Latviešu klaiņojošie dziesminieki – rakstnieki Imants un Rimants Ziedoņi
«Es laikam netikšu debesīs,» raksta Ziedonis tēvs. Un pareizi raksta, jo viņš ir sācis, bet nav nobeidzis tādu žanru latviešu literatūrā, kas maldīgi liekas dokumentāls vai žurnālistisks. Nē, tā ir sengrieķu rapsodu tradīcija, kas še iznirusi no dzīlēm, Homērs. Jauki, kad nebija ne laikrakstu, ne grāmatu, ne interneta. Tikai rapsodi, klaiņojoši dziesminieki, viņi atnāca un dziedāja par visu, ko dzirdējuši citur. Un noklausījās visu, ko tiem stāstīja mājā, kurā tika uzņemti, – lai vēstītu par to tālāk.
Viņiem bija jāpiemīt zināmām komunikācijas iemaņām, šiem rapsodiem. Pazemībai, jo kaut kā taču jānopelna saimnieku vēlme uzņemt, klausīties, stāstīt, pabarot, izguldīt. Ziedonis tēvs kopā ar dakteri Kļavu lūdz naktsmājas, nevis pārnakšņo iepriekš pasūtītā viesnīcā. Tas kā Kristum – mazgāt kājas saviem mācekļiem. Nemaz tik viegli neklājas, dažbrīd ienākusi prātā doma, vai būs no kurienes izsaukt ātro palīdzību, ja gadījumā kautiņš. Iedomājieties – ja pie jūsu mājdurvīm pieklauvē Nācijas Sirdsapziņa. Vai neizskrien cauri galvai doma – nav tak rasols sataisīts, un arī šņabi nav kur raut tik vēlu. Varbūt lai tā sirdsapziņa dodas tālāk.
Ko nozīmētu rapsodu darbu pabeigt? Apvienot tautu vienotā stāstā, kā grieķiem ar mitoloģiski vienotu ģenealoģiju, sajūtu, ka katrs katram ir rados un visi stāsti ir par radiniekiem. Lai tas varētu notikt ar latviešiem, būtu vēl jāpastaigā, lai jau citi turpina. Tā ar to beigšanu un debesīm.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.