Rakstnieces Janas Egles pirmo stāstu krājumu Gaismā Literatūras gada balvas žūrija nosaukusi kā vienu no pagājušā gada labākajiem prozas darbiem. Daudziem tas ir pārsteigums
Pasē Janas uzvārds ir Rūce, pseidonīmu «Egle» pieņēmusi, kad iesniegusi publicēšanai pirmo dzejoļu krājumu. Šajā intervijā viņa pastāstīs par tā saknēm, par pseidonīma pēctecību. Taču, kad pirmo reizi viņai zvanu, telefonā negaidīti atskan: «Margrietiņa!» Pirmajā brīdī nodomāju – varbūt tas ir vēl kāds pseidonīms. Izrādās – Janas vadītā bērnudārza nosaukums. Bet pirms ikdienas būšanas kopā ar bērniem viņas dzīvē bijis kāds cits spilgts posms – būšana kopā ar grāmatām. Embūtes bibliotēkā blakus bibliotekāres galdam stāvējis plaukts ar dzeju, grūtā dzīves posmā viņa ņēmusi grāmatas un citu pēc citas lasījusi. Reizēm vēl tagad Janai šķiet, ka varētu iztēlē pieiet pie tā plaukta un nekļūdīgi paņemt kādu sējumu. No šīs uzburtās ainas arī iedvesmojos pajautāt piecus dzejas fragmentus, kas varētu būt viņas «ikdienas mantras».
Intervijas rindiņās nevar ietvert to, kā Jana Egle dzied. Ar kora balss skaņo rūdījumu, vienlaikus tas ir solo – neatdarināms, nenovēršami pārņemošs, ja vēlaties – dziedinošs. Janas pirmās publiskās uzstāšanās kā dzejniecei arī cieši saistītas ar dziesminieku kustību, Austras bērniem. Pie Austras Pumpures ģitāru mācījies viņas dēls, dziesminieks Jānis Rūcis, arī šobrīd Janas dziesmām pavadījumu aranžē un spēlē viņš. Savukārt ar meitu Liepu viņa runā par literatūru, Liepa raksta arī pati un ir Janas Egles stāstu nesaudzīgākā kritiķe. Kad tika publicēts stāstu krājums Gaismā, Liepa sociālajos tīklos ierakstīja apmēram šādu vēsti: esmu laimīga, ka krājuma recenzenti tik uzmanīgi lasa, cenšas iedziļināties pasaulē, ar kuru mamma vienmēr jutusies mazliet vientuļa, nesaprasta.
Jūtīgums, nosliece uz bēdāšanos, kurai Jana Egle šajā intervijā dos medicīnisku apzīmējumu, savulaik viņas dzīvē un arī tuviniekiem bijis kā smagums. Liepa ir klātesoša mūsu intervijā, viņa izstāsta, ka šīs dienas, kad stāstu krājums ir lasītāju pieņemts un profesionāļu novērtēts, ir pilnas kopējas svinēšanas un pateicības par to, kā viss tagad mainījies. Smagums ir novelts, pārmīcīts literatūras matērijā, par kuru reizēm dod pat balvas.
Literatūras gada balvai nominētais krājums Gaismā ir Janas Egles debija prozā. Nosaukumu ierosinājusi grāmatas literārā redaktore Inga Žolude, jo šie stāsti gaismā ceļ līdz šim ar kautrēšanos cilātas tēmas – vardarbība pret sievieti, pedofilija, transseksualitāte.
Taču vārds «gaismā» mūsu sarunā atkārtojas vairākkārt, ne tikai saistībā ar literatūru. Manai sarunas biedrenei tas ir svarīgs. Un viņai tas ir darbības vārds.
… šī man nedēļas laikā jau trešā intervija!
Ko jums jautā intervētāji? Kas viņus «aizķer» jūsu stāstos?
Ne stāstos, abas iepriekšējās bija dzīvesstāstu intervijas. Ļoti interesē mana depresijas pieredze. Es nekautrējos par to runāt.
Kad pirmo reizi to pieminēju publiskajā telpā, izvēlējos par to runāt pati – man bija jāuzraksta [raksts] žurnālam 36,6. Man liekas svarīgi par to runāt, jo, kad man tas viss sākās, es nekur neatradu pieredzi, kurā veiksmīgi tikts galā ar depresiju. Bet no tās var tikt ārā! No tik dziļas bedres, kādā es biju… Atradu tikai to, ka cilvēkam visu mūžu ar to jādzīvo. Var jau būt, ka es dzīvoju ar savu depresiju, bet es dzīvoju pavisam citādi nekā pirms desmit psihoterapijas gadiem.
Vai šī ir vēl viena no tēmām, kurai varam piemērot jūsu stāstu krājuma nosaukumu? Depresija tiek vilkta gaismā?
Pilnīgi noteikti. Desmit gadus pie psihoterapeita es vilku gaismā to, kas mani bija novedis pie depresijas, līdz pati nonācu gaismā. Un es tā arī jūtos – gaismā.
Kāds tam ir sakars ar literatūru? Vai tas ir iemesls, kāpēc jūs uzrunā pazemoto, apvainoto stāsti?
Es nevaru zināt, kāpēc esmu tāda. Jo tādu sevi atceros jau kopš bērnības. Vienmēr esmu pamanījusi, ja kādam tiek darīts pāri un viņš reaģē agresīvi. Bet kāpēc viņam dara pāri? Tas jau nesākas tajā mirklī, kad satiekas šie divi, kas dara viens otram pāri. Kāpēc tas viens ir izvēlējies tieši šo, kam darīt pāri? Un kāpēc pāridarītājs ir tāds? Man tas vienmēr ir bijis interesanti un svarīgi, esmu platām acīm skatījusies pasaulē. Visu mūžu! Tagad, kad esmu sākusi rak-stīt, beidzot tas nāk ārā tādā formā, ka es to uzlieku uz papīra.
Kāpēc sākāt rakstīt?
Tas ir veids, kā izpaust emocijas, ko grūti pateikt, otram cilvēkam skatoties acīs. Tas pēc tam transformējās – kāpēc es turpināju? Kāpēc vēl gribēju rakstīt? Bet pirmais impulss, kāpēc sāku, – bija tik daudz, kas manī mutuļo, spiež, un man to vajag dabūt ārā, bet es nevaru nevienam pateikt. Negribu to cilvēkiem teikt. Un tad es to rakstu uz papīra. Toreiz tas tiešām bija uz papīra, 90. gados, kad sāku rakstīt dzeju.
Taču tā bija dzeja, nevis, piemēram, dienasgrāmata?
Patiesībā tajā laikā tā bija ritmizēta dienasgrāmata – uzskatu, ka īstenībā dzeju sāku rakstīt vēlāk.
Izskaidrojiet – kāpēc emocionāla sabangojuma vilnī cilvēkam vārdi virknējas ritmā?
Ritms vispār ir brīnišķīga lieta. Āfrikā sit tamtamus, tāpat indiāņiem ir ritmizēti dziedājumi. Ritms palīdz. Tā ir kā meditācija, kā mantra. Jūs zināt, cik spēcīgas ir mantras, kā tās palīdz, atkārtojot vienu un to pašu, ilgi un dikti.
Es zinu, kā jūs dziedat!
Dziedāšanu es uztveru drusku citādi. Dziedāšana ir tīrs prieks. Dziedāšana nav tā – izsāpēt, dziedāšana vairāk ir priecāties. Dziesmām meklēju citu autoru tekstus, kuri rezonē ar mani. Ir prieks par lielisku tekstu, un es to gribu… jā, ieritmizēt, varbūt vēl vairāk, nekā šis teksts pats savu ritmu nes. Mans ritms, autora ritms… Tas ir patiess prieks. Ar literatūru es visu laiku strādāju – gribu iemācīties, gribu kaut kā citādi pamēģināt -, bet dziesmu es laižu caur sevi, kāda tā nāk. Un dodu citiem.
Pastāstiet par dzīves posmu, kad bijāt bibliotekāre! Šķiet, jūsu dzīvē tas bijis svarīgs.
Es dzīvoju laukos, Liepājas rajona Embūtes pagastā, un strādāju bērnudārzā. Tad nāca 90. gadi, bija jau skaidrs, ka bērnudārzs tiks aizvērts. Un tad mēs, audzinātājas, kas vēl bijām palikušas, nācām kopā un spriedām – ko varētu darīt? Es teicu: kas nekaitētu strādāt bibliotēkā! Tur no rītiem, kad neviens nenāk, var pat kādu zeķīti paadīt un labu grāmatu palasīt. Tāds man bija iespaids. Pensijā aizgāja vietējā bibliotekāre. Ne es, ne audzinātājas nevienam nebijām tālāk sarunu stāstījušas, bet pēkšņi pagasta priekšsēdētājs atnāca pie manis un jautāja: Jana, vai tu gribi nākt par bibliotekāri?
Nenobijāties no šādas sakritības?
Es biju laimīga, jo biju palikusi viena ar diviem maziem bērniem, un bērnudārzu gatavojās aizvērt.
Esat liepājniece?
Nē, esmu dzimusi Rucavas lauku slimnīcā vizbulīšu laikā. 7. aprīlī! Palātu tētis pienesa pilnu ar zilajām vizbulītēm. Tētis gan vairākās paaudzēs ir liepājnieks, cik zināms – ceturtajā vai piektajā, bet ir vēl kādas nezināmas paaudzes. Man tā Liepājas «balss», cik es sevi atceros, ir bijusi ļoti spēcīga, un pat bērnībā neatceros tik stipru mājas sajūtu, kāda man ir šobrīd, kad Liepāja ir manas mājas.
Tētis ir arī iemesls, kāpēc no Rūces kļuvāt par Egli?
Laukos dzīvojot, es sāku vērpt tās rindiņas. Kad pēc gadiem trim izdomāju, ka gribētu to arī publicēt, sapratu, ka nevēlos to darīt ar savu uzvārdu. Un tad man ienāca prātā, ka tētis taču bija Eglājs! Viņa īstais vārds bija Edvīns Šnipkis, bet viņš dzeju rakstīja kā Edvīns Eglājs. Eglājā aug Egles. Pielaikoju šo vārdu, tas likās arī tik skanīgi – Jana Egle!
Kāpēc sākāt rakstīt prozu?
Es tajā laikā cīnījos ap dzejas krājumu. Kādā brīdī sapratu, ka vēl kādu laiku nevarēšu tikt galā, bet man pietrūka radošas izpausmes. Bija izsludināts Kurzemes prozas lasījumu konkurss, un es nodomāju – okej, lai tā dzeja pastāv, es drusku atpūtīšos. Uzrakstīju savu pirmo stāstu, mani uzaicināja, un es diezgan veiksmīgi tur piedalījos. Nākamajā gadā atkal piedalījos, tad jau rakstīju ko garāku, pieteicos meistardarbnīcām. Jauno autoru seminārā arī mani labi norecenzēja, un tā es pamazām gāju uz priekšu.
Latvijas Literatūras gada balvai tagad nominēts astoņu stāstu krājums Gaismā. Viens no šā nosaukuma skaidrojumiem – šie stāsti ieceļ gaismā to, par ko nav pieņemts runāt. Pedofilija, transpersonas, vardarbība pret sievieti, bērnu nežēlība.
Man nesen jaukā kompānijā uzdeva jautājumu – kāpēc tu raksti tik briesmīgas lietas? Tā bija sieviešu kompānija, un es viņām teicu: jūs katra zināt kādu, tuvāku vai tālāku paziņu lokā, kurš ir izdarījis pašnāvību; jūs pazīstat kādu, kurš traģiski gājis bojā; jūsu paziņu lokā noteikti ir kāda, kas ir izvarota, pat ja jūs to nezināt. Jūs katra zināt! Mūsu dzīvē tas ir! Kāpēc man jāizliekas, ka tā nav? Pēc tam meitenes atvērās, un atklājās, cik daudz ciešanu ir bijis tepat – viņu vidū, un viņas pašas slēpj to no sevis. Kāpēc?
Kur jūs noskatāt stāstu sižetus?
Visur. Es vēl vakar brīdināju cilvēkus, ka ar mani nevajadzētu pārāk atklāti runāt.
Vakar – tas ir LALIGABA prozas lasījumos?
Nē, pēc tam sanāca tāda pasēdēšana. Sākumā it kā ar meitu, bet tad nāca klāt vēl un vēl, apauga ar pazīstamiem cilvēkiem, kuri arī ir bijuši lasījumos. Interesantas iepazīšanās. Vispār – jebkas ir interesanti, sarunājoties visu laiku mēģini paturēt prātā gan frāzītes, gan sižeta līnijas. Prozas lasījumos man ļoti patika Laimas Kotas stāsts par rakstnieci, kura lido lidmašīnā, tur visādas situācijas… Un viņa tik to sarkano diedziņu velk, ka par to viņa var rakstīt un par to! Es zinu, kā tas ir. Un nevari pierakstīt sarunas laikā, tas cilvēks taču vairs ar tevi nerunās. Bet man vajag, lai runā!
Varat atklāt kāda stāsta sižeta idejas dzimšanu?
Tagad es varu kārtīgi izstāstīt par Jūrnieku, par stāstu Aiziet jūriņā (stāsts par transpersonu, kas padomju laika noklusējumā īsti neizprot savu atšķirīgumu – red.). Man piezvanīja draudzene no tālākiem laukiem un teica: Jana, man noteikti tev ir jāizstāsta, tu uzrakstīsi stāstu. Stāstu uzrakstīju pēc diviem gadiem, bet pamatnotikumi ir ļoti autentiski – ka Jūrnieks ir dzīvojis vientuļi, ka viņam bijusi kopēja, ka viņš vēlāk atrasts miris, ka kopēja un vēl viena sieviete ir kāpušas iekšā pa logu, nesušas viņu ārā un vedušas. Protams, viņu sarunas es nevarēju zināt, par kaķi es nevarēju zināt. Izrādījās – bijis suns. Man bija tikšanās Ziemupē ar cilvēkiem, kuri grāmatu bija izlasījuši, un viņi atpazina, ka tas ir par viņu Jūrnieku. Tikos ar šīm divām sievietēm – feldšeri un kopēju, kas toreiz bija klāt. Un kādas tur lietas nāca ārā! Nezināju, ka tā kleita, ko mirušajam uzvilka, patiešām bija vienas no viņām mātes kleita.
Jūs uzminējāt?
Es neminēju. Es rakstīju savu stāstu. Ierados Ziemupē tāda ezīga, teicu, ka tas ir mans stāsts, mans Jūrnieks. Domāju, ka vārdu esmu nomainījusi, jo man likās, ka paziņa bija par Kapteini stāstījusi. Izrādās – visu biju saputrojusi, viņš patiešām bijis iesaukts par Jūrnieku. Un cik daudz izrādījās lietu, kas tieši tā arī notikušas! Viena braukusi ar mašīnu, otra – ar velosipēdu. Vārds! Es Jūrniekam iedevu vārdu Biruta, izrādās – viena no sievietēm ir Biruta. Sēdēju, man drebuļi gāja pa kauliem. Tādas lietas, ko domāju, ka pati esmu tur ielikusi, pati izdomājusi.
Jums tie ir drebuļi, bet kāda bija lasītāju reakcija? Kad tik lokālu, tik noklusētu notikumu rakstnieks izceļ gaismā?
Nezinu, kā viņām ir, bet, tiekoties ar mani, sievietes teica, ka viss paticis. Mums saruna nebija tikai par Jūrnieku, bet tas, protams, bija centrālais notikums. Jo tas ir viņu Jūrnieks. Bet daudz vaicāja arī par citiem stāstiem. Kādai bija paticis Tāds rudens, kurā ir četru paaudžu sievietes. Kādai bija paticis Lūdzu, lūdzu, lūdzu par brāļiem, kuri pēc traģiska notikuma bija katrs savu ceļu aizgājuši. Es ļoti labi tur jutos.
Kas patlaban top? Es pieņemu, ka turpināt rakstīt.
Es rakstīju visu to gadu, kamēr grāmata bija izdevniecībā: no pagājušā gada janvāra līdz decembrim, kad iznāca Gaismā. Man jau daudz ir sarakstīts tam, ko domājos par otro grāmatu esam. Ir pagājuši četri mēneši kopš Gaismā iznākšanas, šo laiku rakstījusi neesmu nemaz. Reizēm man galvā ir idejas, tās uzmetu. Esmu ļoti nogurusi no tā, kas patlaban notiek, lielākā daļa [uzmanības] ir ļoti negaidīta. Reizēm man piezvana un apsveic – nu tev ir nominācija, tu savu mērķi esi sasniegusi! Man nav bijis tāda mērķa. Mans mērķis bija izdot grāmatu un redzēt, ka to lasa. Tas bija īsts, reāls mērķis, uz ko es tiecos, lai atkal rakstītu un izdotu grāmatu, kuru lasa. Man cita mērķa nav bijis. Protams, tas ir patīkami, bet man ne prātā nenāca, cik tas ir grūti.
Tas no jums daudz prasa?
Jā. Man tas prasa daudz spēka, un nesanāk laika rakstīšanai.
5 dzejas fragmenti, kas Janai ir ikdienas lietošanā
Kādi smaržīgi vakari ar zālēm līdz jostai, paej
no manis, likteni, nostāk, es gribu saskatīt kādu
seju, kas starodama pār bezizeju, bet tāda migla,
kā suņi drāžas, manu alku vilki pļavā svin kāzas,
un es eju viņiem vainagus pīt, un seja lūdzas
kaut atskatīties…
Velga Krile
Es visas tavas vienaldzības krāšu.
Līdz pēdējai – to pašu sīkāko.
Es domāšu, ka es par tevi nedomāšu,
Es visu laiku domāšu par to.
Vizma Belševica
Neesiet tik pārmērīgi lieli,
Ļaujiet vismaz man būt mazam,
Ļaujiet man spēlēties ar savu kāju īkšķiem!
(..) Es jums galvoju, ka tas ir sabiedriski ļoti nozīmīgi.
Imants Ziedonis
…Sāpes?
Tas ir tad, kad es dodu
tev sevi visu,
bet tu
nogriez tikai
gabaliņu…
Agita Draguna
Ārpus zemes, ārpus bezgalīgā
Es gribēju saskatīt debesis, elli.
Kāda svinīga balss man teica:
«Debesis un elle ir tevī.»
Omars Haijams, Andreja Kurcija atdzejojumā
CV
Dzimusi 1963. gadā
1985-1992. Audzinātāja un vadītāja Embūtes bērnudārzā
1992-1998. Liepājas rajona Embūtes pagasta bibliotēkas vadītāja
Kopš 1998. gada bērnudārza Margrietiņa vadītāja Liepājā
Dzeju raksta kopš 90. gadu vidus, prozu – kopš 2011. gada rudens
Dzejas krājums Dzirdēt noklusēto (2002), stāstu krājums Gaismā (2016)
2014. un 2015. gadā Kurzemes prozas lasījumos saņēmusi galvenās balvas
2014. gadā prozas lasījumos Rīgā – alternatīvās žūrijas balva par labāko jaunā autora stāstu
2015. gada prozas lasījumos stāsts Aiziet jūriņā! ieguva vienu no divām galvenajām balvām
2016. gada prozas lasījumos stāsts Parāds ieguva alternatīvās žūrijas balvu.
Piedalās dziesminieku kustībā, Liepājas literārās vides veidošanā