Jāņa Rokpeļņa Muzejs – īsti netapis romāns
To, ka Jānis Rokpelnis raksta romānu par nostrādāto laiku Latvijas Nacionālajā – tolaik LPSR Mākslas – muzejā, daudzi zināja. Autors par to gari izrunājās savas 70. jubilejas intervijās pirms diviem gadiem. Laikam jau vēsturisko romānu sērija mani ir izlutinājusi, jo es gaidīju, ka rokās iegulsies kārtīgs sējums. Tā vietā gaumīgi pelēka, tomēr dzejas krājuma izmēra brošūra. Muzejs.
Romāna intriga šajās 86 lappusēs ir. Muzeja eksperts nomokās ar kādas gleznas autora identificēšanu, līdz piedzīvojumiem pilnais izpētes darbs pamazām atklāj Latvijas vēstures pēdīgo gadsimtu. No pirmās Latvijas valsts jaunas dzīves celšanas alkām, Otrā pasaules kara pārdzīvojumiem līdz mākslinieku iznīcinošam neiederīgumam jaunās ideoloģijas uzvaras gājienā. Romānā ir arī mūsdienas, 21. gadsimta Latvijas realitāte – emigrācija. Svešums reizēm atraisa arī asiņu piederību un atmiņu, kas spēj radīt jaunus mākslas darbus ar neiepazītu spēku.
Taču šī vērienīgā romāna intriga nepilnajās simt lappusēs nepaspēj attīstīties, autors to izklāsta kā kādu ieceres pieteikumu, notikumu atrisinājuma straujums grāmatas pēdējās lappusēs gandrīz vai biedē.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.