Prāta vētra patīk visiem. Koncertā to viņi nagiem un zobiem kā vilki mēģināja pierādīt
Piektdienas vakarā atviegloti prieka kliedzieni nogrūda Valmierai sasprindzinājumu no pleciem. Sporta un mātišķu jūtu nokaitētās sirdis, Štromberga panākumu nomierinātas, pašpietiekami murrājot, klīda pa pilsētu – priecīgas un laimē nogurušas. Cilvēksirdis jutās līksmas, cilvēksirdis nedevās pie miera, dumpinieciski mezdamas izaicinājumu piektdienai un ikdienībai.
Tīrā sakritība, ka Pauku priedēs tovakar tūkstošgalvainu pūli bija gatava sirsnīgi appuišot grupa Prāta vētra. Grandiozais koncerttūres mehānisms, kurš ierēcas spoži un kurš gadiem ir Prāta vētras parādes zirgs, mierīgi ganījās zaļajā pļavā, ar patiku sagaidīdams katru atnācēju.
Kā ar bērna roku zīmēts, dzeltena starojuma ieskauts namiņš, kas pa pusei aizsedz vilku, ir zīmējums uz albuma Vēl viena klusā daba vāka. Un liels bija prieks, ieraugot cilvēk-auguma ežus un pīles klejojam starp skatītājiem, gribas ticēt, ka tas pieder pie Vēl vienas klusās dabas atmosfēras – īstas un godīgas kā Vērmanes dārza dabas sportazāles, ne atrakcijparka mārketinga aprēķina. Gribas ticēt, ka dažādie cilvēki, sanākdami Pauku priedēs, atradīs kopēju valodu, ja ne to, tad vismaz kopēju dziesmu. Jaunas ģimenes ar zīdaiņiem rokās, skolēni, neformāļi, bibliotekāres, veiksminieki, sirmgalvji un tālu braukušie zemnieki, vasarnieki, intelektuāļi un uzticīgie fani sanākuši klausīties grupu, kuras dziesmas, liekas, ir mūsu asinsritē.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.