Gaidot pastardienu un labāku dzīvi – filma par latviešiem Brazīlijā
Izklausās gandrīz vai sirreāli – ciems ar skanīgi latvisko nosaukumu Vārpa atrodas Brazīlijas dienvidos, aptuveni 500 km attālumā no visblīvāk apdzīvotās metropoles dienvidu puslodē – Sanpaulu. Miestā, ko 1922. gadā dibināja latviešu baptistu ieceļotāji un 1936. un 1937. gadā vairākos turpinājumos aprakstījis rakstnieks Jūlijs Lācis, joprojām mīt ap 400 iedzīvotāju. No tiem vairāk nekā trešdaļa ir latvieši; tieši par šo nelielo komūnu ir tapusi vēsturnieces Brigitas Tamužas, antropoloģes Mariannas Auliciems un producenta Bruno Aščuka filma Vārpa – apsolītā zeme.
Tā veidota tradicionālā dokumentālo filmu formātā, kad arhīvu materiāli mijas ar intervijām un aizkadra stāstījumu. Visi intervētie vārpieši ir cienījamā vecumā – Brazīlijā nokļuvuši kā bērni 20. gadu sākumā vai tur piedzimuši. No viņu mutēm plūst nedzirdēta latviešu valoda – daudz vecvārdu, un runā ieskanas dzīvelīgs portugāļu valodas akcents. Filmā runu ir daudz, tālab pusotras stundas garais dokumentālais darbs brīžam sajūtu ziņā atgādina bērna ciemošanos pie gādīgas vecmāmuļas, kura aizrautīgi stāsta par pagātnes notikumiem, pāršķirot arvien jaunas lapas ģimenes albumā, tikmēr bērns mēreni garlaikojas.
Taču stāstītais ir vērtīgs, un ir būtiski nodalīt, ka filmā šo devu vienmulības un monotonijas dod nevis intervēto varoņu teiktais, bet gan vēstījuma kinematogrāfiskais izklāsts. Taču filmas Vārpa – apsolītā zeme svarīgākais uzdevums ir stāsts. Un filmas veidotāju apkopotie Brazīlijas latviešu stāsti paradoksālā kārtā – gandrīz gadsimtu vēlāk – ir ļoti iederīgi mūsdienu kontekstā, kad migrācija ir daudzu diskusiju dienaskārtībā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.