Norvēģijā dzīvojošā arhitekte un Vesterdāla Komunikācijas skolas profesore Vēsma Kontere McQuillan gada nogalē ieradās Latvijā, jo kopā ar studentiem strādā pie starptautiska ekoprojekta – izstādes, kas maijā būs redzama arī Latvijā. Intervijā viņa stāsta par dzīves un karjeras pieredzi pasaules dārgākajā pilsētā Oslo
Uz dzīvi Oslo Vēsma pārcēlās pirms septiņiem gadiem kopā ar vīru, amerikāņu izcelsmes arhitektu Tomasu McQuillan un dēlu Maksu. Latvijā Vēsma bija viena no veiksmīgākajām jaunajām arhitektēm. Viņas veidotie interjeri, piemēram, 2008.gadā radītais Eko Investors birojs, vairākkārt saņēmuši gada balvas dizainā. Norvēģijā viss bija jāsāk no nulles. Drīz vien latviešu arhitekte dabūja darbu arhitektu birojā Scenario Interiørarkitekter, un viņas vadībā tika projektēts luksusa iepirkšanās centrs Eger Oslo centrā. Vēl pēc dažiem gadiem Vēsma izturēja konkursu uz pasniedzējas vietu prestižajā Vesterdāla Komunikācijas skolā. Oslo piedzima abi jaunākie Vēsmas bērni – Timotijs un Zoe.
Arhitektūra un interjeri ir Vēsmas darbs, savukārt mode, tās vēsture – aizraušanās. Intervijā arhitekte stāsta gan par dzīves principiem Norvēģijā, gan arī par dizaina uzstādījumiem, kas patlaban pasaulē strauji mainās. Pie pārmaiņām savā augstskolā strādā arī viņa pati.
Tu Latvijā biji gada nogalē – kāda ir atmosfēra, «no malas» skatoties?
Ar norvēģu kolēģiem staigājām pa Vecrīgu – man jau liekas, ka tai piemīt šarms. Mazajām ieliņām, apsnigušajiem jumtiem, gaismiņām. Norvēģi teica: vai, cik skaisti! Oslo svētku laikā ir liela miera sajūta, un jāsaka – gandrīz to pašu miera sajūtu dabūju arī Rīgā. Biju nedaudz pārsteigta, ka agri slēdz visus restorānus. Kādreiz taču tā nebija, vai ne?
Nīgras sejas Rīgā neredzēju, bet man acīs aizvien vairāk iekrīt atšķirība starp Austrumeiropas un Skandināvijas ģērbšanās stilu. Nevajag par to uztraukties, taču ir lietas, pie kurām vērts piestrādāt. Piemēram, biznesa etiķete – kādā veidā tiek sagatavotas tikšanās. Norvēģijā tas notiek ļoti precīzi, profesionāli. Latvijā – haotiski. Es to uztveru sāpīgi, jo man gribas, lai citi mūs ierauga labā gaismā.
Kāpēc brauci uz Latviju tieši gada nogalē?
Mana atbraukšana saistīta ar projektu Zaļais punkts, kurā iesaistīti tā sauktie zaļie biznesi. Projektam ir vairākas daļas. Vidusskolas skolotāju mācību konference – tajā piedalīsies skolotāji no Skandināvijas un Baltijas valstīm. Tad izstāde, kurai mani studenti izstrādāja koncepciju. Izstādē redzamais dizains būs tapis no pārstrādes produktiem. Piemēram, PET pudeles pārtaps jaunos produktos, izstādē būs redzams tādā veidā tapis džemperis un citas interesantas lietas. Izstāde domāta, lai cilvēki saprastu, ka atkritumu šķirošana nenotiek vienkārši tāpat, bet šķirojot var radīt jaunas lietas.
Projekta trešā daļa ir grāmata No šūpuļa līdz šūpulim. Tā ir svarīga grāmata jaunā dizaina vēsturē, tapusi pirms desmit gadiem. To sarakstījis arhitekts Viljams Makdono un ķīmiķis Mihaēls Braungarts. Viņi radīja intelektuālo pamatojumu, kāpēc jāšķiro atkritumi. Norvēģija šajā ziņā ir daudz sasniegusi. Gribas, lai arī Latvijā domātu par šīm tēmām.
Vai sociālais atbildīgums Norvēģijā ir labas valsts pārvaldes nopelns, vai cilvēki paši ir tālredzīgāki?
Norvēģija sevi uzskata par mazu valsti – tikai pieci miljoni iedzīvotāju. Vēsturiski viņi vienmēr bijuši Zviedrijas vai Dānijas pakļautībā. Tajā brīdī, kad Norvēģija ieguva neatkarību [1905.gadā] un noformulēja valsts pastāvēšanas principus, viņiem izdevās tos iedzīvināt. Varbūt tāpēc, ka līdz brīdim, kad norvēģi atklāja naftas atradnes, Norvēģija bija otrā nabadzīgākā valsts Eiropā aiz Albānijas.
Vienkāršība sadzīvē, ēdienā norvēģiem ir paaudžu paaudzēs. Uzlabojoties apstākļiem, tā saglabājusies. Mana pieredze Norvēģijā ir tāda: ja dzīvo sistēmā, kas labi funkcionē, tas ir tik ērti, ka sistēmu krāpt negribi. Dzīve ir tik sakārtota, ka labprāt maksā nodokļus un zini – kad vajadzēs, tev būs ārsts un viss cits, kas nepieciešams. Pēc Norvēģijā nodzīvotiem gadiem man ir jājautā: kāds ir iemesls cilvēkiem nemaksāt nodokļus? Tas taču ir veids, kā uzturi valsti, sabiedrisko sistēmu! Kādam ir jāmaksā par skolām, medicīnu, kultūru. Norvēģijā cilvēki to apzinās. Ja nemaksā nodokļus, tev nav pat iespējas bankā atvērt kontu. Faktiski nevari dzīvot.
Latvijā ir izplatīts veids maksāt nodokļus no minimālās algas, bet pārējo saņemt aploksnē.
Norvēģijā tas nav iespējams, jo informācija par katra cilvēka ienākumiem un uzkrājumiem ir publiski pieejama. Ekonomiskā sistēma ir caurskatāma. Labums, maksājot nodokļus, ir tāds, ka vari saņemt izglītības, medicīnas pakalpojumus. Piemēram, vizīte pie terapeita maksā 90 latus. Es kā nodokļu maksātāja par to maksāju tikai 18 latus, valsts sedz pārējo.
Norvēģijā ir progresīvais nodoklis: jo vairāk pelni, jo vairāk maksā. Mūsu ģimene maksā diezgan augstus nodokļus. Mums ir samērā liels kredīts par dzīvokli, ko nesen, mainot dzīvesvietu Oslo, nopirkām. Par ko Latvijā nedomā, bet Norvēģijā gan – jau sākot studijas, jaunieši ņem ne tikai studiju kredītu, bet arī pirmo aizņēmumu mazam dzīvoklītim. Vecāki parasti to garantē, bet maksā jaunieši paši. Tuvojoties 30 gadu vecumam, viņi jau ir nostiprinājušies, var atļauties nopirkt uz kredīta labāku dzīvokli.
Cik maksā mēnešbiļete Oslo sabiedriskajā transportā?
60 latus. Bērniem – pusi. Lai samaksātu par trīs bērnu izglītības vajadzībām, piemēram, bernudārzu, un mēnešbiļetēm, man vajag aptuveni 900 latu mēnesī. Tas ir mīts, ka Norvēģijā ir milzīgi bērnu pabalsti. Es saņemu aptuveni 90 latus par bērnu.
Reiz tviterī sāku diskusiju par rokdarbu lietderību Latvijas skolās. Tu interesanti rakstīji par to, kā šādas mācības notiek Norvēģijas skolās – no pogas līdz teātrim. Proti, katram praktiskajam darbiņam tiek parādīts plašāks mērogs, piemēram, pateicoties mazai pogai, tās materiālam, tehnoloģijai, stilam, rodas kostīmi izrādēm…
Latvijas skolu sistēma joprojām ir nenormāli sarežģīta, balstīta franču [18.gadsimta] filozofiskajā tradīcijā. Es neredzu tam praktisku pielietojumu mūsdienu sabiedrībā. Būdama profesore Norvēģijas augstskolā, esmu sapratusi, ka bērni un jaunieši jāmāca, lai viņi pēc tam var veiksmīgi funkcionēt sabiedrībā un darba tirgū. Nevis lai būtu vienkārši izglītoti cilvēki un mācētu lasīt Dostojevski krieviski (lai gan ir cilvēki, kas nodarbojas tieši ar to). Es varbūt esmu labāk izglītota (mācījusies Rīgas Valsts 1.ģimnāzijā, RTU, Latvijas Mākslas akadēmijā – red.), bet ir jautājums – ko ar to varu praktiski iesākt?
Skolu sistēma Norvēģijā, salīdzinot ar Latviju, ir ļoti brīva. Vidusskolā var izvēlēties priekšmetus, ko mācīties. Protams, ir obligātie priekšmeti, bet ir daļa, ko komplektē skolēni paši, lai tiktu tālāk izvēlētajā augstskolā. Tagad norvēģi diskutē, ka izglītības sistēma varbūt ir pārāk brīva. Supergudriem bērniem skolā nav ko darīt. Mans vecākais dēls ir tāds gadījums – viņš mācās 7.klasē un apmeklē 9.klases matemātiku. Ceram, ka nākamgad iestāsies KATTA – tā ir kā mūsu Rīgas Valsts 1.ģimnāzija. To, ka Makss ir izcils, pamanīja tieši skolā. Bija pārrunas ar mums, vecākiem. Pārējie mani abi bērni ir vairāk kreatīvi. (Smejas.) Jaunākais dēls Timijs ir mākslinieks, viņš mācās Steinerskolen, Latvijā tā pazīstama kā Valdorfa skola.
Kāda ir bērnu audzināšanas kultūra Norvēģijā?
Pirmais, kas mani pārsteidza, ir stingrais dienas režīms. Bērni iet gulēt astoņos vakarā. Agrāk dzīvoju Berlīnē, kur ar vecāko dēlu Maksi gandrīz uz naktsklubiem gāju. Man svarīgākais bija tas, lai bērns ir kopā ar mani. Amerikāņiem populāra ir attachment parenting sistēma, ko ieviesis pediatrs Viljams Sīrs, tā skaidro, ka pirmajos dzīves gados bērnam izšķiroši svarīga ir vecāku fiziskā klātbūtne. Varbūt pat uz ballīti, bet kopā! Es tam piekrītu. Norvēģijā man patīk, ka ir daudz vairāk cieņas pret bērnu. Kliegšana nav iedomājama. Reizēm gan liekas, ka pārrunas ar bērniem ir par garu – esmu stingra mamma un uzskatu, ka reizēm ir labi arī strikti pateikt.
Vai Norvēģijā bērni nav izlaisti ar iecietīgo audzināšanas metodi?
No vienas puses, domāju – jā, viņi ir izlaisti. No otras puses, viņi ir sirsnīgi. Strādāju ar studentiem un to redzu. Daudz sirsnīgāki, daudz vairāk uzticas, daudz bērnišķīgāki nekā, piemēram, Latvijā. Norvēģi saka – jaunā paaudze ir izlutināta, viņiem nekā netrūkst! Tā ir taisnība, bet tam ir arī otra – labā – puse. Godīgi sakot, nedomāju, ka ar lielu stingrību var panākt labu rezultātu. Mūsu paaudze, kas audzināta ļoti stingri, izjūt dziļas iekšējas sāpes. Ir pašapziņas problēmas, neuzdrīkstēšanās darīt, ko gribi, gaidīšana, kad pateiks, ka esi labs. No kā mūsu paaudzei tas nāk? No audzināšanas, skolas «pareizajiem uzstādījumiem», kādam tev jābūt.
Vai tev bija viegli iedzīvoties Norvēģijā?
Nē, vajadzēja ļoti sevi lauzt. Latvijā biju kaut ko sasniegusi. Aizbraucu uz Norvēģiju un… Sākumā tur neesi nekas. Bez uzturēšanās atļaujas, bez personas koda. Man ir šausmīgas ambīcijas. Tās palīdzēja. Sākumā arī apziņa, ka varu jebkurā brīdī atgriezties Latvijā. Un vēl tas, ka man ļoti gribējās izmēģināt ko jaunu.
Tu esi strādājusi par pasniedzēju gan Latvijas augstskolā, gan tagad Norvēģijā – kādas ir atšķirības?
Es līdz 2005.gadam strādāju Latvijas Mākslas akadēmijā. Atceros, ka visi studenti strādāja savus naudas darbus, varbūt izņemot 1.kursā. Skolā parādījās pirms skatēm. Es biju pasniedzēja vides mākslas dizaina programmā. (Pauze.) Man liekas, šai skolai ir daudz smagu problēmu, kas jārisina. Tādas pašas ir arī Oslo Mākslas akadēmijai, kā jebkurai skolai ar tradīcijām – pienākot tehnoloģiju laikmetam, jāsāk mainīties, un tas ir grūti. Sevišķi tagad, kad parādījušies 3D printeri un mainās izpratne par tektoniku, materiālu. Sapratne par dizainu, materiālu ir tik ļoti mainījusies, ka klasiskās mākslas augstskolas netiek līdzi šīm pārmaiņām. Akadēmiskā tradīcija ir iesīkstējusi, un ir šausmīgi grūti.
Latvijā daudzās izglītības jomās ir mākslīgi uzpūstas studiju vietas. Augstskolām tās ienes naudu, bet valsts maksā par budžeta vietām jomās, kurās speciālistus nemaz nevajag.
Norvēģijā tas tiek regulēts vienkārši: ar studiju aizņēmumiem. Ir valsts dotēta aizņēmumu kase, kurā tu saņem aizņēmumu un stipendiju. Neviens studējot nedzīvo pie mammas un tēta, jo tas ģimenēm ir pārāk dārgi. Tajā brīdī, kad iestājies augstskolā, saņem aizņēmumu un zini, ka tas pašam būs jāatdod. Tādēļ par studijām jaunieši domā mērķtiecīgi. Cilvēki līdz pat 40 gadu vecumam bieži maksā savus studiju kredītus. Tagad valsts kase kļuvusi ļoti stingra – nelabprāt aizdod, ja gribi studēt ārzemēs.
Latvijā no padomju laika saglabājies priekšstats, ka viss pienākas par brīvu, arī izglītība. Bet tā nav – kādam par to ir jāmaksā. Cilvēki neiedomājas, cik dārgi izmaksā izglītība. Piemēram, skola, kur pasniedzu, bija iesaistījusies projektā, kurā piedalījās 30 studenti. Process skolai izmaksāja 25 tūkstošus latu. Es nesaprotu, kā Latvijā var teikt, ka valsts neko nemaksā, ja daļa studentu mācās par valsts naudu, bet pēc tam darba tirgū darbojas neveiksmīgi, atdeves nav – kāda tad izglītības procesam jēga? Man vienmēr Latvijā kritis uz nerviem, un par ko Roberts Ķīlis droši vien runā: augstskolu iekšējās lietas, profesoru čomu būšana. Paši dzer šņabi kopā, paši ievēlē cits citu par profesoriem.
Pie kādiem projektiem tu tagad strādā?
Es strādāju privātā augstskolā, kurai Norvēģijā ir augsts prestižs. Tajā ir seši departamenti, un es strādāju tajā, ko sauc par Retail design (preču un zīmolu telpiskā komunikācija komerciālos nolūkos – red.). Tas izveidots pirms 20 gadiem, kad tirdzniecība bija pavisam citāda. Tagad departamentam jāmainās. Tāpēc izstrādājam jaunu stratēģiju. Mēģinām nodarboties ar tendenču vākšanu, apstrādāšanu, paredzēšanu. Šogad esmu bijusi lielākajās dizaina mesēs Kortreikā, Londonā, braukšu arī uz Parīzi un Milānu. Pēc šiem braucieniem veidoju lekcijas studentiem. Es pasniedzu studentiem no 19 līdz 38 gadu vecumam. Norvēģijā studijām nav vecuma ierobežojuma. Studē kaut 50 gados!
Kas tevi pārsteidz mūsdienu dizaina tendencēs?
Es jau minēju 3D printerus. Tas nozīmē, ka jebkurš skolēns tagad var būt dizainers: izdomā formu un no kompozīta (divu vai vairāku materiālu sasaiste, lai maksimāli palielinātu to lietderīgās īpašības un samazinātu nevēlamās – red.) izdrukā. Nākotnē dizainā būs ļoti interesanta virzība – šie tehno «gīki», kas nav dizaineri, bet programmētāji un zina, kā strādā 3D printeris. Piemēram, izdomā, ka dizainēsi kurpes. Agrāk bija jāizgudro modelis, jāmeklē ražotājs – tas bija garš process. Tagad nopērc printeri, kurš maksā 1000 dolāru, un tikai printē.
Mūsu paaudzei tas varbūt nebūs tik vienkārši no psiholoģiskā viedokļa, bet mūsu bērniem nav aizspriedumu, ka «es jau nevaru uztaisīt, jo neesmu dizainers!». Bērni, kas uzauguši ar jaunajām tehnoloģijām, šādas robežas nejūt. Mainās apziņa. Viņi no trīs gadu vecuma spēlē 3D spēli Minecraft, kas būtībā ir arhitektūras būvēšana. Bērns projektē, kaut pats to neapzinās.
Tātad mainās autoritātes loma mākslā, sabiedrībā?
Celebrity jeb slavenību kultūra tradicionālajā nozīmē izzūd. Tagad katrs ir celebrity.
Vai nav bīstami, ka mainās klasiskās izglītības, unikālo spēju vērtība? Vai neradīsies «atkritumu kultūra»?
Kā tu domā, ko teica viduslaiku mūki, kad ieraudzīja pirmo iespiedmašīnu? Viņu dzīve bija galā – vairs nebija jāpavada 25 gadi, lai pārrakstītu ar roku kādu grāmatu. Viņi droši vien uzskatīja, ka iespiedmašīna sabojās visas kultūras vērtības.
Līdz pat 21.gadsimtam dizains saistījās ar materialitāti. Lai kaut ko radītu, bija jāsaprot materiāla īpašības. Piemēram, nelikt koku uz virtuves virsmas, jo slapjumā tas sabojātos. Taču 3D printeri visu printē no kompozītmateriāliem – pateicoties tiem, tagad var izprintēt jebko. Šo printeru bums pirms dažiem mēnešiem kļuva aktuāls ASV, kur jābūt ieroču nēsāšanas atļaujai, lai varētu iegādāties ieroču daļas. Laidi un stobru var nopirkt tāpat, bet atļauju vajag metāla karkasam, kurā saliek visas daļas. Šoruden parādījās ar 3D printeri izprintēts šāds karkass. Tātad dizains mūsdienās vairs nav stāsts tikai par priekšmetu. Tas ir stāsts par procesu, servisu, ētiku.
5 publiskie interjeri, ko vērts apskatīt Oslo
Oslo Opera. Vietējā arhitektu biroja Snøhetta projektētās ēkas interjerā un eksterjerā ir iekļauti pazīstamu Skandināvijas mākslinieku darbi. Noteikti vērts apskatīt Olafūra Eliasona radītos sienas paneļus, kas «piesedz» operas jumtu balstošās konstrukcijas.
Eger Karl Johan. Norvēģijas pirmais un pagaidām vienīgais high-end modes veikals. Vērts aplūkot, ne tikai lai novērtētu latviešu interjera arhitekta ieguldījumu (interjers ir manis projektēts, vadīju arī tā celtniecību) Skandināvijas dizainā, bet arī lai pārbaudītu savas sajūtas gandrīz monohromā interjerā.
DogA. Norvēģijas dizaina un arhitektūras centrs. Bijušajā transformatoru stacijā veiksmīgi savienotas vēsturiski industriālās detaļas un mūsdienu skandināvu telpas un mēbeļu dizains. Vienmēr apskatāma kāda laba izstāde. Veikaliņš, kurā var iegādāties jauno norvēģu dizaineru radītos produktus.
Oslo pilsētas dome. Celtne, kuru sāka būvēt 1931.gadā, ir viens no spilgtākajiem skandināvu brutālisma paraugiem. Iespaidīgi mākslinieka Henrika Sērensena sienu gleznojumi, kas «stāsta» norvēģu mītus un vēsturi, tapuši no 1938. līdz 1950.gadam.
Fiskeriet Youngstorget. Oslo labākais zivju veikals, kurā var ne tikai nopirkt svaigas zivis, bet arī apēst. Labākā zivju zupa pilsētā un svaigākās austeres. Tradicionāls zivju veikala interjers, kuru nav sabojājusi interjera dizainera klātbūtne.
CV
Absolvējusi Rīgas Valsts 1.ģimnāziju
Rīgas Tehniskajā universitātē ieguvusi arhitekta izglītību, absolvējusi arī Latvijas Mākslas akadēmijas maģistrantūru
Latvijā strādājusi pie interjera dizaina projektiem, saņēmusi arī gada balvu dizainā
Strādājusi par pasniedzēju Latvijas Mākslas akadēmijā
Projektējusi un vadījusi Oslo luksusa iepirkšanās centra Eger celtniecību
Ir Oslo Vesterdāla Komunikācijas skolas profesore, māca bakalaura programmas studentus
