Kā mēs jūtamies? • IR.lv

Kā mēs jūtamies?

5
Kadrs no filmas Lielceļa atpūtas vieta.
Kristīne Simsone

Pasaules filmu festivāls – dokumentālais kino kā apziņas mērītājs

Vizuāli pētījumi par daudzveidību. Tā 4. pasaules filmu festivālu piesaka veidotāji – kinoteātra Kino Bize, Tallinas Universitātes un Latvijas Antropologu biedrības komanda. Nelielajā Elizabetes ielas kinoteātrī notiekošaias kinofestivāls piedāvā rūpīgi izmeklētu dokumentālo filmu programmu. Tajā iekļauti vērtīgi kinodarbi, kas nereti nenokļūst pazīstamu kinofestivālu radara lokā, taču vēsta ne mazāk interesantus stāstus. Bieži šo darbu tapšana ir notikusi ekstrēmos apstākļos, tāpēc tehniskais izpildījums ir visai pieticīgs – uzņemti ar trīsuļojošu telefona vai rokas kameru, taču citkārt tieši otrādi – tie ir rūpīgi izstrādāti, monumentāli darbi. Taču visbūtiskākā ir veidotāju vīzija un spēja uz notiekošo palūkoties no citas perspektīvas, atrast cilvēcību (kur tās nav) vai ieskicēt stāstu plašākā kontekstā. Un jāsaka – šāgada festivāla filmas ārkārtīgi jūtīgi uztver laikmeta strāvojumus un to, kā tie ietekmē mūsdienu sabiedrības emocionālo stāvokli.

Drosmīga iedziļināšanās

Viens no vērtīgākajiem pieturas punktiem ir britu dokumentālista un kara korespondenta Šona Makalistera retrospekcija. Makalisters (51) ir veidojis filmas raidsabiedrībai BBC un daudz ceļojis pa Tuvajiem Austrumiem. Viņš ne tikai iemūžinājis konfliktsituācijas, bet arī iejūtīgi iedziļinājies cilvēku stāstos, kurus šie konflikti ir skaudri ietekmējuši. Makalistera filmas jau ir rādītas Latvijā – nesenākā ir Sīrijas mīlasstāsts (A Syrian Love Story), kas seko līdzi kādas ģimenes attiecībām piecu gadu garumā, atklājot kara un bēgļu gaitu smago nastu. Programmā arī 2012. gada filma Negribīgais revolucionārs (The Reluctant Revolutionary), kuras tapšanas gaitā režisoru apcietināja sīriešu slepenpolicija, uzskatot, ka viņš ir spiegs. Ne mazāk būtisks ir darbs Bagdādes Liberači (Liberace of Baghdad) – 2002. gada filma par irākiešu pianista Samira Pītera (Samir Peter) dzīvi un mūziku kara izpostītajā dzimtenē. Makalisters festivāla laikā viesosies Rīgā un būs sastopams pēc Negribīgā revolucionāra seansa (29. aprīlī plkst. 15.15). Viņš vadīs arī meistarklasi par dokumentālo filmu veidošanu.

Laikmeta simptomātika

Festivāla veidotāji programmas darbus, pārfrāzējot (arīdzan festivālā iekļautā) austriešu kinoklasiķa Mihaela Glavogera citātu, raksturo kā «filmas, kas pieprasa improvizēt un ļauties notikumiem un kuru darbību virza ziņkārība un intuīcija, nevis strikts, iepriekš noteikts virziens un galamērķis». Šim apgalvojumam precīzi atbilst filma Flaneurs: Ielu klejojumi (Flaneurs: Street Rambles). Kanādiešu režisora Metjū Lansita (Matthew Lancit) rimtais un tehniski pieticīgais darbs ne tikai no personiskas perspektīvas meklē definīciju franču vārdam flâneur, bet arī trāpīgi ataino to, kā mūsdienās attiecamies pret laika pavadīšanu. Franču vārds flâner, ko izmanto, lai apzīmētu bezmērķīgu, pārdomu pilnu klīšanu, ir ieguvis netīkamu noskaņu – arī latviskais tulkojums piedāvā neglaimojošas versijas: dīkdienis un slaists. Lansita filma – uzņemta mūžīgās aizņemtības dunā – aktualizē būtisku jautājumu: vai katra minūte, ko nepavadām «produktīvi», ir noziegums vai tomēr dabiska, cilvēciska nepieciešamība. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu