Latvijas vēstures politika ne vienmēr bijusi efektīva, saka vēsturniece Vita Zelče. Vēsture ir dzīves skolotāja, un tai būtu cilvēkus jāpadara ne tikai izglītotākus, bet arī atvērtākus, emocionālākus, domājošākus un arī vairāk orientētus uz godīgumu un atbildīgumu
Molotova-Ribentropa pakta parakstīšanas gadadienas priekšvakarā esmu ieradies Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē intervēt Vitu Zelči par viņas pēdējā laika darbiem par Otro pasaules karu. Tie aptver gan akadēmiskus pētījumus par kara laika atmiņu ietiekšanos mūsdienās (Karojošā piemiņa. 16.marts un 9.maijs), gan divas plašākā publikā rezonansi guvušas grāmatas: abās pusēs karojušo dienasgrāmatu pārpublicēšana ((Divas) puses. Latviešu kara stāsti) un augsta padomju ierēdņa sievas Veras Kacenas visai kritiskais romāns Kājāmgājējs karā. Taču uz tikšanos Vita Zelče atnes ne tikai šīs grāmatas, bet arī Pēterburgas Avīžu komplektu, ar kuru vēlas fotografēties intervijai. Šogad klusi, bez sevišķas ievērības apritēja 150 gadu, kopš sāka iznākt izdevums, kurš iezīmēja pavērsienu Latvijas vēsturē. Taču jādomā, ka ne jau tikai antikvāra interese radīja vēlmi izcelt Krišjāņa Valdemāra un Krišjāņa Barona lolojumu. Par to gan nedaudz vēlāk, jo saruna tomēr sākās ar karu.
Izpratne par Otrā pasaules kara nozīmi Latvijas sabiedrībā atšķiras. Jūs esat daudz pētījusi atmiņas par karu. Kas ir galvenie šo pētījumu secinājumi?
Šajā tēmā daudzi Latvijas cilvēki nāk jau ar savu [personīgo] pagātni. Es arī esmu cēlusies no ģimenes ar šo dalīto vēsturi. Mans tēvs tika mobilizēts Sarkanajā armijā, bet mātes brālis bija latviešu leģionā. Visu manu bērnību tiekoties viņi risināja savas garās sarunas.
Viens no manu pētījumu dzinuļiem ir bijusi tēva, Lielā tēvijas kara invalīda, attieksme pret savu statusu. Man grūti atrast īsto īpašības vārdu – tā bija… dziļi skumja. Tajā bija nožēla, neizpratne, iekšējais nicinājumus. Stipri atšķirīgs no oficiālā diskursa, kurš tolaik valdīja. Ievainojumus, kurus tēvs dabūja Sarkanajā armijā, viņš uztvēra kā savu cilvēcisko traumu. Viņam bija 16 gadu, kad dažādu iemeslu dēļ viņš nonāca šajā armijā, bet tā nebija viņa izvēle.
Viņa attieksmes līdzinieku ir ārkārtīgi daudz. Tā ir visnotaļ tipiska situācija, kas liecina par to, kādā veidā cilvēki nepieņēma padomju režīmu, savu vietu tajā un līdz ar to arī savu vietu padomju vēstures stāstos. Taču vēlāk viņi arī īsti nerada savu vietu Latvijas Republikā 90.gados radītajos jaunajos vēstures stāstos, kad Latvija no jauna meklēja savu nacionālo vēsturi.
Jūs palīdzējāt izveidot rakstu krājumu Karojošā piemiņa par 16.martu un 9.maiju Latvijā. Šo atceres dienu dalībnieki neizrāda lielas šaubas par to, ka viņu pusei bija taisnība. Taču citi jūsu pētījumi rāda, ka bija un ir cilvēki, kuriem ir daudz pretrunīgākas jūtas par savu līdzdalību vienā vai otrā pusē.
Jā, bet šie pētījumi ir par to Latvijas sabiedrību, kas šeit dzīvoja līdz 1940.gadam. Savukārt darbā Karojošā piemiņa mēs skatāmies arī uz Krievijas un Padomju Savienības vēstures politiku un runājam par to, ka Latvijā eksistē vairākas atmiņu grupas. Tā, kuru pārstāv liela daļa krievvalodīgo iedzīvotāju, jau nav izveidojusies šeit. Viņi ieradās Latvijā ar savu vēsturisko pieredzi, ar savām pagātnes vērtībām un atmiņām. Lielais konflikts pastāv starp cilvēkiem, kuri Latviju ar tās pagātni un vērtībām nespēj akceptēt kā savu zemi, un cilvēkiem, kuriem Latvija ir viņu zeme.
Valdības izstrādātajā integrācijas programmā uzsvars tiek likts uz vienotas vēsturiskas izpratnes izveidošanu Latvijas sabiedrībā. Vai tas ir iespējams?
Ļoti svarīgas ir skolas. Tās ir būtisks socializācijas instruments, kas iemāca valsts un zemes galvenos kultūrstāstus un vērtības. To mēs arī redzam universitātē – galvenā atšķirība domāšanā ir starp latviešu un krievu skolu skolēniem.
Būtisks aspekts ir savstarpējās cieņas iemācīšanās. Taču problēmu cēlonis meklējams ne tik daudz Latvijas iekšienē kā ārpusē. Mainoties Krievijas vēstures politikai un ideoloģijai, tās iespaids ir atnācis pie mums. Tā ir Krievijas traģēdija: visu 20.gadsimtu tā ir pavadījusi noziedzīga režīma ķetnās un šā režīma vārdā veikusi daudz noziegumu gan pret savas valsts iedzīvotājiem, gan arī ārpus savas teritorijas. Nespējot tikt galā ar savu pagātnes traumu, Putina administrācija izvēlējās kursu, kura mērķis ir celt Krievijas iedzīvotāju pašapziņu, atsakoties no staļinisko represiju publiskas nosodīšanas un atgriezties pie Otrā pasaules kara kā Krievijas pastāvēšanas augstākā punkta.
Prezidents Bērziņš ir teicis, ka mūsu sabiedrībai solis uz priekšu varētu būt izlīgums starp Otrā pasaules kara karavīriem. Vai, jūsuprāt, tas būtu iespējami un lietderīgi?
Es domāju, ka jā. Šī iniciatīva ir sākta diezgan labi, runājot ar Latvijas iedzīvotājiem. Manuprāt, daudziem tas ir svarīgi. Latvijas sabiedrībā ir ģimenes, kurās tieši šī atrašanās pretējās karojošajās pusēs radīja lielas plaisas un savstarpēju ģimenes naidu. Šai iniciatīvai ļoti nepieciešams mediju atbalsts. Prezidenta paziņojumi un tikšanās šaurā lokā nestrādā uz plašāku publiku. Vienlaikus vajadzētu domāt arī par jaunām dokumentālajām filmām, atbalstīt līdzīgus izdevumus kā Kajāmgājējs karā, lai šis vēstījums nepaliktu tikai paziņojumu līmenī. Lai tas iesakņotos vērtību sistēmā.
Krievijai ir sava vēstures politika. Vai, jūsuprāt, Latvijai ir vajadzīga sava vēstures politika? Un kā šādu valsts vēstures politiku var savienot ar vēsturnieka pienākumu būtu objektīvam un kritiskam?
Latvijai bija un ir sava vēstures politika, tikai tā ne vienmēr ir bijusi efektīva un gudra. Vēsturnieku komisijas izveidošana savā laikā bija vajadzīgs pasākums. Tās uzdevums bija veicināt Latvijas iekļaušanos Eiropas Savienībā, Eiropas vēstures vērtību apzināšana, Latvijai ļoti nepieciešamā holokausta izpratnes veidošana un pētniecība. Taču otro uzdevumu – publiskās vēstures veidošanu – politiķi, kuriem vajadzēja strādāt ar vēsturniekiem un sabiedrību, līdz galam nav īstenojuši. Vēsturnieku komisija ir izdevusi vairāk nekā 20 sējumos [akadēmiskus pētījumus par Otro pasaules karu Latvijā]. Saturiski tie ir labi, taču tā ir tikai ļoti šauru aprindu un bibliotēku vērtība. Tie nekur nav «aizgājuši». Lielā mērā viss šis darbs ir noticis – tas tā skarbi skan – tukšgaitā.
Protams, ir pozitīvā puse. Tas, kā padomju režīms atlasīja vēsturē [atļautās tēmas], radīja daudz baltu plankumu un nepētītu jautājumu, kas, pateicoties [vēsturnieku komisijas] finansējumam, ir faktoloģiski labi apgūti. Taču otrs aspekts ir šā materiāla nonākšana sabiedrības apritē, lai tas varētu ietekmēt vērtību sistēmu, veicinātu mūsu intelektuālo attīstību, darītu to, kas Latvijai ir ļoti nepieciešams – padarītu mūsu sabiedrību gudrāku. Tas arī nepieciešams labklājīgai dzīvei. Tas nav pilnībā izdarīts.
Es dažkārt brīnos, ka Latvijā vairs nav vēsturnieku, kuri vēlētos uzrunāt plašāku publiku. ASV labāko universitāšu vēsturnieki – Hārvarda Universitātes Naials Fergusons, Kolumbijas Universitātes Saimons Šama – ne tikai aktīvi raksta, bet arī veido TV raidījumus plašākai publikai.
Uzdevums būtu veicināt šādu darbību. Radīt [projektu] konkursus, piemēram, tai pašai prezidenta Bērziņa iniciatīvai. Teiksim, veidot dokumentālu sižetu par diviem brāļiem, kuri karoja katrs savā armijā.
Grāmatas (Divas) puses ievadā jūs rakstāt, ka Latvijai un tās cilvēkiem ir nepieciešama «politiski un morāli derīga vēsture», jo tā dod šodienai vajadzīgo vērtību skaidrību. Kā jūs šīs lietas sasaistāt?
Tas ir tradicionālais vēstures uzdevums. Kā mēs sakām – historia magistra vitae est. Vēsture ir dzīves skolotāja. Tās ir 20.gadsimta vērtības, jo vēsturei ir skaidri jāpasaka un jāparāda, kas ir bijuši vislielākie noziegumi. Šie noziegumi ir jāparāda savā nežēlīgajā kailumā līdz pēdējām mielēm. Tā ir morālā mācība, lai, ejot uz priekšu, šīs zināšanas, sapratne un paņemtās emocijas vienmēr sistu pa nagiem visiem sociālajiem līmeņiem, visiem politiski atbildīgajiem, lai viņiem būtu skaidrs, ko nedrīkst darīt. Nākamajā līmenī ir svarīgāks kultūras faktors – stāsts par tā saukto «parasto cilvēku», kurš bijis ierauts notikumos. Viņam arī bija jāizdara morālas izvēles. Vēsturē un dzīvē nekad nav tikai melns un balts. Kā rāda šīs ekstrēmās situācijas, ļoti bieži neģēlīgais un cildenais iet viens otram blakus, nereti arī saplūst un apmainās lomām. Tā ir kultūrvēsturiska bagātība, kuras uzdevums ir cilvēku darīt ne tikai izglītotāku, bet arī atvērtāku, emocionālāku, domājošāku un arī vairāk orientētu uz godīgumu un atbildīgumu.
Arī mākslas darbi – teātris, kino – var šeit noderēt.
Jā, protams. Latvijas pagātnes izpratnei ģeniāla bija pirms dažiem gadiem Valmieras Drāmas teātra iestudētā Alvja Lapiņa luga Atvari Vara Braslas režijā, kas stāstīja par situāciju Latvijā pēc 1949.gada represijām. Tajā darbojās draugi, skolasbiedri. Bijušais leģionārs, nacionālais partizāns. Milicis, bijušais sarkanarmietis. Meitene, kuru viņi abi mīl. Čekists, kurš varbūt nebūtu bijis tik ļauns, ja viņa tēva dzīve būtu bijusi citāda. Viņos visos sadzīvoja nelietīgais un cildenais, un tur nebija neviena no ārpuses. Viņi visi ir Latvijas cilvēki. Alvis Lapiņš stāstīja, ka viņam bieži nāk klāt cilvēki no dažādām Latvijas vietām un saka: jūs to rakstījāt par mūsu pagastu. Man ļoti žēl, ka nav īstenojusies Vara Braslas iecere no šā materiāla izveidot kinofilmu. Cik saprotu, viņi vairākas reizes iesnieguši projektu Nacionālajam Kino centram, bet nav dabūjuši atbalstu. Tieši šādā veidā, kad mēs pagātnes stāstā atrodam sev līdzīgos, sev zināmos tēlus – vecākus, kaimiņus -, varam to saprast daudz labāk.
Atgriežoties pie jautājuma par misijas apziņu, būtu vērts parunāt par Pēterburgas Avīžu komplektu, kuru jūs speciāli atnesāt uz interviju.
Pēterburgas Avīzes ir pirmā Latvijas intelektuāļu lielā uzdrīkstēšanās. Fantastisks projekts – 19.gadsimta vidū cariskajā Krievijā, kur valda absolūta mediju kontrole, uz īsu laiku noturēt brīvu mediju. Latviešu zemnieku dēlu gudrā kombinācija, lai pateiktu tobrīd svarīgāko sociālo vēstījumu, ka zemniekiem ir goda lieta iet līdztiesiskošanas ceļu. Lai to izdarītu, ir vajadzīga izglītība, darbs un darbā nopelnītā nauda. Avīze pateica to, ko daudzi alka dzirdēt – ka latvieši un citas mazās nācijas ir līdzvērtīgas visām citām vecajām Eiropas tautām.
Laikraksts ar savu uzdrīkstēšanos kļuva par leģendu. Tā veidotāji sabojāja savas individuālās dzīves. Iespējams, viņu karjeras būtu bijušas daudz spožākas, ja viņi nebūtu tā rīkojušies, bet viņi rādīja piemēru citiem. Vēlāk, piemēram, Rainis kā vidusskolnieks savā dienasgrāmatā raksta, ko gribētu dzīvē izdarīt: viņš gribētu izveidot Pēterburgas Avīzes. Tātad vēlreiz iet šo drosmes, uzdrīkstēšanās ceļu un vienlaikus radīt intelektuālo pienesumu savai kultūrai.
Vēstures posms līdz Otrajam pasaules karam nav sabiedrības uzmanības centrā tik lielā mērā kā pats karš un tā sekas. Tas varbūt ir saprotami, bet vai ir pareizi?
Otrais pasaules karš ir radījis mūslaiku sabiedrību. Okupācija lielā mērā pārsvītroja visu iepriekšējo un lika dzīvi sākt no jauna. Tāpēc ir mēģinājumi tikt galā ar šo traumu. Iepriekšējais posms, ja sākam ar latviešu zemnieku brīvlaišanu 1817. un 1819.gadā, ir stāsts par dzīvi ar augšupejošo vektoru, par fantastisku darbu gan materiālajā pasaulē, gan kultūrā un intelektā. Tā ir absolūti pozitīvā vēsture. Protams, ar kļūmēm un neveiksmēm, tomēr tā ir ļoti laba vēsture.
Ja runājam par derīgu vēsturi, varbūt tieši tas periods varētu dot gan morālas vadlīnijas, gan spēku un ticību mūsdienās.
Ir jātiek galā arī ar šo pēckara posmu. Tā ir ļoti smaga nasta. Nācijas pašapziņu kaut kādā mērā ietekmē arī tas, ka šo smago nastu nebija iespējams panest, nesaliecoties. Tāpēc notiek šī izmisīgā varoņu meklēšana, tajā skaitā arī latviešu leģiona glorifikācija, kurā mēs pazaudējam sajūtu, ka leģions drīzāk ir šīs paaudzes traģēdija.
Ir arī ar staļinismu saistītā pagātne. Staļinisms ir unikāls režīms. To pēta daudzi vēsturnieki un politologi Rietumos, jo tas principā ir ārprāts, ka miljoniem cilvēku spēja akceptēt dzīvi tik neģēlīgā, tik noziedzīgā totalitārismā. Režīma īpatnība bija iesaistīt visus cilvēkus savos noziegumos. Turklāt uzturēt neskaidrības ainu. Ar ko atšķiras staļinisms no nacisma – ka noziedznieks, čekists, lai vai kā mēs viņu nosauktu, varēja mainīties lomām. Viņš varēja no tiesneša kļūt par apsūdzēto.
Kad Latvijas sabiedrība nonāca staļinistiskajā režīmā, cilvēki, dzīvojot savas vienīgās dzīves, tā vai citādi bija spiesti sadarboties ar režīmu. Viens vairāk, otrs mazāk. Tāda ir šī morālā devalvācija, kura risinājusies vairākus gadu desmitus un ir viens no Latvijas attīstību bremzējošajiem faktoriem. Tāpēc morālā attīrīšanās ir viens no darbiem, ko [vēsturnieki] var veicināt. To var panākt arī ar dažādiem mākslas darbiem. Tas ir viens no ceļiem, kā mums atkal apzināties savu vērtību.
5 teksti par staļinismu, karu un cilvēkiem
Alvja Lapiņa Atvari Valmieras drāmas teātrī Vara Braslas režijā. Skolasbiedri un cildenais, nelietīgais, mīlestība un nodevība kādā (jebkurā) Latvijas pagastā.
Sofi Oksanena. Attīrīšanās. Eiropā viens no visvairāk lasītajiem tekstiem par Baltijas pagātnes un tagadnes savijumu. Daudziem rietumniekiem vienīgais zināmais stāsts par mūsu vēsturi.
Orlando Faidžīss. Čukstētāji. Staļiniskās Krievijas ikdiena, tās baiļu slogs, kas neizgaist arī pēc totalitārās varas beigām.
David Satter. It was a Long Time Ago, and It Never Happened Anyway. Russia and the Communist Past. Padomju režīma noziegumu radītais morāles sabrukums savā ikdienišķajā skaudrumā.
Anatolija Ribakova triloģijas Arbata bērni versija seriāla formātā. «Zudušās paaudzes» jeb staļinisma «nonāvētās paaudzes» attiecības ar varu, dzimteni un cilvēcību.
CV
Vita Zelče, Dr. hist.
LU Sociālo zinātņu fakultātes komunikācijas studiju nodaļas profesore
LU komunikācijas zinātnes maģistra un doktora studiju programmu direktore
Dzimusi Kurmenē 1965.gadā
Studējusi vēsturi Latvijas Universitātē
Vairāk nekā 120 rakstu un garāku pētījumu autore vai redaktore. Pētījusi 19.gs. tautas atmodu, latviešu avīžniecības vēsturi, Latvijas sieviešu vēsturi, pagātnes reprezentāciju kultūrā, sociālās atmiņas jautājumus, Otro pasaules karu un tā sekas Latvijā
Grāmatas
Krišjānis Valdemārs. Lietišķā un privātā sarakste (zin. redaktore) (1.sēj. – 1997, 2.sēj. – 2007)
Nezināmā: Latvijas sievietes 19.gadsimta otrajā pusē (2002)
Latviešu avīžniecība: Laikraksti savā laikā un sabiedrībā (1822-1865) (2009)
(Divas) puses. Latviešu kara stāsti. Otrais pasaules karš karavīru dienasgrāmatās (līdzredaktore kopā ar Uldi Neiburgu; 2011)
Karojošā piemiņa: 16.marts un 9.maijs (līdzredaktore kopā ar Nilu Muižnieku; 2011)
Vera Kacena. Kājāmgājējs karā. Latviešu kara stāsti (līdzredaktore kopā ar Kasparu Zelli; 2012)
