Žurnāla rubrika: Kultūra

Kā mēs jūtamies?

Posted on aprīlis 19, 2017 by - Afiša

Pasaules filmu festivāls – dokumentālais kino kā apziņas mērītājs

Vizuāli pētījumi par daudzveidību. Tā 4. pasaules filmu festivālu piesaka veidotāji – kinoteātra Kino Bize, Tallinas Universitātes un Latvijas Antropologu biedrības komanda. Nelielajā Elizabetes ielas kinoteātrī notiekošaias kinofestivāls piedāvā rūpīgi izmeklētu dokumentālo filmu programmu. Tajā iekļauti vērtīgi kinodarbi, kas nereti nenokļūst pazīstamu kinofestivālu radara lokā, taču vēsta ne mazāk interesantus stāstus. Bieži šo darbu tapšana ir notikusi ekstrēmos apstākļos, tāpēc tehniskais izpildījums ir visai pieticīgs – uzņemti ar trīsuļojošu telefona vai rokas kameru, taču citkārt tieši otrādi – tie ir rūpīgi izstrādāti, monumentāli darbi. Taču visbūtiskākā ir veidotāju vīzija un spēja uz notiekošo palūkoties no citas perspektīvas, atrast cilvēcību (kur tās nav) vai ieskicēt stāstu plašākā kontekstā. Un jāsaka – šāgada festivāla filmas ārkārtīgi jūtīgi uztver laikmeta strāvojumus un to, kā tie ietekmē mūsdienu sabiedrības emocionālo stāvokli.

Drosmīga iedziļināšanās

Viens no vērtīgākajiem pieturas punktiem ir britu dokumentālista un kara korespondenta Šona Makalistera retrospekcija. Makalisters (51) ir veidojis filmas raidsabiedrībai BBC un daudz ceļojis pa Tuvajiem Austrumiem. Viņš ne tikai iemūžinājis konfliktsituācijas, bet arī iejūtīgi iedziļinājies cilvēku stāstos, kurus šie konflikti ir skaudri ietekmējuši. Makalistera filmas jau ir rādītas Latvijā – nesenākā ir Sīrijas mīlasstāsts (A Syrian Love Story), kas seko līdzi kādas ģimenes attiecībām piecu gadu garumā, atklājot kara un bēgļu gaitu smago nastu. Programmā arī 2012. gada filma Negribīgais revolucionārs (The Reluctant Revolutionary), kuras tapšanas gaitā režisoru apcietināja sīriešu slepenpolicija, uzskatot, ka viņš ir spiegs. Ne mazāk būtisks ir darbs Bagdādes Liberači (Liberace of Baghdad) – 2002. gada filma par irākiešu pianista Samira Pītera (Samir Peter) dzīvi un mūziku kara izpostītajā dzimtenē. Makalisters festivāla laikā viesosies Rīgā un būs sastopams pēc Negribīgā revolucionāra seansa (29. aprīlī plkst. 15.15). Viņš vadīs arī meistarklasi par dokumentālo filmu veidošanu.

Laikmeta simptomātika

Festivāla veidotāji programmas darbus, pārfrāzējot (arīdzan festivālā iekļautā) austriešu kinoklasiķa Mihaela Glavogera citātu, raksturo kā «filmas, kas pieprasa improvizēt un ļauties notikumiem un kuru darbību virza ziņkārība un intuīcija, nevis strikts, iepriekš noteikts virziens un galamērķis». Šim apgalvojumam precīzi atbilst filma Flaneurs: Ielu klejojumi (Flaneurs: Street Rambles). Kanādiešu režisora Metjū Lansita (Matthew Lancit) rimtais un tehniski pieticīgais darbs ne tikai no personiskas perspektīvas meklē definīciju franču vārdam flâneur, bet arī trāpīgi ataino to, kā mūsdienās attiecamies pret laika pavadīšanu. Franču vārds flâner, ko izmanto, lai apzīmētu bezmērķīgu, pārdomu pilnu klīšanu, ir ieguvis netīkamu noskaņu – arī latviskais tulkojums piedāvā neglaimojošas versijas: dīkdienis un slaists. Lansita filma – uzņemta mūžīgās aizņemtības dunā – aktualizē būtisku jautājumu: vai katra minūte, ko nepavadām «produktīvi», ir noziegums vai tomēr dabiska, cilvēciska nepieciešamība. 

Vērotmāksla

Festivālu noteikti ir vērts sākt no paša sākuma – ar atklāšanas filmu Bez nosaukuma (Untitled). Tā ir Mihaela Glavogera (Michael Glawogger) un ar slaveno režisoru Mihaelu Hāneki strādājošās montāžas režisores Monikas Villi kopdarbs. Villi pārņēma filmas veidošanu pēc tam, kad to 2014. gadā pārtrauca Glavogera pēkšņā nāve no malārijas. Bez nosaukuma ir dokumentāli apcerīga ļaušanās iepriekš neplānotiem notikumiem, kas uzzibsnī kā nejaušības vairākās pasaules malās – Balkānos un Ziemeļāfrikā. Pārsteidzošākais ir tas, cik daudzpusīgu ieskatu sniedz šī paļāvīgā maniere, kurā tapusi filma. Līdzīgs vizuālais izteiksmes veids un vēstījuma daudzslāņainība veido arī franču režisores Izabellas Ingoldas (Isabelle Ingold) Lielceļa atpūtas vietu (Highway Rest Stop). Filmējot atpūtas vietu autostrādes malā Ziemeļfrancijā, režisore «uzķer» cilvēkus no dažādām sabiedrības grupām – tās visas vieno smeldzīga vientulības un neiederības sajūta, ko režisore ataino kā mūsdienu pasaulē valdošā histēriskā tempa un pragmatisma blakusparādības. Filma atstāj spēcīgu pēcgaršu un domas nodarbina vēl ilgi, tāpēc iesaku tvert festivāla «ekskluzivitāti» un pēc Lielceļa atpūtas vietas seansa 30. aprīlī plkst. 18.45 aprunāties ar režisori, kas būs festivāla viešņa.

4. pasaules filmu festivāls

Kinoteātrī Kino Bize no 27. līdz 30. aprīlim. Biļetes un informācija par filmām: Kinobize.lv

Lāsta noņemšana

Posted on aprīlis 19, 2017 by - Intervija

Daugavpils teātra iestudējums Purva bridējs(-i) kāpj pāri laikam un žogiem 

Dodoties uz Daugavpili kultūru sasmelties, noteikti ir vērts izpētīt ne tikai Rotko centrā paredzētās izstādes, bet arī to, kas skatāms teātrī. Tā vadītāja Oļega Šapošņikova vairāku gadu sūrais darbs nes vērtīgus augļus – teātris piedāvā interesantas izrādes, kas nozīmīgas visas Latvijas kontekstā, un jaunus, intriģējošus aktierus.

Vēl pirms jaunā režisora Jura Joneļa iestudētās izrādes Purva bridējs(-i) sākuma Vešeriene, neuzkrītošās drēbēs tērpta glīta sieviete (Kristīne Veinšteina), piedāvā skatītājiem virs apaviem uzvilkt zilas slimnīcas maisiņčības. Ar tām vajadzēs tikt pāri baltajam spēles laukumam. Kā tādi klīnikas apmeklētāji mēs sasēžamies balkona foajē, kas savā nevainojamā spodrībā patiešām nedaudz atgādina operāciju zāli ar trim gareniem gaismas ķermeņiem. Tas, kas novietots pašā dibenplānā virs flīzēta «strautiņa», iededzies vēsta «Mazgātava», tur ir Vešerienes telpa. Pie loga ir uzraksts «Maskava» – tā, saprotams, sauc Alaines krogu. Tuvāk skatītājiem guleniski novietots gaismas stabs «Ave Maria», pie tā visi nāk izšķirošos brīžos. Pēdējam priekšā var aizvilkt spožu zelta folijas aizkaru, atdalot Akmentiņa dzīves vietu. Telpa, ko radījis režisors ar savu radošo komandu – dramaturģi Agnesi Rutkēviču, scenogrāfu Krišjāni Elviku, kostīmmākslinieci Mariju Ulmani -, ir vēsa un sterila, bet attiecības, kas tajā tiek preparētas, ir karstas un bīstamas kā augstsprieguma vadi.  

Izrādes lielākā veiksme ir jaunie aktieri Zanda Mankopa un Alberts Vecmanis, kas pirmo sezonu ienākuši teātrī. Ir ļoti jāuzmanās, rakstot par agrīnajām lomām, kad vēl grūti spriest, cik lielā attālumā tēls ir no paša aktiera personības. Zanda Mankopa jau nospēlējusi visai sarežģītu lomu Dž. Dž. Dzilindžera izrādē Iemīlējās muļķis muļķītē – dabas bērnu, kam iespējami tikai taisni un godīgi ceļi, tāpat kā tikai vienkāršas atbildes uz dzīves uzdotiem jautājumiem. Kristīnes lomā toties ir mulsinošs noslēpums, dziļums un spēks.

Artura Vecmaņa Edgars ir apstulbinoši neparasts. Nav viņā nekas no redzētā vai gaidītā: ne skarbās vīrišķības un plaisas pāri dvēselei kā Ulda Pūcīša Edgaram no Leonīda Leimaņa leģendārās filmas, ne izaicinoša mačisma kā Kaspara Dumbura spēlētajam varonim Elmāra Seņkova Nacionālajā teātrī uzvestajā Purva bridējā (2012). Vecmaņa Edgaram piemīt talantīga cilvēka vieglums un impulsivitāte. Režisors devis Edgaram kādu ļoti izteiksmīgu epizodi: nospriegots kā stīga, viņš trenē savus zirgus. Papēžiem klikstot, iznāk puiši spožos jātnieku zābakos. Taisna mugura, lepna stāja un spītīgs galvas pagrieziens – rumaki! Galēji koncentrējies, Edgars vada tos vairāk ar skatienu nekā žestu. Un šajā vienkāršajā darbībā atklājas personība, talants un mugurkauls. Tas, kā dēļ ir neiespējami Edgaru nemīlēt. Pārējais var būt mirkļa iegriba, impulss, pat niķi – bet jaunais aktieris nospēlē kodolu, kurš atsver visu pārējo.

Atcerēsimies šos vārdus. No abiem jaunajiem aktieriem gribētos sagaidīt ļoti interesantas lomas.

Daugavpils Purva bridējam ir pārsteidzoši daudz kopēja ar Pazudušo dēlu Valmieras teātrī, kas tapis tajā pašā laikā. Viena lieta ir režisoru Jura Joneļa un Reiņa Suhanova spēja ieraudzīt, cik nepārejošs ir viss, kas pirms gadu simta noticis un Blaumaņa ieraudzīts, – nekas nav jāpārceļ uz mūsdienām. Kristīne, tērpusies modernās biksēs, kreklā un šņorkurpēs, var runāt par muižu un baronu, un nav nekādu pretrunu. 

Taču daudz svarīgāks ir abu režisoru atklājums, cik dziļi Blaumanis ietiecies jomā, par ko nerunāja vēl krietnu laiku, proti, nevis jūtām, bet dziņām, tiem nepārkāpjamajiem žogiem, ko nevar pārvarēt ne tikai laba griba, bet pat aizvainojums vai spīts. Kad otrs cilvēks var būt nezin cik godīgs, krietns vai mīlošs, bet viņa skatiens, kur nu vēl pieskāriens, liek pretīgumā sarauties. 

Mielastā pie Akmentiņiem visi – mājinieki un viešņas – stāv rindiņā, katram rokā nazis un dakšiņa, tikai Kristīnei, pieklājīgajam Akmentiņam (Egils Viļumovs) blakus atrodoties vien, rokas trīc, un, kad režisors, kā kaitinādams, liek viņai aiz muguras parādīties Edgaram, spožie rīki šķindēdami nokrīt zemē. Viņai ir neiespējami pat iedomāties jebkādu tuvību ar Akmentiņu, un tas pēkšņi liek drusku citādi paraudzīties uz veicamo izvēli. Kurš upuris būtu smagāks? Un vai vispār maz kāda izvēle un izeja ir?

Kāzu rītā Kristīne baltā kleitā mēģina tikt galā ar bezgalgaro plīvuru, kas kā migla slīd no loga mazgātavas sienā, viņa velk un ritina to, iepīdamās aizvien vairāk, līdz nespēj vairs pakustēties. Vienā pusē Edgars, otrā – Akmentiņš. Laimīgā kārtā neatskan Blaumaņa nolādējuma vārdi par noliktajām vieglajām dienām – tie taču ir no lugas Ugunī, nevis no noveles Purva bridējs. Režisors atradis Kristīnei pavisam citu un negaidītu izeju, un tā ir kā sena, latviešu sieviešu paaudžu paaudzes mokoša lāsta noņemšana. Bet tas lai paliek izrādes noslēpums.

ooooo

Purva bridējs(-i). Nākamā izrāde 28. aprīlī. Biļetes cena 8 €.

Gaismā. Kā darbības vārds

Posted on aprīlis 19, 2017 by - Intervija

Rakstnieces Janas Egles pirmo stāstu krājumu Gaismā Literatūras gada balvas žūrija nosaukusi kā vienu no pagājušā gada labākajiem prozas darbiem. Daudziem tas ir pārsteigums

Pasē Janas uzvārds ir Rūce, pseidonīmu «Egle» pieņēmusi, kad iesniegusi publicēšanai pirmo dzejoļu krājumu. Šajā intervijā viņa pastāstīs par tā saknēm, par pseidonīma pēctecību. Taču, kad pirmo reizi viņai zvanu, telefonā negaidīti atskan: «Margrietiņa!» Pirmajā brīdī nodomāju – varbūt tas ir vēl kāds pseidonīms. Izrādās – Janas vadītā bērnudārza nosaukums. Bet pirms ikdienas būšanas kopā ar bērniem viņas dzīvē bijis kāds cits spilgts posms – būšana kopā ar grāmatām. Embūtes bibliotēkā blakus bibliotekāres galdam stāvējis plaukts ar dzeju, grūtā dzīves posmā viņa ņēmusi grāmatas un citu pēc citas lasījusi. Reizēm vēl tagad Janai šķiet, ka varētu iztēlē pieiet pie tā plaukta un nekļūdīgi paņemt kādu sējumu. No šīs uzburtās ainas arī iedvesmojos pajautāt piecus dzejas fragmentus, kas varētu būt viņas «ikdienas mantras».

Intervijas rindiņās nevar ietvert to, kā Jana Egle dzied. Ar kora balss skaņo rūdījumu, vienlaikus tas ir solo – neatdarināms, nenovēršami pārņemošs, ja vēlaties – dziedinošs. Janas pirmās publiskās uzstāšanās kā dzejniecei arī cieši saistītas ar dziesminieku kustību, Austras bērniem. Pie Austras Pumpures ģitāru mācījies viņas dēls, dziesminieks Jānis Rūcis, arī šobrīd Janas dziesmām pavadījumu aranžē un spēlē viņš. Savukārt ar meitu Liepu viņa runā par literatūru, Liepa raksta arī pati un ir Janas Egles stāstu nesaudzīgākā kritiķe. Kad tika publicēts stāstu krājums Gaismā, Liepa sociālajos tīklos ierakstīja apmēram šādu vēsti: esmu laimīga, ka krājuma recenzenti tik uzmanīgi lasa, cenšas iedziļināties pasaulē, ar kuru mamma vienmēr jutusies mazliet vientuļa, nesaprasta. 

Jūtīgums, nosliece uz bēdāšanos, kurai Jana Egle šajā intervijā dos medicīnisku apzīmējumu, savulaik viņas dzīvē un arī tuviniekiem bijis kā smagums. Liepa ir klātesoša mūsu intervijā, viņa izstāsta, ka šīs dienas, kad stāstu krājums ir lasītāju pieņemts un profesionāļu novērtēts, ir pilnas kopējas svinēšanas un pateicības par to, kā viss tagad mainījies. Smagums ir novelts, pārmīcīts literatūras matērijā, par kuru reizēm dod pat balvas. 

Literatūras gada balvai nominētais krājums Gaismā ir Janas Egles debija prozā. Nosaukumu ierosinājusi grāmatas literārā redaktore Inga Žolude, jo šie stāsti gaismā ceļ līdz šim ar kautrēšanos cilātas tēmas – vardarbība pret sievieti, pedofilija, transseksualitāte. 

Taču vārds «gaismā» mūsu sarunā atkārtojas vairākkārt, ne tikai saistībā ar literatūru. Manai sarunas biedrenei tas ir svarīgs. Un viņai tas ir darbības vārds.

… šī man nedēļas laikā jau trešā intervija! 

Ko jums jautā intervētāji? Kas viņus «aizķer» jūsu stāstos?
Ne stāstos, abas iepriekšējās bija dzīvesstāstu intervijas. Ļoti interesē mana depresijas pieredze. Es nekautrējos par to runāt.

Kad pirmo reizi to pieminēju publiskajā telpā, izvēlējos par to runāt pati – man bija jāuzraksta [raksts] žurnālam 36,6. Man liekas svarīgi par to runāt, jo, kad man tas viss sākās, es nekur neatradu pieredzi, kurā veiksmīgi tikts galā ar depresiju. Bet no tās var tikt ārā! No tik dziļas bedres, kādā es biju… Atradu tikai to, ka cilvēkam visu mūžu ar to jādzīvo. Var jau būt, ka es dzīvoju ar savu depresiju, bet es dzīvoju pavisam citādi nekā pirms desmit psihoterapijas gadiem.

Vai šī ir vēl viena no tēmām, kurai varam piemērot jūsu stāstu krājuma nosaukumu? Depresija tiek vilkta gaismā?
Pilnīgi noteikti. Desmit gadus pie psihoterapeita es vilku gaismā to, kas mani bija novedis pie depresijas, līdz pati nonācu gaismā. Un es tā arī jūtos – gaismā.

Kāds tam ir sakars ar literatūru? Vai tas ir iemesls, kāpēc jūs uzrunā pazemoto, apvainoto stāsti?
Es nevaru zināt, kāpēc esmu tāda. Jo tādu sevi atceros jau kopš bērnības. Vienmēr esmu pamanījusi, ja kādam tiek darīts pāri un viņš reaģē agresīvi. Bet kāpēc viņam dara pāri? Tas jau nesākas tajā mirklī, kad satiekas šie divi, kas dara viens otram pāri. Kāpēc tas viens ir izvēlējies tieši šo, kam darīt pāri? Un kāpēc pāridarītājs ir tāds? Man tas vienmēr ir bijis interesanti un svarīgi, esmu platām acīm skatījusies pasaulē. Visu mūžu! Tagad, kad esmu sākusi rak-stīt, beidzot tas nāk ārā tādā formā, ka es to uzlieku uz papīra.

Kāpēc sākāt rakstīt?
Tas ir veids, kā izpaust emocijas, ko grūti pateikt, otram cilvēkam skatoties acīs. Tas pēc tam transformējās – kāpēc es turpināju? Kāpēc vēl gribēju rakstīt? Bet pirmais impulss, kāpēc sāku, – bija tik daudz, kas manī mutuļo, spiež, un man to vajag dabūt ārā, bet es nevaru nevienam pateikt. Negribu to cilvēkiem teikt. Un tad es to rakstu uz papīra. Toreiz tas tiešām bija uz papīra, 90. gados, kad sāku rakstīt dzeju.

Taču tā bija dzeja, nevis, piemēram, dienasgrāmata? 
Patiesībā tajā laikā tā bija ritmizēta dienasgrāmata – uzskatu, ka īstenībā dzeju sāku rakstīt vēlāk.

Izskaidrojiet – kāpēc emocionāla sabangojuma vilnī cilvēkam vārdi virknējas ritmā? 
Ritms vispār ir brīnišķīga lieta. Āfrikā sit tamtamus, tāpat indiāņiem ir ritmizēti dziedājumi. Ritms palīdz. Tā ir kā meditācija, kā mantra. Jūs zināt, cik spēcīgas ir mantras, kā tās palīdz, atkārtojot vienu un to pašu, ilgi un dikti.

Es zinu, kā jūs dziedat! 
Dziedāšanu es uztveru drusku citādi. Dziedāšana ir tīrs prieks. Dziedāšana nav tā – izsāpēt, dziedāšana vairāk ir priecāties. Dziesmām meklēju citu autoru tekstus, kuri rezonē ar mani. Ir prieks par lielisku tekstu, un es to gribu… jā, ieritmizēt, varbūt vēl vairāk, nekā šis teksts pats savu ritmu nes. Mans ritms, autora ritms… Tas ir patiess prieks. Ar literatūru es visu laiku strādāju – gribu iemācīties, gribu kaut kā citādi pamēģināt -, bet dziesmu es laižu caur sevi, kāda tā nāk. Un dodu citiem.

Pastāstiet par dzīves posmu, kad bijāt bibliotekāre! Šķiet, jūsu dzīvē tas bijis svarīgs.
Es dzīvoju laukos, Liepājas rajona Embūtes pagastā, un strādāju bērnudārzā. Tad nāca 90. gadi, bija jau skaidrs, ka bērnudārzs tiks aizvērts. Un tad mēs, audzinātājas, kas vēl bijām palikušas, nācām kopā un spriedām – ko varētu darīt? Es teicu: kas nekaitētu strādāt bibliotēkā! Tur no rītiem, kad neviens nenāk, var pat kādu zeķīti paadīt un labu grāmatu palasīt. Tāds man bija iespaids. Pensijā aizgāja vietējā bibliotekāre. Ne es, ne audzinātājas nevienam nebijām tālāk sarunu stāstījušas, bet pēkšņi pagasta priekšsēdētājs atnāca pie manis un jautāja: Jana, vai tu gribi nākt par bibliotekāri?

Nenobijāties no šādas sakritības? 
Es biju laimīga, jo biju palikusi viena ar diviem maziem bērniem, un bērnudārzu gatavojās aizvērt.

Esat liepājniece?
Nē, esmu dzimusi Rucavas lauku slimnīcā vizbulīšu laikā. 7. aprīlī! Palātu tētis pienesa pilnu ar zilajām vizbulītēm. Tētis gan vairākās paaudzēs ir liepājnieks, cik zināms – ceturtajā vai piektajā, bet ir vēl kādas nezināmas paaudzes. Man tā Liepājas «balss», cik es sevi atceros, ir bijusi ļoti spēcīga, un pat bērnībā neatceros tik stipru mājas sajūtu, kāda man ir šobrīd, kad Liepāja ir manas mājas.

Tētis ir arī iemesls, kāpēc no Rūces kļuvāt par Egli? 
Laukos dzīvojot, es sāku vērpt tās rindiņas. Kad pēc gadiem trim izdomāju, ka gribētu to arī publicēt, sapratu, ka nevēlos to darīt ar savu uzvārdu. Un tad man ienāca prātā, ka tētis taču bija Eglājs! Viņa īstais vārds bija Edvīns Šnipkis, bet viņš dzeju rakstīja kā Edvīns Eglājs. Eglājā aug Egles. Pielaikoju šo vārdu, tas likās arī tik skanīgi – Jana Egle! 

Kāpēc sākāt rakstīt prozu? 
Es tajā laikā cīnījos ap dzejas krājumu. Kādā brīdī sapratu, ka vēl kādu laiku nevarēšu tikt galā, bet man pietrūka radošas izpausmes. Bija izsludināts Kurzemes prozas lasījumu konkurss, un es nodomāju – okej, lai tā dzeja pastāv, es drusku atpūtīšos. Uzrakstīju savu pirmo stāstu, mani uzaicināja, un es diezgan veiksmīgi tur piedalījos. Nākamajā gadā atkal piedalījos, tad jau rakstīju ko garāku, pieteicos meistardarbnīcām. Jauno autoru seminārā arī mani labi norecenzēja, un tā es pamazām gāju uz priekšu.

Latvijas Literatūras gada balvai tagad nominēts astoņu stāstu krājums Gaismā. Viens no šā nosaukuma skaidrojumiem – šie stāsti ieceļ gaismā to, par ko nav pieņemts runāt. Pedofilija, transpersonas, vardarbība pret sievieti, bērnu nežēlība.
Man nesen jaukā kompānijā uzdeva jautājumu – kāpēc tu raksti tik briesmīgas lietas? Tā bija sieviešu kompānija, un es viņām teicu: jūs katra zināt kādu, tuvāku vai tālāku paziņu lokā, kurš ir izdarījis pašnāvību; jūs pazīstat kādu, kurš traģiski gājis bojā; jūsu paziņu lokā noteikti ir kāda, kas ir izvarota, pat ja jūs to nezināt. Jūs katra zināt! Mūsu dzīvē tas ir! Kāpēc man jāizliekas, ka tā nav? Pēc tam meitenes atvērās, un atklājās, cik daudz ciešanu ir bijis tepat – viņu vidū, un viņas pašas slēpj to no sevis. Kāpēc?

Kur jūs noskatāt stāstu sižetus?
Visur. Es vēl vakar brīdināju cilvēkus, ka ar mani nevajadzētu pārāk atklāti runāt. 

Vakar – tas ir LALIGABA prozas lasījumos? 
Nē, pēc tam sanāca tāda pasēdēšana. Sākumā it kā ar meitu, bet tad nāca klāt vēl un vēl, apauga ar pazīstamiem cilvēkiem, kuri arī ir bijuši lasījumos. Interesantas iepazīšanās. Vispār – jebkas ir interesanti, sarunājoties visu laiku mēģini paturēt prātā gan frāzītes, gan sižeta līnijas. Prozas lasījumos man ļoti patika Laimas Kotas stāsts par rakstnieci, kura lido lidmašīnā, tur visādas situācijas… Un viņa tik to sarkano diedziņu velk, ka par to viņa var rakstīt un par to! Es zinu, kā tas ir. Un nevari pierakstīt sarunas laikā, tas cilvēks taču vairs ar tevi nerunās. Bet man vajag, lai runā! 

Varat atklāt kāda stāsta sižeta idejas dzimšanu?
Tagad es varu kārtīgi izstāstīt par Jūrnieku, par stāstu Aiziet jūriņā (stāsts par transpersonu, kas padomju laika noklusējumā īsti neizprot savu atšķirīgumu – red.). Man piezvanīja draudzene no tālākiem laukiem un teica: Jana, man noteikti tev ir jāizstāsta, tu uzrakstīsi stāstu. Stāstu uzrakstīju pēc diviem gadiem, bet pamatnotikumi ir ļoti autentiski – ka Jūrnieks ir dzīvojis vientuļi, ka viņam bijusi kopēja, ka viņš vēlāk atrasts miris, ka kopēja un vēl viena sieviete ir kāpušas iekšā pa logu, nesušas viņu ārā un vedušas. Protams, viņu sarunas es nevarēju zināt, par kaķi es nevarēju zināt. Izrādījās – bijis suns. Man bija tikšanās Ziemupē ar cilvēkiem, kuri grāmatu bija izlasījuši, un viņi atpazina, ka tas ir par viņu Jūrnieku. Tikos ar šīm divām sievietēm – feldšeri un kopēju, kas toreiz bija klāt. Un kādas tur lietas nāca ārā! Nezināju, ka tā kleita, ko mirušajam uzvilka, patiešām bija vienas no viņām mātes kleita.

Jūs uzminējāt? 
Es neminēju. Es rakstīju savu stāstu. Ierados Ziemupē tāda ezīga, teicu, ka tas ir mans stāsts, mans Jūrnieks. Domāju, ka vārdu esmu nomainījusi, jo man likās, ka paziņa bija par Kapteini stāstījusi. Izrādās – visu biju saputrojusi, viņš patiešām bijis iesaukts par Jūrnieku. Un cik daudz izrādījās lietu, kas tieši tā arī notikušas! Viena braukusi ar mašīnu, otra – ar velosipēdu. Vārds! Es Jūrniekam iedevu vārdu Biruta, izrādās – viena no sievietēm ir Biruta. Sēdēju, man drebuļi gāja pa kauliem. Tādas lietas, ko domāju, ka pati esmu tur ielikusi, pati izdomājusi.

Jums tie ir drebuļi, bet kāda bija lasītāju reakcija? Kad tik lokālu, tik noklusētu notikumu rakstnieks izceļ gaismā? 
Nezinu, kā viņām ir, bet, tiekoties ar mani, sievietes teica, ka viss paticis. Mums saruna nebija tikai par Jūrnieku, bet tas, protams, bija centrālais notikums. Jo tas ir viņu Jūrnieks. Bet daudz vaicāja arī par citiem stāstiem. Kādai bija paticis Tāds rudens, kurā ir četru paaudžu sievietes. Kādai bija paticis Lūdzu, lūdzu, lūdzu par brāļiem, kuri pēc traģiska notikuma bija katrs savu ceļu aizgājuši. Es ļoti labi tur jutos.

Kas patlaban top? Es pieņemu, ka turpināt rakstīt.
Es rakstīju visu to gadu, kamēr grāmata bija izdevniecībā: no pagājušā gada janvāra līdz decembrim, kad iznāca Gaismā. Man jau daudz ir sarakstīts tam, ko domājos par otro grāmatu esam. Ir pagājuši četri mēneši kopš Gaismā iznākšanas, šo laiku rakstījusi neesmu nemaz. Reizēm man galvā ir idejas, tās uzmetu. Esmu ļoti nogurusi no tā, kas patlaban notiek, lielākā daļa [uzmanības] ir ļoti negaidīta. Reizēm man piezvana un apsveic – nu tev ir nominācija, tu savu mērķi esi sasniegusi! Man nav bijis tāda mērķa. Mans mērķis bija izdot grāmatu un redzēt, ka to lasa. Tas bija īsts, reāls mērķis, uz ko es tiecos, lai atkal rakstītu un izdotu grāmatu, kuru lasa. Man cita mērķa nav bijis. Protams, tas ir patīkami, bet man ne prātā nenāca, cik tas ir grūti. 

Tas no jums daudz prasa? 
Jā. Man tas prasa daudz spēka, un nesanāk laika rakstīšanai.

5  dzejas fragmenti, kas Janai ir ikdienas lietošanā

Kādi smaržīgi vakari ar zālēm līdz jostai, paej
no manis, likteni, nostāk, es gribu saskatīt kādu 
seju, kas starodama pār bezizeju, bet tāda migla,
kā suņi drāžas, manu alku vilki pļavā svin kāzas,
un es eju viņiem vainagus pīt, un seja lūdzas
kaut atskatīties…
Velga Krile

Es visas tavas vienaldzības krāšu.
Līdz pēdējai – to pašu sīkāko.
Es domāšu, ka es par tevi nedomāšu,
Es visu laiku domāšu par to.
Vizma Belševica

Neesiet tik pārmērīgi lieli,
Ļaujiet vismaz man būt mazam,
Ļaujiet man spēlēties ar savu kāju īkšķiem!
(..) Es jums galvoju, ka tas ir sabiedriski ļoti nozīmīgi.
Imants Ziedonis 

…Sāpes?
Tas ir tad, kad es dodu
tev sevi visu,
bet tu
nogriez tikai
gabaliņu…
Agita Draguna

Ārpus zemes, ārpus bezgalīgā
Es gribēju saskatīt debesis, elli.
Kāda svinīga balss man teica:
«Debesis un elle ir tevī.»
Omars Haijams, Andreja Kurcija atdzejojumā

CV

Dzimusi 1963. gadā 
1985-1992. Audzinātāja un vadītāja Embūtes bērnudārzā 
1992-1998. Liepājas rajona Embūtes pagasta bibliotēkas vadītāja
Kopš 1998. gada bērnudārza Margrietiņa vadītāja Liepājā
Dzeju raksta kopš 90. gadu vidus, prozu – kopš 2011. gada rudens
Dzejas krājums Dzirdēt noklusēto (2002), stāstu krājums Gaismā (2016)
2014. un 2015. gadā Kurzemes prozas lasījumos saņēmusi galvenās balvas
2014. gadā prozas lasījumos Rīgā – alternatīvās žūrijas balva par labāko jaunā autora stāstu
2015. gada prozas lasījumos stāsts Aiziet jūriņā! ieguva vienu no divām galvenajām balvām
2016. gada prozas lasījumos stāsts Parāds ieguva alternatīvās žūrijas balvu.
Piedalās dziesminieku kustībā, Liepājas literārās vides veidošanā

Ir iesaka

Posted on aprīlis 12, 2017 by - Kalendārs

Kultūras un izklaides notikumi


13. aprīlis. BALETS. GIORDANO DANCE CHICAGO RĪGAS KONGRESU NAMĀ. Čikāgas dejas kompānijas «firmas zīme» ir džeza deja, tās priekšnesumi apbur ar spēcīgu dinamiku, trupa bauda kritiķu un skatītāju uzslavas. Rīgā būs skatāmi vairāki viencēlieni. Viesizrādes notiek Starptautiskā Baltijas baleta festivāla ietvaros. Biļetes cena 10-25 €. Bilesuserviss.lv

13. aprīlis. KONCERTS. LNSO KAMERMŪZIKA. ELEKTRONISKAIS MINIMĀLISMS LIELAJĀ ĢILDĒ. Mārča Auziņa, Kārļa Lāča un Raimonda Tigula jaundarbi, arī Filipa Glāsa, Stīva Reiha un Jāna Rētsa skaņdarbi. Piedalās vijolnieki Ilze Kirsanova un Raimonds Melderis, altiste Liene Beitāne, čellists Ainārs Paukšēns, ģitāristi Mārcis Auziņš un Jānis Ruņģis, hangu spēlēs Raimonds Tiguls. Biļetes cena 10-15 €. Bilesuparadize.lv

13. aprīlis. IZRĀDE. BŪT NACIONĀLISTAM DIRTY DEAL TEATRO. Patiess stāsts par pieaugšanu, jaunības ideālu un pārliecību rašanos un transformēšanos. Izrādes pamatā dramaturga Matīsa Gricmaņa pieredze, nonākot darbā Saeimā par palīgu pazīstamam nacionālistu deputātam. Režisors Valters Sīlis. Biļetes cena 12 €. Bilesuparadize.lv

14. aprīlis. KONCERTS. BAHS UN VASKS LIELAJĀ PIEKTDIENĀ RĪGAS DOMĀ. Līdzās koriem un korāļiem no Baha pasijām skanēs Pētera Vaska mūzika – no klusinātas apceres Mātes Terēzes vārsmās līdz mierpilnai lūgšanai un augšāmcelšanās gavilēm viņa jaunākajos opusos. Kopā ar Radio kori muzicēs Sinfonietta Rīga un ērģelniece Ilze Reine. Diriģents Sigvards Kļava. Biļetes cena 15 €. Bilesuparadize.lv

Jaunākās grāmatas

Posted on aprīlis 12, 2017 by - Grāmatas

NULL


ROMĀNS. SOFI OKSANENA. NORMA. IZDEVNIECĪBA ZVAIGZNE ABC. Maģiska ģimenes drāma, kur no mātes un meitas attiecību stāsta izšķiļas krimināla sižeta līnija, kas vēlāk rosina pārdomas par sievietes lomu sabiedrībā, par vērtībām un to, vai cilvēki gatavi kāpt pāri citiem un sev. Pieejama e-grāmata. Apgāda cena 13,99 €.

ROMĀNS. MARSELS PRUSTS. GERMANTU LOKĀ. IZDEVNIECĪBA JUMAVA. Trešā grāmata ciklā Zudušo laiku meklējot. Rakstnieks atceras 20. gadsimta mijas salonos «zaudēto» laiku, attiecības ar aristokrātiskajām ģimenēm. Romānā apvienoti augstākās sabiedrības dzīves fakti, lai izsecinātu sabiedrības, valodas un kaislību likumus. Apgāda cena 18,20 €.

ATMIŅAS. ĢIRTS VALDIS KRISTOVSKIS. IELAUZTIES NATO. IZDEVNIECĪBA LAUKU AVĪZE. Atskats uz Latvijas veikumu aizsardzības un ārlietu jomā, lai panāktu Latvijas iestāšanos NATO 2004. gadā. Autora liecība par cilvēkiem, kas ar pašaizliedzīgu darbu sekmējuši vienu no mūsdienu valsts svarīgākajiem notikumiem. Apgāda cena 12,75 €.

Kinojaunumi

Posted on aprīlis 12, 2017 by - Kino

NULL


ooo Zoodārza uzrauga sieva / Zookeepers Wife. Jaunzēlandiešu režisore Nikija Karo filmā ir pārvērtusi rakstnieces Diānas Akermanes biogrāfisko romānu par poļu zoodārza darbiniekiem Žabinsku pāri, kuri Otrā pasaules kara laikā no Varšavas geto glāba ebrejus. Taču tiem, kam atmiņā ir režisores izcilā, mitoloģisko motīvu caurvītā pieaugšanas drāma Whale Rider (2002), šīs filmas stāstījuma veids drīzāk nesīs vilšanos. Lai arī aizkustinoša, filmai trūkst iedziļināšanās tēlos un spējas stāstu vēstīt «pustoņos», liekot skatītājam pašam domāt, nevis tikai piegādājot gatavus apgalvojumus. No 14. aprīļa.

oo Bēbis boss / The Boss Baby. Pārak daudz kas šajā animācijas pseidokomēdijā «neklapē» – stāsts par pieaugušā prātu zīdaiņa ķermenī, humora vienveidība un līdz absurdam pārfantazētais sižets atstāj ne tikai sāju pēcgaršu, bet arī atskārsmi par sliktu gaumi. Turklāt bērnu publikai vairāk par sintētisku estētiku un pāris primitīviem jokiem šajā filmā nav – stāsts domāts pieaugušajiem. No 14. aprīļa.

Ātrs un bez žēlastības 8 / Fast and Furious 8. Vairāk nekā 16 gadus kinoekrānus apdzīvojošā spraigā sižeta un spožo vāģu filmu franšīze ar iepriekšējiem trim darbiem ir piedzīvojusi augšāmcelšanos. Fokusēšanās uz izklaidēšanu, nevis neīstenotām stāstniecības ambīcijām ir bijis ieguvums – ārvalstu prese apgalvo, ka arī šī (nu jau 8.) filma ir izdevies izklaides kino. Neesmu redzējusi. No 14. aprīļa.

Divi vakari ar Hičkoku. Alfrēda Hičkoka pazīstamākās filmas – 1954. gada Logs uz sētu (Rear Window) un 1963. gada Putni (The Birds) – uz lielā ekrāna ar Ditas Rietumas, Dairas Āboliņas un Viktora Freiberga ievadlekcijām. 20. aprīlī skatāmā Logs uz sētu (ar Greisu Kelliju un Džeimsu Stjuartu) ir izcils trilleris un smalka alegorija par kino skatīšanos kā vuārismu, savukārt 21. aprīlī – laikmetam unikāla un inovatīva «šausmu» drāma Putni. Splendid Palace 20. un 21. aprīlī plkst. 19.

Vecuma tālredzība

Posted on aprīlis 12, 2017 by - Grāmata

NULL

Jāņa Rokpeļņa Muzejs – īsti netapis romāns

To, ka Jānis Rokpelnis raksta romānu par nostrādāto laiku Latvijas Nacionālajā – tolaik LPSR Mākslas – muzejā, daudzi zināja. Autors par to gari izrunājās savas 70. jubilejas intervijās pirms diviem gadiem. Laikam jau vēsturisko romānu sērija mani ir izlutinājusi, jo es gaidīju, ka rokās iegulsies kārtīgs sējums. Tā vietā gaumīgi pelēka, tomēr dzejas krājuma izmēra brošūra. Muzejs.  

Romāna intriga šajās 86 lappusēs ir. Muzeja eksperts nomokās ar kādas gleznas autora identificēšanu, līdz piedzīvojumiem pilnais izpētes darbs pamazām atklāj Latvijas vēstures pēdīgo gadsimtu. No pirmās Latvijas valsts jaunas dzīves celšanas alkām, Otrā pasaules kara pārdzīvojumiem līdz mākslinieku iznīcinošam neiederīgumam jaunās ideoloģijas uzvaras gājienā. Romānā ir arī mūsdienas, 21. gadsimta Latvijas realitāte – emigrācija. Svešums reizēm atraisa arī asiņu piederību un atmiņu, kas spēj radīt jaunus mākslas darbus ar neiepazītu spēku. 

Taču šī vērienīgā romāna intriga nepilnajās simt lappusēs nepaspēj attīstīties, autors to izklāsta kā kādu ieceres pieteikumu, notikumu atrisinājuma straujums grāmatas pēdējās lappusēs gandrīz vai biedē. 

Romāns Muzejs sastāv it kā no divām dažādām laika skaitīšanām. Cik ātri notikumi risinās tuvāk mūsdienām! Tie ir kā piezīmes, sociālo tīklu neobligāta ziņa, kas neatstāj pēdas cilvēka apziņā. Un tad tā filozofisku vispārinājumu piesātinātā vienmuļība un mūžīgā atkārtošanās, ar kādu grāmatas pirmajā daļā aprakstīta pagājušā gadsimta 80. gadu Mākslas muzeja dzīve.  

Atšķirīga ir arī katra laikmeta aprakstam izmantotā valoda, grāmatas sākumā teikuma, rindkopas ietilpība burtiski pretendē uz dzeju. Romāna otrajā lappusē galvenais varonis apraksta rekonstruējamā Nacionālā Mākslas muzeja būvbedri ar mākslas klasikas reprodukcijām apspraudīto žogu. «Ar vecuma tālredzību sirgstošām acīm Igors paraugās pāri bilžainajām plāksnēm.» Nu jau arī es zinu, ka noteiktā vecumā tāda kaite piemeklē, taču kaut kas no «vecuma tālredzības» ir arī romāna struktūrā. Senākie notikumi atstājuši spilgtas pēdas, tie nav tikai vietu vai personu nosaukumi, bet arī valodas pērles un sarunās vai iekšējos monologos nopulēti prātojumi. «Ar māksliniekiem dropēt ir visomulīgāk. Ja gadās kāds hepenings, tas ir patiesi skunstniecisks, nevis neķītri prasts. Viņi pat zem lieliem grādiem nekļūst kašķīgi, nekārto senus rēķinus, nespļauj piķi un zēveli. Lūk, dzerstiņos pie literātiem, kur pāris reižu (un pietiek!) ir pabijis Igors, visas minētās īpašības plaukst kupliem ziediem.» (34. lpp.)

Lai arī romāna ievadā Jānis Rokpelnis apgalvo, ka romāns nav ne dokumentāls, ne autobiogrāfisks un varoņi ir izdomāti, intervijās pēc grāmatas iznākšanas autors neslēpj, ka pa druskai viņa paša ir gan Igora, gan otra spilgta romāna personāža Viktora tēlos. Sākot ar ģērbšanās stila aprakstu, Viktors vien ir ko vērts, atļaušos citēt: «Nekopti mati, zināms, gandrīz līdz pleciem, mugurā garspalvains, indīgi zaļš kazas svīteris, pirkts Zakopanē, Polijas Tatros. Kreisās rokas vizuālo neatkārtojamību ietekmē milzīga vara aproce, kam uztupināts prāvs dzintara gabals.» Turpinot ar lasītās literatūras sarakstu, kur Džoisa Uliss mijas ar nez kur sadabūtu Playboy, te ir pazīstamu mākslinieku vārdi – Valdis Kalnroze, Jānis Pauļuks, leģendārā muzejniece Mērija Grīnberga; tiek sauktas arī īpašās vietas – Dieva auss, Putnu dārzs, Skapis; un šie vārdi paaudzei piederīgajiem ir ne mazāk jēgas ziņā ietilpīgi kā Rokpeļņa valodā kodētā daudznozīmība. Tā ir vide, kura, kā Jānis Rokpelnis intervijās uzsvēris, bija nevis pretpadomju, bet – nepadomju. 

Un tieši šīs atmiņas es sauktu par tā īsti netapušā romāna vērtīgāko daļu. Rokpelnis ir aprakstījis attiecības starp cilvēkiem, un to spēj tikai aculiecinieks, kurš izprot laikmeta kontekstu. Mana pašas atmiņa ir lieciniece tam, ka tieši sociālā hierarhija ir tā, ko atmiņa pār bortu pārmet pirmo, ilgāk aizķeras lietu atmiņa, smaržas, spilgtas notikumu epizodes. Romāna norises laiks it kā sakrīt ar manas bērnības gadiem, sovjetisko nejēdzību atceros tīri labi, taču jau šobrīd man grūti noticēt, ka tā patiešām bija tik visaptveroša, bezizejas sajūta totāla, vienlaikus katrs mēģinājums būt citādam – tik izmisīgs, ģeniāls un spilgts. 

Vēsturisko romānu sērija Mēs. Latvija, XX gadsimts ir atraisījusi sarunas par neseno pagātni, vienlaikus arī saasinot uzmanību uz to, ka tāda vienota stāsta jau nav, ir neskaitāmi segmenti, kas savstarpēji var sakrist tikai sadures vietās. Atmiņas, ko Jānis Rokpelnis aprakstījis, attiecas uz mākslai pietuvināto vidi, tā ir skaitliski neliela cilvēku kompānija – varbūt desmiti, varbūt simti. Taču, līdzīgi kā Valentīnas Freimanes Ardievu, Atlantīda! atklāja mums pirmskara ebreju Rīgu, portālā Arterritory.com publicētās Andreja Ļevkina atmiņas – 90. gadu krievu Rīgu, arī Rokpeļņa stāstam ir muzejiska vērtība.

Lietusmežu līdumnieki

Posted on aprīlis 12, 2017 by - Afiša

Gaidot pastardienu un labāku dzīvi – filma par latviešiem Brazīlijā 

Izklausās gandrīz vai sirreāli – ciems ar skanīgi latvisko nosaukumu Vārpa atrodas Brazīlijas dienvidos, aptuveni 500 km attālumā no visblīvāk apdzīvotās metropoles dienvidu puslodē – Sanpaulu. Miestā, ko 1922. gadā dibināja latviešu baptistu ieceļotāji un 1936. un 1937. gadā vairākos turpinājumos aprakstījis rakstnieks Jūlijs Lācis, joprojām mīt ap 400 iedzīvotāju. No tiem vairāk nekā trešdaļa ir latvieši; tieši par šo nelielo komūnu ir tapusi vēsturnieces Brigitas Tamužas, antropoloģes Mariannas Auliciems un producenta Bruno Aščuka filma Vārpa – apsolītā zeme. 

Tā veidota tradicionālā dokumentālo filmu formātā, kad arhīvu materiāli mijas ar intervijām un aizkadra stāstījumu. Visi intervētie vārpieši ir cienījamā vecumā – Brazīlijā nokļuvuši kā bērni 20. gadu sākumā vai tur piedzimuši. No viņu mutēm plūst nedzirdēta latviešu valoda – daudz vecvārdu, un runā ieskanas dzīvelīgs portugāļu valodas akcents. Filmā runu ir daudz, tālab pusotras stundas garais dokumentālais darbs brīžam sajūtu ziņā atgādina bērna ciemošanos pie gādīgas vecmāmuļas, kura aizrautīgi stāsta par pagātnes notikumiem, pāršķirot arvien jaunas lapas ģimenes albumā, tikmēr bērns mēreni garlaikojas. 

Taču stāstītais ir vērtīgs, un ir būtiski nodalīt, ka filmā šo devu vienmulības un monotonijas dod nevis intervēto varoņu teiktais, bet gan vēstījuma kinematogrāfiskais izklāsts. Taču filmas Vārpa – apsolītā zeme svarīgākais uzdevums ir stāsts. Un filmas veidotāju apkopotie Brazīlijas latviešu stāsti paradoksālā kārtā – gandrīz gadsimtu vēlāk – ir ļoti iederīgi mūsdienu kontekstā, kad migrācija ir daudzu diskusiju dienaskārtībā.

Pastardienas gaidītāji

Filma ir tapusi trīs Brazīlijas ekspedīciju laikā, un, kā saka Brigita Tamuža, ar safilmēto materiālu pietiek, lai uztaisītu vairākas filmas. Taču komandas plānos tas neietilpst, drīzāk materiāls tiks sadalīts vairākās epizodēs, kas būs skatāmas muzejā Latvieši pasaulē. 

Tamuža šīs latviešu komūnas vēsturi un izceļošanu uz Brazīliju pēta jau gandrīz 20 gadus un tur pabijusi septiņas reizes. Ar Vārpu vēlējusies palūkoties uz 20. gadsimta sākuma latviešu izceļošanu dziļāk, nekā virspusējā informācija to ļauj. Un filmā izgaismojas patiesi dažādi tās iemesli – sākot ar grūtībām dzīvot pēckara trūkumā un beidzot ar reliģisko fanātismu, ko Tamuža precīzi nodēvē par mūsdienās neaptveramu. Daži izbraukuši baptistu atmodas laikā saklausīto pravietojumu dēļ, ticot, ka tuvojas pastardiena, un tikai Brazīlijas lietusmežos mītošie ļaudis spēs izpelnīties Dieva žēlastību… Citi ir vienkārši sekojuši pārējiem, pakļāvušies garīgajiem līderiem.

Iedomāties viņu vietā

Tieši atšķirīgie, bet katram aizceļojušajam personiski būtiskie iemesli, kas pagājušā gadsimta 20. gados mudināja vairākus tūkstošus Latvijas iedzīvotāju braukt pāri puspasaulei, lai līstu līdumus Brazīlijas lietusmežos un tur iekārtotu Latvijas koloniju, ir vērtīga viela pārdomām. Lai arī filmu iespējams uzlūkot dažādi un to var uztvert arī kā vienkāršu antropoloģisku vēstījumu par svešumā aizceļojušu paaudzi, Vārpa – apsolītā zeme tomēr paveic ārkārtīgi būtisku uzdevumu – tā migrantus ataino cilvēcīgi un cieņpilni. 

Ir viegli sirsnīgo latviešu kungu un kundžu vietā iedomāties gan tautiešus, kas šobrīd dzīvo (mācās, strādā…) ārzemēs, gan, piemēram, dažādu tautību cilvēkus , kas mājas spiesti pamest kara dēļ. Viņu vēstījumi, iemūžināti pēc laika, visticamāk, izklausītos ļoti līdzīgi, jo ar filmā redzamajiem tos vieno vēlme dzīvot pēc iespējas pilnasinīgāk.

Vārpa – apsolītā zeme. Kinoteātrī K.Suns no 14. aprīļa.

Noras mīkla

Posted on aprīlis 12, 2017 by - Recenzija

JRT izrādi bauda skatīties – psiholoģiskas peripetijas un lieliski aktierdarbi

Norvēģu dramaturga Henrika Ibsena lugu Leļļu nams parasti mēdz interpretēt divos veidos. Stāsts par Noru Helmeru, pār kuras ģimeni pārlaižas tumša ēna – draudi, ka vīrs uzzinās: viņa reiz pārkāpusi likumu, lai glābtu viņa dzīvību -, ir vai nu feministiska luga par sociālo nevienlīdzību, vai arī vispārcilvēcisks stāsts par to, ka katrs vispirms ir atbildīgs par sevi. Pēc Māras Ķimeles Jaunajā Rīgas teātrī iestudētās Noras noskatīšanās laiku pa laikam atgriežos pie šī hrestomātiskā dalījuma, mēģinot saprast, par ko šoreiz bija stāsts. 

Režisore ar lugu JRT strādā otro reizi: 2003. gadā tapa versija ar Baibu Broku galvenajā lomā, un toreiz feministiskais lasījums bija skaidrs. Šoreiz uz visiem jautājumiem atbildes atrast neizdodas, tomēr izrāde piedāvā šīs sezonas kontekstā gandrīz aizmirstas baudas: psiholoģiskas peripetijas, brīnišķīgus aktierdarbus un sarežģītu interpretāciju.

Noru iestudējumā spēlē Jana Čivžele, aktrise, kas JRT repertuārā lielākoties redzama otrā plāna lomās un ar šo darbu, manuprāt, paceļas jaunā profesionālā līmenī. Viņas Nora ne tikai aizkustina ar maigumu un sievišķību, bet arī patiesi šausmina. Šis nav stāsts par meiteni, kas viļas sapņos un spiesta pieaugt, bet drīzāk par pašapzinīgu, modernu sievieti, kuru vīrs spiež spēlēt bērnu. Varmācīgā neatbilstība starp varones raksturu un izturēšanos kļūst par iestudējuma problēmu.

Nora ir psiholoģiska kamerizrāde. Andris Freibergs teātra Mazo zāli iekārtojis askētiski (tikai daži funkcionāli nepieciešami priekšmeti), Jana Čivžele – viņa ir arī izrādes kostīmu māksliniece – varoņus ietērpusi modernās, lieki «nerunājošās» drēbēs, un Ķimeles izrāde šoreiz, manuprāt, nav ne sociāls vēstījums, ne arī pārspriedums par arhetipiskām dzimumu attiecībām, bet gan stāsts par atsevišķiem cilvēkiem, konkrētām attiecībām. Dzimums nav problēma – laikmetīgi, normāli cilvēki, kurus nenomāc psihes dzīlēs slēpti dēmoni vai sociāli rāmji, bet gan finanses un veselība, ir gan Kaspara Znotiņa doktors Ranks, gan Ivetas Poles atveidotā Kristīne Linne un Edgara Samīša (otrā sastāvā Andis Strods) advokāts Krogstā. Iestudējums pat ticis vaļā no lugas melodramatiskajiem asniem, ļaujot, piemēram, elegantā bikškostīmā tērptajai Noras bērnības draudzenei Kristīnei iekļaušanos darba tirgū saskatīt kā lietišķu nepieciešamību, nevis sociālu pazemojumu (Ibsena lugā varoņi tomēr ir 19. gs. cilvēki, un darbs sievietei ir norāde uz to, ka dzīvē kaut kas sagājis šķērsām). Arī Kristīnes un Noru šantažējošā advokāta Krogstā laime šoreiz tiek būvēta bez ārišķīgiem emociju izvirdumiem. Varbūt tieši šis kontrasts Mārai Ķimelei ir bijis vajadzīgs: skaudru, dzīves pieredzes nobriedinātu un otra pretrunas reāli redzēt spējīgu cilvēku izlēmīgums pretstatā Helmeru ģimenes pārcukurotajai ikdienai šķiet stabilāks attiecību pamats.

Vienīgais izrādes trūkums ir tas, ka neizdodas saprast – kāpēc Helmeru pāris ir kopā? Šīs Noras pasaulē sieviete pati spēj sevi nodrošināt, Norai vīrs kā finansiāls vai sociāls drošības garants nav vajadzīgs. Viņiem nav bērnu. Bet galvenais – doktora Ranka iemīlēšanās Norā nepārprotami nav vienpusēja. Znotiņa Ranks ir brīnišķīgi skaista loma: klusināta, līdz mikroniansēm piesātināta. Tas ir poētisks, ļoti silts, pat ja drusku ironisks mīlestības tēls, un Čivželes varone tam pilnībā atsaucas. Kad Nora vēlāk saka Rankam – viņam nevajadzēja atzīties mīlestībā -, tas nav apgrūtinājuma vai neērtības dēļ; tā ir lietišķa fakta konstatācija, jo abi jūt viens otru, pirms tas ienācis istabā, nepārtraukti sarunājas ar skatieniem, būtībā – eksistē paši savā pasaulē, kurā nevienam citam nav atļauts ieiet. Saprašanās ir absolūta, un ne jau Ranka neizbēgamās nāves dēļ Nora neaiziet no ģimenes. Vīru viņa nemīl, emocionāli jau sen ir prom, ar vai bez fiziski iespējamas kopdzīves ar citu vīrieti. Tāpēc jautājums, kāpēc viņa tā mokās kopdzīvē, ir būtisks, noslēpumains un šajā iestudējumā, domāju, īsti arī neatrisināts.

Vienīgais, kas nāk prātā – Nora par vīru zina ko tādu, ko mēs, skatītāji, nezinām, ko tādu, kas liek viņai bailēs sastingt un kā neizbēgamu pieņemt faktu, ka mazputniņam (izrāde īpaši uzsver deminutīvu un mīļvārdiņu tirādes, spiežot ieraudzīt tajās vāji maskētas varas spēles un agresiju) nav atļauta ne vismazākā patstāvīgā doma vai rīcība. Tā būtu interesanta interpretācija – Nora kā vardarbības upuris, tikai izrādē tas īsti neizspēlējas. Tiesa, režisore Helmeru redz iznīcinoši groteskā gaismā: viņš ir narciss, bailīgs birokrāts, kas apveltīts ar hipertrofētu pašapziņu. Bet Ivars Krasts viņu tomēr spēlē ar tik jauku ironiju, ka Helmerā, pat gribot, nelieti nav iespējams ieraudzīt; tikai muļķi un komisku personāžu. Un pateikt, par ko šoreiz ir Māras Ķimeles Nora, man tā arī neizdodas. Bet domāt un minēt ir tik aizraujoši, ka izrādi iespējams ieteikt vissiltākajiem vārdiem.

oooo

Nora. Nākamās izrādes 29. un 30. aprīlī. Biļetes izpārdotas līdz jūnija vidum.

Zinātnes diplomāts

Posted on aprīlis 12, 2017 by - Intervija

Latvija ir uzņemta NATO un ES, nu tai jākļūst par Eiropas Kodolpētniecības centra dalībvalsti. Tā ir zinātnisko organizāciju virsotne, saka profesors Toms Torims, pirmais šī centra zinātniskais darbinieks no Latvijas

Ar milzīgu aizrautību un vieglumu stāstot par darbu Eiropas Kodolpētniecības centrā (CERN), Toms Torims vairākas reizes uzsver, ka tajā nekad nav veikts neviens pētījums militāriem mērķiem. Centra zinātnieki nodarbojas ar daļiņu fizikas pētījumiem, izgudroja internetu, atklāja Higsa bozonu, un tur izbūvēts pasaulē lielākais mikroskops jeb hadronu paātrinātājs 27 kilometru garumā. 16 000 zinātnieku no 60 pasaules valstīm pētniecības centrā, kas atrodas uz Šveices un Francijas robežas, ar savu ikdienas darbu pierāda, ka zinātniekiem nav nekā neiespējama. Tāpēc Toms Torims, kļuvis par pilntiesīgu centra zinātnisko līdzstrādnieku, apņēmies gādāt, lai Latvija kļūtu par CERN dalībvalsti.

Jūs nodarbojoties ar zinātnisko diplomātiju. Ko tas nozīmē?
Tehniskajās zinātnēs Latvija nav Eiropas un pasaules līmeņa valsts. Mums ir vairākas mazas ekselences saliņas, bet kopējais zinātnes līmenis, kas saistīts ar inovācijām un tehnoloģiju pārnesi, varētu būt labāks. Vajadzētu kaut ko darīt lietas labā. Piemēram, piedalīties tādā organizācijā kā CERN. Izdzirdot vārdu «kodolpētniecība», daudzi domā, ka tur ir atomreaktors. Nekā tamlīdzīga! 

CERN darbībā kopš dibināšanas 1954. gadā ir divi pamatprincipi: visi pētījumi ir nemilitāri un publiski pieejami. To var just, ieejot pat centra kafejnīcā. Zinātnieki apjautājas cits citam par ģimeni, bērniem un tad gatavi spīdošām acīm runāt par saviem atklājumiem. Taču, lai tiem piekļūtu, Latvijai jākļūst par CERN dalībvalsti. Tā ir nākotnes vīzija, ko atbalsta Rīgas Tehniskā universitāte, Izglītības un zinātnes, arī Ārlietu ministrija. 

Tā kā šobrīd esmu vienīgais latviešu zinātnieks CERN, uz mani skatās kā uz Latvijas vēstnieku.

Kādi būtu ieguvumi, Latvijai kļūstot par CERN dalībvalsti?
Ieguvēji būtu Latvijas uzņēmēji, zinātnieki un studenti. Uzņēmēji tiktu klāt tām tehnoloģijām, kas radītas CERN. Piemēram, vai zinājāt, ka CERN radīta tehnoloģija, kā ar zemas enerģijas daļiņu paātrinātājiem noteikt gleznas vecumu, nesagraujot šo mākslas darbu? Luvras pagrabā viens tāds aparāts ir. Pieliek gleznu priekšā, un ierīce pasaka – gleznas krāsu sastāvā ir svins, varš, augu valsts elementi no Spānijas, tātad šīs gleznas vecums ir tāds un tāds. CERN ir arī citi brīnišķīgi atklājumi, piemēram, materiālu apstrādē. 

Mums taču ir tādi uzņēmumi kā apstrādes iekārtu ražotājs Sidrabe, kas nodarbojas ar nanopārklājumiem, Baltic Scientific Instruments, kas ražo detektorus un lāzertehnoloģijas, un desmitiem uzņēmumu, kas specializējas datu pārraidē. Ja šo uzņēmumu zinātniskie līdzstrādnieki tiek CERN laboratorijās, viņi tur var veikt savus industriālos pētījumus.

Otra lieta, ko vajadzētu zināt uzņēmējiem: CERN pusi sava gada budžeta, kas ir viens miljards eiro, iztērē pasūtījumos. Tam vajag ne tikai supermagnētus, bet arī pildspalvas un zīmuļus. Latvijā ražo brīnišķīgus krēslus. Kāpēc lai mēs neapgādātu visus CERN zinātniekus ar krēsliem? CERN pilntiesīgas dalībvalsts statusam būtu jāiemaksā 1,7 miljoni eiro, asociētās valsts statusam viens miljons, bet vismaz pusi šīs naudas mēs varētu dabūt atpakaļ pasūtījumos. Ticu, ka mūsu uzņēmumi būtu konkurētspējīgi, varētu uzvarēt konkursos. Ja uzņēmums kaut ko piegādā šāda kalibra zinātniskajam institūtam, tas ceļ prestižu citu pasūtītāju acīs.

Savukārt zinātniekiem tā ir iespēja spēlēt augstākajā līgā. Kļūst pieejamas laboratorijas, paveras iespējas strādāt starptautiskās grupās. Parasti zinātnieki nostrādā CERN divus trīs gadus, tad iegūtās zināšanas ved atpakaļ uz mājām. Dalībvalsts var sūtīt savus studentus uz CERN izstrādāt zinātniskos darbus, disertācijas.

Kāpēc CERN ir daudz izgudrojumu, par kuriem sabiedrība nezina?
Nevar teikt, ka vispār nezina. Mēs taču visi izmantojam internetu! Medicīnas jomā arī darbojas tehnoloģiju pārnese. Bet citās jomās tā tiešām nedarbojas. Tāpēc ka sabiedrībai nav informācijas par CERN darbību. Zinātnieki ir pašpietiekami. Viņi atklāj ko jaunu, un viņus maz interesē, vai cilvēki par to uzzina. Un arī uzņēmēji netic, ka zinātnieki var atrisināt viņu problēmas. Bet tagad CERN ir izveidota vesela tehnoloģiju pārneses grupa.

Esat teicis, ka CERN ieskatā Latvija varētu būt kodolpētniecības Baltijas reģiona centrs. Kāpēc?
Tāpēc ka mums ir zinātnieki, kas var nodarboties ar pasaules līmeņa pētniecību. Jā, Igaunijā ir vesels institūts, kas nodibināts tikai sadarbībai ar CERN un pēta daļiņu fiziku. Lietuva arī grib kļūt par CERN dalībvalsti, tāpēc Viļņas Universitātē veido daļiņu fizikas katedru. Lietuvas politiķi jau pieņēmuši lēmumu darīt visu vajadzīgo, lai iegūtu CERN asociētās valsts statusu. Bet CERN interesē ne tikai kodolfizika vai augstas enerģijas daļiņu fizika. CERN interesē zinātnes attīstība kopumā. Un Latvija zinātniski tehniskajā pētniecībā pilnīgi noteikti ir tikusi tālāk nekā Lietuva. Ar Igauniju labi konkurējam, viena otru papildinām. CERN tic, ka Latvija pētījumu organizēšanā varētu piesaistīt Lietuvu un Igauniju. Mēs ticam, ka varam to izdarīt.

Kas jāizdara, lai Latvija kļūtu par CERN dalībvalsti?
Trīs lietas. Pirmā – jābūt politiskajai gribai. Politiķiem jāpasaka: jā, mēs gribam, lai Latviju uzņem CERN! Visas valstis CERN neuzņem. Krievija nav šī centra dalībvalsts un nekad nebūs. Tāpat kā Baltkrievija. Jo centrs tomēr ir Rietumeiropas zinātniskā organizācija. Lai uzņemšanas procesu sāktu, premjeram jāuzraksta vēstījums CERN vadībai, ka Latvija vēlas iestāties. Tālāk CERN padome izsaka formālu uzaicinājumu. Tad CERN pārstāvji brauks uz Latviju un pārbaudīs divas lietas: vai te ir industrija, kas spējīga saražot vajadzīgās tehnoloģijas, un vai ir fizikas zinātne. 

Par industriju mums nav jāuztraucas, jo šeit ir pasaules līmeņa konkurētspējīgi uzņēmumi. Bet Latvijā faktiski nav augstas enerģijas daļiņu fizikas pētniecības. Kādreiz mācīja, ka daļiņu fizika saistīta ar atomu pētniecību. Mēs domājām, ka atoms ir mazākais, kas eksistē. 

Tagad esam pagājuši trīs soļus uz priekšu. Zinām, ka ir elektroni, protoni, kvarki un, izrādās, pat vēl mazāki «džekiņi». CERN lielais hadronu paātrinātājs, ar to saistītie eksperimenti un detektori būtībā ir milzu mikroskops mazāko daļiņu noķeršanai. Jo mazākas lietas gribam saskatīt, jo lielākas instalācijas vajag. Tāpēc CERN kopā ar daudzu valstu zinātniekiem apsver 100 kilometru gara tuneļa būvniecību. Saprotot, kādā veidā mazās daļiņas sadzīvo savā starpā, sapratīsim Visumu. CERN ir kodolpētniecības centrs, kas nodarbojas ar fiziku, fundamentālo daļiņu pētniecību, kam nav tieša sakara ar atomenerģiju.

Atgādinu, ka šajā centrā viena ģeniāla vai pustraka fiziķa ideju cenšas īstenot ap 20 inženieru. Bet mums ir arhitekti, inženieri, ražotāji, kas var uztaisīt pētījumiem vajadzīgo infrastruktūru. Inženierzinātnes mums ir labā līmenī.

Vai esat pārliecinājis, ka Latvijā nepieciešama daļiņu fizika?
Ir sarunas ar Izglītības ministriju par fizikas klastera veidošanu. Tajā būtu jāsadarbojas trim universitātēm: RTU, LU un RSU. To zinātniekiem kopā jāveido daļiņu fizikas pētniecība Latvijā. RTU atbalsta starpuniversitāšu augstas enerģijas daļiņu fizikas studiju programmas izveidošanu ar CERN aizgādniecību un tiešu pieeju CERN eksperimentiem un tehniskajam nodrošinājumam. Bet vajadzīga ne tikai studiju programma, bet jauns zinātnes virziens, kura pētnieki gatavi spēlēt augstākajā līgā. Vēlme un praktiski soļi šajā virzienā ir viens no nosacījumiem, lai mūs uzņemtu CERN.

Kāpēc sadarbībā ar CERN ir jāiziet ārpus vienas universitātes robežām?
Eiropas Kodolpētniecības centru neinteresē viena universitāte, pat Latvija tam par mazu. To interesē visas Baltijas valstis kopā. Šāds klasteris atbilst sadarbības principiem. RTU ir spēcīga tehniskā fizika, LU ir labi attīstīta fundamentālā fizika, un arī RSU ir, ko piedāvāt, – medicīniskā fizika. Tas viss jāsaliek kopā. Tāda ir CERN vīzija.

Vai taisnība, ka RTU ir vienīgā Austrumeiropas augstskola, kurai noslēgts sadarbības līgums ar CERN?
Parasti CERN līgumus slēdz ar valstīm, nevis augstskolām. RTU līgums ar CERN ir zinātniskās diplomātijas sasniegums. Mēs bijām īstajā vietā un laikā. RTU ir iesaistīta projektā, kurā piedalās 40 Lielbritānijas, Vācijas, Francijas un citi Eiropas lielākie zinātniskie institūti, kas nodarbojas ar daļiņu paātrinātāju fiziku un izstrādā tai nepieciešamās tehnoloģijas. Mums nav daļiņu paātrinājuma ekspertu, bet mēs zinām, kā uztaisīt ļoti labus pārklājumus un kādā veidā darbināma elektronika, lai varētu nodrošināt milzīgas iekārtas ar enerģiju. 

Projektā, kur aiz svītras palika vairāk nekā 300 institūtu, RTU iesaistīta trijās darba grupās. Pirmajā taisām enerģijas modulatoru, respektīvi, elektroniku, kas darbojas ar lielākām jaudām un ātrumiem. Tam pašam hadronu paātrinātājam rodas radiācija, kuras dēļ parastā elektronika nedarbojas. Mēs piedāvājam atgriezties pie veco, labo lampu elektronikas, kas strādā jebkādā vidē, un nodrošināt analogu vadības sistēmu. Šī ideja ir dzīvotspējīga, jo lampas strādā radioaktīvā vidē pie augsta magnētiskā starojuma. 

Otra lieta, pie kā strādā RTU speciālisti, ir hadronu paātrinātāja pārklājumi. Lai būtu supervadāmība, elektriskās pārvades sistēmas veido no ļoti reti sastopama metāla niobija un titāna sakausējuma, kas klāts ar tādu pārklājumu, kam ir vajadzīgās elektromehāniskās īpašības. Pārklājumam jābūt viendabīgam, plānam, precīzam. RTU ir lāzeriekārtas, ar kuru palīdzību šo pārklājumu var uzlabot. RTU ir pētījumi un tehnoloģiskie risinājumi, kas spēj nodrošināt, ka pārklājums ir viendabīgs, visur vienādā dziļumā. 

Trešā darba grupa, kurā strādā RTU, ir e-mācības. Mūsu augstskolas Tālmācības centrs apņēmies izveidot elektronisku platformu mācībām par daļiņu paātrinātajiem un tiem saistītajām tehnoloģijām. 

Kā daļiņu fizikas atklājumi var cilvēkiem palīdzēt?
Viena no jomām ir medicīna. Piemēram, CERN ir radīta hadronu jeb protonu terapija vēža ārstēšanai. Princips atklāts jau sen, Heidelbergā Vācijā ir slimnīca, kurā kopš 2011. gada izmanto šo jonu terapiju. Ja cilvēkam ir smadzeņu audzējs, to parasti ārstē ar ķīmijterapiju, kas ir destruktīvs process. Tāpat kā apstarošana ar rentgena stariem. Ļoti bieži starojuma dēļ tiek bojāti nervu centri, kas atbildīgi par runāšanu vai ēšanu. Hadronu terapija, ar augstu enerģiju izlādējot protonus, iznīcina ļaundabīgās šūnas konkrētā vietā. Tā iedarbojas tikai lokāli. Ir pozitronu emisijas tomogrāfija (PET), ar kuras palīdzību var precīzi pateikt, kur audzējs ir. Ar to varam izglābt dzīvību ļoti daudziem cilvēkiem.

Vēl viena interesanta lieta, kas saistīta ar CERN atklājumiem, – izrādās, ka, paātrinot neitronu, varam ražot elektrību, nepiesārņojot vidi. Šādā gadījumā var ražot elektrību, kā degvielu izmantojot toriju, kas pieejams gan Krievijā, gan Norvēģijā un citās valstīs, kurām ir kodolenerģijas ambīcijas. Šādi elektrības ražošanas iekārtu prototipi jau izstrādāti Eiropā, Ķīnā, Amerikā un Indijā, visur kā kodoldegvielu urāna vietā lietojot torija stieņus. Kā dabū gatavu to, ka veidojas kodolreakcija? Stieņu kopuma viducī ar daļiņu paātrinātāju iestaro neitronus. Tā kā netiek lietots urāns, tas netiek bagātināts un nevar saražot plutoniju, attiecīgi šo tehnoloģiju nekādi nevar pielietot militāriem mērķiem. Kas ir mūsdienu reaktori? 

Principā tos veidoja, lai varētu ražot atombumbas. Džeki paskatījās – ā, baigi daudz tvaiku! Varbūt pieliksim vienu turbīnu klāt un saražosim elektrību? Šo militāro tehnoloģiju elektrības ražošanā izmanto joprojām. Bet ar toriju nevar ražot atomieročus. Tātad šādus reaktorus varam piedāvāt jebkurai valstij, jo ar šādiem reaktoriem neko sliktu nevar izdarīt. Otrs svarīgs aspekts: šādas neitronu elektrostacijas nekad neizraisīs tādu kodolkatastrofu, kāda bija Fukušimas atomelektrostacijā 2011. gadā. Vēl viens ieguvums – ar šādu metodi var pārstrādāt kodolatkritumus. Ar atkritumiem esam piegānījuši visu pasauli. Šādā veidā varam to sadalīšanās ātrumu samazināt no 100 000 līdz 500 gadiem.

Kā jūs CERN varat īstenot savas zinātniskās ambīcijas?
Tagad man atkal šķiet, ka esmu students. Man ir jāmācās, jo centrā arī manā mašīnbūves tehnoloģiju jomā ir daudz lietu, kas jāapgūst. Esmu iekļuvis reālā klondaikā. Redzu lietas, par ko esmu studentiem stāstījis, bet pirms darba CERN nekad nebiju redzējis. Piemēram, elektronu staru metināšanu, vakuuma formēšanas iekārtas. Bet mans urdošais zinātnieka gars saistīts arī ar to, ko dara mani studenti. Piemēram, viens no maniem studentiem brauks uz CERN vasaras skolu – ceru viņu iesaistīt pētījumos par mehāniskās apstrādes metožu uzlabošanu. 

Šis tehnoloģijas virziens mani interesē. CERN runā par 100 kilometru gara tuneļa izveidošanu zem zemes – vēl lielāku mikroskopu par hadronu paātrinātāju. Tiek spriests, kā to uzbūvēt, fantastiskas lietas! Bet neviens nerunā par remontu. 100 kilometru garam tunelim noteikti vajadzīgs monitorings un remonts. Bet cilvēki nevar noskraidīt gar 100 kilometru garu tuneli, lai to remontētu. Jārēķinās arī ar magnētisko lauku un radiāciju. Es strādāju pie tā, lai šim nākotnes un arī esošajam tunelim varētu piedāvāt lāzeruzkausēšanu. 

Lāzeruzkausēšanas tehnoloģija ir unikāla, jo ar tās palīdzību var uzkausēt jebko uz jebkā. Man jau ir patents šādai tehnoloģijai – lāzers tiek izmantots kuģu dzinēju kloķvārpstu virsmu remontam. Piedāvāju šo tehnoloģiju konceptuāli uzlikt uz robota platformas. Ja kaut kas noies greizi, mēs ar iekārtas palīdzību varēsim viegli nokļūt līdz bojājuma vietai, lai robots varētu sametināt vai uzsmidzināt virsmas materiālu. Līdz šim neviens nav bijis tik traks, lai ko tādu iedomātos un darītu. Tā izpaužas mana zinātnieka degsme, un izskatās, ka CERN tas ir interesanti. Ja šo ideju atbalstīs, varēs attīstīt jaunu zinātnes virzienu.

Kādi ir jūsu pienākumi kā CERN darbiniekam?
Viens no uzdevumiem ir domāt, kurā virzienā CERN attīstīties, lai pētījumu rezultāti sasniegtu sabiedrību. Mans uzdevums ir identificēt, kādā veidā un kādi konkrēti CERN atklājumi un tehnoloģijas var kalpot sabiedrībai.

CERN grib tuvināties sabiedrībai. Ne tikai nodarboties ar fundamentālo zinātni, bet gādāt, lai tehnoloģijām, kas ir brīvi pieejamas, bet pagaidām netiek izmantotas, reāli būtu jēga. Piemēram, lai varētu ražot efektīvākas elektroietaises. Esmu ražošanas tehnologs, nāku no kuģu ražošanas uzņēmuma – par inženieri esmu izaudzis, sākot darbu kā tehnologs. Ražošanu saprotu līdz pat mielēm. Tā ka man ir vairākas cepures: inženiera, tehnologa un zinātnieka.

Vai darbs CERN ir mainījis jūsu zinātniskās intereses un pasaules uztveri?
Esmu iepeldējis dziļos un dzidros ūdeņos, redzamība ir diezgan laba. Es degu par to, ka CERN ir iespēja pacelt zinātnisko potenciālu un paplašināt redzesloku. Pirmkārt, studentiem. Otrkārt, jaunajiem zinātniekiem. Svarīgi, ka CERN mēs neesam pabērni. Mūsu kapacitāte ir diezgan liela. Ar to izglītību, ko devusi Rīgas Tehniskā universitāte, es tur jūtos komfortabli. Fundamentālās zināšanas Latvijā ir konkurētspējīgas.

5 tīmekļa vietnes, kas dod izpratni par CERN darbu

Press.cern/press-kit
Eiropas Kodolpētniecības centra mājaslapa, kur vienkāršā valodā izskaidroti CERN pētījumu virzieni, atklājumi un notikušie eksperimenti.  

Home.cern/about/engineering
CERN interneta vietne inženieriem. Jo šajā centrā strādā desmitreiz vairāk inženieru nekā fizikas zinātnieku.

Accelerators-for-society.org
Par to, kā paātrinātāji izmantojami sabiedrības labā. Lasāmi pētījumi un piemēri, kā daļiņu paātrinātāji izmantoti vides uzlabošanai, industrijā, kultūras mantojuma apzināšanā, vēža ārstniecībā un diagnostikas attēlu izstrādē.

lv.wikipedia.org šķirklis «CERN»
Tīmekļa enciklopēdijas skaidrojums, kas ir elementārdaļiņas. 

Fcc.web.cern.ch
CERN Starptautiskās sadarbības padomes vietne, kas atvieglo sadarbības meklējumus starp CERN zinātniekiem un industrijas pārstāvjiem. 

CV

No 2017. gada 1. janvāra pilntiesīgs CERN zinātniskais līdzstrādnieks
No 2008. gada RTU profesors, ieguvis doktora grādu inženiertehniskajās zinātnēs
2005-2008. Strādājis Eiropas Komisijas (EK) Jūrlietu un zivsaimniecības direktorātā. Bijis arī kuģošanas drošības inspektors
1996-2003. Strādājis kuģu remonta uzņēmumā Redertehserviss
Patentējis izgudrojumu, kā ar lāzerkausēšanu atjaunot kloķvārpstu, neizjaucot kuģa dzinēju
Runā latviešu, angļu, itāļu, franču, krievu valodā