Edvīns Raups
Jau sestais dzejnieka un tulkotāja Edvīna Raupa (1962) dzeju krājums, kurā vieni saskatīs līdz šim paveiktā likumsakarīgu turpinājumu, bet citi – to, ko pieņemts dēvēt par jauniem apvāršņiem. Man šāda vērtēšana gan nav īpaši pa prātam, jo Raups vēl kopš laikiem, kad Rakstnieku savienība atradās Benjamiņa namā, ar savām ritmiskajām valodas dejām ir pārkāpis to neredzamo slieksni, aiz kura ikvienu autora veikumu tu gaidi ar dzīvu interesi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.