Žurnāla rubrika: Kultūra

Prom no ikdienas

Posted on aprīlis 17, 2013 by - Recenzija

Saules cirks – tālie viesi no Kanādas – apbur ar neatkārtojamu teatralizētu uzvedumu

Nedēļas nogalē katram rīdziniekam ir savi plāni, man – pasaules izcilā Cirque du Soleil viesizrāde arēnā Rīga. Uz šo izrādi gāju ar izjūtām – ko vēl jaunu un neredzētu piedzīvošu? Pirmo satikšanos ar Kanādas Cirque du Soleil piedzīvoju pirms vairākiem gadiem Šanhajā Ķīnā. Tad klusībā domāju, kā varētu arī mūsu skatītājiem parādīt šos izteiksmīgos, aizraujošos uzvedumus. Un lūk – viņi ir arī pie mums!

Jau tuvojoties arēnai, ievēroju plūstošo cilvēku noskaņojumu, kurā jūtams brīnumu gaidošs pozitīvs strāvojums. Milzīgajā zālē no skatuves uzbūves un vizuālā veidola liekas, ka programmas spēcīgākā puse būs cilvēks – mākslinieks, kurš savās iespējās var sniegties pāri jebkuram skatītāja fantāzijas lidojumam. Ar šo acīm redzamo, bet neticamo, kas sniedzas pāri cilvēka spējām, esmu sastapusies prestižos cirka mākslas festivālos dažādos kontinentos. Bet kāda būs izrāde šovakar?

Izrāde vēl nav sākusies. Cilvēki ieņem vietas, čalo, smaržo čipši un dzērieni, skan bērnu smiekli. Visā šai kņadā klauni zālē sāk neuzbāzīgu saspēli ar skatītājiem. Ne visi to ievēro un arī nevajag. Pamazām skatuve sāk atdzīvoties, piepildās ar māksliniekiem fantastiskos kostīmos. Viņu sejas efektīgi izstrādātas – lielisks grima mākslinieku un frizieru darbs! Kā komentētājs visai izrādei cauri vijas mistiska būtne, vienojot, izspēlējot un skaidrojot atsevišķas epizodes un skatus. Izrādes muzikālais materiāls oriģināls, emocionāls, kontrastains, tas organiski papildina un atklāj situācijas. Mūziķi baltos tērpos, arī soliste kā balta princese aizrauj ar savu burvīgo balss tembru un muzikalitāti, plastiku, ienesot izrādē spēcīgu emocionālo kāpinājumu. 

Visu laiku notiek nepārtraukta mākslinieku saspēle ar publiku, neļaujot nevienam atslābt. Tēlu un kostīmu fantastiskā dažādība žilbina. Uz slīpi veidotās skatuves jebkurš mākslinieks labi saskatāms, kaut arī notiek atbilstoša skatuves transformācija. Viss absolūti precīzi režisortehniski saskaņots un nostrādāts – pulsē vienotā dramaturģijā, vienotā sistēmā kā planētas ap sauli. Apbrīnojama ansambļa saskaņa – ne velti šī izrāde Alegria drīz atzīmēs savu 20 gadu jubileju! Ir, ko atcerēties gan miljoniem laimīgo skatītāju, gan pašiem māksliniekiem, kuru nepārtrauktās pasaules turnejas ir kaldinājušas viņu izcilo meistarību un atvērtību publikai. Bravissimo jums visiem!

Pirms izrādes un starpbrīdī satieku vairākus draugus un paziņas. Daži jau decembrī iegādājušies biļetes. Tās nav lētas, bet arī uzvedums ir elpu aizraujošs, dvēseli pacilājošs.

Izrādes vienotā ideja un dramaturģija veido veselu multimistēriju, kur katram personāžam ir noteikta vieta un uzdevums. Vienīgi klauni ir tie, kuri savieno, pastiprina un atbalsta katru mākslinieku sniegumu. Vienīgi viņiem ir atļauts improvizēt, turpinot iepriekšējā priekšnesuma ideju un veidojot procesa nepārtrauktību. Klaunu asprātīgās saspēles ar publiku radīja neviltotu prieku. Piemēram, kādā brīdī negaidīti pārklājot skatītājus ar vēja sapūstu papīra lietu vai ar maldu ugunīm. Katrs izrādes numurs ir perfekti noslīpēts kā kristāls. Šeit visi mākslas žanri saplūst vienotā straumē, kam punktu uz «i» piešķir franču valodas vieglums un šarms. Izrādē visi ir uz viena emocionālā viļņa – vai tās būtu austrumu «bezmugurkaula» meitenes, gaisa akrobāti kā lidojošas komētas – mistiski putni vai ugunsdeja.

Katru gadu tiek veidotas jaunas Cirque du Soleil programmas, plānotas jaunas turnejas, par ko cilvēki jūsmo visā pasaulē. Protams, pēc vispārējas sajūsmas un ovācijām ir vēlme atkal satikt un redzēt Saules cirka māksliniekus citās programmās. Kamēr tas ir tikai sapnis, mēs rīdzinieki, varam apmeklēt un lepoties arī ar savu cirku Rīgā – vienu no vecākiem Eiropā! Arī tur visu gadu mūs priecē izcili pašmāju  mākslinieki un viesi. Aiziesim arī turp!

Klusā daba ar nenorautu jumtu

Posted on aprīlis 17, 2013 by - Recenzija

Iespēja ielūkoties mūzikas tapšanā ir  koncertfilmas lielākā vērtība

Man mazliet kauns, taču tā ir – mūziķu dzīvās uzstāšanās man vislabāk garšo, sastrādātas konservos. Piekrītu, koncerts klātienē ir milzu enerģijas parāde, bet ierasti tam ir arī nelāgas blaknes – bezcerīgā neziņa, cik ilgi kārotā mākslinieka parādīšanos uz skatuves aizkavēs pāris standartus zemākā iesildītājgrupa, piespiedu trīšanās ar sev līdzīgiem pa alus dubļiem un drāma par to, vai ātrāk kulminēs knapi saredzamie rokstāri uz skatuves vai personīgā pačurātgriba. Skaidrs, ka panākt līdzīgus skaņas baudas parametrus visās daudzgalvainā skatītāju pūļa ausīs ir lielākais skaņu režisoru lāsts, jo nereāls.

Bet koncertierakstos – ideāli! Sēdi pie sava lielā ekrāna ar mākslinieka akceptētu skaņu un redzi savus varoņus no skatpunktiem, kuros koncerta laikā atrasties drīkst tikai mušas! Taču bauda tā ir tikai ar nosacījumu, ja starp koncertu un tā interpretācijas iegulšanu videoripulī lietas nav salaistas grīstē.

Lūkošu saprast, cik liels baudījuma potenciāls sagaida tos ļaudis, kuri plāno noklausīties lokālo supervaroņu Prāta Vētra svaigāko koncertfilmu Vēl viena klusā daba. Fakts, ka grupas veikumu ir iespēja noskatīties īstā kinoteātrī un bez maksas uz 100 ekrāniem arī Latvijas perifērijā, vien ir ordeņa vērts. Laikā, kad vietējas izcelsmes ekrāna darbi mazliet nepelnīti piedzīvo tautas neticību, iespēja sasēst tumšā telpā ar Kauperu pa visu sienu ir 100% svētki!

Es arī tādā telpā biju. Vispirms no tumsas iznirst melnbalti krāsotu kadru kolāža, kuras mērķis, šķiet, ir atrādīt koncertuzveduma filmēšanā izmantoto kameru skaitu. Ir daudz! Arī helikopters virs Skonto stadiona lidinājies! Sākas kosmosa kuģa pacelšanās – 5, 4, 3, 2, 1, un banda bliež vaļā. Lai arī starta dūmi mazliet nosmirdēja pēc žanra klišejām, tomēr filmas pirmās minūtes šarmē ar gaumīgo krāsas akcentu lietojumu citādi monohromajā bildē un klātbūtnes sajūtu. Skan labi! Ne tikai Tāļa Timrota skaņu mikss, bet arī tas, kā mūziķi spēlē. Jūtams, ka Prāta Vētras jaunais materiāls ir tapis ar patiesu spēlētprieku un nesatraucoties par to, ko no šīs jau 22 gadus ilgās savienības sagaida viņu spogulīt, spogulīt fani (kuri, visticamāk, visvairāk grib, lai ar šo tautas svētumu nekas radikāli mainīgs nenotiktu). 

Arī nākamais sižeta pavērsiens man patīk – starp dziesmām iezogas sīkas epizodītes, kas rāda grupu radošajā procesā kaut kur tālu Importijā. Paldies dieviem, ka mūsdienu pasaulē ir visur klātesoši, sīki gadžetiņi, kas, izvilkti no kabatas vai rokassomiņas, ļauj piefiksēt tik intīmus, pozitīvus un klātbūtnes jaudu dvesošus mirkļus, tos nesabojājot. Šī iespēja ielūkoties mūzikas tapšanas procesā ir filmas lielākā vērtība, turklāt rada spēcīgu dramatisko kontrastu. Mēs redzam, kā dziesma tiek kaldināta mazās, eglīšu lampiņu un grupas džeku labā humora izgaismotās istabiņās. Un tad – babah! – šī pati dziesma teš pāri fanu tūkstošu galvām Skonto stadionā! Redzot relaksēto jaunrades atmosfēru, es nebrīnos, ka viņu jaunais materiāls skan tik brīnišķīgi. Vēl lielāks pārsteigums ir gabali no grupas iepriekšējā albuma Tur kaut kam ir jābūt. To dzīvais izpildījums ir tīra jauda, aranžējumi negaidīti dzīvelīgi un azartiski. Uz šī fona vēl nākamā tautas svētuma Māra Štromberga dekoratīvā bmxošana pa skatuves mēli šķiet galīgi lieka. Kā uz sviestmaizes, kad desas vietā uzsmērēta vēl viena sviesta kārta.

Vispār pārcenšanās ir šīs koncertfilmas galvenais trūkums. Filmas vizuālā kultūra ir azartiska amatiera – pusaudža līmenī. Bildes stilizācija, kas sākumā turējās krāsas lietojuma gaumes rāmjos, ap trešo gabalu sāk tam kāpt pāri. Līdzīgi kā vidējais instagramotājs, kas nevar izlemt, ar kādu bildes filtru piebeigt savu fotomirkli, arī šīs filmas veidotāju arsenālā bijis desmitreiz par daudz izvēļu, kā sačakarēt citādi godīgi nofilmēto koncertu. Kaupera un Evijas Smagares teatrālā dueta iezaigošanās digitālu zvaigznīšu aurā bija kronis visam! Es nelabprāt saspringstu, mēģinot skatīties divus attēlus vienlaikus, un riskēju ar epilepsijas lēkmi pārkarsēta montāžas ritma dēļ! 

Taču tieši šos divus izteiksmes līdzekļus filmas montāžas režisors ekspluatē līdz baltkvēlei! Prāta Vētra ir cienījami un varoši vīri ap 40 – es gribu redzēt, kā Kaupers kustina divsimtpiecdesmito rindu, cik laimīgs spēlējot izskatās Jubalts, cik apaļām acīm uz pasauli skatās Mihelsons, cik iesprindzis par visu notiekošo ir Kaspars Roga un cik smeķīgi roķē Ingars Viļums! Rādiet man to, kaut uz pusi rāmāk, jo nekas taču nav jāslēpj! 

Epizode, kurā grupa kosmosa kuģī spēlē Lidmašīnas, būtu labāka, ja tā paliktu tikai kā DVD ekstra, nevis pārrautu līdz tam tīro filmas struktūru. Manuprāt, Prāta Vētrai nav koncerta laikā trīs reizes jāpārģērbjas mūzikas klipu sliktāko tradīciju garā, lai noturētu gaisā pašmāju lielākās grupas mastu. Un filmas beigu daļā iekļautais triju dziesmu popūrijs «tuctuc» aranžējumā bija moments, kad man likās, ka esmu iesnaudies un redzēto laižu caur savas slimās iztēles filtru! Lūdzu, tā vairs nekad nedariet! 

Norakstīsim to uz normālu četrdesmitgadnieku vēlmi kaut uz brīdi atgriezties vidusskolas disenē un aizmirsīsim! Tā vietā es labāk vēlreiz un vēlreiz gribētu dzirdēt to dziesmu, kurā Vētra saspēlējas ar savu labāko «rūsas noņēmēju» Arstarulsmirusu (kurš man vienmēr būs Gustavo). Tas patiešām ir filmas brīdis, kura dēļ mūziku uzskatu par maģiskāko no mākslām! Īsta manta, kurai nevajag dekorācijas! Prāta Vētrai vispār nevajag dekorācijas! Nākamo koncertierakstu, lūdzu, taisiet Jelgavas vidusskolas aktu zālē ar piecām labi novietotām kamerām un drastisku montāžas griezuma vietu limitu! Nav jēgas gadu no gada censties šauties ambiciozitātes kosmosā, ja manta ir labu labā jau pašā saknē! 

Katra telpa, katra pilsēta ir būris

Posted on aprīlis 17, 2013 by - Intervija

Rakstnieks Alberts Bels (74) saņem balvu par mūža ieguldījumu literatūrā un intervijā skaidro, kāpēc ir svarīgi, lai publiskajā telpā biežāk tiek lietots jēdziens «latviešu tauta»

Rakstnieks Alberts Bels trādirīdi latviešu literatūrā sataisīja 1968.gadā – viņa otrais romāns Bezmiegs nepārprotamos zemtekstos runāja par padomju sistēmas greizumu. Bels nokļuva čekas uzmanības lokā, tika ierosināts kriminālprocess. Tajā pašā gadā viņš rakstnieku radošajā plēnumā Rīgā aicināja atcelt cenzūru mākslā. Rezultātā rakstniekam tika liegta iespēja absolvēt augstākos scenāristu kursus Maskavā, ko Bels bija iecerējis, lai pēcāk strādātu Rīgas kinostudijā. Viņš bija viens no sava laika Latvijā visvairāk lasītajiem rakstniekiem. 

Pēc drāmas ar Bezmiegu drīz tapa kriminālromāns Būris, kas runāja par cilvēka brīvības ierobežotību, arī vēsturiskais romāns Saucēja balss par notikumiem XX gadsimta sākumā Latvijā un jau atkal – cilvēka izvēles iespējām, gribu un brīvību. Deviņdesmito gadu sākumā Bels kļuva par Augstākās Padomes deputātu, balsoja par Latvijas neatkarību. Politikā nebūtu iesaistījies, taču lūgts to darīt vēlēšanu apgabalā, kur balotējušies ietekmīgi interfrontisti. Intervijā rakstnieks stāsta, ko nozīmē ierobežotos brīvības ap-stākļos cīnīties «pret» un  vai Latvijas valsts atdzimšana nesusi cerēto.

Vai fiziskie apstākļi, to uzliktie ierobežojumi iespaido cilvēka garīgo brīvību? 

Apstākļi neapšaubāmi ietekmē cilvēka brīvību – vajadzīga liela enerģija, lai izlauztos no apstākļiem. Dažreiz tik liela, ka pēc tam pietrūkst enerģijas darboties. Mūsu izlaušanās no padomju impērijas prasīja milzīgu spēku. Jaunajā valstī palikām ar «izlietotiem degvielas krājumiem». Vairāk nekā divdesmit gadu notiek enerģijas meklējumi.

Jūs pieminējāt Būra problēmu. Katra telpa, katra pilsēta ir būris. Katra valsts un katra valstu savienība. Tāpat arī Zemes telpa. Paradoksāli – palaižot kosmiskās zondes, tās nobremzējas pie Saules sistēmas robežām. Patlaban fiziķi nesaprot, kāpēc tā notiek. Tātad būra tēls izplešas daudz plašāk.

Vai to var uzskatīt par cilvēka problēmu, ka viņš ir ierobežots – savā ķermenī, laika un telpas nosacītībā?

Visā mūsu ierobežotībā pastāv dvēseles klātesamība – tas ir svarīgi un skaisti. Ja Dievs mums būtu gribējis dot atbildi uz jautājumu, vai tā ir problēma, viņš dotu. Acīmredzot Vecais uzskata, ka labāk paturēt to noslēpumā.

Man, patiesību sakot, par šīm tēmām netīk daudz runāt, jo ir teikts: tev nebūs velti Dieva vārdu valkāt. Ja paskatāmies latviešu tautas vēsturē – dainās, pasakās, tur redzams, ka Dieva klātbūtne Latvijā bijusi sajūtama vienmēr. Dievs latvietim nav nekas tāls, bijājams, bet gan draudzīgs un atbalstošs spēks. Pazīstamā aina pasakā: latvieti izaicina lauzties sliktais puika Velns. Latvietis saka: «Ar dievpalīgu ķeršos klāt!» Un uzvar.

Tad vairāk ir bijība vai dzīvīgas attiecības, vēsturē skatoties?

Patiesību sakot, latvietis ir cilvēks, kurš negrib afišēties. Viņš ļoti atbilst Bībeles ieteikumam neplātīties uz katra stūra ar savu ticību. Viņš savā kambarī klusām sarunājas.

Vai regulāri sekojat līdzi notikumiem pasaulē, un vai tie jūs biedē? Lūk, Ziemeļkorejā cilvēkus apspiež, bet viņi histēriski raud vadoņu bērēs. Gatavi iet karā par jauno vadoni – tas notiek XXI gadsimtā.

Okupācijas laikā, 1953.gada martā, nomira Staļins Briesmīgais. Tas Latvijā izraisīja lielu iekšējo sajūsmu, bet ārējās izpausmes prasīja drūmus ģīmjus. Divpadsmitos dienā, kad Staļinu glabāja, kustībai valstī bija jāapstājas, jāpūš sirēnas. Mēs, puikas, uz kalna braukājām ar slēpēm – tā diena skolā bija brīva. Kad atskanēja sirēnas, sajūsmā bļāvām – urrā! Metām cepures gaisā. Beidzot tas bija noticis – viņš bija prom. Likās, tagad kļūs vieglāk. Man toreiz bija 14 gadu.

Jūs tajā vecumā kaut ko sapratāt par represijām?

Es pieredzēju 1949.gadu. Man bija 10 gadu, likās, ka esmu liels. Kaimiņmājās izveda ģimeni. No rīta pamodies redzēju, kā māte uz grīdas izklātā lakatā krauj mantas. Čemodāni bija salikti, māte raudāja. Mazā māsiņa vēl gulēja. Skatījos pa logu, kā kaimiņmājas pagalmā manevrē smagā mašīna. Pie mums neiebrauca.

Kas ir Staļins, labi zināju. Mums bēniņos bija daudz vecu žurnālu no 20.gadiem, biju tos izlasījis.

Kad 1956.gadā Maskavā notika Kongress, jautājums [par Staļina kultu kompartijā] tika izkustināts, bija arī atbildes gājiens – tika nošauti ievērojami čekas ģenerāļi. Tajā laikā valdīja ārkārtīga rosība, vismaz mūsu virtuvē. Uz lielā galda bija izplāta avīze ar Kongresa atreferējumu, visi bija apkārt. Cerēja, ka sāksies cita dzīve. Mans mātesbrālis bija nosodīts ar 10 gadiem lēģerī, jo kāds bija denuncējis, ka viņam mājās ir ieroči. Viņu apcietināja 1947.gadā. Es visu to redzēju. Notika kratīšana: lika pārbērt graudus no viena apcirkņa otrā, uzšķērda gultasmaisus, drēbes izpurināja. Protams, ieročus neatrada, jo tie bija labi noslēpti.

Kur?

Es zināju tikai vienu ieroci, kas bija mans – paslēpts zem klēts. Krievu armijas karabīne.

Cik jums tad bija gadu?

Desmit. Un man jau bija karabīne.

Vai tas, ko vēlāk radījāt literatūrā, nostājoties pret sistēmu, bija saistīts ar bērnībā piedzīvotajām šausmām? Tās deva rūdījumu, kā nav miera laikos augušiem bērniem?

Interesanta tēma! Diemžēl 1940.gada notikumi ārkārtīgi samulsināja cilvēku prātus. Mums bija karastāvoklis ar Krieviju, mierlīgums 20.gadu sākumā, bet pēc tam mums nekad nav bijis karastāvokļa ar PSRS! Līdz ar to attiecības, kas vēlāk izveidojās latviešiem ar PSRS, jāskata citādi nekā, piemēram, Francijai vai Beļģijai ar okupācijas varu. Cilvēki tika nostādīti ārkārtīgi dīvainā situācijā. Impērija šo telpu gribēja paņemt, to redzēja visi. Taču nedomāja, ka tik viegli tas izdosies. Cilvēki bija pārliecināti, ka valsts ir tik stipra, lai noturētos vismaz kādu brīdi.

Par impēriju… Šodien dažiem ir ilūzijas, ka Krievija ir valsts ar lieliem resursiem, ka mēs varam tirgoties un strādāt kopā. Varu minēt trīs gadījumus, kad impērija Latvijā ir ieradusies: Ivana Bargā laikā – tika izdarītas šausmīgas zvērības un postījumi. Otrā reize – Pētera Lielā laikā. It kā gaišs valdnieks, eiropeisks cilvēks, bet Vidzemi viņš izkāva tukšu. Trešā reize – Otrā pasaules kara laikā, kad nāca totāla iznīcināšanas ēna pār Latviju, kas kulmināciju sasniedza
1949.gadā. Ar katru impērijas atgriešanos Latvijā represijas un iznīcība bijusi lielāka. Katram latvietim vajadzētu saprast, ka mums visiem spēkiem jāturas Eiropā. Reiz mūs paglāba tikai tas, ka bijām Hanzas savienībā, kas bija tāds kā mazais Eiropas modelis ar vienotu naudu – dālderi. Attīstījām ārkārtīgi labu tirdzniecību, rūpniecību, lauksaimniecību. Turklāt tas, ka bijām brīvi cilvēki līdz pat XV gadsimta vidum.

Kā jūs lūkojaties uz jauno paaudzi?

Man tā patīk. Ļoti atraisīta. Viņu būris ir daudz brīvāks nekā mūsējais. Pasaule ir atvērta, un jaunie cilvēki to var aptaustīt – ar rokām, acīm, prātu, sirdi. Domāju, ka viņi jutīs to labo elpu, sirdspukstus, kas ir tikai Latvijas zemē. Pateicoties mūsu tautas mentalitātei, kas balstās dainu kultūrā, cilvēkam pret cilvēku te ir sirsnīgāka attieksme nekā citur pasaulē. Lai arī bieži kritizējam attiecības starp dažādām grupām, Latvijā tomēr esam spējuši atrast labāku līdzsvaru nekā daudzās citās valstīs pasaulē. 

Vārdu «latviešu tauta» politiķi patlaban izvairās lietot kā vērtību. To aizstāj ar jēdzienu «pamatnācija», kas ir abstrakts un nedod priekšstatu – kas mēs esam. Latvijā ir tikai viena tauta – latviešu tauta. Suverēnā vara pēc Satversmes pieder Latvijas pilsoņu kopumam. Latvijas pilsoņu kopums ir Latvijas sabiedrība, bet tā nav latviešu tauta. Man šķiet svarīgi, lai mūsu – latviešu tauta – netiktu noklusēta, nobīdīta malā.

Kā tad politiķiem uzrunāt Latvijas iedzīvotājus, lai izrādītu cieņu visiem?

Godātā latviešu tauta, godātās minoritātes, godātie cittautieši! Minoritātes mums klasiskā izpratnē ir tikai divas: romi un lībieši. Cittautieši – ievērojams daudzums, īpaši pēc Otrā pasaules kara un okupācijas. Nevar jau teikt, ka Latvijā dzīvo krievu tauta, ukraiņu tauta, igauņu tauta, kādas citas tautas. Tās dzīvo savās etniskajās un valstiskajās robežās. Tas ir nopietns jautājums. Mēs nevaram to cilvēku komforta dēļ, kuri šeit ieradušies dzīvot, atteikties no latviešu tautas vārda publiskajā vidē.

Par integrāciju runājot – nevajag forsēt šo jautājumu, nevajag forsēt pilsonību. Lietas, ko Dievs dara tūkstoš gadu laikā, mēs gribam 22 gados. Cilvēkus regulējot, mēs aizskaram viņu patību. Vajadzīgs ārkārtīgi liels izglītošanas darbs un delikāta attieksme. Mūsu tautā daudzi cittautieši ir iekļāvušies agrākajos gadsimtos, kļuvuši par svarīgu Latvijas spēku. Taču nevajag forsēt.

Attieksme pret latviešiem man brīžiem atgādina skolas gadu spēli: vicinājām plaukstu cits citam cieši gar acīm, un nevarēja neko iebilst, «jo gaiss pieder visiem»! Veselas organizācijas latviešiem vicina gar acīm plaukstu, starp citu, smirdošu pēc staļinisma, un saka – gaiss pieder visiem! Ir Latvijā ļaudis, arī politiķi, kuri uzskata, ka impērijas dibens ir milzīgs un, ja tur ielīdīs, būs gāze un siltums. Vai nav nejēdzīgi? Mums ar kaimiņu jāuztur pieklājīgas attiecības, bet jābūt arī ļoti uzmanīgiem.

Kad rakstījāt Bezmiegu, jūs taču sapratāt, ka būs nepatikšanas? Ķidājāt režīmu, smējāties par to.

Bezmiegs bija mans otrais romāns. Pirmais – Izmeklētājs – aizgāja labi, es kļuvu pazīstams. To nodrukāja žurnāls Zvaigzne, kura metiens bija pāri simt tūkstošiem. Ja ģimenē to lasīja četri pieci cilvēki, tad manu romānu izlasīja pusmiljons. Kad rakstīju Bezmiegu, manī bija sabriedis liels materiāla daudzums. Romānā ir tēlota okupācija, jo toreiz jau bija nojaušams: kolonizācijas vilnis nāks atkal. Es biju lasījis Nirnbergas tiesas prāvas stenogrammas krievu valodā. Tur atradu nacistu plānus okupētajām zemēm – cilvēkus, kuri te dzīvo, izsūtīt uz ziemeļu apgabaliem un ievest šeit savus kolonistus. Lūk, šo nacistu plānu pilnībā realizēja komunisti! Atklāti to nevarēju paust – tad būtu cietums uzreiz. Tas nebūtu bijis perspektīvi manai literārajai darbībai. (Smejas.) Tāpēc Bezmiegā man okupācijas tēls ir no vācu puses. Protams, kad romāns nokļuva čekas uzmanības lokā, viņi labi saprata, par ko ir runa.

Kā tas nokļuva čekas rokās?

Neuzmanīgas rīcības dēļ. To izmānīja kādam draugam. Sākumā romānu devu žurnālam Karogs, kas to nepublicēja. Tajā laikā mācījos Maskavā. Karogs atdeva manuskriptu manai kundzei, sakot – labāk, lai rakstnieks to apkārt nenēsā! 1970.gadā mani izsauca uz čeku.

Maskavā mācījos augstākajos scenāristu kursos. Iepazinos ar kinorežisoru Andreju Tarkovski, viņš bija mans pasniedzējs un sauca mani par draugu. Nodarbībās bieži ienāca rakstnieks Ļevs Kopeļevs – cilvēks, kura darbs Sarkanarmiešu zvērības Austrumprūsijā bija izdots Francijā. Sastapu Vladimiru Visocki – bardu, kurš bija krieviski nacionāls, ļoti gaišs cilvēks. Gaisotne bija ārkārtīgi brīva. Maskavas inteliģence vienmēr bijusi progresīva. Arī tagad tā nepieņem Putina režīmu. Mans iekšējais motors darbojās ar milzīgiem apgriezieniem. Ticēju, ka arī okupācijas telpā iespējams radīt progresīvākus apstākļus. Rakstnieku plēnumā Rīgā [1968.gadā] runāju par cenzūru. Bezmiegs tika rakstīts gaišā iespaidā – ka ir jākustina sabiedrība, jāmāca cilvēkiem domāt. Romānā ir daudz vietu, kas arī šodien var likt cilvēkam neieslīgt pārliekā birokrātijas godināšanā.

1970.gada septembrī ar pavēsti mani uzaicināja uz prokuratūru un četras nedēļas ik ceturtdienu no plkst.14 līdz 18.00 pratināja. Tas nozīmēja atrašanos vienā telpā ar sevišķi svarīgu lietu izmeklētāju. Tev uzdod jautājumus, tu atspēko. Tā visu laiku.

Viņi mēģināja jūs aizkaitināt, pazemot?

Bija gadījums, kad pratināšanas laikā ienāca kāds kungs un sāka ņirgāties par maniem garajiem matiem. Noskaitos. Pie sienas kabinetā bija Marksa un Engelsa bilde. Es teicu: «Vremja lisih prošlo!»* Hruščovs tad vairs nebija pie varas, bet [jaunais kompartijas ģenerālsekretārs] Leonīds Brežņevs bija kupliem matiem. Tas viņu apklusināja.

Mani apvainoja fašisma propagandā un padomju ikdienas nomelnošanā. Pēc pratināšanas prokuratūrā es uzrakstīju Saucēja balsi.

Kā tas ir, kad vajā par pārliecību, apsūdz par mākslas darbā paustajām idejām? Mūsdienās paaudzēm, kas jaunākas par 50 gadiem, to grūti saprast.

Es sevi nevaru uzskatīt par vajātu. Knuts Skujenieks sēdēja cietumā, Lidija Lasmane-Doroņina sēdēja lēģerī. Knutu arestēja par neko – lai iebiedētu radošo grupu un parādītu, kā cilvēku var iznīcināt. Bet Knuts iznīcināja viņus – ar to, ka nerakstīja apžēlošanas lūgumus un kā spītīgs latvietis nometnē nodzīvoja līdz termiņa beigām. Nesalūza un izveidojās par fantastisku dzejnieku. Doroņina vispār ir Latvijas Žanna d’Arka, kurai vajadzētu pieminekli uzcelt. Man bija cita aizstāvēšanās pozīcija – es pret čekistiem aizstāvējos ar Ļeņina citātiem, tādā veidā guvu iespēju darboties publiskā telpā.

Ieminējāties par studiju laika saitēm ar kinorežisoru Tarkovski. Ko viņš jums deva?

Vienā no pirmajām lekcijām es lūdzu, lai viņš pastāsta par japāņu kinorežisoru Kendži Mizoguči. Viņš atplauka. Mizoguči strādāja četrdesmitajos gados, bija kolosāls noskaņu režisors, taisīja filmas par zvejnieku dzīvi. Piemēram, viņam ir kadrs, kur japāņu zvejnieks iras cauri niedrājam – klusums, tikai niedru šalkoņa un airu šļaksti. Laiva slīd – garš, garš kadrs. Tas ieved pasaulē, ko Imants Ziedonis nosaucis par Dievu. Tarkovskis jau arī prata tā parādīt dzīvi.

Maskavā tolaik notika brīnumainas lietas. Aleksandrs Solžeņicins bija ļoti lasīts. Pret viņu rīkoja interesantas provokācijas: Maskavas centrā kāds Solžeņicinam līdzīgs cilvēks, precīzi nogrimēts, restorānā it kā pasūtījis galdiņu, piedzēries, saplēsis glāzes, lamājies! Šādas provokācijas notika, lai cilvēki sāktu rakstnieku nicināt. Taču maskavieši neņēma pretī šo preses pīli.

Sešdesmito gadu nogalē Maskavā bija iespējams brīvi sarunāties ar domubiedriem?

Oficiālā vara toreiz atļāva slēptas brīvības izbaudīšanu – lai tikai to neredz tauta. Piemēram, Rīgā bija kinoklubs, kur rādīja izcilas filmas. Tarkovska uzstāšanās scenāristu kursos Maskavā bija ekskluzīvas. Nezinu, kā viņu pierunāja lasīt mums lekcijas. Ārkārtīgi nervozs cilvēks – kustību valoda atklāja, ka viņš ir ļoti jūtīgs. Viņam bija īpatnējs runas veids – runāja ātri, ne gari. Sportisks, bez liekā svara. Un arī nekādu lieku domu.

Tagad jūs saņemat balvu par mūža ieguldījumu literatūrā. Kurus pats uzskatāt par saviem stiprākajiem darbiem?

Bezmiegu, Būri, Saucēja balsi, Cilvēkus laivās – šie varētu būt. Vajadzīga laika distance, lai savus darbus novērtētu.

Vai dosities uz Dziesmu svētkiem?

Nē, skatīšos televīzijā. 

Kam vajadzētu dot ielūgumus uz Dziesmu svētkiem?

Deputātiem kā jebkuram cilvēkam jādod iespēja biļetes nopirkt. Ielūgumi jāsaņem Valsts prezidentam, premjeram un diplomātiskā korpusa galvenajām personām.

Vai cienāt Latvijas politiķus?

Vienīgais līderis politikā patlaban ir Valdis Dombrovskis – pateicoties viņam, izkūlāmies ar salīdzinoši maziem zaudējumiem no precīzi sagatavotas katastrofas. Politika ir māksla izkāpt no bedres pa kāpnēm, kuru nemaz nav. Dombrovskis daudzos gadījumos pierādīja, ka to var izdarīt. Tas, ka neesam tālu no tās bedres, arī ir skaidrs. Daži virs tās aizvien karājas, sauc – izvelc mani arī, pats netikšu ārā! Daži velk atpakaļ, un daži grūž atpakaļ. Vecais joks par elles katlu. (Smejas.) 

Latvietis pret varu neizturas ar pietāti – pieres sišanas pret grīdu pielūgsmē kā Ziemeļkorejā te nekad nebūs. Taču latvietis ir pragmatiķis un rēķina – varbūt dabūs kādu labumu sev. Tad tā pietāte mēdz parādīties, un no tā ir jāuzmanās. 

*Plikgalvju laiks ir pagājis (krievu val.)

5 pavasara vitamīni

Ledusiešana – vērojot ledusiešanu, attīrās domas.

Zāles augšana – redzot sīku zaļu asniņu, nostiprinās pašapziņa.

Putnu balsis – kāds mūžīgs un neuzvarams optimisms! Mums arī jāvar!

Stārķu atlidošana – lai kur es būtu pasaulē, vienmēr atgriezīšos!

 Saule – vienīgais multi un mega vitamīns par baltu velti.

CV

Dzimis 1938.gadā Rīgas rajona Ropažu pagastā
Mācījies Celtniecības tehnikuma Elektrotehnikas fakultātē, Valsts cirka mākslas skolā, Valsts augstākajos scenāristu kursos Maskavā 1967.-1968.gadā
Sācis rakstīt 1963.gadā
Pēc Bela darbu motīviem uzņemtas mākslas filmas Uzbrukums slepenpolicijai, Šāviens mežā, Būris
No 1990. līdz 1993.gadam bijis Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputāts
Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris
Darbi tulkoti divdesmit pasaules valodās

Kalendārs

Posted on aprīlis 9, 2013 by - Radars

Kultūras un izklaides notikumi


12.APRĪLIS. BALETS 80 MINŪTĒS APKĀRT ZEMESLODEI LIELAJĀ ĢILDĒ. Komponists Rihards Zaļupe, horeogrāfs Agris Daņiļēvičs un režisors Uģis Brikmanis radījuši baletu, kurā 80 minūšu laikā Nacionālais Simfoniskais orķestris un deju skolas Dzirnas audzēkņi uz Lielās ģildes skatuves mēģinās apceļot pasauli. Tas solās būt neaizmirstams piedzīvojums gan lieliem, gan maziem – aristokrātiskā Londona, krāšņā Vidusjūra, mistiskās Ēģiptes piramīdas, draudīgie Indijas džungļi un daudz citu vietu un piedzīvojumu! Biļetes cena Ls 7-20. Bilesuparadize.lv

13.APRĪLIS. PIRMIZRĀDE CEĻŠ UZ DUVRU RĪGAS KRIEVU TEĀTRĪ. A.A.Milna (tas pats, kas pasaulei dāvājis Vinniju Pūku) lugu iestudējis Krievijas režisors Sergejs Golomazovs. Izrāde ir angļu komēdija, kurā apvienojas lirisms, delverīgs dzēlīgums un delikāta ironija. Ir nepatīkami, ja romantiskā bēgšana jāpārtrauc, jo šoferis ir nomaldījies. Labi, ja tuvumā ir hotelis, citādi var nokļūt ciemos (vai arī gūstā?) pie kāda ekscentriska džentlmeņa ar visai neparastu hobiju… Galvenajā lomā uz teātra skatuves labu laiku neredzētais aktieris Arnis Līcītis. Biļetes cena Ls 4-10,50. Bilesuserviss.lv

17.APRĪLIS. DZIEDĀTĀJAS ELIJAS GOLDINGAS KONCERTS PALLADIUM. Dziedātājas pasaules turneja The Halcyon Days Tour oktobrī sākās Ņujorkā, un viņa apmeklē visus kontinentus. Elijas mūzikā apvienoti dažādi stili un pat klasiskie mūzikas žanri. 25 gadus vecās Goldingas talantu novērtē arī ievērojamas slavenības – prinča Viljama un Keitas Midltones kāzās 2011.gadā viņa izpildīja Eltona Džona dziesmas Your Song kaverversiju, bet Baltajā namā piedalījusies Ziemassvētku eglītes iedegšanas ceremonijā. Biļetes uz koncertu jau izpārdotas. Palladium.lv

17. un 18.APRĪLĪ. FILMA GETO STĀSTI. RĪGA KINO SPLENDID PALACE. Režisores Lindas Oltes veidotā filma ir dokumentāls vēstījums par holokaustu – vienu no lielākajām rīdzinieku piedzīvotajām traģēdijām 20.gadsimtā. Piedaloties vairākiem holokausta aculieciniekiem, to skaitā kinozinātniecei Valentīnai Freimanei un vēsturniekam Marģeram Vestermanim, filma stāsta par vācu okupācijas laikā piedzīvotajām nacistu represijām pret ebrejiem. Pirms izrādīšanas LTV1 7.maijā divos seansos filma būs skatāma uz lielā ekrāna. Splendidpalace.lv

Jaunākās filmas

Posted on aprīlis 9, 2013 by - Kino

 

ooo Populārā jaunkundze / Populaire. Rotaļīgi viegla un pozitīva romantiskā komēdija ar sporta filmas dramaturģiju – vienīgi reāla sporta vietā šeit ir ātrdrukāšanas sacensības ar rakstāmmašīnām. 50.gadu nogalē norisošā lente, kurā jau jūtamas sešdesmito seksuālās revolūcijas vēsmas, ir stilistiski nevainojama – koša un krāsaina tā autentiski romantizē apspēlētā laikaposma vidi un modi. Dzīvelīga un savā labdabīgumā nedaudz naiva skatāmviela, kas labi izklaidēs tās meitenīgo mērķauditoriju. Splendid Palace no 12.aprīļa.

oo  Palīgā sauciens / The Call. Holivudas konveijera produkts, kas vienkāršiem mehānismiem intensīvi ģenerē spriedzi, izdabājot skatītāja visvieglāk manipulējamajiem jutekļiem. Necerot uz neko vairāk kā standarta izklaidi, šajā 911 zvanu centrāles drāmā ar Halli Beriju galvenajā lomā var sadzīvot gan ar plakaniem personāžiem, gan klišejisku un neticamu sižetu, taču fināla absurdais savārstījums ir nepiedodams. No 12.aprīļa.

oo Par vienu mazāk / Dead Man Down. Gaidot no zviedru Meitenes ar pūķa tetovējumu režisora Nīlsa Ardena Opleva saturiskumā līdzvērtīgu Eiropas trilleri, ir jāpiedzīvo vilšanās. Lai gan šo mafiozo atriebes krimiķi «velk» cienījami aktieri – Kolins Farels un Nūmi Rapasa, filmas švakais scenārijs atgādina nodrillētākos Holivudas bojevikus. Kino no 12.aprīļa.

Aizmirstība / Oblivion. Daudzu sci-fi cienītāju gaidīts kinodarbs. Postapokaliptiskā drāma, kas uzņemta pēc nepabeigta komiksa motīviem, sola bagātu vizuālo valodu un neatsverami svaigāko datorgrafiku. Daudzmiljonu projekts ar respektablu aktieru ansambli – Morganu Frīmenu, Tomu Krūzu un Melisu Leo, kas, cerams, neliks vilties stāstniecības un satura dēļ. Neesmu redzējusi. No 12.aprīļa.

Protesta pulss

Posted on aprīlis 9, 2013 by - Albums

Bērnības milicija – Dzeriet Van Hutena Kakao!

Iespējams, tas nemaz nav protests pret ierasto lietu kārtību, bet gan pasaules skatījums no citas sociālās vides. Dzeriet Van Hutena Kakao! ir iespēja ielūkoties Latvijas neatkarīgās mūzikas lepnuma Bērnības milicija brutālajās vērojumu piezīmēs. Grupa ir kopā jau 10 gadus un ieguvusi gan savu pastāvīgo klausītāju loku, gan attīstījusi muzikālos izteiksmes līdzekļus. Ansambļa solista Jura Simanoviča dzeja skan arī viņa dārdošajā ģitārā, kuru pavada bass un pulsējošas bungas.

Mirklis šis

Posted on aprīlis 9, 2013 by - Grāmata

Edvīns Raups

Jau sestais dzejnieka un tulkotāja Edvīna Raupa (1962) dzeju krājums, kurā vieni saskatīs līdz šim paveiktā likumsakarīgu turpinājumu, bet citi – to, ko pieņemts dēvēt par jauniem apvāršņiem. Man šāda vērtēšana gan nav īpaši pa prātam, jo Raups vēl kopš laikiem, kad Rakstnieku savienība atradās Benjamiņa namā, ar savām ritmiskajām valodas dejām ir pārkāpis to neredzamo slieksni, aiz kura ikvienu autora veikumu tu gaidi ar dzīvu interesi.

Apžēlošana kā sods

Posted on aprīlis 9, 2013 by - Recenzija

Filma Miglā apstiprina paradoksu – jo tālāk pagātnē paliek Otrais pasaules karš, jo cilvēciski dziļāk to parāda kino

Vai filma ir par karu? Gan jā, gan nē. Studijas Rija producētā režisora Sergeja Lozņicas filma, visticamāk, liks vilties tiem, kas pieraduši pie labo un ļauno spēku pretnostatīšanas un skaidri paredzamas kompozīcijas, kurā labie cieš nelielus zaudējumus, tomēr beigu beigās gūst virsroku un sliktie saņem pelnītu sodu.

Vācieši un to atbalstītāji nenoliedzami ir parādīti negatīvākā gaismā, bet tas nav galvenais filmas vadmotīvs, un tāda visbiežāk arī bija Baltkrievijas realitāte Otrā pasaules kara laikā, kad risinās filmas darbība. Galvenais ir indivīda traģēdija, kad no viņa novēršas apkārtējie, ģimeni ieskaitot. Un tikai tāpēc, ka viņš ir palicis dzīvs situācijā, kad pēc šķietami loģiskas notikumu attīstības ķēdes viņam bija jābūt mirušam, jābūt publiski pakārtam kopā ar darba biedriem par terora akta sarīkošanu. Trīs pakārtie ir varoņi, bet viņš, visticamāk, nodevējs. Tā uzskata visi, ieskaitot paša sievu un partizānus mežā. Bet viņš nevienu nav vēlējies nodot un nav arī nodevis. Viņš ir atstāts dzīvs apzināti. Atstāts līdzcilvēkiem saplosīšanai un partizānu pievilināšanai. Apžēlošana un brīvība izrādās smagāks sods nekā pakāršana. Ar šāvienu miglā no paša rokas noslēdzas gan filma, gan galvenā varoņa dzīve.

Visai paradoksāli – jo vairāk attālinās Otrā pasaules kara notikumi, jo cilvēciski dziļākas kļūst filmas par šo laika posmu. Režisori aizvien biežāk atsakās no ideoloģiskām klišejām, cenšoties notikumus atainot vairāk pietuvinātus realitātei, individuālu cilvēku pārdzīvojumiem un ciešanām. Pārdomu vērts ir apstāklis, ka kara šausmas emocionālā līmenī izbaudīt vēlas paaudze, kas šo karu uz savas ādas nav piedzīvojusi.

Pagājis vairāk nekā 60 gadu kopš pēdējā lielā militārā konflikta Eiropā un pasaulē, taču cilvēku domas tas saista joprojām. Dažādās pasaules malās ir dažāda attieksme pret šiem notikumiem, un šur tur tie jau ir aizmirsti. Mūsu platuma grādos aktualitāte joprojām tiek uzturēta pietiekami augsta. Lielā mērā pateicoties mūsu austrumu kaimiņam, kur pašreizējā politiskā elite PSRS totalitārā režīma izķepurošanos un Hitlera Vācijas uzveikšanu joprojām mēģina pasniegt kā nācijas galveno veiksmes stāstu visā tās pastāvēšanas vēsturē.

Otrā pasaules kara zalvju atbalsis joprojām atskan arī pie mums, mēģinot noskaidrot, kuri ir bijuši pareizāki karavīri – leģionāri vai Sarkanajā armijā mobilizētie. Vai un kā nacistu okupācijas laikā vietējās pašpārvaldes pārstāvji centās aizstāvēt mūsu nācijas intereses – tas ir viens no visvairāk pētītajiem, ja ne visvairāk pētītais temats Latvijas 20.gadsimta vēsturē. Konkurēt ar to varētu vienīgi holokausta un padomju represīvās politikas izpētes apjomi. Tāpēc nav pārsteigums, ka jebkura informācija par Otrā pasaules kara notikumiem tiek uztverta ar lielu interesi, tajā skaitā baltkrievu rakstnieka literārā darba ekranizācija.

Filmā efektīgi izmantoti dažādi mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi, lai skatītājs dziļāk sajustu situācijas noskaņu. Mūzika filmā neskan, ja neskaita pāris fona ermoņiku meldiņus no vācu un šucmaņu svinībām. Mūzika ir labs manipulējošs, izjūtas pastiprinošs līdzeklis, tāpēc atteikšanās no tās ir liela drosme, un jāatzīst – tas ir attaisnojies. Klusums tiek aizpildīts ar šāvienu troksni un neuzbāzīgu dažādu putnu čivināšanu (filmas lielākā daļa paiet mežā, varoņiem pa to pārvietojoties dažādos gadalaikos). Sekmīgi tiek izmantoti galveno varoņu «dzīvesstāsti» – periodiska atgriešanās pagātnē, kas labi ilustrē galvenos varoņus un viņu motīvus, kāpēc konkrētajā situācijā viņi rīkojas tieši tā, kā rīkojas.

Varbūt kādam šķitīs, ka tagad, 21.gadsimtā, siltās čībās sēžot, nav nekādas iespējas kaut daļēji līdzdzīvot tālaika notikumus, un tas vispār nav vajadzīgs. Bet varbūt tomēr vajag, lai vecākās paaudzes teicienu – «kaut tikai nebūtu karš» – mēs mazāk uztvertu ar smīnu un necenstos kariņu pamēģināt arī uz savas ādas kā nelielu realitātes šova garā veidotu eksperimentu.

Mūsu vaina?

Posted on aprīlis 9, 2013 by - Recenzija

Igaunijas mūzikas dienas noslēdz «finansiālā kantāte» Nostra Culpa

Dīvainā pavasara svētdienā, 7.aprīlī, pastaigas solī eju cauri mierīgajai Tallinas vecpilsētai uz Melngalvju namu. Tā Baltajā zālē uz Igaunijas mūzikas dienu – 2013 noslēdzošo pasākumu sapulcējušies daudzi mūzikas entuziasti. Zāles ejās saliktas vairāku telekanālu videokameras, un labākās pozīcijas ieņem daudzi fotogrāfi. Šovakar uzstājas Tallinas Kamerorķestris ar diriģentu Risto Jostu un «iekšējie ārzemju komponisti», proti, ar Igauniju dažādos veidos saistīti ārzemju skaņraži.

Vakars sākas ar islandiešu komponista Paudla Ragnara Paulsona (1977) darba Supermarcy of Peace izpildījumu. Šis komponists 2007.gadā mācījies Igaunijas Mūzikas un teātra akadēmijā. Tādi toņi, tādas atšķirības ritmos un intensitātē! Akordi un skaņas rada apokaliptisku noskaņu, aizskar ļoti dziļi un rada pozitīvu noskaņu. Koncerts sācies ļoti spēcīgi!

Nākamais darbs – spāņa Rodrigesa Kavaljero (1968) Music for a Mushroom Cloud, kur stīgu instrumentu skaņu pavadījumā tiek salīdzināta apziņa un bezapziņa. Mūzika jauka, taču man šķiet parasta, un iespaids beigu beigās ir izplūdis.

Trešais darbs no latviešu komponista Jūdžina Birmana (1987). Viņš 2010./2011.gadā mācījies Igaunijas Mūzikas un teātra akadēmijā pie Toivo Tuleva. Birmana darbs Nostra Culpa jau pirms sava pirmatskaņojuma izpelnījies mediju uzmanību, jo tā teksta autors Skots Dīls ir literāri apstrādājis Igaunijas prezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa un Nobela prēmijas laureāta, ekonomista Pola Krugmana strīdu tviterī pērnā gada jūnijā par Igaunijas ekonomikas izaugsmi.

Solistes – mecosoprāna Irisas Ojas – balss skan spēcīgi un piesaista uzmanību, liekot minēt, kādas nianses vēl varētu no viņas sadzirdēt. Orķestra sniegums ir labā līmenī, un diriģents ir pilnīgi atdevies šai kompozīcijai. Ir jauki, ka kāda politiskā situācija piesaista komponistu tik ļoti, ka viņš spēj no tās radīt muzikālu mākslas darbu. Pats komponists teicis, ka «stāsts ir nodriskāts, vietām absurds, citiem vārdiem sakot, pirmatnējs, skaists un, beigu beigās, noteikti daudzsološs». Tomēr mani personiski šis muzikālais izpildījums nespēja dziļi aizkustināt.

Starpbrīdī daudzi komponisti izteica vilšanos par to, ka dzeltenā mediju stāsta rezultātā zāle bija pilna ar ieinteresētu publiku, kamēr dažas citas kompozīcijas ar augstāku māksliniecisko vērtību festivāla reklāmās ir palikušas ēnā, un daudzi cilvēki tāpēc nav ieradušies baudīt šos darbus.

Koncerta otrajā daļā – «ārzemju iekšējo komponistu», ārpus Igaunijas dzīvojošo igauņu Kaljo Raida (1921) un Kristo Matsona (1994) Headline Hues izpildījums. Tā skanējums pazīstams un ļoti melodisks. Skaists vakara noslēgums. Šī mūzika dziļi aizkustina un paliek atmiņā.

Ar cildenu dvēseli atstājot koncertnamu, ārā saņemu pārsteigumu arī no dabas – visu Tallinas vecpilsētu klāj gaisīga balta sniega sega. Gaišās skaņas turpina skanēt manā prātā.

Librets, kas balstīts uz reāliem tvītiem

Economic triumph?
A natural experiment
Wonders of austerity
Economic triumph?

Poster child?
Incomplete recovery

Stimulate!
Estonian rhapsody
Austerians
Stimulate!

Fiscal stimulus trumps
Increased public debt
Devalue!

***

Austerity in the wasteland
Dumb & silly East Europeans
Unenlightened
Nostra culpa

Frozen pensions
Lowered salaries
Internal devaluation
Nostra culpa

Gray apartments, Just wogs
Someday will understand
Nostra culpa

smug, overbearing & patronizing
Sh*t on East Europeans
Chill
Nostra culpa

Drosme un realitāte

Posted on aprīlis 9, 2013 by - Intervija

Kā stāsta vēsturnieks Henriks Meinanders, Somijas cīņa par neatkarības saglabāšanu un izaugsmi bijusi sarežģītāka, nekā mēdzam domāt

Kad Somija, Igaunija, Latvija un Lietuva ieguva neatkarību pēc Pirmā pasaules kara, pārējā pasaule bieži runāja par četrām Baltijas valstīm. Kopš tā laika šo valstu liktenis ir būtiski atšķīries – kamēr trīs Baltijas valstis Somu līča dienvidu pusē cieta okupāciju un tagad tikai vēl cenšas sasniegt Rietumeiropas dzīves līmeni, Somija spēja novērst okupāciju, piebiedrojās Ziemeļvalstu saimei un tagad ir viena no bagātākajām un konkurētspējīgākajām valstīm pasaulē. Helsinku Universitātes profesoram Henrikam Meinanderam, kura grāmata Somijas vēsture iznākusi daudzās valodās, tagad arī latviski, jautājām – ko latvieši var mācīties no Somijas veiksmes stāsta?

Kāpēc Somijas liktenis ir tik ļoti atšķīries no pārējām trim Baltijas valstīm?

Viens pamatiemesls ir ģeogrāfija. Somiju norobežo Somijas līcis, un, ja kāds vēlas iekarot ne tikai Somiju, bet arī citas Eiropas valstis, tad Somija ir kā tāda kabata, no kuras grūti virzīties tālāk uz priekšu ar tanku kolonnām. Runājot par Otro pasaules karu, tas ir varbūt vissvarīgākais iemesls, kāpēc Somijas fronte nebija sarkanarmijas prioritāte. Polijas koridors un Baltijas valstis bija galvenā buferzona, kuru Staļins vēlējās kontrolēt.

Somu pretošanās Padomju Savienībai balstījās uz pārliecību, ka mēs spēsim valsti aizstāvēt. Protams, tas bija daļēji pārspīlēts optimisms. Tomēr Ziemas kara apstākļi Somijai bija labvēlīgi, jo PSRS bija slikti sagatavojusies. Pēc tam alianse ar Vāciju deva nepieciešamos rezultātus, un tā Somija spēja izvairīties no okupācijas.

Somu nacionālajā domāšanā, protams, viss tiek skaidrots kā pašu varonības un gudrības rezultāts, un es negribu teikt, ka mums vienkārši paveicās. Taču ir jāatzīst, ka strukturālie iemesli bija ļoti svarīgi.

Taču 1945.gadā Staļins būtu varējis Somiju pilnībā pakļaut. Kāpēc viņš to neizdarīja?

Par šo jautājumu daudz runāts Somijā. Viens iemesls – Somijas okupācija būtu prasījusi pārāk lielus spēkus. Mums bija pieredzējusi armija, kura, lai arī nogurusi, tomēr spētu turpināt cīņu, kaut vai kā partizāni. Un atkal ģeogrāfija – Somijas ezeru zemēs tankiem ir ļoti grūti cīnīties. 80.gados sniegtās intervijās Staļina ārlietu ministrs Molotovs teica, ka okupēta Somija būtu kā asiņojoša brūce padomju ķermenī.

Cik svarīgs bija fakts, ka Somija no 1944.gada, kad tā pārstāja karot pret PSRS, bija gatava darīt gandrīz jebko, ko Staļins prasīja?

Protams, šis reālisms bija svarīgs, taču tas balstījās uz tādu kā vienošanos, ka PSRS akceptēs Somijas neatkarību. Somija bija gatava izpildīt pamiera līguma noteikumus, taču tā bija apņēmības pilna saglabāt neatkarību. Tomēr ir skaidrs, ka tā bija gatavība akceptēt jauno situāciju. Turklāt politiķi, kuri nāca pie varas – pirmais prezidents pēc kara bija Manerheims, pēc viņa Pāsikivi -, abi bija speciālisti Krievijas jautājumos. Manerheims 30 gadus dienēja cara armijā, tāpēc viņam Krievijas varas atzīšana nebija nekas jauns. Protams, viņa dzīves vadmotīvs kopš 1917.gada bija antikomunisms, taču viņš bija arī virsnieks un skaidri saprata reālo situāciju.

Mani vienmēr ir pārsteidzis fakts, ka Somija pēc kara notiesāja savus kara laika politiskos līderus.

Jā, taču ne militāros līderus. Tā bija politiskā nepieciešamība. Turklāt viņi netika notiesāti uz nāvi, un visus atbrīvoja pēc trim gadiem.

Tas noved pie plašāka jautājuma – cik lielā mērā šāds raison d’etat, lēmumu pakļaušana valsts izdzīvošanas interesēm, ir spēlējis lomu somu domāšanā visā pēckara periodā?

Ļoti lielā mērā. Tas bija eksistenciāls jautājums. Taču tas saistīts vēl ar citu atziņu, kuru es saucu par Ziemas kara mācību. Kopš Ziemas kara neviens no cilvēkiem, kas ir atbildīgs par Somijas politiku un valsts pastāvēšanu, nekad vairs neticēs, ka kāda cita valsts nāks palīgā, ja būtu apdraudēta tikai Somijas neatkarība. Tāpēc vienīgais veids, kā izdzīvot, bija pielāgoties situācijai. Skatīties, kas ir spēcīgākā lielvara Baltijas reģionā. 1941.gadā tā bija Vācija. 1944.gadā tā bija PSRS. No 1995.gada tas ir NATO. No tā arī izriet praktiskie secinājumi.

Runājot tieši par pēckara periodu, to bieži raksturo ar vārdu «finlandizācija». Ko tas nozīmē somam?

Somijas vadošos politiķus šis jēdziens kaitināja, jo viņi gribēja Somiju prezentēt kā neitrālu valsti. Taču Somijas līgumi ar PSRS nozīmēja, ka tai vienmēr bija jāieklausās Maskavas viedoklī. Somijai nebija savu gaisa spēku, un tā nekad nesaņēma no NATO vēsti, ka atrodas zem alianses aizsardzības «lietussarga». Zviedrija šādu apliecinājumu saņēma 1963.gadā.

Turklāt prezidentam Kekonenam sadarbība ar Maskavu bija veids, kā iegūt un saglabāt varu. Tas deva pamatu Rietumu žurnālistiem rakstīt par «finlandizāciju» kā problemātiskām, pārāk ciešām attiecībām starp mūsu politisko vadību un Maskavu. Mūsu parlamentārā sistēma tajā laikā sevišķi labi nefunkcionēja, jo prezidents neļāva izveidot valdības, kurām bija kritiska vai pat tikai distancēta attieksme pret PSRS.

No otras puses, skatoties uz sabiedrības attīstību, tā bija ļoti labvēlīga, pat salīdzinot ar Rietumeiropu. Somija 70.gados bija sasniegusi Rietumeiropas dzīves līmeni un līdz 80.gadu beigām – Skandināvijas labklājības līmeni. Sociālā vienlīdzība sasniedza savu augstāko līmeni aukstā kara laikā. Varētu arī teikt, ka tas bija «vissomiskākais» periods Somijas vēsturē, kad valsts bija kā slēgta sistēma. Bija nacionālā nodarbinātības politika, sociālā politika, izglītības struktūras tika pārveidotas, lai talantīgi indivīdi no visām sociālajām šķirām varētu gūt panākumus. Tas bija ziemeļvalstu labklājības valsts modeļa zelta laikmets, un daudzi somi tagad pēc tā ilgojas.

Taču šajā posmā Somija arī izmantoja katru iespēju pietuvoties Rietumiem. Cik lielā mērā somi tolaik spēlēja dubultu spēli?

Ļoti lielā mērā. Tā bija galvenā stratēģija – nekad nevajag kaitināt PSRS, bet jāizmanto katra iespēja pietuvoties Rietumu ģimenei.

Tagad, pēc PSRS sabrukuma – cik nozīmīgs ir drošības jautājums? Somija ir saglabājusi obligāto kara dienestu, izdod ļoti daudz naudas par dārgiem iznīcinātājiem un pretgaisa raķetēm. Vai Somija vēl baidās no Krievijas?

Atbilde atkarīga no iespējamajiem nākotnes scenārijiem. Ierindas somi vēl aizvien domā Otrā pasaules kara kategorijās, un obligātais dienests to atspoguļo. Taču tā ir arī daļa no mūsu nacionālās identitātes, kas balstās atmiņā, ka neviens nebija gatavs palīdzēt, kad mums uzbruka. Tā balstās arī idejā, ka Somija ir teritoriāli visai liela valsts, kuru nebūtu iespējams aizsargāt ar profesionālu armiju.

Tagad mūsu aizsardzības spēki ir veidoti tā, lai Somija varētu cieši sadarboties ar NATO. Tāpēc Somija 1992.gadā nopirka 64 ļoti dārgus F-18 iznīcinātājus, lai parādītu Eiropas Savienībai un jo sevišķi NATO, ka Somija nebūtu nasta šīm organizācijām, ja tai ļautu tajās integrēties. Var teikt, ka Somija ir sinhronizējusi savus bruņotos spēkus ar NATO un tehniski jau ir daļa no šīs organizācijas.

Par sociālo un ekonomisko attīstību. Pirms simt gadiem Somija bija līdzīga Baltijas valstīm – pārsvarā agrāra valsts, Latvija varbūt pat bija industrializētāka. Kā Somija ir spējusi kļūt par bagātu valsti, kura dažādos indeksos parādās kā viena no konkurētspējīgākajām pasaulē?

Svarīgas bija inovācijas, kokrūpniecība un padomju tirgus pēckara gados. Pēc neatkarības iegūšanas Somijas kokrūpniecībai bija iespēja ienākt jaunos tirgos Centrāleiropā. Svarīgi atzīmēt, ka zemes īpašumu struktūra bija citāda nekā Baltijas valstīs. Visās šajās valstīs notika agrārā reforma, Latvijā un Igaunijā bija milzīgas muižas, kas piederēja vācbaltiešiem. Savukārt Somijā jau pirms tam zemes īpašumi bija daudz mazāki. Šie sīkzemnieki varēja piesaistīt kapitālieguldījumus, pateicoties kokrūpniecībai, jo viņiem piederēja arī meži. Somija atšķīrās vēl ar to, ka mums bija skandināviskāks pilsoniskās sabiedrības modelis. Mums bija zviedru tiesību sistēma un sabiedrība, kurā šķiru atšķirības bija mazākas.

Somijā nebija dzimtbūšanas.

Jā. Turklāt Somijā augstākās šķiras cilvēki pārsvarā bija ierēdņi, turpretim Baltijā muižniecība nebija atkarīga no valsts. Somijā izveidojās alianse starp eliti un zemniecību, kas spēcināja lojalitāti valstij.

Kāpēc zviedru tautības aristokrāti bija gatavi veidot aliansi ar somu zemniekiem?

«Somija» kā ideja tika konstruēta pēc tam, kad šī teritorija tika pievienota Krievijas impērijai 1809.gadā. Tā bija aizsardzības struktūra, lai Somija netiktu integrēta Krievijā. Taču svarīga loma bija arī Krievijas caram Aleksandram I. Viņš bija guvis liberālu izglītību un nolēma Somiju izmantot kā laboratoriju, lai pārbaudītu idejas, kuras vēlāk varētu ieviest Krievijā, izveidot Zviedrijas tipa administrāciju. Tas gan nenotika. Aleksandram, protams, nebija doma radīt neatkarīgu Somiju, tomēr autonomajai Somijas lielkņazistei viņš pievienoja tās teritorijas, kuras Krievija jau agrāk bija iekarojusi. 

Tam bija ļoti spēcīga ietekme, jo no tā brīža somu tauta un valoda sāka attīstīties. Iedzīvotāju vairākums vienmēr ir runājis somiski, taču, ja Somija netiktu pievienota Krievijai, somu valoda būtu pilnīgi marginalizēta un šodien zviedru valoda būtu galvenā Somijā. Arī visu 19.gadsimtu zviedru valoda bija dominējošā, oficiālā valoda. Taču zviedru elitei valoda nebija galvenais – drīzāk tehnisks jautājums. 19.gadsimta beigās gan notika strīdi par valodu, bet daudzi elites pārstāvji tad pārgāja uz somu valodu. Tā bija pragmatiska izvēle.

Tas liek domāt par tradicionālo «nacionālistisko» vēstures redzējumu. Cik lielā mērā, jūsuprāt, tas vēl aizvien ir aktuāls?

Protams, ir jābūt gatavam izteikt šaubas par šo skatījumu, jo tas var būt traucēklis jauniem attīstības virzieniem. Taču tajā pašā laikā nevar noliegt šā patriotiskā skatījuma pastāvēšanu. Tā ir ideja, kas kļuvusi par realitāti, un šis stāsts ir tik spēcīgs, ka ietekmē to, kā mēs raugāmies uz lietām. Vēsturniekiem ir jānorāda uz šīs «iedomātās kopienas» vājajām vietām, tomēr nevar teikt, ka visas nacionālās jūtas, nacionālā pārliecība un mīti ir problemātiski. Kāpēc lai tie būtu mazāk problemātiski par Rietumu idejām par cilvēci vai eiropiešu apgalvojumiem par to, cik Eiropa ir laba. Tie visi ir vienkāršoti, konstruēti stāsti.

Runājot par attīstību, jūs minējāt, ka svarīga bija zemes īpašumu struktūra, zemniekiem piederēja arī meži. Kā no tā nonācāt līdz Nokia un Angry Birds?

Nokia tagad jau ir pagātne. Līdz 80.gadiem tā pelnīja naudu no tirdzniecības ar Austrumiem, ar PSRS. Tā galvenokārt bija iesaistīta kokrūpniecībā, taču ražoja arī elektriskos vadus. Tāpēc Rietumu rūpnieki un NATO izturējās ar aizdomām, jo caur Nokia tehnoloģijas varēja nokļūt un varbūt arī nokļuva Padomju Savienībā. 

Līdz 90.gadiem mobilo telefonu tehnoloģijas viņiem nemaz nebija rentablas. Taču 1992.gadā uzņēmuma vadītājs nolēma, ka Nokia ir jākoncentrē uzmanība uz mobilajiem telefoniem, un tas bija pareizs lēmums.

Taču – kā jūs nonācāt no diezgan zemas pievienotās vērtības mežrūpniecības produktiem, kas starpkaru gados bija galvenais eksports, līdz visaugstākajām tehnoloģijām?

Valstij bija nozīmīga loma. Pēc Otrā pasaules kara Somijai bija jāmaksā reparācijas PSRS, un tas piespieda metālrūpniecību veikt jaunas investīcijas. Tātad padomju infrastruktūras [prasībām] bija liela loma, tāpat kā laikā, kad Somija bija daļa no Krievijas impērijas. Somijas industriālajā attīstībā ir tradīcija ražot produktus, kas piemēroti Krievijas tirgum. Savukārt kokrūpniecība bija orientēta pārsvarā uz Rietumu tirgiem. Tā tagad ir problēma Somijas rūpniecībai – tai būs smags ceļš ejams, ja Krievija nesāks atkal ieguldīt savā infrastruktūrā.

Kāda ir somu attieksme pret ES un eiro?

Referendumā par pievienošanas ES 1994.gadā 57% nobalsoja «par». 1998.gadā pirms eiro ieviešanas nebija referenduma, valdība vienkārši pieņēma lēmumu. Tobrīd Somija jau bija atkopusies no ļoti smagas ekonomiskās krīzes, Nokia rezultāti bija lieliski, tāpēc bija liela uzticība Eiropas integrācijai. Mūsu premjerministrs Liponens bija spēcīgs, atklāts politiskās integrācijas un Eiropas federācijas veidošanas atbalstītājs. Tāds bija noskaņojums, kad nolēma ieviest eiro.

Tagad somi ir kļuvuši par normāliem ES pilsoņiem, kas par visu sūdzas, tomēr ir skaidrs, ka Somija ir ļoti daudz ieguvusi no eiro. Protams, ir grūti pateikt, ko mēs iegūtu, ja būtu saglabājuši savu valūtu, taču es un daudzi citi domā, ka tādā gadījumā investori būtu atturīgāki pret ieguldījumiem Somijā. Eiro ieviešana bija apliecinājums, ka Somija tiešām ir apņēmības pilna realizēt Eiropas projektu. Zviedrijas gadījumā investoriem nav nepieciešama šāda garantija, bet, raugoties uz Somiju, viņiem tāda vēl aizvien ir vajadzīga.

Kas tagad Somijā notiek ar labklājības valsts modeli?

Valsts vairs nevar atļauties saglabāt sociālās drošības tīklu tādā līmenī, kāds bija sasniegts 80.gadu beigās.

Kāpēc tika radīta šī sociālās nodrošināšanas sistēma?

Tā, protams, bija daļa no sociāldemokrātiskās ideoloģijas, taču notika arī vienošanās ar pilsoniskajām partijām, jo sistēma spēcināja Somijas sabiedrības spēju pretoties padomju apdraudējumam. Mums Somijā bija liela komunistiskā partija. Tāpēc no pilsonisko partiju viedokļa tas bija veids, kā parādīt, ka cilvēki var iegūt daudz vairāk, pateicoties šādas labklājības sistēmas izveidei. Tā labi funkcionēja slēgtā sabiedrībā, kurā bija ļoti maz imigrantu. Somi emigrēja, piemēram, uz Zviedriju, taču nebija imigrācijas. Ja ir apjomīga imigrācija, kļūst aizvien sarežģītāk pārliecināt nodokļu maksātājus, ka nauda nonāk pareizās kabatās. Somi būvēja paši savu sabiedrību. Tas izklausās ļoti savtīgi, tomēr labklājības sabiedrība tiek balstīta idejā, ka mēs kopā veidojam valsti un tautu. Tāpēc labklājības valsts problēmas nav tikai ekonomiskas, tās ir saistītas ar jautājumu, kā tiek veidota un uzturēta ideja, ka šī sistēma nesīs labumu visiem.

Kāda ir somu attieksme pret Baltijas valstīm?

Protams, tā ir sevišķi vērsta uz Igauniju, kas ir bijusi ļoti svarīga tirdzniecības un tūrisma ziņā. Lai gan Somija nebija sevišķi drosmīga laikā, kad Baltijas valstis atguva neatkarību, Somija tiešam grib, lai Igaunija un pārējās Baltijas valstis piedalās Eiropas integrācijas procesā. Turklāt Somijai bija milzīgs atvieglojums, kad Baltijas valstis pievienojās ne tikai ES, bet arī NATO, jo tas tiešām stabilizēja reģionu. Skatoties no savtīgām pozīcijām – kad jūs atvedāt NATO uz Baltijas jūras reģionu, interese un spiediens Somijai tajā iestāties samazinājās.

Pieci svarīgākie cilvēki Somijas vēsturē

Zviedrijas karalis Gustavs Vasa (1496-1560). Veicināja Somijas integrāciju Zviedrijas karaļvalstī, nodibināja Helsinkus.

Krievijas cars Aleksandrs I (1777-1825). Pievienoja Somiju Krievijai kā autonomu lielkņazisti.

Johans Runebergs (1804-1877). Somijas valsts himnas vārdu autors, nacionālais dzejnieks.

Gustavs Manerheims (1867-1951). Armijas virspavēlnieks neatkarības cīņu un Ziemas kara laikā, saukts par neatkarīgās Somijas tēvu.

Urho Kekonens (1900-1986). Prezidents, kontrolēja attiecības ar PSRS aukstā kara laikā.

CV

Dzimis 1960.gadā Helsinkos
Tēvs ir arheologs Karls Meinanders
Studējis vēsturi Helsinku Universitātē, kur 1984.gadā ieguvis doktora grādu
Kopš 2001.gada vēstures profesors Helsinku Universitātē
Kopš 2002.gada Zviedrijas Karaliskās zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis
Viņa populārā grāmata Somijas vēsture šogad iznākusi latviešu valodā