oslo School of Arts profesori. Izveidoja bakalaura programmu, pasniedza lekcijas modes mākslas studentiem. Patlaban respektablā skandināvu mākslas augstskola izveidojusi maģistra programmu kopā ar divu citu Eiropas valstu augstskolām – tā iespējams dot plašākas iespējas studentiem, kā arī ietaupīt naudu. Tieši ekonomiskais aspekts augstskolām patlaban liek veidot jaunus izglītības biznesa modeļus. 

Vēsma turpina pasniedzējas darbu Vesterdāla skolā, audzina trīs bērnus un nesen ķērusies pie jauna izaicinājuma – akadēmiskas grāmatas rakstīšanas angļu valodā par modes namu Prada. 

Intervijā Vēsma stāsta, kā rit darbs pie grāmatas. Viņa arī iezīmē apdomāšanas vērtus pieturpunktus par vērtībām dizaina un modes pasaulē, kas spilgti atspoguļo sabiedrībā notiekošo.

Jauns amerikāņu dizainers, kurš strādā ar Mercedes zīmolu Kriss Lū (Chris Liu), nesen blogā rakstīja, norādot uz dizaineru lomu postpatiesības laikmetā: vari radīt tik pārliecinošu viltus produktu, piemēram, mediju vidē, ka cilvēki to uztver kā līdzvērtīgu neatkarīgai žurnālistikai. Kā tu domā, kāda ir dizaineru atbildība?
Oslo strādāju skolā, kas māca dizainu kā komunikāciju. Mūsu skolā jaunais dizainers nesāk ar to, ka veidos glāzi, jo viņam patīk veidot glāzes. Studenti vispirms veic tirgus izpēti: kam taisīs glāzi, cik daudz šādu glāžu vajadzēs ražot, kādā cenu grupā un tā tālāk. Bieži pēc šādas izpētes posma studenti nonāk pie secinājuma, ka glāzi nemaz nevajag. Taisīs krūzīti. Šādus lēmumus nosaka vairāki aspekti. Ne vienmēr tā būs pārdošana. Var arī veidot krūzes, lai ziedotu bērnunamiem. Svarīgi ir saprast savu mērķauditoriju. Tieši tāpat ir politikā, vai ne? 

Ir jābūt ētiskiem kritērijiem. Mūsu skolā ētika ir atsevišķs mācību priekšmets, studentiem jāmācās tikt skaidrībā ar šāda veida jautājumiem. Piemēram, bakalaura programma Retail design*, ko Oslo augstskolā izveidoju, ir joma, kurā šie jautājumi ir aktuāli. Pirmkārt, jābūt prognozējamiem rezultātiem. Otrkārt, par savu darbu, saviem lēmumiem ir jāspēj uzņemties atbildību.

Runājot par politiku, mums ir priekšstats, ka likumdošana ir kaut kas svēts un visi likumi pareizi. Patiesībā tā nav. Likumi bieži ir ielobēti, lai balstītu noteiktas intereses. Kāpēc par to runāju? Man ir piemērs. Norvēģijā ir likums, kas darba devējam uzliek pienākumu apmaksāt brilles darbam pie datora – lēcas un noteiktu rāmja cenas summu. Pasūtīju jaunas brilles, taču dzirdēju iebildi, ka tās neietilpst kompensējamo kategorijā, jo var nēsāt arī uz ielas. Brillēm, ko apmaksā darba devējs, jābūt tādām, ar kurām strādāju tikai pie datora, tad pieceļos, nolieku tās malā un lieku uz acīm citas brilles, kuras darba devējs neapmaksā. Ar manu -9 redzi tāda briļļu mainīšana ir absurds. Sāku domāt, kam šis likums izdevīgs?

Protams, briļļu tirgotājiem, jo cilvēks viņiem pasūta gan brilles, ar kurām strādā pie datora, gan tās, ar kurām staigā pa ielu. Vai šāds likums ir ētisks? Šeit sākas arī dizainera atbildība: kam un cik rāmju taisīsi? Šādi un līdzīgi jautājumi sev jāuzdod par katru projektu.

Sākot no briļļu rāmjiem līdz pat Trampa kampaņai, piemēram.
Es domāju, ka Tramps uzvarēja arī, pateicoties demokrātiskajiem medijiem. Viņi Trampu nolika underdog pozīcijā, smējās par viņu. Manuprāt, neviens cits prezidenta amata kandidāts nebija saskāries ar šādu attieksmi. Tas man šķita nepieņemami. Madonna sieviešu demonstrācijas laikā pateica: «Donald Duck, suck a dick!»** It kā tas, ka esi pret kādu politiski, atļauj teikt un darīt jebko. Trampam tika pārmesta diskriminācija, rupjība, bet demokrāti rīkojās tieši tāpat. Tie nav pareizie instrumenti, ar kuriem cīnīties «pret».

Kā vērtē jaunos skandināvu dizainerus – viņu vērtības, mērķus?
Ļoti interesanta paaudze. Viņiem ir augstas ētiskās vērtības. Augstu vērtē draugus, ģimeni. Ir ieinteresēti dabai draudzīgos projektos. Nedaudz neuzņēmīga paaudze – viņiem viss ir grūti, jo daudz bijis dots. Manai paaudzei šajā vecumā bija ambīcijas, ļoti vajadzēja kaut ko sasniegt. Šodienas jauniešiem tā nav. Viņiem ir koncepts: forši dzīvot. Dāņu valodā to apzīmē ar vārdu hiygge, ko var tulkot kā «omulība». Viss mainās! Jaunā iešana ārā ir palikšana mājās. Jaunās meitenes tagad nevis uzvelk augstpapēžu kurpes un piektdienas vakaros iet dzert kokteiļus, bet paliek mājās pidžamās.

Pirms nedēļas tika pasniegta Latvijas dizaina gada balva, tevi uzaicināja žūrijā vērtēt darbus. Kas šķita vērtīgs? 
Konkursā varēja pieteikties ikviens, nebija kategoriju. Domāju, ka tā ir pareizā pieeja, jo sniedz kopiespaidu, kas Latvijas dizainā notiek. Pozitīvi pārsteidza daudzie izstāžu piedāvājumi: gan Upe Melānija (saistībā ar rakstnieces Melānijas Vanagas daudzu gadu pētījumu par Amatas upi – red.), gan Ķīnas grāmatu izstāde un citi. Tas nozīmē, ka kultūras dzīve ir aktīva, ir finansējums, cilvēki iet uz izstādēm. Ļoti svarīgs ir sociālais aspekts: vari aiziet uz izstādi, kaut ko jaunu uzzināt, labi justies tajā vidē. Jauns krogs vai jauns veikals, kam nav šī sociālā aspekta (kaut gan var arī būt!), nav tik interesants. 

Produktu kategorijā bija interesants piedāvājums. Piemēram, izglītojošā spēle bērniem Kokotājs un Putnotājs, palielas kārtis, estētiski labi izveidotas. 

Interjera projekti pārsvarā bija vāji. Tika iesniegti daudzi, bet atbilstība zeitgeist, laika garam, Rietumeiropas un Centrāleiropas izpratnē, šķiet, lāgā neeksistē. Joprojām dominē Austrumu puses ietekme, raskošnij modern. 

Toties vairāki produkti – trauki, velosipēdu pārklāji – radīja iespaidu, ka rosība Latvijas dizainā notiek.

Kad skatos uz jaunu produktu, man vienmēr svarīgs ir kritērijs: vai mums tas vajadzīgs? Vai pasaule kļūs labāka no tā, ka tas tiks uztaisīts, vai, tieši otrādi, sliktāka, jo būs izmantoti resursi, bet produkts – ne tik vērtīgs, ne vajadzīgs? Šajā izpratnē esmu minimāliste. Ja cilvēks var iztikt bez kāda priekšmeta, tad vislabākais, kas var notikt, – iztikt bez tā. Arī dizaina gada balvas kontekstā par to var runāt. Man labāk patīk, ja ir trīs pieteikumi un visi jēdzīgi – tādi, kuri cilvēku dzīvi padarīs vieglāku, labāku, skaistāku -, nevis trīssimt, bez kuriem sabiedrība droši var iztikt. 

Tātad dizaina pasaulē patlaban svarīgs ir sociālais konteksts: ko labu kāds produkts dod sabiedrībai ne tikai kā produkts, bet kaut kas vairāk.
Šobrīd esam tādā attīstības brīdī, kad skaistie, dārgie interjeri nevienam vairs nav vajadzīgi. Skandināvijā interjeri ir ļoti vienkārši. Cilvēki vairs neiegulda lielu naudu interjeros. Dizains kļuvis demokrātiskāks, un tas ir labi. Laika gars to nosaka. Tāda nauda, kāda bija pirms desmit gadiem, lielākajai daļai vairs nav un nebūs. Visur pasaulē! Cilvēki iegulda ceļojumos, sportiskās aktivitātēs. Ļoti rūpējas par sevi. Interjeros, ne tikai privātajos, bet arī publiskajos, tiek izmantotas lietotas lietas. Ja izdevies atjaunot modernistu mēbeles, piemēram, tas ir kaut kas. Interjers kļuvis piesātināts ar cilvēka personību. Nevis tas dominē pār cilvēku. 

Domāju, ka šie procesi cieši saistīti ar sociālo tīklu paaudzi. Runājot par preču zīmju komunikāciju, kādreiz bija stratēģija – dabūt lojālus klientus. Tagad cilvēki vairs neizvēlas preču zīmi preču zīmes dēļ. Paši grib būt preču zīme. Vēlas, lai priekšmeti ir integrēti viņu pasaulē, nevis otrādi. Piemēram, esmu pavadījusi ilgu laiku, lai atrastu saulesbrilles, kam uz kājiņas nav zīmola logo. Negribu, lai man sejā rakstīts Armani, Prada. Liekas šausmīgi staigāt kā modes namu reklāmai. Tas nav tāpēc, ka nīstu modes namus, bet ir sajūta – ja gribat, lai nēsāju logo «uz sejas», maksājiet man par to! 

Klients ir kļuvis par daļu no ražošanas procesa. Piemēram, Glossier, jaunais amerikāņu skaistumkopšanas un kosmētikas zīmols, sāka produktu ražošanu, Instagram sarunājoties ar cilvēkiem par viņu kosmētikas lietošanas ieradumiem. 

Vairs nav ziloņkaula troņa, no kura uzrunāt pircējus.
Paskatāmies, kas notiek modē – cilvēki ir saguruši no statusa spiediena. Grib atslābt. Mode ļoti uzrāda vērtību tendences sabiedrībā. Kas tagad notiek ar lielajiem modes namiem – tos skārusi milzīga krīze saistībā ar ekonomikas procesiem pasaulē. Cilvēkiem nav naudas. Neviens vairs negrib maksāt milzīgu naudu pa modes priekšmetiem. Skandināvijā cilvēki drīzāk nopirks vēl vienu nekustamo īpašumu, apceļos pasauli, nekā pirks ļoti dārgas drēbes, kurpes. Varam domāt, ko modes pasaulē vēsta gadījums ar [krievu dizaineru un fotogrāfu, jauno zvaigzni modes pasaulē] Gošu Rubčinski, kura zīmola Gosha Rubchinskiy kolekcijās parādās perestroikas laika mode, ielas stils, vienkāršība. Kā vēja plūsma pāri visiem lielajiem modes namiem!

Ievēroju, ka Gucci pavasara kolekcijā ir kapučjakas ar treknu zīmola uzrakstu pāri krūtīm. Vairākus gadus kliedzošie logo uz apģērba bija gandrīz vai sliktais tonis, bet nu atgriežas, un tā vien šķiet, ka Gucci tā ir pašironija…
Tas, ko dara Balenciaga, Vetements, pareizi tu saki, – ironija. Runājot par modes teoriju – norvēģu ekonomists Torstens Veblens 1899. gadā formulēja trickle down (izplesties uz leju) principu. Proti, modē visas tendences virzās no augstākā sociālā slāņa uz zemākajiem. Pēc Otrā pasaules kara tika formulēts nākamais – trickle across (izplesties visapkārt) – princips: [ekonomista Dvaita] Robinsona apgalvojums, ka visas modes tendences izplatās konkrēta sociālā slāņa robežās. Jaunākā modes teorija ir trickle up (izplesties uz augšu): mode no zemākajiem sociālajiem slāņiem virzās uz augstākajiem. Piemēram, uz zobiem uzliekami rotājumi, ko ienesa repa kultūra, tagad tiek akceptēti arī augstākajos, konservatīvākajos slāņos, 2012. gadā amerikāņu peldētājs Raiens Lohte Londonā saņēma olimpisko medaļu, rotājies ar šo aksesuāru. Šobrīd tendences «iet» no zemākajiem slāņiem uz augšu. Par Gošu Rubčinski un viņa modes tēlu runājot: modeļi, ko viņš rāda, ir dzīves pabērni, slikti saģērbti, nesmuki. Tātad slānis, kas ir tradicionāli bijis atstumtais, šobrīd estētiski nosaka toni. Ātri šo tendenci pārņēmuši citi modes nami. Tas tikai rāda, ka augstā mode ir izmisumā, tā nezina, ko darīt. 

Nesen tu devies uz Milānas modes nedēļu. Vai tā deva kādas interesantas atziņas?
Tas bija saistīts ar manu grāmatas projektu par arhitekta Rema Kolhāsa biroja OMA sadarbību ar Pradu. OMA sadarbojas ar Pradu kopš 2000. gada. Viņu pirmais projekts bija veikals Ņujorkā. Jaunākais kopējais arhitektūras projekts Fondazione Prada tiks pabeigts šā gada beigās. Paralēli šiem arhitektūras projektiem OMA no 2006. gada arī veido Pradas modes skašu arhitektūru un scenogrāfiju. Man par šīm modes skatēm bija interese jau sen. Uz vienu no manas augstskolas semināriem uzaicināju OMA arhitektu Ipolito Pestelīni – viņš strādā pie Pradas modes skatēm. Vēlējos, lai par to pastāsta studentiem. Ipo atbrauca uz Oslo, nolasīja lekciju. Parunājāmies, es tolaik domāju rakstīt akadēmisku rakstu par šo tēmu. Ipo teica – kāpēc neraksti grāmatu? Labs jautājums! 

Es aizdomājos. Izrādījās, ka Rems Kolhāss ir ieinteresēts šādā grāmatā, jo Pradas modes skašu arhitektūra ir maz analizēts aspekts viņa radošajā darbā. Tā es braucu uz Roterdamu aprunāties ar Remu. Tas bija kā katolim braukt uz Vatikānu satikt pāvestu! Tā es sāku strādāt pie grāmatas. Stāsts izklausās fantastisks, bet nav jau tik vienkārši. Ir ļoti, ļoti grūti strādāt šajā līmenī: lielas ambīcijas, autortiesību jautājumi un tā tālāk. Prada brīžiem uztraucas par informāciju, kas var noplūst. Jaunās [modes skates] skices man tiek sūtītas, es tās redzu. Braucu arī uz Pradas skatēm – tāpēc tikko biju Milānā. Intervēju cilvēkus, kas saistīti ar šīm skatēm. Tā būs akadēmiska grāmata studentiem, profesionāļiem. Būs arī skaists bilžu materiāls.

Man vajadzīga puse dienas, lai no Oslo nokļūtu uz skati Milānā, bet pati skate ilgst tikai 12 minūtes. Viss. Brauc mājās. Protams, modes skates tiek rīkotas, lai pārdotu produktu, tās ir mārketinga rīks, un tomēr kreativitāte, kas tiek ieguldīta šajās 12 minūtēs, ir fascinējoša. Otra lieta, kas mani fascinē modes skatēs: tā ir vienīgā scenogrāfija pasaulē, kas nepieļauj nekādu improvizāciju. Modeļi nedrīkst improvizēt. Viņiem ir skaidrs uzdevums. Modes skate ir vienīgā telpa pasaulē, kurā cilvēks pārvietojas tieši tādā veidā, kā arhitekts paredzējis, uzzīmējis. Man kā arhitektei tā šķiet augstākā forma, kādā ideja tiek realizēta.

Kas Pradas modes filozofijā tevi uzrunā?
Man ir tuvs Pradas domāšanas, vērtīborientācijas veids. Skaistu mēteli jau vari nopirkt jebkur – gan lētā veikalā, gan dārgā. Teiksim, H&M savā laikā pat nopirka Lanvin piegrieztnes. Vienīgais, kas atšķiras – zīmolu atbilstība tavām vērtībām, interesēm, izglītībai. Miuča Prada manā izpratnē ir reāla sieviete: ļoti neatkarīga, izglītota, veiksmīga, bet bizness pieder viņai kopā ar vīru Patricio Bertelli. Viņam ir liela nozīme – Bertelli vada šo modes namu. Prada intervijās teikusi, ka ļoti novērtē iespēju būt kopā ar kādu, šajā gadījumā – vīrieti, ar kuru sadarbojoties var nonākt pie labākā rezultāta. Prada un Bertelli ir kopā visu mūžu, viņiem ir divi dēli. Viens no tiem arhitekts. Tāpēc runāju par domāšanu un vērtībām – man tās ir tuvas. Turklāt tas, ko Prada ražo, uz manis ļoti labi «sēž». Estētiski man patīk Valentino, bet nevaru valkāt – par šauru. Varbūt daļa no īstajām feministēm Pradu neizvēlas, tajā ir par daudz seksa, kas balansē uz sliktas gaumes, gandrīz vulgaritātes robežas. 

Kas tevi pēdējā laikā patīkami pārsteidzis dizaina pasaulē?
Viens no svarīgākajiem dizaina aspektiem tomēr ir funkcionalitāte – gan fiziskā, gan garīgā nozīmē. Ir dizaini, par kuriem neko nezinām, jo nav bijusi vajadzība iedziļināties. Man ir piemērs. Mans vīrs ir uzaudzis Losandželosā, pusaudža gados braukāja ar skrituļdēli. Pagājušā gada vasarā viņš atkal iegādājās longbordu. Es arī ieinteresējos, jo jaunībā nebija sanācis iemācīties ar to braukt. Sāku mācīties un vienā brīdī savas Pradas tenisa čības nomainīju uz speciālajiem skrituļdēļa apaviem Vans. Nu ir pilnīgi cita sajūta! Pilnīgi cita sakabe ar dēļa virsmu. Tā, lūk, pagājušajā vasarā nomainīju Pradu pret Vans. Bija nedaudz jocīga sajūta, ka staigāju kā 13 gadus veca pusaudze. Šogad «apgreidoju» savus klasiskos Vans pret Gosha Rubchinskiy versiju. Lūk, visa modes teorija praksē: trickle down, trickle up, trickle across vienā piemērā!

* Plaša patēriņa dizains
** Donald Dak, sūkā manu p…i! – no angļu val.

5 vietas, kurās Vēsma atgriežas

Milānas Doms un Dievmātes ikona. Neesmu reliģioza, tomēr apzinos, ka manas ģimenes saknes ir katolicismā. Šo īpašo saistību izjūtu, skatoties uz Dievmātes ikonu Domā. Dievmāte tur rokā grāmatu, kas man neasociējas ar bībeli, bet gan ar grāmatu, ko es rakstu. Kaut kādai patiesībai ir tajā jābūt iekšā.

Parīze. Pirms daudziem gadiem nopirku franču kafejnīcas A LA Mére De Famille recepšu grāmatu. Apelsīnu kūka ar šokolādi mūsu ģimenē ir kļuvusi par iecienītāko. Kādu reizi, būdama Parīzē, nejauši ieskrēju kūknīcā Montorgueil rajonā. Kopš tās reizes vienmēr tur iegriežos un nopērku oriģinālo kūku. Visi manējie apgalvo, ka mammai sanākot labāk.

Londona. Viktorijas un Alberta muzejs. Viens no maniem mīļākajiem muzejiem. Tajā ir viss, kas nepieciešams modernam muzejam, – lieliska vēsturiskā kolekcija, brīnišķīgas izstādes, bagātīgs nopērkamu grāmatu klāsts un brīnišķīgs restorāns. Un, galvenais, lieliska mūsdienu modes kolekcija, kas mani iedvesmoja sākt veidot pašas kolekciju.

Ņujorka. Prada Epicenter. Arhitektu birojs OMA/AMO. Ikonisks modes veikals, ar kuru aizsākas mūsdienu komerciālo telpu konceptuālā attīstība. Veikals, kurš ieņēma vecās Gugenheima muzeja telpas, ar to sākdams komerciālu struktūru attīstību kultūras pārdzīvojumu virzienā.

Tokija. Prada Epicenter. Arhitektu birojs Herzog & DeMeuron. Arhitektūras apjoms, kas savā laikā mani satrieca un izraisīja interesi par fenomenu, ko saucu par Pradas arhitektūru. Par to nākamgad iznāks mana grāmata.

CV

Absolvējusi Rīgas Valsts 1. ģimnāziju
Rīgas Tehniskajā universitātē ieguvusi arhitekta izglītību, absolvējusi arī Latvijas Mākslas akadēmijas maģistrantūru
Latvijā strādājusi ar interjera dizaina projektiem, saņēmusi arī dizaina gada balvu 
Strādājusi par pasniedzēju Latvijas Mākslas akadēmijā
Projektējusi un vadījusi Oslo luksusa iepirkšanās centra Eger celtniecību
Oslo Vesterdāla mākslas augstskolas profesore, māca bakalaura programmas studentus

Ir iesaka

Posted on marts 1, 2017 by - Kalendārs

Kultūras un izklaides notikumi


3. marts. IZRĀDE. PAZUDUŠAIS DĒLS VALMIERAS DRĀMAS TEĀTRA APAĻAJĀ ZĀLĒ. Stāsts ir par galēju vientulību, kuru izraisa nesaprašanās un neieklausīšanās, saka režisors Reinis Suhanovs. Radošajā komandā strādā komponisti Kristaps Pētersons un Jēkabs Nīmanis, telpu iekārto mākslinieks Andris Eglītis, kostīmus veido Anna Heinrihsone. Lomās – Tālivaldis Lasmanis, Rihards Jakovels, Mārtiņš Meiers un citi. Biļetes cena 15 €. Bilesuparadize.lv

4. marts. IZRĀDE. TUVĀ PILSĒTA NACIONĀLAJĀ TEĀTRĪ. Absurda komēdija par trīsdesmitgadniekiem, kurus grauž dzīves rutīna. Vīrs pazūd no mājām, lai paskatītos uz dzīvi no malas. Tad viņam seko sieva un viss sagriežas ar kājām gaisā. Režisors Kirils Serebreņņikovs. Biļetes cena 3-20 €. Bilesuparadize.lv 

No 3. marta. IZSTĀDE. HIPERREĀLISMS. VIRZIENA VARIĀCIJAS LATVIJĀ IZSTĀŽU ZĀLĒ ARSENĀLS. Izstāde vēsta par hiperreālisma ienākšanu un attīstību Latvijā pusgadsimta garumā, aptverot periodu no 1967. līdz 2017. gadam. Kopumā ekspozīcijai atlasīti vairāk nekā 50 autoru 170 darbi. Lnmm.lv

4. marts. KONCERTS. GRUPA BASTILLE ARĒNĀ RĪGA. Gudra popmūzika ar ambīcijām – tā britu indie pop apvienību raksturo mūzikas žurnāls NME. Grupa 2014. gada vasarā uzstājās Positivus festivālā, kurā tika atzīti par harismātiskākajiem māksliniekiem. Masīvs skaņas piedzīvojums un šovs garantēts, sola koncerta organizētāji. Biļetes cena 30-50 €. Bilesuserviss.lv

Kinojaunumi

Posted on marts 1, 2017 by - Kino


oooo Logans / Logan. Aizvadītā Berlīnes kinofestivāla zvaigžņu deva – Marvel komiksos balstītās Vilknadža sērijas noslēgums (režisors Džeimss Mangolds) ir negaidīti labs izklaides gabals. Vesternu iedvesmotā filma aizrauj ar Hjū Džekmena spēlētā titulvaroņa raksturu – raupju, ievainojamu un dziļi cilvēcīgu. Stāstniecības ziņā daudzslāņains un skaidri formulēts darbs, kas supervaroņu filmu žanram neliek izskatīties kā ātri aizmirstamam kino pusfabrikātam. Kino no 3. marta.

oooo Nevainīgās / Les innocentes. Ja aizkustināja 2013. gadā iznākusī poļu režisora Pāvela Pavļikovska drāma Ida, vērts noskatīties šo Francijas un Polijas kopražojumā tapušo laikmeta drāmu, kuras autore ir Anna Fonteina (Coco pirms Chanel). Iedarbīgs vēstījums, kas nesaudzīgā kompozīcijā savij gan Otrā pasaules kara noziegumu, ticības un savstarpējo attiecību tēmas. Noskaņu papildina gleznieciskie kadri, kurus filmējusi pazīstamā franču autorkino operatore Karolīna Šampetjēra – viņa arī Leosa Karaksa Svēto Motoru «kameras acs». Splendid Palace, KSuns un Kino Bize no 3. marta.

ooooo Cilvēks ar kinokameru. Viens no nozīmīgākajiem darbiem kino vēsturē. Dzigas Vertova 1929. gadā uzņemtā dokumentālā filma par pilsētvidi ir optimistisks un entuziasma pilns veltījums kinematogrāfam – tolaik jaunam medijam, kas «spēj redzēt labāk par neapbruņotu aci». Filma pauž režisora aizrautību par urbānās vides un tehnikas attīstību – šī laikmeta elpa toreiz valdzināja daudzus konstruktīvisma māksliniekus. Turpmākajos Padomju Savienības pastāvēšanas gados to iznīdēja totalitārā vara. Splendid Palace 8. martā plkst. 19.

Ne dienu bez dizaina

Posted on marts 1, 2017 by - Dizains

Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā atklās Dizaina gada balvas finālistu izstādi, nosauks laureātus

Dienā, kad pie lasītājiem nonāks šis žurnāla numurs, tiek atklāti pirmās nacionālā mēroga Latvijas Dizaina gada balvas (LDGB) 20 finālisti. Uzvarētāji un speciālbalvu ieguvēji, saglabājot intrigu, tiks godināti svinīgā ceremonijā 3. marta vakarā, bet no 4. marta līdz 9. aprīlim labākie no Latvijas (konkursā pieteiktajiem) dizaina darbiem būs apskatāmi izstādē Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā. Kas padara šo pasākumu ievērības cienīgu un kādas tendences tas iezīmē, jautāju LDGB žūrijas locekļiem.

Pašsaglabāšanās 

«21. gadsimtā dizains ir tā radošā industrija, kas līdzdarbojas jebkurā tautsaimniecības nozarē. Dizains ir pašsaglabāšanās un konkurētspējas instruments,» saka Latvijas Mākslas akadēmijas asociētā profesore Barbara Ābele, viena no LDGB iesniegto darbu vērtētājām. Viņasprāt, dizains ir jebkuras attapīgas valsts attīstības stratēģijas nozīmīga sastāvdaļa, tāpēc likumsakarīgi, ka arī Latvijā, kur joprojām pastāv arī atsevišķi profesionālo organizāciju rīkotie dizaina konkursi, nodibināta valstiska mēroga balva. 

LDGB iniciators ir Kultūras ministrija, kuras pērn izsludinātā konkursa rezultātā iespēju turpmākos trīs gadus rīkot LDGB ieguva dizaina birojs H2E, kura īpašnieki ir pazīstamie dizaineri Ingūna un Holgers Eleri. Biroja vārds pēdējā laikā plaši izskanējis, pateicoties veiksmīgajai darbībai izstāžu dizaina jomā. Nesenākais sasniegums – Kilograms kultūras 2016 balva par trim atjaunotajiem Raiņa un Aspazijas muzejiem.

Kopaina ir raiba

«Dizaina balva nav tikai balvas saņemšana tiem, kam, pēc žūrijas domām, izdevies labāks rezultāts. Tā ir aktuālā aina, kas parāda šobrīd notiekošo,» komentē Ābele, priecājoties, ka kopumā tika iesniegti 147 darbi visdažādākajās dizaina jomās. Lai arī pasaulē dizains jau labu laiku nenozīmē tikai skaistus priekšmetus, arī šajā konkursā tradicionālais produktu dizains joprojām pārstāvēts visplašāk. Žūrijas locekle, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītāja Inese Baranovska novērojusi, ka, iespējams, sekojot organizatoru piemēram, «pārsteidzoši daudz iesniegti izstāžu iekārtojuma dizaina projekti un tie ir labas kvalitātes». Seko virkne citu dizaina jomu: pakalpojumu, tehnoloģisko risinājumu, vides, interjera, iepakojuma, grafikas dizains, dizaina koncepti, unikālais dizains un pat pētniecība.

Baranovska norāda uz to, ko dizaina tirdziņos un veikaliņos būs ievērojuši daudzi. Proti, arī LDGB pieteikumu vidū vērojama tendence izmantot etnogrāfisko zīmju elementus. «Tas nav slikti, ja to dara ar prasmi radoši integrēt 21. gadsimta vizuālajā valodā, bet diemžēl bieži tā ir banāla un virspusēja pieeja kultūras mantojumam.»

Trūkst inovāciju

Žūrija atzīst, ka dažās jomās pieteikto darbu varētu būt vairāk – izsakot minējumu, ka informācija par Dizaina balvu vēl nav sasniegusi visus potenciālos interesentus, Baranovska ievērojusi, ka konkursā piedalās salīdzinoši neliels skaits modes dizaineru. Žūrijas loceklis Rihards Funts, dizainers un starptautiskās dizaina vasaras skolas MAD programmas vadītājs, atzīst, ka trūkst tehnoloģiski sarežģītu un inovatīvu industriālā dizaina pieteikumu: «Tas ir likumsakarīgi, jo šādi darbi rodas apstākļos, kad uzņēmumi var plānot savu attīstību un definēt mērķus ilgtermiņā, investēt ievērojamus finanšu līdzekļus pētniecībā, jaunās tehnoloģijās un dizaina izstrādē. Lai sāktu jauna produkta izstrādi, ir vajadzīgas arī ambīcijas, šī īpašība ir kritiska uzņēmuma vadībai un ir reti sastopama mūsu platuma grādos.» 

Tikmēr stabilas dizaina vērtības, pēc Funta domām, uzrāda mazie uzņēmumi, kuru attīstību un stilu nosaka viens cilvēks, kurš parasti ir arī uzņēmuma izveidotājs.

Esenci meklējot

Drosmīgs LDGB jaunievedums ir vērtēšanas sistēma, kurā dizaina darbi netiek dalīti pēc jomas specifikas, atvēlētā budžeta, tā, vai darba iesniedzējs ir students vai profesionālis. «Tas liek skatīties uz iesniegtajiem darbiem daudz plašāk, domājot ne tikai par estētiskajām kvalitātēm, funkcionalitāti un idejas oriģinalitāti, bet par to devuma potenciālu mūsu sabiedrībai,» atklāj Baranovska. Arī Islandes aģentūras Gagarin radošais direktors Hringurs Hafsteinsons (Hringur Hafsteinsson), kuram darbs LDGB žūrijā bija pirmais «ceļojums» Latvijas dizainā, atzīst, ka favorītus izvēlēties bija grūti, tomēr atklāj savu vērtēšanas formulu: «Labam dizainam piemīt oriģināla ideja un, neraugoties uz to, cik sarežģīts bijis izstrādes process, rezultātā jāiznāk skaidrai tās esencei. Iesniegtajos dizaina darbos es meklēju šo esenci. To atradis, izvērtēju, kādas emocijas vai pieredzi es no šī darba gūstu, jo labam dizainam jāspēj sniegt abas.» 

Tagad, kad žūrijas darbs ir noslēdzies, vērtēšana nodota sabiedrības rokās. Bet tiem, kuri savām emocijām vēl neuzticas, ir iespēja apmeklēt vairākas diskusijas un tikšanās ar LDGB rīkotājiem un laureātiem, kas Rīgā notiks martā un aprīlī.

Vairāk informācijas: Dizainabalva.lv, Lnmm.lv/lv/dmdm

5 interesanti koncerti martā

Posted on marts 1, 2017 by - Afiša

Laikmetīgie decibeli, Čaikovskis pāri visam, Mocarts un Vasks, Bukstehūdes apcerīgums


2., 3. martā. Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā mūsdienu mūzikas festivāls deciBELS, ETNO+JAZZ vol. 3, ATBALSS. 
Marta sākumā vēl var pagūt uz deciBELS pēdējiem koncertiem; festivāls jau trešo gadu pazīstams kā laiks, kad Mūzikas akadēmijā daudz skan laikmetīgā mūzika. Katrs atradīs kaut ko sev – etnomuzikologi un džezisti sajauks muzikālas difūzijas, bet viss noslēgsies ar elektronikas un balss relfejiem bagātajām skaņu ainavām. 

3. martā. Lielajā ģildē pianists Antons Ļahovskis, diriģents Dmitrijs Ļiss, LNSO, Čaikovskis. 
Tie klausītāji, kas tālajā 2008. gadā sekoja Jāzepa Vītola Starptautiskajam pianistu konkursam, atcerēsies tā gada Grand Prix un LNSO simpātiju balvas ieguvēju Antonu Ļahovski, kurš nu atgriezies Rīgā ar Čaikovska Pirmo klavierkoncertu. Šo mierīgi varētu saukt par krievu romantiskās mūzikas dižgara autorkoncertu, ja vien iedomājamies, ka Čaikovskis turpat lidinās un klausās līdzi.

Pēc klavierkoncerta sekos komponista simfonija Manfrēds – programmatisks, tātad vispirms tekstā un tad mūzikā uzrakstīts romantiskā varoņa gājiens caur Alpiem, okultisma zinībām, satikšanās ar kalnu laumiņu, pastorālās vienkāršo ļaužu dzīves vērošana un nolaišanās pazemē, kur valda mežonīgas orģijas un nekāds labais gals nav sagaidāms.

3. martā. Liepājas koncertzālē Lielais dzintars Iveta Apkalna, Reinis Zariņš, Dita Krenberga, Artūrs Šults, Egīls Upatnieks, Guntis Kuzma, Anete Toča, Miks Vilsons, LSO, diriģents Atvars Lakstīgala (Liepājas Starptautiskais zvaigžņu festivāls).
Festivāla atklāšanas koncerts magnētiski velk Liepājas virzienā, gan ieraugot izcilo solistu sastāvu, gan apskatot skaņdarbu klāstu. Semjuela Bārbera orķestrāli košajā opusā Toccata festiva pie ērģelēm sēdīsies Iveta Apkalna; viena no spožākajām Vaska flautas darbu interpretēm Dita Krenberga spēlēs meistara Flautas koncertu, kuru pērn ierakstījusi tvartā ar Liepājas simfoniķiem. 

Reinim Zariņam uzticēts pirmatskaņot Artura Maskata 12. Liepājas koncertu klavierēm un orķestrim.

Suminot kompozīcijas vecmeistaru Pēteri Plakidi, vienā no viņa labākajiem orķestra darbiem Sasaukšanās klausīsimies, kā pieci solisti, izkaisīti pa koncertzāles telpu, veidos vienotu, prasmīgi vītu skaņaudumu kopā ar orķestri.

26. martā. Vidzemes koncertzālē Cēsis Georgijs Osokins, DD orķestris, diriģents Jānis Liepiņš un Mocarta klavierkoncerts.
Viens no Latvijas pianistu jaunākās paaudzes lieltalantiem Georgijs Osokins kopā ar Jāņa Liepiņa vadīto Draugu un Domubiedru orķestri Cēsu koncertā līdzās Mocarta 25. klavierkoncertam liks Pētera Vaska darbu Klusuma auglis, kas atgādina rāmu ezera virsmu, kurā dažbrīd ieraugāmi krasta atspīdumi, bet, lūkojoties lejup, paveras dziļslāņi. 

Koncerta otrā daļa būs kā aizmiršanās stīgu orķestra romantiskajā repertuārā – klasiskā Čaikovska Serenāde un mazāk zināmā, raksturā pilnīgi pretējā Pučīni kompozīcija Krizantēmas.

31. martā. Rīgas Sv. Jāņa Baznīcā Latvijas Radio koris, diriģents Pēteris Vaickovskis, Dītrihs Bukstehūde (Sakrālie dziedājumi. Laiks pirms Lielās dienas).
Pirms dažiem gadiem teātra festivālā Patriarha rudens Dītriha Bukstehūdes kantāšu cikls Membra Jesu Nostri, kurā apcerēti septiņi Jēzus miesas locekļi, tika izspēlēts, solistiem atrodoties sterili baltā slimnīcas palātā, tā piešķirot mūzikas saturam mazliet biedējošu, bet intriģējošu kontekstu. 

Šoreiz bez scenogrāfijas un horeogrāfijas līmeņiem ap kušeti, taču ar kori un baznīcas velvēs Bukstehūdes meditatīvā opusa vadību rokās ņems senās mūzikas kaislīgs un zinošs atskaņotājs Pēteris Vaickovskis. Viņam līdzās stāsies solisti Lāsma Meldere-Šestakova un Zane Grosa pie barokvijoles, Ainārs Paukšēns pie viola da gamba, Jānis Pelše pie ērģeļpozitīva, Jurģis Klotiņš pie kontrabasa, Mārtiņš Garkevičs pie teorbas.

Kam te mana līdzjūtība?

Posted on marts 1, 2017 by - Recenzija

Izrāde Mana māsa – smags stāstsun neatbildēti jautājumi

Neilgi pirms Dailes teātra Kamerzālē pienāk beigas izrādei Mana māsa, skatītājiem tiek izdalīti papīra kabatlakatiņi. Žests ir personisks un arī provokatīvs. Raudāsi? Laidīsi sevī iekšā? Skatīties dramaturga Jāņa Baloža, režisora Mārtiņa Eihes un divu izcili talantīgu Dailes teātra aktrišu Ilzes Ķuzules-Skrastiņas un Ievas Segliņas kopdarbu patiešām nav ne viegli, ne vienkārši. Autori izvēlējušies fokusēt skatuves gaismas uz cilvēkiem ar smagu garīgu atpalicību. Mērķis ir cienījams, bet arī riskants, jo ļoti smalka mēdz būt robeža, kurai vienā pusē ir patiesas rūpes celt gaismā slēpto, meklēt risinājumu problēmai, bet otrā – prieks par savu drosmi un uzdrīkstēšanos. Neesmu pārliecināta, vai tā tomēr nav pārkāpta. 

Mārtiņš Eihe kopā ar scenogrāfu Māri Ruskuli darbību izkārtojuši tādā kā arēnā – uz balta galda, kam cieši apkārt sasēdināti skatītāji, vienlaikus liecinieki un tiesneši. Uz, apkārt un zem lielā baltā galda dzīvojas gan Ieva (Ilze Ķuzule-Skrastiņa), dabas smagā kļūda, gēnu strupceļš, gan Ilze (Ieva Segliņa). Ar izcilību beigusi Doma kora skolu un 1. ģimnāziju, potenciāli viņa varētu būt, teiksim, otra Elīna Garanča vai Vjačeslavs Kaščejevs, proti, ārpuskārtas talants, kas ar intelektu un darbaspējām tiek līdz šajā pasaulē iespējamam kalngalam. Ja vien… viņai nebūtu ienācis prātā izņemt no aprūpes centra pirms daudziem gadiem tur ievietoto māsu. Tam, ka Ilze ir ļoti talantīga, mums jānotic uz vārda, un noticēt nav grūti – aktrise ir harismātiska un pievilcīga. Savukārt Ievas slimība tiek rādīta detalizēti un klīniski precīzi – spastiski locekļi, neartikulēta runa, neadekvāta mīmika un neprognozējama rīcība. Aktrišu darbs ir precīzs, dziļš un – gribas lietot šo neiederīgo apzīmējumu – pašaizliedzīgs. Noteikti – psiholoģiski smags. Un tieši tāds pats ir skatītāju darbs, jo nav viegli vērot slimības izpausmes, jau iepriekš paredzot Ievas darbošanās sekas un nojaušot, ka šim stāstam nav atrisinājuma. Protams, nav iespējams kopt māsu un darīt sarežģītu radošu (bet labi apmaksātu!) darbu. Protams, zaudējot vienu darbu, nākamais vairs nesasniegs optimālo 2000 eiro apmaksu. Skaidrs, ka nebūs turpmāk Ievai ne jāšanas nodarbību, ne fizioterapijas, ne… Un tad, turot rokās piedāvāto kabatlakatiņu, tomēr gribas autoriem uzdot jautājumus. Kādu reakciju jūs no manis gaidāt? Par ko lai es leju asaras?

Par to, ka visos laikos ir bijusi šī dabas kļūda, kas var skart vislabvēlīgākās ģimenes? Jā, es to zinu. Kā žurnāliste esmu diezgan bieži bijusi speciālās izglītības iestādēs, redzējusi gan šos bērnus, gan skolotājus, kas ar tiem strādā, un apbrīnojusi, kur viņi ņem spēku un ticību, lai veiktu Sīzifa cienīgu darbu, zinot, ka sasniegtais būs milimetros mērāms  un sekundēs zaudējams. Katru reizi, dodoties prom, esmu izjutusi dziļu pateicību par to, ka mani bērni ir veseli un nepazīstu īstu nelaimi, tikai ķezas.

Vai man vajadzētu raudāt par naivumu, ar kādu Ilze gribējusi uzņemties to, no kā savulaik atteicās viņas māte? Vai varbūt par to, ka viņas tā arī nav izrunājušas savas ģimenes smago likteni un pieņemtos lēmumus? Vai man just līdzi sievietei, kas mēģina reizē pabeigt projektu, krāsot acis, strādāt ar māsu un sazvanīt kādu, kas būtu ar mieru uzņemties aukles pienākumus? Šajā situācijā bijusi arī katra strādājoša veselu bērnu māmiņa.

Jau trešo reizi šajā sezonā jādomā par to, vai izrāde, par kuru rakstu, vispār ir analizējama mākslas kategorijās. Un visas trīs ir saistītas ar jaunā dramaturga Jāņa Baloža darbu. Valtera Sīļa iestudētais Veiksmes stāsts Nacionālajā teātrī, Kas notiks rītdien? Spīķeru kvartāla Dirty Deal Teatro Paulas Pļavnieces pārraudzībā un tagad Mana māsa ir izrādes, kuras dramaturgs, režisors un aktieri būvējuši kopā. Turklāt līdz pēdējam brīdim, jādomā, turpinājuši veikt pētījumus un vākt materiālus, izvēloties tos, kas vislabāk derēs par pierādījumu viņu izvirzītajai tēzei. Tās ir izrādes par Latviju šodien vai pārskatāmā pagātnē un nākotnē. Autori Latviju pēta nevis kā mākslinieki, bet kā atbildīgi šās valsts pilsoņi, un tāpēc man ir no svara, kāpēc tas tiek darīts un ko mums no tā būs mācīties. Veiksmes stāsts pēta, vai 2008. gada ekonomiskās krīzes pārvarēšana bija veiksme un vai tai bija iespējama alternatīva. Kas notiks rītdien? ir paša Jāņa Baloža dziļi privāts stāsts par kapitulāciju lielās politikas priekšā, mēģinot glābt no Sīrijas kara vienu konkrētu cilvēku. Kāpēc tapusi Mana māsa? Patiesībā man atbildes nav.

Mana māsa. Nākamās izrādes 5. un 11. martā. 18 eiro.

Atvērtības koridors

Posted on marts 1, 2017 by - Intervija

Viena no audžuģimeņu kustības Latvijā iniciatorēm Ārija Martukāne (59) uzaudzinājusi četrus savus un devusi iespēju ģimenē uzaugt septiņiem audžubērniem. Viņas stāsts – jaunajā dokumentālajā filmā par cilvēkiem ar smagu bērnību No ligzdas izmestie

Ārijai bija pusotrs gads, kad viņa tika atstāta dzelzceļa stacijā, kur meiteni atrada atbildīgie dienesti un drīz vien ievietoja bērnunamā. Gaišu galvu un spēcīgu raksturu, viņa bija viena no tiem, kuri spēja tikt pāri smagajām bērnības psiholoģiskajām traumām. Ieguva ar sociālo jomu saistītu izglītību. Izveidoja ģimeni. Ārijas un viņas vīra mīlestībā izaudzinātie četri bērni sen pieauguši, pārim ir vairāki mazbērni. Taču jau daudzus gadus viņu ģimenē kā savējie pieņemti arī septiņi audžubērni (patlaban 18-30 gadus veci). 

Režisores Dzidras Smiltēnas veidotajā dokumentālajā filmā No ligzdas izmestie Ārija dalās ar savu dramatisko dzīvesstāstu un pieredzi būt audžumammai. Emocionāli iedarbīgs ir viņas stāstītais: kad viņai, jau pieaugušam cilvēkam, kāds mēģinājis noglaudīt galvu, gribējies raudāt – no pilnīgi nepazīstamām sajūtām. Arī no bailēm, ka jebkurš pieskāriens nozīmē sāpes. Intervijā Ārija Martukāne dalās pārdomās, kā Latvijā veidot iekļaujošāku, mīlošāku sabiedrību. 

Viens no, viņasprāt, iedarbīgiem veidiem ir uzņemt savā ģimenē bērnus, kam sarežģītu dzīves apstākļu dēļ bioloģisko vecāku rūpes un mīlestība ir liegta. To var darīt, bez vecāku gādības palikušos bērnus adoptējot vai kļūstot par audžuģimeni, kas nozīmē bērna dzīvošanu ģimenē, taču ar citādām juridiskajām konsekvencēm nekā adopcijas gadījumā. Latvijā patlaban ir 574 audžuģimenes. To skaits kopš 2011. gada nepieaug.

Sabiedrību emocionāli satrieca traģiskais gadījums Dobelē šā gada sākumā: narkotiku reibumā gāja bojā tēvs, māte, no bada mira zīdainis. Vecākie bērni palika bāreņos. Kas jādara, lai tā nenotiktu?
Tie bija romu tautības bērni. Tas arī spēlēja lomu. Sabiedrības stereotipi. Dalīšana labajos un sliktajos. Romi ir brīnišķīgi! Un ļoti stigmatizēti. 

Mans jaunākais audžubērns ir roms. Viņš noliedz savu tautību. Es mācu viņu lepoties ar izcelsmi. Saku: māte Terēze bija romu tautības! Elviss Preslijs! Daudz citu labu piemēru. Manam bērnam patīk likumi. Saku: tu vari tik daudz darīt! Studē, esi jurists! 

Mēs politiskā līmenī kaļam likumus, bet kāda ir realitāte? Piemēram, piesauktajā Dobeles gadījumā – ar sociālajām mājām. Kas tur dzīvo? Cilvēki ar problēmām. Nabadzībā vai uz iztikšanas robežas, ar atkarībām. Fokuss uz ārpasauli šiem cilvēkiem noslēdzas uz iekšu. Tā ir arī maziem bērniem, kuri atstāti izdzīvošanai: viņi redz tikai sevi, neredz, ka blakus cieš citi. Viņu noslēgtajā iekšējā telpā nav pat mazas gaismas spraugas, kas pavērtu skatu uz ārpasauli, ļautu tai atvērties. Par to nedrīkst nosodīt. 

Reizēm no ģimenēm izņemtos bērnus aizved uz bērnudārzu un brīnās, ka viņi uzvedas kā dzīvnieki. Rej, kož, skrāpē. Viņi tā dara, jo pieraduši – ir jāizdzīvo. Esmu pret to, ka cilvēki ar problēmām tiek sakoncentrēti kā geto. Mēs neveidojam veselīgu sabiedrību, kurā dažādas sabiedrības daļas atbalsta cita citu, bet sociālo māju subkultūru. 

Kā pietrūkst sociālajiem dienestiem, lai tie darbotos efektīvi?
Pazīstu daudzus cilvēkus sociālā dienesta darbā Latvijā, kas deg par savu darbu. Arī izdeg. Varbūt reizēm pietrūkst cilvēku pieņemšanas, kādi viņi ir. Man, piemēram, nepatīk vārds «klients». Tavs cilvēciskums, kas ir vissvarīgākā vērtība, tiek padarīts par nevajadzīgu un nevērtīgu. Man kā profesionālei, pirmkārt, cilvēki ir cilvēki, nevis klienti. Esmu strādājusi sociālo darbu un zinu: ja aizeju pie šiem ļaudīm ar cieņu, viņi, kaut nodzērušies, izkāvušies zilām acīm, pārvēršas, dzirdot labus vārdus. 

No manas pieredzes: stāv mājiņā, dziļi mežā, sasista jauna sieviete, trīs bērnu māte. Bērni tup lupatu kaudzē istabas stūrī, ļoti sliktos apstākļos. Ko tu viņai vari pateikt? Uztvēru viņu kā mazu, nobijušos meiteni, kura nesaprot, kā savu dzīvi savākt, no kuras ir atkarīgi mazi bērni un kura pati regulāri piedzīvo varmācību no dzīvesbiedra. 

Mēģinājāt uzrunāt mazo, apjukušo bērnu šajā pieaugušajā cilvēkā?
Jā, jo tā viss bija sācies: bērnībā māte viņu visu laiku dzina prom no mājām, jo patēvs necieta, sita. Viņa uzauga aiz mājas durvīm. Šo modeli meitene pārnesa savā pieauguša cilvēka dzīvē. Sāka kopdzīvi ar bijušo ieslodzīto, kurš arī bērnībā bija piedzīvojis varmācību. Ko es darīju kā karitatīvā sociālā darbiniece ar šo ģimeni? Vienmēr ņēmu līdzi gardumus bērniem. Gāju pie viņiem istabas stūrī, devu cepumiņus, runājāmies. Teicu mazajai meitenei: cik tev šodien skaista kleitiņa, kaut tā bija ļoti netīra. Izmazgājām matus, pinām bizes. Redzēju, kā jaunā mamma skatās uz mani – viņa nebija piedzīvojusi, ka pret bērnu tā var izturēties. Liku uz galda pārtiku – bērniem bija jāēd. Tad spēlējāmies kopā. Neizteicu nevienu pārmetumu vecākiem. Tikai ieteikumus un reālu sadzīvisku piemēru. Vīrietis ar laiku sāka mazgāt veļu, dvieļus. Bērniem parādījās gultiņas, pirms tam gulta šajās mājās bija tikai vecākiem. Mamma pamazām atrada sadarbību ar bērniem. Zvanīja man: zini, mēs šodien ar bērniem kopā izmācījāmies matemātiku! 

Cik bērnu pati esat uzaudzinājusi?
Vienpadsmit. Man ir četri savi un septiņi audžubērni. Tagad klāt ir jaunākais – romiņš. Visi vienpadsmit mani bērni auguši ar domu, ka paši varētu adoptēt, savās ģimenēs pieņemt citu bērnus. 

Kāpēc audžuģimene bērnam ir labāka nekā bērnunams? Citiem vārdiem, kāpēc uzaugt ģimenē bērnam ir svarīgi?
Kas notiek bērnunamā? Mazākie bērni pat nekontrolē, kad ies uz tualeti. «Visi tagad ejam uz tualeti!» «Tagad visi ēdam!» Individuālās pieejas nav. Tās nemaz nevar būt, ja uz desmit bērniem ir viena audzinātāja. Individuālā attīstība šādos apstākļos ir paralizēta. To esmu pieredzējusi arī savos audžubērnos. «Mammu, es nodevu tev veļu mazgāšanā!» Tā viņi runā. Rēķinu, ka pēc bērnunama vajadzīgi apmēram četri gadi rehabilitācijas, lai bērns iemācītos dzīvot ģimenē, justies kā individualitāte. 

Ko jūs teiktu tiem pieaugušajiem, kuriem pietiek materiālo, intelektuālo, emocionālo resursu, lai kļūtu par audžuvecākiem, bet ir bažas, ka pieņemtie bērni būs «smagi», neveiksies viņu audzināšana?
Es nekad neteikšu, ka visiem cilvēkiem jākļūst par audžuvecākiem. Lai par tādu kļūtu, ir jābūt skaidram mērķim. Palīdzēt? Palīdzēšanai ir divas sejas. Viena no šīm sejām ir – gaidīt «paldies». Tāpēc mums ir daudz smuku raidījumu – ziedošanas akciju. Nevaru skatīties! Tur var dabūt sev labu PR (sabiedrības rezonansi, novērtējumu – red.). Sēžam savos dīvānos raudādami, cik mēs cilvēcīgi – piezvanījām un ziedojām.

Tāpat Ziemassvētkos ierasts masveidā braukt ar mantām un saldumiem uz bērnunamiem. Viena no manām audžumeitām stāstīja: mammīt, cilvēki Ziemassvētkos sajūk prātā – atbrauc pie mums uz bērnunamu un grūž visas tās mantas. Mums to nevajag! Mēs tās mantas saplēšam! Viņa atceras, kā reiz pie bērnunama piebraucis džips. No tā izceltas lielas, skaistas mantas. Bērni pa logu skatījušies un redzējuši, kā audzinātāja tos cilvēkus aicina iekšā. Nē, nē, neiešot. Un ātri prom. Parādīja, ka bērni nav vērtība. Apmierināt savu pašlepnumu svētkos ir vērtība. Drīz tās skaistās mantas pārvērtušās «lupatās». Visu šo mantu un naudas vietā labāk piecelieties no dīvāna, pārdodiet savu dārgo mašīnu un paņemiet vienu audžubērnu ģimenē! 

Vai paņemt audžubērnu ar domu, ka es viņu izaudzināšu par labu cilvēku, arī nav egoisms?
Nolemjot, ka ņemsi bērnu ģimenē, sevi ir jānoliek malā. Negaidot pateicību. Nelolojot ilūzijas, ka izdosies tieši tā, kā esmu iedomājies. Mana pieeja ir tāda: palīdzēt katram manam bērnam izaugt par to unikālo cilvēku, kāds viņš savā būtībā ir. Tikt galā ar visām problēmām, neveidojot bērnu pēc sava ģīmja un līdzības, nerealizējot savas iegribas. 

Izstāstiet, kā tas reāli notiek! 
Piemēram, audžuvecāks var iedomāties, ka bērns būs teicamnieks, bet viņš nemācās. Negrib iet uz skolu. Mums ģimenē bija tāds gadījums. Audžudēls atteicās iet uz skolu. Labi, es atbildēju, neej. Viņš vienu dienu gulēja mājās, otru dienu. Pārējie bērni gāja uz skolu. Klāju viņam rītos brokastis. 

Pēc darba pārnākusi, prasīju: vai paēdi, bija garšīgi? Izgulējies? Kā pavadīji savu dienu? Viņš apstulba. Tādu attieksmi nebija gaidījis. Es labi sapratu, ka negrib uz skolu iet, jo mācības kavējis [vēl pirms nonākšanas audžuģimenē] un prasīto nav spējīgs izpildīt. Sapratu, ka, pavēlot viņam, neko nepanākšu. Tāpēc mācīju atbildību par sevi. Nevajag domāt, ka bērni ir mūsu īpašums. Nevajag izturēties kā pret īpašumu. 

Vai jūs nekad «neuzsprāgstat»?
Ir grūtāki brīži. Kad pusaudžu banda bija apzagusi veikalu un šajā bandā bija arī mana audžumeita. Paldies Dievam, manējā pamanījās veikalā visu izmest no kabatām, kamēr meitenes no tā sauktajām labajām ģimenēm tika aizturētas. Vienkārši bija izklaidējušās zogot. 

Citas mammas man uzklupa. Teicu: pagaidiet, mans blondais, foršais eņģelītis tikko iznācis no lauku bērnunama, neko no tā, kas ir veikalu plauktos, nav redzējis! Viss acu augstumā! Pieejams! Tādam bērnam tas ir kārdinājums. Viņš saka: mamma, tu saki, zagts, bet es vienkārši paņēmu. Nav reāli, ka vienpadsmit gadus bērns ir zadzis, bet, nonākot manā ģimenē, vienā dienā beigs zagt. Vispirms jāpanāk atklātība, uzticēšanās, tad var sākt mācīt jaunas lietas. Jāparāda, ka tu bērnu pieņem tādu, kāds viņš ir. Jā, viņš dzer, pīpē, klaiņo. Bet tu viņu tāpat pieņem un mīli!

Bērniem, kurus jūs pieņemat ģimenē, nav jābūt simtprocentīgi labiem. Neviens cilvēks tāds nav. Mēdz arī būt, ka bērni glancētā [audžuģimenes] vidē jūtas slikti, jo tā parāda, cik bērns ar savu līdzšinējo pieredzi ir nepareizs. Ārkārtīgi kulturālajiem audžuvecākiem vai adoptētājiem mēdz būt grūti, kad divgadīgs narkomānu ģimenē audzis puišelis pasaka: ja tebja protrahaju, zarežu!* Es stāstu konkrētu gadījumu – par lielisku audžumammu, pensijas vecuma kundzi, un viņas audžudēliņu, kurš tramvajā tā izrunājās. Bērns bija ļoti gudrs, mirdzošām acīm, bet visu laiku gatavs kādam sist. Viņš sajūtu līmenī atminējās, kā māte astoņu mēnešu vecumā viņu ar ratiem iemetusi Bastejkalna kanālā un garāmgājēji izvilkuši. 

Šādās situācijās audžuvecāku satraukums taču ir pašsaprotams. Bažas, «ko audzināšanā izdarīju nepareizi», «ko varētu darīt citādi»…
Jūs tikko ļoti labi parādījāt to problēmu – «es», «es»! Bet tas nav «es», tas ir «viņš»! Audžuvecāki pieņemto bērnu problēmas projicē uz sevi. Mēs neuzticamies bērniem. Tiecamies uzņemties atbildību viņu vietā. 

Es stāstīju jums par savu audžudēlu, kurš atteicās iet uz skolu. Kad viņš saprata, ka nedusmojos par to un ka tā ir viņa paša atbildība, viņa dzīve, atsāka iet. Bija nesekmīgs 14 priekšmetos. To mācību gadu kaut kā izvilkām. Manam audžudēlam aiz muguras bija astoņi bērnunami un četras ģimenes, kurās bija dzīvojis. Ik pēc pusotra gada mainīta vide, pilnīgs piesaistes pārrāvums. Galu galā viņš apmeloja mani, manu vīru, mūsu ģimeni, iesaistījās arī bāriņtiesa, bet kopā tam izgājām cauri. Tas nekļuva par iemeslu, lai es no viņa atteiktos. 

Tajā brīdī notika milzīgs lūzums viņa iekšējā pasaulē: bērns saprata, ka pēc visa, ko izdarījis, viņam tiek piedots, un viņš joprojām tiek pieņemts. Puisis izmainījās. Nav nekādu lielu jūtu [pret ģimeni], jo daudzo sāpinājumu dēļ viņš uz tādām nav spējīgs, bet ir sapratis, ka var dzīvot citādi. Viņš drīkst kļūdīties, un problēmas var tikt risinātas. 

Mēs sabiedrībā visu laiku sodām cilvēkus, kuriem klājas grūti. Visādos veidos. Piemēram, nelabprāt dodam naudu ubagiem. Domājam – tāpat jau nodzers! Vai arī – es smagi strādāju, viņš ne, kāpēc man viņam jādod! Bet viņš nevar pastrādāt. Nav dzīves spēka. Es uzskatu, ka dzīves spēks katram cilvēkam tiek iedots no dzimšanas. 

Ja es jums vaicātu par mērķi, uzņemot audžubērnus ģimenē, vai to var formulēt kā vēlēšanos, lai Latvijā uzaugtu pēc iespējas vairāk mīlētu bērnu? Tieši mīlētu, nevis labu un pareizu.
Visiem cilvēkiem ir tiesības tikt pieņemtiem. Mums jābūt iekļaujošai sabiedrībai. Tas neizslēdz, ka audžuģimenēs uzaugušie bērni var veidot labu karjeru, celt Latvijas ekonomiku. Man, piemēram, ir audžumeita, kura tā arī pasaka: es reiz vadīšu banku! Viņa ir pabeigusi augstskolu, strādā biznesa vidē. Domāju, ka pēc gadiem viņa tiešām vadīs banku vai savu uzņēmumu. 

Savukārt audžudēls brauc pa skolām ar izglītojošu programmu par pīpēšanu un dzeršanu. Fantastisks puisis! Ievirzīju viņu cīņas sportā, viņš ir Baltijas čempions MMA savā vecuma grupā. Viņam ir ļoti smags dzīvesstāsts – zīdaiņa vecumā zaudējis mammu, piedzīvojis vardarbību un atstumšanu. 

Reiz kādā no izglītojošiem semināriem viņam tika vaicāts: kas tevi dara laimīgu? Viņš domāja, domāja, tad teica: kad atnāku vakarā mājās un mamma man iedod vakariņas, pamasē muguru. Tā reizēm ir, ka divas dienas viņš nav bijis mājās, pārnāk naktī nodauzītām rokām. Nepārmetu. Apķeru no mugurpuses, saku: vai zini, ka esi pats brīnišķīgākais dēls? Viņš ēd savu zupu klusējot, asaras birst. Tad pamasēju viņam muguriņu, jo tur viss negatīvais uzkrājies, ļoti saspringts. Redziet, tā manā uztverē ir mīlestība.

Ko bērniem nozīmē tas brīdis, kad, mētāti pa pasauli vai dzīvojuši bērnunamā pedagogu uzraudzībā, var pēkšņi kādu saukt par mammu?
Gribas viņiem to vārdu teikt. Ļoti gribas. Maniem lielajiem audžubērniem aizvien gribas ierāpties klēpī, gribas, lai samīļo. Viņiem ir tukšs mātes fails, nav bijusi iespēja izdzīvot šo posmu kā mazam bērnam.

Audžumammu dzīvē var būt nianses, kad labāk lai nesauc par mammu. Ja bērns ir vardarbībā cietis, seksuāli izmantots, mētāts pa audžuģimenēm – viņam bijusi viena mamma, otra, trešā, šis vārds ne ar ko labu nesaistās. Bieži vien nav zināms, kas iepriekš ar bērnu darīts, no kā viņš cietis. Bērni sāk runāt par sevi tikai tad, kad jūtas drošībā. Pusaudži vienmēr testē [audžuģimeni]: ar rupjībām, pat draudiem. Kad redz, ka tik un tā smaidi, klausies viņā, apjūk. Vienu mēnesi testē, otru, trešo. Adaptācijas periods parasti ir 3-6 mēneši. 

Šie bērni aug ar ļoti lielām dusmām pret pasauli. Dusmojas, kāpēc tā noticis, ka viņiem liegta vecāku mīlestība. Kas ir dusmas? Liela enerģija. Audžuvecākiem ir uzdevums: ko ar dusmām darīsim, kā tās tolerēsim. Kā pārvērtīsim negatīvo enerģiju pozitīvajā. Man patīk, ka bērni dusmojas! Tas nozīmē, ka viņos ir dzīves enerģija. Jāuztraucas tad, ja bērns sēž, rokas nolaidis, un viņam nav nekādu pretenziju. 

Kā izraujat brīžus pati sev?
Mans «relakss» ir baznīca. Par ticību gan nepatīk publiski runāt. Ticību cenšos apliecināt ar savu dzīvi, to, ko daru. Otra lieta – mācības. Studēju maģistrantūrā Kristīgajā akadēmijā. Tur sastopu līdzīgus cilvēkus, kuriem cilvēcība ir nozīmīga. 

Man ir dzīves mērķis: kad būšu veca, ar vienu kāju kapā, bērnunamos Latvijā bērnu līdz trīs gadu vecumam nebūs. Ir sajūta, ka tā pusotru gadu vecā meitene, mazā Ārīte, kura pirms 59 gadiem tika atstāta dzelzceļa stacijā un vēlāk nokļuva bērnunamā, manī joprojām ir dzīva. Viņa stāv un skatās uz mani to bērnu acīm, kuri ilgojas nokļūt ģimenēs.

* Es tevi iz*****u, rīklu pārgriezīšu – no krievu val.

CV

Dzimusi 1957. gadā Dobelē
Pēc vidusskolas pabeigusi šūšanas uzņēmuma Latvija kursus, strādājusi šūšanas, aušanas, adīšanas darbus uzņēmumā
1994. gadā iestājusies Kristīgajā akadēmijā, izstudējusi sociāli karitatīvā darba teoriju
Patlaban studē Kristīgās akadēmijas maģistrantūrā
Kopš 2008. gada profesionālo audžuģimeņu apvienības Terēze vadītāja 
Kopā ar dzīvesbiedru Jāni Martukānu 36 gadus
Izaudzinājusi 4 savus un 7 audžubērnus