Izrāde Mana māsa – smags stāstsun neatbildēti jautājumi
Neilgi pirms Dailes teātra Kamerzālē pienāk beigas izrādei Mana māsa, skatītājiem tiek izdalīti papīra kabatlakatiņi. Žests ir personisks un arī provokatīvs. Raudāsi? Laidīsi sevī iekšā? Skatīties dramaturga Jāņa Baloža, režisora Mārtiņa Eihes un divu izcili talantīgu Dailes teātra aktrišu Ilzes Ķuzules-Skrastiņas un Ievas Segliņas kopdarbu patiešām nav ne viegli, ne vienkārši. Autori izvēlējušies fokusēt skatuves gaismas uz cilvēkiem ar smagu garīgu atpalicību. Mērķis ir cienījams, bet arī riskants, jo ļoti smalka mēdz būt robeža, kurai vienā pusē ir patiesas rūpes celt gaismā slēpto, meklēt risinājumu problēmai, bet otrā – prieks par savu drosmi un uzdrīkstēšanos. Neesmu pārliecināta, vai tā tomēr nav pārkāpta.
Mārtiņš Eihe kopā ar scenogrāfu Māri Ruskuli darbību izkārtojuši tādā kā arēnā – uz balta galda, kam cieši apkārt sasēdināti skatītāji, vienlaikus liecinieki un tiesneši. Uz, apkārt un zem lielā baltā galda dzīvojas gan Ieva (Ilze Ķuzule-Skrastiņa), dabas smagā kļūda, gēnu strupceļš, gan Ilze (Ieva Segliņa). Ar izcilību beigusi Doma kora skolu un 1. ģimnāziju, potenciāli viņa varētu būt, teiksim, otra Elīna Garanča vai Vjačeslavs Kaščejevs, proti, ārpuskārtas talants, kas ar intelektu un darbaspējām tiek līdz šajā pasaulē iespējamam kalngalam. Ja vien… viņai nebūtu ienācis prātā izņemt no aprūpes centra pirms daudziem gadiem tur ievietoto māsu. Tam, ka Ilze ir ļoti talantīga, mums jānotic uz vārda, un noticēt nav grūti – aktrise ir harismātiska un pievilcīga. Savukārt Ievas slimība tiek rādīta detalizēti un klīniski precīzi – spastiski locekļi, neartikulēta runa, neadekvāta mīmika un neprognozējama rīcība. Aktrišu darbs ir precīzs, dziļš un – gribas lietot šo neiederīgo apzīmējumu – pašaizliedzīgs. Noteikti – psiholoģiski smags. Un tieši tāds pats ir skatītāju darbs, jo nav viegli vērot slimības izpausmes, jau iepriekš paredzot Ievas darbošanās sekas un nojaušot, ka šim stāstam nav atrisinājuma. Protams, nav iespējams kopt māsu un darīt sarežģītu radošu (bet labi apmaksātu!) darbu. Protams, zaudējot vienu darbu, nākamais vairs nesasniegs optimālo 2000 eiro apmaksu. Skaidrs, ka nebūs turpmāk Ievai ne jāšanas nodarbību, ne fizioterapijas, ne… Un tad, turot rokās piedāvāto kabatlakatiņu, tomēr gribas autoriem uzdot jautājumus. Kādu reakciju jūs no manis gaidāt? Par ko lai es leju asaras?
Par to, ka visos laikos ir bijusi šī dabas kļūda, kas var skart vislabvēlīgākās ģimenes? Jā, es to zinu. Kā žurnāliste esmu diezgan bieži bijusi speciālās izglītības iestādēs, redzējusi gan šos bērnus, gan skolotājus, kas ar tiem strādā, un apbrīnojusi, kur viņi ņem spēku un ticību, lai veiktu Sīzifa cienīgu darbu, zinot, ka sasniegtais būs milimetros mērāms un sekundēs zaudējams. Katru reizi, dodoties prom, esmu izjutusi dziļu pateicību par to, ka mani bērni ir veseli un nepazīstu īstu nelaimi, tikai ķezas.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.